Vai Latvijai jāiestājas ES?

Ķeguma komercnovirziena vidusskola

 

 

Referāts

 Mārtiņš Dāle

10b. klases skolnieks

2000. gads

SATURS

      lpp.

IEVADS……………………………………………………………………………..3

1. EKK VEIDOŠANAS VĒSTURE……………………………………………….4

1.1. EEK PAPLAŠINĀŠANĀS…………………………………………………….6

1.2. EEK TĀLĀKĀ INTEGRĀCIJA……………………………………………...6

2. ES DARBĪBAS PAMATUZDEVUMI……………………….…………………7

3. ES INSTITŪCIJAS……………………………………………………………....7

3.1. BALSU SKAITS ES PADOMĒ……………………………………………….8

4. ES BUDŽETS…………………………………………………………………….9

4.1. ES BUDŽETA IEŅĒMUMI…………………………………………………..9

5. EIRO IZVEIDE………………………………………………………………....10

5.1. EMS ATTĪSTĪBAS TRĪS POSMI…………………………………………...11

6. INFORMĀCIJA PAR ES ……………………………………………………...12

7. LATVIJAS ATTIECĪBAS AR ES……………………………………………. 13

8. KĀDAS IR ES PRASĪBAS PRET LATVIJU………………………………....13

9. LATVIJA CEĻĀ UZ ES………………………………………………………..14

SECINĀJUMI……………………………………………………………………...15

IZMANTOTĀ LITERATŪRA…………………………………………………...16

Ievads

            Man mērķis rakstot šo referātu bija noskaidrot, vai Latvijai ir jāiestājas Eiropas Savienībā. Vēl mans mērķis bija vairāk informēt cilvēkus par ES, jo diemžēl ļoti nedaudzi cilvēki var kaut ko pateikt par ES; ir arī tādi, kuri vispār nezina kas tā ir par Eiropas Savienību, tāpēc ir svarīgi izglītot sabiedrību šajā jomā. Tāpēc es arī raksta gaitā es pievērsīšos ES vēsturei, tās iezīmēm un citiem manuprāt svarīgiem faktoriem, kā arī tam, kur var iegūt informāciju par ES. Man liekas, ka tagad iegūstamā informācija par ES ir nepilnīga un tajā nav izskaidrotas ES pamatfunkcijas. Presē vajadzētu vairāk rakstīt par ES, bet neaizmirstot to, ka šai informācijai jābūt viegli uztveramai, nevis piesātinātai ar dažādiem svešvārdiem, jo, piemēram, parasts lauku cilvēks nesaprot šo mūsdienu valodu, kura- kā jau es teicu- ir pilna ar svešvārdiem.

1. EEK VEIOŠANAS VĒSTURE

            50. gados pēc Otrā pasaules kara notika būtiskas izmaiņas tirgus ekonomikas valstu tautsaimniecībā. Centrālā problēma šajā laikā bija zinātniski tehniskā revolūcija, it sevišķi tehnoloģiskā revolūcija. Plašumā un dziļumā vērsās darba dalīšana un specializācija. Palielinājās ražoto preču klāsts, arvien asāk izvirzījās tirgus problēma. Darba dalīšana un specializācija ieguva starptautisku raksturu.

·        Attīstījās ražošanas internacionalizācijas tendence ar detalizētu starptautisku specializāciju pa valstīm, ražotņu grupām;

·        Lai specializācija būtu efektīva, bija nepieciešama masveida ražošana;

·         Masveida ražošana kļūst iespējama tad, ja tirgi ir pietiekami ietilpīgi, lai lielos apmēros realizētu produktus;

·        Vietējie nacionālie tirgi parasti izrādījās par šauriem masveida produkcijai;

·        Radās pretruna starp ekonomikas attīstības internacionalizācijas tendences labvēlīgiem nosacījumiem un nacionālo valstu robežu barjerām, ko sargā visdažādākās kvotas, limiti, muitas tarifi;

·        Lai šo pretrunu atrisinātu, vajadzēja radīt jaunas ekonomiskās attiecības starp valstīm. Tas vispirms spieda liberalizēt eksporta un importa attiecības, veidot jaunas starpvalstu sadarbības formas. Šīs jaunās attiecības, kas arvien vērsās plašumā, ciešāk saliedējot valstu ekonomiku un vienādojot funkcionēšanas nosacījumus, tiek raksturotas kā ekonomiskās integrācijas attiecības.

Vispirms ekonomiskā integrācija praktiski izpaudās Eiropas Koptirgus izveidē - 1951. gada 18. aprīlī Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācijas Federatīvā Republika paraksta Parīzes līgumu, ar kuru tiek nodibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK). Līgums stājās spēkā 1952. gada jūlijā. Tādejādi tika izveidots kopējs tirgus tā laika industriālajai sabiedrībai vissvarīgāko izejvielu jomā. EOTK regulēja ražošanas apjomus (piecdesmito gadu sākumā tirgū bija tērauda pārprodukcija un ogļu deficīts), nodrošināja dalībvalstu regulāru apgādi, veicināja ražošanas modernizāciju un paplašināšanu.

            1957. gada 25. martā šīs pašas sešas valstis (Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Vācijas Federatīvā Republika) paraksta Romas līgumus, izveidojot Eiropas Ekonomisko kopienu (EEK) jeb Eiropas Koptirgu un Eiropas Atomenerģijas kopienu (Eiratoms), bet reāli šī kopiena sāka savu darbu tikai 1958. gadā.

EEK dibināšanas mērķi:

·        stiprināt internacionalizācijas tendenci, specializāciju un ciešāku ekonomisko sadarbību starp dalībvalstīm;

·        piekopt liberālismu un protekcionismu[1] Kopienas ietvaros pret trešajām valstīm, vispirms pret ASV un Japānu;

·        veicināt vispārīgu veselīgu konkurenci;

·        veicināt kopienas valstu iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos;

·        novērstu karu un pastiprinātu mieru;

·         stiprinātu eiropiešu vienotību.

1.1. EEK PAPLAŠINĀŠANĀS

            1970. gadā sākās pirmās sarunas par jaunu dalībvalstu - Dānijas, Īrijas, Norvēģijas un Lielbritānijas, uzņemšanu kopienas sastāvā.

1972. gada 22. janvārī tiek parakstīts līgums par šo valstu pievienošanos Eiropas Kopienai, tomēr 1972. gada 25. septembrī Norvēģija referendumā šo pievienošanos noraidīja.

1979. gads - tiek parakstīts līgums par Grieķijas pievienošanos.

1981. gads - Grieķija kļūst par pilntiesīgu dalībvalsti.

1986. gadā - Eiropas Kopienai pievienojas Spānija un Portugāle.

1995. gada 1. janvārī par Eiropas Savienības dalībvalstīm kļūst Austrija, Zviedrija un Somija.

1.2. EEK TĀLĀKĀ INTEGRĀCIJA

            1979. gadā aizsākas sarunas par Eiropas valūtas sistēmu, stabilas valūtas zonas izveidošanu un ciešāku valūtas savstarpējo piesaisti.

            1987. gadā stājas spēkā Vienotās Eiropas Līgums (VEL).

Tā mērķis bija radīt tiesisku ietvaru Eiropas iekšējā tirgus izveidošanai un pastiprinātai sadarbībai vides aizsardzības, pētniecības un tehnoloģijas politikas jomās. Tādējādi Eiropas politiskā sadarbība guva tiesisku pamatojumu.

            1990. gadā Romā notika divas starpvaldību konferences ar mērķi izstrādāt pasākumu programmu, lai Eiropā izveidotu:

·        Ekonomisko un valūtas savienību 

·        Politisko savienību.

            1992. gada februārī Māstrihtā tiek parakstīts Eiropas Savienības līgums, kurā tika fiksēti iepriekšējo starpvaldību konferenču rezultāti. Turpmāk šis dokuments tiek nosaukts par Māstrihtas līgumu.

1993. gada 1. novembrī Māstrihtas līgums stājas spēkā, un ar to tiek nodibināta Eiropas Savienība (ES).

2. ES un EP DARBĪBAS PAMATUZDEVUMI

            ES kompetencē ir ekonomikas, politikas, rūpniecības, lauksaimniecības, pilsoņtiesību un ārpolitikas jautājumi. ES izstrādā dalībvalstīm saistošu likumdošanu un nosaka savu pilsoņu tiesības. Līdzās ekonomiskiem uzdevumiem ES ir arī politiskie uzdevumi. Savukārt EP darbību reglamentē organizācijas statūti, kuru galvenie mērķi ir panākt dalībvalstu lielāku vienotību, lai veicinātu ekonomisko un sociālo progresu. Sekmēt valstu sadarbību ekonomikas, sociālajā, kultūras, zinātnes, likumdošanas un administratīvajā jomā. Cilvēktiesību un pamatbrīvību saglabāšanā, tālākā īstenošanā. EP strādā starptautiskas likumdošanas laukā.

3. ES INSTITŪCIJAS

·        PADOME – ES dalībvalstu un valdības vadītāju tikšanās, kurās tiek izlemti vispārējie ES darbības virzieni, drošības un sadarbības, tieslietu un iekšlietu jomā. 

·        MINISTRU PADOME – augstākā lēmējinstitūcija, kurā apvienojas 15 dalībvalstu ministri, atkarībā no dienas kārtībā paredzētā jautājuma. (Lēmumi ministru padomē tiek pieņemti vienbalsīgi vai ar balsu vairākumu atkarībā no sfēras, katras dalībvalsts balsu skaits ir atkarīgs no teritorijas lieluma. Ministru padomes priekšgalā atrodas prezidijs, kas katras dalībvalsts rokās atrodas 6 mēnešus.)

·        KOMISIJA – galvenā ES izpildvaras institūcija, tās pilnvaru laiks ir 5 gadi un tās uzdevums ir nodrošināt līgumu ievērošanu, kā arī pēc likuma pieņemšanas, tā pārrauga tā izpildīšanu. Par saistību neizpildīšanu EK var sūdzēt valsti tiesā.

·        PARLAMENTS – ievēl brīvās un atklātās vēlēšanās, ES valstu pilsoņi uz 5 gadiem. Parlamentā ir 626 deputāti. Pienākumi, piedalīties ES likumu pieņemšanā un novērot EK darbu. Eiropas parlamenta ievēlētie deputāti apvienojas nevis pēc valstu piederības, bet pēc partiju interesēm.

·        KOPIENTIESA jeb EJUSTĪCIJU TIESA – ES augstākā tiesa, kuras sastāvā ir 15 tiesneši no katras dalībvalsts, kuri tiek iecelti uz 6 gadiem. Tiesa pārvalda dalībvalstu valdību lēmumu atbilstību ES līgumiem. Pretrunu gadījumā starp valsts un ES likumiem, priekšroka tiek dota ES likumiem.

·        AUDITORTIESA – galvenais uzdevums ir kontrolēt ES budžeta izmantošanas likumību.

·        EKONOMISKĀ un SOCIĀLĀ KOMITEJA - konsultatīva institūcija. Tā sniedz konsultācijas Eiropas Komisijai un Padomei likumprojektu sagatavošanā, kā arī jebkuru citu ES būtisku jautājumu apspriešanā. Tās 222 locekļi pārstāv dažādas darba devēju un darba ņēmēju asociācijas no ES dalībvalstīm.

·        PASTĀVĪGO PĀRSTĀVJU KOMITEJA - sastāv no ierēdņiem, kurus dalībvalstis uz laiku nosūtījušas strādāt Komisijas aparātā.

3.1. BALSU SKAITS ES PADOMĒ

10 balsis – Vācija, Francija, Itālija, Lielbritānija;

8 balsis – Spānija;

5 balsis – Nīderlande, Beļģija, Portugāle, Grieķija;

4 balsis – Zviedrija, Austrija;

3 balsis – Īrija, Somija, Dānija;

2 balsis – Luksemburga

4. ES BUDŽETS

            Eiropas Savienības (ES) budžetam raksturīgi daudzi pamatprincipi, kas piemīt arī ES dalībvalstu nacionālajiem budžetiem. Gan ES dalībvalstu nacionālie budžeti, gan ES budžets darbojas kā pārdalītāji, proti, valstu budžetos līdzekļi tiek pārdalīti starp dažādām sociālām grupām (piemēram, no darbaspējīgo nodokļiem iegūtie līdzekļi tiek piešķirti jaunatnei un pensionāriem), kā arī starp valsts reģioniem, bet ES budžetā līdzekļi tiek pārdalīti starp reģioniem un nozarēm Savienībā. ES budžeta veidotāji pat stingrāk nekā ES dalībvalstu finansisti ievēro svarīgus principus:

·        budžets atspoguļo visus Savienības ieņēmumus un izdevumus.

·        budžeta darbībā netiek pieļauta situācija, ka izdevumi pārsniedz ieņēmumus.

·        veicot budžeta izdevumu sadali, netiek ņemts vērā, kādi ir ieņēmumu avoti.

·        budžeta izlietojums tiek paredzēts tikai noteiktām un iepriekš apstiprinātām Savienības nozarēm un aktivitātēm.

Lēmumi par nākamā gada ES budžetu tiek pieņemti ik gadu no jauna.

4.1. ES BUDŽETA IEŅĒMUMI

ES iekšējie ieņēmumi:

·        muitas nodevas, ar kurām tiek aplikts imports no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis.

·        lauksaimniecības preču ievednodevas, kas tiek piedzītas no trešajām valstīm, kuras eksportē savu lauksaimniecības produkciju uz ES.

 ES dalībvalstu iemaksas:

·        1,4 procenti no pievienotās vērtības nodokļa (PVN), kas tiek iekasēti katrā dalībvalstī, izņemot Spāniju, Portugāli, Grieķiju un Īriju, kurām ir jāiemaksā 1% PVN.

·        “ceturtais resurss” jeb papildu iemaksas, kas jāveic katrai dalībvalstij atkarībā no tās nacionālā kopprodukta lieluma, lai uzturētu zināmu līdzsvaru starp dažādām dalībvalstīm, kuru ekonomiskie rādītāji atšķiras, un nodrošinātu nepieciešamo kopējo ieņēmumu apjomu.

5. EIRO IZVEIDE

            1989.gada pavasarī Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors nāca klajā ar priekšlikumu (Delora ziņojums) par ekonomisko un monetāro savienību. Balstoties uz šo priekšlikumu dalībvalstu valdības 1993.gadā 1.novembrī vienojās par Māstrihtas līguma protokolu. Māstrihtas līgums paredzēja Eiropas monetārās savienības (EMS) izveidi un vienotas valūtas (eiro) ieviešanu.

Kāpēc vajag ieviest jaunu valūtu:

·        vienota valūta ir izdevīga tirdzniecībai vienotā ekonomiskā telpā, jo atvieglo tirdznieciskos darījumus, atbrīvojot uzņēmējus no riska, kas saistīts ar valūtas kursu svārstībām un zaudējumiem valūtas maiņas darījumos;

·        vienota valūta sekmēs ES ekonomisko attīstību, jo atbilstoši EMS izveides kritērijiem visās dalībvalstīs būs zema kontrolēta inflācija, sabalansēts budžets un investīcijas veicinošas zemas kredītu procentu likmes;

·        vienota valūta būs izdevīga ES patērētājiem, jo sekmēs cenu līmeņa līdzsvarošanu vai pat pazemināšanu;

·         vienota valūta būs izdevīga arī tūristiem, jo ceļojot pa EMS dalībvalstīm, nevajadzēs mainīt naudu un maksāt ar to saistītos procentus.

5.1. EMS ATTĪSTĪBAS TRĪS POSMI

            Māstrihtas līgums paredz, ka EMS tiks sasniegta, izejot trīs dažādus attīstības posmus:

            Pirmais posms - 1990. gada 1. jūlijs - 1993. gada 31. decembris. Šajā posmā tika atcelta valūtas maiņas kontrole un novērsti šķēršļi brīvai kapitāla kustībai starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Turklāt tika pastiprināta ekonomisko politiku koordinācija un centrālo banku sadarbība.

Otrais posms - 1994. gada 1. janvāris - 1998. gada 31. decembris. Otrais posms sākās ar Eiropas Monetārā institūta(EMI) izveidošanu Frankfurtē. Institūta divi galvenie uzdevumi bija stiprināt centrālo banku sadarbību un monetārās politikas koordināciju un veikt Eiropas centrālo banku sistēmas izveidošanai nepieciešamos sagatavošanās darbus(grāmatvedības praksi, nodokļu sistēmu un uzņēmumu vērtēšanas kritēriju saskaņošanā). Madrides samitā 1995.gada 15.-16.decembrī, Eiropas Padome apstiprināja programmu Vienotās valūtas ieviešanai. Tiek uzskatīts, ka dalībvalstu ekonomiskā tuvināšanās ir nepieciešama, lai izbēgtu no saspīlējuma, kāds varētu rasties EMS pēdējā posmā.

Trešais posms - sākās 1999. gada 1. janvārī ar valūtas kursu fiksēšanu un jaunas valūtas - eiro ieviešanu. Šajā posmā par kopējās monetārās politikas izstrādāšanu un ieviešanu atbild Eiropas Centrālā banka. Noslēdzošais EMS posms maina arī dalībvalstu fiskālo politiku statusu, līdz ar to ir nepieciešama koncentrētāka un stingrāka ekonomisko politiku koordinēšana. Lai garantētu EMS ilglaicīgu funkcionēšanu un Vienotās valūtas stabilitāti ir nepieciešamas veselīgas nacionālās politikas. Līdz 2002. gada 1. janvārim eiro tiks izmantots banku un citu finansu institūciju darbībā, bet 2002. gada 1. janvārī eiro banknotes un monētas tiks laistas apgrozībā visās dalībvalstīs un notiks pilnīga pāreja uz eiro dalībvalstu valsts pārvaldes sistēmās.

Vēlākais 2002.gada 1.janvārī eiro un centu banknotes un attiecīgi monētās tiks ieviestas un tiks lietotas paralēli ar nacionālajām banknotēm un monētām. Nacionālās naudas zīmes pārstās būt likumīgs maksāšanas līdzeklis sešu mēnešu laikā pēc jaunās valūtas ieviešanas. Sākot ar 2002. gada 1. jūliju, dalībvalstu nacionālās banknotes un monētas zaudēs likumīga maksāšanas līdzekļa statusu.

6. INFORMĀCIJA PAR ES

            Ir grūti norādīt būtiskus trūkumus pirmā līmeņa informācijas nodrošināšanā no ES puses, jo bagātīgs pamatinformācijas klāsts ir pieejams gan iespiesto publikāciju veidā, gan elektroniski ar datortīklu starpniecību. ES ir izveidojusi vienu no visveiksmīgākajām Interneta lapām pasaulē “Europa”, nodrošinot pieeju visām institūcijām, ES politikām un likumdošanai, līgumiem, programmām un citai nozīmīgai informācijai ar milzīgu daudzumu elektronisku dokumentu palīdzību. Savukārt, Latvijas oficiālā informācija ir tik niecīga, ka ir grūti atrast kritērijus, lai to novērtētu. Latvijas ministriju sākuma lapas Internetā (šeit jāņem vērā, ka ne visām ministrijām tādas ir), kas daudziem meklētājiem Latvijā un jo īpaši ārzemēs var izrādīties vienīgais informācijas avots, ir ne vien vājas, bet zināmā mērā pat valsts prestižam kaitējošas. Informācija latviešu valodā nav identiska tai, kas ir pieejama angļu vai citās valodās. Tā ir saturiski ļoti nabadzīga, nav sasaistes ar līdzīgu informāciju citos serveros, trūkst vienotas koncepcijas lapu dizainā, tas bieži mainās. Turklāt lapās bieži nav iespējams iekļūt, informācija netiek atjaunota pietiekami ātri, lai to varētu uzskatīt par savlaicīgu un objektīvu. Arī sākuma lapu tehniskā kvalitāte ir divdesmitā gadsimta sākuma tehnoloģiskajām iespējām pilnīgi nepieņemama – informācijas apjoms ir niecīgs, tas nav ērti lietojams, nav nodrošināta meklēšana serverī, informācija netiek saglabāta arhīvos. Nenoliedzams ir fakts, ka valstiski svarīgu institūciju, kurām būtu jānodrošina pieeja kvalitatīvai, ticamai un objektīvai informācijai par valsti informācijas avotu kvalitāte ir atkarīga tikai no attiecīgās ministrijas informācijas speciālistu entuziasma, izglītības līmeņa un kompetences.

            Vēl pie tā visa var piebilst to, ka tagad ir izveidots Eiropas integrācijas birojs Rīgā, kurš atrodas Basteja bulvārī 4. Tajā ir pieejama informācija bukletu veidā, kuri šoreiz ir patiešām labi izveidoti.

7. LATVIJAS ATTIECĪBAS AR ES

            Kopš 1991.gada, kad Eiropas Savienība atzina Latvijas neatkarību, starp Latviju un Eiropas Savienību ir noslēgti vairāki līgumi:

·        Līgums starp LR un EEK par tirdzniecību un komerciālo un ekonomisko sadarbību(1992).

·        Līgums par brīvo tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītajiem jautājumiem starp Eiropas Kopienu, Eiropas Atomenerģētikas Kopienu un Eiropas Ogļu un Tērauda Kopienu, no vienas puses, un Latvijas Republiku, no otras puses.

·        Līgums starp Latvijas Republiku un Eiropas Ekonomisko Kopienu par attiecībām zvejniecībā (1993).

·        Eiropas līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to Dalībvalstīm, no vienas puses un LR, no otras puses (1995).

8. KĀDAS IR ES PRASĪBAS PRET LATVIJU

            Viena no svarīgākām prasībām, lai iestātos ES ir funkcionējoša tirgus ekonomiska, privatizācija, noteikts ekonomiskās attīstības līmenis pēc nacionālā kopprodukta apjoma uz 1 iedzīvotāju, noteikts sociālās aizsardzības līmenis, moderna nodokļa sistēma, ierobežots budžeta deficīta apjoms un spēja regulēt inflāciju, imigrācijas politika, robežkontroles un vīzu režīma saskaņošana. Eiropas Savienības eksistences pamats ir starp tās dalībvalstīm noslēgtie pamatlīgumi. Tie satur noteikumus, kas nosaka attiecības starp šīm valstīm un Eiropas Savienību kā arī to kā tiek sagatavoti lēmumi detalizētākās sfērās. Šie dokumenti pieejami tikai ES oficiālajās valodās.

9. LATVIJA CEĻĀ UZ ES

Kāpēc cilvēki ir “par” iestāšanos ES:

·        iestāšanās ES nodrošinās ekonomisko stabilitāti un attīstību;

·        iestāšanās ES ir Latvijas drošības garants;

·        celsies dzīves līmenis Latvijā;

·        paplašināsies darba tirgus un palielināsies algas;

·        būs plašāks preču tirgus un plašāks sortiments. 

Kāpēc cilvēki ir “pret” iestāšanos ES:

·        Latvija vēl (ekonomiski, politiski, juridiski) nav gatava iestāties ES;

·        iestāšanās ES iznīcinātu vietējo lauksaimniecību;

·        iestāšanās ES iznīcinātu vietējo rūpniecību;

·        Latvijas precēm vairs nebūs noiets, ieplūdīs importa preces;

·        ES nebūs Latvijas drošības garants. 

SECINĀJUMI

Manas domas par ES pēc šī referāta uzrakstīšanas ir mainījušās, protams, tikai uz labo pusi. Pirms tam es domāju, ka ES nevar latviešu tautai dot kaut ko labu, viņi tikai ņems no mums, bet nedos neko pretī. Tagad es tā vairs nedomāju. Iestāšanās ES pavērs lielas iespējas darba tirgus attīstībai un līdz ar  to arī celsies dzīves līmenis Latvijā. Pēc mācību pabeigšanas es droši varēšu doties uz kādu no ES dalībvalstīm un tur meklēt darbu, jo ES likumos tas ir rakstīts, ka jebkurš iedzīvotājs var doties uz citu ES dalībvalsti un būt tur vienlīdzīgs vietējā darba tirgū. Iestāšanās Eiropas Savienībā varētu būt būtiska latviešu tautas izdzīvošanas un Latvijas valsts saglabāšanas iespēja. Tagad es esmu ieguvis plašākas zināšanas par ES vēsturi un tās darbību. Vēl tikai atliek novēlēt veiksmi darbā tiem cilvēkiem, kuri strādā Eiropas integrācijas birojā, kā arī tiem cilvēkiem, kuri veido informatīvos materiālus par Eiropas Savienību. Lai jums veicas!

Tātad beidzot es esmu nonācis pie secinājuma, ka Latvijai ir jāiestājas Eiropas Savienībā.      

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

a)     gandrīz visa izmantotā informācija ir ņemta no Interneta.

b)     vēl tika izmantoti Eiropas integrācijas biroja bukleti.

---

[1] Protekcionisms – aizsargmuitu izmantošanas politika sava iekšējā tirgus un ražotāju aizsardzībai.