VĀCIJU APVIENOŠANĀS NOZĪME EIROPAS APVIENOŠANĀS PROCESĀ

LATVIJAS UNIVERSITĀTE

“Case study”

VĀCIJU APVIENOŠANĀS NOZĪME EIROPAS APVIENOŠANĀS PROCESĀ

Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte

starptautisko ekonomisko attiecību 3. kursa studentes

Gita Actiņa, grupa 3SEA1,

Inese Pīlāga, grupa 3SEA2,

Ramona Stafecka, grupa 3SEA3,

Inga Žaimunde, grupa 3SEA3

Rīga, 1999

     Eiropas kontinentā 80 - tajos gados sākušās straujas revolucionāras pārmaiņas, kuru iedarbība vēl nebūt nav beigusies un ilgi pēc gadsimtu mijas vēl turpinās uzturēt Eiropā sparu. Eiropas politiskā un ekonomiskā aina tajā pašā laikā piedzīvoja dziļas pārmaiņas. Šis vienreizējais apvērsums parādījās trijos veidos:

·     kā Eiropas integrācija, kura 50 gadus pēc kara beigām steidzina Eiropas iekšējā tirgus pabeigšanu ar Eiropas valūtas savienības starpniecību, kurai jānostiprina savi institucionālie lēmējmehānismi sakarā ar pēdējo paplašināšanos līdz 15 dalībniekiem, kuriem nepieciešama stingrāka politiskā iesaiste;

·     kā Austrumu - Rietumu apvienība, kura ļauj Austrumvācijai apvienoties ar veco federālo republiku, kā arī iekļauties tik ilgi nenoskaidrotajam pēckara kārtības ”vācu jautājumam” Eiropas apvienošanā;

·     kā Centrālās un Austrumeiropas atklāšana, kas ievadīja tirgus ekonomikas reformas un pārorientācijas procesu uz Rietumeiropu, pie tam lielākā daļa Centrāleiropas valstu vēlas iesaistīties Eiropas savienībā.

     Visas šīs pamatīgās pārmaiņas ir noritējušas mierīgi un neradīja savstarpējas nesaskaņas. Katrs atsevišķais gadījums iedarbojas uz citiem. Centrālās un Austrumeiropas reformu panākumus nosaka Eiropas integrācijas process un otrādāk. Augtspējīga Vācija veicinās arī Austrumeiropas pielāgošanās tempus. Politiskās, sociālās un  ekonomiskās nestabilitātes turpretī varētu traucēt attīstības spējas Eiropā.

     Vācijas politiskie mērķi pēc Otrā pasaules kara bija, pamatojoties uz sadarbību ar Rietumiem un uz noteiktu politisku kursu, atgūt Rietumu atzinību un uzticību, atkal kļūt par vienotu valsti un pārvarēt valsts sadalīšanu. Ekonomiski vissvarīgākais aspekts bija sagrautās valsts atkalatjaunošana, lai atkal atjaunotu stabilitāti un neatkarību un iedzīvotājiem sniegtu jaunu paļāvību savai valstij.

     Vācija, domājams, bija sliktā izejas pozīcijā, kad toreiz vajadzēja aizstāvēt un virzīt savas intereses jaunas kārtības izveidošanai Eiropā. Vācija bija atbruņota, sadalīta un tai bija atņemta vara. Vācijas autoritāte bija pasaules mērogā sagrauta.

     Vācijas apvienošanās modalitāte un reakcija uz to varbūt būtu izskatījusies savādāka, ja federālā republika 1989./1990. gadu mijā nebūtu bijusi neparastā ekonomiskās attīstības fāzē. Federālās republikas ekonomika toreiz atradās savā augstākajā virsotnē un bija spēka un pašpārliecinātības pilna. Kopš 1981./1982. gadu pasaules recesijas beigām Rietumvācijas ekonomika atradās neparasti garā konjungtūras pacēluma septītajā gadā. Šajos  septiņos gados reālais nacionālais kopprodukts kopumā palielinājās par 20%, t.i. par precīzi  2,5% gadā. No 1973. -1983. tika likvidētas 800000 darba vietas. No 1983. - 1989. turpretī paaugstinājās darbspējīgo iedzīvotāju skaits par pilniem 1,4 miljoniem (līdz 1992. gadam pat par 3 miljoniem). Līdz 80 - to gadu beigām inflācijas līmenis bija neparasti zems. Patēriņcenu līmenis 1988./1989. gados palielinājās par 1,4 attiecīgi par 2,8%. Kredītu saņemšanas neto apmēri publiskajām saimniecībām saruka līdz 33 miljardiem DM 1989. gadā, kas bija nacionālā kopprodukta deficīts 1,3% apmērā. Cenu (sasniegumu) bilances atlikums pastāvīgi ir cēlies un 1989. gadā sasniedza gandrīz 108 miljardus DM, tātad 5,3% no Rietumvācijas nacionālā kopprodukta.

     Ar šādu ekonomisko izejas punktu, iekšējo un ārējo uzkrājumu potenciālu un stipru vācu marku, rietumvācieši sevi uzskatīja par pietiekoši apbruņotiem, lai varētu finansēt Austrumvācijas pārejas periodu. Politiķi un ekonomisti pie tam no Vāciju apvienošanās gaidīja ekonomisku labumu visai Vācijai ilglaicīgā laika periodā.

     Vāciju apvienošanas tūlītējas sekas bija pieprasījuma neiespējams pieplūdums rietumu ekonomikai, no kuras guva labumu arī kaimiņi Eiropā. Apvienošanās un valstisko transfertu izsauktais papildus pieprasījums pēc patēriņa precēm un investīcijām iedarbojās kā milzīga iekustināšanas programma. Pirmais parādījās austrumvācu strādnieku ”tiešais imports”, tad drastiski paplašinājās patēriņa preču eksports (pārsvarā lietotas), vieglās automašīnas (kas stimulēja viņu pašu jauno mašīnu ražošanu) un beigu beigās palielinājās investīciju eksports.

     1991. gada pavasarī notikusī apvienošanās padarīja Vāciju par konjungtūras lokomotīvi - vismaz Eiropā. Tādā veidā Rietumvācija tika pasargājusies no visapkārt esošās recesijas izpausmēm. Kaimiņvalstis Eiropā arī ir ieguvušas no Vācijas apvienošanās un izsauktajiem pieprasījuma impulsiem. Eiropas Savienības valstis palielināja savu eksportu uz Vāciju 1990. gadā par 11% un 1991.gadā par 16,5%. Īpaši noderīga pieprasījuma ekspansija bija mazajām valstīm. Pēc federālās bankas vērtējumiem šis imports ES partneru izaugsmē 1990. un 1991. gados piedalījās ar puspunktu. Ar izmantoto politiku un augošajām procentu likmēm, tomēr aizvien biežāk parādījās kritika par to, ka Vācija it kā stātos ceļā Eiropas konjungtūras kāpumam.

     Vācijas apvienošanās bija daļa no negaidītās Centrāleiropas un Austrumeiropas atvēršanās un liberalizācijas. Reformas kustības uzsākšana Austrumeiropā bij arī pamanāmo Eiropas integrācijas (kura kopš 80. gadiem tika cītīgi virzīta) panākumu nopelns.  Atvērtās sabiedrības piemēri un pilnīga tirgu atvēršana Rietumeiropā bija modelids politiskās un ekonomiskās sienas kā arī dzelzs piekškara nojaukšanai.

     Vāciju apvienošanās ir izņēmums, kas atradās zem svarīgām politiskām zīmēm. Šim procesam ir kaut kas kopīgs ar Eiropas Savienības ekonomisko integrāciju. Salīdzinot abu integrāciju norisi ļoti labi var redzēt atšķirības.

     Galvenā atšķirība starp abām tirgus apvienošanām ir tā, ka Eiropas integrācija noritēja starp neatkarīgām valstīm, kuras savu valstisko suverenitāti zaudēs tikai nelielā mērā. Atšķirībā no Vācijas apvienošanās Eiropas politiskā apvienošanās īstenota tiek ļoti lēnām, apgūšanas process tātad ir ilgāks un sāpīgāks.

     Atšķirībā no Eiropas Savienības izveides Vācijas valūtas savienība bija politiskās apvienošanās neatņemama sastāvdaļa, kura radās gandrīz vienlaicīgi ar pārējiem procesiem. Politiskā solidārā savienība, kas radās sakarā ar Vāciju saplūšanu, izskaidroja arī masīvā pārvedumu palīdzību, lai samazinātu ienākumu atšķirības un atvieglinātu reālo spriedzi. Riski, kas saistīti ar apvienotās Vācijas un Eiropas vienotās valūtas sistēmas ieviešanu, citos skatījumos ir diezgan līdzīgi. Abos gadījumos nākas atteikties no nacionālās naudas politikas suverenitātes, pie kam Eiropas valūtas sistēmai vēl nāksies pierādīt savu drošumu.

     Reģionālās attīstības sadalīšanās ar neatsaucami nemainīgiem pārmaiņu kursiem abos gadījumos ir atkarīga no produktivitātes attīstības izmaksu pielāgošanās spējām. Katrs algu līmeņa attālinājums no produktivitātes rada sekas, kuras izpaužās, kā bezdarba pieaugums un reģionālo nevienlīdzību rašanās. Nacionālais vai eiropeiskais finansiālais izlīdzinājums var dot palīdzību tikai labāka vietējā stāvokļa uzlabošanai (infrastruktūrai, humānajam kapitālam u.t.t.), bet nevar kompensēt pielāgošanās kļūdas vai stūrgalvību. Smagākās iesākuma kļūdas Austrumvācijas algu politikā bija nopietni brīdinājuma signāli un noderīga pamācība arī Eiropas integrācijas politikai.

     Abi integrācijas procesi atšķiras tomēr tajā, ka Vācijas apvienošanās gadījumā spiediens uz pilnīgu savienošanos nāca gan no ārpuses, gan iekšējās politiskās gribas. Lēmums par labu vienotai Eiropas valūtai balstās uz partneru brīvprātīgu atļauju, kas vienmēr var tikt atlikta, jo nacionālās piemērošanās smagums ir pārāk sāpīgs. Eiropas integrācijas risks nav liels, jo tirgu savienošanās Eiropas iekšējo tirgu ietvaros ir izpildīta plašā mērogā un ekonomiskais un sociālais kritums lielākā daļā gadījumu ir mazāks nekā Vācijas apvienošanās gadījumā. Visas Vācijas reģionālā dažādība atbilst dažādajiem Eiropas dzīves paradumiem un kultūrai.

Vāciju apvienošanās un Eiropas integrācijas salīdzinājums

	Vāciju apvienošanās	Eiropas integrācija
1. Ekonomiskā savienība
*     Institucionālā uzbūve	ātra un pilnīga pielā- gošanās, pievienojoties fe-derālo apgabalu struktūrai	arī turpmāk lielas atšķi- rības, lēna satuvināšanās, pastāvīgas Eiropas modelis
*     Pakārtotība	divi nevienlīdzīgi partneri	vairāki partneri ar sākotnēji dažādām priekšrocībām un tradīcijām
*     Sistēmu pielāgošanās	radikāla un neatgriežama sistēmu pārmaiņa, bet pār- eja uz izmēģinātu tirgus modeli	atsevišķa, lēna pietuvinā-šanās ekonomiskajai kārtī- bai, pielāgošanās mērķu prioritātēm
*     Pielāgošanās grūtības	sakarā ar robežu izzušanu paaugstināts iekšējais pie-lāgošanās spiediens	pieaugoša sacensība starp valstu nodokļu, tieslietu un citām regulējošām sistē- mām Eiropā
*     Darbaspēka mobilitāte	liela	niecīga
*     Norise	gandrīz vienlaicīga pāreja uz ekonomisku un politis-ku apvienošanos	pakāpeniska rīcība ar ga- rām pārejas fāzēm (muitas savienība/ iekšējais tirgus) un nenoteiktību
*     Reģionālās īpatnības	ļoti lielas starpības starp vecajiem un jaunajiem federālajām apgabaliem, nav valodas barjeru	lēna reģionālo starpību izlīdzināšana, dažādas valodkulturālās atšķirības
*     Finansiālais līdzsvars	masīvi un ilgstoši trans-ferta maksājumi	relatīvi neliels atbalsts no reģionālajiem fondiem un struktūrfodiem
*     koordinācijas nepieciešamība	relatīvi neliela	liela pārejas stadijā
2. Valūtas savienība
*     Valūtas sistēma	pēkšņa valūtas reforma, vācu markas un banku sistēmas  pārņemšana	pakāpeniska jaunas Eiro- pas valūtas ieviešana pa- matojoties uz sadalīšanās kritikām
*     Uzticības pakāpe	liela	vēl jāiegūst
*     Naudas politika	tūlītēja, totāla atteikšanās no suverenitātes, naudas un valūtas politikas pār- ņemšana caur federālo banku	pakāpeniska atteikšanās no suverenitātes pēc mācību fāzes, beigu fāzē pāreja uz neatkarīgu valūtas institūtu
3. Sociālā savienība
*     sociālā likumdošana un darbatirgus	visas regulēšanas pārņem- šana, t.i. identiska darba un sociālā likumdošana, vienots darbatirgus	vēl aizvien dažādi sociālie likumi un sociālās apdroši- nāšanās kārtība; atšķirības darbatirgū un arodbiedrību organizatoriskajās struk- tūrās
*     Algas u.c.	ātra algu pielāgošana	atšķirības algu un blakus izdevumos
*     Dzīves līmenis	lielo atšķirību dēļ pakāpe- niska pielāgošanās, masī- vi ienākumu pabalsti	ļoti lēns iedzīšanas process īpaši dienvidvalstīs – Spānijā, Portugālē, Grieķijā

     Eiropā Vācijas atkalapvienošanās izsauca krietnu daļu veco baiļu par iespējamo Vācijas dominanci Eiropā. Pēc sākotnējas vilcināšanās Vāciju atkalpavienošanās tika labprātīgi atbalstīta gan no kaimiņvalstu, gan no Eiropas Savienības puses. Vācija Māstrihtas līgumā bez ierunām iestājās  par paātrinātu Eiropas integrāciju. Vācijai ir nepieciešama funkcionējoša un vienota Eiropa, lai labāk varētu tikt galā ar ekonomiskajām un politiskajām nestabilitātēm pasaulē un vispirmām kārtām - Austrumeiropā. Kopš Berlīnes mūra krišanas Eiropas kaimiņi no Vācijas apvienošanās ir ieguvuši dubultīgi. Īslaicīgi un jo īpaši tālākā perespektīvā Rietum- un Austrumeiropas kaimiņiem stabila un augoša Vācijas ekonomika būs noderīga.

     Ar dažiem skaitļiem vajadzētu pietikt, lai izkliedētu pārdomas par jaunu Vācijas “lielvaru”. Ar apvienošanos  vecā 12 federālo apgabalu savienība ir iedzīvotāju ziņā palielinājusies par 5%. Šis pieaugums  atbilst iedzīvotāju skaitam Nordreinā - Vestfālenē. Vienlaicīgi ar to ir gandrīz par 10% palielinājes arī Rietumvācijas produktivitātes līmenis. Pārejas laikā kopējā Vācijas izaugsme varētu pieaugt par 1% - tā tika prognozēts 1996. gadā. Vācija kopumā sastāda 22% no Eiropas Savienības iedzīvotāju skaita un 28% no Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukta, kā arī vienlaicīgi ir  cieši iesaistīta pasaules, it īpaši Eiropas saimnieciskajā tirdzniecības apmaiņā un ir atkarīga no tās.

     Apvienotā Vācija Eiropas Savienības ietvaros ir kļuvusi par iedzīvotājiem bagātāko valsti ar lielāko sociālo produktu, bet tā vēl joprojām paliek ievērojami mazāka kā citas lielākās rūpnieciskās valstis un atkarīga no  tirdzniecības un kapitāla plūsmām.

     Ar 1990. gada formālo apvienošanos bijušās VDR  apgabals ir kļuvis par  apvienotās Vācijas daļu un tādējādi arī par Eiropas Savienības daļu. Jauno federālo apgabalu iekļaušana Eiropas Savienībā noritēja bez problēmām. Nevar noliegt, ka austrumvācu iedzīvotājiem Eiropas apvienošanās idejas, mērķi un prasības ir mazpazīstamas.  Austrumvācu sabiedrībā pastāv satraukums par augošo bezdarbu, kriminalitātes un īres maksu pieaugumu un par grūtībām pierast pie jaunās federālās vides. Diskusija par Māstrihtas līgumu līdz šim ir norisinājusies praktiski bez sabiedriskās atbalss.

     Piemērošanās austrumvācu ekonomikai un tirgus ekonomikas izraisītās konku-rences  apstākļi ir daļa no izmaiņām,  kuras norisinās Eiropas Vienotajā tirgū un ar to saasinātās teritoriālās konkurences ietvaros. Protams Austrumvācijas ekonomisko sasniegumu līmeņa atpalicība palielina reģionālo sadalīšanos Eiropas Savienībā. Tādējādi šo izmaiņu uzdevums samazināt starpību starp reģioniem un attīstības atpalicību visspēcīgāk skartajās nozarēs ir kļuvis vēl grūtāks. Eiropas Savienībā tādējādi ir radusies papildus saplūšanas problēma.

     Austrumvācu ekonomika atbilst visiem trim reģionālās mazattīstības kritērijiem, konkrēti Austrumvācijas ekonomika izpilda visus trīs reģionālās mazattīstības kritērijus un konkrēti  IKP uz 1 iedzīvotāju ir tālu zem ES noteiktajiem 75%, ir apgabali ar lauksaimnieciski izteiktām pielāgošanās problēmām, industriāli monostrukturizēti apgabali un reģioni, kur pielieto vecas ražošanas metodes, ir ar zemu konkurētspēju. Tāpēc Eiropas atbalsta grupā kopējais Austrumvācijas apgabals nonāk visupirms. Jaunajiem federālajiem apgabaliem ES struktūrfonda ietvaros īpašā programmā laikā no 1991. - 1993. gadam struktūras uzlabošanai  tiks piešķirti pavisam 3,2 miljardi  ECU. Turklāt vēl līzekļi  2,5 - 3 miljardu ECU apmērā no Eiropas investīciju bankas, Eiropas ogļu un metāla savienības un citu institūciju piešķirtie aizdevumi. No 1994. - 1999. gadam jaunie federālie apgabali varēs rēķināties ar 13,6 miljardi ECU  no paplašinātajiem ES struktūrfondiem. Tādējādi ES palīdzība protams  sastāda tikai daļu no kopējās finansiālās palīdzības Austrumvācijai un tā ir arī daudz mazāka nekā palīdzība tādām zemēm kā Portugāle un Grieķija,kuru IKP sastāda no 2 līdz 5%.

     Lielajam kapitāla pieprasījumam Austrumvācijā drīzāk gan būtu nepieciešama krītoša patēriņa kvota. Augoša krājumu izveidošanās ir obligāta ne tikai lai nodrošinātu austrumvāciešu uzdevumu finansēšanu, bet arī lai samazinātu infrastruktūras deficītu Rietumvācijā (satiksme, izglītība utt.) un izpildītu Eiropas un pasaules mēroga uzdevumus (Eiropas Savienības struktūrfondi, pabalsti attīstībai, Austrumeiropa). Mērot to kā daļu no bruto investīcijām un no ārējiem ieguldījumiem nominālajā iekšzemes kopproduktā, kopējā ekonomiskā Rietumvācijas ietaupījumu kvota uzrāda ievērojamu kritumu laikā no 1990. līdz 1995. gadam.  Kopējā Rietumvācijas ietaupījumu kvota 1990. gadā vēl pārsniedza 27%. Neraugoties uz apbrīnojami netraucēti novirzītajiem  ietaupījumiem (ārējiem ieguldījumiem)  no pārējās pasaules uz jaunajiem federālajiem apgabaliem, internā ietaupījumu izveidošanās kopējā Vācijā ir acīmredzami novājinājusies un tikai tagad atkopjas.

     80. gados vācu federālā valdība ilgstoši atbalstīja savienības paplašināšanos, iesaistot tajā Grieķiju, Spāniju un Portugāli, lai atbalsītu jaunizveidotās demokrātijas Dienvideiropā. Vācija piederēja pie 1987. gadā noteiktā Vienotas Eiropas akta mērķa – pabeigt Eiropas Savienības vienoto tirgu līdz 1992. gadam – atbalsītājiem. Bez tam vēl Vācija pastāvīgi iestājās par Eiropas Savienības lēmējvaras un konkrēti – kopš           1979. gada ievēlētā Eiropas parlamenta darbības – uzlabošanu.

     Spēcīgā visu federālo valdību saistība ar Eiropu pēckara gados atbilst Vācijas vitālajām interesēm: ar Eiropas Savienības partneriem Vāciju saista tālejošas vienošanās par politiskajiem mērķiem un fundamentālajām humānajām vērtībām. Vācu saimniecība ir augstā mērā orientēta uz eksportu un ļoti cieši saistīta ar Eiropas Savienības tirgu. Pie tam arvien skaidrāk kļūst tas, kas tāda nacionāla valsts kā Vācija pati par sevi vairs nevar apmierinoši atrisināt būtiskas tagadnes un nākotnes problēmas – tas attiecas kā uz dabas aizsardzību, tā arī uz tirdzniecības jautājumiem vai jauniem izaicinājumiem izpētes un tehnoloģijas attīstības jomā. No paša sākuma Eiropas savienība apzinājās kopīgo zinātnisko pētījumu  dinamisko iedarbi un to potenciālo turpmāko ieguldījumu. Eiropas Savienībai pieder savs zinātnes un pētniecības centrs, kurā ietilpst  9 institūti, kas ir izvietoti 4 valstīs. Viens no šiem institūtiem atrodas Vācijas pilsētā Karlsrūē.

     Par labu konsekventai eiropeiskā mērķa izpildei runā arī Vācijas īpašais stāvoklis: pēc 1990. gada 3. oktobra vācu apvienošanās Vācijas Federatīvā republika vēl izteiktāk ir kļuvusi par Eiropas ģeogrāfisko un saimniecisko centru. Stabila un pamatīga uz iekšieni un uz ārieni vērsta attīstība attaisnosies tikai tad, ja Vācija turpinās piekopt šauras integrācijas politiku un sadarbību ar saviem kaimiņiem Eiropā, Eiropas savienības ietvaros iesaistīsies sadarbības politikā attiecībā uz citām  industriāli attīstītām valstīm un uz “trešās pasaules” valstīm un – cits vācu nākotnes ārpolitikas uzsvars – uzturēt transatlantiskus sakarus ar amerikāņu sabiedrotajiem.

     Vāciešiem bija īpaši nozīmīgi parādīt saviem partenriem ES ietvaros, ka arī pēc 1990. gada 3. oktobrī notikušās Vāciju apvienošanās Vācija nelokāmi  un nekļūdīgi turēsies pie Eiropas Savienības noteiktajiem mērķiem. Eiropas integrācija ir stabilitātes enkurs Vācijas politiskajai stabilitātei.