|
Šī filma, kas uzņemta 20. gadsimta
beigās, spilgti pārspīlētā veidā parāda mūsdienu pasaules vērtību degradāciju,
cilvēka vājumu, nespēju pretoties sabiedrībā iestrādātiem uzvedības modeļiem.
Visai filmai cauri vijas reliģiskas tēmas, kas izgreznotas ar nepārprotami
skaidriem reliģiskiem simboliem. Neskatoties uz to, uzpeld daudz vispārīgu
ētisku problēmu un risinājumu, kas nebūt nebūtu jāsaista ar Bībeli un reliģiju,
cik nu tas vispār iespējams Rietumu pasaulē.
Galvenais varonis Kevins Lomakss ir
advokāts, apbrīnojami jauns talantīgs cilvēks Floridas štatā ASV, kas vēl līdz
šim nav zaudējis nevienu tiesas procesu (to kopskaits- 64). Viņš ļoti labi
pazīst cilvēkus, kas viņam palīdz izvēlēties tiesu piesēdētājus. Tas viņa advokāta
talantu vēl pastiprina. Kevinam ir sieva Mērija-Anna, un viņi viens otru ļoti
mīl. Viņi abi pārstāv tās vērtības, ko augsti vērtē cilvēki mūsdienās- jaunība,
sacensības gars, laimīga laulība, erotika, popularitāte, laba situētība
sabiedrībā, spilgti izteikts talants, kas gūst savu izpausmi pilnībā. Turklāt
mums patīk veiksminieki un ļoti pašapzinīgi cilvēki. Jautājums tikai- par kādu
cenu šīs vērtības tiek iegūtas, uzturētas un aktualizētas.
Šaubas par rīcības pareizību Kevinu
sākt mākt jau pirmajā epizodē. Aizstāvot matemātikas skolotāju, kurš apsūdzēts
par seksuāla rakstura uzmākšanos skolniecei. Advokāts skaidri nojauš, ka
resnais un ne visai patīkama izskata skolotājs ir nelielīgs un samaitāts
cilvēks. Tajā brīdī notiek cīņa Kevinā, viņš ieskatās spogulī un pieņem lēmumu.
Lēmumu par labu savai godkārībai. Viņš nojauš bezapziņā, ka rīkojas nepareizi,
saklausa vāju sirdsapziņas balsi, bet kaut kas, kas saka: “Es nedrīkstu zaudēt,
ja jau līdz šim neesmu- tas man nesīs panākumus, slavu, parādīs mani kā spilgtu
profesionāli citu acīs, sabiedrība to atzīs…!” Šeit uzskatāmi parādītas viena
indivīda attiecības ar sabeidrību- bieži mēs lokāmies sabiedrības, lielu
grupējumu ietekmēti, bet visgrūtāk ir noturēt muguru taisnu graizu vērtību
priekšā. Tās mūs it kā pārņem, griež un loca, virza mūs tur kur negribam iet,
bet mēs pakļaujamies- esam tik ļoti sasaistīti sabiedrībā un tās kultūrā, ko
paši radām, bet kas ir inerta. Dažbrīd nepieciešamas pārdabiskas spējas, bet
vai tad cilvēkam ir raksturīgs pārdabiskums?
Ar slavu nāk piedāvājumi, ar
piedāvājumiem nauda, nauda balsta slavas kāri un viss ar to saistītais vairojas
ģeometriskā progresijā. Džons Miltons, korporācijas “Miltons, Čedviks &
Voterss” prezidents piedāvā Kevinam labu darbu, atalgojumu, dzīvokli un visus
pārējos labumus, kas piederas pie augstākās sabiedrības dzīvesveida. Nāc strādā
manā labā, dari to, ko esi darījis jau agrāk. Protams, lielākos apmēros. “Iedod
velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems Tevi visu”. Miltons ir nelabais, pats
sātans. Slēdzot ar viņu līgumu, Kevins kļūst par “Sātana advokātu”. Velns ir
gudrs, attapīgs, labi pārzina reliģiju, ir vienkāršs un ļoti patīkams. Kā
simbolu velnu nav jāuzlūko tikai no reliģiskā skatpunkta, ētikā tikpat labi to
var uztvert un pat jāuztver kā pretstatu labajām vērtībām, tikumībai- tas ir
tas, ko mēs sevī nevēlētos redzēt. Sliktais tiek nomaskēts- sabiedrība to
negrib redzēt. Tādēļ tas kļūst neredzams, šādi iegūstot vēl lielāku spēku pār
saviem upuriem. Rietumu sabiedrībā šis aklums izpaužas sevišķi spilgti. Miltons
saka: “Nogalināt ar labestību- tas ir mūsu noslēpums”. Labā pārspīlēšana noved
pie tā iznīcināšanas. Labais var būt labs tikai uz ļaunā fona. Labais tātad ir
tikai relatīvs jēdziens un lietojam mēs to, balsoties kaut kur bezapziņā.
Pārlieka labā racionalizēšana noved pie tā, ka kļūstam nejūtīgi pret šo sajūtu,
kas saka: “Šajā gadījumā, tas kas parasti ir laba rīcība, novedīs pie negatīvām
sekām, tā vairojot ļaunumu mūsos un pasaulē.” Tā varētu būt viena atbilde uz
jautājumu: “Kā pasaulē ienāk ļaunums?”
Kādā dialogā, ejot pa Ņujorkas ielām,
Miltons Kevinam stāsta par sevi: “Dievinu drūzmu!…Es esmu pārsteigums!” Tiek
uzsvērta lielpilsētas būtība un pretstatīta mazāk apdzīvotām vietām. Tur, kur
daudz cilvēku, vērtības, kas pastāv saskarsmē, cilvēku savstarpējās attiecības
izpaužas sevišķi spilgti- cilvēks nemitīgi ir citu ielenkumā- drūzma steiga-
tas viss neļauj padomāt- tikai pakļauties. Pakļauties plūsmai, pakļauties
dzīves ritmam (saskaņot savējo ar pilsētas), pakļauties emocijām, kas valda pār
pūli, būt kā skrūvītei, kam ir ierobežota darbības telpa. Šādā kārtībā, citreiz
tā ir nekārtība dažāda veida nejaušības var notikt ik uz soļa. Negāciju,
negatīvās enerģijas eskalācijas padara iespējamas cilvēku anonimitāte, svešums.
Cilvēks vairs netiek uztverts kā cilvēks, bet tikai kā lieta- tāda, kas pastāv,
bet kuru es nejūtu, tādēļ tā ir vienaldzīga, man pret to nav līdzjūtības. Tādēļ
aug noziedzība, tādēļ otru viegli izlamāt, piekrāpt, necienīt.
Liela pilsēta, augstākā sabiedrība,
bagāti klienti- viss izvēlēts tā, lai padarītu spilgtāku to, ko filmas
veidotāji vēlējušies nodot skatītājiem. Un tas ir labu materiālo un baudu dzīvi
apmaiņā pret tikumiem. Miltons veiksmīgi vada savu firmu, jo vājums ir
cilvēcības sastāvdaļa. Nozīmīgs jautājums, cik ilgi cilvēks ar to samierinās,
jo tikpat cilvēcīgi ir paklausīt sirdsapziņai un realizēt sevi brīvībā- tātad
rīkojoties saskaņā ar savu iekšējo pārliecību. Tas tiks parādīts ar Kevina
simbola palīdzību.
Jaunais
advokāts saņem jaunu uzdevumu- viņam jāaizstāv kāds nekustamo īpašumu magnāts
Aleksandrs Kalins, kurš tiek apsūdzēts trīs slepkavībās. Viņš ķeras klāt pie
darba ar pārliecību, ka Kalins ir nevainīgs. Mērija-Anna, Kevina sieva, sāk
atskārst, ap ko lieta patiesībā grozās. Miltons viņai savos plānos piešķir otršķirīgu
lomu, tādēļ viņa ātrāk par vīru saprot, ar ko un kādiem cilvēkiem viņai ir
darīšana. Halucinācijas, kurās viņa redz pārvēršamies augstās sabiedrības dāmu
sejas, ir izlaidības, samaitātības un ļaunuma simboli. Par spīti sievas
izmisumam Kevins atsakās noticēt viņas stāstītajam, kaut arī pats sāk redzēt dīvainas lietas. Mīlas
aina, kur galvenais varonis redz sievu pārmaiņus izmisušā un ļoti seksuālā
izskatā, liecina, ka viņš atsakās pieņemt realitāti, ļaujas šūpoties Miltona,
bet īstenībā sevis un sabiedrības radītajā ilūzijā. Vispār, parādoties sātanam
Miltona izskatā tiek ļoti izcelti seksuālie simboli pārspīlētā veidā, tā
sasaistot seksuālo ar varu un baudu. Arī Džona Miltona teiktas “Es mīlējos
visur!” to skaidri apliecina. Seksuālais vienmēr saistīts ar varu. Tas izriet
no tās vienkāršās shēmas, ka vīrieti seksuālu padara viņa spēks, bet
daudzējādās varas izpausmes jau saistāmas ar neskaitāmajām šī spēka
demonstrācijām. Sekss ir viena no cilvēka stiprākajām pamatdziņām, ko tas
mēģinās apmierināt par katru cenu. Pārmērīga bauda, ko gūst no seksuālajām
attiecībām bieži vājina citas cilvēkā mītošās tieksmes. Šajā gadījumā erotiskie motīvi paralēli
slavas kārei Kevinam liedz ieraudzīt Mērijas-Annas ciešanas un mokas,
pievērsties būtiskajam.
Pamazām
atklājas, ka Kalins ir melojis, tas krietni satracina Kevinu. Toties sliedes,
kurās viņš sevi ir ielicis, ir stipras un jaunais advokāts uzvar savā kārtējā
procesā.
Pa to laiku Miltons atbrīvojas no nevēlamajām
personām. Ediju Barzunu- Miltona firmas galveno menedžeri nosit parkā. Vīleru,
juridiskā departamenta galvu, kas atklājis firmas nelegālās darbības nobrauc
automašīna.
Tālāk jau vairs nav vērts aprakstīt
scenāriju, jo nu jau visa jaunā vērtību (vai labāk nevērtību) sistēma, ko
Kevins radījis sevī darbojas pilnā spēkā. Pavisam nemanāma kļuvusi sirdsapziņa
un intuīcija, kas saistīta ar paša dzīvi. Nododot vairākas reizes sevī kādas
svētas jūtas, cilvēks kļūst arvien bezprincipiālāks un vieglāk manipulējams, ko
izmanto spēcīgāki indivīdi. Mūsdienu sabiedrība ir pilna ar cilvēkiem, kas
savus principus ir norakuši, un tādējādi paši degradējas un kļūst ”pelēki”. Arī
sātana uzliktie spēles noteikumi izpaužas arvien spilgtāk un nepārprotamāk.
Slieksnis pārvarēts, nav vairs ko maskēties- laipni aicināti ellē!
Vienā no pēdējām sarunām ar Kevinu
Mērija-Anna vaino naudaskāri visās nelaimēs: “Tas mums ir sods par to ka ņēmām
naudu no vainīgiem klientiem!” Joprojām neticīgajam jaunajam varonim pēkšņa
apgaismība nāk, kad Edija Barzuna bērēs viņš redz, kā Kalina seja saplūst ar
izvirtušā matemātikas skolotāja seju.
Tas veido it kā noslēgtu apli- savieno sākumu ar beigām, cēloņus ar sekām, rada
kopskatu, un Kevinam viss kļūst skaidrs. Viņš atskārš savas darbības nodarīto
ļaunumu, bet nu jau kaut ko glābt ir par vēlu. Mērija-Anna izdara pašnāvību,
Kevina māte pastāsta, ka Miltons-Sātans ir viņa tēvs. Reljefi parādīti
reliģiskie simboli: jaunais advokāts, kas atrodas starp labo un ļauno- māti,
kura ir ļoti dievbijīga un tēvu, kurš ir pats nelabais. Kevins šeit ir kā
parasts cilvēks, kurā līdzās pastāv gan labās gan sliktās īpašības, un kuram
jāizdara izvēle.
Stāsts sasniedz savu kulmināciju-
satraukta mūzika, tukšas ielas, pa kurām Kevins dodas pie Miltona, uzsver
iekšējo pasauli- advokāta jūtas, cīņu sevī, pārdzīvojumu. Noslēguma dialogs
notiek pilnīgi Sātana ietekmē. Miltons visas vājības un vainas uzgrūž Kevinam:
“Es tikai izlieku dekorācijas. Aiz diedziņiem rausti tu pats! … Dievs dod
instinktu, bet uzstāda pretējus noteikumus…. Es esmu patiess humānists. Dodu
cilvēkam, ko viņš vēlas. Brīvība it tad, kad nav jānožēlo!” Miltons piedāvā
pilnībā aizmirsties, nenožēlot, valdīt kopā pār 21. gadsimtu, veidot jaunu
attieksmes, vērtību produktu (Antikristu). Tas viss ir saistīts ar pārmaiņām
sabiedrībā, kuras parasti notiek dažādu ievērojamu notikumu iespaidā. Tagad ir
pāreja uz nākamo gadsimtu. Viss esošais, pastāvošais sabiedrībā tiek
pārvērtēts- pat, ja mēs to apzināti nepiedzīvojam un skaidri neredzam. Straujā
tehniskā attīstība, urbanizācija, tehnokratizācija, zinātniskie sasniegumi,
straujais dzīves ritms maina tradicionālās vērtības sabiedrībā- sāk dominēt
ātrums, konkurence, liels elastīgums un citas mūsu dzīvi raksturojošas
īpašības. Mūsdienu cilvēkam jāizlemj kā dzīvot tālāk- vai sasvērti,
pilnasinīgi, vai izbaudot tikai nelielu daļiņu savu iespēju, lielāko daļu
upurējot uz spēcīgu sociālu grupējumu un sabiedrības altāra.
Saprotot, ka viss kļuvis nenovēršams,
Kevins izdara pašnāvību, tā izjaucot Miltona nodomus. Nāve ir simbols, kas
padara lietas neatgriezeniskas- dažreiz, lai mainītos, uzsāktu jaunu dzīves
posmu, iepriekšējais, veais ir jānogalina, jāmirst, lai nebūtu iespējama
atpakaļceļa. Tas nozīmē, ka nāve ir dzīves sastāvdaļa- nosaka tās kvalitāti.
Tāpēc mums jāuzdod katram sev jautājums, vai mūsu dzīvē nāves ir bijis
pietiekami, varbūt, ka arī pasaulē nāves nav bijis pietiekami. Šim jautājumam
gan jāpieiet piesardzīgi, lai neradītu pārāk lielu fanātismu un nepārspīlētu
nāves lomu. Pārāk liela iznīcība nenes labumu, bet ļaunumu.
Atkal spogulis. Kevina atspulgs tajā.
Izrādās, ka viss, kas piemeklējis Kevinu Lomaksu norisinājies viņa pārdomās,
skatoties spogulī tualetes telpā. Spogulis- skata vēršana uz iekšu. Pārdomas.
To loma tiek parādīta, kā ļoti nozīmīga, pieņemot tālejošus lēmumus, veidojot pamatu
un attieksmi darbībām un rīcībām, kas var ietekmēt visu dzīvi. Cilvēkam ir dota
iztēle, lai viņš, pirms rīkotos, izspēlētu dažādas situācijas, veidotu pamatu
savai dzīvei un attieksmei pret apkārtējo pasauli. Lielā mērā no tā, kā
centīsimies izmantot iztēli un intuīciju noteiks mūsu iozvēli- to, kā mēs
dzīvosim turpmāk.
Avots:
Filma “Sātana advokāts”, režisors: Teilors Hekfords, pēc Endrjū
Heidermana romāna motīviem, “Warner Borthers” filmu kompānija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru