Nāvessoda atcelšanai Latvija nešķiet vēl gatava

Solveiga Rūple

III P 1.2

1950.gada 4.novembra Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas (Eiropas cilvēktiesību konvencijas) sestā protokola 1. pantā ir noteikts: "Nāvessods tiks atcelts. Nevienam cilvēkam nedrīkst piespriest šo sodu vai to izpildīt". Šo protokolu ir ratificējusi lielākā daļa Eiropas Padomes dalībvalstu, tajā skaitā visas Ziemeļvalstis. Lai kādus argumentus valsts neminētu nāvessoda attaisnošanai, lai kādas metodes valsts neizmantotu nāvessoda izpildīšanai, nāvessoda problēma nav nodalāma no cilvēktiesību problēmas. Eiropas cilvēktiesību konvencija atzīst katra cilvēka tiesības uz dzīvību un nosaka: "neviens nedrīkst tikt pakļauts spīdzināšanai vai nežēlīgai, necilvēcīgai vai cieņu pazemojošai rīcībai vai sodam".

Latvijas Republika šim protokolam ir pievienojusies, bet vēl nav to ratificējusi, kā arī ir atstājusi Latvijas Krimināllikumā nāvessodu kā ārkārtas soda veidu. Tādējādi Latvijas Saeima šobrīd nav gatava izšķirties par nāvessoda atcelšanu. Vai Saeimas lēmums būtu jāuzskata par Latvijas sabiedrības vēlmi? Nāvessoda pamatotība ir bijusi diskusiju objekts jau no seniem laikiem. Vairāki izcili domātāji ir izteikuši savu viedokli par šo jautājumu. Hobss ir teicis, ka nāvessods ir iebaidīšanas līdzeklis sabiedrības interesēs, bet to nevar uzskatīt par sodu. Savukārt Voltērs izteicies par šā soda veida ierobežošanu. Vienīgais gadījums, kad nāvessods būtu attaisnojams, viņaprāt, ir šāds - "ja nav citas iespējas izglābt dzīvību daudziem cilvēkiem, tad noziedznieks jāiznīcina kā traks suns". Valsts cilvēktiesību birojs (VCB) uzskata, ka nāvessods Latvijā ir jāatceļ, jo tā pastāvēšana ir pretrunā ar būtiskākajām cilvēka pamattiesībām - tiesībām uz dzīvību. VCB uzskata, ka Saeimai jāratificē Eiropas cilvēktiesību konvencijas sestais protokols, kurš aizliedz nāvessoda izpildīšanu miera laikā.

Nāvessods ir oficiāla notiesātās personas nogalināšana, līdz ar to tā pastāvēšana noliedz tādu vērtību kā cilvēka dzīvība. Nāvessods ir cilvēktiesību pārkāpums arī no cita viedokļa. Proti, no Dieva atzīšanas viedokļa. Kad valsts tiesā cilvēku, kuram atņemta brīvība, un nenodrošina taisnīgu tiesu, tā atņem cilvēkam tiesības uz atbilstošu procesu un vienlīdzību likuma priekšā. Nāvessods ne tikai neatgriezeniski atņem upurim tiesības uz likumīgu kompensāciju kļūdaina sprieduma rezultātā, tas neļauj arī tiesību sistēmai labot savu kļūdu. Tomēr domājot par tiem, kurus zvērīgi nogalinājuši, sakropļojuši, piesmējuši, nevar atstāt novārtā arī bojā gājušo un cietušo tuvinieku pašcieņu un cilvēktiesības. Tādēļ saprotami un loģiski ir nāvessoda piekritēju argumenti, ka nāvessoda izpilde novērš iespēju atkārtoti izdarīt noziegumu, bet mūža ieslodzījums vieninieka kamerā ir nežēlīgāks sods nekā dzīvības atņemšana. No otras puses raugoties - vai nāvessoda veida piekritēji neslēpj savu nespēju sakārtot cietumus, nodrošināt bijušo ieslodzīto sociālo rehabilitāciju, panākt sabiedrības atveseļošanos kopumā?

Iedzīvotāju vidū veiktie socioloģisko pētījumi liecina, ka iedzīvotāji pārsvarā ir neapmierināti ar kriminogēno situāciju valstī un tiesību aizsardzības iestāžu bezspēcību, izjūt bailes un neaizsargātību, un kā vienīgo iespēju redz bargākus sodus, kurus reāli arī pielietotu un izpildītu, tādējādi uzskatot, ka tas samazinās noziedzības līmeni valstī. To, ka nāvessoda esamība nesamazina noziegumu skaitu un arī citādi neietekmē kriminogēno situāciju, ir atzinušas gan daudzas Latvijas amatpersonas, gan ārvalstu eksperti. Turklāt Latvijā jau kopš 1996. gada 24. septembra ir spēkā Valsts Prezidenta izsludinātais moratorijs nāvessodam. Tādējādi nāvessoda izslēgšana no Krimināllikuma un sekojoša Eiropas Cilvēktiesību konvencijas sestā protokola ratifikācija būtu ne tikai vēlams Latvijas solis virzībā uz Eiropas Savienību, bet arī saprātīgs pastāvošās situācijas tiesisks noregulējums.

Nāvessods pagaidām jāsaglabā vienīgi daudzkārtējiem slepkavām, slepkavām- sadistiem, slepkavām - seksuāliem maniakiem un slepkavām – pedofīliem, kā arī teroristiem un spridzinātājiem, kuru noziegumi noveduši pie cilvēku upuriem vai lieliem materiāliem zaudējumiem.

Ņemot vērā to, ka smagos noziegumus pastrādājušo vecums samazinās, jāpārskata visa sodu sistēma nepilngadīgajiem. Jāizveido vairākas jaunas nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādes.

Par sevišķi smagiem un sabiedriski bīstamiem noziegumiem, kā, piemēram, noziedznieku grupu organizācija un vadīšana, jāievieš 20 gadu cietumsods un mūža ieslodzījums. Jānosaka sods pat par līdzdalību organizētos noziedzīgos grupējumos.

Cietumos un citās soda izciešanas vietās jāatjauno ražotnes, skolas un arodapmācība. Jāatjauno sodu izcietušo stingra uzraudzība.

Debates par nāvessodu parasti aktualizējas, kad noziedzība valstī kļūst nepanesama, kad zog, laupa, izvaro, šauj un slepkavo kā uz pasaules galu.

Sabiedrība šādos gadījumos polarizējas. Vieni ir par visbargāko sodu ieviešanu, otri iebilst, ka bargi sodi neko nedošot, neesot dzirdēts, ka tas iespaidotu noziedzības līmeni, tā esot valsts atriebība un nekas cits.

Vai nāvessods ir tikai atriebība? Varbūt tomēr – kāda dziļāka, vārdos neizteikta tautas gudrība, ja jau lielākā daļa tautas ir par nāvessodu?

Šo jautājumu pētījuši arī psihologi. Viņi modelēja materiālās iedzīvošanās (slepkavības, laupīšanas, zagšanas, krāpšanas notiek lielākoties tieši tādēļ) un soda situāciju un ļāva visplašākajām iedzīvotāju masām piedalīties eksperimentā.

Eksperiments bija vienkāršs – ar metamo kauliņu varēja uzmest divas krāsas – baltu un melnu. Ja krita baltā, metējs ieguva noteiktu naudas summu (laupījums!), ja melnā – tikpat lielu summu (sods!), viņam bija jāmaksā spēles organizētājiem.

Kas notika? Pie likmēm 10, 20, pat 50 dolāru spēlētāju bija daudz. Jo augstāk kāpa likme, jo riskētāju kļuva mazāk. Beidzot likme bija 500 000 dolāru, taču gribētāju vairs nebija! Tas ir, patiesībā jau naudas kārotāju bija ļoti daudz. Eksperimentētāji videomagnetofonā fiksēja, ka daudzi vīri stīvām acīm un drebošiem pirkstiem grozās apkārt, rij siekalas, nervozē, smēķē cigareti pēc cigaretes, bet tomēr neuzdrošinās riskēt iegūt tik vieglā ceļā nākošu naudu! Sejās skaidri bija lasāms: grābiens jau būtu labs, bet ja iekritīšu, ko tad? (Tad noguldījumu, mašīnas un mājas zaudēšana, parādu cietums pat uz mūžu, līdz viss nomaksāts!)

Šis psiholoģiskais eksperiments pierāda – tikai bargs sods savalda iespējamos noziedzniekus! Slidena ceļa gājējus attur vienīgi tas, ja viņi iepriekš skaidri zina – zaudējums būs liels! Vai tā nav tā pati gudrība, kas ielikta tautas parunā – Ko sēsi, to pļausi?

Protams, soda veida un lieluma noteikšana nav zinātnes daļa, tā ir likumdevēju tiesa un tai arī jālemj, kā rīkoties. Zinātne tikai parāda, kas cilvēku patiesībā savalda, nevis nosaka soda mēru.

Ja gribam ieviest kārtību valstī, noziedzīgiem nodarījumiem jābūt labi apmaksātiem! Jebkura neatbilstība padara lietas ļaunākas. Filozofiski spriedelējumi par iecietību un humānismu ir tukša runa, tie tikai iedrošina noziedzniekus. Katrs noziedznieks ir gana labs rēķinātājs un precīzi izskaitļo, kas viņam izdevīgi, kas – ne. Nožēlojama ir sabiedrība, kas uzķeras uz lētticīgu humānistu izmestās makšķeres – par to maksājam ar jauniem līķiem.

Tā ir senā tautas gudrība – nāvessodā iekodētais brīdinājums. Ne tik daudz atriebība, kāda indivīda fiziska iznīcināšana tā pamatā, cik skarbais atgādinājums visiem – domā par savu rīcību, kā tu darīsi citam, tā tiks tev pašam! (Kā redzējām no minētā eksperimenta, tas labi iedarbojas.)

Protams, nāvessods ir slikts. Bet slikti ir arī citi sodi un – sodīšana vispār nehumāna lieta. Taču slimai, garīgi pagrimušai tautai citas izejas nav. Jo tiesības uz dzīvību ir ne tikai noziedzniekiem, bet arī citiem, arī – viņu upuriem. Nenogalini un tev neviens neko nedarīs!

Te ir tas lielais posts, ko tautai nodarījusi ļaunuma impērija, komunisti, proti, sabiedrības totāls kriminālisms. Būtu mūsu sabiedrība nesamaitāta, dievbijīga, nežūpotu tik lopiski – varētu atcelt ne tikai nāvessodu vien. Taču kā savaldīt zvērīgus, cietsirdīgus ļaundarus, kur pat asinsradniecībai vairs nav nozīmes, kur kaut kādā trakā bezprātā māte nodur meitu, dēls nosit tēvu utt.? Te Rietumi vispār mums nevar dot padomus, šīs valstis būtībā neko nesaprot no tās padomju elles, kurā mēs 50 gadu bijām ieslodzīti.

Ja slepkava saprastu, kādu šausmīgu grēka darbu pastrādājis, viņš pats darītu sev galu. Tādas sirdsapziņas mokas viņu mocītu, ka tas viņam liktos vienīgais glābiņš, vienīgā izeja. Taču kur ir tādi slepkavas? Lielākā daļa pat neatzīstas nodarījumā, nerunājot nemaz par sirdsapziņas mokām. Tikai ļauni lūr caur pieri un trīc par savu ādu, grib dzīvot kaut vai mūža ieslodzījumā. Tie neko nav sapratuši un tieši tāpēc ir ārkārtīgi bīstami! Turklāt nav jau mūža ieslodzījums nemaz tik bezcerīgs. Ja būs nauda, gan radīsies vīri, kas riskēs paņemt ķīlniekos bērnudārzu un apmaiņai pieprasīt vienu miljonu latu un brīvību tiem zēniem! Ko tad darīs prezidents?

Par slepkavu apžēlošanu. Atklāti sakot, nevienam, pat Valsts prezidentam, nav tiesību kaut ko lemt un piedot citu vietā. Ja neskaitām Dieva sodu, lemšana ir tikai noslepkavotā ģimenes tiesa. Vienīgi viņiem ir tiesības izšķirt – apžēlot slepkavu vai nošaut. Jo sirdi plosošās sāpes ir tikai viņiem. Neliekuļosim, nemānīsimies – mums nevienam nav dots sveša cilvēka sāpes dziļi just! Jā, uzzinot sēru vēsti par kāda nelaimīgā nāvi, mēs uz īsu brīdi aiz cieņas un pieklājības pieklustam, varam sataisīt seju skumjā grimasē, nolikt ziedus utt., bet tas arī ir viss – pēc pāris stundām jau jautri tērzējam un kārtojam savas lietas. Tikai nogalētā tuvinieki būs tie, kas neko nespēs aizmirst, kas raudās, pārdzīvos, izmisumā nosirmos un diendienā mēros ceļu uz kapsētu pie sava mīļotā... Tiem, nevis prezidentam sāpēs visu mūžu!

Jāpiekrīt arī «Neatkarīgajā avīzē» A. Seiksta teiktajam, ka nāvessods ir atriebība. Ir vai nav gatava tam sabiedrība, ir tikpat naivi jautāt kā, vai Rīga ir gatava. Cilvēkā «sēž iekšā» vardarbības kāre. Nevainojami precīzi ir mācītāja J. Rubeņa teiktais, ka ļaunums vairo ļaunumu. Arī sodu vainīgajam jāļauj izciest. Nez kādēļ nerunājam, cik slepkavu atrodas brīvībā, kuri varētu tikt sodīti ar nāvi. Desmit vai pat simti. Rēķina, cik slepkavību gadā paliek neatklāts, bet diemžēl nerēķina, ka bezvēsts pazudušie arī varētu būt nogalināti.

Nevar pieņemt svarīgu lēmumu, ja to risina «tramvaja» sarunu līmenī, izsakoties precīzāk, – ja ņem vērā blakus parādības, izņēmumus. Šeit ir aksioma: izlemjot, drīkst vai nedrīkst atņemt dzīvību otram, ievērojot šajā risinājumā tikai vienu – fizioloģisko – būtību bez blakus apstākļiem. Piemēram, vai visās valstīs nāvessods spēj iespaidot atturēties no slepkavībām ļoti ievērojami? Ja nav precīzas atbildes, eksperiments nav izdevies.

Var jau pārbaudīt arī citus variantus. Teiksim, vai likumiska dzīvības atņemšana citos rada vai nerada recidīvu domāšanu, atļautības izjūtu, ka dzīvība nav svēta. Katrā cilvēkā esot divi cilvēki. Un, stāvot uz robežas starp labo un slikto, ļauno, mēs tomēr nedrīkstam pavērt ceļu likumiskai vardarbībai.

Nāvessodam nav nedz fizioloģiskā, nedz morālā vai pat filozofiskā pamatojuma.

Nāvessoda pastāvēšanas aizstāvju galvenais arguments ir, ka, šo soda mēru atceļot, valstī pieaugs kriminalitāte. Tāpat viņi saka, ka sabiedrība nāvessoda atcelšanai nav gatava. Tomēr jau pierādīts, ka nāvessoda pastāvēšana vai atcelšana neietekmē kriminalitātes līmeni. Nāvessods nav sods. Sods ir atmaksa par pārkāpumu un apstākļu radīšana, lai noziedznieks varētu laboties. No šīs teorijas viedokļa nāvessods ir tīra atriebība. Šāda soda atcelšanu nemotivē ar eirointegrāciju, bet gan ar sabiedrības humanizāciju. Nežēlību ārstējot ar nežēlību, var nonākt tikai strupceļā. Sabiedrība nāvessoda atcelšanai nekad nebūs gatava, ja politiķi būs tikai populisti. Politiķiem jābūt tālredzīgākiem un jāspēj pieņemt arī nepopulārus lēmumus. Ja nāvessodu saglabāsim, mūs Eiropā nenosodīs, nebūs nekādu demaršu vai izslēgšanas no kādas organizācijas. Par mums vienkārši domās, ka esam citādi, un no mums novērsīsies. 6. protokolu par nāvessoda atcelšanu mēs vēl neesam ratificējuši un šajā jautājumā Eiropai velkamies astē. Turklāt nāvessods ir neatgriezenisks, un nevienam nav garantijas, ka tiesa, piespriežot šādu soda mēru, nekļūdās. Tā kā nāvessods Latvijā piespriests nedaudziem noziedzniekiem, uzskatu, ka trīs cilvēku uzturēšana mūža ieslodzījumā ir mazāks ļaunums nekā, nedod Dievs, nevainīga cilvēka nošaušana. Jau šodien divus trīs cilvēkus iespējams izolēt un garantēt, ka viņi no apcietinājuma neizbēgs.

Laikam Latvija patiešām ir traģiska zeme. Ne tik sen bija Talsu traģēdija, tagad – Gulbene. Noziedznieks noķerts, jāsoda. Bet kā? Nāvessods ir amorāls, cilvēktiesības ar to tiek pārkāptas. Taču... vai cilvēks, izdarīdams ŠĀDAS slepkavības, automātiski neizsvītro sevi no cilvēku vidus? Varbūt, ka te ir izeja?

...Tiesas lēmums par izsvītrošanu no cilvēku vidus un ierakstīšana traku dzīvnieku statusā ar visām no tā izrietošajām sekām. Vai tas nebūtu pelnīts sods? Un, galvenais – nevienam cilvēkam vairs nepiespriedīs nāvessodu! Maniakāls slepkava, terorists, cilvēku nolaupītājs, algots slepkava ir pelnījuši tikai šādu sodu. Tāda ir mana pārliecība – trakumsērga nav ārstējama, tāpat kā kanibālisms, bet cilvēks, kas nogalina citus tikai sava prieka pēc, vairs nav cilvēks. Tur nav, ko glābt.