Ierēdņa ētikas pamatsaistības

                                                                                                Solveiga Rūple

III P 1.2.

Jebkurai profesionālai ētikai ir savs kodekss (programma), kas ietver būtiskas saistības, kuras jāievēro, lai iespējami labāk noritētu profesionālā darbība un lai tā būtu jēgpilna un produktīva. Arī ierēdņa ētika piedāvā pamatsaistības, kuru apzināšanās un ievērošana kalpo par vienu no profesionālās attīstības kritērijiem. Tās ievērošana kalpo par vienu no profesionālās attīstības kritērijiem. Tās veido elementāru normu kopumu un ir ievērojamas gan lēmumu izstrādē un pieņemšanā, gan rīcības izvēlē, gan interešu konfliktsituācijās, gan attiecībās ar cilvēkiem.

Morālās pamatsaistības ietver sekojošas normas:

*        būt godīgam, teikt patiesību;

*        turēt solījumus;

*        cienīt otru personu un īpašumu;

*        pakļauties likumam.

Profesionālais godīgums ir viena no parastām un būtiskām normām, kas nosaka uzticamību un izpaužas visā ikdienas darbībā. Tas ir viens no jebkuras profesionālās ētikas saistībām. To uzsver žurnālista, jurista, biznesa u.c. ētikā.

Godīgums izsaka brīvu pašsaistību uzņemšanos, lai ieņemamais postenis nepārvērstos tikai formālā iztikas peļņas ieguves līdzeklī un savtīgu interešu īstenojumā, bet lai tas palīdzētu veicināt sabiedrības labklājību – demokrātiju, pārticību, kultūru.

Ierēdņa stāvokli pieļauj daudzus šīs normas pārkāpuma kārdinājumus, kuru vidū minama, pirmkārt, vara un, otrkārt, materiālu labumu pieejamība. Abas kopā tās vedina pārkāpt taisnīgumu un patiesumu, tā veidojot korupcijas iespējamību.

Amerikāņu ētikā pazīstams Linkolna Stīvena ironiskais Ēdenes dārza līdzības skaidrojums, ko viņš devis, runādams par korupcijas cēloņiem. Vaina neesot meklējama ne čūskā, kuras dabā ir būt par kārdinātāju, ne Ievā un Ādamā – cilvēki pēc dabas ir vāji radījumi. Vaina esot ābolā.

Cilvēks būtiski mainās “ābola” situācijā. Tāpat kā nav viegli paredzēt cilvēka izturēšanos ārkārtējā, dzīvībai bīstamā situācijā vai citā – varas situācijā ( ne velti atsevišķas reliģiskas sektas nepieļauj ieroča rokā ņemšanu, jo ierocis dod varas apziņu, kas var neparedzēti novest līdz dzīvības apdraudējumam), tāpat ne vienmēr iespējams paredzēt, kā cilvēku ietekmēs labumu pieejamība. Pārāk liels ir vilinājums tos iegūt sev, īpaši tad, ja dzīves līmenis nav augsts, bet garīgo interešu līmenis ir zems. Garīgās intereses, pie tām pieder arī ētiskums, atvirza “ābola” kārdinājumu interešu prefērijā.

Labumu pieejamība provocē vēlmi iegūt tās sev, paliekot nesodītam, un tikai godīgums reizēm attur no padošanās kārdinājumam. Godīgums nozīmē, ka cilvēkam var uzticēties – parasti šīs divas lietas ir vienotas. Godīgums ir iekšējā stabilitāte, principi, kas nepieļauj plebejisku iekāri un alkatību, bet saglabā cieņu un pašcieņu. Skaidrs, ka ne visiem šīs morālās vērtības šķiet augstākas par iespēju, piemēram, tikt pie laba, mēbelēta dzīvokļa vai cita labuma.

Godīgums nozīmē patiesumu attieksmē pret darba pienākumiem, precizitāti, taisnīgumu un patiesumu attiecības ar kolēģiem un apmeklētājiem.

Tas izpaužas tieksmē pēc patiesības. “Kas ir patiesība?” – šis Pontija Pilāta jautājums arī tagad ir aktuāls. Viena no atbildēm saistās ar dialoga un vienošanās spēju: patiesība ir vienošanās, kurā abas puses spēj saprasties, ieklausījušās otra pārliecinājumā, nevis ar varu uzspiezdamas savu viedokli. Patiesības izslēdz varmācīgu pakļaušanu, tā nav monologs, bet drīzāk domu apmaiņā iegūta godīga vienošanās par lietu patieso stāvokli, vienošanās, kurā viena uzskats savijas ar otru un to papildina .

Ar patiesību saistās vēl viens jautājums: vai vienmēr patiesība ir jāsaka? Vai pastāv pieļaujamie meli? Un, ja pastāv, kas tādā gadījumā notiek ar godīgumu?

Dzīves situāciju daudzveidība paredz pieļaujamo melu tiesību. Ne tikai medicīnas ētikā, bet arī žurnālista un ierēdņa ētikā sastopamas situācijas, kurās skarbas patiesības tiešs vēstījums nav optimāls risinājums. Taču, ja patiesība arī netiek pavēstīta, situāciju nedrīkst atstāt bez risinājuma: ir jādara viss, lai novērstu melu iespējamās nelabvēlīgās sekas.

Nav krietni ar patiesības teikšanu vēlētājiem iegūt labvēlīgu tautas acīs, ja neseko darbi, kas palīdz novērst atklāto bezjēdzību vai sarežģījumus. Patiesa informācija, ja tā sniegta ar godīgu nolūku iesaistīt daudzus prātus un rokas valstiski nozīmīgas situācijas atrisinājumā, ir viens no godīgas rīcības pamatnosacījumiem.

Nereti dažas intereses krustojas dilemmā - teikt patiesību vai slēpt to no tautas, no žurnālistiem utt., jo nav droši paredzama masu reakcija uz atklāti teikto patiesību. Godīgums ir tas, kas ļauj izšķirties par vienu vai otru risinājumu lielākā labuma vārdā, pārvarot piesardzību un bailes no pārmetumiem.

Mūsdienās, kad nepastāv stingri vērtību kritēriji, cilvēkam pašam ir jāuzņemas atbildība par patiesības likteni, teikt vai neteikt patiesību par valsts finansiālajām grūtībām, par valsts vadītāju algu lielumu, par kāda korupcijas mēģinājuma iespējamību? Jābūt skaidram arī patiesības teikšanas motīvam un nolūkam, tāpat projektam, kā turpmāk novērst nevēlamo patiesību un piedalīties projekta īpašumā.

Turēt solījumu ir viena no būtiskām ierēdņu ētikas prasībām, jo ik dienas gadās saskarties ar cilvēkiem un viņu vajadzībām un lūgumiem to apmierināt. Ne vienmēr ir viegli tikt galā ar cilvēku neatlaidību, kas atklājas vajadzību brīdī, tāpēc bieži vien tiek solīts - mēģināšu, labi zinot, ka mēģināts netiks, ka tā ir tikai atrunāšanās un cerības došana - viena no iluzoras vajadzību apmierināšanas iespējamībām.

Solījums ir nopietna lieta, ar to ir taupīgi jārīkojas. Izšķērdība nav pieļaujama. Ir vieglāk solīt nekā izpildīt, tādēļ ētika piedāvā neaizmirst, ka jebkurš solījums saistīties ar kādu darbu, ka, vārdos pateikts, solījums kļūst par noteiktas atbildības un rīcības sākumu: solījums ir darbības, turklāt - rezultatīvas darbības pieteikums, kas prasa jaunu piepūli un saistības. Solījums ir jaunu rūpju un laika patēriņa uzņemšanās. Tas ir jāparedz un jāapsver solījuma došanas brīdi.

Vēlēšanu kampaņu laikā dāsni birst krāšņi solījumi. Vai tie ir nopietni? Vai tos uzlūkot tikai par procedūras elementu, kam nav solījuma nozīmes? Vēlēšanu solījumus parasti gan abas puses samērā viegli aizmirst, un tomēr arī šajos solījumos ir vēlama mēra izjūta.

Sēdes, sanāksmes sākuma laika noteikšana arī ir atzīstama par solījumu darbu sākt norādītajā laikā, un arī šim solījumam ir jātic.

Solījuma īstenošanā iespējamas korekcijas; taču ir sirdsapziņas jautājums, vai tās ir apstākļu nepieciešamības noteiktas vai darītāja neieinteresētības un neuzņēmības rezultāts.

Arī solījuma izpilde ir godīguma jautājums. Izlēmība, precizitāte, vēlme patiesi palīdzēt vienlaikus ir pašapliecinājuma un goda jautājums.

Ikviens paraksts, kas ir dokumenta sastāvdaļa, ir solījums, taču pastāv arī tāda cilvēciska vienošanās bez lieciniekiem, ko viegli pieņemt par nenotikušu. Šāda situācija bieži vien ir goda un sirdsapziņas pārbaude, kurai seko diagnoze par uzticēšanos un krietnumu.

Solījumus dod arī katrs sev, un bieži vien tie paliek bez turpinājuma - tikai iecere, vēlme bez vilcējspēka - gribas tikt galā ar sevi. Solījums iezīmē mērķi, plānu, bet gribas un uzņēmības trūkums pārvērš to visu, kas varētu būt, par neesamību.  Nekas nenotiek, nekas nemainās. Maza sakustēšanās un - aprimums. Pēc psihologu vērojumiem, nākamā apņemšanās vēl noteiktāk ir nolemta neveiksmei, ja vienreiz vājums ir svītrojis labos nodomus. Ja turpretī vienreiz ir izdevies paveikt solīto, nākamā apņemšanās ir vieglāk īstenojama, palīdz inerce.

Cienīt otra personu un īpašumu ir viens no demokrātijas principiem. Ikviena personas brīvības neaizskaramība savijas ar cieņas principu. Jau I.Kants (1724. - 1804.) rada pamatojumu cieņas attieksmei un izteica to atziņā, ka spēja sekot paša lemtajiem likumiem ir apbrīnojama morālā vērtība. Visam ir cena, cilvēka vērtības mērs ir cieņa. Viņš iegūst to ar jau minēto spēju izlemt savu rīcību, pildīt pienākumu pret kategorisko imperatīvu, kas liek ikvienam rīkoties tā, lai rīcības motīvi varētu tikt atzīti par universālu likumu, kas būtu rakstīts visiem. Ja cilvēku virza laba griba brīvprātīgi uzņemties pienākumu pret vispārēju labumu  - kategorisko imperatīvu, viņš ir apbrīnas vērta parādība: iespēj to, ko neviena cita būtne nespēj, - spēj pavēlēt pats sev. Cilvēks nav tikai dabas vai kādu citu likumu izpildītājs, bet pats spēj izlemt savu rīcību, un šādas rīcības morālās vērtības mērs ir cieņa.

Cieņa kā cilvēka morāles vērtības apliecinājums ļāva I.Kantam izteikt humāno principu: "Cilvēks cilvēkam mērķis, ne līdzeklis!" Viņš nedrīkst pieļaut, ka citi viņu pārvērš par līdzekli, tāpat kā viņš pats nedrīkst uz otru cilvēku raudzīties tikai kā uz līdzekli: jau pašam ir jābūt ar rāpuļa dabu apveltītam, lai uzlūkotu par patīkamu to, ka otrs viņa priekšā ložņā. Ievērojama cilvēka priekšā," teicis I.Kants, "liecos es pats, bet neliecas mans gars."

Visu I.Kanta morāles filozofiju var uzskatīt par skaistiem vārdiem, jo dzīve liecina par pretējo - par pazemojumiem, niecinājumu, citu cilvēku izmantojumu pašlabuma interesēs utt. Taču I.Kanta cilvēka kā mērķa ievirzi Rietumu demokrātija saglabā un cenšas attīstīt, to ietverot mazāk patētiskos formulējumos par personas brīvības tiesībām, to neaizskaramību, cieņu utt.

Cilvēkam ir tiesība uz cieņu, tikai viņam pašam sevi jākopj, lai viņš būtu brīvības un tātad arī cieņas cienīgs, jo cieņas pamats ir pašizlemšana, pašvaldīšana, patstāvība un spēja tikt ar sevi galā. Cieņas pilna attieksme veicina gribu valdīt pār sevi, attaisnojot uzticēšanos un  to nopelnot. Pazemojot otru, var pazemot sevi. Augstprātība un varas kāre liecina par zemu pašapziņu.

Cieņu un neaizskaramību pelna īpašums. Pastāv, protams, problēma, vai ir jāciena arī negodīgā ceļā iegūts īpašums, tāpat kā izvirzās jautājums, vai jāciena cilvēks, kas ir ticis pie īpašuma nelikumīgā ceļā. Cieņas izpaudumi var būt dažādi, taču, ja tā ir morāla saskare ar personu un viņa īpašumu, kuru aizsargā likums, tad arī šajā gadījumā patvaļa nav pieļaujama.

Pakļauties likumam - it kā gluži saprotami skan profesionālās ētikas norma. Taču, jo augstāks amats, jo lielāka iespēja nesodīti pārkāpt likumu un palikt nesodītam. Reizēm šķiet, ka likumi, kas valda augstākos ierēdņu slāņos, nav tie paši, kas rakstīti tautai.

Vajadzīga pašdisciplīna, lai jau minētajā ābola situācijā saglabātu tiesisku apziņu, un pašdisciplīna ir likuma ievērošanas nosacījums.

Vai pakļauties likumam, ja tas ir nesaprātīgs un nepilnīgs? Kopš Džeremija Bentama un Rietumu demokrātijas tēva Džona Stjuarta Milla laikiem arī tad likumam ir jāpakļaujas, jo valstī iestāsies lielāks haoss, ja tā nenotiks. Ir jādara viss, lai panāktu likuma pilnveidi un pārveidi, bet, kamēr likumam ir likuma spēks, tā pārkāpšana var būt bīstama sabiedrības drošībai.

Profesionālās ētikas prasības ne vienmēr ir efektīvas. Vai mazums gadījumu vēsturē, kad augstāko ierēdņu rīcība ne tikai morālā, bet arī tiesiskā ziņā nav nevainojama, kaut gan elementāru profesionālu normu zināšana nevarētu tikt apšaubīta.

Parasti min divus morāles neievērošanas principus. Pirmais ir saistīts ar morāles normu vispārējo raksturu. Tās ir skaidras universālajā formulējumā, kad tām nav piejaukta klāt situatīvā īstenība. Tās ir nepārprotamas jābūtības formā, kamēr īstenība to robežas un kontūras padara neskaidras un viegli pārprotamas. Pastāv sarežģītu dilemmu situācijas, iespējas nekontrolēti iegūt praktiskus labumus, kas ir izdzīvošanai nepieciešami. Dzīve ir sarežģītāka par normām.

Otrais iemesls ir saistīts nevis ar apstākļu spaidu, bet ar lomu daudzveidību: tās bieži vien ir pretrunīgas. Cilvēciski neformālais bieži vien ir pretrunā ar normatīvi formālo. Katrai no lomu sfērām ir saavi kodeksi, un  izvēle nav vienkārša. Viss ir atkarīgs no tā, kuru no kodeksiem cilvēks ir paradis ievērot vairāk un kuru mazāk.

Profesionālās morāles kodekss paplašina izvēles nosacījumu skaitu un sarežģī izvēli, taču vienlaikus tas ir demokrātijas nosacījums, to piedāvājot ikviena īstenojumam ikdienas situācijā un darbībā; citādi demokrātija nav iespējama.

To apzinoties, nepieciešama sevis veidošana un vadīšana, lai ar ikviena piepūli un apzinātām rūpēm cēlus principus no vārdiem pārvērstu dzīvē.

Viss, kas pasaulē, ir savstarpēji saistīts. Profesionālā ētika pasvītro saistību daudzveidību, palīdz tās apzināties un atgādina, ka neviens nav tik pilnīgs, lai netaptu pilnīgāks - godīgāks, raženāks un krietnāks.