FAŠISMS

RĪGAS TIRDZNIECĪBAS

TEHNIKUMA

MAZUMTIRDZNIECĪBAS

KOMERCDARBINIEKA SPECIALITĀTES

4F KURSA AUDZĒKŅA

ANDARA MUIŽNIEKA

REFERĀTS

“FAŠISMS”

SALASPILS

2001

GOD LIVES FOREVER

Ievads.

Neskatoties uz to, ka otrais pasaules karš ir beidzies jau pirms 56 gadiem ir muļķīgi uzskatīt, ka fašisma un nacionālisma idejas ir mirušas. Šajā  darbā ir apskatīta fašisma pastāvēšanas un veidi mūsdienās. Tāpat ir jāizskaidro starpība starp fašismu un nacismu, jo daudzi cilvēki vēl tagad abus šos jēdzienus jauc. Grūti paredzēt nākotni, tomēr ir iespējams, ka fašisms varētu atdzimt valstu līmenī, tāpēc ir skaidri jāzina, kas ir fašisms, lai tas nevienu nepārsteigtu nesagatavotu.

Fašisma izcelsme un vēsture.

Fašisma nosaukuma izcelsmi skaidro divējādi. Var uzskatīt, ka tas ir cēlies no itāļu vārda “fascio”, kas nozīmē apvienību, no tā fašisms itāliski skan “fascimo”, otrs variants, ka vārds fašisms ir cēlies no latīņu vārda “fasces”, kas  nozīmē rīkšķu saišķis. Rīkšu saišķis Romas impērijas laikā bija romiešu liktoru varas zīme. Fašisma teorija un idejas kā arī daļēji ideoloģija radās jau 19.g.s. 50.gados un laika gaitā izkristalizējās līdz tai formai, kas pazīstama mūsdienās. Par fašisma ideju aizsācēju var uzskatīt francūzi Žozefu Arturu Gobino, kuru uzskata par rasisma teorijas pamatlicēju. Par fašisma teorētiķiem bez minētā Gobina tiek uzskatīti francūzis Ž.V. Lopažs, kā arī vācieši Fridrihs Nīcše un Osvalds Spenglers. Fašisms uzplauka Eiropā tūlīt pēc pirmā pasaules kara, kad Eiropā valdīja ekonomiskā un morālā krīze.

Fašisma iezīmes: demokrātijas apspiešana, agresīva ārpolitika, teroristiska iekšpolitika, viena ideoloģija – viena partija, politika tendēta uz iekarošanu un citu tautu apspiešanu, stingra birokrātija, valsts iekārta tiek veidota kā piramīda, kuras virsotnē ir līderis jeb vadonis, cenzūra, viss tiek izmantots ideoloģijas popularizēšanai, viss, kas noliedz jeb apšauba vadoni ir aizliegts. Reliģijas pārstāvji tiek pakārtoti vadonim, vai arī tiek aizliegti, valsts atzīst privātīpašumu, tomēr stingri kontrolē ekonomiku, kura tiek centralizēta un militarizēta. Nevalstiskās organizācijas tiek aizliegtas. Politiskā iekārta ir pakārtota uz tautas apvienošanu vienā lielā masā, kur valda vadoņa griba un kur nepastāv atsevišķa indivīda vēlēšanās.

Nacionālismā bez iepriekšminētā ir vēl šādas iezīmes – elitārisms, stingri izteikts nacionālisms, vienas rases pārākuma sludināšana, atklāts šovinisms, atsevišķu tautu iznīcināšana.

Pirmās fašistiskās organizācijas radās 1919.g. Itālijā. Pirmā nacionālsociālistiskā organizācija radās Vācijā Minhenā tajā pašā gadā. Par Itālijas fašisma līderi kļuva Benita Musolīni, kurš 1922.g.  pirmoreiz demonstrēja fašisma piekritēju daudzumu un iespējas veicot  oktobra “gājienu uz Romu”. Kļuvis par premjerministru viņš 1926.g.  Itālijā nodibināja fašistisku diktatūru. Savukārt 7 gadus vēlāk Vācijā izmantojot savu popularitāti un cilvēku sliktos dzīves apstākļus, par kancleru kļuva Vācijas nacionālsociālistu līderis Ādolfs Hitlers, kurš vēlāk kļuva arī par valsts galvu. Ar Vācijas un Itālijas palīdzību Spānijā 1939.g.  pēc republikāņu sakāves izveidojas ģenerāļa Franko profašistiskais režīms. Par profašistiskām valstīm tā laika Eiropā var uzskatīt Ungāriju, Rumāniju, Portugāli. Kā zinām šis valstis līdz ar komunistisko PSRS bija 2 pasaules kara aizsācējas.

Fašisma iedalījums un klasifikācija.

Vispārējos vilcienos izšķir 4 galvenos novirzienus – klasiskais fašisms, nacionālsociālisms, neonacisms un  profašistiskais rasisms.

Tagad sīkāk apskatīsimies visus  četrus veidus: Klasiskais fašisms ietver sevī visas fašisma iezīmes, bet nav tendēts uz kādu tautu iznīcināšanu. Principā šo klasisko fašismu var uzskatīt par militāra totalitārisma paveidu. Šis fašisma veids valdīja Itālijā no 1920 – 1945.g.; Nacionālsociālisms valdīja Vācijā no 1933-1945.g. Šis ir pats agresīvākais fašisma veids, kas ir tendēts uz pārākās rases sludināšanu un citu rasu noliegšanu, apspiešanu un iznīcināšanu. Var pilnīgi droši apgalvot, ka Vācija otro pasaules karu zaudēja tikai pateicoties savai pārmērīgi agresīvai politikai. Nacionālsociālismu dēvē arī par nacismu; Neonacisms – fašisma veids, izveidojās pasaulē pēc otrā pasaules kara. Neonacistiskās organizācijas ir nelegālas, pauž galēji labējās ekstrēmiskās idejas un nacionālsociālisma ideoloģiju, kā arī revanšisma ideju. Šīs organizācijas sludina baltās rases pārākumu, noliedz visas kreisās un centriskās kustības, papildus sludinot rasismu.; Profašistiskais rasisms. Lai  gan šīs organizācijas arī ir aizliegtas, tās sludina rasismu, un principā tikai spēlējas ar fašisma simboliem un ideoloģiju, tāpēc tās tikai nosacīti var saukt par fašistiskām. Šī veida organizācijas ir visvairāk izplatītas ASV. Tomēr jāatzīst ka fašisms atdzimst, tiesa gan ne zem šāda nosaukuma, daudzās Eiropas valstīs kā oficiāls politisks spēks. Austrijā un Itālijā šie spēki ir pie varas.

Fašisma teorētiķi.

Žozefs Arturs Gobino dzimis 1816.g.14.jūlijā, miris 1882.g.13.oktobrī, francūzis. Viens no socioloģijas antropoloģijas skolas un rasisma teorijas pamatlicējiem. Par rasisma teorijas pamatlicējiem. Par rasisma teorijas pamata kolonu ir kļuvis viņa darbs “Pa cilvēku rasu nevienlīdzību” Ž.A. Gobins izvirzīja teoriju, ka valstu un atsevišķu indivīdu attīstības nevienlīdzību izskaidroja ar cilvēku antropoloģiskām atšķirībām. Fašisms no Gobina aizņēma teoriju par vienas rases pārākumu, par rases tīrību un vienas rases dominenci.

Fridrihs Nīčše dzimis 1844.g.15.oktobrī, miris 1900.g.25.augustā, vācietis. Spilgtākais irracionālisma un voluntārisma pārstāvis. Mācījies Bonnas universitātē 1864.g. līdz 1865., Bāzeles universitātes procesors 1869.g.  līdz 1877.g. Šoperhauera un Vāgnera ideju turpinātājs. Daudzu filozofisku traktātu un eseju autors. 1883.g. līdz 1891.g. darbs “Tā runāja Zaratustra” tiek uzskatīts par vienu no fašisma ideoloģijas pamata balstiem.

Fašisms un nacionālsociālisms no Nīščes aizguva vadoņa kulta, pārcilvēka rases, visu pārējo ideoloģiju apspiešanas, pieņemto morāles normu neievērošanas idejas.

Osvalds Špenglers dzimis 1880.g.29.maijā, miris 1936.g.8.maijā, vācietis.

Špenglers bija filozofs, dzīves filozofijas pārstāvis un bija stipri ietekmējies no F. Niščes. Špenglers pauda konservatīvi nacionālistiskus, fašisma ideoloģijai tuvus uzskatus, tomēr noliedz rasisma koncepcijas. Nākot pie varas Hitleram redzot kā izpaužas fašisms Vācijā, Špenglers atteicās sadarboties ar hitleriešiem. Tāpēc valdošais režīms viņu ignorēja, lai gan tie bija pārņēmuši daudzas no viņa un Nīščes idejām. Galvenais Špenglera darbs “Eiropas noriets”, kurš tika sarakstīts no 1918 – 1922.g.. Daudzas sabiedriskas parādības centās izskaidrot  bioloģiski un noliedza vienotas kultūras pastāvēšanu. Uzskatīja ka pagrimšanas periodā uzplaukst tā civilizācija, kas spēj reproducēt esošās, nevis radīt kvalitatīvi jaunas vērtības

Daži pie fašisma teorētiķiem pieskaita arī francūzieti Ž.V. Lopūzu, tomēr jāatzīst, ka Lopūzs atbalstīja vienīgi ideju par vadoņa kultu, bet noliedza praktiski jebkuru vardarbību, tāpēc principā viņu var gan pieskaitīt, gan nepieskaitīt pie fašisma ideologiem.

Tādejādi ir acīmredzams, ka fašisma teorija ir radusies jau 19.g.s uz Gobinam Nīščes, Lopūza , Špenglera rasistisko teoriju, antidemokrātisko, antisemistisko, ģeopolitisko, pangermānisko koncepciju bāzes.

Fašisma funkcionāri un ideologi.

Benito Musolini dzimis 1883.g.29.jūlijā, miris 1945.g.28.aprīlī, itālis. Nācis no noziedzīgas ģimenes Musolini iestājās Itālijas sociālistiskajā partijā un būdams labs orators ātri ieguva popularitāti. Īpaši populārs sociālistu aprindās viņš kļuva pēc kādas diskusijas, kuras tēma bija “Ir vai nav Dievs”, kurā no vienas puses piedalījās itāļu sociālisti, bet no otras puses Romas katoļu baznīcas pārstāvji. Tā vietā, lai uzsāktu garu teorētisku diskusiju Musolini pateica šādu runu : “Es uzņemu laiku, un paziņoju, ka Dieva nav. Ja viņš ir, lai tuvāko 10 minūšu laikā nosit mani ar zibeni. Ja tas notiks mēs šo diskusiju varam izbeigt.” Pēc šīs runas baznīcas pārstāvjiem vairs nebija ko teikt. Nenoliedzami šāda veida runa katoliskajā Itālijā bija drosme. Tomēr 1914.g. Musolini tika izslēgts no sociālistiskās partijas par musināšanu uz vardarbību. 1919.g. Musolini dibināja Itālijas fašistisko partiju. Pēc 1922.g. oktobra “Gājiena uz Romu” viņš ātri vien kļuva par Itālijas valdības vadītāju, pieņēma vadoņa nosaukumu – “duče” un jau 1926.g. nodibināja fašistisku diktatūru. Līdz ar to sākās Itālijas militārā ekspansija 1934.g. Itālija iekaroja Etiopiju un 1939.g. Albāniju, piedalījās Spānijas republikāņu apspiešanā. 1940.g. līdz ar Vāciju iesaistījās otrajā pasaules karā. 1944.g. sabiedroto karaspēks Musolini arestēja un tikai pateicoties vācu pūlēm konkrētāk Skorceni plānotajai un veiktajai operācijai viņu atbrīvoja. Tomēr 1945.g.28.aprīlī pēc Itālijas ieņemšanas satrakojies itāļu komunistu pūlis viņu un viņa ģimeni bez tiesas, pakāra. Tā beidzās pirmā klasiskā fašisma ideologa dzīve.

Ādolfs Hitlers (dzimis Šiklbrūgers) dzimis 1883.g.20 aprīlī, miris 1945.g.30.aprīlī. Ādolfs Hitlers ir nacionālsociālisma tēvs un arī kapracis, jo viņš gan  pacēla nacionālsociālistisko Vāciju uz virsotnēm, gan arī savu kļūdu dēļ, bija vainīgs pie tās kapitulācijas. Ādolfs Hitlers bija paspējis piedalīties arī pirmajā pasaules karā, pēc kara viņu tāpat kā pārējos vāciešus sagaidīja bezdarbs, sagrauta ekonomika un morāle. Reiz, pilnīgi nejauši, viņš piedalījās fašistiskas ievirzes partijas sanāksmē. Dzirdētais viņu tā aizgrāba, ka viņš nolēma šai kustībai pievienoties un tā 1919.g. gadā Minhenē viņš ir viens no nacionālsocialistiskās vācu strādnieku partijas dibinātājiem (Natioanal sozial iztische Deushe Arbeitparte, NSDAP). Hiltlers kļūst par šīs partijas vadītāju 1921.g. un par to arī paliek ļidz savai nāvei. 1923.g. kopā ar ģenerāli Līdendorfu mēģina veikt apvērsumu Minhenē, bet tas neizdodas kad ierodas valdībai lojālais karaspēks Hitlers nodod savus bijušos sabiedrotos. Laika gaitā Vācijā veidojas arvien lielāka ekonomiskā krīze un valdošās partijas, tā vietā, lai kaut ko uzlabotu, nodarbojas tikai ar politiskām intrigām. Tikmēr Hitlers veicina savu popularitāti ar dedzīgām runām un savas organizācijas SA palīdzību. Jau tad iezīmējas Hitlera ideja, ka pie visa vainīgi jūdi, kas izmanto pārāko tautu, jeb vāciešus un ka jūdi par to jāsoda.

Pateicoties arvien pieaugošai ietekmei, 1933.gada janvārī viņš kļūst par kancleru, bet jau 1934.g. par valsts galvu. Līdz ar šo brīdi sākās forsēta Vācijas gatavošanas karam ar nolūku izveidot Reiha impēriju. Neskatoties uz to, ka nosoda Hitlera politiskos uzskatus, un pats galvenais, viņa rīcību, jāatzīst, ka viņam piemita neparastas spējas, jo principā mazāk kā divdesmit gadu laikā viņš spēja pārveidot karā sagrautu un pazemotu valsti uz tādu valsti, kas pilnīgi droši varēja pretendēt uz pasaules iekarošanu. Hitlera darbs “Mein Kampf” tiek uzskatīts par nacionālsociālisma Bībeli. Tomēr tikpat labi var apgalvot, ka Hitlers ir arī vainīgs Vācijas sagrāvē, jo ar savām neprātīgajām sociālajām un politiskajām, un militārajām idejām viņš noveda valsti līdz kapitulācijai.

Pēc veiksmīga kara sākuma Hitlera neprofesionālas pavēles un zinošu ģenerālu atstādināšana militārā veiksme no Vācijas novērsās un līdz ar to sekojošiem zaudējumiem, mazinājās arī vācu ģeneralitāte un uzticība Hitleram. Hitleru 3 reizes mēģināja nogalināt tomēr visas reizes šie mēģinājumi izgāzās. Sarkanajai armijai iebrūkot Berlīnē Hitlers 9lai nekristu gūstā) izdara pašnāvību. Tā mazliet vairāk kā sešdesmit gadu vecumā Reihstāga bunkuros mirst visu laiku dižākais nacionālsociālists. Lai arī nevar noliegt, ka viņa idejas caurmērā bija nepareizas, jāatzīst, ka viņš bija cilvēks ar lielu organizatora talantu un spējām, savā ziņā ģēnijs, kurš iespējams apturēja agresīvā komunisma ekspansiju visā Eiropā.

Hermanis Gērings dzimis 1893.g.12.janvārī, miris 1946.g.15.oktobrī, vācietis.

Gērings bija nacionālsociālistiskās partijas biedrs no 1922.g. Pirmais triecienvienību (SA) komandieris, viens no Gestapo (Geiheme staatpolizei) organizētājiem, Reihstāga priekšsēdētājs no 1932.g. Prūsijas premjerministrs no 1922.g. “Luftwafe” (gaisa spēku) komandieris. No 1937.g. vadīja rūpniecības koncernu “Goring”. Tas bija viens no lielākajiem Vācijā. Gērings bija viens no tuvākajiem Hitlera sabiedrotajiem, principā atbildēja par visu Hitleriskās Vācijas ekonomiku. Gērings principā bija režīma saikne ar tautu, par cik Hitlers bija ļoti nesabiedrisks, bet Gērings bieži vien tika redzams ar alus kausu un vācu desiņu vienkāršas tautas vidū. Tomēr jāatzīst, ko līdz ar neierobežotu līdzekļu iegūšanu Gērings izmainījās, viņam radās tieksme pēc greznām lietām. Par to liecina praktiski no viena zelta sastāvošas Gēringa parādes formas un viņam uzbūvētā pils, kas esot bijusi uzbūvēta vislabāko viduslaiku valdnieku barbariskās greznības stilā.

Lai gan Gērings bija viens no tuvākajiem Hitlera sekotājiem, viņiem bija kāda ļoti būtiska nesaskaņa: Hitlers uzskatīja, ka visi ebreji ir nevis jāiznīcina, bet maksimāli jāizmanto kā “slaucama govs”. Pēc SA sarīkotās “Kristāla nakts” Gērings kādā no SA sapulcēm dusmīgi paziņoja, ka ebreju īpašums ir jākonfiscē, nevis jāiznīcina. Tomēr sākoties ebreju iznīcināšanai, viņš neiebilda, jo nevēlējās zaudēt savu stāvokli un ietekmi pie Hitlera. Sabiedrotajiem ieņemot Berlīni, Gērings tika sagūstīts, un Nirhbergas procesa laikā viņam piespieda nāves sodu, bet to nepaspēja īstenot, jo 1946.g.15.oktobrī savā cietuma kamerā viņš izdarīja pašnāvību.

Heinrihs Himlers dzimis 1900.g.oktobrī, miris 1945.g.23.maijā, vācietis. Viens no NSDAP dibinātājiem, no 1924.g. SS vadītājs, no 1933.g. Minhenes politiskās policijas priekšnieks, no 1936.g. gestapo priekšnieks, no 1943.g. Vācijas Reiha iekšlietu ministrs, no 1944.g. rezerves armijas komandieris. Himlers bija tuvākais Hitlera palīgs, aktīvākais musinātājs uz ebreju iznīcināšanu, līdz ar Hitleru dalīja ideju, ka : “Pasaulē ir divas varenas tautas – vācieši un ebreji, tāpēc, lai vācieši varētu valdīt, ebrejiem jāmirst.”

Pibliski gan Himlers ebrejus par varenu tautu nekad nav saucis, jo tas ir pretrunā ar nacionālistisma ideoloģiju. Himlers bija garīgi nestabils, visticamāk šizofrēniķis un viņa šizofrēnija laika gaitā progresēja. Tas ir acīm redzams vien no tā, ka viņa Berlīnes mitekļa bēniņos sienas bija apsistas ar cilvēka ādām, bet mēbeles veidotas no cilvēka kauliem. Himleram jau no paša sākuma bija slimīga ideja par to, ka viņa vadītajam SS ir jākļūst par karalistisko kārtu valdošajā vācu šķirā. SS jau līdz kara sākumam bija ieguvusi lielu varu, un kara laikā šī ietekme palielinājās. Principā Himlers tika iecerējis izveidot SS valsti Reiha ietvaros. Principā ar laiku, SS bija gan savs neatkarīgs budžets, gan sava politiskā iekārta, gan sava armija (WAFFENSS), tagad viņiem vajadzēja savu galvas pilsētu. Par tādu vajadzēja kļūt Vīvelburgai, bet par tās centru Himlera pilij – Vallhalai. Ir skaidrs, ka Himlera šizofrēnija progresēja, jo viņa pilī laika gaitā tika uzbūvēts altāris un Himlers pilnā nopietnībā bija pārliecināts, ka viņš sarunājas ar diženajiem vācu dieviem. Himlers uzskatīja, ka viņš ir reinkarnējies karalis Arturs un viņa 12 uzticamākie SS virsnieki ir apaļā galda bruņinieki. Tāpēc viņa Valhales pilī šī iemesla dēļ, viņa kalpotāji staigāja ģērbušies viduslaika bruņās, kad sabiedrotie ieņēma Berlīni Himlers tika sagūstīts, tomēr nepaspēja viņu notiesāt, jo 1945.g.23.maijā savā cietuma kamerā viņš izdarīja pašnāvību.

Baamonde Franko Francisko dzimis 1982.g.4.decembrī, miris 1975.g.20.novembrī, spānietis.

Franko nevar īsti uzskatīt par fašisma ideologu, viņš drīzāk ir profašistisks militārs diktators. 1926.g. viņš vadīja dumpi pret Spānijas republiku. Ar nacistiskās Vācijas un fašistiskās Itālijas palīdzību Spānijas republika tika gāzta un 1939.g. militārā hunta pasludināja Franko par valdības galvu (Kaudeljo) līdz mūža beigām. Franko bija valdības galva līdz 1973.g. Tāpat viņš bija vienīgās Spānijas legālās partijas – falanga vadītājs. Protams, nevar salīdzināt Franko režīmu ar nacistu režīmu Vācijā, jo Franko režīms bija daudz liberālāks. Tā kā Franko režīms ir uzskatāms par profašistisku. Franko bija vienīgais no otrā pasaules kara fašistiskās ievirzes valstu vadītājs, kas pārdzīvoja karu un atradās pie varas vēl 30 gadus pēc tā beigām.

Daži pie profašistiskajām valstīm pieskaitīja arī Grieķiju līdz 1974.g. (G.Papadopuila režīms), gan arī Portugālē līdz 1973.g., gan arī Čīlē no 1973.g. (A.Pinočeta režīms). Tomēr uzreiz jāsaka, ka šiem režīmiem ar fašismu nav nekāda sakara, tie ir militāri, autoritāri režīmi.

Fašisms mūsdienās.

Lai arī pēc 2.pasaules kara fašisms un nacionālsociālisms visās tā izpausmēs ir atzīts par nelikumīgu, būtu muļķīgi pagalvot, ka fašisms ir iznīcis. Tas pastāv zem citiem nosaukumiem un tas nav arī tik vardarbīgs kā savos pirmsākumos. Ir jāatzīst, ka fašisms pastāv vēl šodien, un dažās valstīs tas ir pie varas vai ir pārstāvēts valdībā. Visspilgtāk tas izpaužas Eiropā. Lai arī kā to censtos noslēpt Eiropas savienībā pastāv problēmas – bezdarbs aptuveni 10%, vietējie valstu iedzīvotāji nemaz nav tādi internacionālisti un iebraucējus nemaz tik ļoti nemīl, par cik tie ir ar mieru strādāt par mazāku samaksu, tādejādi atņemot pamatiedzīvotājiem darbu. Bez tam daudzās valstīs īpaši Skandināvijā, iebraucēji ir strauji palielinājuši noziedzības līmeni.

Tagad apskatīsim dažas valstis, kur pastāv stipri attīstīts fašisms.

Austrija.

Austrijā pie varas esošā “Brīvības” partija neapšaubāmi ir profašistiska, tāpēc, kad tā nāca pie varas kreisi noskaņotā Eiropa centās Austriju dažādi iespaidot, lai Haidera partija atkāptos, jo baidījās, ka šis precedents varētu izraisīt labējo spēku uzvaru vilni Eiropā. Tas viņiem neizdevās un Haidera partija joprojām ir pie varas.

Itālija.

Nupat kā ir atlaists Itālijas parlaments un drīz gaidāmajās vēlēšanās ļoti liela iespēja, ka uzvarēs Berlaskoni labējais bloks, kurš sastāv no “Forza Italia” Nacionālās alianses un Ziemeļa līgas, kuriem ir pat ne profašistiski, bet neonacistiski uzskati un ideoloģija.

Vācija.

Vācija strauji attīstas neonacisms, it īpaši bijušās austrumu Vācijas  teritorijā, par cik tur valda liels bezdarbs un iedzīvotāji dzīves līmenis aizvien vēl ir stipri zemāks nekā rietumu Vācijas iedzīvotājiem, tāpēc dažās pavalstīs galēji labējo organizāciju pārstāvji jau ir valdībā, un domājams, ka šī tendence pieaugs.

Beļģija.

Dažas Beļģijas apgabalos galēji labējās partijas jau ir pie varas.

Francija.

Lespjēna vadītais labējais bloks pēdējās vēlēšanās paņēma 10% vēlētāju balsis.

Krievija.

Protams Žirinovska vadītos liberāldemokrātus var neņemt nopietni, viņu ekscentriskā līdera uzvedības dēļ, tomēr ir jāsaprot, ka viņam ir izveidojies savs elektorāts un tikko parādīsies kāda šādas pašas ievirzes nopietna partija, šis elektorāts var pāriet uz šo partiju un tā jau būtu nopietna problēma. Žirinovki patreiz atbalsta 6-12% Krievijas iedzīvotāji un šis skaits, ņemot vērā cik stipri pasliktinās iedzīvotāju dzīves līmenis, varētu stipri vien palielināties.

ASV.

Šeit gan nepastāv izteikts fašisms, tomēr ASV dienvidu daļā profašistiskais rasisms ir stipri attīstīts arī valdības līmenī un dažos štatos pie valdības ēkām, līdz ar oficiālo valdības karogu tiek kārts arī Dienvidu vergturu karogs.

Fašistiskās organizācijas.

 

Ku – Kluks -Klans

Bāzējas: ASV

Dibināts: 1985.g.

Ideoloģija: profašistiskais rasisms

Biedru skaits: 500 000

Dienvidu dēli

Bāzējas: ASV

Dibināts: 1930.g.

Ideoloģija: profašistiskais rasisms

Biedru skaits: aptuveni 100 000

Baltais spēks

Bāzējas: ASV

Dibināts: ap 1947/48.g.

Ideoloģija: profašistiskais rasisms

Biedru skaits: informācija dažāda, dažādos avotos skaitļi

                   vārstās no500 000 – 1500 000

Combat 18

Bāzējas: Rietumeiropa

Dibināts: ap 1970.g.

Ideoloģija: neonacisms

Biedru skaits: 10 000

Baltie vilki

Bāzējas: Rietumeiropa

Dibināts: 80.gadu vidus

Ideoloģija: ekstrēmais neonacisms

Biedru skaits: ap 3000

Muerta

Bāzējas: Dienvidamerika        

Dibināts: 60.gadi

Ideoloģija: ekstrēmais neonacisms

Biedru skaits: ap 400 000

 

Hitlera dēli

Bāzējas: Vācija

Dibināts: 70.gadi

Ideoloģija: neonacisms

Biedru skaits: ap 150 000

NNSDAP

Bāzējas: Vācija

Dibināts: 70.gadi

Ideoloģija: neonacisms

Biedru skaits: ap 100 000

Hitlera bruņinieki

Bāzējas: Vācija

Dibināts: 90.gadi

Ideoloģija: neonacisms

Biedru skaits: 15 000-20 000

Baltie Dienvidi

Bāzējas: ASV

Dibināts: 1972.g.

Ideoloģija: profašistiskais rasisms

Biedru skaits: aptuveni 30 000

Barkašova Nacionālā apvienība

Bāzējas: Krievijā

Dibināts: ap 1995.g.

Ideoloģija: nacionālfašisms ar nacisma iezīmēm

Biedru skaits: informācija dažāda, varētu būt

ap  500 000, tomēr daudzi no tiem ir nepilngadīgie.

Patrioti

Bāzējas: Krievijā

Dibināts: 90. gadi

Ideoloģija: neonacisms

Biedru skaits: ap 5000

Tēvzemes dēli

Bāzējas: Krievija

Dibināts: ap 1995.g.

Ideoloģija: neonacisms

Biedru skaits: ap 10 000

Krievijā vēl pastāv dažādi sīki grupējumi, kuru kopējais biedru skaits ap 2500.

Lielbritānijā nav lielu organizāciju, tomēr mazo organizāciju biedru skaits sasniedz ap 400 000. Pārējā Rietumeiropā (Beļģija, Spānija, Itālija, u.c.) organizāciju biedru skaits varētu būt ap 700 000.

Protams pasaulē pastāv vēl daudzas šādas organizācijas, kuru kopējo biedru skaitu noteikt nav iespējams, tomēr droši var teikt, ka tas ir mērāms miljonos.

Secinājumi.

Neapšaubāmi, fašismu nevar saukt par ideālu valsts iekārtu un ideoloģiju, tomēr jāatzīst, ka tik pat labi cik tam ir negatīvas īpašības, tam piemīt arī pozitīvas īpašības, jo nav absolūti sliktu vai labu lietu. Tāpēc no sākuma jāuzskaita un jāizanalizē visas labās un sliktās īpašības.

Pirmkārt fašisms ir pārāk neiecietīgs un agresīvs, lai pastāvētu savā klasiskajā formā mūsdienās. Cilvēki ir kļuvuši pārāk neatkarīgi, lai valsts varētu tik brīvi iejaukties viņu privātajā dzīvē. Tāpēc jebkuri mēģinājumi, visticamāk beigsies ar pilsoņu karu. Nepieņemami ir atsevišķu tautu iznīcināšana tikai tāpēc, ka kāds ir iedomājies, ka šī tauta ir nevērtīga. Tāpat ir nepieņemami cilvēku vārda brīvības ierobežošana. Ņemot vērā pastāvošos bioloģiskā, ķīmiskā un kodolkara draudus, grūti iedomāties, kas notiktu, ja piemēram, Vācija tagad censtos iekarot Franciju. Fašisms tāpat noved pie ekonomikas centralizācijas un valsts iejaukšanās ekonomikā, kā arī pie ekonomikas militarizēšanās. Tāpat nevalstisko organizāciju ierobežošana bremzē valsts kultūras dzīvi. Parasti pie fašisma mākslas vienīgais uzdevums ir slavināt līderi.

Fašismam ir arī savas pozitīvās īpašības. Ar fašisma palīdzību var ļoti ātri atjaunot valsts ekonomiku, tomēr ir jārēķinās ka agrāk vai vēlāk būs jāsāk karot, lai nebūtu jāatdod ārējie parādi. Fašisms ir ideālākā iekārta, ja valsts gatavojas militārai ekspansijai, jo tikai tā iespējams koncentrēt visu nāciju vienam mērķim. Visticamāk, ar fašistiskas iekārtas palīdzību varētu novērst kukuļdošanu un korupciju, lai gan pilnīgi droši to nevar apgalvot. Fašisms ir piemērots valstīm, kurās ir liels pamatnācijas procents, jo parasti pie fašisma pamatnācija tiek celta augstāk par pārējām tautām. Tāpēc ja valstī ir tāda iedzīvotāju attiecība kā piemēram Latvijā 50% pret 50% tad šeit fašisms nav iespējams. Ja arī ir iespējams, tad tikai ar ļoti smagu pilsoņu karu.

Izmantotā literatūra.

www.discoverychannel.com

www.naziorg.com

www.nazihist.com

Satura rādītājs.

	Lpp.
Ievads
Fašisma izcelsme un vēsture.	3
Fašisma iedalījums un klasifikācija.	4
Fašisma teorētiķi.	5
Fašisma funkcionāri un ideologi.	6
Fašisms mūsdienās.	10
Fašistiskās organizācijas.	12
Secinājumi.	15
Izmantotā literatūra.	16