MŪZIKA INDIJĀ

 

           

 

MŪZIKA INDIJĀ

Reiz karalis jautāja gudrajam, kā darināt Dieva skulptūras. Gudrais atbildēja : “Tas, kas nezinās mākslas likumus nekad nesapratīs skulptūras likumus. Tas, kam nav zināšanu par instrumentālās mūzikas principiem, nezinās deju likumus. Tas, kas nesapratīs vokālās mūzikas mākslu, nesapratīs arī instrumentālo mūziku.”

            Šodien cilvēkiem ir dotas iespējas gūt zināšanas par visu, kas vien to interesē. Mākslas valoda padara vieglāku iespēju saprast vienam otru labāk. Rietumus interesē Austrumi un otrādāk. Mūzika ir viens no spilgtākajiem mākslas veidiem. Apgūstot Austrumu mūziku, mēs izprotam labāk arī pašus Austrumus. Tā mēs padaram sevi zinošākus un saprotošākus.

Viena no savdabīgākajām Austrumu zemēm ir Indija. Tās vēsture ir daudzveidīga un sarežģīta. Apgūstot kādas tautas vai valsts vēsturi, mēs labāk izprotam šīs tautas vai valsts dziļāko būtību. Vēsture mums palīdz orientēties arī mākslas, tai skaitā arī mūzikas, milzīgajā dažādībā.

Indija ir ļoti plaša zeme, tajā ir liela etnisko īpatnību un valodu atšķirību. Šīs plašās zemes robežas daudzreiz ir mainījušās, tāpat arī tās teritorijā ir mainījušās dažādas reliģiskās ticības, mainījušās arī dažādas politiskās sistēmas. Tas kopā dod milzīgu daudzveidību arī mūzikas attīstībā. Indijas mūzikas vēsture stiepjas jau no Harapu un Mohendžo Daro civilizācijām – 3 tūkst.p.m.ē. Indijā mūzikas senie likumi palikuši pamatos negrozīti un tos pārmantojuši mūsdienu indiešu mūziķi un teorētiķi. Tā ir savdabīgu dziesmu, deju, sintētisku uzvedumu zeme, kurās senās tradīcijas turpinās mūsu laikmetā, manāmi izceļot indiešu mūzikas kultūras savdabību pat citu Āzijas tautu vidū. Indijas klasiskā mūzika iedibināta īpatnējā skaņu sistēmā, kuras ietvaros izpaužas gan stingras kompozicionālas likumsakarības, gan improvizatoriska brīvība.

Indijas mūzika ir ļoti tuva tās senajām tradīcijām, kuras izveidojušās ļoti ilgā laika posmā un kļuvušas par daudzu gadsimtu mantojumu. Indijas kultūra ir viena no vecākajām. Senās Indijas literatūras pieminekļi dod iespēju spriest, ka mūzika izsenis bijusi kopienas dzīves sastāvdaļa, ka katrai ciltij bijuši savi dziedoņi – himnu izpildītāji reliģiskos un maģiskos rituālos. Rituālu dziedājumi  - svēto tekstu rečetācija atspoguļoti vienā no vissenākajiem Indijas rakstu pieminekļiem – “Rigvēdā”, kas attiecināms uz II gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, kā arī Samavēdās minētā himnu dziedāšana. Vēlākie traktāti liecina par nostabilizētu, attīstītu mūzikas sistēmu.

Instrumentālā mūzika Indijā bija cieši saistīta ar poēziju, dziedāšanu un dejošanu. Šāda māksla tika apzīmēta ar vārdu sangits. Indijas mūzika ļoti spēcīgi ietekmēja arī tēlniecību un glezniecību. Mākslinieki attēloja melodiju. Viņu darbos koncentrējās muzikālā tēla satura un būtības atveidošana, melodijas formas un piesātinājuma attēlojums. Pilnasinīgs atveidojums, kustīgas līnijas un dziļais saturs deva katram darbam nozīmību. Tas raksturīgs arī indiešu muzikālajai melodijai, kas iekļauj muzikālās formās milzīgu jēgpilnu simboliku.

Klasiskās mūzikas pamati Indijā tika likti jau 7.gs. Tā veidojās no tradicionālā teātra kopā ar mūziku, kas tika izkopta augstdzimto pilīs, kā arī to ietekmēja reliģisko kultu mūzikas tradīcijas. Lielu izplatību guva dažādi žanri, kā balādes, kuras bieži tika izspēlētas kā priekšnesumi (povada un lavani - Maharaštrē, burrakatha - Andhrē, pabudži - Radžasthanē, pandavani - Madhja-Pradešā), dziesmu dejojamās formas  (garba – Gudžaratē, sua - Madhja-Pradešā, kolattam – Keralā, čakri - Kašmirē), liriskās dziesmas (bhatiali – Bengālijā, dhola – Pendžabē, panihari – Radžashanē).

Indijas muzikālās tradīcijas var izprast tikai apskatot mūziku indiešu dzīves un domāšanas tradīciju kontekstā. Šīs mūzikas teorija un prakse ir harmoniskas attīstības loģisks rezultāts. Tas ir īpatnējs process, kurā lielu daļu spēlē Indijas vēsture un kultŗa. Izskaidrot pilnībā indiešu mūziku, izmantojot Rietumu mūzikas vai kādas citas mūzikas formas terminus, praktiski nav iespējams izdarīt. Šajā milzīgajā kultūras slānī Rietumu klausītājs var gūt vienīgi izpratni par harmoniju, krāsu toņu sajaukumu un melodijas pamatiem : ragām – indiešu mūzikas melodijas pamatelementu, un talām – indiešu mūzikas ritma pamatelements.

Interesanta ir filosofija, kas vienmēr pavada Indijas mūziku. Skaņa (nada) indiešu izpratnē ir kosmosa enerģija, kura deva sākumu visai dzīvībai, bet ritms – Visuma attīstība, kurš varēja veidoties tikai ar atsevišķu mūzikas skaņu savienojumu palīdzību. Uz kosmoloģisko priekšstatu pamata mūzikā rodas analoģija ar 7 Saules sistēmas planētām kā 7 skaņām (ladām). Katrai muzikālai skaņai atbilst arī sava krāsa, kurām var būt dažādu toņu nokrāsa. Tāpat arī katrai skaņai tiek piedēvēta kāda īpaša emocionāla īpašība. Indijas mūzikas pamatā ir septiņas skaņas, kas atbilst eiropeiskai gammai. Taču ar palīgskaņām – šrutti oktāva ietvēra 22 skaņas, kas radīja plašas iespējas dažādu skaņkārtu veidošanā. Īpatnēji, ka Ziemeļindijā muzikālā sistēma balstās uz 10 ladām (thats), bet Dienvidindijā – uz 72 ladām (mela). 

Katras melodijas elementa melodiskajai struktūrai ir kaut kas radniecīgs personības dominējošajam noskaņojumam. Indijas mūzikas autori attīstīja ideju par to, ka katrai ragai tika piešķirta kādas dievišķigas īpašības statuss, kā arī piešķira katrai dažādu spēku vārdus, asociēja katru ragu ar kautko konkrētu. Teorētiskajos darbos katra raga tka aprakstīta kā īsa dzejiska formula, kura deva iespēju māksliniekam tās izpildījuma laikā vizualizēt tās būtību. Tka izveidoti tehniski meditācijas paņēmieni, kur mūzika tika apvienota ar Dieva pielūgsmes noskaņojumu.

Indijā izplatītā improvizācijas prakse sakņojās ragās. Ragas ir īpaši skaņkārtiski ritmiski veidojumi ar improvizācijas struktūru un ar īpašu saturu. Tā nav ne gamma, ne tonalitāte, tomēr raga ir meistarīga, zinātniska, precīza, smalka un estētiska melodijas forma ar savu īpašo paaugstinājuma vai pazeminājuma kustību, kura sastāv vai nu no pilnas oktāvas, vai arī no 5 vai 6 nošu rindas. Disonanse, neskanīga nots, uzsvars uz īpašas nots vai nobīde no nots uz citu, kā arī mikrotoņu lietošana atšķir vienu ragu no citas. Ragai ir savi principi, ka piemēram, klusums, dievbijība, erotisms, vientulība, patoss, varonība u.c. Ar ragām centās izraisīt klausītājos noteiktas jūtas un emocionālos stāvokļus. Ragu izpilde tika attiecināta uz konkrētiem gadalaikiem un pat dienas stundām.

Improvizācija ir Indijas mūzikas svarīgākā puse, kas atkarīga no mākslinieka iztēles un radošā gara. Liels mākslinieks ar ragas starpniecību sarunājas un pakļauj savu klausītāju. Līdztekus ragām improvizāciju regulēja arī ritmiskie varianti tala, kuru daudzveidība bija sevišķi svarīga, ņemot vērā indiešu mūzikas vienbalsīgo dabu. Tala ir otrais svarīgais faktors Indijas mūzikā. Tas ir ritmiskais cikls, kura amplitūda ir no 3 – 108 sitieni. Dalījums talās un uzsvars uz pirmo sitienu  saucās sum. Tas ir vissvarīgākais šajā ciklā. Bez sitienu nemainīgās uzbūves, bundzinieks var improvizēt. Katram māksliniekam ir savs atšķirīgs veids kā nonākt pie kopēja uzsvara un ritma, pieturoties uz pirmā sitiena bāzes. Tādā veidā sum kļūst par vissvarīgāko uzsvara sitienu indiešu muzikālajā rečetācijā. Tas ir kā patstāvīga atgriešanās pie agrāk gūtās pieredzes.

Katra raga tiek dalīta daļās, kurām katrai ir savs temps un ritms :

alap – pirmais ragas ritms. Tas ir lēns, kluss, mierīgs ritma tēlojums kā lūgšana. Tas pamazām izvērš un attīsta ragu.

jor – sākums ar dažādiem pievienotiem ritma elementiem, kuri kombinācijā ar viļņveidīgiem neskaitāmiem melodiskiem rakstiem pakāpeniski sadalās tempā un tuvina ragas beigu ritma kustību.

jhala – fināla ritms un kulminācijas punkts. Tas tiek spēlēts ļoti ātrā tempā, kurš tiek pavadīts ar rādītājpirksta kustībām.

gat – nemainīga kompozīcija, kura var būt citā talā. Tā var izplesties no 2 – 16 ritmiskiem cikliem citā tempā – lēnā, vidējā vai ātrā. Gat ir divas daļas. Pirmā – pallavi Dienvidindijas termins) vai asthayi (Ziemeļindijas termins) – iesāk kompozīciju un parasti tiek ierobežots zemākajās vai vidējās oktāvās. Nākošā daļa – anupallavi vai antara – parasti plešas no vidējām līdz augšējām oktāvām.

Sākot ar 13.gs. Ziemeļindijas kultūra sastapās ar Vidusāzijas kultūru, kā rezultātā tā guva spēcīgu citu kultūru iespaidu. Viena no spēcīgākajām ietekmēm, kas iespaidoja Indijas mūzikas attīstību bija Islama un Persijas kultūras ienākšana Indijā. Šī ietekme atstāja dziļas pēdas  - tās rezltātā izveidojās divi atšķirīgi Indijas klasiskās mūzikas virzieni : ziemeļu virziens – hindustani, kas tika pakļauts izmaiņām un kļuva par ārējās ietekmes izvedotu mūzikas virzienu, kurā apvienojās Islama reliģiskie rituāli, musulmanisma psiholoģiskā ietekme un persiešu galma tradīcijas, un dienvidu virziens – karnatik, kas saglabāja savu nacionālo būtību. Tomēr savā dziļākajā būtībā šie stili savā pirmsaknē neatšķīrās. To atšķirība vairāk vērojama tieši izpildījumā, kā arī pievēršanās dažādiem žanriem un stiliem.

Ziemeļos vispazīstamākie ir :

- dhrupad. Šajā kompozīcijā ir 4 vārsmu daļas :  asthayi, antra, sanchari, un abhog. Dhrupad pavada tikai 2 instrumenti tanpura un pankhawaj. Tā tiek uzskatīta par vecāko klasisko vokālo hindustani mūzikas veidu.

- hori dhamar – šī kompozīcija irradniecīga dhrupad žanram un ieguvusi identisku statusu. Par spīti šīs kompozīcijas dažādajām tēmām, visas tēmas ir saistītas ar Holi krāsu spēļu festivālu.

- khayal – dhrupad mūzikas stils aizvietots ar romantisko khayal, kas burtiskā tulkojumā nozīmē “fantāzija, iztēle, ideja”. Svarīgākā khayal pazīme ir tans – skrienošā slīdēša pār notīm, un bol-tans – kas nepārprotami atšķiras no dhrupad. Lēnais un ātrais khayal stils ir divi atzītākie tipi šodien.

-          tappa – tas ir īpatnējs, atšķirīgs stils, kura izcelsme meklējama Pujabā. Tās skaistums ir ātrajā un sarežģītajā dažādo nošu maiņu un kombināciju maiņā. Šis stils ir populārs Bengālijā, Gvaliorē, Banarē un citur.

-          thumri – šis stils cēlies Uttar Pradešas austrumos. Tās izteiktākā pazīme ir erotiskā objekta satura attēlojums dažādās dzīves epizodēs, kuras ņemtas no Krišnas un Radhas dzīves. Thumri skaistums ir tā spējā izteikt dažādākās muzikālās nokrāsas un melodiju nozīmes.

Dienvidos pazīstamākie stili ir :

-          varnam – kompozīcija, kuru parasti spēlē rečetācijas sākumā. Tā atklāj galvenās ragas formas. Varnam sastāv no divām daļām, kuru garums parasti ir vienāds.

-          kriti – kompozīciju dziesma, kura satur noteiktu ragu un fiksētu tala ciklu. Tā ir augsti attīstīta muzikāla forma.

-          ragam, tanam – melodiska improvizācija brīvā ritmā, kuru spēlē sitamo instrumentu pavadījumā.

-          pallavi – īsa iepriekš sastādīta melodiska tēma ar vārdiem, kura izpildīta vienā tala ciklā. Solists improvizē jaunu melodiju uz pallavi vārdu bāzes.

Atšķirībā no Dienvidindijas, ziemeļos instrumentālais izpildījums attīstījās kā atsevišķs žanrs. Par svarīgākajiem Ziemeļindijas žanriem kļuva svinīgais himnu izpildījums dhrupad, kā arī vokālajā, bet vēlāk arī instrumentālajā formā kultivētais romantiski – virtuozais khaijals. Khaijals aktivizēja pilsētas mūzikas kultūru, radās dažādas lokālo izpildījumu skolas. Vieglā klasiskā mūzika Ziemeļindijā izpaudās tādos vokālās mākslas žanros kā thumri, gazal, dadra, tappa, tarana.

            Indijā pazina ap 300 mūzikas instrumentu. Tos apvienoja arī orķestros. Pie visvairāk izplatītiem un senākiem instrumentiem pieskaitāmi šādi :

  strinkšķināmais stīgu instruments vina, ko saistīja ar gudrības un mūzikas dievieti Sarasvati. Šim instrumentam ir divi rezonatori. Mandolīnu ar pagarinātu grifu atgādina sitars; ar lociņu spēlējama ir sārangi. Populāri arī tādi stīgu instrumenti kā sarod, tanpura, esraj un citi. Tāpat arī izplatīti sitamie instrumenti, kā piemēram, dhols, dafs, tammataijs, kandžira, un pūšamie – kombu, singh, karna, bansuri, murali u.c.

Dienvidos pamatā paliek uz ragu pamata veidotā reliģisko dziesmu dziedāšana kirtan un pada, kas savu pilnību sasniedza 16. - 17.gs. Kā vadošais vokālais žanrs karnatik tradīcijā ir kriti, kura izcilākie pārstāvji bija Šjama Šastri, Muttusvami Dikšitara,Tjagaradži. Kā vieglais klasiskais žanrs, kurš attīstījās ciešā saistībā ar folkloru, parādās tillana (18.gs.) un džavali (19.gs.).

Ļoti raksturīgs indiešu mūzikai bija tās saplūšana ar deju. Tas radīja īpašu indiešu tradīciju – muzikālo teātri, kura formas bija dažādas (džatra, jakšagana, tamaša u.c.). Muzikālā teātra veidi izpaudās arī kā klasiskas individuālas dejas stils – bharat natjam, kathakali, kathak, manipuri.

Šodien Indijas kultūra ir daudzu rasu un kultūru mijiedarbījbas un sajaukuma iznākums. Tajā ietilpst gan iezemiešu gan ienācēju tradīcijas. Indijas mūzika asociējas ar ritmu un melodijas dažādību. To izpildītāji, apguvuši teorētiskos mūzikas pamatus, tiek dēvēti par gudrajiem. To izpildījums nav nejaušība, bet grūts un sarežģīts iepriekš  rūpīgi gatavots process.

“Ritms veido zvaigznājus.

Dejas un bungas.

Dejas eksistē visumā.

Vienmērīga radīsana un iznīcināšana laikā un kosmosā.

Mūzika, melodija un deja – vai tas nav visa sākums?”

           

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1.    “Mūzikas literatūra” , R. 1987., 1. un 2.daļa.

2.    “Музыкальный энциклопедический словарь”, M.1990

3.     “Sargam – An Introduction to Indian Classical Music” by B.Chaianya Deva, 1991.

4.    "Music in India: The Classical Tradition" by B. Wade, New Delhi 1987