(6.
– 1. g. tūkst. p. m. ē.)
Mesopotāmijas – šodien Irakas satāvdaļa – ir plaša ieleja starp Tigras
un Eifratas upēm. Senos laikos šim novadam bijusi bagāta flora un šo žemi
raksturoja kā ‘’ziedošu dārzu’’. Pēc romiešu vēsturnieka Amiana Marcelīna (m.ē
IV gs.) apraksta, ielejas dienvidos auga varenas dateļu palmas, vīģes un
mandeļkoki, papeles un tamariski, granātu koki un ābeles, rozes un lilijas.
Taču pēc mongoļu iebrukuma XIII gs. Un pēc kolonizatoru saimniekošnas aina
krasi mainījās. Mesopotāmija pērvērtās par tuksnesi, kur vietām redzami
plakani, saplaisājuši uzkalni ar stāvām nogāzēm. Tie slēpj senas kultūras
atliekas. Arheoloģiskie izrakumi tur tiek veikti kopš XIX gadsimta vidus līdz
mūsu dienām.
Senos laikos daudzas tautas tīkoja pēc šis plašās un auglīgās zemes. Tā
nebija norobežota ar tuksnešu kalnu joslu kā Ēģiptē, tāpēc tās vēsturi veido
nepārtrauktu iebukumu virkne. Tās agrīnos iedzīvotājus pakļāva sumeri, kas
izveidoja te augstu kultūru (3. g. tūkst. p. m. ē.). Tos nomainīja babilonieši,
tad asīrieši, pēc tam persieši (1. g. tūkst. p. m. ē.), un beidzot zemi
iekaroja Maķedonijas Aleksandrs, tā iekļļaujot to grieķu kultūras sfērā.
Arī Tigras un Eifratas pēkšņie uzplūdi, kas tikpat ātri pārgāja, kā
bija sākušies, palielināja nedrošības izjūtu. Tāpēc pretēji ēģiptiešu
pārliecībai par visa esošā stabilitāti mesopotāmiešiem bija raksturīga visa
mainīguma apziņa. Dzīve ir postoša, barga, uz ilgstošu laimi nav ko cerēt.
Sādos apstākļos despotija guva tirānisku un kareivīgu raksturu, dievi bija
ienaida, atriebības , nevaldāmu kaislību simboli . Arī aizkapa dzīve netēlojās
labāka. Pēc kāda sumeru dzejas izteiciena, ‘’mirušā liktenis ir sūrāks par
pēdējā dzīva suņa litkeni’’. Tāpēc mesoptāmieši centās novēsties no domas par
viņpasauli un pilnīgi izmantot šīszemes dzīvi.
Mesopotāmijas kultūras pētījumi sākās XIX gs. 40. gados ar franču
konsula E. Bota izrakumiem ielejas ziemeļdaļā. Tā tika atkātas Asīrijas celtņu atliekas (1. g. tūkst. p. m.
ē.). Ielejas dienvidu daļā izrakumi sākās 1845. gadā Eifratas senās grīvas
vietā, taču uzietās šā novada seno iedzīvotāju sumeru 3. g. tūkst. p. m. ē.
Pilsētas Ūras atliekas toreiz tika ļoti pavirši izpētītas . Tikai laikā no
1922. Gada līdz 1934. gadam angļu arheologs L. Vullī šīs pilsētas sistemātisku
izrakumu gaitā guva vispusīgu priekštatu par sumeru kultūru. Līdz 1941. gadam
arheleogi paplašināja priekštatus par
Mesopotāmijas vētures agrīnajiem un vēlīnajiem periodiem , sevišķi par 4. gadu
tūkstoša p. m. ē. kultūrām. Pēc otrā pasaules kara atklāja un izpētīja
nezināmas pirmssumeru kultūras piminekļus (6. un 5. g. tūkst. p. m. ē. ), kā arī dažas
paleolīta un neolīta mītnes .
Arī Mesopotāmijas vēstures hronoloģija, it īpaši agrīnjā periodā, ir
ļoti nenoteikta. Līdz XXVII – XXV gadsimtam p. m. ē. tā balstās uz rakstu
avotiem, senākus datus ļauj noteikt jaunākās periodizācijas metodes, piemēram,
oglekļa radioaktīvā izotopa daudzuma konstatēšana izraktajos priekšmetos .
Mesopotāmijas vēstures posmi senākajos periodos nosaukti pēc
nozīmīgākajām atradumu vietām, jaunākajos periodos – pēc svarīgākajām tautām,
pilsētām vai dinastijām. Izsšķir sumeru periodu (VII – VI gs. p. m. ē. ) u. c.
Celtniecība. Mesoptāmijas arhitektūras īpatnības lielā
mērā noteica dabas apstākļi: akmeņu trūkums šajā zemē un lielās māla nogulas.
Neapdedzināti ķieģeļi bija Mesopotāmijas celtnieku pamatmateriāls. Par
Mesopotāmijas arhitektūras attīstības sākumu var uzskatīt laiku, kad ciemata
nelielo, no niedrēm celto dzīvojamo ēku vidū parādījās uzbērums ar lielāku māla
ķieģeļu celtni – templi. ™am bija balsinātas sienas, nišas un inkrustācijas no
spilgti krāsainām māla naglām. 3. gadu tūkstoša beigās templim blakus sāka celt
milzu izmēra pakāpju torni – zikuratu, veltītu pilsētas sargātajiem dieviem.
Par tā klasiskās formas raksturīgāko un hronoloģiski agrāko no pazīstamajiem
piemēriem tiek uzskatīts Sumeru-Akadas galvaspilsētas Ūras zikurats, ko sāka
celt ap 2000. gadu p. m. ē. III sumeru dinastijas valdnieka Urnnamu valdīšanas
laikā un pabeidza VI gs. p. m. ē. Tā drupas un apraksti sengrieķu literatūrā
ļāva zinātniekiem veikt rekonstukciju.Nesalīdzināmi sliktāk saglabājušies
zikurati, kas arī celti Urnammu laikā Ūras kaimiņu pisētas Eridu, El Obeidā un
Nipurā, - torekunstrukcija nav iespējama. Tāpat kā Ēģiptes piramīda, zikurats,
it īpaši šīsdienas izskatā, kad nav vairs tā krāsainā ietērpa, iespaido
galvenokārt ar savu masu. Zikurata pamatne ir kvadrātam tuvs taisnstūris. Ūrā
tā dimensijas ir 56*52 m. Salīdzinājumā ar šādu varenu pamatni zikurata augstums,
liekas, bijis neliels, piemēram, Ūrā tas pašriez ir 21,33 metri. Ūras zikurata
pirmās terases sienas sedza 2,5 m bieza apdedzinātu ķieģeļu kārta. Mazliet
ieslīpā, 15 m augstā terases siena bija ar nišām. Zikurats ir pilnīgi blīva
celtne, iekštelpu vai eju tajā nav bijis. Tā raksutrīgākā īpatnība ir
arhitektoniski labi pārdomātā kolosālo ārējo kāpņū sistēma, kas savienoja trīs
terases ar zemi.
Pretēji Ēģiptei, kur piramīdas cēla tikai dažos attīstības posmos,
Mesopotāmijas zikurats saglabāja savu nozīmi vizoz šis zemes kultūras
attīstības periodos. Pēc franču pētnieka A. Paro ziņām, arheologi 23 pilsētās
atraduši 33 zikuratus.
Sumeru pilsētas iespaidīgākās celtnes bija tempļi un zikurati, bet
asīriešu un bailoniešu centros par tādām kļuva arī nocietinājumi un pilis.
Šajās valstīs pati ieguva pārsteidzošas varenības veidolu. Spilgts piemērs tam
ir Bābele (pareizāk Jaunbābēle) valdnieka Nebukadnecara II laikā (604.-562. g.
m. ē.). TO apjoza trīs mūra loki. Pirmā siena (7 m bieza) bija celta no
neapdedzinātiem ķieģeļiem, bet otrā (7,8 m ) un trešā (3,3 m) – no
apdedzinātiem ķieģeļiem. Sienu garums bija 18 km. Ik pēc katriem 50 m tajās
pacēlāš sargtorņi. Pie Arējās sienas, pēc seno autoru ziņām, bija 250 torņu.
Pilsētā veda 9 grandiozi vārti. Vislabāk izpētīti ir dievietei Ištarai veltītie
4,5 m platie un ap 9 m augstie dubultvārti ar velvētu eju to starpā. Vārti (un
sienas to tuvumā) Bija rotāti ar ziliem glazētiem ķieģeļiem un 13 rindās
izvietotiem 575 fantastisku dzīvnieku cilņiem. Bargi, rēcoši lauvas, smagnēji,
uzbtukumam gatavi, ietiepīgi vērši, pūķi ar vijīgiem kakliem šeit ir tikpat
spilgti un izteiksmīgi kā dzīvnieku attēli no sumeru El Obeidas un citiem
slaveniem Divupes senākajiem centriem. Pilsētu šķērsoja taisnas ielas, radot
plašas perspektīvas. Tajā bija 33 tempļi 660 mazāki altāri un pasaulē
vislielākais zikurats.
Sarežģītākā no ēkām bija Nebukadnecara pils komplekss pilsētas dienvidu
daļā. Tas pacēlās uz 30 m augstas grandiozas ķieģeļu terases. Slavenākās šā
kompleksa daļas bija valdnieces gaisa dārzi, kā arī valdnieka troņa zāle. Visur
šeit ir sastopamas velves (arkas un velves Mesopotāmijas arhitektūrā pazīstamas
jau kopš 3. g. tūkst. p. m. ē.), visur redzama pārdomāta telpu sistēma, visur
izmantoti galētie ķieģeļi. Tādējādi lietderība sadzīvoja ar skaistumu, greznība
– ar varenību, radot šo pasakaino pili.
Tēlotāja māksla Mesopotāmijas
tēlniecībā visbiežāk izmantoja mālu, bet reizēm arī ziloņkaulu un metālu
(izkaltas plāksnes uz koka pamata). Senākajos periodos, t. i. 3.-2. g. tūkst.
p. m. ē., visvairāk attēloja cilvēkus, kas lūdz dievu, un dzīvniekus sargus.
Dzīvniekus atveidoja satraukatus, spriegus, cilvēkus nekustīgus , vienveidīgus,
nesamērīgi druknus, ar maskai līdzīgu seju. Mākslinieks vislielāko uzmanību
pievērsa acīm. Tās, tāpat kā Ēģiptē, inkrustēja vai iekrāsoja, bet veidoja
pāraspīlēti lielas, piemēram, sumeru augstmaņa Kurlila statuja 3. g. tūkst. p.
m. ē. Visbiežāk sastopamas nelielu izmēru apaļskulptūras. Cilni senajā
Mesopotāmijā izmantoja galvenokārt zīmogu cilindriem, reizēm arī nelielām
piemiņas plāksnēm valdnieka karagājienu iemūžināšanai, piemēram, Kliju stēla ap
XXV gs. p. m. ē.
Jaunākajā posmā, t. i., 1. g. tūkst. p. m. ē., Ziemeļmesopotāmijas
ciltīm stabilizējot savu varu, mainījās tēlniecības raksurs un uzdevumi.
Notikumus attēloja galvenokārt ciļņos un izmantoja piļu dekorēšanai. Šim
nolūkam lietoja alabrastu, ko ieguva Asīrijā. Ar alabrasta plātnēm sedza
pilstelpu sienas līdz 2,5 metru augstumam. Ciļņi stāstija par medībām,
rituāliem, taču visbiežāk par karagājieniem, jo asīrieši bija karotāju tauta.
Cilvēku figūras šajās kompozīcijās bija slaidas. Atšķirībā no
ēģiptiešiem tās attēloja pareizākā profilā un smagās drēbēs, kas krīt līdz kāju
pirkstiem. Drēbes bija bagātīgi ornamentētas, un tas radīja greznības iespaidu.
Valdnieku un galmnieku sejas arī šeit, tāpat kā sumeru laikā, bija
vienveidīgas, taču skaistas, jo asīieši tiecās pēc zināma skaistuma un ideāla
iemūžināšanas.
Lai gan asīriešu veidoto cilvēku tēli bija nesalīzināmi pareizāki par
sumeru cilvēku atveidiem, tomēr tie nevarēja konkurēt ar asīriešu veidoto
dzīvnieku tēlu patiesīgumu un izteiksmīgumu. Asīriešu tēlnieki prata atsegt gan
ievainoto dzīvnieku sāpes, gan bailes, uzbrūkošo plēsoņu niknumu, t. i.,
emocijas, kuras kults neatļāva izpaust cilvēka tēlā (piemēram, Ašurnasirpala
pils ciļņiVII gs. p. m. ē.)
Seno Austrumu arhitekūrai bija spēcīga emocionāla iedarbība. Tā
apzināti pauda priesteru, valdnieku un galmnieku šķiriski kaujiniecisko
ideoloģiju. Tempļa arhitektūras un dekora uzdevums bija izraisīt skatītājā godbijības,
padevības, pazemības apziņu pret dieviem, priesteriem un valdniekiem, bieži pat
modināt bailes no dievu dusmām, lai ar to piespiestu meklēt priesteru atbalstu.
Tāpēc ir jāatzīst, ka šī māksla nav sasniegusi grieķu arhitektūras idejiski
progresīvo līmeni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru