MITOLOĢIJAS RAŠANĀS

SATURS

Ievads..........................................................................

Pasaules senākais eposs.....................................................

Laika relativitātes pierādījums.............................................

Latviešu mitoloģija..........................................................

Vecās Derības mitoloģija...................................................

Maiju spalvainās čūskas....................................................

Ēģiptes noslēpumainie dzīvniekcilvēki...................................

Dzīve līdzās mašīnām un baisiem ieročiem.............................

Nobeigums....................................................................

Bibliogrāfiskais saraksts....................................................

IEVADS

Katrs no mums jau bērnībā iepazinis vārdu Dievs. Protams, neapjaušot pašu būtību. Vieniem šo vārdu mācīts uztvert ar bijību un svētību, citiem – kā fantastu izgudrojumu. Augot mēs dzirdam runājam jau par dieviem un dievībām. Iepriekš ne visai iepazītajam Dievam klāt piepulcējies vēl nezināmāku mistisku personu skaits. Attieksme pret mitoloģiskajām dievībām veidojas ļoti diferencēta, piemēram, pilnīgs noliegums ortodoksālo kristiešu ģimenēs; dramaturģiski un kinematogrāfiski vērts kultūras vēstures mantojums materiālistu saimēs; cenšanās sekot mūsu senču reliģijai dievturu aprindās un dažādās reliģiozo kultu grupās citur pasaulē.

Padsmitnieku gados mēs jau zinām Pērkonu, Zevu, Afrodīti, Erotu, Ra, Izīdu, Budu, Šivu, Gilgamešu un daudzus citus no planētas reliģiju panteoniem, bet vai bieži esam aizdomājušies, kādēļ dievu tik daudz, kādēļ viņu rīcība un dzīvesveids dažādās pasaules malās tik pārsteidzoši sakrīt. Neesam to darījuši mūsu sadzīves lietu kārtošanas dēļ, mūsu pašu “īstenās” reliģiskās pārliecības dēļ, nepārtraukto mūsdienīgo filozofisko un māksliniecisko “moku” dēļ. Bet der taču ielūkoties dievu un dievību pasaulē, kurā ir gan sadzīve, gan zinātne, gan reliģija.

Pasaules tautu mitoloģijas iztirzāšana varētu aizņemt tikpat daudz grāmatu cik Britu Lielā enciklopēdija, tādēļ šā mazā referāta pamatmērķis ir tikai iepazīstināt lasītāju ar autora domām par dažu, mazāk pazīstamu un mazāk populāru, mītu iespējamo rašanos to visu aplūkojot netradicionālā rakursā. Lai šo, nebūt ne vieglo, mērķi īstenotu, referāta autors izmantojis iepriekš uzkrātās zināšanas par reliģiju attīstību, vēsturi, kā arī mūsdienu zinātniskos atklājumus un iespēju robežās pieejamo literatūru.

Ņemot vērā temata plašumu, darbā nav fundamentālu pētījumu, kā arī pamatīga, katras reliģijas dogmas, atspoguļojuma. Referātā izmantotas arī nepublicētās, paša autora pārdomas un spriedumi. Turpmākajā tekstā būs atsauces uz okulto literatūru, taču par mītu un eposu ezotērisko mantojumu šoreiz netiks runāts.

PASAULES SENĀKAIS EPOSS

Pareizāk būtu sacīt- zināmais senākais eposs, jo mēs nedrīkstam vēsturi ierobežot tikai ar pagaidām atklātajiem un materiālistiskās zinātnes apstiprinātajiem kultūras mantojumiem. Bet zināmais senākais rakstītais eposs ir šumeru mīts par Gilgamešu. Par tā tapšanas laiku vēl nav īstas pārliecības, taču tā pierakstu varētu datēt ap 2300.g.p.m.ē.[       ].

Kādēļ aplūkots eposs, ja reiz runa ir par mitoloģiju? Tādēļ, ka ņemot vērā minētajā eposā rakstīto, tā galvenais varonis bija pusdievs Gilgamešs – par divām trešdaļām dievs, par vienu trešdaļu – cilvēks. Ielūkosimies dažos eposa fragmentos.

Valdnieks Gilgamešs dzīvojis šumeru galvaspilsētā Urūkā, bijis skaists un spēcīgs. Turpat netālu jūras krastā mitis spalvains pusmežonis Enkidu, kurš tērpies zvēru ādās un uzturā lietojis savvaļas zāli un augus, dzēris kopā ar lopiem, viņu nav interesējusi ne zeme, ne cilvēki. Enkidu māte bijusi dieviete Aruru. Gilgamešs iedomājies atsvešināt mežonīgo būtni no lopiem ar sievietes palīdzību. Vēlāk valdnieka un pusmežoņa attiecības pārvērtušās ciešā draudzībā. Abi kopīgi medījuši, piedalījušies kaujās un cīnījušies pret Eabaniju – cilvēku-vērsi. Šīs cīņas laikā Enkidu izglābis Gilgamešam dzīvību. Reiz debesu dievi aizveduši Enkidu sev līdzi debesīs. Lidojuma laikā Enkidu redzējis zemeslodi no visuma vai vismaz no ļoti lieli augstuma: “..un zeme bija kā miltu putra, un jūra kā ūdens sile.”[     ]

Pēc atgriešanās no dieviem Enkidu saslimis ar nezināmu slimību un miris. Gilgamešam mieru nav devusi doma, ka arī viņš varētu saslimt ar to pašu slimību, jo reiz kopā ar Enkidu mēģinājis apmeklēt dievietes Inannas mājokli, kas “..bija kā tornis un jau iztālēm laistījās.” Gilgamešs patiesības meklējumos ticies ar cilvēku ciltstēvu Utnapišti, kurš bijis lielāks un plecīgāks par viņu (ja reiz šāds auguma pārsvars minēts eposā, tātad tas nav bijis ikdienišķs). Utnapišti stāstījis varonim par savu pagātni pirmajā personā, par grēku plūdiem, par dievu brīdinājumu būvēt šķirstu, par balodi un kraukli plūdu beigās.

Eposa tekstā daudzviet sastopamas frāzes par pērkondimdošiem dievu debesu ratiem, par putekļu mākoņiem viņu nolaišanās gadījumā, par runājošām durvīm, kuras pašas atveras utt.

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka šumeri bijuši ļoti attīstīti ļaudis. Viņi observatorijās aprēķinājuši Mēness rotāciju, kas par 0,4 sekundēm atšķiras no mūsdienu aprēķiniem, kādas matemātiskās skaitļošanas gala iznākums bijis rakstāms ar 15 cipariem! Atcerēsimies pēc vēstures mācībām skolā – grieķi, kurus dēvējam par izciliem matemātiķiem, skaitļus pēc 10 000 dēvēja par bezgalību.

Kādēļ šāda atkāpe no eposa? Tādēļ, lai mēs padomātu par to, vai tik zinātniski tendētiem cilvēkiem kā šumeriem nāktu prātā sacerēt H.Velsa romāniem cienīgus sižetus ar mūsdienīgas tehnikas aprakstiem, ja tam visam nebūtu reāla pamata.

LAIKA RELATIVITĀTES PIERĀDĪJUMS

Nipoņu zināmās vecākās hronikas jeb mīti “Kojoki” un “Nikongi” sākas ar pasaules radīšanu. Divi vecākie dievi (tātad pastāv dievu novecošana un hierarhija) Iznagi un Iznami rada Japānas salas un veselu leģionu dievu un pusdievu, starp tiem saules dievieti Amaterasu un viņas ļauno brāli Suzanavo, kurš pārzin vulkānus, taifūnus un zemestrīces, un kurš vēlāk aiziet dzīvot pazemē, vispirms iecēlis savu dēlu par Idzumo (Japānas vecākā province) valdnieku. Bet arī saules dieviete Amaterasu jau apsolījusi saviem pēcnācējiem varu pār pasauli. Viņas dēls nolaižas no debesīm zemē tagadējā Kiu-Siu salā, no kurienes viņa pēcnācējs Džimmu ar savu kara draudzi dodas uz Jamato un dibina Japānas valsti (660.g.p.m.ē.) Honšiu (Hondo) salas vidienē, uzveikdams arī Idzumo valdniekus.[     ]

Japāņu mītā “Tango-Fudoki”, tāpat kā citu tautu mītos, stāstīts par cilvēka un dievišķas būtnes sadarbību, precīzāk, laulību.[     ]

Josas apgabala, Heki novada puisis vārdā Salas Bērns izgājis viens pats ar laivu jūrā zvejot. Laivā viņš aizmidzis. Pamodies, viņš sev blakus ieraudzījis skaistu meiteni. Uz jautājumu, no kurienes viņa ir, tā atbildējusi, ka no debesīm. Meitene lūgusi Salas Bērnam aizvērt acis un pēc brīža viņš atmodies brīnumjaukā salā. Uz īpatnējās salas, kas nosēta kā ar pērlēm, atradusies mirdzoša pils, no kurienes iznākuši septiņi zēni, saukti par Plejādēm, tad vēl astoņi zēni, kuri dēvēti par Hiādēm. Tur svinētas grandiozas kāzas. Meitenes vecāki izskaidrojuši puisim atšķirības starp cilvēku dzīvi uz zemes un viņu dzīvi debesīs. Laulātie bijuši laimīgi, taču pēc trim gadiem jaunais vīrs sācis skumt pēc mājām. Puisim ļauts apciemot Zemi. Viņš iekāpis kuģī un atkal aizvēris acis. Nokļuvis savā dzimtajā vietā, Salas Bērns nav atradis neko tādu, pēc kā varētu sazīmēt savu māju. Kādam cieminiekam viņš jautājis par Salas Bērna ģimeni, taču saņēmis atbildi, ka tāds vīrs tiešām dzīvojis šeit, bet pirms 300 gadiem gājis jūrā un tā arī nav atgriezies.

Visai interesants fakts, ka joprojām Japānā, Ise pilsētā, Naiku templī glabājas viena no dievietes Amaterasas regālijām – svētais spogulis (citas divas – jašmas virtenis un zobens). Svētajam spogulim esot jāglabājas iekšējā lādē un tam jābūt iepakotam daudzās kārtās, kuras nekad netika un arī šodien netiek attīstītas vaļā. Kad kādu no kārtām skar laika zobs, priesteri tūlīt aptin apkārt jaunu kārtu. To, kas atrodas brīnumainajā sainī, nezina neviens mirstīgais.[     ]

Katrs jaunais Tenno, kas ir japāņu imperatora tituls un nozīmē “debesu valdnieks”, pēc sēšanās tronī dodas uz Naiku, lai paziņotu dieviem par savu stāšanos amatā. Ja jau ziņojums domāts dievībai, tad taču nav nepieciešamas mērot lielu attālumu līdz noslēpumainai lādītei, lai tai norunātu savu vēstījumu. Pietiktu ar tiešu vēršanos vai lūgšanu.

Jautājumi rodas pēc jautājuma – no kurienes Japānas teiksminiekiem 500.g.p.m.ē. zināšanas par septiņu un astoņu zvaigžņu kopu, kuru ar neapbruņotu aci nav saskatāma, kas mīta atstāstītājam devis zināšanas par laika nobīdi kosmosa kuģos u.c.?

LATVIEŠU OLIMPA DIEVI

Apbrīnojot citu tautu vareno kultūru mantojumu un mitoloģiju, parasti atstājam novārtā pašu tautas seno reliģiju. Parasti iebilst, ka latviešiem nav sava dievu panteona, ka dievībām nav bijis kāda konkrēta piedzīvojuma, konkrēta sižeta, kas ietekmējis tautas domāšanu un dzīvi. Tā ačgārni sanāk – ja dievu vai dievību darbi pierakstīti, tad uzskatāms, ka tautai bijusi sava mitoloģija, ja rakstu pieminekļa nav, tad tāda pagānu māžošanās vien bijusi (izņēmums – dievturu uzskati).

Referāta autors uzskata, ka latviešiem un citām baltu tautām bija savs dievu Olimps un sava rakstība. Protams, pirms krustnešu invāzijas latviešu tauta vēl nebija noformējusies, bija vairākas baltu tautas, no kurām visdziļākās ezotēriskās zināšanas, šķiet, bijušas prūšiem. Tiešu viņu apdzīvotajā teritorijā atradies svētais centrs Romove vai Rāmava. Par to, vai galvenie priesteri (krīvu krīvi) bijuši tikai prūši, vai arī citu baltu tautu pārstāvji, nav zināms. Vispārpieņemts vēsturnieku atzinums ir tas, ka krīvu krīvam klausījuši citu tautu un cilšu krīvi.

Ja reiz hierarhija pastāvēja uz zemes, tad tādai jābūt arī debesīs – dievu mājoklī, un, iepazīstot latvju dainas, pie tāda secinājuma arī nonākam. Senlatviešu panteonā bijuši apmēram 60 dievi un dievības. [     ] Saglabājušās ziņas par katras dievības ietekmes sfēru un galvenajiem darbības virzieniem, diemžēl iztrūkst kāda konkrēta notikuma apraksta, kurā būtu atainota situācija no dievu dzīves vai savstarpējām attiecībām kā, piemēram, grieķu mitoloģijā.

Nonākam pie senlatviešu rakstības trūkuma, it kā. Bet ar ko mūsu senču zīmes (dievu un dievību simboli, īpašuma zīmes) sliktākas par ēģiptiešu putniem un vilkiem, maiju noapaļotajiem tainsnstūriem ar neapmierinātiem ģīmjiem un čūsku līkločiem iekšpusē, šumeru vienkāršajiem ķīļu burtiem, kurus savirknējot veidojas teksts. Vienīgā atšķirība starp senlatviešu rakstību un citām senajām rakstu valodām ir tā, ka tās rakstu darbi nav saglabājušies.

Nav aprakstītu tāšu vai dēļu gabaliņu, ir tikai kā pateicības apliecinājums akmeņos un klintīs iecirstās dievību zīmes, kā arī zvejnieku apdzīvotajās vietās atrastās iegrebtās īpašumu zīmes. No šādiem fragmentiem tekstu nesastādīt. Ir vēl jostu raksti, kurus šodien veido ar datoru palīdzību, un katrs var ierakstīt savu sakāmo, taču nav dzirdēts, ka no Lielvārdes jostas teksts būtu izlobīts. Iespējams, ka šī jostu raksti ir pilnīgi reālu dievu sniegta tikpat reāla rakstība, ko izmantoja krīvi (varbūt arī vēl labieši), bet vēlāk tā neapzināti saplūda ar tautas ornamentiem.

Atgriežoties pie senlatviešu panteona, jāatzīmē kopējās iezīmes ar citu tautu dieviem un dievībām – tie visi dzīvo debesīs vai nu pagaidu rezidencē kādā paaugstināta reljefa vietā. Visi palīdz cilvēkiem, pamāca tos, prasa upurēt (baltu dievi šajā ziņā vishumānākie – tiem pietika ar dabas veltēm un rokdarbiem), nobrauc no kalna vai debesīm lielas rūkoņas un uguns uzliesmojumu pavadībā, spēj veikt brīnumu lietas visdažādākajās jomās, piemēram, palīdz atrast magnētisko aktivitāšu vietas zemes garozā (latviešu svētvietas izvietotas apbrīnojami regulāru taisnstūru, rombu, trijstūru krustpunktos neiedomājami lielā mērogā. [kurz]

Katram senlatviešu dievam vai dievībai sava darbības sfēra: Dievs – garīgais tēvs, Māra – zemes māte jeb materiālās pasaules aizbildne, Laima, Dēkla, Kārta – liktens dievietes, Ūsiņš – pavasara un liellopu patrons, Tenis – cūku pārzinis u.c., turklāt visi reiz dzīvojuši starp cilvēkiem (visu tautu mītos sastopams apgalvojums).[      ]

Novelkam paralēles ar šodienu – pat visattīstītākais cilvēks vienlaikus nevar būt kodolfiziķis un komponists, hokeja lielmeistars un paleontologs, ārsts un tēraudkausētājs. Kā redzam pēc dievu darbības jomas, arī tie nav bijuši visuspēcīgi vienlaikus visās vai vairākās lietās. Un tas liecina par dievību cilvēcisko būtību – daudzas reizes pārāku pār mūsu senčiem, bet tomēr cilvēcisku būtību.

 

VECĀS DERĪBAS MITOLOĢIJA

Pārliecināts mūsdienu kristietis šausmināsies: “Kā var tā zaimot – uzskatīt Bībeli, Svētos Rakstus par mitoloģiju?!” Tādēļ pirms šīs tēmas iztirzāšanas neliela skaidrojoša atkāpe.

Mums pieejamā Bībele sastāv no Vecās derības, Jaunās Derības un Apustuļu darbiem. Izlasot Veco derību ikviens domājošs cilvēks var secināt, ka tā pārsvarā stāsta par Izraēla jeb žīdu tautas vēsturi. Mozus Pirmās Grāmatas sākums sasaucas ar jūdaisma Kabalu un stāsta par pasaules radīšanu. Tautas vēsture sākas jau šajā daļā un turpinās visās pārējās Mozus un Praviešu Grāmatās. Jaunā Derība pat pēc pašu teoloģijas zinātnieku vērtējuma tapusi vismaz 300 gadus pēc Kristus krustā sišanas. Neskatoties uz Jaunās Derības uzrakstīšanas laiku, to joprojām varam uzskatīt par Svētajiem Rakstiem, jo, par spīti tās rediģēšanai no baznīcas tēvu puses, Jaunā Derība satur ezotēriskas un okultas zināšanas.

Vai pati baznīca nav zaimojusi Otrajā Konstantinopoles Koneilā (553.g.) atzīstot par ķecerīgu, piemēram,  Pirmējās Baznīcas pamatdogmu par reinkārnāciju.[     ] Ticība pārdzimšanai nebūt nav nākusi no Austrumu reliģijām, kā tas pieņemts uzskatīt. Šo dogmu zināja arī Jēzus un viņa apustuļi. Lūk, tikai viens piemērs, kā ar Svētajiem Rakstiem rīkojušies augstākie garīdznieki.

Ņemot vērā publikācijas Eiropas presē, kā arī autoritatīvu vēsturnieku izteikumus, nojaušams, ka Vatikānā joprojām slepenībā tiek turēti agrīnās Kristietības raksti, sengrieķu un citu filozofu apcerējumi un pat darbi, kas iederētos Vecajā Derībā. Tā pat varam secināt, ka Vecā Derība nav pilnīga, jo Enoha Grāmata atrasta tikai 18.gs. vidū, taču tā jau bija iekļauta abesīniešu baznīcas Vecās Derības kanonā. Tātad notiek tas pats, kas ar vēstures grāmatām mūsdienās.

Par to, ka Bībele (izņemot Jauno Derību) būtībā ir mitoloģisks un vēsturisku rakstu apkopojums, liecina hronoloģiskā notikumu secība  un it kā viena paša “dieva” vairāki vārdi – Jahve, Elohims, Cebaots. Šie dievi gadu gaitā savai izredzētajai tautai mācījuši dzīves gudrības, sabiedrības uzbūvi, darbu sadalījumu, personisko un grupas higiēnu, snieguši plašu visdažādāko zināšanu spektru (atcerēsimies kaut vai cik punktuāli Ecehiēla acu priekšā tika mērīts nezināms templis nezināmā vietā un pieteikts celt tādu pašu pēc tādiem pašiem izmēriem Jeruzalēmē).

Bez “dieva” Vecajā Derībā darbojas arī eņģeļi jeb debesu dēli, un tas jau vien liecina par lielāku ne šās Zemes kopienu. Eņģeļi nebūt nav bijuši mazi apaļīgi puisīši ar plikiem dibeniem, bet gan baisi apbruņoti miesīgi vīrieši (Sodoma un Gomora). Un tikai nevajag pārliecināt, ka eņģeļi pieņēmuši tikai cilvēka izskatu; tie bija miesīgi ar visām no tā izrietošajām vēlmēm – “...tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus (1.Moz.6:4). Redzam, ka bijuši arī milži, neskatoties uz dieva dēlu pūlēm kontrolēt cilvēku ģeneoloģiju.

Vecās derības “dievi” parasti uz zemes ieradās trokšņu, uguns un stipra vēja pavadībā. Dažreiz viņu lidojošie “ķerubi” pat ļoti precīzi un tehniski aprakstīti (skat. Ecehiēla 1:1)

Ir arī liecības, ka daži no Vecās Derības panteona nemaz nav tik viszinoši – “Un Dievs Tas Kungs sauca Ādamu sacīdams: “Kur tu esi?””(1.Moz.4:9); “..Kur ir Ābels, tavs brālis?”(1.Moz.4:9). Piedošanu, taču Dievs ir visur un visu zinošs.

Par to, ka Vecās Derības laikā bijuši dievi un dievības, liecina arī salīdzinoši nesen pie Nāves jūras atrastā Lameha Grāmata, kura, protams, nav iekļauta Vecajā Derībā un jau pieminētā Enoha Grāmata [    ], kurā dievi darbojas kā cilvēku vistiešākie skolotāji, būdami blakus gan telpā, gan laikā.

MAIJU SPALVAINĀS ČŪSKAS

Vispirms padomāsim, kādēļ maiji un acteki savu augstāko dievu dēvēja par spalvaino čūsku? Šis dievs Kukulkans jeb nahuā valodā Kecalkoatls ieradies no rietumiem un nemaz nav bijis līdzīgs pamatiedzīvotājiem – viņa āda bijusi balta un seju rotājusi bārda (indiāņiem bārda neaug). [     ]

Kecalkoatls pēc lielām vētrām un plūdiem radījis pasauli otro reizi, devis indiāņu senčiem zināšanas un likumus, bet vēlāk tos atstājis, apsolīdams atgriezties pēc noteikta laika. Lieki piebilst, ka indiāņi nebija zvērināti monoteisti, viņiem bija arī citi dievi un dievības, piemēram, saules dievs Teskatlipoka, lietus dievs Tlaloka, zemes auglības dieviete Centeotli u.c.

Redzam, ka dievs Kecalkoatls nemaz nav tik pārdabiska būtne – vajag tikai iedomāties astronautu pieguļošā kombinezonā ar zvīņām līdzīgu faktūru un spalvainā (lasi – bārdainā) čūska gatava. Šeit var iebilst, ka mīta sižets patapināts no Bībeles, jo pēc vēsturnieku domām maiju un acteku lielās kultūras jaunākas par grieķu un romiešu kultūrām, un bārdainais atnācējs varētu būt bijis kāds okeānā aizmaldījies eiropietis. Atļaušos oponēt, jā kā gan vienkāršs jūrasbraucējs vai zvejnieks varēja dot zināšanas par zvaigznēm un precīzu saules gada kalendāru (365 dienas), kas tolaik maijiem bijis precīzāks par gregoriāņu kalendāru.

Par kultūru vecumu arī jāstrīdas, jo, piemēram, salīdzinoši netālo inku svēto pilsētu Maču Pikču nav cēluši paši inki, bet gan kāda “..sena un varena tauta, kas bija pirms mums” [Discovery]. Tāpat arī šodienas Ziemeļmeksikas teritorijā mituši olmeki un tolteki (viņu mantojums – neizprotamās lielās akmens galvas). Jāpiebilst, ka inku kultūras rašanos vēsturnieki datē dažus gadsimtus pirms mūsu ēras, un tā pastāvējusi līdz 16.gadsimtam. Par labu domai, ka dievi nav bijuši šās zemes intelekta pārstāvji, liecina Meksikā zem Palenkes pilsētas tempļa atrastā kriptas plāksne uz kuras attēlots “indiānis” (oficiālais vēsturnieku viedoklis), kurš darbojas ap kaut kādām svirām un slēdžiem uz komandpaneļa. Saskatāma skābekļa maska un caurules no ķiveres, pedāļi un regulācijas pogas.

Interesants ir arī “indiāņa” mūsdienīgais apģērbs – tieši zem zoda un vēl arī kakla izgriezumā redzams tāds kā pulovers ar nolokāmu apkakli. Pieguļošā tērpa apakšdaļa pie plaukstu locītavām beidzas ar aprocēm. Mūsdienīgas ir arī īsās bikses un drošības josta. [dēn] Nepārprotami, ka indiāņi šādu ietērpu nenēsāja.

ĒĢIPTES NOSLĒPUMAINIE DZĪVNIEKCILVĒKI

Būtu nepiedodami referātā nepieminēt vienu no senākajām pašreizējās civilizācijas kultūrtautām – ēģiptiešus. Piramīdu cēlājiem (?) arī bija savs dievu panteons. Kā jau ierasts, dievi un dievības pārzināja katrs savu sfēru, bet daudziem bijusi visai interesanta aizraušanās vai arī darbs – ģenētika.

Eisēbijs (Cēzarejas bīskaps-vēsturnieks /263.-339.g./) savā darbā “Hronogrāfija” rakstīja: “Tie esot radījuši cilvēkus ar diviem spārniem; un arī citus ar četriem spārniem un divām sejām un vienu ķermeni un divām galvām, sievietes un vīriešus, un divdabjus – vīrišķos un sievišķos -, tālāk vēl citus cilvēkus ar kazu stilbiem un ragiem un galvas; vēl citus ar zirga kājām; un citus ar zirga ķermeni no mugurpuses un cilvēka ķermeni no priekšpuses, kuriem ir hipokentaura formas, tie esot radījuši arī vēršus ar cilvēka galvu...” [kad dievi]

Šīs ziņas Eisēbijs ieguvis no ēģiptiešu priestera Manetho. No vēstures studijām zināms, ka skarabeja pielūdzēji priesteri savas slepenās zināšanas nodevuši no paaudzes uz paaudzi, un vēstījumiem bijis jābūt perfekti atstāstītam un tikpat perfekti iegaumētiem. Šādu zināšanu nodošana vairāk pasargāja informāciju no “iziešanas tautā” nekā rakstu darbi.

Turpināsim citēt Manetho: “Dievi kādreiz nolaidušies no debesīm, lai mācītu cilvēkus. Un tad dievi esot radījuši visādus hibrīdus, kurus apzīmēja par svētajiem dzīvniekiem.” Lūk, daļēji atbildēts uz to, kādēļ vairums ēģiptiešu dievu un dievību attēli ir cilvēku un dzīvnieku mistrojums. Par svētiem šos ģenētikas produktus svešā intelekta pārstāvji lika uzskatīt tādēļ, lai cilvēki radījumus nenogalinātu, lai būtu iespējams analizēt hibrīdu dzīvotspēju, pielāgošanos, attīstību.

Vēlāk, pēc astronautu aizlidošanas, tabu uz eksperimenta radību aizskaršanu saglabājās līdz to dabīgajai nāvei. Pēc tās hibrīdi folklorā transformējās par dievībām – gan labām, gan ļaunām. Negantākos monstrus cilvēki, iespējams pat nogalinājuši, bet ja arī tā nav noticis, tad pēc radījumu nāves to ķermeņus niknuma un atriebības kārē ēģiptieši sacirtuši un sasmalcinājuši, apglabājuši zem 30 tonnu smagām plāksnēm iespaidīgos sarkofāgos (Heliapolē, Bakarijā un Abusirā pie Gīzas), lai nešķīsteņi nekad vairs nerādītos zemes virspusē.

Var jau iebilst, ka šādi radījumi, iepējams, dzimuši pēc dzīvnieku un cilvēku kopošanās, taču zināms, un medicīnas zinātnieku apstiprināts, ka šādas dabas kļūdas ilgi nedvašo.

Runājot par Ēģipti, noteikti vajadzētu pievērsties jautājumam par balzamēšanu, taču šis jautājums aplūkojams nedaudz savādākā aspektā, jo saistīts arī ar senām okultām zināšanām.

Pabeidzot nelielo ieskatu ēģiptiešu mitoloģijā noteikti jāmin arī galvenais senās kultūrtautas saules dievs Ra, kurš rīta pusē sēdās savā barkā jeb Atona kuģī (kā redzam, dievi bez braucamajiem nu nekādi nav iztikuši) un pa debess jumu – izliektu sievietes kailfigūru, brauca uz vakariem.

Arī senēģiptiešu dievs Ptahs pēc tikšanās ar zemes valdniekiem, licis svinēt viņam par godu svētkus sešas reizes 100 000 gadu garumā, un, pēc vizītes, protams, uzbraucis atpakaļ debesīs Atona jeb Elektrona ratos. [dēn]

DZĪVE LĪDZĀS MAŠĪNĀM UN BAISIEM IEROČIEM

Ne jau vienmēr mūsu civilizācijas pārstāvji tikušies tikai ar astronautiem. Atcerēsimies sengrieķu varoņa Jāsona piedzīvojumus. Lai iegūtu zelta aunādu, Mēdejai nācies palīdzēt Jāsonam un iemidzināt “..nekad miega nezinošo un vara mirdzošo pūķi”. Grieķu spēkavīrs to nekad nebūtu izdarījis, jo robots (kas gan vēl nekad neguļ un ir metāliska spīduma?) atradās uz Mēdejas tēva Aeta zemes, tātad arī viņa varēja zināt kā to izslēgt. Pirms šī varoņdarba Jāsons paguvis savaldīt (lasi – iedarbināt) varkājaino vērsi, kura nāsis dvašojušas uguni, un apart ar to Areja tīrumu. Sengrieķu teiksminieks nav mācējis savādāk aprakstīt traktoru (ne visi traktori ir ar riteņiem) jeb kādu citu, zemes apstrādei domātu, mašīnu.

Par senču dzīvi līdzās ļoti universiāliem un gudri ieprogrammētiem vai radio vadāmiem robotiem liecina arī Vecā Derība: “Redzi, Es sūtīšu enģeli tavā priekšā, kas tevi ceļā pasargās, lai novestu tevi uz vietas, kādu Es tev esmu sataisījis. Sargies viņa priekšā, klausi tā balsij un nesacelies pret viņu, jo viņš tavus pārkāpumus piedos, jo Mans vārds mājo viņā.” (2.Moz. 23:20-21). Loģiski, ka konstruktora vai operatora “vārds” jeb idejas mājo robotā.

Pārcelsimies vēl kādus pāris tūkstošus vai vairāk gadus pirms Mozus laikiem un palūkosimies, kādi “dieva darbi” notikuši Indijā. Par tiem varam uzzināt no indoāriešu senākās reliģiskās literatūras – vēdām, un arī no indiešu eposa “Mahābhārata”. Vēdas, pēc Kalkutas Sanskrita universitātes dr. D.Kumara Kanjilala atzinuma, tapušas apmēram 5000 g.p.m.ē., bet “Mahābhārata” sarakstīta apmēram 2000 g.p.m.ē.

Neizklāstot eposa saturu ar tā daudzajiem atzarojumiem, kuros vēstīts par dievu labajiem darbiem, pamācībām un dzimumdzīvi, pievērsīsim uzmanību viņu ne visai slavējamiem darbiem.

Lūk, kādas liecības sniedz vecākais indiešu eposs: “Nepazīstamais ierocis ir spožs kā zibens, postošs nāves vēstnesis, kas liek sairt pelnos visiem Vrišni un Anhakas piederīgajiem. Sadegušie ķermeņi nebija atpazīstami. Tiem, kas izglābās, izkrita mati un nogāja nagi. Māla priekšmeti saira bez jebkāda iemesla, putni kļuva balti. Īsā laikā apkārtne bija saindēta. Zibens trāpīja zemē, un pacēlās smalki putekļi.” Vai arī: “Bija tā, it kā elementi būtu palaisti brīvībā. Saule griezās pa riņķi. Ieroča svelmes apdedzināta, zeme tvīka kā drudzī... Kritušo līķi briesmīgajā karstumā bija tā izkropļoti, ka tie vairs neizskatījās pēc cilvēkiem”.

 Un šie ieroči tika palaisti ne jau no neizdibināmajiem padebešiem, bet gan no ļoti pat materiālām lidmašīnām jeb helihopteriem, ko vēdās dēvē par vimānām. Tās pašas neesot kustējušās (tātad nedzīvas), bet klausījušas tur iekāpušo dievu pavēlēm. Atgriežoties pie eksplozijas apraksta, jājautā, vai lasītājam nenāk prātā Hirosimas traģēdija vai izmēģinājumi Nevadas tuksnesī?

NOBEIGUMS

Referāts nav jāuztver kā nodeva no NLO apjūsmotāja vai kā zvērināta materiālista vēlēšanos visu lietu būtību izskaidrot tikai caur matēriju. Jau ievadā šo rindiņu autors pieminēja, ka tekstā nebūs šīs tēmas ezotēriskais atspoguļojums.

Iepriekšējās lappusēs referāta autors ar ļoti nedaudziem piemēriem un samērā virspusēji, tā sakot, tikai nedaudz iepazītinot ar pamatfaktiem, centies paskaidrot lasītājam, kādēļ Č.Darvina teorija par cilvēka izcelšanos un evolūciju referāta autoram nav pieņemama. Ja reiz angļu zinātnieks vēlējies sevi uzskatīt par mērkaķu pēcteci, lai uzskata arī tajā saulē, tās ir viņa tiesības.

Bet arvien vairāk un vairāk arheoloģiskie atklājumi daiļrunīgi liecina pret līdz šim pieņemto evolūcijas teoriju, arvien vairāk zinātnieku sliecas domāt. Ka bijis straujšs attīstības lēciens no Kromaņonas cilvēka uz mūsdienu homo sapiens. Vienīgi nav vēl vispārpieņemtas teorijas, kas īsti norisinājies nezināmajā laika posmā starp alu cilvēka izzušanu un pirmo zināmo kultūrtautu parādīšanos.

Referāta autors uzskata, ka mūsu civilizācijas (bijušas arī citas) attīstību paātrinājuši atnācēji no citas planētas un citas dimensijas (katrai planētai varētu būt savi “laika vārti”). Tas, ka cilvēka ģenealoģija varētu šķetināties līdz primātiem, arī pilnīgi iespējams, taču pēdējie nav gan evolucionējuši, bet gan ģenētiski pilnveidoti. Par to liecina visu iepazīto tautu mitoloģija – dievi pārojušies ar cilvēku dzimumu, kā arī arheoloģiskie atklājumi, kuros, piemēram,  atrasti pāri par 3000 gadus veci galvaskausi ar trepanācijas pēdām. Tas nozīmē, ka attīstība paātrināta it kā dabiskā ceļā, bet pastāvējis arī laboratorais. Par to liecina arī ēģiptiešu mīti, kuros figurē visdažādākie mutanti, par to liecina grieķu mitoloģijā esošie pāni, medūzas, kentauri u.c., par to liecina babiloniešu freskas, kurās attēlotas kauju trofejas – dzīvnieku un cilvēku krustojumi. Un nevajag oponēt, ka darbojusies seno teiksminieku iztēle – no nekā nekas nerodas.

Seno cilvēku evolūcija lietišķi uzmanīta, jo nav atļauta patvaļīga regresija kopojoties ar dzīvniekiem. Tā gan tomēr noticis, ja pārlapojam Tacita darbus par romiešu orģijām, ja ievērojam, cik uzkrītoši bieži Vecās Derības dievs par šādas kopošanās nešķīstumu atgādina tuksnesī karantīnā izvestajai tautai. Par šādu pārkāpumu cilvēki attiecīgi sodīti (arī Sodomas un Gomoras piemērs).

Vēl viens uzkrītoši kopējs fakts absolūti visos mītos un eposos, kuros darbojas dievi vai pusdievi, ir tas, ka viņi visi ierodas no debesīm, no zvaigznēm, vārdu sakot – no kosmosa. Viņu ierašanos un aizlidošanu pavada spoži uzliesmojumi, dunoņa un dārdoņa, putekļu mākoņi un citas parādības, ko šodien varam novērot lidlaukos un raķešu palaišanas vietās.

Referātā nav pieminēts romiešu panteons, krievu mitoloģiskās būtnes ar augstāko dievu Perunu priekšgalā, skandināvu kauslīgo āsu trakulīgā dzīrošana Valahallā, Austrālijas aborigēnu, ķīniešu, gotu, ķeltu, tibetiešu u.c. tautu dievības, kuras, varat nešaubīties, arī atlidoja no debesīm un reiz dzīvoja kopā ar cilvēkiem.

Un kā gan savādāk ciemiņus no kosmosa uztvertu senatnes neattīstītie prāti dēvētu atnācējus, ja ne par dieviem. Bijības un pateicības jūtu pārpilni, senči pēc dievu ciemošanās aizgūtnēm stāstīja cits citam par piedzīvoto, par redzēto, šo to pielika klāt, šis tas zuda, un radās mitoloģija.

Neticat? Iedomājieties, ka atvaļinājuma laikā kopā ar dažiem paziņām helihopterā aizlidojat uz džungļiem pamedīt un atpūsties. Tur satiekot mežoņus, kas ārpus savas cilts teritorijas nav bijuši un nevienu svešinieku nav redzējuši, kur nu vēl lidaparātu, automātiskos ieročus, mūzikas aparatūru, mobilo tālruni, šķiltavas un citus mūsu sadzīves priekšmetus. Jūs pēc atgriešanās klāstīsiet paziņām par jauko pikniku un satiktajiem tumšajiem ļautiņiem, bet mežoņu cilts pārstāvji  stāstīs tikpat attīstītai kaimiņu ciltij dieviem, kuri nolaidās no debesīm, kuri joprojām runā ar priesteriem no šķirsta (lasi - rācijas), kuri solījās atgriezties, kad atkal nogatavosies ananāsi (kārtējais atvaļinājums, arī rācija jāuzlādē), kuri vienmēr rūpēsies par izredzēto cilti (varbūt).

Tā, lūk!

BIBLIOGRĀFISKAIS SARAKSTS

1.   Bībele, Latvijas Bībeles biedrība, 1997.g.

2.   Pasaules vēsture (A.Grīna redakcijā), izd. “Grāmatu Draugs”, 1929.g.

3.   “Alfa un Omega”, izd. “Latvijas Enciklopēdija”, 1992.g.

4.   “Kurzeme”, izd. “Latvijas enciklopēdija”, 1993.g.

5.   “Latviešu tautas dzīvesziņa” (otrais, papildinātais izdevums), izd.        “Zvaigzne”, 1990.g.

6.   M.Stingls – “Pie maiju pilsētu dārgumiem”, izd. “Liesma”, 1974.g.

7.   Valters Jergs Langbeins – “Pēdējo 2500 gadu lielās mīklas”, izd. “Avots”, 1996.g.

8.   Ērihs fon Dēnikens – “Vēstījumi un zīmes no visuma”, izd. “Alberts XII”, 1998.g.

9.   Hartvigs Hausdorfs – “Kad dievi tēlo Dievu”, izd. “Avots”, 1999.g.

10. TV programma “Discovery Channel”, 1999.g.,2000.g.