Napoleons

1815. gada 26. februārī Napoleons pameta Elbas salu un kopā ar sev uzticamiem palīgiem un karavīriem (~1100) devās uz Franciju. 1815. gada 1. martā Napoleona armija sasniedza Francijas krastu un devās Grenobles virzienā. Tā kā tautas slāņi bija neapmierināti ar pastāvošo Burbonu dinastiju, viņi atbalstīja Napoleonu. Arvien vairāk armijas daļu pārgāja Napoleona pusē, un Napoleona armijas skaitliskais sastāvs strauji pieauga.

Naktī no 19. uz 20. martu karalis Ludviķis XVIII paniskās bailēs ar visu ģimeni bēga uz Lilli. Napoleona armija tikai tuvojās Funteblo, bet Parīzē, imperatora pilī, tika norauts baltais karogs. Tā vietā nāca trīskrāsainais – Francijas revolūcijas karogs. 1815. gada 20. martā 21 ⁰⁰ Napoleons ienāca pilī. Pēc divu gadu zaudējumiem un kļūdām šī pavasara diena likās kā atgriešanās uz laimes un uzvaru ceļa, bet, kā izrādījās, šī bija viena no pēdējām laimīgajām dienām viņa dzīvē.

Tas, kas bija noticis, tika uztverts kā brīnums. Neapbruņotu cilvēku saujiņa trīs nedēļu laikā, neizdarot nevienu šāvienu, iekaroja visu valsti. Šo gājienu vēlāk nosauca par “ērgļa lidojumu”.

Taču šo veiksmi nevar izskaidrot tikai ar Napoleona talantu. Tauta atbalstu izrādīja nevis vienkārši personīgi Napoleonam vai impērijai, bet tās naids vērsās pret Burboniem, jo 10 mēnešu laikā viņi sevi parādīja kā antinacionāla vara. Viņi pret sevi nostādīja visplašākos tautas slāņus.

Šo lielo notikumu laikabiedri sauca par 20. marta revolūciju. Tieši tā šos notikumus uztvēra ārzemēs. Eiropas lielvalstis, tiekoties Vīnes kongresā, noraidīja visus Napoleona miera piedāvājumus. To var izskaidrot ar bailēm un naidu pret revolūciju.

1815. gadā Eiropas lielvalstu koalīcijas karš pret Franciju kļuva par kontrrevolucionāro intervenci. Eiropas reakcionāro monarhiju valdības iejaucās Francijas iekšējās lietās un ar ieroču varu, pretēji tautas gribai, centās atjaunot francūžiem naidīgo Burbonu varu. Laiki mainījās – agrāk Napoleons Francijai uzspieda savu varu, bet tagad Napoleonsam bija jāaizstāv Francijas neatkarība. Šis bija ļoti grūts uzdevums.

Napoleons griezās pie visām Eiropas lielvalstīm (Krievija, Anglija, Prūsija, Austrija) ar miera piedāvājumiem, taču 1815. gada 13. marta deklarācija, kuru pieņēma Eiropas valstu vadītāji, izsludināja Napoleonu ārpus likuma, par cilvēces ienaidnieku. 1815. gada 25.martā juridiski tika noformēta 7. koalīcija. Gandrīz visas Eiropas valstis devās karagājienā pret Napoleona Franciju. Neatkarīgi no Napoleona gribas Francijai bija atkal jākaro. No kara tā nevarēja izvairīties.

- 1 -

1815.gada pavasarī Francijas stāvoklis bija kļuvis kritisks. Eiropas monarhu milzīgās armijas devās Francijas robežu virzienā. Spēku samēri nebija par labu Francijai. Napoleons svārstījās, izvēloties militāro plānu:

1.Sagaidīt, kad koalīcijas armijas ieies Francijā un visai pasaulei parādīs sevi kā agresorus.

2. Pārņemt iniciatīvu savās rokās.

Šīs svārstības bija kaut kas jauns Napoleona raksturā. Kaut kas bija izmainījies gan viņa raksturā, gan uzvedībā un pat Napoleona ārējā izskatā. To pamanīja arī ārzemēs. Taču, neskatoties uz svārstībām un šaubām, Napoleons 1815. gada maijā – jūnijā pieņēma lēmumu doties pretī ienaidniekam.

          Pēc plāna ienaidnieka armijas tika paredzēts sakaut pa daļām, Beļģijā, Briseles tuvumā. 1815. gada 10. jūnija vakarā pirms izbraukšanas uz armiju Napoleons vakariņoja ar nedaudzajiem tuviniekiem. Napoleons bija ļoti mierīgs un pat jautrs. 11. jūnijā no rīta Napoleons devās uz armiju. 15. jūnijā Napoleona armija forsēja Sambru pie Šarleruā un uzradās tur, kur to neviens negaidīja. Napoleona plāns bija atdalīt prūšu armiju, kuru komandēja Blihers, no angļu – holandiešu armijas (Velingtons) un sagraut tās pēc kārtas. Kampaņa iesākās veiksmīgi.

 1815. gada 16. jūnijā maršals Neijs pēc Napoleona pavēles uzbruka angļiem un uzvarēja tos, taču viņš rīkojās pārāk lēni un deva angļiem iespēju atkāpties. Tajā pašā dienā Napoleons pie Linjas sakāva Blihera armiju. Bet Napoleonam pietrūka spēka, lai pilnīgi to iznīcinātu, un viņš deva pavēli maršalam Grušī vajāt Blihera armiju ar 35000 cilvēkiem, lai neļautu Bliheram apvienoties ar Velingtonu un pilnīgi neitralizētu prūšu armiju.

         

Kaut gan abas kaujas nedeva Napoleonam gaidītos rezultātus, viņš bija apmierināts ar kampaņas sākumu. Pretinieks bija divreiz zaudējis, un Napoleona armija turēja iniciatīvu savās rokās. Uzskatot Blihera prūšus par uzvarētiem, Napoleons ar galvenajiem spēkiem devās cīņā pret Velingtonu, kurš ar savu armiju bija pie apdzīvotās vietas Vaterlo.

17. jūnijā sākās briesmīgs negaiss ar ļoti spēcīgu lietu. Visi ceļi tika izskaloti. Zirgi un cilvēki burtiski iegrima izmirkušajā zemē. Protams, uzbrukumu šādos apstākļos nevarēja turpināt. Napoleons deva armijai vienu dienu atelpai un pats devās nakšņot pilī netālu no Flerisas. Šis nosaukums Napoleonam atgādināja francūžu izcilāko uzvaru 1794. gada jūnijā, un viņš to uztvēra kā labu zīmi. 18. jūnijā no rīta lietus pārstāja līt.

- 2 -

Šajā kaujā Napoleona  pieļāva vairākas acīmredzamas kļūdas. Kļūdījās  maršals Neijs, kurš nespēja iekarot Sen – Žana augstieni, kur cieši nostiprinājās Velingtons.

Fatālu kļūdu pieļāva maršals Grušī. Sekojot prūšiem,  viņš nepamanīja, ka Blihera pamatspēki atrāvās no viņa un devās apvienoties ar Velingtona armiju. Grušī nomaldījās no ceļa un gāja pa pēdām nelielajai Tilmaņa vienībai, kļūdaini domājot, ka seko Bliheram. Pat tad, kad Grušī saklausīja kaujas pie Vaterlo kanonādi, neieklausoties vecākajos virsniekos, viņš deva pavēli turpināt ceļu.

Kļūdījās arī Sults, kurš netika galā ar štāba priekšnieka pienākumiem. Kaujas karstumā Napoleons, kurš veltīgi gaidīja Grušī ierašanos, pajautāja Sultam: “Vai Jūs aizsūtījāt ziņnešus pie Grušī”. “Es aizsūtīju vienu” atbildēja Sults. “Cienījamā augstība,” - ar sašutumu iesaucās Napoleons, -“Bertjē būtu sūtījis simts ziņnešus!”

          Kauja pie Vaterlo bija kaujas pie Marengo atkārtojums, tikai apgrieztā veidā un ar nelaimīgu iznākumu. Militārais pārsvars bija Francijas pusē, kura kāvās ar ārkārtīgu niknumu. Visi dzirdēja, ka Neijs sauca Druē d’ Erlonam: “Turies, draudziņ! Ja mēs šeit nemirsim, tad mani un tevi rīt pakārs emigranti!”

Neija kavalērijas uzbrukumi bija graujoši. Velingtons nebija nekāds kara ģēnijs, kā viņu vēlāk iztēloja. K. Markss pilnīgi pamatoti sauca viņu par viduvējību, bet viņam bija buldoga tvēriens. Viņš “iegrauzās zemē”, un viņu bija grūti iztriekt no ieņemtajām pozīcijām.

Tomēr francūži viscaur guva virsroku un jau gandrīz svinēja uzvaru kaujā, kad labajā spārnā parādījās strauji tuvojošos karavīru masa.

Napoleons pirmo reizi pēc vairākām stundām šajā neredzēti sīvajā kaujā izjuta atvieglojumu. Viņš jau sen skatījās austrumu virzienā, no kurienes kuru katru mirkli gaidīja Grušī korpusa ierašanos, kuram bija jāierodas pēdējā mirklī un jāizšķir kaujas iznākumi par labu Francijai.

Taču tie nebija Grušī pulki. Francūžu labajā flangā ietriecās Blihera armija. Apjukušie, demoralizētie francūži, kuri gaidīja atbalstu, nodrebēja un atkāpās. Atkāpšanās pārvērtās par bēgšanu. Kāds kliedza: “Glābjas, kurš var!” Šis lozungs pabeidza karaspēka demoralizāciju. Kaujas vadība bija zaudēta. Armija nekārtībā bēga no karalauka.

Veltīgi Neijs metās pretī ienaidniekam ar saukli: “Skatieties, kā mirst Francijas maršali!” Taču nāve bēga no viņa – tika nošauti pieci zirgi zem viņa, bet viņš pats palika neskarts. Angļi un prūši devās pretuzbrukumā un pabeidza izjukušās Francijas armijas sakāvi.

- 3 -

Sakāve bija pilnīga. Tikai Kambronna komandētā “vecā gvarde” nepadevās – tā devās kā visu graujošs tarāns cauri pretinieku rindām. Angļi piedāvāja padoties ar goda nosacījumiem. Taču tad Kambronns izteica savu slaveno frāzi: “Merde! Sūds! Gvarde mirst, bet nepadodas.” Un nesteidzīgi izrāvās no aplenkuma.

Vēlā naktī kauja pie Vaterlo bija beigusies. Napoleona armija tika sagrauta. 21. jūnijā Napoleons atgriezās Parīzē. Viņš jutās nevesels. Kauja bija zaudēti, tas bija neapstrīdami. Bet vai bija zaudēts karš? Tas bija tikai sākums, un viss vēl varēja mainīties.

“Es viņus esmu tā pieradinājis pie lielām uzvarām, ka viņi nezin, kā pārdzīvot vienu neveiksmīgu dienu. Kas notiks ar nabaga Franciju? Es darīju priekš viņas visu, ko vien varēju.” Napoleons teica Lavaletam.

Napoleons bija gatavs turpināt cīņu. Francijas tautas līderi bija gatavi 1815. gadā apvienoties ap Napoleonu un sākt Francijas atbrīvošanas karu pret ārzemju iebrucējiem, kuri Francijai uzspieda nīstamo Burbonu varu. Tādam karam būtu izredzes uz uzvaru, jo tas atbilstu Francijas tautas interesēm. Tauta un zemniecība aizsargātu savu zemi, visus revolūcijas gadu iekarojumus no kungu, reimigrantu un baznīckungu tīkojumiem.

Taču Napoleons Bonaparts – un šeit izpaudās vēstures likumsakarība - 1815. gadā nevarēja vest atbrīvošanās karu. Ateikdamies no šī revolūcijas kara, Napoleons pats izslēdza cīņas turpinājumu iespējas. Izvēles vairs nebija, un viņš parakstīja atteikšanās aktu, nododot varu savam dēlam Napoleonam II.

- 4 -

Izmantotā literatūra:

1.     INTERNET

2.     A. Manfrēds “Napoleons Bonaparts”