Filsofija

Ievads.

XII gs. ir laiks, kad  Eiropā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta zinātnes attīstībai, ko nosaka intensīvā ražotājspēku attīstība, taču bez teorētiska pamata. Zinātnei, kā tādai trūkst filozofiska pamatojuma.

Izteikti pastiprinās katolicisma ietekme uz laicīgo pasauli, laicīgās varas pārstāvji cenšas ierobežot garīgās varas centienus pārņemt savā pakļautībā arī laicīgo dzīvi.

Visa tā ietvaros attīstās filozofija (tiesa gan-balstoties uz reliģijas), ko šajā laikā aktīvi pārstāv sholastiķi, bet kas kā filozofijas mācība nespēj izskaidrot natūrfilozofijas metodoloģijas pamatus. Šajā periodā darbojās tik ievērojamas personības kā Galileo Galilejs, T.Hobss, P. Gasendī.

1596. gadā Francijā pasaulē nāk Renē Dekarts, kuram vecāku stāvoklis ļauj iegūt izcilu izglītību La Flešas koledžā, kura skaitījās tā laika viena no labākajām mācību iestādēm.

Tā bija jezuītu ordeņa mācību iestāde, kuras mērķis, pēc līguma ar Francijas karali Anrī IV, bija sagatavot profesionālus administratīvos un militāros darbiniekus centralizētas valsts aparātam.

R.Dekarts mācījās iestādē, kuras mērķis, bez augstāk minētā, bija arī visas zināšanas pasniegt tā, lai tās nostiprinātu katoļu ticību audzēkņu apziņā. Tas nozīmēja , ka visas zināšanas tika balstītas pārsvarā uz katoļu autoru darbiem, īpaša uzmanība tika pievērsta Aristoteļa darbiem. Jāpiezīmē, ka liela uzmanība tika pievērsta arī matemātikas apgūšanai, uz kuras pamatiem Dekarts attīstīja savas filozofiskās idejas.

Dekarta pētījumu galvenais nopelns ir tas, ka viņš pirmais noformulēja funkcionējošu paņēmienu kopumu, ar kuru palīdzību pēc viņa domām, varēja izsekot konkrētas parādības izcelsmei un izpausmēm. To faktiski prasīja nepieciešamība, ko noteica jaunas zinātnes parādīšanās, kuru dēvēja par natūrfilozofiju.

Tā bija zinātne, kas centās atrast atbildes uz sava laika problēmām un notikumiem meklējot atbildes ne tikai Aristoteļa darbos, bet arī antīko filozofu, kā Platona, seno atomistu, skeptiķu darbos. Kā arī centās paši nonāk pie visaptverošām atziņām par pasaules būtību, tās likumsakarībām, kas dažos gadījumos bija tiešam patiesas, bet biežāk robežojās ar fantāziju.

Filozofijas jautājumu risināšanā viņi izmantoja antīko filozofu tradīcijas dialektikā, taču bieži vien ar to nepietika.

Ar tādām pašam problēmām saskārās arī skeptiķi, kas bija parādījuši teoloģijas un sholastiskās filozofijas dogmu pretrunību un pamatojuma trūkumu, taču šo uzskatu paudēji pamatā bija humanitāras ievirzes teorētiķi, kurus neinteresēja dabaszinātnes. Pie tam viņi neuzticīgi izturējās pret jebkuru apgalvojumu , kurš pretendēja uz  kategorismu un neapgāžamību.

Tāpēc turpmākai zinātnes attīstībai bija nepieciešams tāds izziņas metožu kopums kurš nodrošinātu iespēju apkopot vienā sistēmā daudzās atsevišķo zinātņu gūtās atziņas, vienlaicīgi novērtējot to ticamību un pamatojumu pareizību.

XII gs. sākumā Frēnsiss Bēkons izstrādāja metodi, kura balstījās tikai uz pieredzi, vērojumiem, eksperimentiem. Apkopojot visu šo informāciju, pēc F.Bēkona uzskatiem, varēja rast atbildi uz jebkuru jautājumu. Šīs metodes trūkums bija tāds, ka nav iespējams tikai balstoties uz pieredzi skaidrot pasaules likumsakarības, jo subjekta, kā arī visas sabiedrības pieredze aptver tikai nelielu daļiņu no Visuma. Pie kam šī pieredze ir veidojusies dažadu laiku un uzskatu ietekmē, un nav kritēriju pēc kuriem var noteikt katras pieredzes ticamības pakāpi.

Otro izziņas virzienu radīja Renē Dekarts. Šo virzienu mēdz dēvēt par racionālisma virzienu.

Grūti teikt , kas tieši lika Dekartam šaubīties par pastāvošo zinātnes metožu pareizību, taču fakts ir tas, ka ideālas izziņas metodes meklējumiem viņš veltija visu savu mūžu.

Turpmāk darbā sīkāk tiks izskatīti viņa uzskati, pamatojoties tieši uz viņa darbu 

 “ Pārrunas par metodi”, kuru viņš sarakstīja  laikā no 1635 līdz 1636. gadam.

Metodisko šaubu skatījums Renē Dekarta darbā “Pārruna par metodi”.

1637.gadā Renē Dekarts publicē savu darbu “Pārrunas par metodi”. Tas ir darbs, kas uzrakstīts zinātniskas autobiogrāfijs formā. Tādā veidā atstājot iespēju atsevišķu ideeju apspriešanai nepieciešamības gadījumā, jo tā, kā Dekarts tomēr bija mācīts stingro katoļu tradīciju garā, viņš centās savos spriedumos pēc iespējas mazāk izteikt idejas, kuras varētu kaut kādā veidā būt pretrunā ar katoļu sludinātajām.

Šajā darbā Dekarts cenšas parādīt kādā veidā viņš ir nonācis pie savām atziņām, spriedumos par XII gs. filozofijas un zinātnes problēmām.

Īpaši pievēršot uzmanību šādām problēmām:

a)      sava laika zinātnes  un izglītības līmeņa novērtēšanai,

b)      zināšanu patiesuma kritērijiem,

c)      kas būtu jāņem vērā izziņas procesa gaitā,

d)     pasaules rašanās,

e)      cilvēka ķermeņa un gara kopība, viena un otra esības priekšnosacījumi,

f)       ko dod seno autoru rakstu pētīšana,

g)      kādi ir zinātnes galvenie uzdevumi.

Īpaši saistoši Dekarts spriež par veselā prāta sadali starp cilvēkiem. Pēc viņa uzskatiem veselais saprāts (pēc Dekarta, tā ir spēja atšķirt patieso no nepatiesā,kā arī spēja pareizi spriest) ir vistaisnīgāk sadalītā lieta pasaulē, jo ikviens uzskata, ka ir ar to apgādāts tik labi, ka pat tie, kas nav apmierināti ar dzīvi savādāk, neuzskata, ka tā viņiem pietrūktu (es teiktu, ka viņiem vienkārši trūkst informācijas par veselā saprāta iespējām), un tā, kā nevar būt, ka visi maldās, tad tas liecina, ka šī Dieva velte visiem piemīt vienādā mērā. Un uzskatu atšķirība rodas no tā, ka vienkārši cilvēki dažādā veidā izmanto viņiem doto saprātu. Šāda vienkārša, loģiska pieeja problēmai, par kuru tik daudz tiek spriests tagad, vienkārši  nevar nesaistīt.

Atgriežoties pie problēmām, ko Dekarts apskata savā darbā.

Apskatot laiku, kad viņš mācījās , Dekarts norāda, ka ir lietderīgi iepazīt to pieredzi un vēstījumus, kurus spēj sniegt senie rakstu avoti, taču tie nevar sniegt adekvātas atbildes uz procesiem, kas norisinās esošajā laikā. Tāpēc tiem vērtība var būt tikai tad, kad tie iek papildināti ar jaunu informāciju. 

Renē Dekarts attēlojot savus pētījumus saskarē ar dažādām zinātnes nozarēm, atzīst, ka visām ir viens trūkums – nevienā no zinātnes nozarēm ar kurām viņš saskāries nebija kāda sprieduma, kuru cilvēks varētu uzskatīt par neapgāžamu. Dekarts šo spriedumu sauc par drošu patiesību. Pēc viņa uzskata, esošajās zinātnēs visas atziņas radušās apvienojot vairāku cilvēku atziņas, spriedumus, kuriem bieži vien nav nekāda loģiska pierādījuma, un ka vairāku atšķirīgu cilvēku izteiktie uzskati ir tālāk no patiesības, nekā vienkārši prātojumi, ko var veikt viens, saprātīgi domājošs cilvēks ar konkrētu mērķi.

Tāpēc viņš nolēmis, ka mēģinās radīt metodi, ar kuras palīdzību varētu viens, saprātīgi domājošs subjekts, paša spēkiem izzināt tās likumsakarības, kas norisinās apkārtējā vidē.

Tā, kā Dekarts bija mācījies matemātiku, kuru La Flešas koledžā pasniedza pastiprināti, viņš par pamatu savai metodei ņēmis visu to, ko atzinis par noderīgu esam loģikā, ģeometrijā un algebrā.

No šīm trīs zinātnēm viņš izdalīja četrus priekšnosacījumus, kuriem vajadzētu atvieglot izziņas procesus:

1. Nekad neuzskatīt par patiesu kaut ko, par ko nav pārliecības, ka tas tiešām tāds ir. Tas ir – izvairīties no aizspriedumiem un pārsteidzīgiem secinājumiem.
2. Sadalīt pētāmo problēmu tik daudz daļās cik iespējams, lai spētu labāk saskatīt tās būtību un likumsakarības, kas no tām varētu izrietēt.
3. Virzīt izziņas procesu noteiktā kārtībā, virzoties no vienkāršākā uz sarežģīto, pieļaujot iespēju, ka saistītas spēj būt arī lietas, kuras tādas sākotnēji neliekas. 
4. Izziņas procesa gaitā veikt maksimāli aptverošu uzskaiti un vispārējus apskatus, lai pārliecinātos, ka nekas nav palaists garām.

Tālākais solis bija izstrādāt drošus principus, pēc kuriem būtu jāvadās,  pēc Dekarta uzskatiem katrai zinātnei ir jābūt drošiem principiem, kuriem savukārt jābūt aizgūtiem no filozofijas. Šeit radās problēma, jo Dekarts nevienā no viņam zināmajām filozofijām nebija atradis šādus drošus principus. Tāpēc nekas cits neatlika, kā izveidot tādus pašam, bet kamēr šādu principu nebija, viņš noteica sev noteiktu morāli, kas sastāvēja no četrām pamattēzēm:

Pirmā no tām noteica, ka viņš noteikti pakļausies savas zemes likumiem, kā arī paturēt to ticību: “ kurā Dievs man parādījis žēlastību tikt mācītam kopš bērnības”, tas ir – katoļticību. Tāpat šī morāle noteica vienmēr sekot tiem uzskatiem, kuri ir vistālāk no galējībām.

Šo pēdējo nosacījumu Dekarts pamato ar to, ka pasaulē neesot sastapis nevienu lietu, kas ilgu laiku paliktu nemainīga. Līdz ar to, pieņemot kādu galēju spriedumu, viņš baidījās, ka nevarētu laikus atpazīt tā maldīgumu, ja tāds būtu.

Otrā pamatdoma bija sekot sevis izvēlētajiem uzskatiem, ja jau par  tiem esi izšķīries. Dekarts šo domu pamatoja ar to, ka cilvēkam apmaldoties mežā labākais ir iet visu laiku taisni, jo tā pastāv vislielākā iespēja ātrāk kaut kur nokļūt. Viņš gan atzīst, ka šajā gadījumā cilvēks reti nokļūst tur, kur vēlējies, bet pēc Dekarta uzskatiem galvenais ir pareizi noteikt virzienu.

Trešā doma ir visinteresantākā- tajā Dekarts nosaka , ka labāk ir mainīt savas vēlmes, ja tās ir nerealizējamas, nevis mainīt pasaules kārtību.

Pēdējā, ceturtā doma ir censties izstrādāt pārskatu par dažādām cilvēka darbībām pasaulē, lai noteiktu, kura no tām viņam ir vispiemērotākā.

Dekarts visu šo morāles principu izveidi argumentē ar nepieciešamību tālākai sevis izglītošanai, jo “ ....Dievs mums katram devis zināmu gara gaismu, lai atšķirtu patieso no maldīgā, un es neuzskatu, ka man kaut uz mirkli vajadzētu būt mierā ar citu uzskatiem, ja man nebūtu bijis nolūks tos pārbaudīt ar saviem spriedumiem....”.

Izstrādājot visus augstāk minētos priekšrakstus, Dekarts sāk realizēt savu plānu sākot ar pasaules apceļošanu.

Viņš apraksta, ka cenšoties atmest no vispārpieņemtiem uzskatiem visu to , ko uzskatījis par maldīgu, atstājot to, kas licies drošs. Bet atmetot visu nepārliecinošo, Dekarts secināja, ka viņam nav kritēriju pēc kuriem varētu noteikt viena vai otra pieņēmuma patiesumu, jo cilvēka sajūtas un izjūtas mēdz būt mānīgas, tāpēc patiesībā nav nevienas lietas tādas, par kādu to uzskata. Tāpēc Dekarts pieņēma, ka viss, kas viņam ienāk prātā ir ne vairāk patiess, kā sapņi.

Tāpēc, kā vienīgais drošais pieņēmums ko Dekarts spēja pieņemt kā drošu bija atziņa
” es domāju, tātad es esmu”. Uz šī apgalvojuma bāzes Dekarts attīsta tālāk savu ideju, meklējot prasības, balstoties uz kurām varētu noteikt kāda apgalvojuma drošumu.

Rezultātā viņš nonāca pie secinājuma, ka patiesībā visas lietas kuras mēs izprotam pilnīgi skaidri un noteikti arī varētu pretendēt uz pilnīgu patiesību.

Problēma rodas tajā brīdī, kad ir jānosaka, vai tiešām mēs doto lietu izprotam tādā mērā, lai droši apgalvotu, ka nešaubāmies par tās patiesumu. Un kur vispār rodas nojausma par to, ka kādai lietai vajadzētu būt ar dziļāku saturu nekā tas ir īstenībā.

Un tad Dekarts atcerējās par vienīgo ideālu, kuru uzskatīja par neapšaubāmu – Dievu.

Ņemot Dieva , kā neapšaubāma ideāla eksistenci, par pamatu visiem iespējamajiem patiesajiem apgalvojumiem (jo no Dieva nevar nākt apgalvojumi, kas tādi nav), Dekarts pievērsās Visuma uzbūves pētīšanai, cilvēku un dzīvnieku atšķirībām, kā arī prāta un dvēseles apcerēšanai.

Šos savus uzskatus viņš izklāstīja traktātā, kuru atturējās publicēt pēc Galileo Galileja atteikšanās no saviem uzskatiem Romā.

Savas ideālās izziņas metodes meklējumos Dekarts pievērš uzmanību tam, ka eksperimenti zinātnē ir nepieciešami tikai tad, kad tās ir nonākušas līdz zināmai robežai. Pēc viņa uzskatiem, katras zinātnes pamatā ir jābūt vienkāršām atziņām uz kurām var balstīties tālākajos pētījumos, jo eksperimentos parasti parādās tā informācija, kas raksturīga konkrētiem apstākļiem, kuri ir mākslīgi radīti. Jo: “....kamēr vēl nav zināmi cēloņi visparastākajam , retie bieži piemāna, un apstākļi , no kuriem tie atkarīgi, gandrīz vienmēr ir tik specifiski un tik niecīgi, ka ļoti grūti tos pamanīt.”

Tāpēc pētot pasaules uzbūvi Dekarts pirmkārt centās atrast pirmssākumu Visam, ņemot vērā tikai Dievu, kas to radījis un izsecinot tos no zināmām patiesībām (tas ir notādām patiesībām, kuras neviens neapšauba), kas pavisam dabiskā veidā ir atrodamas mūsu dvēselē. Tālāk atrodot pašas vienkāršākās likumsakarības,viņš centās sameklēt visas to iespējamās izpausmes, mijiedarbībā ar citiem nosacījumiem. Tādā veidā veidojot ķēdīti vienkāršais – sarežģītais.

Dekarts uzskatīja, ka ar šīs metodes palīdzību viņš ir panācis to, ko vēlējies – tas ir atradis veidu, kā ar cilvēka prāta palīdzību izprast pasauli izejot no loģiskiem spriedumiem.

Ar savas metodes palīdzību mēģinot izpētīt cilvēka uzbūvi  Dekarts nonāca pie secinājuma, ka cilvēka ķermenis ir tikai mehānisms, kurš darbojas pats pēc saviem likumiem. Un var darboties arī tāpat, kā jebkurš cits mehānisms. Tāpēc viņš neredz nekādu atšķirību šādā sakarā starp cilvēku un dzīvnieku. Atšķirību viņš saskata tanī faktā, ka neviens, pat gudrākais dzīvnieks, nespēj ar savu valodu saistīti izteikt savas domas. Pēc Dekarta domām, tā ir galvenā cilvēku un dzīvnieku atšķirība.

Pamatojoties uz to Dekarts runā par dvēseli, kas nekādā veidā nevar tikt saistīta ar kaut kādām materiālām izpausmēm, tāpēc dvēsele savā būtībā ir nemirstīga, jo iznīcināt var tikai kaut ko, kam ir materiāla izpausme. Lai gan Dekarts atzīmē, ka nav zināmi cēloņi, kas spētu dvēseli sagraut.

Lai gan Dekarts saka, ka ar savas metodes palīdzību daudz jau ir atklājis, viņš atzīst arī, ka tas nav salīdzināms ar to, ko viņš vēl nezina.

Tāpēc turpmāko dzīvi viņš veltīs nezināmā izzināšanai ar galveno mērķi atvasināt no iegūtajām zināšanām medicīnā noderīgos, kas būtu drošāki par tajā laikā jau esošajiem.

  

Nobeigums.

Renē Dekartu pamatoti dēvē par jauno laiku filozofijas tēvu, jo viņš ne tikai to pasludināja, bet arī  radīja un izvērsa. Par pamatu ņemot racionālistiskās zinātnes koncepciju, kas par zinātni uzskata likumu sistēmu, ko veido likumi, kuri vai nu neprasa pierādījumus vai arī tos nevar pierādīt, kā arī atvasināti likumi.

 Pamatlikumi savas acīmredzamības dēļ neprasa pierādījumus.Tās ir nemainīgas , tāpēc perfektas zināšanas.

Visas atsevišķās zinātnes disciplīnas veido visaptverošās universālzinātnes daļas, pie kurām sākumā Dekarts pieskaitīja tikai aritmētiku un ģeometriju, vēlāk arī astronomiju, akustiku, optiku, mehāniku u.c.

Drošību izziņā , pēc Dekarta domām, dod metode. Pateicoties viņam XII gs. doma par to, ka cilvēks ir radīts lai valdītu pār dabu iegūst pavisam citu nozīmi.

Ja pēc Augustīna cilvēkam bija nepieciešama dievbijība un ticība, kas palīdz pareizi izmantot viņa prāta spējas, tad Dekartam ir vajadzīga tikai metode, jo varu pār dabu viņš saprot praktiski.

Savas metodes pamtā Dekarts izmantoja meditāciju, kas filozofijā paredz uzmanības novēršanu no ikdienas lietām un vēršanos pašam pie sevis, domāšanas un lūgšanas koncentrāciju. Dekarts savukārt meditāciju uztvēra no šāda viedokļa: Tā kā universālas šaubas ved pie metafizisko patiesību pierādīšanas, tad metafizikā sākotnēji ir jāsaprot nevis argumenti un pierādījumi, bet jāpraktizē domāšanas vingrinājumi. Un tas jādara vienam, Dekarts neatzīst sarunu vai dialogu, jo agri vai vēlu tas noved pie atkarības no partnera.

Pateicoties Dekarta pētījumiem, XII gs. cilvēkiem rodas pavisam cita iespēja uztvert sev apkārt esošo pasauli. Parādās citi uzskati par cilvēku, dzīvniekiem.

Literatūras saraksts:

1.      Renē Dekarts “Pārruna par metodi”, Rīga,

2. Andris Rubenis “Dzīve un kultūra Eiropā absolūtisma un apgaismības laikmetā”, apgāds “ Zvaigzne ABC”, Rīga, 1996, 239lpp.- 259lpp.