Pasaules uzskats un tā nozīme sabiedrības attiecībās.

Pasaules uzskats – ir cilvēka pieņemta zināšanu un uzskatu sistēma par pasauli un cilvēka vietu tajā, cilvēka attieksmi pret pasauli un sevi. Savukārt, pasaules uzskats nosaka cilvēka dzīves pamat pozicijas, viņa pārliecību, ideālus, mērķus un vērtību orientāciju. (3. 255.lpp. 6.r)

Pasaules uzskats ir daļa no indivīda identitātes, ar tā palīdzību viņš kontrolē mijiedarbību ar vidi.

Pasaules uzskatam ir vairāki uzdevumi indivīda dzīvē:

1.     tas ievieš dzīvē kārtību;

2.     palielina pārliecību par drošību un pareizo ceļu dzīvē, (piemēram: smagās krīzēs, cilvēkam palīdz pārliecība par savas izvēles pareizību);

3.     apvienojot vienādi domājošos indivīdus, pasaules uzskats uztur sociālo kārtību;

4.     ar ideoloģiju var aizsargāties no sevis apdraudošajām parādībām  (piemēram: politisks pasaules uzskats daudziem ir svarīgs drošības avots).

Tā pasaules uzskatu un tā nozīmi definē psiholoģija. Filozofijā par pasaules uzskatu sauc nevis haotisku un pretrunīgu priekšstatu jucekli, bet gan saskaņotu un sistematizētu uzskatu un pārliecību kopumu.

Tie ir uzskati par:

1.     visa esošā būtību, nozīme;

2.     par cilvēka dzīves jēgu, vietu un lomu esībā.

Šāda sakārtotība nav iespējama bez filozofiskiem atzinumiem, tādēļ varam teikt, ka ar filozofiju nesaistīta pasaules uzskata nemaz nav.

Bez filozofiskā pasaules uzskata pastāv arī reliģiskais pasaules uzskats. Šā uzskata pamatā ir reliģiskā pārliecība un ticība.

Vēl tiek minēts arī mitoloģiskais pasaules uzskats, kura pamatā ir tēlainība, simboli, izjūtas, kas saistītas ar pieredzi, tradīcijām, intuīciju un izvēli. Tas radies laikā, kad par  filozofiju vēl nevar droši runāt un šis process saistīts ar tā saucamajām pirmsfilozofiskajām atziņām – ar prafilozofiju.

Daudzu gadsimtu gaitā garīgo un materiālo procesu mijiedarbībā krājušies priekšstati par dzīves rītiem, apkārtējās pasaules un mūžīgo jautājumu izpratnes pieredze un vērtējumi. (2. 10.lpp. 4.r.)

Pasaules uzskatu sistēmā pakāpeniski ieslēdzās dzīves jēgas meklējumi, cilvēka īslaicīgās eksistences apjēgums pretstatā pasaules ilgumam, priekšstati par likteni, nolemtību un rīcības brīvību, cilvēka ķermeņa un gara kopību un principiālo atšķirību.

Mitoloģija savdabīgi skaidro pasaules uzskata galvenos jautājumus, jo mīts pauž cilvēcisko attieksmi pret dabu, pasauli, kosmosu. Mitoloģija jāsaprot kā mītu kopums un arī kā savdabīga pasaules izjūta, uztvere un skaidrojums.

Mitoloģiskais pasaules uzskats parādās kā savdabīga attieksme pret visu pastāvošo gan uztveres īpatnības, gan izjūtā, gan skaidrojumā. Izdalāmi vairāki mūžīgie jautājumi:

·        Kā radusies pasaule?

·        Kas ir dzīvības pirmcēlonis?

·        Kādi spēki saskaņo, vada un virza dažādos dzīves procesus?

·        Kāds ir cilvēka dzīves mērķis un piepildījums? u.c.

Runājot par mitoloģisko pasaules uzskatu kopumā, jāatceras ka mitoloģiskajos vēstījumos pasaules norises, lietas un parādības tvertas to veselumā, kas iespaidojis cilvēces garīgās kultūras attīstību, priekšstatus par garīgumu vispār. Attīstoties mitoloģiskajam pasaules uzskatam, dzīves esamības tēlaino izjūtu arvien vairāk bagātina un papildina filozofiskā ievirze domāšanā. Varam teikt, ka filozofiskais pasaules uzskats veidojies uz mitoloģiskā pasaules uzskata bāzes. Kad cilvēka indivīds sāk apzināties sevi un savu garīgumu, ES un ne – ES attiecības, ne – ES pasauli skaidrojot kā totālu, mitoloģiskajā tradīcijā organizētu sistēmu, veidojas filozofiskais pasaules uzskats. Vienlaikus tam nostiprinās pārliecība, ka visu cilvēku pasaules uztveri, izpratni un domāšanu regulē kopīgi principi jeb likumi.

Katra esošās un arī nākošo paaudžu pārstāvju personības ir savdabīgas, bet tās vieno kopīgs pirmsākums. Ar šo pārliecību ir saistīta vispārīgā kā visaptverošā un atsevišķā, vienreizējā attiecību apzināšanās.(1. 35.lpp. 2.r.)

Filozofija ir pasaules uzskatu teorētiskā izpausme. Filozofiskais pasaules uzskats kā garīgs pārpersonisks veidojums jāatšķir no uzskatu uz pārliecību kopumā, kura nesējs ir atsevišķa personība. Indivīda pasaules uzskata īpatnības ne vienmēr ietekmē filozofijas pamatu apgūšana, tikpat nozīmīga ir viņa dzīves pieredze, tradīcijas, pārdzīvojumi, mākslas ietekme. Tomēr garīgās dzīves un visa esošā būtības izpratni sniedz tikai filozofija.

Filozofiskais pasaules uzskats ietver sevī:

 

1)    visu esošo jeb citiem vārdiem                  2) cilvēka dzīves jēgu, viņa

- pasauli kopumā (kosmosu, visumu).           vietu un lomu esamībā.

Cilvēka dzīves jēga ir apkopojošā vērtība, kurā izteikta dzīves pamatnozīme, pamatjēga. Dzīves jēgā tiek iekļauti mērķi, ideāli, vērtības, centieni, meklējot tajos būtiskāko, nozīmīgāko, to, kas saista šīs parādības ar kādu vēl augstāku mērķi, ideju, atskaites sistēmu.

Dzīves jēgas vajadzība cilvēka dzīvē visbiezāk parādās pusaudžu gados, kas parādās kā vajadzība aptvert dzīvi kopumā, padomāt, kāpēc vispār dzīvoju.

Viens no dzīves jēgas meklējumiem nevar iztikt bez intereses par dzīvības un saprātīgu būtņu eksistēšanas iespējām Visumā.

Cits dzīves jēgas skatījums saistīts ar Zemes sabiedrības un visas civilizācijas vēsturi. Pašreizējais laikmets civilizācijas vēsturi. Pašreizējais laikmets civilizācijas vēsturē piesaka sevi kā atjēgšanās laikmets, jo tagad skaidri iezīmējusies civilizācijas pašnāvība, tā saucamais absolūtais ļaunums.

Trešais dzīves jēgas skatījums attiecināms uz katra cilvēka dzīves jēgu, kurā ir visas dzīves kopējais vērtējums. (5. 116.lpp. 3.r.)

Īstenot, realizēt sevi kā garīgu būtni sabiedrībā – tāda ir vienīgā patiesā atbilde uz cilvēka esamības pamatjautājumu: kāda jēga vispār ir manai klātbūtnei, klāt esībai pasaulē? Gars ir vienīgais, ar kuru mēs atšķiramies no parējām dzīvām būtnēm un kura pēc mēs atšķiram sevi no pasaules. Tas pauž mūsu “stāvokli kosmosā” (M.Šelers) un ir cilvēciskuma mērs mūsos, kas parādās kā tieksme pārvarēt savas esības robežas. Tā ir arī mūsu drosme būt: atstāt liecību par savu klātesību pasaulē, nozīmē apliecināt garu. Tā pasaules uzskata nozīmi skaidro filozofija un ētika.

Izmantotā literatūra:

1.     M. Kūle, R. Kūlis.  “Filosofija”, Apgāds “Burtnieks”, Rīga, 1996.

2.     U. Sūna, G. Oļševskis.  “Ievads filozofijā” sabiedrība “Pētergailis”,            Rīga, 1993.

3.     A. Vorobjovs  “Psiholoģijas pamati” Mācību apgāds, Rīga, 1996.

4.     R.Vnorinēms, E. Tūnala.  “Cilvēka attīstības posmi. Psiholoģijas pamati”, Zvaigzne ABC, Rīga 1999.

5.     S. Lasmane, A. Milts, A. Rubenis. “Ētika” izdevniecība “Zvaigzne”, Rīga, 1992.