Pasaules uzskats – ir cilvēka pieņemta zināšanu un uzskatu sistēma par
pasauli un cilvēka vietu tajā, cilvēka attieksmi pret pasauli un sevi.
Savukārt, pasaules uzskats nosaka cilvēka dzīves pamat pozicijas, viņa
pārliecību, ideālus, mērķus un vērtību orientāciju. (3. 255.lpp. 6.r)
Pasaules uzskats ir daļa no indivīda
identitātes, ar tā palīdzību viņš kontrolē mijiedarbību ar vidi.
Pasaules uzskatam ir vairāki uzdevumi indivīda dzīvē:
1.
tas ievieš dzīvē kārtību;
2.
palielina pārliecību par drošību un pareizo ceļu dzīvē,
(piemēram: smagās krīzēs, cilvēkam palīdz pārliecība par savas izvēles
pareizību);
3.
apvienojot vienādi domājošos indivīdus, pasaules uzskats
uztur sociālo kārtību;
4.
ar ideoloģiju var aizsargāties no sevis apdraudošajām
parādībām (piemēram: politisks pasaules
uzskats daudziem ir svarīgs drošības avots).
Tā pasaules uzskatu un tā
nozīmi definē psiholoģija. Filozofijā par pasaules uzskatu sauc nevis
haotisku un pretrunīgu priekšstatu jucekli, bet gan saskaņotu un sistematizētu
uzskatu un pārliecību kopumu.
Tie ir uzskati par:
1.
visa esošā būtību, nozīme;
2.
par cilvēka dzīves jēgu, vietu un lomu esībā.
Šāda sakārtotība nav
iespējama bez filozofiskiem atzinumiem, tādēļ varam teikt, ka ar filozofiju
nesaistīta pasaules uzskata nemaz nav.
Bez filozofiskā pasaules uzskata pastāv arī reliģiskais pasaules
uzskats. Šā uzskata pamatā ir reliģiskā pārliecība un ticība.
Vēl tiek minēts arī mitoloģiskais pasaules uzskats, kura pamatā ir
tēlainība, simboli, izjūtas, kas saistītas ar pieredzi, tradīcijām, intuīciju
un izvēli. Tas radies laikā, kad par
filozofiju vēl nevar droši runāt un šis process saistīts ar tā
saucamajām pirmsfilozofiskajām atziņām – ar prafilozofiju.
Daudzu gadsimtu gaitā garīgo un materiālo procesu mijiedarbībā krājušies
priekšstati par dzīves rītiem, apkārtējās pasaules un mūžīgo jautājumu
izpratnes pieredze un vērtējumi. (2. 10.lpp. 4.r.)
Pasaules uzskatu sistēmā pakāpeniski ieslēdzās dzīves jēgas meklējumi,
cilvēka īslaicīgās eksistences apjēgums pretstatā pasaules ilgumam, priekšstati
par likteni, nolemtību un rīcības brīvību, cilvēka ķermeņa un gara kopību un
principiālo atšķirību.
Mitoloģija savdabīgi skaidro pasaules uzskata galvenos jautājumus, jo mīts
pauž cilvēcisko attieksmi pret dabu, pasauli, kosmosu. Mitoloģija jāsaprot kā
mītu kopums un arī kā savdabīga pasaules izjūta, uztvere un skaidrojums.
Mitoloģiskais pasaules uzskats parādās kā savdabīga attieksme pret visu
pastāvošo gan uztveres īpatnības, gan izjūtā, gan skaidrojumā. Izdalāmi vairāki
mūžīgie jautājumi:
·
Kā radusies pasaule?
·
Kas ir dzīvības pirmcēlonis?
·
Kādi spēki saskaņo, vada un virza dažādos dzīves
procesus?
·
Kāds ir cilvēka dzīves mērķis un piepildījums? u.c.
Runājot par mitoloģisko pasaules uzskatu kopumā, jāatceras ka
mitoloģiskajos vēstījumos pasaules norises, lietas un parādības tvertas to
veselumā, kas iespaidojis cilvēces garīgās kultūras attīstību, priekšstatus par
garīgumu vispār. Attīstoties mitoloģiskajam pasaules uzskatam, dzīves esamības
tēlaino izjūtu arvien vairāk bagātina un papildina filozofiskā ievirze
domāšanā. Varam teikt, ka filozofiskais pasaules uzskats veidojies uz
mitoloģiskā pasaules uzskata bāzes. Kad cilvēka indivīds sāk apzināties sevi un
savu garīgumu, ES un ne – ES attiecības, ne – ES pasauli skaidrojot kā totālu,
mitoloģiskajā tradīcijā organizētu sistēmu, veidojas filozofiskais pasaules
uzskats. Vienlaikus tam nostiprinās pārliecība, ka visu cilvēku pasaules
uztveri, izpratni un domāšanu regulē kopīgi principi jeb likumi.
Katra esošās un
arī nākošo paaudžu pārstāvju personības ir savdabīgas, bet tās vieno kopīgs
pirmsākums. Ar šo pārliecību ir saistīta vispārīgā kā visaptverošā un
atsevišķā, vienreizējā attiecību apzināšanās.(1. 35.lpp. 2.r.)
Filozofija ir pasaules uzskatu teorētiskā
izpausme. Filozofiskais pasaules uzskats kā garīgs pārpersonisks veidojums
jāatšķir no uzskatu uz pārliecību kopumā, kura nesējs ir atsevišķa personība.
Indivīda pasaules uzskata īpatnības ne vienmēr ietekmē filozofijas pamatu
apgūšana, tikpat nozīmīga ir viņa dzīves pieredze, tradīcijas, pārdzīvojumi,
mākslas ietekme. Tomēr garīgās dzīves un visa esošā būtības izpratni sniedz
tikai filozofija.
Filozofiskais pasaules uzskats ietver sevī:
1)
visu esošo jeb citiem vārdiem 2) cilvēka dzīves jēgu, viņa
- pasauli kopumā
(kosmosu, visumu). vietu un
lomu esamībā.
Cilvēka dzīves jēga
ir apkopojošā vērtība, kurā izteikta dzīves pamatnozīme, pamatjēga. Dzīves jēgā
tiek iekļauti mērķi, ideāli, vērtības, centieni, meklējot tajos būtiskāko,
nozīmīgāko, to, kas saista šīs parādības ar kādu vēl augstāku mērķi, ideju,
atskaites sistēmu.
Dzīves jēgas vajadzība cilvēka dzīvē visbiezāk parādās pusaudžu gados, kas
parādās kā vajadzība aptvert dzīvi kopumā, padomāt, kāpēc vispār dzīvoju.
Viens no dzīves jēgas meklējumiem nevar iztikt bez intereses par dzīvības un
saprātīgu būtņu eksistēšanas iespējām Visumā.
Cits dzīves jēgas skatījums saistīts ar Zemes sabiedrības un visas
civilizācijas vēsturi. Pašreizējais laikmets civilizācijas vēsturi.
Pašreizējais laikmets civilizācijas vēsturē piesaka sevi kā atjēgšanās
laikmets, jo tagad skaidri iezīmējusies civilizācijas pašnāvība, tā saucamais
absolūtais ļaunums.
Trešais dzīves jēgas skatījums attiecināms uz katra cilvēka dzīves jēgu, kurā ir
visas dzīves kopējais vērtējums. (5. 116.lpp. 3.r.)
Īstenot, realizēt sevi kā garīgu būtni sabiedrībā – tāda ir vienīgā patiesā
atbilde uz cilvēka esamības pamatjautājumu: kāda jēga vispār ir manai
klātbūtnei, klāt esībai pasaulē? Gars ir vienīgais, ar kuru mēs atšķiramies no
parējām dzīvām būtnēm un kura pēc mēs atšķiram sevi no pasaules. Tas pauž mūsu
“stāvokli kosmosā” (M.Šelers) un ir cilvēciskuma mērs mūsos, kas parādās kā
tieksme pārvarēt savas esības robežas. Tā ir arī mūsu drosme būt: atstāt
liecību par savu klātesību pasaulē, nozīmē apliecināt garu. Tā pasaules uzskata
nozīmi skaidro filozofija un ētika.
Izmantotā literatūra:
1.
M. Kūle, R. Kūlis. “Filosofija”, Apgāds “Burtnieks”, Rīga, 1996.
2.
U. Sūna, G. Oļševskis.
“Ievads filozofijā” sabiedrība “Pētergailis”, Rīga, 1993.
3.
A. Vorobjovs
“Psiholoģijas pamati” Mācību apgāds, Rīga, 1996.
4.
R.Vnorinēms, E. Tūnala.
“Cilvēka attīstības posmi. Psiholoģijas pamati”, Zvaigzne ABC, Rīga
1999.
5.
S. Lasmane, A. Milts, A. Rubenis. “Ētika” izdevniecība
“Zvaigzne”, Rīga, 1992.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru