Pasaules uzskats.

"Vispārinātu atziņu kopums par pasauli saistībā ar attieksmi pret to. Pasaules uzskata zinātniskā struktūra veidojas īstenības izziņas procesā. Rodoties pasaules uzskata vērtības iedabai sabiedrības zinību potenciāls iekļaujas ideālu, principu, interešu, centienu, noskaņojumu kontekstā. Pasaules uzskats izpaužas pārliecībā, realizējas darbībā, vērtīborientācijas veidā un ir atkarīgs no laikmeta aktualitātēm, no zinātnes un kultūras attīstības. Pasaules uzskatu cilvēks nespēj mainīt pēc savas iegribas. Pasaules uzskats veidojas sociālā stāvokļa, izglītības, audzināšanas rezultātā."*

Cilvēka pasaules uzskata veidošanās tieši atkarīga no vecāku pasaules uzskata. Šis process sākās jau no pirmajām dienām bērniņa dzīvē, ja ne vēl agrāk. Arī tas, ar kādām emocijām vecāki uztver jaunas dzīvības rašanos, ietekmē bērna attīstību, mikroklimatu ģimenē. Bērns, pirmajos dzīves gados, mācās no vistuvākajiem cilvēkiem, parasti mātes un tēva. Viņš pārņem vecāku domāšanas modeļus un redz pasauli tādu, kādu vecāki viņam to atspoguļo. Tādēļ tik svarīgi ir ģimenē uzturēt saprotošas un gaišas attiecības, lai bērns neraudzītos pasaulē caur prizmu, kuru vecāki ar savu negatīvo pasaules uztveri darījuši tumšu un izkropļotu jau agrā bērnībā

Tikpat svarīga ir izglītojošo iestāžu attieksme pret vēl nepieaugušā, taču jau diezgan patstāvīgi domājošā mūsdienu bērna garīgo attīstību. Ja skolotāji ļauj jaunajam cilvēkam darboties radoši un pastāvīgi, paturot zināmu kontroli, viņš pasauli uztver elastīgāk un arī attiecības ar sabiedrību veidojas vieglāk, iecietīgāk tiek uztverts sabiedrības viedoklis. Pusaudžu gados radikāli mainās cilvēka pasaules uztvere, veidojas patstāvīgāki spriedumi, paplašinās redzesloks, taču grūtāka kļūst saskarsme ar to sabiedrības daļu, kurai jau izveidojies savs pasaules uzskats autoritāšu un līdzcilvēku iespaidā, kā arī mācoties no savas pieredzes, tai skaitā kļūdām. Šo cilvēku dzīvesveids, morālās un ētiskās vērtības tad arī ir mūsu pasaules uzskata pamatā, kas bieži vien nav pieņemami vēl nenobriedušajiem prātiem. Pasaules uzskata veidošanās pamatā ir arī sociālās atšķirības, kas būtiski ierobežo vai atvieglo pasaules izzināšanu. Kā piemēru var minēt trūcīgo pilsoņu iespējas apmeklēt kultūras pasākumus, muzejus, izstādes, operu, kas pasaules uzskata pilnveidošanā ir ļoti būtiskas sastāvdaļas. Tādējādi pasaules uzskata veidošanā netieši piedalās arī valsts – no tās nabadzības vai bagātības atkarīga tās iedzīvotāju materiālā labklājība.

Sabiedrības pasaules uzskats daudzos gadu simteņos mainījie – gan paplašinājies, gan arī sašaurinājies. Alu cilvēks attīstījās – viņa pasaules uzskats paplašinājās tālāk par viņa alu, kas vienlaicīgi bija arī viņa pils. Senajā Romā un Grieķijā jau bija vērojams krietni plašs pasaules uzskats, radās filozofi, zinātnieki, mākslinieki, kas atklāja arvien jaunas patiesības, kuras sabiedrība pieņēma par normām. Savukārt mūsu ēras viduslaikos, vismaz vienkāršajai tautai, jebkāda pasaules izzināšana bija liegta. Reliģiskās dogmas bieži robežojās ar murgiem. Ja cilvēks ar loģiskās domas palīdzību, ar atšķirīgāku, pilnīgāku pasaules uztveri spēja izdarīt lietas, kas tika pasludinātas vai uzskatītas par neiespējamām, pretrunīgām Dieva noliktajam, viņam piesprieda nāvessodu. Mūsdienās pasaules uzskats ir mainījies tik krasi, ka cilvēki, kas spējīgi, ar plašu, elastīgu domāšanu paveic ko tādu, kas citiem liekas neiespējami, reizēm neticami un nesaprotami, tiek apbrīnoti un atbalstīti. Mūsu laikā pasaules uzskats, attīstoties zinātnei, tehnikai un arī cilvēka paša vērtību skalai, mainās tik strauji, ka cilvēkiem reizēm grūti izsekot tā attīstībai. Atklāts paliek vienīgi jautājums: "Vai tiešām mūsu pasaules uzskats attīstās pasaulei vēlamajā virzienā?"

          Mans pasaules uzskats veidojies bērnībā iegūtās diezgan vispusīgās informācijas un vecāku savstarpējās uzticēšanās un mīlestības gaisotnē. Tiesa gan, nedaudz tas mainījās, kad man bija deviņi gadi. Tēva aiziešana no dzīves (labprātīga) atstāja smagu iespaidu. Bija izveidojies pieradums pie noteiktiem dzīves apstākļiem, materiālās nodrošinātības un mīlestības. Pēc tēva nāves no visa tā bija jāatsakās. Arī mūzika devusi lielu ieguldījumu manas estētiskās pasaules uztveres veidošanā. Mācoties to deviņus gadus, bija iespēja uzzināt daudz ko interesantu par garīgi stipriem un talantīgiem cilvēkiem, kas spējuši sevi ziedot nāvei. Taču – mana pasaules uztvere joprojām ir pozitīva un optimistiska. 17 gadus dzīvojot kopā ar vecvecākiem iemantoju dziļu cieņu pret vecākiem cilvēkiem un viņu zināšanām. Tādēļ esmu spējusi novērtēt savu vecvecāku pašuzupurēšanos bērnu un mazbērnu labā. Tas man liek domāt, ka saviem bērniem es gribētu dot to pašu. Diemžēl nevaru sacīt, ka vēlētos, lai mani bērni dzīvo sabiedrībā, kurai ir tik materializēts pasaules uzskats, kuri uztver pasauli tikai caur taustāmām vērtībām, neredzot dabas, mākslas un citu garīgo vērtību skaistumu. Diemžēl, mūsu bērni aug par tehnokrātiem un noliedz iespēju, ka viņu dzīve varētu būt pakārtota humanitārām nevis materiālām vērtībām.

Ļoti gribētos novēlēt gan sabiedrībai, gan arī pašai sev – neaizmirst par ko mums vajadzētu cīnīties. Ne jau par to, lai nopirktu sev vēl 5, 10. Datorus, lai iznīcinātu simtiem hektāru mežu , nosusinātu arvien vairāk upju, iegūtu arvien vairāk materiālo vērtību. Cīnīties vajadzētu par tiem miljoniem cilvēku, kuri nekad nevarēs paust savu pasaules uzskatu simtiem mums nezināmu iemeslu dēļ.

Cīnīties par garu, gaismas uzvaru pār tumsu…

"Kālab gan pasaulē puķes?

Tikai tālab, lai ziedētu."

J.M.Zimmels

*Latvijas Padomju Enciklopēdija