Savu
referātu es rakstīju par postmodernismu - filosofiju, ja to vispār tā var
saukt, kas noliedz pati sevi, pārlauž visas iepriekšējās tradīcijas un
principus, tai skaitā pārkāpjot pāri jau pirmajam pasaules pārlauzējam Nīčem.
Postmodernisms ir un pastāv arī šeit un šodien un tas ir neizbēgams. Ir ļoti
grūti to nodefinēt, vēl grūtāk līdz galam saprast. Kaut gan, iespējams, tas
nemaz nav vajadzīgs. Postmodernisms nepieder pie tām filosofijas skolām, kas
pieprasītu domāšanu, saprāta nostādīšanu pirmajā vietā un izpratni.
Postmodernisms nepieprasa neko, jo cilvēks nevalda pār to. Visu pasauli ir
pārņēmis neprāts, kurā tiek iesaistīts katrs.
Vārds
"postmodernisms" ir atvasināts no vārda "modernisms.
"Post" nozīmē atrašanos aiz, pēc. Vācu filozofs Jirgens Hābermāss
saka, ka vārds "moderns" pirmoreiz ticis lietots 5.gs. beigās, lai
norobežotu oficiālo kristīgo tagadni no pagāniskās romiskās pagātnes.
Postmodernisms attīsta "sākotnēji aizmirsto", izvērš to, kas nāk no
modernisma laikmeta. Tāpēc, lai saprastu, kas ir postmodernisms, vispirms ir
jāzina, kas ir modernisms.
Modernisms tāpat kā postmodernisms ir diezgan
izplūdis jēdziens. Katrā laikmetā kaut kas ir moderns un kaut kas ir
tradicionāls. Modernais ir jaunais, kas pārtop par novecojošu tad, kad
priekšplānā nāk kaut kas jaunāks. Modernais nav tas, kas ir modē, tam ir
stabilākas vērtības: novecojot tas nekļūst par vecmodīgu, bet gan par klasisku.
Meksikāņu
rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts raksta: "Ja mēs esam moderni cilvēki,
salīdzinot ar viduslaikiem, vai tad savukārt mēs nedzīvojam kāda topoša
modernisma viduslaikos? Modernisms ir termins, kas meklē pats sev jēgu. Vai tā
ir ideja, mirāža vai vēstures moments? Vai mēs esam modernisma radītāji vai
pēcteči? Neviens to skaidri nezina.
Modernisms bija vispārēja aizraušanās. Sākot ar 1850. gadu, tas kļuva par mūsu
dievu vai sātanu, un tika runāts par postmodernismu. Bet varbūt postmodernisms
nav nekas cits kā vēl modernāks modernisms?" Franču filozofs Mišels Fuko
savulaik atzina, ka modernais laikmets aizsācies 18. un 19. gadsimta mijā un
turpinājies līdz 1950. gadam. Bet varbūt robežu meklējumiem laikā vispār nav
jēgas. Modernisms un postmodernisms attiecas uz ideju krīzes laikmetu. Mainās
dzīves stils, vērtības, orientācijas. Nereti kultūrā pastāv vienlaikus gan
postmoderniskās noskaņas, gan pavisam tradicionāli uzskati. "Mēs esam
nākotnes norieta liecinieki. mēs šobrīd pārdzīvojam būtisku ticējumu un ideju
krīzi, kas vadījušas cilvēkus vairāk nekā divus gadu tūkstošus", saka O.
Pass.
Ja par modernā laika aizsākumu uzskata Nīčes filozofiju,
tad pie modernisma virzieniem pieder gan pragmatisms, eksistenciālisms,
hermeneitika, psihoanalīze, feminisms un citi virzieni. Tie būdami atšķirīgi
tomēr pauž kopīgas noskaņas. Tiek atzītas nemitīgas
pārmaiņas, kas notiek dzīvē, darbībā, valodā, vēsturē, vairāk tiek uzsvērta
konkrētā pieredze, nevis cieši fiksēti, iepriekšpieņemti abstrakti principi.
Nav nekā cieši noteikta, nemainīga mūžīga. Viss ir
plūstošs, mainīgs, pakļauts interpretācijām. Tiek atzītas tiesības blakus
pastāvēt dažādiem, pat pretējiem viedokļiem, valda plurālisms. Dzīve tagad
līdzinās zviedru galdam ar bezgalīgām izvēles iespējām. Vai nu hobiju,
brīvdienas, dzīves stilu, pasaules uzskatu vai reliģiju - kaut ko sev var atrast
katrs.. Pārmaiņas kļūst par pašu dzīves
būtību. Ja dzīves izpratnē ir dotas tik lielas iespējas izpausties
daudzveidībai, pasaule šķiet atvērta.
Cilvēka esamības veidi nav viennozīmīgi noteikti. Kā māca eksistenciālisma
pārstāvis Žans Pols Sartrs - cilvēks konkrētās situācijās veido pats sevi.
Nekas viņa liktenī nav iepriekšnoteikts. Cilvēka pasaule ir atvērta visām
iespējamībām.
Atvērtās pasaules
ideja izpaužas arī sociālajās mācībās. 20. gadsimta angļu filosofs Karls
Popers, analizējot totalitārisma iekārtas idejiskos pamatus, šķir slēgtā un
atvērtā tipa sabiedrības. Pie slēgtā tipa sabiedrībām pieder totalitāriskās
sabiedrības. Tajās valda vienādošana, centralizācija, politiskās, garīgās,
sabiedriskās dzīves vienpusīga reglamentācija, cenšanās iegūt pilnīgu kontroli
par visu. Tā kā arī mēs esam dzīvojuši Padomju laikos, kur pastāvēja
totalitārisms, mēs varam atcerēties, kā šīs totalitārisma idejas tika
realizētas dzīvē. Totalitārisms balstās uz filozofisku pārliecību, ka visu var
vienādot, pakļaut vienam centram un iegūt vienīgo patiesību. Totalitārismam ir
idejas par cilvēka dabas uzlabošanu - kas neklausa, to ar varu piespiež būt
tādam kā visi. Slēgtā tipa sabiedrībām ir tieksme norobežoties no visa
atšķirīgā, izslēgt domu par tāda eksistenci. Starp
citu totalitārisma idejas parādās jau Platona mācībās, vēl vairāk Hēgeļa, jo
arī, piemēram, Platons prasa vienotus dzīves un domāšanas standartus, domu un
rīcības cenzūru.
Atvērtā tipa sabiedrībās nav centralizācijas, tiek
pieļauti visdažādākie uzskati, veidojas mainīga sociālā politika. Jaunievedumi
parasti tiek sekmēti, tiek stimulēta attīstība nevis stagnācija. Atvērtā tipa
sabiedrības nenorobežojas no atšķirīgā, bet mēģina gūt kādu labumu. Atvērtās
sabiedrības vērtības tiek pamatotas jau Sokrata, Kanta filozofijās, tās
izpaužas liberālisma idejās par brīvību, personības pašpietiekamību, brīvo
tirgu, privātīpašumu. Mūsdienu Rietumeiropas valstis ir atvērtā tipa
sabiedrības, bet sociālisma zemes bija slēgta tipa sabiedrības, pilnīgs
totalitārisms valdīja fašistiskajās un boļševistiskajās iekārtās. Karls Popers
uzskata, ka Otrais pasaules karš patiesībā bija slēgto un atvērto sabiedrību
karš. Vācija un PSRS tolaik pārstāvēja slēgtās sabiedrības, bet Rietumu
demokrātijas - atvērtās sabiedrības. Karš bija ne tikai par ietekmes sfērām,
par ekonomiskiem un politiskiem risinājumiem, bet arī par idejām, vērtībām un
dzīves stiliem. Uzvarēja atvērtās sabiedrības dzīves modelis. Pēc PSRS
sabrukuma 1991. gadā atvērtās sabiedrības ideāli pasaulē vēl vairāk nostiprinās.
Modernisma un postmodernisma idejas brīvi var attīstīties
tikai atvērtā tipa sabiedrībās, kas garantē pārmaiņu iespējamību, uzskatu
daudzveidību. Tas kā cilvēki izprot lietas un notikumus parādās interpretācijās. Nīče 19. gadsimta
beigās, vērojot briestošās pārmaiņas pasaules uztverē, konstatēja - nav vairs
faktu, ir tikai to interpretācijas. Turklāt pasaules izpratnē nav un nebūs
pareizās interpretācijas, vispareizākā viedokļa, jo nevienam netiek dota
absolūta priekšroka. Interpretācijas un saprašana veido lietas un notikumus,
pasaules ainu. Līdz ar to nav iespējama stingra sistēma un nemainīgi principi.
Postmodernisms lielā mērā turpina modernisma
filosofijas nostādnes, tās vēl vairāk saasinot. Franču filosofs, viens no
mūsdienu aktīvākajiem postmodernisma teorētiķiem. Ž. F. Liotārs precizē, ka
postmodernisms ir modernisms nevis savā beigu stadijā, bet gan rašanās fāzē un
šis stāvoklis ir nemainīgs. Pats jēdziens "postmodernisms",
pamatojoties uz savu filosofiju, noliedz pats sevi, liedz sevi vispār definēt
kā kaut ko konkrētu.
Postmodernisms atsakās
no vienojošās gaumes. Tas rada attēlojuma veidus, lai liktu sajust
neattēlojamā klātbūtni. Postmodernisma rakstniekiem un māksliniekiem ir
skaidrs, ka viņu radītā glezna vai teksts principā neiekļaujas iedibinātajiem
likumiem par to, kādiem ir jābūt viņu darbiem. Gluži otrādi, viņu darbi šos
likumus sagrauj. Māksla vairs netiek uztverta kā sabiedrības dzīves dialektisks
pretstats. Tā ir pārvērtusies par postmodernās pasaules galveno izpētes
līdzekli. Līdz ar to māksla vairs nav kritiska, utopiska attiecībā pret
sabiedrību, bet gan strādā kā dzīves veicinātāja, sabiedrības
drošinātājsistēma, zonde īstenības izpētei.
Ja viens no spilgtākajām Rietumeiropas pārliecībām
pēdējos gadsimtos bija ideja par progresu, tad 20. gadsimta vēsture, viscaur
liecina par kaut ko gluži pretēju progresam - masu terors, izsūtīšanas,
holokausts, rasisms. Pieaug nevis prāts, bet neprāts. Ne velti amerikāņu
postmodernisma rakstnieks Kurts Vonnegūts 20. gadsimta vēsturi nosauc par
cilvēces muļķības vēsturi. Ticība
progresam, cilvēces atbrīvošanai un labklājībai kļūst neiespējama, drīzāk
ir jājautā - kā pēc tā visa vēl ir iespējama dzeja, mierīga dzīve un apceroša
filosofija?
Postmodernisms ir vēl viens
novirziens, kuru izvēršot, tiek palielinātas šaubas par iespējamību atgriezties
pie Rietumu tradiocionālās filozofijas izpratnes. Tas principiāli vēršas pret
jebkādu iespēju sistematizēt un pašu postmodernismu var definēt vienīgi kā
antisistēmu. Žans Fransuā Liotārs savā darbā "Postmodernā situācija"
norāda uz tiem sasniegumiem zinātnē, kuri pieteica šo "pamatu" krīzi,
tie ir: Einšteina relativitātes teorija, Heizenberga nenoteiktības princips un
Gēdela tēze par neiespējamību pilnīgi formalizēt teoriju. Šie atklājumi pilnībā
izmainīja priekšstatus par zināšanu viendabīgo struktūru.
Ar
"postmodernisma" terminu Liotārs apzīmē nevis jaunu laikmetu, bet gan
sabiedrības stāvokli pēc tam, kad noslēgušies "lielie sižeti", tas
ir, zudusi ticība tiem. Galvenokārt te domāti Jauno vai moderno laiku projekti,
kam bija raksturīga tendence visas mazās darbības pakļaut lielajiem mērķiem
(kristietība, apgaismība, kapitālisms, sociālisms, tehnoloģijas attīstība).
"Lielo vēstījumu" sabrukums atbrīvo vietu "mazajiem
vēstījumiem". Ikdienas dažādās valodas spēles un valodas elementi paver
jaunas iespējas uztvert atšķirības un būt jūtīgiem pret tiem. Atšķirības vārdā
viņš uzsāk karu pret vienoto, lai atklātu to, kas paliek atšķirīgs un akcentētu
to. Liotāra atziņās atbalsojas doma, ka "Dievs
bija visvarens autors, bet viņš nomira; tagad neviens nezin sižetu".
Tā ir lakoniska formula, lai apzīmētu procesu, ko Nīče aprakstīja kā eiropeisko
nihilismu.
Postmodernisms
vēršas pret trim galvenajām
Rietumeiropas pārliecībām, kuras ir sekmējusi un attīstījusi klasiskā
filosofija.
1) antropocentrismu - cilvēka īpašā,
izcilā stāvokļa atzīšanu, cilvēka nostādīšanu pasaules centrā;
2) logocentrismu - loģikas un prāta
izvirzīšanu priekšplānā, maksimālu uzticību prātam;
3) skaistumu kā absolūtu ideju, tas ir,
pārliecību, ka mākslā var radīt viennozīmīgi skaisto.
Postmodernisms
noliedz, ka pasaulē valda cilvēks, prāts un skaistais. Vairs nav patiesības un
vienotības. Cilvēkam vairs nav vēstures. Nav mērķa. Izzūd filosofija. Izzūd
autors.
Ihabs
Hasans izdala vienpadsmit raksturīgas postmodernisma
īpašības.
1) tā ir nenoteiktība. Tā parādās gan fiziķu
teorijās par pasauli kā mūsdienu fizikas princips, gan literatūrteorijā, gan
cilvēku dzīves stilā. Nenoteiktība ienāk visur, arī mūsu mērķos, domās, rīcībā.
2) fragmentācija. Viss pasaulē tiek
sadalīts un saraustīts, aplūkots pa detaļām un fragmentiem. Modē tagad ir
kolāžas, kino aizraujas ar montāžām, skaņdarbi tiek miksēti, dzejoļi tiek
rakstīti bez beigām un sākuma. Postmodernisms ir pieteicis karu vienotībai,
totalitātei, veselumam.
3) dekanonizācija. Tā ir vēršanās pret
visa veida autoritātēm, normām, kanoniem. Netiek pieļauti nekādi aizspriedumi
un tradīcijas. Valda izmaiņas un izsmiekls. Literatūras žanri zaudē savu
skaidrību un noteiktas robežas. Māksla vairs nepakļaujas kanoniem, normām,
grauj visu pastāvošo un klasisku vērtību ieguvušo, un rada savu. Viss tiek
darīts citādi nekā agrāk. Pār vecām, cienījamām tradīcijām nolīst izsmiekla
šalts.
4) patības trūkums un dziļuma zaudēšana.
Autors, mākslas darba radītājs, jebkurš "Es" izzūd no postmodernās
kultūras, tā vietā stājas tikai pats autora darbs, taču arī tas pamazām izzūd.
Valda nenoteikti fragmenti, šķitumi, nenoturīgi lielumi. "Es"
izšķīdina sevi seklā stilā, kas vispār vairs nav nekāds stils, jo necieš
stabilitāti un noturīgumu, bet dievina mainīgumu.
5) nereprezentējamība. Reprezentēt nozīmē
izteikt, pārstāvēt kopīgo nozīmi, notikumu. Klasiskajā kultūrā, piemēram, viena
spilgta grāmata kā "Bovarī kundze" var raksturot 19. gadsimta franču
literatūru, jo to izlasot var secināt kaut ko par tā laika literatūras orientāciju
kopumā. Postmodernismā tas vairs nav iespējams, jo kanoni, autoritātes, kopīgs
stils, vienotība tiek noliegts. Nav vairs prezentējamā objekta un pašai
prezentācijai kā tādai zūd jēga. No tās nevar izdarīt nekādus secinājumus.
6) ironija. Prāts un gaume izklaidējas,
viss nopietnais tiek apņirgts, par vienotību un stabilitāti tiek runāts ar
ironiju. Taču arī ironija nav stabila. Tā ir tikai mirkļa nejaušība, spēle,
alegorija un pašrefleksija.
7) hibridizācija. Līdz ar to, ka tiek
izjauktas žanru robežas un valda nenoteiktība, uzplaukst dažāda veida
eksperimenti, sajaucoties lietām, kas agrāk nebūtu iedomājams. Masu kultūra
tiek apvienota ar elitāro. Piemēram, operdziedātājs Pavaroti dzied kopā ar
rokzvaigzni Braienu Adamsu, gleznas tiek iznestas uz ielām, noslēpumainā
Džokonda uzgleznota uz automašīnas sāniem. Plaģiātisms nevis kaitina, bet
bagātina postmoderno darbu.
8) karnevālistisks stils. Tas apvieno
visas iepriekšējās postmodernisma pazīmes, tādas kā ironiju, nenoteiktību,
fragmentārismu, patības trūkumu un dekanonizāciju. Tiek kultivēta, popularizēta
dzīves mežonīga nekārtība, smiekli, spilgtums, graušana. Viegla nekaunība uzvar
smagnējo nopietnību, spoža nerātnība izjauc tradicionālo sastingumu.
9) piedalīšanās. Postmodernā māksla visu
atstāj atvērtu. Literatūrā tiek radīts nevis pabeigts sižets, bet uzmetums, kas
jāpabeidz ir lasītājam. Teātra izrādes nav iedomājamas bez skatītāju
piedalīšanās. Skatītāji paši tiek pataisīti par aktieriem nemitīgā spēlē. Reklāma
pārdod ne tikai savu preci, bet visai pievilcīgu dzīves stilu, kurā, saprotams,
neiztikt bez šīs preces, tādējādi manipulējot ar cilvēku. Pasaule manipulē ar
cilvēku un cilvēks pat negribot tiek iesaistīts it visur.
10) konstruktīvisms. Pasaules modeļi,
dzīves stili, mākslas veidi, politiskās rīcības tiek konstruētas. Tā ir virzība
no kādreiz radītās, vienīgās patiesības uz patiesību dažādību. Postmodernisms
tādējādi kļūst sakāpināti tēlains, eksotisks un irreāls.
11) imanence. Ar imanenci Hasans saprot
prāta spēju pašam sevi arvien vairāk vispārināt simbolos. Postmodernisms ir
simbolisks karnevāls, mēs vairs nesatiekamies ar realitāti, bet spēlējamies
paši ar sevi, pat bīstoties būt pārāk vienoti, totāli, nemainīgi, nopietni.
Taču pat šo
vienpadsmit īpašību uzskaitīšana vai iemācīšanās no galvas nav pieļaujama, jo
nav korekta. Šīs īpašības pašas sevi ir noliegušas, pamatojoties uz to, ka šāda
rīcība grib apstādināt procesus, atrast būtiskas īpašības, atņemt
postmodernismam tā nenoteiktību, fragmentāciju un ironiju. Postmodernisms
neiekļaujas noteiktā shēmā, jo tā misija ir nojaukt visas shēmas, tai skaitā
sevi pašu. Tādējādi, arī mans referāts nevar būt par postmodernismu, jo tas
neļauj ielikt sevi konkrētos rāmjos, sarakstīt teikumos, sadalīt rindkopās un
nodaļās. Postmodernisms noliedz pats sevi. Tas var būt tikai un vienīgi kāda
cilvēka interpretācija par kādu tēmu.
Viens no
populārākajiem postmodernisma teorētiķiem Žans Brodijārs (1929.) mūsdienu
postmodernisma stāvokli salīdzina ar sajūtām, kas rodas pēc orģijām. Viņš saka ”Mēs esam izgājuši visus objektu, zīmju,
vēstījumu, iodeoloģiju un izpriecu produkcijas un varbūtējas pārprodukcijas
ceļus. Šodien viss ir atbrīvots, spēle izspēlēta, un mums visiem priekšā
kopīgais izšķirošais jautājums: ko dara pēc orģijas?
Šodien mēs tikai varam simulēt orģiju
un atbrīvošanos, rīkoties tā, it kā aizvien ātrāk kustētos šajā virzienā, kaut
gan patiesībā kustamies tukšgaitā, jo visi atbrīvošanās mērķi jau ir aiz mums,
un mūsu apsēstība un nelaimes rodas tieši no šīs aizsteigšanās priekšā visiem
notikumiem, visu zīmju, formu, vēlmju izmantošanas iespējām. Ko tad dara? Tas
ir simulācijas stāvoklis, kurā mēs varam tikai izspēlēt visus scenārijus, jo
tie jau ir notikuši - reāli vai iespējami.
Mēs dzīvojam bezgalīgā ideālā,
fantasmu, tēlu un sapņu daudzveidīgumā, kas tagad atrodas aiz mums, bet kurus
tomēr ar zināmu liktenīgu vienaldzīgu mums jāturpina producēt.”
Lietas
turpina funkcionēt, lai gan to idejas jau sen ir izzudušas, visos garīgās
dzīves līmeņos notiek nemitīga pašprodukcija, pašatkārtošanās, kurai nav
dziļākas jēgas. Pasaule jau ir mainījusies, taču cilvēki to nav pamanījuši.
Žans
Brodijārs uzsver vārdu ”simulācija” kā postmodernisma situācijas raksturojumu.
Pasaule izliekas, ka to vada idejas, jēgas, sižeti. Īstenībā tas viss jau ir
zaudējis nozīmi, jo viss ir kļuvis savstarpēji nomaināms, nav vairs stingru
robežu, pretstatu. Nekam vairs nav noteiktu vērtību, notikumam nevar atrast
viennozīmīgu jēgu. Situācija ir līdzīga kā elementārdaļiņu fizikā: nav iespējams
reizē fiksēt kādas daļiņas atrašanās vietu un ātrumu. Arī cilvēku dzīvē vairs
nav iespējams rēķināties ar labā un ļaunā, skaistā un neglītā pretstatiem.
Klasiskā filosofija tos prata atdalīt un mācīja cilvēkiem tā dzīvot. Turpretim
postmodernā situācija ir konstatējusi apziņas stāvokli, kurā visi šie
priekšstati vairs nav spēkā. Mode skaistajam piepin klāt neglīto un nosauc to
par šedevru. Politikā mijās labējie un kreisie spēki. Jau kopš Nīčes laikiem
filosofija ielūkojas aiz labā un ļaunā robežām. Vai klasiskās morāles normu
piemērošana var ko līdzēt mūsdienu situācijā? Valsts uzplaukums, un izrādās -
noziedznieki valdībā...
Vērtību
maiņa ir jūtama it visās dzīves sfērās - politikas un kultūras dzīvē uz savām
tiesībām pastāv nacionālās minoritātes, rietumeiropas jaunatnes vidū arvien
vairāk tiek simulēts austrumnieciskais dzīvesveids un reliģijas, veselīgu
attieksmi pret seksu nomaina seksuālo minoritāšu kustības.
Realitāte,
par ko raizējās Jaunlaiku filosofija un zinātne, ir atdevusi savu vietu
šķietamībai. Bez ilūzijām cilvēki nav varējuši iztikt nekad un vēl jo mazāk
mūsdienās, kad kopā savijas tehnoloģisks un intelektuāls triumfs un globālas
katastrofas draudi. Ilūzijas ienāk mūsu dzīvē līdz ar datoru pasauli, kas
atklāj virtuālās realitātes iespējas. Ilūzijas pavada domāšanu un darbību,
pagātni un nākotni. Reizēm cilvēks tās spēj uzskatīt par visīstāko patiesību,
tomēr tā vienalga ir tikai ilūzija. Nekas vairs nav iespējams un vajadzīgs
īsts. Varbūt Maikls Džeksons - nēģeris, kas pārtapis par balto cilvēku, - ar
savu fantastisko Mēness gaitu, domām par Nekad-zemi ir ne tikai visu laiku un
visu žanru labāk pirktais mākslinieks pasaulē, bet vēl kas vairāk - sava
laikmeta vispilnīgākā ilūzija. Ilūzija, kas vajadzīga jaunam dzīves veidam.
Var tikai
vēlreiz atgādināt, ka postmodernisms ar savām domām un idejām, noliedz pats
sevi kā filosofiju vai ideju apkopojumu. Postmodernisms ir sākums un reizē
beigas, tas ir nemainīgs cikls. Pēc tā nav iespējams nekas cits kā
postmodernisms.
Diāna Kalniņa, 1999
Izmantotā
literatūra:
Maija Kūle,
Rihards Kūlis ”Filosofija”, 1996.g., apgāds BURTNIEKS
Māra Rubene
”No tagadnes uz tagadni”, 1995.g., Minerva
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru