Finansu stābilitātes analīze.

Kapitāla struktūra ir tāds faktors, kurš tieši ietekmē uzņēmuma finansiālo stāvokli – tā likviditāti un maksātspēju, ienākuma lielumu, darbības rentabilitāti. Uzņēmuma līdzekļu avotu novērtējumu veic kā iekšējie, tā arī ārējie grāmatvedības informācijas lietotāji. Ārējie lietotāji (bankas, investori, kreditori) novērtē uzņēmuma pašu līdzekļu daļas izmaiņas kopējā līdzekļu avotu summā no finansu riska viedokļa slēdzot darījumus. Risks palielinās samazinoties pašu kapitāla daļai. Kapitāla struktūras iekšējā analīze ir saistīta ar uzņēmuma darbības finansēšanas alternatīvo variāntu novērtēšanu. Pie tam  izvēles pamat kriteriji ir aizņēmto līdzekļu piesaistes nosacījumi, to cena, riska pakāpe, iespējamie izmantošanas virzieni utt.

Jebkura uzņēmuma kapitāls var būt sadalīts uz no pašu un aizņēmto līdzekļu avotu.

Pašu kapitāla sastāvā  var izdalīt divas galvenas sastāvdaļas: investētāis kapitāls, t.i. kapitāls, ko ieguldīja īpašnieki uzņēmumā, un uzkrātais kapitāls, t.i. kas tika radīts virs tā, ko īpašnieki no sākuma avansēja.

Aprēķinot tīro īpašuma lielumu, jāņem vērā vai aprēķinā iekļaut nemateriālos aktīvus. Ir zināma ārvalstu finansu analīzes prakse, kas paredz izslēgt šo posteni no tīrā īpašuma aprēķina. Ņemot vērā to, ka nemateriāli aktīvi ir pieskaitāmi pie tādiem bilances posteņiem, kuru reālā lieluma izkropļošana ir bieža paradība. Dotā posteņa objektīvā novērtējuma grūtības, nemateriālo aktīvu tiesiskās regulēšanas jautājumu nezināšana noveda pie tā, ka uzņēmumu tieksme “palielināt” pašu kapitālu izpaužas pirmkārt uz nemateriālo aktīvu nepamatotā lieluma rēķina. Viens no izplatītākiem gadījumiem ir, kad viena no līdzīpašnieka ieguldījums ir lietošanas tiesības uz ēku, iekārtām, orgtehniku. No juridiskā viedokļa īpašuma lietošana paredz vai nu ka lietotājam ir īpašuma tiesības, vai lietošana uz nomas, īres pamata, vai bezatlīdzības īpašuma lietošana. Kā izņēmums ir specifiski īpašuma veidi kā tiesības uz dabas resursu lietošanu. Tātad no juridiskā viedokļa tiesības uz īpašuma lietošanu nedrīkst attiecināt uz nemateriāliem aktīviem.

Pie tīro īpašuma lieluma aprēķināšanas aprēķinā jāiekļauj tikai tādi nemateriālie aktīvi, kas tieši pielietojami un dod ienākumu; kam ir dokumentāri pamatoti izdevumi, kas saistīti ar to iegādi vai izveidi; tiesības uz nemateriālo aktīvu pārvaldi jāapstiprina ar attiecīgo dokumentu, kas ir izsniegti saskaņā ar likumdošanu. Pie pasīviem, kas iesaistīti aprēķinā, t.i. uzņēmuma saistības, attiecināmi; īres vai nomas saistības; mērķa finansējumi un iemaksas; ilgtermiņa un īstermiņa saistības bankām vai citām juridiskām un fiziskām personām; norēķini un citi pasīvi, izņemot tās summas, kas atspoguļoti kontos “Uzkrājumi” un “Nākamo periodu ienākumi”. No vienas puses, tīras peļņas līdzekļu mērķa rezervēšana patēriņa vajadzībām paredz, ka agrāk vai vēlāk šie līdzekļi tiks izmantoti pēc vajadzības un attiecīgi summai, kas norādīta “uzkrājumos”, tiks izslēgtas no bilances atšķirībā no tīras peļņas kapitalizētās daļas. No otras puses, līdz “uzkrājumu” tiešas izmantošanas summu, kas ir atspoguļota šajā bilances postenī, raksturo finansēšanas apjomu uz īpašnieku peļņas rēķina, to jāattiecina uz pašu kapitālu.

Pamatojoties uz tīro aktīvu rādītāju tiek novērtēta kapitāla struktūra. Pašu kapitāla daļas samazinājums nes uzņēmuma kredītspējas samazinājumu. Pie tam, ņemot vērā, ka pašu un aizņemto kapitālu rādītāji tiek izmantoti ieguldījumu rentabilitātes aprēķinā, var secināt, ka nepamatoti paaugstinātais saistību apjoms kopējos pasīvos negatīvi ietekmēs objektivos rādītājus, kas raksturo kapitāla cenu.

Pašu kapitāla sastāvā nepieciešams izdalīt atsevišķo daļu īpatsvaru, to dinamiku un struktūras izmaiņas pēdējos gados. Nepieciešamība atsevišķi izskatīt pašu kapitāla posteņus saistīta ar to, ka katrs ir tiesisks vai citāds ierobežojumu raksturojums uzņēmuma spējā rīkoties ar saviem aktīviem.

Statūtu kapitāls – kopējā īpašnieku ieguldījumu vērtība uzņēmuma īpašumā to dibinot. Papildus kapitāls – pašu kapitāla sastāvdaļa – kura apvieno sevī dažādus elementus: ilgtermiņa ieguldījumu pārvērtēšanas summas; bezatlīdzības saņēmtās vērtības; akciju emisijas uzcenojumu. Rezerves tiek veidotas saskaņā ar likumdošanu, dibināšanas dokumentiem un pieņemto uzskaites politiku. Rezervju izveidošanas avots ir tīrā peļņa. Nesadalītā peļņa  ir peļņa, kas paliek pēc nodokļiem un citām izmaksām un rezervju formēšanas. Pēc ekonomiskā satura nesadalītā peļņa ir tuvu rezervēm, to pat var nosaukt par brīvo rezervi. Rezervju un nesadalītās peļņas līdzekļu ir ieguldīti konkrētā īpašumā vai atrodās apritē. To lielums raksturo uzņēmuma darbības rezultātus un parāda cik lielā mērā aktīvu palielinājums bija atkarīgs no pašu līdzekļiem.

Paša kapitāla dalīšana uz kapitālu un rezervēm, to attiecība un dinamika parāda lietišķo aktivitāti un uzņēmuma darbības efektivitāti. Rezervju īpatsvara pieauguma tendence raksturo spēju palielināt līdzekļus, kas ir ieguldīti uzņēmuma aktīvos.

Tagad raksturosim aizņemto kapitālu. Aizņemtie līdzekļi parāda uzņēmuma tiesiskās un saimnieciskās saistības trešām personām. Aizņemto līdzekļu lielumi raksturo iespējamās nākotnes līdzekļu izmaksas, kas saistīti ar agrāk uzņemtām saistībām. Galvenie uzņēmuma saistību veidi: ilgtermiņa aizņēmumi, īstermiņa aizņēmumi, parādi piegādātājiem un darbuzņēmējiem, parādi budžetam, parādi citiem kontraģentiem.

Ārzemju finansu analīzes praksē attiecība starp aizņemto un pašu kapitālu ir viens no galveniem rādītājiem pie riska novērtēšanas.

Aizņemtos līdzekļus parasti klasificē atkarībā no to dzēšanas steidzīguma pakāpes un nodrošinājuma veida. Pēc steidzīguma pakāpes izdala ilgtermiņa un īstermiņa saistības. Līdzekļus, kas piesaistīti uz ilgtermiņa pamata, parasti novirza ilgtermiņa lietošanas aktīvu iegādei, bet tekošie pasīvi ir apgrozāmo līdzekļu veidošanas avoti. Saistību struktūras novērtējumā svarīgi sadalīt tos nodrošinātos un nenodrošinātos, jo likvidācijas gadījumā un konkursa ražošanas paslūdināšanā nodrošinātie tiks segti no konkursa masas. Tas labāk kreditoriem, kuru prasības ir nodrošinātas.

Galvenas atšķirības starp pašu un aizņemto kapitālu nosakamas ar sekojošiem kritērijiem: tiesību prioritātes; naudas summu saņemšanas noteiktības pakāpe (saņemšanas fakts un summa); naudas summu saņemšanas datums.

Svarīgs jautājums līdzekļu avotu struktūras analīzē ir racionālās attiecības starp pašu un aizņemto kapitālu novērtējums. Darbojošā uzņēmuma finansēšana uz paša kapitāla rēķina var notikt, pirmkārt, peļņas reinvestēšanas ceļā, otrkārt, uz uzņēmuma kapitāla palielinājuma rēķina. Noteikumi, kas ierobežo uzņēmuma darbības finanasēšanas avotu lietošanu, tīrās peļņas izlietošanas politika, kas nosaka reinvestīcijas apjomu, kā arī iespēja papildus akciju emisija.

Finansēšana no aizņemtiem līdzekļiem paredz ievērot nosacījumu virkni, kas nodrošina uzņēmuma finansiālo drošīgumu. Pieņēmot lēmumu par papildus līdzekļu piesaistīšanas lietderīgi novērtēt uzņēmuma pasīvu struktūru. Liels parādu īpatsvars tajā var liecināt par bīstamību jauno aizņemto līdzekļu piesaistei, jo maksātnespējas risks šādos apstākļos ir liels.

Piesaistot aizņemtos līdzekļus, uzņēmumam rodas vairākas priekšrocības, kuri pie attiecīgiem nosacījumiem var radīt pretēju efektu ar uzņēmuma finansiālā stāvokļa pasliktināšanos, pietuvinot bankrotu.

Aizņemto līdzekļu esamība nemaina paša kapitāla struktūru no tāda viedokļa, ka parādu saistības nesamazina īpašnieku daļas (izņemot refinansēšanas gadījumu, kur parādu dzēš ar uzņēmuma akcijām).

Maksa par aizņēmtiem līdzekļiem, piemēram bankas kredītu, tiek ņemta vērā aprēķinot ar nodokli apliekamo bāzi, samazinot nodokļu izmaksas. Bet šo izmaksu esamība pārvieto uzņēmuma kritisko punktu un tad, lai uzņēmumam strādātu bez zaudējumiem, jāpārdod vairāk produkcijas. Līdz ar to manevrēšanas spējas neparedzēto apstākļu iestāšanas gadījumā samazinās (pieprasījuma samazinājums; % likmju ievērojamās izmaiņas; sezonālās svarstības). Nestabilā finansiālā stāvokļa gadījumā tas var būt par maksātspējas zaudēšanas iemeslu: uzņēmums nespēj nodrošināt lielāku līdzekļu pieplūdi, kas būtu nepieciešams, lai segtu palielinājušos zaudējumus. Pamatparāda iemaksājamās summas veido līdzekļu noplūdi, tas netiek ņemt vērā pie ar nodokli apliekamas bāzes noteikšanas. Esošā parāda īpatsvara liela daļa var būt par iemeslu jaunā kredīta saņemšanas atteikšanai. Visi šie faktori jāņem vērā novērtējot pasīvu struktūras racionalizāciju.

Galvēnie rādītāji, kas raksturo kapitāla struktūru ir saistību īpatsvars pret aktīviem, pašu kapitālu, maksājamo % seguma koeficients. Tos aprēķina sekojoši:

Saistību īpatsvars bilancē		Saistības
	=
		Bilances kopsumma

Saistību īpatsvars bilancē raksturo uzņēmuma finansiālo atkarību no ārējiem aizņēmumiem. Jo augstāks tas ir, jo vairāk parādu ir uzņēmumam, jo riskantāka ir situācija, kas var novest līdz bankrotam.

Atkarībā no analīzes mērķa aprēķinā ievieto īstermiņa vai ilgtermiņa saistības, vai arī saistību kopsummu.

Neatkarības koeficients = pašu kapitāls/aktīvu kopsumma * 100%

Šis rādītājs ir svarīgs gan investoram, gan uzņēmuma kreditoriem, jo tas raksturo līdzekļu daļu, ko ir ieguldījuši īpašnieku kopējā uzņēmuma īpašuma vērtībā. Teoretiski skaitās, ja koeficients ir lielāks vai vienāds 50%, tad kreditoru risks ir minimāls: realizējot pusi īpašuma, kas ir izveidots uz pašu līdzekļu rēķina, uzņēmums spēs dzēst savas parādu saistības.

Zems šī rādītāja līmenis (norma: ASV rūpniecībai 0.5; Japānas rūpniecībai 0.2) norāda to, ka par aizņēmumiem ir jāmaksā liela % summa, un uzņēmums var zaudēt iespēju vēl saņemt aizņēmumu, tad jāpazemina saistību summa, vai arī ir nepieciešama papildus saņemt ilgtermiņa aizņēmumu, lai ar to dzēst īstermiņa saistības, kurām tuvojas dzēšanas termiņš.

Šī jautājuma risināšana ir atkarīga no valsts likumdošanas attiecībā uz kredītu piešķiršanu un kredīta likmes, un arī no konkrētā uzņēmuma īpatnībām. Saistību līmeņa vērtēšanā galvenais kritērijs ir risks. Uzņēmuma risks parasti sastāv no it kā diviem komponentiem:

a)     uzņēmējdarbības risks – risks, kas saistīts ar normālu darbību apstākļos, kādos uzņēmums darbojas;

b)    finansiālais risks – risks, kas veidojas atkarībā no veida, kādā tiek finansēti aktīvi.

Pamatprincips ir šāds, ja uzņēmums darbojas augsta uzņēmējdarbības riska apstākļos, nedrīkst uzņemties augstu finansiālo risku. Pretējā gadījumā kopējais risks var izrādīties pārāk liels.

Saistību attiecība pret pašu kapitālu		Saistības
	=
		Pašu kapitāls

Saistību summa var būt īstermiņa, ilgtermiņa vai saistību kopsumma. Šo rādītāju izmanto, lai spriestu par uzņēmuma finansiālo autonomiju. Šim koeficientam ir noteikta kritiskā robeža. Uzskata, ja šis koeficients pārsniedz 1, tad uzņēmuma finansiālā stabilitāte sasniegusi kritisko punktu. Šis koeficients ir atkarīgs no saimnieciskās darbības rakstura un apgrozāmo līdzekļu aprites ātruma. Ja apgrozāmie līdzekļi aprit ātri, šī koeficienta kritiskā robeža var ievērojami pārsniegt 1, būtiski neietekmējot uzņēmuma finansiālo autonomiju. Augsts šī koeficienta līmenis rāda, ka liela daļa finansējumu ir saistības, t.i., uzņēmums daudz izmanto aizņemtos līdzekļus. Kreditori parasti dod priekšroku zemākam šī koeficienta līmenim, jo tas ir saistīts ar mazāku risku, uzņēmuma dalībnieku lielāku ieguldījumu uzņēmuma kapitālā.

Ekonomiskā literatūrā, kas veltīta bilances analīzes problēmām, ir pieeja, kas izskata attiecības starp pašu kapitāla daļu un realizācijas kritisko punktu.

Dotās pieejas būtība ir pieņēmumā, ka nevienam, izņemot uzņēmuma īpašniekus, nav pienākums dot kapitālu, kas nepieciešams uzņēmuma darbības veikšanai tajā periodā, kad realizācijas apjoms nesedz visus izdevumus pie izveidojušās produkcijas pašizmaksas. Tāpēc, jo augstāks kritiskais apjoms, jo lielākam jābūt pašu kapitālam. Šī tieši proporcijonālā atkarība tiek izteikta sekojoši:

Pašu kapitāla teoretiskais lielums		kritiskais realizācijas apjoms
	=
Kopējie pasīvi		realizācijas apjoms periodā

Pašu kapitāla teoretiskais lielums		kritiskais realizācijas apjoms * kopējie pasīvi
	=
		Realizācijas apjoms periodā

No tā izriet, ja bilancē atspoguļotā pašu kapitāla lielums ir mazāks par teoretisko, tad var secināt par to, ka pašu kapitāla īpatsvara daļa ienākumu un izdevumu attiecībā ir maza, bet kapitāla struktūra ir bīstama kreditoriem.

Paredzam, ka drošās pašu kapitāla daļas  pasīvu struktūrā aprēķins pēc uzrādītās metodes būs noderīgs finansu stabilitātes novērtējumā, kā uzņēmumam tā arī to partneriem.

Finansēšanas koeficients= pašu kapitāls/ aizņēmto kapitālu *100%

Koeficients parāda kāda daļa uzņēmuma darbības tiek finansēta no pašu līdzekļiem, bet kāda no aizņēmtiem. Situācija, kad šīs rādītājs ir mazāks par 1 (lielāka īpašuma daļa ir izveidota uz aizņēmto līdzekļu rēķina), var liecināt par maksātnespējas briesmām un bieži apgrūtīna kredīta saņemšanu.

Bet uzreiz vajag atzīmēt ka rekomendējamos lielumus nevajadzētu saprast burtiski. Ir gadījumi, kad pašu kapitāla daļa kopējā apjomā var būt mazāka par pusi, bet uzņēmums saglabās augstu finansiālo stabilitāti. Tas pirmkārt attiecās uz uzņēmumiem, kuru darbība raksturojamā ar augstu aktīvu apriti, stabilu pieprasījumu uz realizējamo produkciju, sakārtotie sakari ar pircējiem un pārdevējiem, pastāvīgo izmaksu zemo līmeni (piemēram, tirdzniecības un starpniecības organizācijas).

Kapitālietilpīgiem uzņēmumiem ar ilgu līdzekļu aprites periodu, kam ir liels mērķa nozīmēšanas aktīvu īpatsvars (piemēram, mašīnbūves uzņēmums), aizņēmto līdzekļu īpatsvars ir 40-50%, kas var pasliktināt finansu stabilitāti.

Maksājamo % seguma koeficients		Peļņa pirms % un nodokļu atskaitīšanas x 100
	=
		Maksājuma % summa

Šis koeficients atspoguļo uzņēmuma spēju ar iegūto peļņu segt % maksājumus, neskarot pašu kapitālu. Maksājamo % seguma koeficientu plaši pielieto. Uzņēmums var sekmīgi turpināt darbību, ja vien tas nokārto procentu maksājumus. Droši vien lielākā daļa gadījumu tas ir pietiekami, lai uzņēmums varētu turpināt darboties. ASV finansistu aprindās ironizē pa Dienvidamerikas biznesmeņu filozofiju: “Tikmēr, kamēr spējam samaksāt procentus, nav nekādu problēmu”. Bet galu galā var pienākt laiks, kad būs jādzēš arī saņemti aizņēmumi. Gadījumos, ja neizdodas saistības atjaunot, uzņēmumam ir jāmaksā nevien procenti, bet arī jādzēš daļa no iepriekš saņemtā aizņēmuma. Lai šādā gadījumā raksturotu uzņēmuma spēju samaksāt procentus un dzēst daļu saņemtā aizņēmuma, aprēķina speciālu rādītāju:

Peļņa     pirms     procentu     un     nodokļu     atskaitīšanas            

Maksājamie  + Perioda laikā dzēšamā aizņēmuma summa

procenti                1   –   peļņas nodokļa likme

Saucējā ir ievietota peļņas nodokļa likme, jo maksājamo precentu summa ietilpst uzņēmuma izmaksās, un tātad to ņem vērā aprēķinot peļņas nodokli, bet aizņēmumu dzēšanas maksājumus neņem vērā, tas ir, aizņēmumus dzēš no peļņas.

Peļņas pirms procentu un nodokļu atskaitīšanas lielums, kas nepieciešams, lai nokārtotu saistības ar banku, var aprēķināt ar šādu formulu:

Peļņa pirms nodokļiem un %  (vajadzīga)		maksājamie % + aizņēmuma atmaksājamā summa
	=
		1- peļņas nodokļa % likme

Īpašu uzmanību analizējot uzņēmuma īpašuma avotu struktūru vajag pievērst to izkārtošanas veidam aktīvos. Uzņēmumiem, kam ir liels nekustamā īpašuma īpatsvars, nepieciešams izveidot lielāku pašu avotu daļu (lai ilgtermiņa finansējumi segtu ilgtermiņa ieguldījumus). Ilgtermiņa aktīviem jābūt izveidotiem uz ilgtermiņa ieguldījumu rēķina: pašu un aizņemto. Ja uzņēmuma rīcībā nav ilgtermiņa aizņēmuma līdzekļu, tad pamatlīdzekļi un citi ilgtemiņa ieguldījumi tiek veidoti no pašu līdzekļiem. Arī, ja uzņēmuma apgrozāmo līdzekļu sastāvā ir liela grūti realizējamo aktīvu daļa, tad uzņēmumam tos jāsedz no pašu kapitāla.

Apgrozāmo līdzekļu aprites periods tieši ietekmē bilances struktūru. Uzņēmumus, kuram ir liels aprites ātrums, var atļauties lielāku aizņēmto līdzekļu lielumu, un tas neietekmēs to maksātspēju, jo vieglāk nodrošināt naudas līdzekļu pieplūdi un norēķināties par saistībām. Svarīgā nozīme ir attiecībai starp ražošanas komerciālā cikla ilgumu un kreditoru saistību dzēšanas termiņu. Jo lielāks periods kad ražošanas komerciālais cikls tiek apkalpots ar kreditoru kapitālu, jo mazākā var būt uzņēmuma pašu kapitāla daļa. Vel viens faktors, kas ietekme pašu un aizņemto līdzekļu attiecību ir uzņēmuma izmaksu struktūra. Katra uzņēmuma izmaksu sastāvā ir mainīgie izdevumi, kuru lielums tieši atkarīgs no lietišķās aktivitātes mēroga un pastāvīgie izdevumi, kuru lielumi noteiktā etapā nav atkarīgi vai maz atkarīgi no darbības apjomiem. Pie pēdējiem pieskaitāmi amortizācija, īres un nomas maksa, algas administrācijai uc. Jo lielākās pastāvīgās izmaksas produkcijas pašizmaksā, jo lielāks uzņēmuma maksātnespējas risks, ja kaut kādu iemeslu dēļ tā ienākumi kritās. Līdz ar to, uzņēmumiem, kuru patstāvīgo izmaksu īpatsvars kopējā izmaksu summā ir ievērojams, vajag būt lielākam pašu kapitāla apjomam.

Rādītāji, kas raksturo uzņēmuma kapitāla struktūru, tiek parasti izskatīti kā riska raksturojums. Jo lielāka parāda daļa, jo lielāka naudas līdzekļu nepieciešamība kredīta apkalpošanai. Iespējamā finansu stāvokļa pasliktinājuma gadījumā tādam uzņēmumam ir lielāks maksātnespējas risks.

Izejot no tā koeficienti ir kā instrumenti uzņēmuma “problēmu” izskatīšanai. Gadījumā kad parāda daļa ir liela, nepieciešams izanalizēt: paša kapitāla struktūru, aizņēmto līdzekļu struktūru un sastāvu, uzņēmuma spēju generēt naudas līdzekļus, kas ir nepieciešami esošo saistību segšanai, uzņēmuma ienesīgumu utt. Tikai kopīgā nosaukto faktoru analīze ļauj secināt par uzņēmuma kapitāla racionālo struktūru.