Fizisko personu tiesībspēja.

Lai noskaidrotu fizisko personu tiesībspēju un visas ar to saistītos jautājumus, ir jānoskaidro, kas tad ir fiziska persona.

“Fiziska persona ir cilvēks kā tiesību subjekts, tiesību un pienākumu nesējs. Šolaiku tiesības atzīst par personām visus cilvēkus bez izņēmuma; turpretim senās, piemēram romiešu tiesības, vergus neuzskatīja vis par personām, bet par lietām. Fiziska persona sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nāvi. Abi šie fakti pierādāmi galvenā kārtā ar izrakstiem no dzimtsarakstu nodaļas reģistriem un baznīcas grāmatām, bet iespējami arī citi pierādījumi. Kas attiecas uz nāvi, tad divos gadījumos var rasties neskaidrības. Pirmajā gadījumā var notikt tā, ka vairākas personas iet bojā reizē (piemēram, kuģa, lidmašīnas, vilciena katastrofā un tamlīdzīgi); tādā gadījumā pieņem, ka tās visas mirušas vienā laikā, tā ka tās nevar mantot. Izņēmums paredzēts tam gadījumam, kad reizē iet bojā augšupējie un lejupējie, tad pieņem, ka pilngadīgais lejupējais miris pēc, nepilngadīgais lejupējais pirms savas augšupējā, tā ka tie viens no otra manto, un paredzami stiprākais nodod mantojumu savukārt tālāk. Otrajā gadījumā sevišķi grūti izzināt un pierādīt kādas personas nāvi, kad tā atrodas tai skaitā bezvēsts prombūtnē, kas var būt vai nu vienkārša vai kvalificēta (ja kāds nozudis kaujas laukā vai vispār nokļuvis kādās nāves briesmās un pēc tam pazudis). Šādu bez vēsts promesošu tiesa var izsludināt par mirušu. Vienkāršas prombūtnes gadījumā pēc 10 gadiem no pēdējo ziņu  saņemšanas, ja pie tam promesošais sasniedzis 31 gadu; kvalificētas prombūtnes gadījumā pēc 3 gadiem no kara izbeigšanās vai no kāda cita nāves briesmu momenta. par nāves dienu uzskata vai nu to dienu, kad promesošais, kā pieņemams, miris, vai arī lietas ierosināšanas momentu.”[1]

Dažādos informācijas avotos ir pieejamas definīcijas par tiesībspēju:

1.     Tiesībspēja ir personas spēja būt apveltītai ar tiesībām un pienākumiem.[2]

2.     Tiesiska iespēja, objektīvās tiesās atzīta spēja būt par tiesību subjektu, tas ir tiesību un pienākumu nesēju.[3]

3.     Personu, kurai ir un var būt tiesības sauc par tiesību subjektu, bet to īpašību, ka viņa vispār var iegūt tiesības un ka viņai vispār var būt tiesības, vienalga, vai šīs tiesības viņa izlieto vai ne, sauc par tiesību spēju.[4]

“Tiesību spēja ir katram cilvēkam, bet ne visiem vienādā apmērā. Tās apjoms atkarīgs galvenokārt no cilvēka garīgajām īpašībām. Tādēļ atšķirība meklējama jau pašā cilvēka dabā, jo ne visiem ir vienāda garīgo spēju attīstība. Skaidrs, ka nevar dot vienādas tiesības bērnam un pieaugušajam, garā slimam un garīgi veselam cilvēkam, izglītotam un lasītnepratējam. Bet tiesībspēju ietekmē arī daudzi citi apstākļi, pie kuriem vispirms pieder zināma vecuma sasniegšana. Tā Latvijā, piemēram, par Valsts Prezidentu nevar būt persona, kura nav pilnus 40 gadus veca.

Uz tiesību spēju lielu ietekmi atstāj arī personas veselība. Tā piemēram, vājprātīgam trūkst daudzu to tiesību, kas pieder garā veselam. Arī radniecība ietekmē tiesībspēju. Piemēram, laulībā nedrīkst iestāties savā starpā tuvi radinieki. Atkarībā no valstu nacionālajiem likumiem radniecības pakāpe, kas pieļauj laulību ir dažāda. Aizliegums tuviem radiniekiem iestāties laulībā dibinās tikumiskām normām un turklāt uz to, ka parasti tuvu radinieku laulības ļoti nelabvēlīgi ietekmē viņu pēcnācēju veselību.

Bez minētajiem iemesliem tiesību spēju stipri ierobežo valsts piederība.” Piemēram, Krievijas pilsonis nevar kļūt par Latvijas Prezidentu.

“Tiesību spēju nebauda arī tie pilsoņi, kuriem tiesības tiek atņemtas vai ierobežotas ar krimināltiesas spriedumu(uz šo brīdi tādas tiesas neeksistē, tādēļ spriedumu veic attiecīgā tiesa). Tādiem pilsoņiem ir tikai tiesības uz viņu personas aizsargāšanu, bet viņi nebauda gandrīz nekādas citas tiesības. Tiesību atņemšanu tādēļ arī pielīdzina nāvei un to, atšķirībā no nāves, kad cilvēks izbeidz fiziski eksistēt, sauc par civilo nāvi. Tiesības zaudējusī persona nevar iestāties ne valsts, ne pašvaldības dienestā; nedrīkst būt par aizbildni vai aizgādni utt.

Tiesību spēja fiziskai personai respektīvi cilvēkam sākas ar dzimšanu, bet zināmas tiesības bauda jau mātes miesās ieņemtais auglis, un izbeidzas ar dabisko nāvi. Ja cilvēks ir bijis sodīts ar tiesību zaudēšanu saistītu sodu, tad viņa tiesības, izņemot tās, kuras viņam paliek, izbeidzas ar tiesas sprieduma spēkā stāšanos.”[5]

“Tiesību spēja norobežojama no darbības spējas (rīcības spējas) un gribas spējas. Personai var būt tiesību spēja, bet trūkt spējas izdarīt gribas izteikumu, noslēgt tiesisku darījumu, kas nepieciešams tiesību iegūšanai un tml. Šādu personu vietā rīkojas citas – vecāki, aizbildņi un aizgādņi. No otras puses persona, kurai trūkst tiesībspējas var būt rīcībspējīga.”[6] Piemērām, persona, kura nav pierakstīta dzīvoklī nevar piedalīties dzīvokļa privatizācijā, bet var ar bāriņtiesas atļauju rīkoties nepilngadīgo bērnu vārdā,  kuri ir pierakstīti dzīvoklī, un privatizēt dzīvokli bērnu vārdā.

II P 2.2 Guntars Gotlībs

---

[1] Latviešu konversācijas vārdnīca. 8754 – 8755. sleja

[2] Juridisko terminu vārdnīca; Nordik, Rīga 1998; 262. lpp.

[3] Latviešu konversācijas vārdnīca. 42807. sleja

[4] V.Vītiņš “Vispārājo tiesību pārskats” 72. lpp.

[5] V.Vītiņš “Vispārājo tiesību pārskats” 72 - 73. lpp.

[6]  Latviešu konversācijas vārdnīca. 42807. sleja