Francija

                                               S A T U R S

    Ievads

I    Francijas vēsture.

II   Francijas politika:

-          valsts pārvaldes modelis;

-          lielākās politiskās partijas un grupējumi.

III  Francijas ekonomika:

-          Francijas ekonomiskā iekšpolitika:

                            lauksaimniecība;

                            enerģētika;

                             ražošana:

                                                          ~ tērauda ražošana;

                                                          ~ tekstilrūpniecība un audumu ražošna;

                                                          ~ autobūve;

                                                          ~ augstu tehnoloģiju ražošana.

                                                 transports;

                                                 izglība;

                                                 veselības aizsardzība;

                                                 eksports un imports;

                                                 bezdarbs;

                                                 valsts parāds;

                                                 privatizācija.

-          Francijas ekonomiskā ārpolitika:

                             Eiropas Savienība;

                             cilvēktiesības;

                              NATO.

IV  Francijas sadarbība ar Latviju:

-          ekonomiskās attiecības;

-          ārējā tirdzniecība;

-          investīcijas;

-          tirdzniecība un rūpniecība;

-          Latvijas vēstniecība Francijā;

-          starpresoru sadarbība;

-          sadarbība kultūras jomā.

V   Nobeigums.

VI  Izmantoto uzziņas avotu saraksts.

VII Pielikums.

 

 

     Darba tēma ir “Francija, tās ekonomika un sadarbība ar Latviju”. Uzmanīna tiks  koncentrēta uz Francijas ekonomiskās un politiskās situācijas attīstību  90-jos gados.

     Darba pirmajā  sadaļā tiks dots neliels ieskats Francijas vēsturē, sākot no 1 milj.g.p.m.ē. līdz pat šī gadsimta deviņdesmitajiem gadiem.

     Darba otrajā sadaļā būs iegūstama informācija par Francijas politisko iekārtu un galvenajām politiskajām partijām valstī.

     Trešā sadaļa dos ieskatu Francijas ekonomikā, apakšsadaļā varēs iepazīties ar Francijas ekonomiskās iekšpolitikas raksturojumu, bet otrajā apakšsadaļā – ar Francijas ekonomiskās ārpolitikas raksturojumu.

     Šī darba pēdējā sadaļa tiks veltīta tēmai – “Francijas sadarbība ar Latviju”. Šajā sadaļā varēs iepazīties ar dažādiem līgumiem un vienošanām, kas noslēgtas starp abām valstīm pēdējo desmit gadu laikā.

     Pielikums kalpos kā šī darba īss apskats. Tajā varēs iepazīties ar Francijas ekonomiku, kas būs dota  skaitļos,  kā arī ar fotogrāfijām, kas attainos Francijas populārākos politiķus un pazīstamas vietas.

     Par savu uzdevumu esmi izvirzījusi pēc iespējas spilgtāk atainot Franciju pēdējo desmit gadu laikā, kā arī parādīt to , cik liela nozīme šai valstij ir bijusi un būs Latvijas turpmākajā attīstībā un virzībā uz Eiropa Savienību.

 

 

 

Francijas vēsture

                                                                                                                          Arheoloģiskajos      izrakumos atklātās akmens laikmeta kultūras (Šelas,Ašelas, Mustjē) liecina, ka Francijas teritorija bijusi apdzīvota jau pirms 1 miljona gadu. 1.gt.beigās p.m.ēras Francijas teritorijas lielākajā daļā dzīvoja ķelti,ko romieši sauca par galliem.2.gt.beigās p.m.ē. romieši sāka Gallijas iekarošanu un pēc Jūlija Cēzara karagājieniem tā tika iekļauta Romas impērijā.5.gs.izveidojās Franku valsts,tajā attīstijās feodālās attiecības;9.gs.jau bija radušies lieli muižu īpašumi.Pēc Karolingu impērijas sabrukuma(843.g.) radās Rietumfranku karaliste,kas aizņēma aptuveni tagadējās Francijas teritoriju.  10. gs. šo valsti sāka saukt par Franciju. 987. gadā par Francijas karali kļuva Hugo Kapets. Aizsākās Kapetingu dinastijas valdīšanas laiks Francijas vēsturē. Šajā laikā amatniecības un tirdzniecības attīstība veicināja pilsētu izaugsmi un nostiprināšanos. Līdz 12. gs. vidum Francija bija feodāli sadrumstalota valsts un daļa tās teritorijas atradās Anglijas pakļautībā.

     12.-14. gs. radās priekšnosacījumi feodālās sadrumstalotības likvidēšanai un pārejai uz centralizētu valsts pārvaldi. Nostiprinājās karaļa vara. Varas centralizācijas tendences pastiprinājās Ludviķa IX un Filipa IV Skaistā valdīšanas laikā. 1302. gadā Filips IV Skaistais sasauca pirmos ģenerālštatus. Francijā izveidojās kārtu pārstāvniecības monarhija. Tālāko Francijas ekonomisko un politisko attīstību aizkavēja Simtgadu karš (1337. – 1453.gg.).

      15. gs. beigās Francijā sāka veidoties kapitālistiskās ražošanas attiecības, attīstījās manufaktūras, uzplauka ārējā tirdzniecība. Nostiprinājās karaļa vara. 16. gs. otrajā pusē  Francijā sākās dziļa sociālpolitiska krīze.

      16. un 17. gs. mijā Francijā sākās straujš ekonomikais uzplaukums, ko sekmēja Indriķa IV uzsāktā un realizētā merkantilisma politika; nostiprinājās absolūtā karaļa vara.  Karaļa absolūtās varas spilgtākais pārstāvis Francijā – Ludviķis XIV. 16. – 17. gs. bija franču nācijas izveidošanās laiks.

       18. gs. Francijas rūpniecībā nostiprinājās kapitālistiskais ražošanas veids.Pēc Francijas sakāves karā par Spānijas mantojumu (1701. – 1714.gg.) un Septiņgadu kara (1756. – 1763.gg.) valstī sākās ekonomiskais pagrimums, bads, bezdarbs, notika zemnieku nemieri. Pret absolūtismu vērsās visi sabiedrības slāņi. 1789. gada 14. jūlijā tautas sacelšanās un Bastīlijas ieņemšana ievadīja Lielo franču revolūciju ( 1789. – 1794.gg.), kas likvidēja monarhiju un feodālo iekārtu Francijā un radīja apstākļus brīvai ekonomiskajais un sociālai sabiedrības attīstībai.

      1792. gadā Francijā tika proklamēta republika (Pirmā republika), nostiprinājās kapitālistiskās ražošnas attiecības.

      1804. gadā Napoleons I nodināja impēriju, nostiprinājās buržuāzijas politiskā vara. Pēc Francijas armijas sagrāves Krievijā (1812.g.) Rietumeiropā izvērsās cīņa par atbrīvošanos no Francijas jūga. Pēc Napoleona I atteikšanās no troņa (1814.g.), Francijā atkal sāka valdīt Burbonu dinastija. Šajā laikā politiskā vara atradās muižniecības un garīdzniecības rokās.  Jūlija revolūcijas laikā (1830.g.), Burbonu dinastija tika gāzta, par karali kļuva Luijs Filips. Viņa valdīšanas laikā pasliktinājās sociālais, ekonomiskais un politiskais stāvoklis Francijā. 1931.g. un 1834.g. gados notika pirmās lielās strādnieku sacelšanās Lionā. Saasinājās šķiru cīņa un Francijā uzlirsmoja jauna revolūcija (1848.g.), kurā strādnieku šīra bija galvenais virzītājspēks. Monarhija tika gāzta un nodibināta  Otrā republika (1848. – 1852.gg.). 1851.g. gadā, pēc valsts apvērsuma, tika nodibināta Napoleona  III  militārā diktatūra.  Napoleona III avantūrisma ārpolitika un Francijas sakāve Francijas – Prūsijas karā  (1870. – 1871.gg.) izraisīja Otrās impērijas krišanu, izveidojās  Trešā republika  (1870. –1940.gg.).

      Vispārējā daraba konfederācija tika dibināta 1895. gadā. 20. gs. sākumā sociālistiskā kustība sašķēlās, izveidojās divas  partijas, kuras 1905. gadā apvienojās Francijas Sociālistiskajā partijā.

       19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Francijā sākās imperiālisma periods. 19. gs. beigās tika nobeigta Francijas kolonionālās impērijas izveide. Francijas īstenotā ārpolitika sadūrās ar citu Eiropas attīstīto valstu interesēm. Eiropā izveidojā divi militārpolitiski grupējumi – Antante un Trejsavienība.Imperiālistisko valstu pretrunas izraisīja  Pirmo pasaules karu ( 1914.-1918.gg.). Kara sākums bija neveiksmīgs Francijas armijai, tā cieta vairākas sakāves. Pēc Versaļas miera līguma 1919. gadā, Francija atguva Elzasu un visu Lotringu, paplašināja savus koloniālos valdījumus. Pirmais pasaules karš novājināja Francijas ekonomiku, tā kļuva par ASV un Anglijas parādnieci. 1918. – 1920.gados aktivizējās revolucionārā kustība. Francijas ekonomiskais stāvoklis nonāca dziļas depresijas stāvoklī pasaules ekonomiskās krīzes laikā.

      Fašistiskās Vācijas uzbrukums Francijai sākās 1940. gada maijā, vācu karaspēks okupēja divas trešdaļas Francijas teritorijas. Tika nodibināts profašistiskais Višī režīms. 1942. gadā tika okupēta visa Francijas teritorija. Pretošanās kustību okupantiem organizēja Francijas komunistiskā partija (FKP). 1944. gada 2. jūnijā tika izveidota Francijas pagaidu valdība. No 1944. līdz 1947. gadam Francijas valdībā tika pārstāvēti arī komunisti, tika realizētas progresīvas sociālās reformas, pieņemta Ceturtās republikas konstitūcija (1946.g.). 1949. gadā Francija iestājās NATO. 1958. gadā Šarla de Golla valdība ieguva ārkārtējas pilnvaras, tika pasludināta Piektā republika. Tika pieņemta jauna konstitūcija, par pirmo prezidentu kļuva Šarls de Golls. 1966. Francija izstājās no NATO militārās organizācijas. 1969. gadā Šarla de Golla valdība organizēja referendumu par administratīvi teritoriālās pārvaldes sistēmas reorganizāciju un Senāta reformu. Pēc neveiksmes referendumā  Šarls  de Golls bija spiests atstāt prezidenta posteni. Nākamais Francijas prezidents bija Žoržs Pompidū. 1974. gadā par prezidentu tika ievēlēts Valerī Žiskārs d`Estēns. Paplašinājās Francijas sadarbība ar NATO. 1981. gadā par prezidentu kļuva Fransuā Miterāns, bet 1995. – Žaks Širaks.

 

 

 

Francijas politika.

Valsts pārvaldes modelis.

     Francija ir republika , valsts un valdības galva ir prezidents (skat. 1. pielikumu), ko uz septiņiem gadiem ievēl vispārējās, tiešās vēlēšnās. Prezidents ieceļ premjerministru un valdības locekļus, izsludina likumus, iesniedz likumprojektus referendumam, vada Augstāko aizsardzības padomi u Aizsardzības komiteju, ir Francijas bruņoto spēku virspavēlnieks. Prezidents var atlaist Parlamentu, viņam ir veto un apžēlošanas tiesības.

     Likumdevējs orgāns ir Parlaments, kas sastāv no divām palātām: Nacionālās sapulces (557 deputāti) un Senāta (321 deputāts). Nacionālo sapulci uz pieciem gadiem ievēl vispārējās, tiešās vēlēšanās pēc mažoritārās sistēmas 2 kārtās. Senātu uz deviņiem gadiem gadiem ievēl elektoru kolēģija, kas sastāv no vietējo pašvaldību orgānu pārstāvjiem un Nacionālās sapulces deputātiem.  Ik pēc trim gadiem atjauno vienu trešdaļu Senāta sastāva. Izpildvaru realizē prezidents un valdība – Ministru padome. Valdībā ietilpst premjerministrs, valsts ministri, ministri un valsts sekretāri.

     Vietējās pašpārvaldes orgāni ir apgabalu (reģionu) padomes, departamentu ģenerālpadomes, komūnu municipālpadomes, ko ievēl vispārējās, tiešās vēlēšanās.

     Tiesu sistēmā ietilpst 1. instances tiesas (procesa tribunāli un lielā procesa tribunāli), 2 instances tiesas (apelācijas tiesas) un 3. instances tiesas (kasācijas tiesas). Prezinentu un ministrus var tiesāt speciāli izveidota Augstākā tiesa.

Galvenās politiskās partijas.

1.      Sociālistu partija  ( P S ).

      Šī partija ir dibināta 1971. gadā un to dibināja Fransuā Miterāns. Desmit gadu laikā tā kļuva par vienu no vadošajām partijām Francijā un 1981. gadā šīs partijas pirmais sekretārs Fransuā Miterāns tika ievēlēts par Francijas Republikas prezidentu.

2.      Francijas komunistiskā partija (PCF)  (FKP – latv.)

      1920. gadā tika izveidota SKFN (Starptautiskā komunisma Francijas nodaļa), vēlāk šī nodaļa kļuva par Francijas komunistisko  partiju. Pēc Fransuā Miterāna ievēlēšanas par prezidentu, PCF izveidoja koalīciju ar Sociālistu partiju.

3.      Republikas vienošanās grupa (RPK).

      Šo politisko grupējumu izveidoja Žaks Širaks 1976. gadā.

1993. gada martā, uzvarot vēlēšanās, RPK kļuva par visietekmīgāko politisko partiju Francijā (17,03 % balsu un 45% vietu Nacionālajā Sapulcē).

     1995. gadā Žaks Širaks kļuva par Francijas prezidentu uzvarot vēlēšanās ar 52,04% balsu. 55% no vēlētājiem bija gados jauni cilvēki (18 – 24) un 62% no jaunajiem vēlētājiem bija vīrieši.

4.      Francijas Demokrātiskais Grupējums (UDF)

          Šo politisko grupējumu 1978. gadā dibināja Valerī Žiskārs d`Estēns.

5.      Nacionālā Fronte (NF).

           Politiskā partija, ko 1972. gadā dibināja Žans Marija Le Pens.

Francijas ekonomika.

        Francija ir valsts, kas pēckara gados viskonsekventāk iestājās par nepieciešamību apvienot Rietumeiropas valstis vienotā veselumā.

        Kāpēc valstij, kas bija otra lielākā koloniālā impērija pasaulē un otra lielākā valsts Eiropā, bija tik noturīga pārliecība par  nepieciešamību apvienot visus Eiropas ekonomiskos  un politiskos resursus? Atbilde ir vienkārša – tieši Francijas nozīmīgā vieta pasaules un Eiropas vēsturē un tādejādi iegūtā vēsturiskā pieredze ir šīs bezierunu Eiropas vienotības politikas pamatā.

        Francijas ekonomikas plānotāji bija vienoti pārliecībā, ka valsts viena pati nevarēs veikt  radikālas ekonomiskas pārmaiņas. Trīsdesmito gadu krīze un Otrais pasaules karš bija iedzinuši Francijas ekonomiku dziļā krīzē. 1945. gadā Francijas infrastruktūra bija gandrīz sagrauta, valdīja dziļa finansu krīze, ārējā tirdzniecība faktiski nepastāvēja.

       Tomēr trīsdesmit gadu laikā – no 1945. līdz 1974. gadam – Francija spēja radīt ilglaicīgu ekonomisko kāpumu. Septiņdesmito gadu ekonomiskā krīze mazināja  ekonomikas pacēlumu, tomēr nemainīja attīstības kopējo viezību. No 1945.  līdz 1958. gadam  galvenās ekonomikas jomas, kurām tika pievērsta sevišķa uzmanība, bija transports, enerģētika un smagā industrija.

       Pateicoties vienota Eiropas tirgus izveides politikai, aktīvajai ārējai tirdzniecībai un investīcijām no 1958. līdz 1973. gadam Francija attīstījās iepriekš paredzētajā valsts ekonomiskās izaugsmes tempā. Šajā periodā īpaša uzmanība tika pievērsta arī reģionālās attīstības politikai.

       Franciju, līdzīgi kā pārējās Rietumeiropas valstis, ļoti smagi skāra pasaules ekonomiskā krīze septiņdesmito gadu sākumā. Šī krīzes posma pārvarēšanu Francija saistīja  ar Eiropas tirgiem. Eiropas integrācija šajā periodā bija Francijas ekonomiskās augšupejas pamatakmens.

Francijas ekonomiskā iešpolitika.

                                                         Lauksaimniecība.

       Lauksaimniecībā Francija ir līdere ES valstu vidū. Tā saražo apmēram 22% no visa kopējā lauksaimniecības preču kopprodukta ES. Francija šajā rādītājā apsteidz pat Vāciju. Francija ir arī otra lielākā pasaules eksportētājvalsts lauku- pārtikas produktu nozarē, atpaliekot tikai  no ASV.Interesants ir fakts, ka Francijas lauksaimniecībā iesaistīti tikai 6% no visiem valsts  strādājošajiem cilvēkiem.

      55% no valsts kopējās zemes platības  tiek izmantotas saimniecībām. 61% no šīs zemez platības ir aramzeme, 35% ganības un 4% labības audzēšanai.

       Apmēram puse no Francijas lauksaimniecības peļņas nāk no ražas novākšanas, no kurām visienesīgākā ir graudaugu nozare. Ražojot 36. milj, tonnu kviešu gadā, Francija ir ceturtā lielākā  kviešu ražotājvalsts pasaulē un vien no vadošjām Eiropā. Cukurbietes Francijā ir ļoti svarīgs lauksaimniecības produkts. 1997. gadā Francijā izaudzēts 34,2 milj. tonnu cukurciešu un tā ierindojas pasaulē vienā no vadošajām lomām šajā nozarē, apsteidzot Vāciju.

        Francija ir trešā lielākā  augļu un dārzeņu audzētāja Eiropas Savienībā, atpaliekot tikai no Itālijas un Spānijas, kuru siltais klimats ir daudz labvēlīgāks šai lauksaimniecības nozarei.

        Francija ir arī viena no Eiropas Savienības līdervalstīm gaļas ražošanā.Tai ir lielākais valstij piederošais liellopu ganāmpulks (20,6 milj. galvu), cūku skaits Francijā (aptuveni 15. milj.) ir otrais lielākais Eiropas Savienībā, atpaliekot vienīgi no Vācijas.

Enerģētika.

        Šobrīd Francijā ražotais enerģijas daudzums nodrošina apmēram pusi valstij nepieciešamo  daudzumu, salīdzinot ar 1973. gada rādītāju, kad saražotās enerģijas daudzums bija tikai 23% no valstij nepieciešamā.

OGLES.

     Šāda veida enerģijas patēriņš sastāda tikai 6,6% no kopējā enerģijas patēriņa valstī. 1973. gadā šis skaitlis bija krietni lielāks – 22,7%. Vairāk kā divas trešdaļas ogļu tiek importētas no ASV, Austrālijas un Dienvidāfrikas.

DABASGĀZE.

      Dabasgāzes patēriņš sastāda apmēram 13% no saražotā enerģijas daudzuma. Šim skaitlim, sākot no 1960. gada rādītāja – 3,5%, ir bijusi tendence augt.

Ražošana.

      Francija Eiropā ir otra lielākā ražotājvalsts un ceturtā pasaulē, atpaliekot no ASV, Vācijas un Japānas. Ražošanas sektors nodrošina apmēram 29% no valstī pieejamām darbavietām. Saražotā produkcija sastāda apmēram 80% no eksportējamo preču daudzuma.

TĒRAUDA RAŽOŠANA.

       Tērauda ražotnēs ik gadus tiek saražots apmēram 17 milj. tonnu tērauda un šī ražotne ir divpadsmitā lielākā pasaulē un ceturtā lielākā Eiropas Savienībā, atpaliekot tikai no Vācijas, Itālijas un Anglijas.

       Kopš 1974. gada tērauda ražošana izaugusi vismaz uz trešdaļu. Francijas tērauda ražošana tiek koncentrēta galvenokārt valsts ziemeļu daļā – apmēram ap tērauda jūrasostu – Dankerku.

TEKSTIL UN AUDUM RAŽOŠANA.

 

        Šajā ražošanas sektorā tiek nodarbināti apmēram 254 000 cilvēku un tā ikgada kopējais naudas apgrozījums ir 170 biljoni franku (28 biljoni $).Apmēram trešā daļa no saražotās preču daudzuma tiek eksportēta.

AUTOBŪVE

         Francija ir pasaules trešā lielākā vieglo automobīļu eksportētājvalsts.Apmēram 350 000 cilvēku ir nodarbināti šajā ražošanas sektorā.

         Franču motorrūpnieki apmēram 60% no saražotajām precēm eksportē uz ārvalstīm.

         1993.gadā automobīļu industrija beidza gadu ar apmēram 26,6 biljonu ( 4,8 bilj.$) lielu peļņu.

         70.gados pasaules līdervalsts kuģu būvē bija Francija, bet līdz 90.gadiem šī līderpozīcija tika zaudēta, un Francijai ir tikko pamanāma nozīme šajā nozarē pasaulē, taču laivu un burāšanas ekipējumu ražotnē Francija vēl joprojām tiek uzskatīta par labāko un konkurēt spējīgāko pasaulē.

AUGSTU TEHNOLOĢIJU RAŽOŠANA

        

         Augsto tehnoloģiju ražojumi nodrošina apmēram 20% no kopējā ražošanas eksporta.Francija ir viena no visattīstītākajām valstīm pasaulē ieroču ražošanā.Pēdējo pāris gadu laikā ir novērojama ieroču ražošanas samazināšanās.Francija ir piektā lielākā ieroču eksportētājvalsts pasaulē.

         Francija ieņem ļoti augstu vietu pasaules telekomunikāciju ražošanā.

Transports

         Ar apmēram 965 000 km garu sliežu ceļu, Francija dzelzceļa tīkla kopgarums ir lielākais Eiropā.

         Ļoti svarīgs Francijai ir pazemes tunelis ar Londonu.Uz šo brīdi uz Londonu vilciens dodas katru stundu.Vienas biļetes cena ir apmēram 115$, bet ja ir vēlēšanās braukt pirmjā klasē, tad biļetes cena pieaugs, un būs jāmaksā jau 458$.Lai nokļūtu no Parīzes līdz Londonai, ir vajadzīgas tikai trīs stundas.

Izglītība

         Francija ir sadalīta 27 izglītības zonās un katra šī zona ir atbildīga par izglītības pārvaldīšanu katrā tās reģionā,sākot no pamatskolas līdz augstākajam līmenim.Izglītība līdz 16 gadu vecumam ir obligāta un par to nav jāmaksā.Pirmā izglītības iegūšana sākas sešu gadu vecumā un ilgst piecus gadus.Sasniedzot 11 gadu vecumu bērni tiek iesaistīti vidējās izglītības pirmajā posmā, kur mācās četrus gadus.15 gadu vecumā jaunieši var iesaistīties otrajā vidējās izglītības posmā.Beidzot otro vidējās izglītības posmu mācības var turpināt augstākās mācību iestādēs.

 

 

Veselība

         Vidējais mūža ilgums Francijā ir 78 gadi.Veselības sektors nodarbina apmēram 2 miljonus cilvēku, no kuriem apmēram 600 000 strādā slimnīcās.

         1996.gadā no veselībai paredzētajiem 801,6 miljoniem franku,44,3% tika iztērēti slimnīcu uzturēšanai, 10,6% zinātnes attīstībai, 16,5% zāļu ražošanai.

         Katra persona Francijā ik gadu veselībai iztērē apmēram 12 400 franku( 2066$).

Eksports un imports

         1980.gadā eksporta kopējais apgrozījums bija 116 miljoni ASV dolāru, bet jau 1994.gadā šis skaitlis pieauga līdz 235,9 miljoniem ASV dolāriem.Imports savukārt 1980.gadā sasniedza 135 miljonus ASV dolāru, bet līdz 1994.gadam šis skaitlis sasniedza 230,2 miljonus ASV dolāru.

         1993. gadā 11% no visām  importējamām  precēm sastādīja pārtika, bet kurināmais sastādīja tikai 9% no impotēto preču daudzuma. (1980. gadā kurināmo importēja par 18% vairāk). Caurmērā Francijas eksports ik gadu ir samazinājies par apmēram 0,45%, bet imports apmēram par 1,05% katru gadu.

Bezdarbs.

    Pēdējo divdesmit gadu laikā bezdarba līmenis pieaudzis līdz kritiskajai robežai – 1996. gadā par bezdarbniekiem tika reģistrēti 3 milj. iedzīvotāju un tas ir gandrīz septiņas  reizes vairāk nekā 1974. gadā. Cīņa ar bezdarbu kļuvusi par visu pēdējo valdību galveno izaicinājumu.

     Sociālistu vadītajai valdībai, par spīti daudzo analītiķu skepsei, tomēr izdevies pavairot darba vietu skaitu (1998. gadā tika radīts 300 000 jaunu darba vietu). Premjerministrs Lionels Žispēns īstenojis arī savu pirmsvēlēšanu solījumu un pieņēmis likumu par 35 stundu darba nedēļu ( tiek apmaksāta kā 39 stundu darba nedēļa).

     Uzskata, ka mērķis tuvākajos desmit gados panākt bezdarba samazināšanos Francijā mazāk par 5% ir reāls.

Valsts parāds.

     Otra lielākā problēma ir valsts parāds. Tomēr arī šeit manāma valsts aktivitāte situācijas uzlabošanai. Budžeta deficīts no 323 miljardiem franku 1995. gadā divu gadu laikā ir samazināts līdz 268 miljardiem franku.

Privatizācija.

     Lai gan pie varas esošie sociālisti priekšvēlēšanas kampaņā strikti pretojās iepriekšējās valdības veiktajai privatizācijas politikai, nonākot pašiem pie varas, tika saglabāta ekonomiskās politikas kontinuitāte  un tiek turpināta valsts lielo uzņēmumu privatizācija. Tā, piemēram, jau 1997. gadā tika daļēji atvērti kapitāli tādiem gigantiem kā  “Thompson CSF”, “France Tekecom” kā arī pārdotas atlikušās valsts kapitāla daļas kompānijās  USINOR, AGF u.c.  Lielā mērā šī privatizācijas politikas turpināšana tika īstenota lai glābtu grūtībās nonākušos valsts uzņēmumus. Tā, piemēram, valsts ieguva  80 miljardus franku, samazinot savu akciju daļu “France Telecom” līdz 63%. Līdzīga restrukturizācija tika sākta arī zaudējumus nesošajā finansu sektorā. “Credit Lyonais” privatizācijas sākšana ir viens no iespaidīgākajiem piemēriem šajā jomā.

Francijas ekonomiskā ārpolitika.

      Francija ir valsts, kas pēckara gados viskonsekventāk iestājās par nepieciešamību apvienot Rietumeiropas valstis vienotā veselumā. Francijas līderi Žans Monē un Roberts Šūmans  bija galvenie Eiropas savienības idejas ģeneratori. Viņi ticēja. ka Eiropas nācijām ir jāapvienojas vienotā organizācijā. Un tā, 1951. gada 18. aprīlī tika dibināta Eiropas Ogļu un Tērauda  Savienība. 1957. gada 25. martā  sešas šīs organizācijas dalībvalstis ( Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande) parkstīja Romas līgumu un izveidoja Eiropas Ekonomikas Savienību (EES). 1973. gada 1. janvārī Žorža Pompidū, Francijas prezidenta, vadībā EES tika tika uzņemtas vēl trīs jaunas dalībvalstis: Anglija, Dānija, Īrija.

Eiropas Savienība.

     ES tika izveidota 1991. gadā, kad EES tika pārdēvēta par Eiropas Savienību. Šobrīd ES ir 15 dalībvalstis.

      1999. gada 1. janvārī tika izveidots eiro un 11 no 15 Eiropas Savienības dalībvalstīm (ieskaitot arī Franciju) piedalās projektā , lai ar 2001. gadu ieviestu eiro kā vienotu Eiropas Savienības dalībvalstu valūtu.

      Francija kopā ar Eiropas Savienības dalībvalstīm ļoti nopietni nodarbojas ar Eiropas integrācijas jautājumu, īpašu uzmanību pievēršot Centrālajai un Austrumeiropai. Ir ļoti daudz nozaru, kurās kā Eiropas Savienība, tā arī Francija cenšas palīdzēt citām valstīm:

-          palīdzības sniegšana reģioniem, kur ir iestājies ražošanas pagrimums;

-          cīņa ar ilgtermiņa bezdarbu;

-          lauku reģionu attīstības veicināšana.

N A T O.

      Francija iestājās NATO 1949. gadā, bet izstājā no šīs organizācijas 1962. gadā. Uz šo dienu Francija piedalās NATO apspriedēs, bet neskaitās NATO dalībnieks. Francijai ir nepieciešama neatkarība no NATO integrētās militārās sistēmas.

Francijas sadarbība ar Latviju.

Ekonomiskās attiecības.

      Ne tikai Latvijas puse uzsakta par prioritāti divpusējās ekonomiskās sadarbības stiprināšanu, arī Francijas puse ir neapmierināta ar Latvija – Francijas ekonomiskās sadarbības salīdzinoši zemo līmeni. Divpadsmitā vieta (1999.  gadā) kā  Latvijas tirdzniecības partnerei un vājās investīciju pozīcijas Latvijā neatbilst Francijas ekonomiskajam potenciālam pasaulē. Francija ir ceturtā lielākā  eksportētājvalsts pasaulē.

      Par objektīviem iemesliem abu valstu pasīvajā sadarbībā var minēt Latvijas tirgus apjomu un mazo iedzīvotāju skaitu. Kā īslaicīgs faktors noteikti ir jāmin nesenā Krievijas krīze.

      Francijai, atšķirībā no Vācijas un Skandināvijas valstīm, nav ekonomisko tradīciju Latvijā, nav arī izteiktas ekonomiskās politikas orientācijas uz  Ziemeļu valstīm. Turklāt Francija Latvijas administratīvo sistēmu vērtē kā smagnēju, un arī bieži mainīgā likumdošana nevieš franču iespējamajos partneros nedādas optimistiskas cerības.

      Trūkst mobilizācijas, piemēram , tādā svarīgā jautājumā kā Latvijas uzņēmumu piedalīšanās Francijas izstādēs, gadatirgos. Pēdējā Francijas ražojumu izstāde Latvijā notika tikai 1994. gadā. Francijas puse gribētu to atkārtot. Tā notiks 2001. gadā Rīgas  800-gades ietvaros.

Ārējā  tirdzniecība.

     Latvijas ārējās tirdzniecības apjoms ar Franciju 1999. gada janvāra – oktobra periodā sasniedza 2,2 % no kopapgrozījuma. Latvija uz Franciju eksportēja preces 1,8 % apmērā no kopējā eksporta, bet importēja no Francijas preces 3,11 % apmērā no kopējā importa.

     1995. gadā Francijas daļa Latvijas ārējā tirdzniecībā bija tikai 1 %, tad 1999. gada astoņos mēnešos jau 2,6 %. Ir vērojams kopējā tirdzniecības apjoma pieaugums 1999. gada astoņos  mēnešos salīdzinājumā ar 1998. gada pirmajiem astoņiem mēnešiem Latvijas eksports  uz Franciju pieaudzis par 13% un imports par 23,4 %.

      Svarīgākās preces Latvijas eksportā uz Franciju 1999. gada pirmajos desmit mēnešos bija rūpniecības produkcija – 26,5 %, koksne – 40,55 %, tekstilmateriāli un tekstilizstrādājumi – 19,62 %, ķīmiskās rūpniecības un sakaru nozaru produkcija-5,1%.

       Savukārt svarīgākās preces Latvijas 1998. gada importā no Francijas bija ķīmiskā un sakaru nozaru produkcija – 27,42%, mašīnas, mehānismi, elektriskās iekārtas – 23,37 %, transporta līdzekļi – 15,23 %, pārtikas rūpniecības produkti – 5,7 %.

Investīcijas.

      Līdz 1999. gada novembrim Latvijā bija reģistrētas 62 uzņēmējsabiedrības ar Francijas kapitāla līdzdalību. Investīciju ziņā Francija ieņem 41 vietu. 1995. gadā bija vērojams salīdzinoši vislielākais investīciju pieplūdums. 1999. gadā investīciju apjoms ir pat nedzaudz krities.

      Kopumā francijas uzņēmumi ir veikuši vairākus mēģinājumus ienākt Ltvijā,taču daži no tiem nav bijuši veiksmīgi un vairāki projekti palikuši tikai ideju līmenī.

Tirdzniecība un rūpniecība

      Lavijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera sadarbojas ar Nansī Tirdzniecības un rūpniecības kameru.

      Latviju apmeklējušas divas Nansī TRK(tirdzniecības un rūpniecības kamera) un Fancijas uzņēmumu misijas,izrādot ieinteresētību galvenokārt elektronikas jomā.Ārējo ekonomisko attiecību birojs ir veicis kopīgu semināru LTRK interesentiem par piedalīšanos Francijas izstādēs-gadatirgos.Interese ir bijusi liela,tādēļ darbs tiks turpināts.

Latvijas vēstniecības Francijā ieguldījums ekonomisko attiecību uzlabošanā.

       Latvijas vēsniecība  1999. gadā ir saņēmusi 167 Francijas uzņēmumu pieprasījumus un 46 Latvijas uzņēmumu pieprasījumus. Vēstniecība regulāri sagatavo un izplata informatīvus kopsavilkumus par ekonomiskajām aktualitātēm Latvijā un izsūta tos ekonomiska rakstura institūcijām.

Starpresoru sadarbība.

     Francija ir izrādījusi interesi par projektiem,kas saistīti ar Latvijas iestāšanoa Eiropas Savienībā un piedāvā sadarbības projektus atsevišķām ministrijām. Francija ļoti rūpējas par savas valodas izplatību un izmantošanu starptautiskās organizācijās, īpaši Eiropas Savienībā, kur franču valoda ir viena no oficiālajām valodām. Kopš 1989. gada Biedrība

Latvija – Francija ik gadus uzņēmās intensīvo franču valodas kursu rīkošanu. 1996. gadā, kad Francijas vēstniecība Latvijā izveidoja Franču kultūras centru, valodas kursi tika pārvietoti.

Sadarbība kultūras jomā.

     Francija daudz dara savas kultūras un valodas izplatīšanā Latvijā, Rīgā aktīvi darbojas Francijas kultūras centrs. Ar Francijas Ārlietu ministrijas strpniecību tiek rīkota arī latviešu valodas apmācība Francijā. Latvija bija pārstāvēta arī Baltijas dienās Montpeljē universitātē. Par ļoti nozīmīgu pasākumu varētu kļūt 2001. gadā paredzētā Latviešu kultūras izstāde Parīzē.

    Sadarbība veidojas Latvijas un Francijas augstskolu starpā. Notiek regulāra pasniedzēju un studentu apmaiņa, kopīgu studiju programmu veidošana un īstenošana kultūras menedžmenta un kultūras socioloģijas jomās, kā arī sadarbība zinātniski-pētnieciskajā jomā. Kā viens no nozīmīgākajiem kultūras projektiem minama plānotā kultūras socioloģijas konference 2000. gada oktobrī.

    Būtu svarīgi informēt Francijas valdības vadītāju par Latvijai tik nozīmīgo projektu – jaunas Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecību. 1999. gada 12. novembrī UNESCO Ģenerālā Asambleja vienbalsīgi pieņēma rezolūciju par atbalstu Latvijas jaunās bibliotēkas celtniecību. Decembrī UNESCO tika izveidota starptautiska darba grupa, kura uzsāka darbu pie finansējuma meklēšanas bibliotēkas jaunās ēkas celtniecībai. Šajā sakarā būtu interesanti uzzināt Francijas nostāju un sadarbības veidu, kādu Francija varētu sniegt. Kā papildus argumentus var izmantot informāciju par to, ka francūži paši tikai 90-to gadu sākumā uzcēla savu ultramoderno Francijas Nacionālo bibliotēku, kas nes bijušā prezidenta Fransuā Miterāna vārdu.

Francija ir viena  no attīstītākajām pasaules un Eiropas valstīm no dziļa ekonomiskā pagrimuma pēc Otrā pasaules kara Francija spējusi panākt ilglaicīgu progresu, kas tagad ļauj to dēvēt par vienu no pasaules ekonomiskajām lielvarām.Šīs attīstības pamatā ir gan veiksmīgā ārējās tirdzniecības un investīciju politika, gan valsts ieguldījums ekonomiskās politikas plānošanā pirmajos pēckara gados, tomēr galvenais faktors neapšaubāmi ir vienotās Eiropas ekonomiskās telpas izveide, kas veicināja uzplaukumu gandrīz visās nozarēs.Francijas ekonomikai gaidāmi labi laiki.

       Jāsaka arī, ka Francija ir devusi lielu ieguldījumu Latvijas attīstībā un tās ceļā uz Eiropas Savienību.

       Francija ir valsts, kas ne tikai spēj nodrošināt savu nākotni, bet spēj arī palīdzēt citām, mazāk attīstītām, valstīm.Tas ir ceļš, kā panākt līdzsvaru visu Eiropas valstu vidū.Tā ir Latvijas nākotne Eiropā un pasaulē.

 Izmantoto uzziņas avotu saraksts:

¨      Žurnāls “Kapitāls”   1999.g.Nr.6 

“Francija-vienotās Eiropas “krustmāte”’’  aut.D.Šmits

       22.-27.lpp.

¨      Francijas gadagrāmata “France” 1996

Izd.Francijā 1996.gadā

Izdevējs :Francijas Ārlietu ministrija.

(angļu val.)

¨      Francijas gadagrāmata “France”1999.

Izdots Francijā 1999.gadā

Izdevējs: Francijas Ārlietu ministrija.

(angļu val)

¨      1996.gada Gadagrāmata

Izd.Anglijā 1996.gadā

1094.-1105.lpp.

(angļu val.)

¨      Britu enciklopēdija .6.sējums

Izd.ASV.1991.gadā

918.-920.lpp.

(angļu val.)

¨      Latvija Padomju Enciklopēdija. 3.sējums

Izd. Rīgā. 1983.gadā

383.-404.lpp.

¨      “From plan to market”

World Development. Report 1996.

Izd.ASV. 1996.gadā.

188.-221.lpp.

(angļu val.)

¨      Internets

     

Francija skaitļos

1973. un 1993.gadā

	1973	1993
Saimniecības	17,6 milj	22 milj
Inflācijas līmenis	8,5%	2%
Bezdarbs	2,4%	11,5%
Strādājošie iedzīvotāji	22,3 milj.	24,6 milj.
Fermeri	9,5%	5,9%
Bērnu skaits uz vienu sievieti	2,3	1,77
Vidējais šķiršanās skaits	39 000	106 000
Vidējais dzīves ilgums(vīr.)	68,4 gadi	72,7 gadi
Vidējais dzīves ilgums(siev.)	75,9 gadi	80,9 gadi
Mirstība alkohola dēļ	22 000	15 000
Privāto automobīļu skaits	14 milj	24 milj.