Ģimene un valsts

DAUGAVPILS PEDAGOĢISKĀ UNIVERSITĀTE

EKONOMIKAS FAKULTĀTE

Sociālo zinātņu bakalaurs ekonomikā

Referāts

Ģimene un valsts

Pasniedzējs : Stūrainis

2001.gada februāris
SATURA RĀDĪTĀJS

1.	Ievads................................................................	3.	lpp.
2.	Laulības jēdziens..... ..... ..... ..... ..... ..... ..... ....	4.	lpp.
3.	Ģimene un valsts loma tajā ..... .......................	6.	lpp.
4.	Ģimenes un valsts mijiedarbība..............................	8.	lpp.
5.	Laulība un valsts funkcijas ..... ..... ..... ..... ..........	10.	lpp.
6.	Kopsavilkums.........................................................	11.	lpp.
7.	Izmantotās literatūras saraksts...............................	12.	lpp.

Ievads.

Šo tematu savam referātam izvēlējos tāpēc, ka tas ir man tuvs, jo man pašai ir ģimene, un man radās interese apskatīt to tuvāk valsts kontekstā. Proti, kas ir ģimenes pamatelementi, kāda ir valsts un ģimenes mijiedarbība utt..

Ģimenes sūtība  ir radīt pēcnācējus un pienācīgi gādāt par tiem, līdz tie sasnieguši pilngadību vai kļuvuši patstāvīgi, tā saglabājot  pilnveidojot civilizāciju uz planētas. Kā tas ir zināms, civilizāciju veido iedzīvotāji, kas dzīvo noteiktās teritorijās (valstīs). Kā tie  viens uz otru iedarbojas un papildina, es arī apskatīšu savā referātā.
LAULĪBAS JĒDZIENS

Laulība ir vīrieša un sievietes brīva savienība, kas noslēgta likumā paredzētajā kārtībā, radot laulātajiem savstarpējās personiskās un mantiskās tiesības un pienākumus. Laulība ir ģimenes pamats.

Apskatīsim, kā laulības jēdzienu definē  juridisko terminu vārdnīca.

Laulība ir tikai tad, ja tā noslēgta likumā noteiktajā kārtībā. Aizliegta laulība pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas. Izņēmuma gadījumā ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu, bet tiem nepiekrītot, ar bāriņtiesas atļauju laulībā var doties 16 gadus veca persona, ja laulības partneris ir pilngadīga persona. Aizliegta laulība

-         starp viena dzimuma personām,

-         kā arī pilngadīgajiem, ja tie atzīti par rīcības nespējīgiem gara slimības vai plānprātības dēļ,

-         starp radiniekiem taisnā līnijā,

-         brāļiem un māsām ,

-         pusbrāļiem un pusmāsām,

-         starp adoptētāju un adoptēto,

-         starp aizbildni un aizbilstamo,

-         starp aizgādni un aizgādnībā esošo,

-         kā arī tādai personai, kas jau atrodas laulībā.

Personas, kas vēlas doties laulībā, pēc viņu vēlēšanās laulā vai nu dzimtsarakstu nodaļas pārzinis, vai viens no astoņu konfesiju garīdzniekiem (ja tam ir attiecīgās konfesijas atļauja), personīgi klātesot līgavainim un līgavai, kā arī diviem pilngadīgiem lieciniekiem. Pirms laulāšanas  notiek izsludināšana, kas izdarāma, ja pieteikums ir iesniegts dzimtsarakstu nodaļā, kur izliekot uz vienu mēnesi sludinājumu par pieteicēju došanos laulībā. Ja pieteikums iesniegts garīdzniekam, izsludināšanu izdara pēc attiecīgās konfesijas noteikumiem. Pēc izsludināšanas izsludinātajiem  ir tiesības salaulāties sešu mēnešu laikā dzimtsarakstu nodaļā  vai pie garīdznieka arī tad, ja pieteikums un izsludināšana bijusi dzimtsarakstu nodaļā. Faktiskā kopdzīve bez laulību noslēgšanas nerada likumā noteiktās laulāto tiesības un pienākumus.[1]

ĢIMENE UN VALSTS LOMA TAJĀ

Ģimene ir pirmā sabiedrības forma. Tā balstās uz kopdzīves pamatiem starp vīru un sievu. Bez viņiem ģimenē ietilpst arī bērni.

Pie ģimenes (šaurākā nozīmē) pieskaita tēvu, viņa sievu un abus bērnus, kamēr viņi vēl atrodas nedalītā saimniecībā. Ģimenes locekļu savstarpējās attiecības patiesībā dibinās uz dabas un tikumības likumiem.

Ģimenes pamatpazīmes.

Sabiedrības daļai, kuru sauc par ģimeni, attiecināmas līdzīgas pamatpazīmes kā valstij, un proti:

1)    katrai ģimenei ir noteikta dzīves vieta, kurā tā vairāk vai mazāk uzturas patstāvīgi, pie kam visiem ģimenes locekļiem nav jābūt šajā “teritorijā” pierakstītiem,

2)    katrā ģimenē ir vismaz divi ģimenes locekļi,

3)    katru ģimeni raksturo attiecības, kādas valda tikai šjā ģimenē, jo katrs ģimenes loceklis indivīds ar savām rakstura īpašībām ir personība savā ģimenē.

Dažas sabiedrības zinātnes, kā piemēram socioloģija, uzskata, ka divus kopā dzīvojošus cilvēkus nevar uzskatīt par ģimeni, bet sabiedrība vadās pēc saviem nerakstītiem likumiem un morāles normām.

Ģimenes funkcijas

Valsts savas funkcijas realizē un virza uz visas sabiedrības labklājību, bet ģimene tās veic katram ģimenes loceklim. Ģimenes funkcijās ietilpst:

1)    “ģimenes pavarda” uzturēšana, t.i. ģimenes kopdzīves apstākļu regulēšana un uzturēšana;

2)    ģimenes nodrošināšana ar materiālajiem līdzekļiem;

3)    kultūras, tikumības un morāles radīšana ģimenes locekļos;

4)    attiecību uzturēšana ar tuvinieku ģimenēm;

5)    rūpes, kas saistītas ar veselību, dzīves vidi un apstākļie, par ģimenes locekļiem.

Kā ģimenes ārējās funkcijas varētu izdalīt sekojošas:

1)    aizsargāt savu ģimeni un apdzīvojamo platību;

2)    pārstāvēt un aizsargāt savas ģimenes intereses;

3)    nepieciešamības apstākļos griezties pēc atbalsta valsts institūcijās savas ģimenes dzīves apstākļu uzturēšanai.

Ģimene savas funkcijas īsteno:

1)    strādājot godīgā darbā, pelnot iztikas līdzekļus un ar tiem apgādājot savus ģimenes locekļus;

2)    rūpējoties, izglītojot ģimenes locekļus;

3)    dzīvojot saskaņā ar valsts varas izdotajiem likumiem.

Ģimenes konstitūcija  ir nerakstīta  un tā ir veidojusies no laika gala pēc dabas likumiem un katra ģimenes locekļa individualitātes. 

Mūsu valstī tiesiskās attiecības ģimenē regulē Latvijas Republikas Laulības un ģimenes kodekss, kā arī 1937.gada Civillikuma pirmās daļas  “Ģimenes tiesības” spēkā atjaunotie panti, ko savā darbībā stingri jāievēro pašvaldību dzimtsarakstu nodaļām.

ĢIMENES UN VALSTS MIJIEDARBĪBA

 

Ģimene – sabiedrības pamatkolektīvs

Tā kā par ģimeni runā kā par valsts pamatkolektīvu, tad starp ģimeni un sabiedrību (kas arī ir viens no valsts neatņemamām sastāvdaļām), kas atrodas savstarpējā atkarībā un mijiedarbībā,  pastāv sarežģītas un daudzveidīgas attiecības. Nebūtu pareizi uzskatīt sabiedrību vienkārši par daudzu ģimeņu apvienojumu. Ģimene ir svarīgs elements sabiedrības dzīvē, taču tās esamību, struktūru funkcijas un raksturu nosaka ne tikai sabiedrība, bet arī citi objektīvi un subjektīvi  faktori, piemēram, ģeogrāfiskā vide,  klimatiskie apstākļi, katra ģimenes locekļa personība, , ģimenes kolektīvā apziņa.  Ģimeni pamatoti var saukt  par sabiedrības pamatšūniņu. Kāpēc? Ģimene tāpat kā šūna ir veseluma elements. Dzīvā šūna nespēj dzīvot ārpus organisma, savukārt, ģimene ir saistīta ar sabiedrību[2] (ja vien uz to neiedarbojas ārkārtēji apstākļi, piemēram, nelaimes gadījums u.c.). Šūna veic noteiktas, organismam nepieciešamas funkcijas, bet kurām tas nespētu dzīvot.  To  pašu veic arī ģimene sabiedrībā (piemēram, sabiedrības atražošanu). Šūnas rodas un iet bojā, pārmainās, evolucionē, un arī ģimene ir pakļauta attīstības likumsakarībām.  Katra šūna raksturo organismu, kuram tā pieder; arī pēc atsevišķas ģimenes zināmā mērā var spriest par sabiedrību, ko tā pārstāv. Šajā salīdzinājumā uzskatāmi atklājas ģimenes un sabiedrības funkcionālās attiecības. Pie tam, nedrīkst aizmirst, ka ģimene atšķirībā no šūnas ir sociāla pamatvienība, tādēļ, kā aktīvs  un radošs spēks tā var būtiski ietekmēt sabiedrības attīstību.

Katras ģimenes dzīvē, kaut arī netieši un sašaurināti, atainojas norises, kas raksturīgas visai sabiedrībai. Ražošanas spēku attīstības rezultātā mainās sabiedrības ekonomiskā bāze, tai atbilstoši notiek pārmaiņas virsbūvē, ietekmējot arī ģimenes attiecības.  Attīstīdamās pēc savām  iekšējām objektīvām likumsakarībām, ģimene vienmēr ir atkarīga no sabiedriskās iekārtas, kurā tā pastāv. Ģimenē kā sabiedrības pamatkolektīvā savdabīgi atspoguļojas  sabiedriskās attiecības. [3]

LAULĪBA UN VALSTS FUNKCIJAS

Valts kā sabiedrības organizācijas uzdevums ir un paliek gādība un rūpes par sabiedrību, t.i. par tautu, kura apvienota valstī, un kā augstāk tika minēts, ka ģimene ir sabiedrības pamatšūniņa, arī par ģimeni vispār, Valsts ir organizācija, kura pastāv tautas dēļ. Citiem vārdiem, valsts ir tauta pati.

Laulība  kopš tās noslēgšanas brīža atrodas valsts aizsardzībā. Valsts aizsargā laulāto mantiskās tiesības, laulāto līgumiskās mantiskās attiecības, vecāku un bērnu tiesības un  atgādina par pienākumiem, aizsargā vecāku varu u.c.

Valstij kā sabiedrības organizācijai ir zināms mērķis un uzdevumi, kurus nav iespējams saniegt ar atsevišķa cilvēka spēkiem. Uzskati par valsti, tās būtību un uzdevumiem arī visos laikos nav vienādi. Piemēram, Aristotelis valsti skaidro kā “daudzu dzimtu un ciemu apvienību labākas, pilnīgākas dzīves sasniegšanai”. Turpretī Cicerons raksturo valsti kā “ar zināmām tiesībām un vispārējiem labumiem apvienotu cilvēku kopību”. Viduslaikos valsts mērķis bija cits: valsts bija baznīcas ierocis, un tādēļ valts uzdevums bija īstās ticības izplatīšana (krusta kari). Arī par valsts formulējumu tāpat kā politikas zinātnieki nav vienisprātis.

KOPSAVILKUMS

Ir veikts īss valsts un ģimenes apkopojums. Galvenais darba mērķis bija izzināt valsts un ģimenes mijiedarbību, valsts lomu ģimenē, kā arī apskatīt ģimeni valsts kontekstā. Uzskatu, ka darbs ir veikts. Tā kā visa valsts un ģimenes darbība un sapratne ir vērsta viena pret otru, tad jācer, ka tas arī turpmāk tā izpaudīsies un visu labklājība uzlabosies.

Tā kā ģimenes veidošanās un pastāvēšana noris pēc dabas likumiem un ģimenes veido valsts iedzīvotāju daļu (sastāvu), valsts ir ieinteresēta ģimeņu atbalstīšanā un labklājību sniegšanā. Šodien valstī sakarā ar demogrāfiskās situācijas pasliktināšanas valsts un ģimenes attiecības kļūst ciešākas no valsts puses. Valsts finansiāli atbalsta ģimenes veidošanos, pieaugumu un bērnu uzturēšanu ar dažādiem un dažāda lieluma pabalstiem. Valsts ir tikai attīstības stadijā, tādēļ arī daži pabalsti ir varbūt nelieli, bet valsts attīstībā jūtama augšupeja, kaut arī lēna, tādēļ nākotnē sagaidāma lielāka ģimeņu labklājība. Šajā ziņā daudz darba vēl ir valstij, un daudz arī ģimenei, kura turpina valsts attīstību.

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

1.     Civillikums, I daļa, Ģimenes tiesības, pieņemts 08.01.1937.g., nav publicēts, ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 1998.gada 11.jūnijam. .

2. Juridisko terminu vārdnīca, Autoru kolektīvs. Nordik, Rīga, 1998,
3. Demogrāfija, P.Zvidriņš, Rīga, 1989
4. Vispārējais tiesību pārskats , V.Vītiņš
5. “Ģimene”,  A.Studente, 1982.
6. “Ģimenes attiecību psiholoģija”,  S.Kovaļovs, 1990.

---

[1] Juridisko terminu vārdnīca, Nordik, Rīga, 1998, 129 lpp.

[2] “Ģimene”, A.Studentes redakcija, 1982. 5 lpp.

[3] “Ģimene”, A.Studentes redakcija, 1982. 6. lpp.