Iedzīvotāju attieksme pret sociālām pārmaiņām

Rīgas Tehniskā universitāte

Referāts priekšmetā Industriālās attiecības.

Iedzīvotāju  attieksme pret sociālām pārmaiņām

Sandis Feldmanis

RBMB4

Būvniecības fakultāte

Transportbūvju institūts

2001

Visas sociālās nevienlīdzības kopumā un arī katra no tām atsevišķi ietekmē konkrētu cilvēku un arī veselu sociālo grupu attieksmi pret notiekošajām pārmaiņām.

Veidojās visai pretrunīga attieksme pret sociāli ekonomiskajām un citām pārmaiņām Latvijā  pēdējos desmit gados.

No vienas puses ir notikusi tautsaimniecības pārstrukturizācija, pāreja uz tirgus ekonomikai atbilstošiem saimniekošanas principiem, radušās daudzas jaunas iespējas, nav vairāk kaut kādu produktu, preču un pakalpojumu deficīta, bet no otras puses, daudzi rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumi pārtraukuši savu darbību, ir izplatījies bezdarbs, daudzu sociālo grupu dzīves līmenis ir pazeminājies, pastiprinās nevienlīdzība kā starp atsevišķām cilvēku grupām, tā arī starp reģioniem. Tas rada visai pretrunīgu Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret tirgus ekonomiku. Šī attieksme, notiekošo procesu izpratne, lielā mērā ietekmē sociālās stratifikācijas   procesus. Jo viena situācija ir tad, kad cilvēki saprot, kas notiek, kāpēc tas notiek un kas viņus sagaida tuvākajā saigaidāmajā nākotnē un kas būs vēlāk un pavisam cita situācija ir tad , kad cilvēki neizprot notiekošo, nespēj atrast savu vietu notiekošajos procesos un slīgst depresijā  un nostaļģijā pēc veciem “labiem laikiem”. Šāda situācija ir ļoti sarežģīta, pretrunīga un arī bīstama, jo rodas reālas iespējas manipulēt ar cilvēkiem, bremzēt sāpīgo, bet progresīvo attīstību ceļā uz labklājību, tiesiskumu un sociālo stabilitāti.

Sabiedrības noslāņošanās un ekonomiskā nevienlīdzība aktuālu padara par valsts lomu ekonomikā. No vienas puses, tirdzniecības ierobežojumi vai citu vietējo ražotāju protežēšanas pasākumi var veicināt valsts ekonomisko un politisko izolāciju.  Taču, no otras puses, atvērta, bat maz konkurētspējīga ekonomika, var apdraudēt sabiedrības sociālo stabilitāti. Šīs dilemmas risināšana lielā mērā ir atkarīga no tā, cik lielā mērā sabiedrība spēj saskaņot ilgtermiņa un īstermiņa attīstības intereses un globalizācijas procesu radītas iespējas.

No vienas puses, Latvijas iedzīvotāji ir atbalstījuši brīvā tirgus ekonomikas idejas. Visās Saeimas vēlēšanās 90-os gados sabiedrības vairākums atbalstījis tās partijas, kuras savas programmās sludinājuši tirgus ekonomikas principus. Latvijā ar sabiedrības atbalstu ir veikta zemes reforma, namīpašuma denacionalizācija, mazo un vidējo uzņēmumu privatizācija. Pozitīvi tiek vērtēta Latvijas Bankas stingra monetārā politika, centieni pāriet uz bezdeficīta budžetu utt.

No otras puses, liela Latvijas sabiedrības daļa nav spējusi pielāgoties jaunajām ekonomiskajām attiecībām, neizprot tās vai arī nepieņem tirgus ekonomikas principus. Bezdarbs tiek aplūkots, galvenokārt no instuticionālās reformas viedokļa, bet ne no darba devēju un darba ņēmēju attiecībām, no nepieciešamības paaugstināt pašu darba ņēmēju atbildību. Vērtējot ekonomiskos procesus, cilvēki joprojām balstās uz priekšstatiem, kuri izveidojušies totalitārās sistēmas ietvaros.

Joprojām daudzu cilvēku ekonomiskajai domāšanai un rīcībai ir raksturīga neuzņēmība, konservatīrisms vai zema darba kultūra, kas viņus dara nekonkurētspējīgus darbaspēka tirgū. Darba devēji nereti nespēj uzņēmumu kvalitatīvu pārvaldīšanu un attīstības plānošanu ilgākam laikam. Pašreiz divas trešdaļas latvijas iedzīvotāju pozitīvi vērtē to, ka latvijā nav valsts brīva tirgus ekonomika, tomēr vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju ir neapmierināta ar to, kādā veidā tā darbojās. Sabiedrībā dominē viedoklis, ka pārmaiņas notiek pārāk lēni. Tas, ka lēni notiek institucionālās reformas, gan arī tas, ka vēl nav nobriedusi tirgus ekonomikas kultūra, kavē tautas attīstību. Zemais dzīves līmenis, kas jau vairākkārt tika atzīmēts augstāk, negatīvo attieksmi pret pārmaiņām vēl vairāk saasina.

Latvijā tāpat kā daudzās Eiropas valstīs, lielākā daļa sabiedrības domā, ka cilvēki ir trūcīgi tikai tāpēc, ka sabiedrība pret viņiem izturās netaisnīgi. Latvijā daudzi cilvēki ir arī pārliecināti, ka pašreizējie materiālo labumu pārdales principi nav sociāli taisnīgi un valstij jānodrošina lielāka vienlīdzība. Vairāk nekā puse iedzīvotāju domā, ka valdībai jāsamazina ienākumu un atšķirības un tikai trešdaļa iedzīvotāju uzskata, ka cilvēkiem vajadzētu mazāk gaidīt no valdības un vairāk pašiem rūpēties par sevi. Par svarīgāko iespējamo konfliktu cilvēki uzskata konflikta iespējas starp bagātajiem un nabadzīgajiem, nevis konfliktus uz etnisko nesaskaņu pamata.

Tas nozīmē, ka sociālo problēmu risināšanai jāpievērš lielāka uzmanība, jo pretējā gadījumā var būt sociālā stabilitāte un tālāk progresīvā attīstība.

Liela nevienprātība Latvijas iedzīvotāju vidū valda arī jautājumā par to, kas ir svarīgāks – personīgā brīvība vai vienlīdzība. 48% atbalsta pirmo, bet 44% otro viedokli, pie tam vecāka gadagājuma cilvēki biežāk par svarīgāko uzskata vienlīdzību, bet jaunākie – personīgo brīvību.

Sabiedrības vairākums uzskata, ka valsts nedrīkst iejaukties cilvēku privātajā dzīvē un ir ļoti svarīgi, lai cilvēki varētu brīvi izteikt viedokli. Vienlaikus kā liecina aptauju dati, gandrīz puse iedzīvotāju piekrīt spriedumam, ka nav jābūt iecietībai pret politiskiem uzskatiem, kuri būtiski atšķiras no vairākuma nostājas. Visplašāk šo viedokli atbalsta cilvēki ar zemu izglītības līmeni.

Mainās cilvēku attieksme pret konkurenci. 1990. gadā puse no aptaujātajiem pozitīvi vērtē konkurenci, 1990. tādu bija tikai ceturtdaļa respondentu. Tātad pret konkurenci attieksme ir kritiskāka. Bet tas ir viens no tirgus ekonomikas pamatprincipiem.

Neredzot iespējas pašreizējos apstākļos uzlabot savu materiālo stāvokli, dažas sociālās grupas, pirmām kārtām zemniecībā, sāk arvien plašāk izplatīties uzskats, ka valstij jāīsteno ekonomiskais – protekcionisms – jāierobežo ārvalstu preču imports un jāsubsidē vietējie ražotāji.

Pretrunīga ir arī Latvijas iedzīvotāju attieksme pret brīvas darbaspēka kustības principiem. Šie jautājumi (preču protekcionisms un brīva darba spēka kustības ierobežošana) var radīt nākotnē problēmas Latvijas un Eiropas Savienības attiecībās. Tātad tas var tālāk arī traucēt Latvijas tālāku attīstību.

Dažādu iedzīvotāju grupu vērtējums par pašreizējo ekonomisko situāciju un nostāja jautājumā par ekonomisko problēmu risināšanas ceļiem visai būtiski atšķīrās. Aptaujas liecina, ka viskritiskāk tirgus ekonomikas attīstību vērtē iedzīvotāji ar zemu izglītības līmeni un vecāka gadagājuma cilvēki. Salīdzinot ar padomju laikiem, šo grupu cilvēku ienākumu līmenis ir stipri krities, viņu profesionālās mobilitātes iespējas ir zemas, pārmaiņu rezultātā viņi ir kļuvuši par zaudētājiem un līdz ar to vairāk atbalsta ienākumu nivelēšanas pasākumus.

Jaunieši un personas ar augstāko izglītību daudz pozitīvāk vērtē to, kā Latvijā veidojās no valsts brīva tirgus ekonomika, viņi biežāk ir arī gatavi pārcelties strādāt uz citu valsti, viņus vairāk apmierina ekonomisko pārmaiņu tempi.

Latvijas iedzīvotāji par tautas attīstības svarīgākajiem uzskata sekojošo ekonomisko mērķu sasniegšanu:

·        bezdarba mazināšanos;

·        ekonomikas izaugsmi;

·        jaunu darba vietu radīšanu;

·        lauku reģionu radīšanu;

Nostiprinās cilvēku uzticība demokrātijai, kā sabiedrības pārvaldības formai.

Vairākums cilvēku uzskata, ka demokrātiskā politiskā sistēma ir priekšnosacījums tam, lai risinātu pašreiz asās valsts problēmas. Tomēr ir izplatīti arī citi uzskati. Tikai 44% no aptaujātajiem uzskata, ka demokrātija Latvijā nostiprināsies. 15% no aptaujātajiem pilnībā atbalsta autoritāras pārvaldes nostājas, bet 35% domā, ka tās ir diezgan labas esam.

Pozitīvs ir tas, ka attīstās nevalstisko organizāciju tīkls, kas nodrošina arvien jaunu sociālo spēku iesaistīšanu sabiedrības demokrātiskajā attīstībā.

Tāda daudzveidīga, dinamiska un pretrunīga ir mūsdienu Latvijas sabiedrības attīstība.