Ogista Konta Socioloģijas sistēma.

                            

  XIX gadsimteņa otrajā pusē vēstures filozofijas vietā nāca un guva pārsvaru socioloģiskas teorijas.

 Socioloģijas virziena raksturojumu var sākt ar Ogistu Kontu(Auguste Comte), kas arī izgudrojis vārdu “socioloģija.”

 Lai labāk saprastu Konta (1798.-1857.) pasaules uzskatu un zinātnisko sistēmu, der ieskatīties viņa personīgajā raksturā un dzīves apstākļos. Viņa dzīve bija neparasti vienmuļa. Jaunībā viņš bija Sensimona personīgais sekretārs, un viņš arī savā būtībā ir vistiešākais Sensimona domu turpinātājs. Pēc dažiem kopīga darba gadiem viņi izšķīrās. Konts vēlāk pat negribēja, lai kāds kaut ko zinātu par viņu kopējo darbību. Konts no Sensimona aizguvis visas savas galvenās idejas. Konts dzīvoja sevī noslēdzies, vientuļi nodevās metodiskam darbam, dzīvoja vienīgi savām teorijām un abstrakcijām. Konts uzrakstījis savus divus lielos darbus:

1.      “ Pozitīvās filozofijas kurss”

2.      “ Pozitīvās politikas sistēma”

“Pozitīvās filozofijas kurss” ir īsts tuksnesis; nevienas metaforas, nedz epizodes, gandrīz nemaz nav konkrētu piemēru. Konts izgudro jaunus mākslīgus vārdus, un tad it kā izveido neparasti augstas virsbūves un jumolus virs iedomātā faktiskā materiāla. Tie ir tādi vārdi kā socioloģija, altruisms, statika, dinamika, solidaritāte un citi. Konts mīl arī latīņu vārdus, ko viņš netulko, bet atstāj ar orģinālgalotnēm – processus, consensus.

 Konta stils – viņš saka: “Zinātnei jāatbild uz tādiem un tādiem jautājumiem”, ”zinātniekiem jānāk pie tādiem secinājumiem.” Konts raksta kaut kādā pravietiskā tonī, it kā likteņa vārdā sludinādams zinātnes ceļus un metodes, kas nākamībā sagaidāmi tikpat droši kā astranomiski noteikta saules aptumšošanās.

  Konta literārās īpatnības tika iztirzātas ne vien tādēļ, ka tās raksturīgas “socioloģijas tēvam”, bet arī tādēļ, ka tās uzspiedušas savu zīmogu šās zinātnes vai, pareizāk sakot, šās zinātniskās filozofijas attīstībai. Konts izturējās ar neuzticību vai arī nevērību pret faktisko materiālu un bija paradis rīkoties ar abstrakcijām, lietojot tās līdzīgi algebriskām zīmēm.

 Lai izprastu Konta mācības būtību vispirms jāapskata ko Konts aizguvis no Sensimona. Konts pilnīgi pārņem Sensimona domu par to, ka jāorganizē modernā sabiedrība, viņš aizgūst no Sensimona arī nosaukumu “positif”, izprotot pozitīvo pozitīvo kā kaut ko stingru, kas sociālā un gara organizācijā būtu pastāvīgs, kalpotu cilvēces progresam. Konts līdzīgi Sensimonam, izturas naidīgi pret revolūcijas negatīvajām parādībām un XVIIIgadsimteņa apgaismību, kas sagatavojusi revolūciju. Būdams konservatīvas dabas un jūsmodams par kārtības, sistēmas, dogmas idejām, Konts tiecas pēc viduslaikiem. Konts uzskata katoļu baznīcu par varenu un svētīgu audzinātāju spēku pagātnē. Viņa uztverē katolicisms ir it kā pozitīvisma priekštecis:tas ir pirmais mēģinājums pozitīvi veidot tiklab ideoloģiju, kā arī sabiedrisko iekārtu. Pēc apgaismības negatīvisma un pēc revolucionārā laikmeta cilvēcei atkal jāiet jaunā pozitīvā laikmetā, kas tad būs pēdējais. Kā redzam, Konts aizguvis no Sensimona cilvēces vēstures iedalījumu trīs laikmetos. Šo iedalījumu viņš papildina citiem momentiem, ko patapina no slavenā priekšrevolūcijas laikmeta reformatora Tirgo.

 Tirgo pētīja cilvēces garīgo attīstību. Viņš šai attīstības gaitā atzīmēja trīs pakāpes:1. pirmatnīgo ,kad cilvēki tiecas visu neizprotamo izskaidrot ar brīnumu kā dievišķa spēka tiešu iedarbību; 2. vidējo laikmetu, kad viņi meklē izskaidrojumu pašā lietu būtībā vai arī to apslēptajās īpašībās; 3. augstāko pakāpi, kad zinātnieki pirmajā vietā izvirza noteiktus faktus, savus vērojumus par to, kādos apstākļos viss noris. Tirgo savā trijdalījumā domāja tikai par pārmaiņām zinātniskā darba paņēmienos. Konts tam deva jaunus nosaukumus:

pirmo periodu nosauca par – teoloģisko, otro par metafizisko un trešo par pozitīvisma. Konts paplašināja šo vārdu nozīmi un jēgu :viņam trīs zinātnes fāzes pārvērstas  trīs vispārējos stāvokļos, trīs lielos cilvēces garīgās dzīves laikmetos. Tādā veidā Konts apvienojis Tirgo un Sensimonu iedalījumu: abi divi viņam pilnīgi sakrīt viens ar otru. Teoloģiskais un pozitīvais laikmets kļuvuši par diviem organiskiem periodiem, starplaiks – metafiziskais posms – par kritisko periodu. Abi iedalījumu sakrīt divejādi, ir hronoloģiskā ziņā, ir būtībā. Teoloģiskais periods ir viduslaiki, kad valda katoļu baznīca, organizējot sabiedrību; baznīca reizē ir viduslaiki, kad valda katoļu baznīca, organizējot sabiedrību; baznīca ir reizē arī it kā pirmā zinātniskā sistēma.Metafiziskajā posmā darbojas apgaismotāji ar savām nihilistiskām mācībām, un laikmets nobeidzas ar revolūciju. Pozitīvais periods sākas tikai tagad: šai laikmetā zinātnieki sevišķi cenšas pēc kārtības dzīvē un domās, viņu mērķis ir tāda kārtība, kas balstītos uz zinātniskajiem pamatiem.

   Konts domāja, ka zinātņu tehnikā sabiedrisko zinātņu-vēstures, tautsaimniecības, tieslietu – pārstāvji visvairāk palikuši iepakaļ. Šai nozarē valda novecojuši ieskati, teoloģiskā un metafiziskā laikmeta metodes, ko vēl nav skāris jauninājums. Konts redz pozitīvo garu medicīnā un politehnikā.

 Konts sastādījis zinātņu sarakstu, sakārtojot hierhiski zinātniskās disciplīnas. Tās zinātnes, kas analizē vispārīgākus likumus, ir priekšgalā. Saraksts sākas ar kosmiskajām zinībām, astronomiju, fiziku, tām seko zinātnes par zemeslodes neorganisko dabu; saraksta beigās stāv zinātnes, kas skar organisko dabu un cilvēku pasauli. Šai sarakstā nav vēstures. Sabiedriskās dzīves parādību pētīšanu viņš uztic zinātnei ko nosauc par socioloģiju. Konts definē socioloģiju kā zinātni par cilvēku sabiedrības struktūru un tās attīstību. Saskaņā ar šo divejādo uzdevumu jaunā zinātne sadalās sociālā statikā un sociālā dinamikā. Statika pētī sabiedrības uzbūvi, apskata sabiedrības miera stāvoklī, vēro, kādi spēki līdzsvaro sabiedrību, studē sabiedriskās kārtības harmoniju. Dinamika pētī sabiedrības kustību un attīstību. Statiskās socioloģijas likumi noteic koeksistences likumu( dažādo sabiedrības dzīves elementu savstarpējo sakarību. Dinamika aptver secību kādā cits pēc cita nāk tie elementu kompleksi, no kuriem pastāv sabiedrība.

 Pēc Konta domām viņa jaunajai zinātnei socioloģijai nav jāpētī atsevišķas, savrupas, individuālas parādības. Tās uzdevums ir noskaidrot sociālo formu vispārējās līnijas, sociālās dzīves parādību vispārējās īpašības; tās mērķis ir atklāt un noteikt sabiedrības eksistences  likumus.

                                  

            Pozitīvisma metodes ietekme vēstures zinātnē XIX gs. otrajā pusē.

  Kad runājam par Kontu kā par pozitīvisma ciltstēvu, tad mums jāpatur prātā, ka pozitīvās filozofijas patriarhs savu uzskatu ziņā pats lielā mērā piederēja aizejošai pasaulei: viņš daudzējādā ziņā bija tādos pat ieskatos kā reakcionāri. Pozitīvisms viņam bija nākotnes stāvoklis, un pozitīvisms nozīmēja, ka nākotnes cilvēkam būs nelokāma, nesatricināma ticība, dogmatiski uzskati un ka nākotnes sabiedriskā iekārta būs nekustīga.

 Konts savā otrajā lielajā darbā “Pozitīvās politikas sistēma”,  ieteica nodibināt baznīcu, tiesa gan, tādu reliģisku draudžu, kur dieva kulta vietā stātos cilvēces kults. Par galveno Konta atbalstītāju Anglijā kļuva Džons Stjuarts Mills. Viņš saskatīja Konta filozofijā nevis to, ko autors pats bija gribējis iedvest un izplatīt, bet gan to, kas viņu Millu, valdzināja no angļu filozofiskās skolas viedokļa. Angļu filozofiskā skola prasīja, lai zinātne būtu brīva no simpātijas vai antipātijas jūtām, būtu sausa, lietišķi salta. Tā neprasīja liekties autoritātes priekšā, bet gan patstāvīgu kritisku domu. Taisni šādā garā Mills izprata pozitīvismu. Viņa pozitīvisms vispirmām kārtām ir novērojums un pieredze pārbaudītu faktu krāšana, tālāk noteiktība definējumos.

 Mills  nesadzirdēja visu Konta teikto, bet uztvēra tikai apgalvojumu, ka pozitīvisms atsakās no teoloģijas un metafizikas ceļiem, atsakās meklēt kādus noslēpumainus ārējus vai iekšējus spēkus, kas it kā virza dabas parādības un cilvēku pasaules parādības. Mills  negribēja dzirdēt par to, ka jāatmet kritika un analīze, un par to, ka zinātnei jānoslēdzas ar jaunu dogmatismu. Mills redzēja tikai augšupejošu nepārtrauktu zinātniskās atziņas līniju.

 Pozitīvisms sāka izplatīties Eiropā šai angļu izpratnē, kas stāv tālu ikkatram reliģiskam noskaņojumam un dogmatismam.

 Jau Konts, saceldamies pret metafiziskiem iztulkojumiem, norādīja uz to, ka laikmetīgam zinātniekam nevajag nodoties jautājumiem par parādību pirmcēloņiem. Konts norādīja uz to, ka jēdziens par cēloni kā par darbīgu radītāju spēku jāizslēdz no zinātnisko pētījumu loka. Piemēram sociologiem doti tikai zināmi fakti, un viņam jānoteic šo faktu secība; viņš nedrīkst iedomāties, ka šādos virknējumos vai grupējumos būtu kāds noslēpums vai mistika. Var un vajag izpētīt vienīgi notikumu gaitu. Konts tādēļ dod šādu zinātnisku likumu: nevajag vaicāt, kādēļ radušies šādi vai tādi notikumi, bet gan jāvaicā kā tie risinājušies.

 Vēsturniekiem nav jāmeklē tos spēkus un cēloņus, kas saārdījuši antīko pasauli, bet vairāk jānododas konkrētai un tādēļ arī interesantākai problēmai, proti kādas bija šā sarežģītā procesa formas, kas nāca cita pēc citas; cēloņu vietā viņš meklēs vēstures gaitas fāzes.

 Šis ir viens no veidiem, kā pozitīvisms ietekmēja vēsturi. Šis  vēsturisko notikumu analīzes paņēmiens norāda, ka analizējot jāatmet jēdziens par darbīgiem spēkiem, par aktīviem iemesliem, izceļot vēsturiskās ainas skaidrību un formu.

 Otrs moments, kurā izpaužas pozitīvisma ietekme ir nevis analīzei, bet sintēzei.

   Tie pozitīvisti , kas nāca pēc Konta, it īpaši angļi, pieturējās pie Konta vispārējā principa tikai tai ziņā, ka gribēja izveidot socioloģiju par ekstatu zinātni, bet viņi izvēlējās citu paraugu, no kura patapināt socioloģijas metodes. Viņi ņēma paraugam ne vairs mehāniku, bet gan dabas zinības. Zinātnei par cilvēku sabiedrību, socioloģijai jeb vēsturei, kas izveidota saskaņā ar socioloģiskiem principiem, jācenšas piesavināties bezkaislība, dabas zinātņu objektivitāte. Cilvēce ir neatraujama organiskās dabas sastāvdaļa un pakļauta tiem pašiem noteikumiem un likumiem, kādi regulē visu pārējo organisko būtņu dzīvi. Ja dabā notiek cīņa zooloģisku grupu un sugu starpā, tad tāda pat cīņa dabīgi un neizbēgami būs arī cilvēku, cilšu, tautu, rasu starpā. Cilvēks ir pilnīgi dabas varā.

 Šādu zinātniskās domas virzienu ļoti tipiski izteic angļu vēsturnieka Toma Bokla darbs “Anglijas civilizācijas vēsture.”(1857.-1862.) Bokls uzsver, ka tautu vēsturiskajos likteņos izpaužoties vispārējo apstākļu varenā ietekme, ka viss noritot saskaņā ar nepieciešamības dzelzs likumiem, ka gadījums un cilvēka patvaļa nekā nevarot grozīt notikumu gaitā. Viņš vispirms gribēja izpētīt citu tautu vēsturi, lai tad ar salīdzinājumu palīdzību tiktu pie vispārējiem likumiem, kas nosaka parādību attīstību, un pēc tam viņš gribēja saskaņā ar šiem likumiem izveidot Anglijas vēsturi. Viņš paguva izstudēt Spānijas un Skotijas vēsturi; viņam likās, ka, izvēloties šīs divas valstis, kas tik ļoti atšķiras kā rakstura, tā attīstības gaitas ziņā, viņš izdarīs mēģinājumu, kas visvairāk piemērots salīdzināmai metodei. Viņš pirmais iedomājās izlietot praksē salīdzināmo metodi.

 Drīz vien viņa sekotāji sāk izlietot salīdzināmo metodi ar lielāku uzmanību, izvēloties pētījumiem zināmu ierobežotu jomu. Tāda ir krievu vēsturnieka, jurista un filozofa grāmata par “Tautas pārstāvības pārvaldes attīstību Eiropas valstīs.”

 Vēl Bokls domā, ka tautu politiskās un saimnieciskās dzīves parādības pilnīgi ir atkarīgas no fiziskiem apstākļiem, klimata, augsnes, vispārējās dabas ainavas. Šie apstākļi cilvēku ietekmē pret viņa gribu, ar tiem veltīgi cīnīties. Bokla sacerējumus var nosaukt par vēsturisku  darbu, kas rakstīts pēc socioloģijas receptes un likumiem, bet socioloģija savukārt tiecas uz naturālismu.

  70-os un 80-os gados sociologu un vēsturnieku aprindās kļuva ļoti populārs sabiedrības salīdzinājums ar organismu. Mēģināja sociālās parādības izskaidrot ar bioloģijas metodēm t.i. ņemt paraugam zinātni par dzīviem organismiem.

  Spensers  uzskatīja organismu par neskaitāmi daudzu sevišķu daļiņu jeb šūniņu sakopojumu. Sabiedrības iekšējā iekārtā noslāņojumi veidojas tāpat, kā dzīvnieku organismā šūniņu grupējums saistās ciešos audos. Dzīvnieku organisms izdala vienu ārējo šūniņu kārtu, ektodermu un iekšējo entodermu. Spensers šādu sadalījumu atrod jau pirmatnējā cilvēku sabiedrībā. Anoloģijas sniedzas vēl tālāk: starp ektodermu un entodermu pamazām izvirzās vidējs slāņojums - mezoderma .  Spensers nenogurstoši meklē un izvirza paralēles starp dzīvo organismu un sabiedrību. Starp darbiem par atturīgo dabas zinātnieka mieru, ir arī asi raksti par sociālismu “Topošā verdzība.” Viņš tiecās uz pilsonisko iekārtu slavināja individuālo brīvību. Spensers ienīst sociālismu tādēļ, ka tas draud darīt galu personības patvaļai un kaprīzēm.

                                               Dialektikas panākumi Vācijā.

 Pēc Hēgeļa nāves dzīvē palika viņa izgudrotā dialektiskā metode . Apskatot dialektiku no loģisko likumu viedokļa, mums nepieciešams atzīmēt paša Hēgeļa kļūdu. Loģikā šķiro divejādus negatīvus spriedumus: ir kontradiktoriskie –pretrunīgie un kontrārie – pretējie spriedumi.

 Hēgeļa dialektika balstās uz kontrāro un kontrdiktorisko jēdzienu identificēšanu. Viņš apgalvo, ka apziņas attīstības process iet nolieguma ceļā. Apgalvojums rada noliegumu, uz tā pamatojas visi strīdi. Hēgelis abstraktajam jēdzienam “noliegums” piešķir konkrētu “pretstata” jēdzienu. Noliegums kādreiz var būt arī pretstats. Noliegums aizvien ir viennozīmīgs, bet pretstatā var izrādīties daudz un dažādu veidu atkarība. Tīrā noliegumā nav patvaļas, nav izvēles. Hēgelis negribēja aprobežoties ar vienkāršu negāciju. Ja viņa antitēze ikreiz būtu tēzes noliegums un nākošais  etaps būtu  antitēzes noliegums, tad nāktos atgriezties pie pirmās tēzes un nebūtu attīstības un kustības uz priekšu. Bet Hēgelim bija vajadzīga kustība un kustība rodas tikai, ja nolieguma vietā izvirza pretstatu. Viņš antitēzi nenosauc viss vienkārši par noliegumu, bet par tēzes pretstatu. Hēgelis otro tēzi sauc par sintēzi, par vienošanos. Ne Hēgelis ne viņa sekotāji neievēroja, ka pielietodami dialektisko metodi, viņi nevis mierīgi vēro no malas dzīves vai domas procesu, bet sāk gudrot par šiem procesiem, iepriekš noteic procesa plānu.

 Iesākot ar  XIX gs. trīsdesmitajiem gadiem, dialektiskā metode iegūst aizvien vairāk piekritēju – vācu teologu, vēsturnieku, ekonomistu.

 Hēgeļa dialektiskās metodes visspēcīgākā ietekmē darbojās liberālā protestantu teoloģija ar Kristiānu Bauru priekšgalā un Dāvida Štrausa grāmata “Jēzus dzīve.” Šo  autoru darbi veltīti jautājumiem, kā izcēlusies un attīstījusies agrā kristietība. Tātad pirmatnējā kristietība ir antitēze antīkajam pasaules uzskatam.

Viļņveidīgā progresa teorija.

    Reliģiskā reakcija nevarēja Eiropā ilgi pastāvēt; par reālu atgriešanos viduslaikiem nevarēja būt ne runas. Eiropā domāja par tehnikas progresu, mašīnu izlietošanu, industriālo brīvību. Atkal sāka rasties progress teorijas sludināšanai labvēlīgi apstākļi. Vajadzēja rast samierinājumu starp progresa sludinātāju un reakcionāru pesimismu. Radās sensimonistu skola. Sensimons ir ļoti interesanta personība, kas par savu ciltstēvu uzskatīja Kārli Lielo. Agrā jaunībā Sensimons dodas uz Ameriku gūst ļoti lielu peļņu un ātri notriec to.Sensimons pieprasa turpināt revolūciju, pēc viņa domām tā vēl nav pabeigusi savu darbu, jāturpina tās aktīvo spēku attīstība. Pēc Napoleona krišanas Sensimons uzstājas kā revolūcijas pretinieks. Demokrātija un brīvība ir tukši vārdi; tie sola, bet tomēr nedod nekāda labuma zemākajām šķirām. Pēc viņa domām  nepieciešamas spēcīgas organizācijas, kas  aizsargātu un nomierinātu tautas masas. Sensimons un viņa skolnieks Ogists Konts par pozitīvu spēku atzīst katoļu baznīcu. “Pozitīvisms” apzīmē disciplīnu. Viņš runā par nepieciešamību pāriet pie jauna pozitīvisma, pie jaunas organiskas iekārtas.Sabiedrības priekšgalā jānostājas iedzimtiem industrijas ģēnijiem, kurus virzīs zinātnieki. Sensimons runā par to , ka 19.gs. visas tautas izveidos vispasaules asociāciju un izplatīsies viena vispasaules reliģija. Sensimonisti  uzskata, ka pozitīvajam laikmetam seko pārtraukums,kura vietā nāk - organiskie un kritiskie laikmeti. Organiskos laikmetos darbojas asociācija, kritiskos  - antagonisms. Organiskie laikmeti atšķiras ar to, ka uzvar altruisma ideja un jūtas  , valda mīlestība uz tuvāko. Kritiskie  laikmeti arvien ir pilni egoisma, kas ir neizbēgamas šaubu un vienaldzības sekas.  Kritiskos laikmetos cilvēks vairs neizprot savu sakaru ar citiem cilvēkiem un savas personīgās sūtības sakaru ar kopīgo likteni. Viņš pāriet no ticības uz šaubām, no šaubām uz neticību. Tais laikmetu raksturojumos, ko devuši sensimonisti, mēs redzam reakcionāru ietekmi, viņi nemīl krīzes un cienī autoritātes. Sensimona skolnieki pirmoreiz uzstājās ar sociālām reformām; viņi meklēja progresa likumu , kad cilvēks māzāk ekspluatēs cilvēku. Likums izpaudīsies - ģimenē, pilsētu komūnā, nācijā, baznīcā. Indivīda dzīve norisināsies pakāpeniski visu šo grupu sfērās paralēli vēstures attīstības gaitai.Vēstures procesā visu laiku notiek cīņa bezdarbīgo šķiru un strādnieku starpā, šeit pirmoreiz izteikta doma, ka Eiropas vēstures pamatlikums ir šķiru cīņa (marksistu doma). Sensimonisti attēlo tuvāko nākotni, kad iestāsies vienīgā reliģija, kas būs  cilvēces kolektīvās domas izpausme. Cilvēce iet pretī finalitātei. Progress norisināsies ātrāk nekā jebkad, sabiedrība sakārtosies , lai  kalpotu tam. Visa pasule dodas pretī  vienībai - teorētiskos uzskatos un praktiskā īstenībā. Savā attīstības gaitā cilvēce iet no krīzes uz krīzi, no vienas organizācijas pie otras. Liberāļi un sociālisti atjaunoja optimistiskos pareģojumus  par cilvēces progresu.   Jānojauc vecais, lai uzceltu jauno. Tikai krīze var iznīcināt novecojušās formas un dot iespēju izveidoties pinīgākai iekārtai. 19.gs. vēstures filozofi  atkal atgriezās pie senās  ticības progresam  un pārliecības par paradīzes iestāšanos zemes virsū. 

 Hēgeļa teorija par pasaules gara progresīvo skrējienu.

         Vācu teorijas izveidojās to pašu sava laikmeta iespaidu ietekmē kā franču domātāju mācības. Atdzīvojās optimisti, izveidojās kompromiss progresa un regresa teorijas starpā. Vācu teorijas ir ļoti tuvas franču teorijām. Atšķirība tā, ka Vācijā nav bijis reālas revolūcijas. Pārmaiņas sabiedriskajā dzīvē un uzskatos norisinājās ne tik krasi un spilgti. Vācieši pārdzīvo revolūcijas šausmas un ārdošos darbus pa gabalu un pārvērta tos kritiski satriecošās un graujošās filozofijas aizmākoņu zibeņos un pērkonos.

       Viens no vācu lielākajiem filozofiem Hēgelis (1770.-1831.) bija Napoleona pielūdzējs. Viņš pieņēma revolūciju kā nepieciešamu vētru, kas šķīstī, pēc kuras katrā ziņā nāks jauna atveseļošanās, jānāk jaunai stabilai kārtībai. Hēgelim tuvs ir Sensimons un nonāk pie tā, ka atjauno optimistisko progresa teoriju viļņveidīgas  kustības veidā, kas iet uz leju un uz augšu. Starp franču un vācu teorijām ir starpība, ko noteic : katras nācijas temperments, politiskās dzīves trūkums. Vācu filozofijā evolūcija zaudē skaidras kontūras, viss iegūst abstraktumu. Hēgelis iedomājas kustību loģikas triumfa veidā. Viņa uzskats ir: pasaule un ideja par pasauli jeb pasaules izpratne sakrīt. Pasaules dzīve ir pasaules gara skrējiens , tā ir absolūtā gara kustība pretī sevis pazīšanai. Hēgelis pretēji Herderam dabas zinātnes atstāj pilnīgi novārtā, viņu interesē tikai cilvēku radītās kultūras izpausmes - tiesības, valsts, reliģija, māksla, filozofija. Pasaule, “skaistais kosmoss” visumā nav nekas cits kā mūsu gara reflektīvais domu process . Hēgelis definē metodi - gara pašpazīšanas attīstību, pasaule nepārtraukti atrodas kustībā. Šī kustība ir pāreja no vienas galējības otrā, no tēzes pie antitēzes.Katrs nākošais apgalvojums noliedz iepriekšējo;  antitēze ir tēzes noliegums. Trešo pakāpi  jeb trešo fāzi Hēgelis nosauc par sintēzi. Tas ir trīssoļu likums. Tā ir Hēgeļa loģiskā metode (citiem filozofiem- dialektiskā) . Vēstures gaitā izpaužas un noguļas absolūtā gara loģiskās attīstības fāzes. Dažādo tautu vēstures fakti var liecināt par pasaules gara apziņas nepārtrauktu augšanu. Cilvēks nezina pasaules gara mērķus, neizprot viņa loģikas zīmes. Pasaules gars iedarbina stihijas, uguni,vēju,ūdeni. Cilvēkam pašam par sevi nav nekādas vērtības, vēsturei gar viņu nav daļas. Svarīgi tikai tas, ko no viņiem veido augstākais saprāts, pasaules gars. Hēgelis tuvojas fatālistu teorijai, mācībai par predestināciju, iepriekš nolemto likteni. Lielo personību kults Hēgelim novests līdz galējībai, lieliem gariem jāveic pasaules gara attīstības pagriezieni, ko pārējie neizprot. Vēstures morāle vispār - stāv augstāk par parasto ikdienas morāli. Tautas ģēnijs un kultūra veido pasaules gara pamatprincipus, tā ikkatrai tautai ir sava misija. Tautas patiesā vēsturiskā nozīme izpaužas tikai ar to brīdi, kad tā sāk sevi apzināties, t.i., sāk rakstīt savu vēsturi; tas nozīmē , ka tai pieskāries pasaules gars. Pasaules gara vecums ir možs, un tam nav paredzams gals. Hēgeļa vēstures filozofiju var nosaukt par pēdējo oriģinālo vēstures filozofijas teoriju.

                   

           Vēstures filozofijas un socioloģija   sistēmas 18. un 19. gadsimtā.

    1.  Džambatista Viko “Jaunā zinātne” Vēstures riņķošanas teorija Džambatista Viko(1668.-1744.) ir izcilākais filozofiski vēsturiskās domas pārstāvis .  Viņa   galvenais  darbs,  kas  nāca klajā 1925.gadā, saucas: ”Pamati jaunai zinātnei par tautu dabu.”  Kā  jaunā zinātne te ir domāta vēsture,  tā, kā to izprata Viko.  Savu  sistēmu  Viko  vērtēja  tāpat kā Dekarts savu filozofiju. Viko ir Platona sekotājs, viņš ir filozofiskā ideālisma pārstāvis.  Viņš uzskata ideālo pasauli par īsto realitāti, bet redzamo īstenību tikai par kopiju. Notikumu vēsturiskā gaita iemiesojas konkrētās formās.  Viņa uzskats ir,  ka vēsturnieks spēj ar savu intelektu rekonstruēt visu vēsturisko procesu.  Viko ir īsts Darvina un Hekeļa priekšgājējs,  viņa cilvēces  kultūras  vēsture sākas  ar cilvēka zvēra dzīvi. Reliģiju viņš uzskata par vēsturisku faktu - tā radusies no cilvēka īpašības cildināt nepazīstamo(bailes no neizskaidrojamām dabas parādībām).

      Viko idejas likušas pamatus etnoloģijai un folklorai un viņu var dēvēt parsocioloģijas   un   sociālās  psiholoģijas  tēvu.   Viņa  teorijā  senās  reliģijas izcelšanās ir saistīta ar senās sabiedriskās iekārtas rašanos. Dievību (teokrātijas) laikmets, kuram seko varoņu laikmets,  rodas - valsts. Romā novērojam tālāko evolūciju, pāreju uz cilvēku laikmetu.  Tam seko demokrātijas laikmets, kura

rezultātā iestājas pagrimums un anarhija.   Tas ir par iemeslu tautai nodot varu vienam spēcīgam vadonim- monarham , kurš sargā vājos. Tauta aizmirst lielo, cēlo, sabiedrība izirst , no jauna iestājas barbarisms. Pagrimušajai  romiešu sabiedrībai glābēji bija mežonīgie ģermāņi , radās jauna interese pret kultūru.

Viduslaiku barbarisms, pēc Viko domām, ir pilnīga dievību laikmeta atdzimšana.

Atkal stiprie  pakļauj dzimtbūšanas važām vājos. Cilvēki veikuši apli un atkal nonākuši pie tā sākuma. Tāda ir Viko vēstures filozofija vai arī vēstures riņķošanas teorija. Viņš pirmais izsaka domu par cilvēces ieražu,  jēdzienu un  iestādījumu  rašanās, attīstības  un  sabrukuma  vēsturisko  gaitu.    Tas ir sākums historismam - cilvēces dzīves formu pētīšanai. Viko pirmais izteicis domu ,  ka cilvēces kultūras kustība notiek, sociālām grupām cīnoties savā starpā, pie kam vājākie piesavinās stiprāko paņēmienus,   galu  galā uzvar ar tās pašas ieročiem.

Viko  jāuzskata  par  neticīgu  filozofu,  par  agnostiķi,  kas ir antīkās literatūras studiju rezultāts. Viņš ir pārliecināts humānists seno laiku garā.

       Tā riņķveida kustība, pa kuras līkni cilvēku sabiedrība pakāpeniski izgājusi cauri    patriarhātam,   aristokrātijai,   demokrātijai,   republikai,  monarhijai   un nonākusi   pie  impērijas  sabrukuma  un  jauno   barbaru  parādīšanās   -   tā   ir cilvēces  sociālās  dzīves  pamatlikums.   Viko  ir   tipisks  itāliešu  gars ;   viņš pieder   tai  pašai  domātāju  grupai  kā  Dante,  Makjavelli,  Džordāno  Bruno.

Optimistiskās nepārtrauktā progresa teorijas 18.gs. otrajā pusē.

  Apskatīsim   progresa   vēstures  filozofiju Vācijā 18.gs. otrajā pusē.  Vācu dzejnieki  un literatūras kritiķi sludina “dabisko”  un  “tautisko”.  Vācijā reliģiju uzskata par  ievērojamu dzinējspēku  morāles novadā.  Teologi  turpina reformāciju,  kas  “vedīs”  cilvēku sabiedrību  pretī  pilnībai.  Zinātnē  un  mākslā  valdaentuziasma  noskaņojums.   Tādos  apstākļos  izveidojas   ticība  progresam.

      Progress izliekas kā cilvēka gara strauja kustība uz priekšu, kā sagatavošanās jaunai  pārdabiskai  dzīvei.  Vācu  literāta  Lesinga  uztverē  reliģija  ir  vienīgais cilvēces  audzināšanas  faktors.  Pēc  viņa  raksta  cilvēce  pārdzīvo trīs pakāpes:

1.Bērnība - Vecajā derībā (attēlota Izraēļa tautas vēsture).

2.Jaunība - Jaunā derība (nevis materiālās, bet garīgās atmaksas jēdziens).

3.Briedums - Mūžīgā  evaņģēlija  laikmets  (cilvēks  mīlēs  labo  paša  labā nevis

 atmaksas dēļ). Tomēr  Lesingam   bija   tieksme   asi   kritizēt   kristīgās   mācības   dogmas.Augsts   reliģijas  novērtējums  ir  arī  Herdera darbā.  Reliģija,  ir zīme tam  , ka Dievs  nav  atstājis  pasauli  nežēlīga  gadījuma  varā.   Viņa  reliģiozitāte saistīta ar  vislielāko  optimismu,  pārliecība ,  ka  drīz  vien  cilvēku  starpā beigsies kari. Herderam  arī   zemes  dzīves  vēsture  pāriet  viņpasaulē  ,    cilvēce  evolucionēs tālāk  aiz  zemeslodes  robežām  un  cilvēki  pārvērtīsies  eņģeļos.  Herders domā, ka  arvien   pieaugošā  kara tehnika   novedīs   pie  kara izzušanas vispār.   Viņš ir priekštecis  vienam  no   visjaunākajiem Eiropas zinātnes virzieniem  -   folklorai. Herders  ir  uzmanīgi  studējis  sava  laika  izcilākos  dabas  zinātniekus   ,  tāpēc viņam  radušās  domas  par  materiālo  elementu  kustību.   Herdera   laikabiedrs francūzis  Kondorsē  (1743.-1794.) vēstures  progresu  tēlo  ticībā cilvēces ģēnija laimīgai  nākotnei.   Kondorsē  sarakstīja  Voltēra biogrāfiju ,  pieslējās ateismam un  materiālismam  un  kļuva  par  republikāni  ,  un  krita  par  upuri   revolūcijas teroram.  Viņš  aizstāvēja  politisko  brīvību,  pašvaldību,  vārda  brīvību,  līdzīgu tiesību   piešķiršanu   sievietēm,  vergu  brīvlaidi   kolonijās.   Viņš   domāja  ,  ka eksakto   zinātņu   panākumi  cieši  saistīti   ar   brīvības  principu  triumfu   sabiedriskajā  dzīvē,   ka  sociālo  progresu  iespējams  paredzēt  un  aprēķināt.  Visam ļaunumam   jāiznīkst   zinātniskās  patiesības   priekšā.  Kondorsē   uzrakstīja , tā sakot,  garīgo  testamentu   -  “Cilvēka  prāta  panākumu  tēlojumu”. Viņš   domā, ka   jāsalīdzina  dažādu  nāciju  attīstības  ceļi,  lai  izlobītu   iedomātās   vienīgās tautas  vēsturi  un  attēlotu  tās  progresa ainu.   Pēc  viņa   domām   gaisma    nāk tikai    no   augšas,   un  vienīgi  zinātnes  gaisma  organizē  pelēko  tautas  masu. Neviens   vēl   nekad  nebija  skandinājis  tādu  himnu   zinātnes    visuvarenībai. Cilvēku  dabai   būtiski  jāpārvēršas,  to  kaislības  kļūs  daudz  rāmākas  un   tās regulēs  saprāts.   No  Kondorsē   pareģojumiem   piepildījies   tikai   viens :izgudrota starptautiska  valoda  “esperanto” ,  bet  tās   loma kultūras dzīvē ir niecīga.     Viss,  kam   ticēja  Lesings,   Herders,   Šillers,   Kondorsē    izrādījās māņi, jo  zinātne mūsu  dienās cītīgi kalpo  vislielākajai ļaundarībai – karam. 

              Pesimistiskās regresa teorijas   franču revolūcijas ietekmē.

      Lielā   franču   revolūcija   deva  nāvīgu  triecienu progresa teorijai.  Revolūcijas  laikabiedri   redzēja  jauna  fanātisma vilni,  kas  izpaudās  agrākās  ticības piekritēju vajāšanā.  Rakstnieks  Žozefs de Mestrs  (1754.-1823.)  apšauba visas 18.gs.  filozofijas  tēzes,  izturēdamies  pret  fiziku un citām dabas zinātnēm  ļoti naidīgi.  Viņš  atgriežas  pie  bībeles mācības  par  pirmo cilvēku grēkos krišanu. Pirmdzimtais  grēks,  kas  radies aiz nepaklausības pret Dieva balsi, tā arī palicis

par neizbēgamo  cilvēces īpašību.  Nāves sodi,  važas,  barga disciplīna,   despotiska vara - lūk, kas ir vajadzīgs, lai pārvaldītu cilvēku barus. Mestram ir skaidrs, ka  nebūs progresa,  ka  būs regress.  Viss,  kas vecāks par mums,  jau  tādēļ vien  ir  labāks.  Savā  ačgārnajā centībā  Mestrs nonāca  tik  tālu,  ka  izsludināja  par augstāko gudrību tās zināšanas,  kas bijušas pirmatnējiem cilvēkiem.

     Kultūras panikas rezultātā, daži Vācijas izcili inteliģences  pārstāvji, mainīja ticības.   Spilgts piemērs tam  ir  Frīdriha Šlēgela piegriešanās katoļu ticībai. Ar senās  un   viduslaiku  vēstures  piemēriem  Šlēgels  rāda,  kā  pastāvīgi  saduras Dieva draudze un sātana pulki, paradīze zemes virsū ir bijusi sākumā un palikusi aiz mums.  Šim  lieliskajam skaistumam pienācis gals.  Katra ļaužu grupa,  katra tauta vienpusīgi kultivē kādu savu vienu īpašību  (ķīnieši  -  prātošanu;    indieši izdomu;  jūdi  -  spēcīgus  gribas  impulsus).  Tā  rodas  tautu  raksturu atšķirības, arī  bezgalīgās  savstarpējās  sadursmes.

      Atdzimst   jezuītu   ordenis   un   raksturīgi  Šatobriāna   panākumi   ar   kapu dziesmām   klasicismam,  antīkiem  dieviem   un   varoņiem   un   slavinājumiem kristīgās  ticības   skaistumam.

      Reakcionāru iedvestā dievbijība pamudināja  zinātniekus  pievērst  uzmanību Voltēra izsmietajiem viduslaikiem.  Šajā laikmetā dzimst  cita  zinātne  -  lingvistika,  salīdzināmā valodniecība.  Eiropas  zinātnieki atklāj sanskritu valodu,  kurā uzrakstītas indiešu Vēdas (senās indiešu reliģiskās dzejas un filozofijas dokuments).

Gudrība  jāmeklē  nevis  mums  priekšā,   bet   gan  aiz  mums  -  senajā  mistikā, pareģojumos   un   orākulos.   Šie  maldi  savukārt  deva   pamudinājumu  valodu  salīdzinājumam,  ko  tagad  izlieto  morfoloģijā,  salīdzināmā  gramatikā.