Latvijas Universitāte
Socioloģijas katedra
Referāts
Klasiskajā socioloģijā
Makss Vēbers par birokrātiju
Dienas nodaļas
1.kursa 2.semestra
students
Mārcis
Bremmers
Zinātniskais
konsultants: R. Mezītis
Rīga
2000.gada 1.jūnijs
Ievads.
Maks Vēbers (1864 – 1920) bija Vācijas akadēmiķis,
liberālis, Vācijas liberālis – nacionālists, antisociālists (t.i.,
antimarksists), Prūšu rezerves oficieris. Autobiogrāfiskā pasāžā viņš rakstīja:
”Ikdienišķā augstprātīgās agresijas dresēšana universitātes studentu brālībā,
kurā nemitīgi notika sadursmes, un būšana par [prūšu
rezerves] oficieri neapšaubāmi mani ietekmēja.”[1]
Intelektuāli viņš bija pret
marksismu, tādēļ ar laiku par tradīciju kļuva nostādīt Marksu un Vēberu
opozīcijā. Vācijā marksisms guva popularitāti sociāldemokrātu partijā (joprojām
pastāvoša parādība, taču kopš 2.Pasaules kara vairs ne marksisti).
M.Vēbera darbi par
birokrātiskām organizācijām lika pamatu pētījumiem par organizācijas
struktūrām. Starp citu, ja parasti par birokrātiskām organizācijām uzskata
nepamatoti lielas, ar lēnu lēmuma pieņemšanas spēju apveltītas un citām
negatīvām īpašībām raksturojamas organizācijas, tad šajā gadījumā tas nozīmēja
kaut ko citu – racionālas organizācijas izveidošanu. Tāpēc, lai izveidotu ar
lielu efektivitātes potenciālu apveltītu organizāciju, Vēbera koncepcija
pamatojās uz noteiktu principu un noteikumu kompleksu.
Derētu ievērot, ka Vēbers uzskata
birokrātiju par vienu no svarīgākajām mūsdienu pasaules iezīmēm, kā arī
uzskata, ka tā ir neizbēgama – pēc sociālistu revolūcijas birokrātija uzplauktu
vēl vairāk
Makss Vēbers par birokrātiju
Birokrātijas rašanās
Pirmkārt par vārdu ‘’bureau” (aizgūts vācu valodā no franču
valodas), t.i. galds vai plašākā nozīmē kabinets. “Birokrātija” ir no
galda vai biroja nācis noteikums, t.i., sagatavots un nosūtīts ar rakstiski
(vai mūsdienās elektroniski) sagatavota dokumenta palīdzību. Kabinetā tiek
glabāti: ieraksti par saņemtajām un nosūtītajām vēstulēm, arhīvi vai lietas,
kas tiek izmantotas jaunu dokumentu sagatavošanai. Šis noteikums, protams, nav
atrodams senajās valdības veidu klasifikācijās: monarhijā, aristokrātijā,
demokrātijā – un birokrātijā? Patiesībā birokrātija nepieder
šādai klasifikācijai. Tā ir valdības kalps, kas nozīmē, ka ar tās palīdzību
monarhija, aristokrātija, demokrātija vai kāda cita valdības forma valda. Tie,
kuri izdomājuši šo vārdu, vēlējās pateikt, ka kalps centās kļūt par
priekšnieku. Vēbers, protams, apzinājās šo tendenci; patiesībā viņš “uzbruka”
pretenzijām, kas bija vērstas pret to, ka prūšu birokrātija kļūtu par objektīvu
un neitrālu sabiedrības kalpu, kas stāv pāri politikai, un uzsvēra, ka katrai
birokrātijai ir savas intereses, kā arī saiknes ar citiem sociāliem slāņiem
(īpaši attiecībā uz augstākām klasēm).Taču formāli un teorētiski, birokrātija
ir tikai līdzeklis, tas pierādās arī praksē: kādam ir jānodrošina politikas
virziens un birokrāts jāatbalsta ar spēku (ja tas ir nepieciešamas).
“Birokrātiskas organizācijas virspusē ir nepieciešams būt elementam, kurš nav
pilnībā birokrātisks”[2].
Vēbers vērš uzmanību uz to, ka ne tikai valsts iestādēs, bet arī
politiskajās partijās, baznīcās, izglītības iestādēs, privātajos uzņēmumos un
daudzās citās institūcijās pastāv birokrātija. Tas nozīmē, ka visās šajās
minētajās institūcijās ir personāls, kas nodarbojas ar dokumentu un
korespondences sagatavošanu un uzglabāšanu. Šie dokumenti varētu būt
nepieciešami vismaz to pašu institūciju citam personālam kā autoritatīvi
norādījumi. Birokrātija bija sastopama senajā Ēģiptē, senajā Romā, viduslaikos
(īpaši birokrātija garīdzniecībā). Kā uzskata Vēbers, birokrātija bija iezīme,
kas, arvien vairāk palielinoties tās nozīmīgumam, iespiežas mūsdienu
sabiedrībā.
Birokrātijas optimālais modelis.
Vēbers piedāvā “ideālu birokrātijas modeli”,
ko raksturo komplicēta hierarhiska, darba dalīšana, ko savukārt vada
bezpersoniski pieņemti, skaidri izteikti likumi, kurus, savukārt, atbalsta
pilnas slodzes, kā arī mūžīgie profesionāli, kuriem nekādā gadījumā nepieder administrācijas
līdzekļi, viņu darbs, kā arī viņu fondu līdzekļi, un kuri dzīvo
no savas algas, ne no ienākumiem, kas rodas no viņu pašu darbu
izpildīšanas. Visas šīs iezīmes ir atrodamas privātajās institūcijās, birojos,
privātos uzņēmumos, universitātēs u.t.t.
Komentējot Vēbera piedāvāto “ideālo birokrātijas modeli”, varētu sākt ar
ekonomiskajām iezīmēm. Vēsturē ir bijušas valdības, kuru locekļi nedalīja
līdzekļus, ienākumus, patēriņu u.t.t. publiskās un privātās kategorijās
(nenošķīra valsts īpašumu no privātā īpašuma). Vēbers tādas valdības sauc par patrimoniāliem
(no Romiešu likuma termina, kas apzīmē īpašumu, ko var pirkt un pārdot). Eiropā
viduslaikos, piemēram, jurisdikcija bija tikpat liela daļa no īpašuma, kā
būvēšana vai zirgs. Laulību līgumā tika noteikts, ka karalistei bija tiesības
mainīt precēta cilvēka dzīvesbiedru. Šī iezīme neattiecās uz Baznīcas
jurisdikciju un īpašumu, kas atdalīja mācītāju privāto īpašumu no Baznīcas īpašuma,
kā arī nepieļāva, lai tās jurisdikcija tiktu mantota kā īpašums. Baznīca
aizliedza simoniju (vietas Baznīcā pirkšanu un pārdošanu) un uzspieda celibātu,
lai pasargātu Baznīcas īpašumu un Baznīcas vietas no tālākas mantošanas
Baznīcas locekļu ģimenēm. Vēbers runā arī par prebendām un beneficēm,
ar to domājot ceremoniju, kurai ir piesaistīts kāds ienākumus nesošs īpašums,
t.i., ferma, Baznīcas desmitā tiesa vai nodokļu ievākšanas tiesības, no kurām
ceremonijas turētājs pārtika. Mūsdienu birokrātam nav prebendas, taču viņš
saņem algu. Viņam nav tiesību iekasēt nekādas iemaksas savām vajadzībām (ja
iemaksa par kaut ko tiek iekasēta, tā pieder valstij, uzņēmumam u.t.t.) vai
pieņemt dāvanas. Visa augstākminētā ideja ir tā, ka, ja ierēdnim ir jebkādi
citi ienākumu avoti papildus algai, viņš neievēros likumus uzticīgi. Uzticama
likumu ievērošana ir viena no augstākajām birokrātijas vērtībām.
Mūsdienu birokrātiem nepieder viņu darbs. Dažas
valdības ir pārdevušas savas darba vietas, lai iegūtu naudu. Tā tas bija,
piemēram, 18.gs. Francijā sakarā ar tiesnešu vietām, kā arī 19.gs. lielākajā
daļā Eiropas valstu ar patentiem uz virsnieka vietām armijā un flotē. Šo vietu
īpašnieku likumīgās tiesības bija šķērslis reorganizācijai un traucēklis
produktivitātei, tādēļ tās tika izpārdotas vai atsavinātas, samaksājot
kompensāciju.
Birokrātiem nepieder administrācijas līdzekļi – datori, mēbeles utt.
Vēbers vedina uz domām par paralēļu vilkšanu ar kapitālistu produktīvo
uzņēmējdarbību. Salīdzinājumam – mūsdienu armijā kareivjiem nepieder viņu
ieroči, bet senajās armijās piederēja, piemēram, Senajā Romā, kad tika sasaukta
armija, no klasēm tika gaidīts, ka viņas tiks ekipētas pēc noteiktiem
standartiem ar viņu pašu līdzekļiem – “klasifikācija” bija nodokļu
struktūras veids. Kareivjiem bija jāņem līdzi nauda, lai nopirktu ēdamo no
vietējiem iedzīvotājiem (gadījumos, kad viņi nepielietoja spēku, lai paņemtu
to, ko gribēja); viņiem nemaksāja un neapgādāja ar pārtiku. Mūsdienu izglītības
institūcijās pasniedzējiem nepieder tas, ko viņi lieto (viduslaiku
universitātēs tā bija un patiesībā katram pasniedzējam piederēja skolas, kas
bija kā privāts uzņēmums). Universitāšu [..] birokratizācija ir pieaugošā
pieprasījuma pēc menedžmenta materiālajiem līdzekļiem funkcija. [..] Caur šo
līdzekļu koncentrāciju institūta priviliģēto vadītāju rokās, lielākā daļa
docentu (lektoru) un pētnieku ir atdalīti no viņu ražošanas līdzekļiem.”[3] Mūsdienu armijā,
apkalpojošajā industrijā, privātā uzņēmumā aprīkojumu piedāvā pati organizācija
daļēji tāpēc, ka tagad tas ir daudz efektīvāk, jo ir kļuvis tik komplicēts un
dārgs.
Mūsdienu
birokrāts ir pilnas slodzes, mūžīgais (life-time) profesionālis; kas prasa
pietiekamu samaksu un darba drošību, citādi cilvēki nepaliks darbā visu mūžu.
Ja arī viņi paliks, organizācija nebūs pietiekoši produktīva. Tas prasa laiku
un pieredzi, lai apgūtu darba pienākumus, ne tik daudz tādēļ, ka būtu grūti
izpildīt savus darba pienākumus, bet vairāk tādēļ, ka viss ir jākoordinē.
Rūpīgi izstrādāta darba dalīšana prasa personāla stabilitāti. Birokrātiska
darba rakstura dēļ un, iespējams, koordinēšanas un apmācības nozīmīguma dēļ,
birokrātija vēlas izglītot personālu. Viņu izglītība tiks atestēta ar kādu sertifikātu
(daļēji tādēļ, lai pierādītu, ka viņi ir izglītoti, taču, iespējams, arī tādēļ,
ka birokrātijai patīk strādāt ar skaidru, bezpersonisku kritēriju). Vēbers runā
par to, ka darbinieka spēju pārbaude pirms pieņemšanas darbā ir pašsaprotama
parādība mūsdienu sabiedrībā, kurā eksistē oficiāla izglītības kvalifikācija.
Visas šīs lietas – spēju pārbaudi, fiksētu algu, īpašuma tiesības, personāla
stabilitāti Vēbers iekļauj savā “ideālās birokrātijas modelī”. Viņš tic, ka tās
visas ir nepieciešamas administratīvā aparāta efektīvai
funkcionēšanai.
Vēl viena iezīme ir bezpersoniska galveno
noteikumu uzlikšana gan organizācijas partneriem, gan tās personālam. Nodokļu
komisijas personāls bezpersoniski, objektīvi uzliek noteikumus nodokļu
maksātājiem, un viņu pašu pienākumi un tiesības organizācijā ir bezpersoniski
noteiktas viņiem uzliktajos noteikumos no viņu priekšnieka puses. Pēc Vēbera
domām, šī ir viena no svarīgākajām birokrātijas iezīmēm. tā ir pamatā visām
iepriekš apskatītajām iezīmēm: birokrātiem nepieder viņu aprīkojums vai darbs,
viņi saņem fiksētu algu tādēļ, ka šīs lietas nodrošina noteikumu izpildi.
Kaut arī Vēbers uzskata birokrātiju par
augstākā mērā efektīvu, viņš ar pretīgumu uztver tās neizbēgamo triumfu.
Paralēli “mērķracionalitātes” un “vērtībracionalitātes” atdalīšanai (un,
iespējams, tādai pašai citu jēdzienu atdalīšanai) ir “formālās” un “patstāvīgās”
racionalitātes atdalīšana. Sabiedrība ir “formāli” racionāla gadījumos, kad
lietas tiek organizētas tā, lai maksimizētu cilvēku mērķu sasniegšanu
neatkarīgi no tā, kādi ir šie mērķi. Taču tā var būt “formāli” racionāla,
neesot “patstāvīgi” racionāla, jo šī organizēšana ir naidīga pret vērtībām, kas
ir racionālā pārākumā pār mērķiem, kuriem patiesībā kalpo sabiedrība. Viena no
šīm vērtībām ir personīgā brīvība, pret kuru birokrātija ir naidīga.
“Kvalitāte, kas vislabāk grantē virzīšanu [birokrātijā], ir padevības
priekšniecības izdevīguma aparātam mērs.”[4] Sociālisms nozīmētu vienu
vienotu birokrātisku sistēmu – patlaban vismaz ir alternatīvas, savā starpā
konkurējošas birokrātijas formas. Vēberam birokrātija ieņem to pašu vietu, ko
Marksam kapitālisms – apbrīnojama ienaidnieka, kas nepielūdzami izplatās pa
visu pasauli un iespiežas katrā dzīves nozarē, vietu. Taču Vēbers neparedz
“mešanos ceļos nāves priekšā”. Birokrātija ir neizbēgama.
Vēbers netic, ka nav jēgas
pretoties neizbēgamajam. Viņš pats bija bezcerīgi politiski aktīvs – viņš necerēja
uz veiksmi, taču apņēmīgi, kā stoiķis, devās uz priekšu. Vēbers kā
politiķis iestājās par noteiktām vērtībām, kaut arī (kā zinātnieks) viņš nevar
tās racionāli attaisnot un uzņemas atbildību par akcijām, kuru mērķis būtu šo
vērtību īstenošana, organizēšanu, kaut arī zina, ka akcija var neizdoties.
Vēbers kā politiķis.
Vēbers sevī kontrastē birokrāta statusa godu ar
politiķa atbildību. Ja birokrāta priekšnieks dod viņam rīkojumus, kurus viņš
uzskata par nepareiziem, viņam vajadzētu iebilst, taču, ja priekšnieks uzstāj,
tad "tas ir viņa pienākums, pat gods to īstenot tā, it kā tas saskanētu ar
viņa visdziļāko pārliecību"[5]. No otras puses,
"politiķiem ir publiski jāatsakās no atbildības par politiskajām darbībām,
kas nesaskan ar viņu pārliecību un jāziedo sava vieta viņiem [domāts -
priekšniekiem]." Patiess politiskais līderis būs gatavs uzņemties
atbildību par morāli apšaubāmu rīcību sakarā ar to, ka dažādas mūsu vērtību piramīdu daļas ir nesamierināmā konfliktā viena ar
otru.
“Politikas būtība ir cīņa”[6] par varas iegūšanu; politiskos līderus ir
jāizvēlas konkurētspējīgā cīņā. Viņi ieņems vietas parlamentā tikai tādā
gadījumā, ja tas ir ceļš uz patieso varu. īsta līdera pienākums ir nevis tikai
kompromitēt intereses tā, it kā politika būtu tirgus placis, bet gan iestāties
par diskusijām, kas stāv pāri materiālajām interesēm. Persona vairāk rūpējas
par šādām diskusijām un ir ar mieru ziedot savu vietu pārliecībai tad, ja tā ir finansiāli
neatkarīga - tai ir nevis jāpārtiek no politikas, bet gan jādzīvo tai.
Izmantotā literatūra:
1.
M.Weber: “The Theory of Social and
Economic Organization” (New York, 1947);
2.
M.Weber: “Economy and Society”
(New York, 1968);
3.
H.H.Gerth, C.W.Mills: “From Max
Weber” (New York, 1946);
4.
V.Praude, J.Beļčikovs:
“Menedžments” (Rīga, 1997);
5.
Makarijas Universitātes (Sidneja,
Austrālija) Politikas fakultātes lekciju materiāli;
6.
Interneta resursi.
Satura
rādītājs.
Ievads.......................................................................2
Makss Vēbers par birokrātiju:
Birokrātijas rašanās..................................................3
Birokrātijas optimālais
modelis................................4
Nepatika pret
birokrātiju..........................................7
Vēbers kā
politiķis....................................................8
Izmantotā
literatūra..................................................9
Autors: M.Bremmers, Rīga, 2000.gada 1.jūnijā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru