ĢIMENES UN SKOLAS SADARBĪBA PERSONĪBAS SOCIALIZĀCIJAS PROCESĀ.

Referāts sociālajā pedagoģijā.

RPIVA

Inese Čakša  5.s1

Pedagoģijas un psiholoģijas, tai skaitā arī sociālās pedagoģijas pētnieki visā pasaulē vienmēr ir uzsvēruši ģimenes milzīgo, vissvarīgāko lomu personības veidošanās procesā. Kā atzīst daudzi psihologi (M.Balsons, Č.Kūlijs, D.Elkoņins u.c.), tad galvenā ģimenes funkcija ir personības socializācija.

S.Berkova, pētot amerikāņu sociologa Č.Kūlija darbus par ģimenes ietekmi uz personību, atzīst, ka ģimene ir pamats cilvēka personības socializācijas procesam. Tieši ģimene visbūtiskāk ietekmē cilvēka personības iekļaušanos citās, plašākās sabiedrības grupās.

Minētā autore pētījusi arī psihologa M.Kaulovi pētījumu rezultātus, kas konstatējis, ka lielākajai daļai skolēnu attieksme pret mācībām veidojas atbilstoši atmosfērai, kas valda ģimenē. Par svarīgiem faktoriem, no kuriem atkarīga atmosfēra tiek uzskatīti:

w     vecāku sabiedriskā darbība;

w     attiecības ģimenē;

w     vecāku pedagoģiskā darbība;

w     skolēnu darbība ģimenē.

   Mūsdienu skola būtiski atšķiras no skolas, kāda tā bijusi agrāk, pieaugot demokrātiskām tendencēm. Sarežģītāka kļuvusi skolas un ģimenes mijiedarbības struktūra. nenoliedzama ir saistība starp skolu un ģimeni bērna socializācijas procesā, ko uzskatāmi var atveidot modelī:

  

  

Ģimene ir valstisko un sabiedrisko tradīciju pamats.

Tādēļ jo sevišķi nepieciešama sadarbība starp ģimeni un skolu, kas ir otra vissvarīgākā bēran socializācijas procesa veidotāja aiz ģimenes.

   Veicot nelielu aptauju 36 vecāku vidū, uzdodot jautājumu, kam ir vislielākā loma bērna personības socializācijā? a) ģimenei; b) skolai; c)ģimenei un skolai, apkopojot rezultātus, izrādījās, ka vairums vecāku domā, ka veiksmīgai bērna socializācijai jānotiek, sadarbojoties vecākiem un skolai (27), daļa vecāku uzskata, ka izširošā loma ir ģimenei (6), bet neliela daļa (3) uzskata, ka tikai skola ir atbildīga par to, vai bērna personības socializācijas process veidosies veiksmīgs (skat.diagr.).

  

Kā redzams, vecāki atzīst pedagogu un vecāku sadarbības nepieciešamību bērna socializācijas procesā. Svarīgi ir apzināties skolas un ģimenes sadarbības kopīgo mērķi - veidot brīvu, atbildīgu, radošu un kulturālu personību. Ja mērķis ir kopīgs, tad sadarbība var norisināties veiksmīgi. Šādas sadarbības rezultātā audzināšanas process kļūst mērķtiecīgāks, tiek nodrošināta prasību vienotība un pēctecība, bez kā nav iespējams pedagoģiskais process.

Sadarbības formas var būt dažādas:

Ÿ     individuāls darbs ar katru ģimeni;

Ÿ     grupu darbs ar skolēniem un to vecākiem;

Ÿ     kolektīva darba forma, kur piedalās visi klases vecāki vai klašu grupas vecāki;

Ÿ     frontālā darba forma, piemēram, skolas vecāku pilnsapulces.

Ÿ     skolas dome.

   Skolas dome ir jauna skolas un  skolēnu vecāku sadarbības forma, skolas pārvaldes forma, kas tiek veidota kopš 1991.gada. Skolas domes lēmumi ir interesanti gan skolas direktoram, gan skolotājiem, gan skolēniem un viņu vecākiem.

   Sadarbība rada ciešākas saites starp skolu un ģimeni, pārdala atbildību par skolas dzīvi ar vecākiem, kas, savukārt, satuvina skolu un ieinteresētās personas.

   Galvenā saikne starp skolu un ģimeni ir klases audzinātājs, kuram nereti nav speciāls izglītības, ņemot vērā, ka sociālās pedagoģija aktīvi attīstīties sākusi salīdzinoši nesen. Tādēļ skolās pēdējos gados sāk strādāt speciālisti - skolas psihologi un sociālie pedagogi.

   Kā liecina skolu pieredze, tad neaizstājam sociālais pedagogs ir dabā ar nelabvēlīgām ģimenēm, ko klases audzinātājam daudzo pienākumu dēļ ne vienmēr izdodas pilnībā veikt. No nelabvēlīgajām ģimenēm nāk pusaudži, kuriem ir tieksme radīt konfliktus, tā saucamie "grūtie bērni".

   "Grūto bērnu" veidošanās iemesli ir meklējami ģimenēs, kuras piemeklējusi kaut kāda nelaime: traumas, konflikti, nepietiekoša vecāku mīlestība pret bērniem, viena no vecākiem nāve, vecāku cietsirdība, audzināšanas nepēctecība. Vēl šeit ir noteikti jāpiemin, ka viens no iemesliem, ja bērnam ir nepieciešama sociālā pedagoga palīdzība, ir vecāku nezināšana vai neizpratne par audzināšanas mērķi, procesu, uzdevumiem, par socializāciju kā galveno audzināšanas mērķi. Šeit uzskatāmi parādās, ka skolas un ģimenes sadarbība ir nenoliedzami nepieciešams faktors bērna personības veidošanā. Pastāvīga un cieša sadarbība, kas balstās uz savstarpējo cieņu, uzticēšanos, saprātīgu prasīgumu un palīdzību būtiski ietekmē pozitīvu personības veidošanās procesu.

   Ā.Milta, runājot par skolas un ģimenes savstarpējām attiecībām, norāda, ka skolas un ģimenes veiksmīgas sadarbības galvenie rādītāji ir:

§     savstarpēja cieņa un uzticēšanās;

§     pietiekami bieži individuālie kontakti;

§     apmeklētas vecāku sapulces;

§     aktīva līdzdalība skolas un klases pasākumos;

§     atsaucīga attieksme pret skolas aicinājumiem;

§     ģimenes pedagoģiskās izglītības līmeņa celšana.

   Svarīga ir izglītības līmeņa celšana. Pedagogam vajadzētu pārņemt tās ārpusskolas darba organizatora funkcijas, kas saistītas ar ģimenes izglītošanu, to varētu darīt tieši sociālais pedagogs. Darba formas var būt dažādas: vecāku sapulces un pilnsapulces, tematiskas nodarbības klašu grupu vecākiem, individuālas pārrunas ar atsevišķām ģimenēm.

   Arī pazīstamais psihologs M.Balsons uzsver savstarpējas cieņas un uzticēšanās nozīmīgumu veiksmīgai sadarbībai. Savstarpējā cieņa ir saistīta ar pašdisciplīnu un sadarbību vistiešākajā veidā. M.Balsons uzsver, ka savstarpēja cieņa gan skolēnu un skolotāju vidū, gan vecāku un skolotāju, gan arī skolēnu un vecāku vidū ir īpaši svarīgs priekšnoteikums veiksmīgas sadarbības veidošanai. Vispirms jau skolotājam jāieaudzina cieņa, strādājot ar skolēniem, kas izraisa problēmas, neatkarīgi no tā, kas, pēc skolēnu domām, nav viņiem izrādījuši pienācīgu cieņu - vecāki, skolotāji vai klasesbiedri.

   Tātad, no iepriekš teiktā var secināt, ka klases audzinātāja uzdevums ir ģimenes apstākļu izzināšana, bet nelabvēlīgo apstākļu uzlabošana vai likvidēšana ir noteikti sociālā pedagoga pienākums.

   Tā saucamie "grūtie bērni"nebūt nav vienīgā grupa, kam var rasties problēmas iekļauties lielākā citā sabiedrības grupā. Nelabvēlīgās ģimenes bieži nelabprāt iesaistās sadarbībā ar skolu, lai veidotu veiksmīgu bērna socialīzāciju, vai arī izvairās vispār iesaistīties. Tam par iemeslu varētu būt neizglītotība, kas taču vairumā gadījumu tomēr ir novēršams fakts. Skolotājiem grūti sadarboties vai dažkārt pat neizdodas sadarboties ar t.s. jaunbagātnieku ģimenēm tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šo ģimeņu vecākiem nav laika. Pārsvarā šiem bērniem nerodas grūtības iekļauties sabiedrībā un pielāgoties tai, jo lielākā daļa pārējo dzīvo visai spiedīgos apstākļos. Taču, ja tā tomēr notiek, tad šiem bērniem draud vientulība, kā sekas - alkoholisms un narkomānija, ko šie bērni finansiāli var atļauties, pateicoties neierobežotajam naudas daudzumam, ko vecāki no šīm ģimenēm bieži uzskata par trūkstošās mīlestības un uzmanības aizstājēju, kas, kā mēs zinām, ir absolūti aplams uzskats.

   Ģimenes un skolas sadarbība ir svarīgs bērna socializācijas procesa veidotājfaktors, taču bieži grūti īstenojams, ja to dara tikai klases audzinātājs. Tādēļ svarīgi, lai skolā strādātu speciālists - sociālais pedagogs, kas ir cilvēks ar pedagoģisko pieredzi, taktu un talantu, kas palīdz klases audzinātājam orientēties tādās situācijās, kur šo bērnu problēmas rodas no nesaskaņām ģimenē, nevis skolēnu personīgo īpašību vai rīcības dēļ, cilvēks, kas palīdzētu organizēt tik nepieciešamo skolas un ģimenes sadarbību bērna socializācijas procesā.

Izmantotā literatūra.

w  Balsons M. Kā izprast klases uzvedību.  Lielvārds, 1995. - 12.lpp.

w  Vilks A. Augstskolas zinātniskās pētniecības centrs. - Izglītība un kultūra, 24.04.1997. - 14. - 15.lpp.

w  Sociālpedagoģiskās inovācijas: teorija.Prakse. 1.rakstu krājums. - R:,1999.- 69.-71.lpp.

w  Кларин М.В. Инновации в мировой педагогике. - Р,Эксперимент, - 1995, - стр.10.