Pedagoģijas referāts

RPIVA

4. PS kursa studentes

Lindas Kukares

referāts

Pedagoģijas procesa tiesiskajos pamatos

Rīga, 2000

1. Dalībvalstis atzīst, ka ikvienam bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvību.

2. Dalībvalstis maksimāli gādās, lai bērns izdzīvotu un normāli attīstītos.

/Bērnu tiesību konvencijas 6. pants/

Tiesības uz dzīvību nozīme būt nodrošinātam ar

Ø medicīnas pakalpojumiem;

Ø izglītību (iegūt bezmaksas pamatizglītību);

Ø sociālo bloku (būt paēdušam, apģērbtam, būt siltumā un ar «jumtu virs galvas»...)

Tiesības DZĪVOT nozīmē arī ELPOT.

Dzīvības spektrs ir plašs un diskutējams jautājums, sākot no dzimšanas (ieņemšanas brīža) līdz dabīgai nāvei. Šajā posmā (starpposmā starp ieņemšanu un miršanu) ietilpst gan atrašanās mātes ķermenī, gan piedzimšana, gan izdzīvojot bērna, pusaudža, jaunieša, spēka brieduma un norieta gadus. Iepriekšminētie dzīves etapi ir svarīgi gan fiziskā, gan garīgā plāksnē, jo tas notiek ar cilvēku, tas notiek ar jebkuru no mums.

Sestā panta aktualitāte mūsdienās ir ļoti būtiska, jo bieži vien dzīvību neuztveram kā vērtību. Par vērtību kļūst mašīna, mēbeles... Līdz absurdam kļūst situācijas, kurās «augstos toņos» tiek runāts par dzīvnieku aizsardzību, piespriežot dzīvnieka pāridarītājam līdz pat četriem gadiem cietumsoda, bet alkohola reibumā braucošajam auto šoferim, kurš nogalinājis kājāmgājēju, divus gadus nosacīti. Mēs neapzināmie dzīvības vērtību, jo esam aizņemti ar tik daudz dažādām, mums it kā svarīgākām, lietām, un par dzīvību atceramies tikai tad, kad kaut kas ir noticis, lai pēc mirkļa atkal par to piemirstu...

Ir jāmācās saprast kāpēc mēs šeit esam, ir jāmācās dzīvot un ļaut dzīvot citiem!

ļīzd 1967. g. Rietumu zemēs, izņemot Zviedriju un Dāniju, aborti nebija legalizēti. 70. gadu sākumā sākas abortu likuma reforma, kā rezultātā tie tika atļauti līdz noteiktam grūtniecības periodam (piem. ASV 1973. g., Vācijā 1976. g.).

Šīs reformas pavadīja plašas debates, turklāt ASV ļoti lielu līdzdalību tajās ņēma filozofi, Vācijā — galvenokārt politiķi un juristi (ētiķi un morālteologi tās nosodīja).

Par aborta legalizāciju viedokļi dalās: vieni atbalsta, citi — pilnīgi noliedz, nesaskatot nevienu vērā ņemamu argumentu atbalstītāju pusē.

Aborts izvirza morālas problēmas, jo cilvēka attīstība ir pakāpenisks process, kas iziet vairākus posmus. Galvenais strīda jautājums ir: «Vai embrijam ir tādas pašas tiesības uz dzīvību kā pieaugušam cilvēkam?» un «Kāds morāls statuss ir embrijam?»

ü  Juristi pastāv pie viedokļa, ka bērns kļūst dzīvotspējīgs tad, kad PATS spēj elpot un kustēties bez mātes starpniecības. Dilēmas jautājums — vai nedzimis bērns ir jebkādu tiesību subjekts? Juristuprāt, nē! Un, kā redzams, konvensijā par cilvēktiesībām, tad neizslēdz aborta iespējas.

ü  Savukārt, mediķu viedoklis ir sekojošais — 22. nedēļas ir bērna dzīvotspēja, tad bērns var piedzimt un, iespējams, pat izdzīvot.

Līdz 8. nedēļu vecumam bērns ir tikai dīglis.

Pēc astoņām nedēļām — embrijs.

Vēlāk — auglis.

Legāls aborts ir atļauts līdz 20. nedēļai. Pašreizējās operācijas izmaksas ir 15 — 20 Ls.

Latvijā viena gada laikā 25 tūkstoši sievietes izdara abortu, taču iepriecina (!) skaitlī —

1991. g — 44886 izdarīti aborti

1999. g. — (jau tikai (!)) 25076

Šie skaitļi liecina vai nu par ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos valstī vai arī par informācijas iespējām un sākšanu DOMĀT par savu un bērna veselību.

Mediķi nav ne pret, ne par aborta izdarīšanu. Pašai sievietei ir TIESĪBAS izvēlēties, ko darīt. Taču ir ideāls viņu uzdotais jautājums: «Vai tās ir bērna tiesības uz dzīvi, ja viņš nevienam nav vajadzīgs?»

ü  Bet kristiešu organizācija «Par dzīvību» (viņi arī vāca parakstus baznīcās un piketēja pie Saeimas, lai nepieņemtu likumu par abortu legalizāciju. Taču veltīgi!) uzskata, ka lai arī kāds bērns piedzims, lai arī viņu pametīs, vai viņam būs jācieš no morālās un fiziskās vardarbības, bērnam ir jāpiedzimst, jo tā ir vēlējis Dievs. bērns uz Zemes izpilda kādu no sen paredzētajām misijām (kaut vai tikt nožņaugtam un iemestam kanalizācijā!).

Viena no pārliecībām ir, ka dzīvība sākas jau spermas noplūdes brīdī, tātad iznāk, ka izsargājoties (prezervatīvs neaizsargā no slimībām — AIDS, sifiliss... Prezervatīvs vien esot ražotāju mārketingreklāma, skaidri apzinoties, ka pircējiem tiek melots!!!) no grūtniecības mīlēšanās laikā ir nedzimušā, pat vēl neieņemtā bērna slepkavība jau pašos pirmsākumos, jo t. s. bērnam netiek dota iespēja «iesakņoties».

Vatikāns ir PRET jebkāda veida izsargāšanos (tāpēc Dievs ir radījis piecas dienas pirms sievietes asiņošanas cikla, kad var mīlēties, neradot bērnus!) tāpat kā pret aborta izdarīšanu. Šī nostāda, šķiet, paliks mūžam nelokāma.

ü  Liberālistu pozīcija — ir parādības, kuras jāpiecieš, kaut arī tās izraisa nepatiku.

Tāpēc:

1)    Likums pret abortiem nekavēs abortus, bet iedzīs tos pagrīdē.

Sievietes, kas vēlas izdarīt abortu, bieži ir izmisušas, tās meklē pūšļotājus vai izmanto pašus primitīvākos līdzekļus tā izdarīšanai; aborti, kurus izdara nekvalificēti cilvēki, noved pie komplikācijām un pat nāves. Abortu aizliegšana nemazina to skaitu, bet palielina sievietes grūtības un briesmas. Ir maldīgs uzskats, ka ar likumu var piespiest rīkoties morāli.

2)       Viss ir jānodod sievietes rokās, kuru tas skar. Grūtniecība ir privāts notikums, kurā noteicēja ir sieviete un tikai viņa. Aborts ir noziegums bez upura (aborta pretinieki apgalvo pretējo: upuris ir embrijs). Par upuri nevar būt būtne bez interesēm, un embrijam tādu nav.

3)       Sievietei ir tiesības izšķirties par to, kas notiek ar viņas ķermeni (feministu arguments).

P. Singers iesaka nepiešķirt embrija dzīvībai lielāku vērtību nekā necilvēcisko būtņu dzīvībai. Tā kā embrijs nav persona, tam nevar būt tādas pašas pretenzijas uz dzīvību kā personai. Aborts pārtrauc dzīvību, kas pati ir vērtība sevī. Ir jārēķinās nevis ar potenciālām, bet faktiskām embrija īpašībām.

H. M. Zass piedāvā par smadzeņu dzīves sākumu uzskatīt piecdesmit septīto dienu pēc apaugļošanās, kad topošajai dzīvībai ir jādod pilna tiesiska aizsardzība un ētiska solidaritāte. No tā izriet, ka:

1.       ir jāatceļ tiesiski sankcionēta grūtniecības pārtraukšana līdz trešā mēneša beigām un tā jāaizvieto ar tādu, kas nepārsniedz 57 dienas;

2.       līdz 57. dienai cilvēka embrijs, līdzīgs kā pieaugušais ar bojā gājušām smadzenēm, nav pilntiesīgs tiesiskās sabiedrības loceklis;

3.       līdz 57. dienai ir pieļaujami pētījumi ar embrijiem;

4.       ir pieļaujama prenatālā genoma analīze un cita veida diagnostika, kas saistīta ar smagiem ģenētiskiem traucējumiem;

5.       ir iespējams pārtraukt grūtniecību;

6.       ir iespējams ētiskas vērtības saistīt ar tiesisko nodrošinājumu;

7.       ir iespējams šo kritēriju saistīt ar Rietumu ētisko un kultūras tradīciju.

Secinājumi: Nav skaidrs, vai embrijs patiesi ir cilvēcīga būtne, toties ir skaidrs, ka tā ir potenciāla cilvēciska būtne. Katrs, kas nogalina cilvēka embriju, nogalina nākotnē ar prātu un pašapziņu apveltītu cilvēku. Tas nozīmē atņemt pasaulei to, kas ir vērtība sevī, un tas ir netaisnīgi. Aborts iznīcina racionālas un pašapzinīgas būtnes pasauli.

ü  Konservatīvā pozīcija. Par konservatīvo pozīciju dēvē abortu noraidīšanu no morālā viedokļa, kurā par pierādījumu kalpo «nevainīgas dzīvības apzinātas iznīcināšanas» nepieņemamais raksturs (izņemot speciālus gadījumus). Runa ir par «nāvi» tikumiskā ziņā, jo nogalināta tiek būtne, kas nav un nevar būt agresors (būtne, kurai nav iespējas sevi aizstāvēt).

Konservatīvā pozīcija balstās uz šādu slēdzienu:

Pirmā premisa: ir slikti noslepkavot nevainīgu cilvēcisku būtni.

Otrā premisa: cilvēka embrijs ir nevainīga cilvēciska būtne.

Secinājums: tātad ir slikti nogalināt cilvēka embriju.

Konservatīvās pozīcijas pārstāvji norāda, ka auglis un bērns ir viena un tā pati būtne, vai tā atrastos mātē vai ārpus tās, tai ir cilvēka iezīmes un tā pati apziņas pakāpe, un pat spēja just un pārdzīvot nāvi.

Kāpēc nedrīkst nogalināt piedzimušu bērnu, bet nedrīkst — embriju?

Konservatīvo pret aborta argumenti:

1.       PIEDERĪBA SUGAI. Tiek izšķirtas sugas, normalitātes un attīstības nozīmes. Aborta pretinieki dod priekšroku sugas skaidrojumam, jo to var konstatēt ģenētiski. Embrijs pēc apaugļošanas ir piederīgs cilvēka sugai (otrā un trešā nozīme nodrošinātu stingru abortu aizliegumu). Atsaukšanās uz cilvēka sugu nozīmē norādīšanu uz īpašībām un spējām, kas piemīt tikai cilvēkam, taču tieši tā saduras ar grūtībām.

2.       POTENCIALITĀTE. Šis arguments norāda uz embrija potenciālajām spējām attīstīties par cilvēku. Problēma rodas tad, kad embrija tapšanā par bērnu kādā brīdī ir jāsāk runāt par apziņas, gara spēju utt. īpašību atšķirību.

Potencialitātes pieejas gadījumā ir grūti izskaidrot, kāpēc apaugļotās olšūnas potenciāli atšķiras no olšūnas un spermas pirms apaugļošanas. ja tas neizdodas, tad arī neapaugļotu olšūnu un sēklas šūnu iznīcināšana ir slepkavība.

3.       PERSONA VAI INTERESES. vai embrijs ir persona? Vai embrijam ir dzīvības intereses? Personalitāte ir pietiekams pamats, lai aizsargātu dzīvību, tās trūkums — lai atceltu nonāvēšanas aizliegumu. Taču kādi ir personības kritēriji?

Cilvēka dzīvības drošību garantē «Konvencija par cilvēktiesībām» un Latvijas krimināllikums par sodāmību, ja kādam tiek atņemta dzīvība.

Ü  Slepkavība pastiprinošos apstākļos (KL 117. pants)

Pantā dots izsmeļošs to apstākļu uzskaitījums, kuri tiek atzīti par pastiprinošiem slepkavības gadījumā. Tīša nonāvēšana atzīstama par izdarītu pastiprinošos apstākļos, ja nodarījumā ir konstatēts kaut viens no šā panta punktos minētajiem vienpadsmit slepkavību pastiprinošajiem apstākļiem.

Noslepkavota sieviete, vainīgajam apzinoties, ka viņa ir grūtniecības stāvoklī (1. punkts).

No objektīvā puses noziegums izpaužas sievietes, kura ir jebkurā grūtniecības periodā, noslepkavošanā, tādejādi apdraudot ne tikai sievietes, bet arī augļa, t. i., nākamā cilvēka dzīvību. Obligāts kriminālatbildības nosacījums ir grūtniecības fakta apzināšanās, tāpēc vainīgā rīcībā jābūt objektīvām un ticamām ziņām par sievietes grūtniecību.

Noslepkavots mazgadīgais vai cita persona, vainīgajam apzinoties, ka tā ir bezpalīdzības stāvoklī (2. punkts).

Ar bezpalīdzības stāvokli jāsaprot tāds cilvēka stāvoklis, kas liedz viņam iespēju saprast ar viņu izdarīto darbību raksturu un nozīmi vai nodrošināt aizsardzību.

Bez jau punktā minētajām mazgadīgajām personām, par kādām tiek atzīti bērni un pusaudži līdz četrpadsmit gadu vecumam, par bezpalīdzības stāvoklī esošām personām tiek uzskatīti bezpalīdzīgi sirmgalvji, cilvēki ar izteiktiem fiziskiem trūkumiem un psihiskas dabas traucējumiem.

Bezpalīdzības stāvoklim tiek pielīdzināta bezsamaņa, dziļš miegs, cietušās personas atrašanās tādā alkohola, narkotisku vai toksisku vielu apreibuma stāvoklī, kas tai atņēmis spēju saprast vainīgā darbību nozīmi vai pretoties viņam. pēc būtības tādā stāvoklī atrodas arī ķīlnieki un nolaupītās personas.

Vainīgajam jāapzinās cietušā mazgadība vai citāds bezpalīdzības stāvoklis, t. i., šādu personu noslepkavošana ir iespējama tikai ar tiešu nodomu.

Ü  Slepkavība mīkstinošos apstākļos

Krimināllikumā ir iekļauti četri noziedzīgu nodarījumu sastāvi, kad tīša nonāvēšana tiek izdarīta mīkstinošos apstākļos.

Jaundzimuša bērna slepkavība (KL 119. pants)

Pantā paredzēta atbildība par sava bērna slepkavību, ko māte izdarījusi dzemdību laikā vai tieši pēc dzemdībām to izraisītā psihiskā vai fizioloģiskā stāvokļa ietekmē. Apskatāmā panta dispozīcijā iekļauta norāde uz vairākām nozieguma sastāva īpatnībām, kas ļauj to norobežot no cita veida slepkavībām.

Analizējamā nozieguma objekts ir dzimstoša vai tikko dzimuša bērna dzīvība, uz ko norāda arī slepkavības izdarīšanas laiks — dzemdību laikā vai tieši pēc dzemdībām, t. i., līdz brīdim, kad māte ir apkopusi un pabarojusi jaundzimušo. Ja bērns tiek tīši nonāvēts jau pēc tam, kad māte veikusi pasākumus tā dzīvības saglabāšanai, nodarījums kvalificējams pēc KL 117. panta 2. punkta.

Cietušais var būt tiki savs, dzimstošs vai tikko piedzimis bērns.

Noziegumu var realizēt tikai ar piepeši radušos nodomu, jo slepkavība tiek atzīta par izdarītu mīkstinošos apstākļos, ņemot vērā dzemdētājas psihisko vai fizioloģisko stāvokli dzemdību laikā vai tieši pēc dzemdībām.

Pantā paredzēto slepkavību var izdarīt tikai bērna māte. Citas personas, kuras piedalās šāda nozieguma izdarīšanā, saucamas pie kriminālatbildības par līdzdalību tajā, taču viņu nodarījums kvalificējams pēc citiem krimināllikuma pantiem par noziegumu pret personas dzīvību.

Ü  Piespiešana izdarīt abortu (KL 136. pants)

Pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums, kurš apdraud sievietes rīcības brīvību, izlemjot jautājumu par grūtniecības saglabāšanu vai pārtraukšanu, no objektīvās puses var izpausties dažāda veido fiziskās vai psihiskās darbībās, kuras vērstas uz to, lai sieviete pretēji savai sākotnējai gribai izšķirtos par grūtniecības pārtraukšanu. Nodarījums pabeigts brīdī, kad aborts ir izdarīts.

No subjektīvās puses tas ir tīšs noziedzīgs nodarījums, kuru raksturo tiešs nodoms, bet par tā subjektu var būt jebkura pieskaitāma, četrpadsmit gadu vecumu sasniegusi fiziska persona, kura ieinteresēta grūtniecības pārtraukšanā un kuras attiecības ar šo sievieti dod iespēju viņu ietekmēt un piespiest rīkoties pret savu gribu.

Ü  Cietsirdība un vardarbība pret nepilngadīgo (KL 174. pants)

Pantā paredzēta atbildība tikai par tādu cietsirdīgu vai vardarbīgu apiešanos ar nepilngadīgo, kā rezultātā cietušajam nodarītas fiziskas vai psihiskas ciešanas.

Apskatāmais nodarījums apdraud nepilngadīgas materiāli vai citādi atkarīgas personas psihisko un/vai fizisko veselību, jo tiek nodarītas tieši tāda veida ciešanas.

No objektīvās puses noziedzīgo nodarījumu raksturo gan aktīva darbība, gan bezdarbība, kas izpaužas kā cietsirdīga vai vardarbīga apiešanās ar cietušo.

Ar cietsirdīgu apiešanos jāsaprot nepilngadīgā goda un cieņas pazemošana, ņirgāšanās par viņu, atstāšana bez aprūpes, ēdiena, dzēriena, izdzīšana no mājām, draudi ar fizisku izrēķināšanos (psihiska vardarbība) vai fiziska vardarbība — sišana, piekaušana, spīdzināšana. Pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs ir formāls, un, lai to atzītu par pabeigtu, nav nepieciešamas kādas reālas sekas.

No subjektīvās puses tas ir tīšs nodarījums ar tīšu nodomu.

Par noziedzīgā nodarījuma subjektu var būt pieskaitāma, četrpadsmit gadu vecumu sasniegusi persona, no kuras nepilngadīgais cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs.

Ü  Izvarošana (KL 159. pants)

Izvarošana atzīstama par izdarītu pastiprinošos apstākļos, ja cietusī ir nepilngadīga persona, t. i., vecumā no četrpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem (2. daļa), bet sevišķi pastiprinošos apstākļos (3. daļa), ja cietusī ir mazgadīga, t. i., līdz četrpadsmit gadu vecumam. Šādos gadījumos obligāti jākonstatē, ka vainīgā persona ir zinājusi vai apzināti pieļāvusi, ka izdara noziedzīgu nodarījumu pret mazgadīgu vai nepilngadīgu.

Ü  Vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana (KL 160. pants)

Pantā paredzēta atbildība par dzimumtieksmes apmierināšanu pretdabiskā veidā, ja tas izdarīts, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli.

Atšķirībā no izvarošanas, kad ar cietušo tiek izdarīts dzimumakts pret viņas gribu vai bez viņas ziņas, apskatāmā nodarījuma objektīvo pusi veido pederastija, lezbiānisms un dzimumtieksmes apmierināšana citā pretdabiskā veidā, dažādi iedarbojoties uz cietušā ķermeni.

Cietušais var būt jebkura dzimuma persona, tāpat kā noziedzīgā nodarījuma subjekts, ja vien vainīgais ir pieskaitāms un sasniedzis četrpadsmit gadu vecumu.

No subjektīvās puses šo nodarījumu raksturo tiešs nodoms, kad vainīgā persona apzinās, ka vardarbīgi un pretdabiskā veidā apmierina savu dzimumtieksmi un vēlas tā rīkoties.

Panta 2. daļā pastiprināta atbildība par vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu pretdabiskā veidā, ja tas ir izdarīts ar nepilngadīgo, tādas darbības tiek veiktas atkārtoti, nodarījumu izdarījusi persona, kas jau agrāk bija izdarījusi izvarošanu, vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu pretdabiskā veidā ir izdarījusi personu grupa.

Savukārt panta 3. daļā kā kvalificējošas pazīmes nosauktas smagas sekas un vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā ar mazgadīgo. Visas šīs kvalificējošās pazīmes jau apskatītas, analizējot KL 159. pantu.

Ü  Dzimumsakari ar personu, kura nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu. (KL 161. pants)

Pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums apdraud pusaudžu dzimumneaizskaramību, viņu normālu fizisku un garīgu attīstību.

No objektīvās puses šis nodarījums izpaužas labprātīgos dzimumsakaros (vienreizēja dzimumakta izdarīšana vai ilgstoši dzimumsakari) starp vīrieti un sievieti, kuri ir kriminālsodāmi, ja cietusī persona nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu un ir materiālā vai citādā atkarībā no vainīgā, vai šo nodarījumu ir izdarījusi pilngadīga persona. Nodarījuma sastāvs ir formāls, pabeigts ar dzimumakta uzsākšanas brīdi.

No subjektīvās puses šo nodarījumu vai izradīt ar tiešu vai netiešu nodomu, kad vainīgais vai nu zina, ka stājas dzimumsakaros ar personu, kura nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, un vēlas to, vai arī apzināti pieļauj, ka viņa dzimumattiecību partnere (partneris) var nebūt sešpadsmit gadu vecs, bet tas viņu neattur no dzimumsakariem.

Nodarījuma subjektu bez pieskaitāmības raksturo vēl divas alternatīvas pazīmes, kuras var piemist vainīgajai personai arī vienlaicīgi.

Kriminālatbildība par apskatāmo noziedzīgo nodarījumu iestājas jebkurā gadījumā, ja vainīgais (vīriešu vai sieviešu dzimuma) ir pilngadīgs. Gadījumā, kad cietušais ir materiālā vai citādā atkarībā no vainīgā, kriminālatbildība var iestāties jau no četrpadsmit gadu vecuma.

Izmantotā literatūra

A. Rubenis «Ētika XX gs.» ABC Zvaigzne — R., 1999 g.

LTV raidījums «1 = 1»

U. Krastiņš, V. Liholajs, A. Niedre «Krimināltiesības» — R., 1999. g.