Mācību satura izveides pamatprasības

Referāts mācību priekšmetā

“Pedagoģiskais process”

Tēma

“Mācību satura izveides pamatprasības.”

Saturs

Ievads ……………………………………………………………………… 3

Mācību satura izveides pamatprasības ……………………………………   4

Kopsavilkums ……………………………………………………………… 8

Izmantotā literatūra ………………………………………………………..  9

Ievads

“Ārsta kļūdas aprok zemā, bet audzinātāja kļūdas staigā pa pasauli, izdarīdamas jaunas kļūdas.”

Ikvienas sabiedrības attīstība un nākotne ir jaunās paaudzes rokās, bet savukārt tās audzināšana un izglītošana ir vecākās paaudzes ziņā. Jaunākās paaudzes izglītošanai liela loma ir pedagoģijai, kura pēta audzināšanu kā sabiedrisku parādību, jaunās paaudzes sagatavošanu turpmākajai dzīvei, precizē audzināšanas mērķi un uzdevumus. Didaktika pētī mācības kā skolēna izziņas procesu un viņa intelektuālo attīstību šajā procesā. Tā sniedz vispārējas rekomendācijas mācību darbā – nosaka mācību saturu, izskaidro mācību procesa būtību, izvirza mācīšanas galvenos principus, raksturo metodes un organizācijas formas.

Šajā darbā ir aplūkota mācību satura izveide, tā izveides noteikumi un pamatprasības.

 

Mācību        saturs

Jēdziens “mācību saturs” ir cieši saitīts ar jēdzienu “izglītības saturs”, tomēr tiem ir būtiska atšķirība. Izglītības saturs ir noteikts zināšanu un prasmju, interešu un spēju, prāta un jūtu kultūras līmenis, kas jāsasniedz indivīdam, iegūstot noteiktas pakāpes izglītību. Izglītības saturu izstrādā Izglītības ministrija. Atbilstoši izglītības saturam skolotājs izveido mācību saturu. Mācību saturs ir konkrēts informācijas prasmju un iemaņu kopums, kas ir izstrādāts informatīvās, kā arī uzdevumu vingrinājumu kopās, lai to īstenošanas gaitā indivīds spētu iegūt atbilstošu izglītību.

Izglītības saturs ir rezultāts, bet mācību saturs – līdzeklis.

            Mācību satura priekšnosacījumi.

Lai mācību saturs transformētos uz izglītības saturu, ir jāņem vērā šādi priekšnosacījumi:

1)      ir nepieciešami profesionāli pedagogi;

2)      nepieciešama atbilstoša materiālu tehniskā bāze (arī mācību līdzekļi).

Mācību saturs atspoguļojas mācību plānos, mācību programmās, mācību grāmatās, dažādos mācību līdzekļos.

Mācību plāns ir dokuments, kurā ietverti visi mācību iestādē apgūstamie mācību priekšmeti un cik stundu nedēļā katram mācību paredzēts katram mācību priekšmetam. Mācību plāns atspoguļo skolas izglītības virzienu, bet neatklāj mācību saturu.

Mācību programmā atspoguļojas mācību priekšmeta saturs, cik stundu paredzēts katram priekšmeta tematam, to secība, laboratorijas vai praktiskie darbi, demonstrējumi un ekskursijas. Mācību programmā norādīts apgūstamais zināšanu, prasmju un iemaņu standarts.

Mūsdienās mācību programmu saturs vairs nav sīki detalizēts un reglamentēts. Dotas tikai vadlīnijas un noteikts mācību ( studiju) priekšmeta standarts, kas jāsasniedz katram audzēknim. Kā to sasniegt, ir katra pasniedzēja ziņā un atbildībā. Arī ar atsevišķu tematu stundu skaitu skolotājs drīkst variēt, kā arī papildināt programmas saturu. Pasniedzējam mācību programmā ir jāizstrādā arī zināšanu un prasmju vērtēšana.

Katrs skolotājs izveido savu stundu plānu, kurā viņš paredz, kas un kā audzēķņiem šajā priekšmeta stundas laikā būs jāapgūst. Sastādīto mācību saturu skolotājam ir jāieniedz mācību pārzinei.

Mācību saturu veido:

¨      labas zināšanas – operativitāte (zināmo lietu mācēšana izmantot);

¨      plašas zināšanas – papildliteratūra (vispusīgs apjoms);

¨      dziļas zināšanas – sistemātiski apgūts kurss (sistemātiskas zināšanas);

¨      sistemātiskas zināšanas – uz shēmām, atkāpēm balstītas zināšanas;

¨      noturīgas zināšanas;

¨      elastīgas zināšanas – prasme domāt starppriekšmetu saites ietvaros.

Skolotājs individuāli var izvēlēties pasniegšanas metodi, stundu organizācijas formu, bet tā izveidošanai ir vairākas pamatprasības.

Mācību saturu izveidojot, jāievēro:

1)      izglītības satura modelis;

2)      pasniedzamā priekšmeta specifika;

3)      mācību priekšmeta pasniegšanas organizācija.

Mācību satura izveides principi

Pamatpedagoģiskie priekšnoteikumi, kas tiek ņemti vērā, veidojot noteiktu mācību saturu:

1)  mērķtiecīgums un kompleksums;

2)  organizācijas princips;

3)  zinātniskums un saprotamība;

                                                                   4)  uzskatāmības princips;

 5)  reģionālais princips;

                                                                   6)  sistemātiskums un secība;

              7)  mācību saistība ar dzīvi;

              8) novitātes princips.

Mērķtiecīgums un kompleksums.

Pirmāmkārtām, izveidojot mācību saturu, tam irr jāatbilst izglītības saturam, kā arī tēmai, kura noteiktā stundā ir jāapgūst. Tam ir jābūt mērķtiecīgi virzītam, konkrētās tēmas apgūšanai. Arī tēmām ir jābūt saistītām un virzošām konkkrētā priekšmeta apgūšanai. Mācību stundas saturs nedrīkst visaptverošs un plašs, tam jāatbilst noteiktai stundas tēmai.

Organizācijas princips.

Liela nozīme mācību satura uztveršanai un saprašanai ir mācību organizācijas formai. Pasniedzējam jau iepriekš ir jāpārdomā, kā stundu vadīt. Stundu organizācijai varētu notikt diskusiju veidā, loģiskā izklāstā ar izmantotiem papildmateriāliem, aktualizējot iepriekš iegūto pieredzi, semināru veidā, mācību ekskursijās. Organizēšana ir atkarīga no attiecīgā priekšmeta specifikas, jo ne visos priekšmetos ir iespējamas diskusijas (piem. radošos un fizisku kustību priekšmetos – zīmēšanā, deju un kora nodarbībās, fizkultūrā).

Zinātniskums un saprotamība.

Mācību vielas saturam pēc apjoma un grūtības pākāpes jāatbilst audzēķņu vecumam, individuālajam īpatnībām, kā arī to iepriekšējās sagatavotības līmenim. Saturs nedrīkst būt pārāk vienkāršs, lai skolēniem nezustu interese par priekšmetu, kā arī nedrīkst būt pārāk sarežģīts, komplicēts, lai audzēķni varētu to vieglāk izprast. Skolotāja uzdevums ir mācību vielu izklāstīt zinātniski pareizi, tas nozīmē izskaidrot dotā priekšmeta nozīmi un likumsakarības, veicinot audzēkņu domāšanu, apgūt zinātnes pamatus, apskaidrot apgūstamās vielas saistību ar dzīvi.

Uzskatāmības princips.

Mācību priekšmeta apguvei ir nepieciešama daudzveidīga uzskatāmība, jo mācību vielas noturība audzēkņa atmiņā ir atkarīga no katra cilvēka individualitātes; kādam audzēknim labāk attīstīta ir redzes, citam dzirdes, bet vēl kādam taustes atmiņa. J.A.Komenskis ir formulējis didaktikas zelta likumu – “Jo daudzveidīgāka ir mācību vielas jutekliskā uztvere, jo noturīgāk viela tiek apgūta.”. Par uzskati var būt reāli priekšmeti, parādības, to modeļi, laboratorijas iekārta, dažādi mācību līdzekļi, dažādi grafiskie attēli, kartes, kā arī dzirdētais un pierakstītas vārds.

Uzskates uzdevums ir gan veidot pareizus primāros priekšstatus, gan rosināt audzēkņu domāšanas operācijas.

Reģionālais princips.

Šī principa galvenā būtība un uzdevums ir tāds, ka mācību viela , lai audzēkņi to labāk uztvertu ir jāpasniedz no vienkāršākā uz sarežģītāko, no tuvākā uz tālāko mācību tēmu. Jāpiebilst, ka arī skolas atrašānās vietai ir liela nozīme mācību vielas apguvei. Piemēram, ja skola atrodas mazpilsētā, skolas audzēkņiem būs saprotamāki tādi priekšmeti kā fizika, dabas mācība, astronomija, botānika, jo audzēkņiem ir liela saskarsme ar dabu un ir lielāka iespēja to un tās parādības novērot salīdzinājumā ar lielpilsētas skolu audzēkņiem.

Sistemātiskums un secība.

Mācību priekšmeta sistemātiskai apguvei arī ir liela nozīme. To var veicināt ar sistemātiskiem vielas pārbaudījumiem (pārrunu vai kontroldarbu izpausmē), kā arī mācību priekšmeta apguvei ir nepieciešams patstāvīgs pasniedzējs, lai priekšmets tiktu sistemātiski pasniegts. Izplānojot mācību stundas saturu, tam ir jāatbilst zināmai secībai, lai pasniedzējs apgūstamo vielu audzēkņiem pasniegtu noteiktā kārtībā, nejaucot stundas beigās apgūstamo  materiālu ar sākumā apgūstamo (jeb dažkārt atkārtojamo) materiālu. Mācību stundā apgūstamo sākumā ir jāatklāj vispārīgā veidā, bet pēc tam – pa daļām.

Mācību saikne ar dzīvi.

Mācību viela audzēkņiem taps vieglāk apgūstama, ja viņi to var saistīt ar dzīvi, redzot un atklājot no jauna ikdienā pielietojamo. Katrai teorētikai vileas apguvei ir nepieciešami piemēri, bet, ja tos ir iespējams pielietot ikdienas dzīvē, viela tiks audzēknim vairāk nostiprināta, un arī saprotamāka. Protams, katram priekšmetam ir sava specifika, kā arī robežas tā pielietojamībā, tomēr arī mutiski izskaidroti piemēri audzēkņu atmiņā nostiprinās labāk. Pie šī principa varētu tikt pieskaitītas mācību ekskursijas, kuru laikā audzēkņi pilnveido savas zināšanas.

Novitātes princips.

Tā kā arī zinātnes arvien pilnveidojas, pamatojoties uz jauniem atklājumiem, tad arī pasniedzējam ir jābūt aktīvam, lai vairāk varētu uzzināt par savu pasniedzmo priekšmetu un, ja skolotāja darbs ir izvēlēts ar mīlestību un kā aicinājums (nevis kā apgrūtinājums vai tikai iztikas avots), tad arī skolotājs būs atvērts ar sirdi un dvēseli sava  pasniedzamā priekšmeta jaunumu un atklājumu uzņemšanai, kurus pēc tam var nodot tālāk saviem audzēkņiem un tā izraisīt lielāku aktivitāti priekšmeta apguvei audzēkņos. Tādējādi pasniedzējs būtu motivēts priekšmeta pasniegšani, bet audzēkņi – tā uztveršanai. Skolotājam jābūt godīgam un jāmīl savs darbs.

Tātad, izveidojot pasniedzējam mācību saturu, tā pasniegšanā un arī izveidē ir jāievēro visi šie astoņi principi.

Bet obligāts nosacījums ir mācību satura izveide saskaņā ar izglītības satura modeli, kurā ir paredzētas visu apgūstamo priekšmetu tēmas, kuras audzēkņiem ir vismaz minimāli jāapgūst, lai ar saņemtām zināšanām audzēknis attiecīgā mācību priekšmetā varētu mēroties ar citu skolu audzēkņiem, piedaloties dažādās diskusijās, olimpiādēs.

Sastādot mācību plānu, pasniedzējs organizē un regulē mērķtiecīgu darbību mācību priekšmeta apguvē, sekmējot audzēkņu izziņas gaitu.

Tā kā izglītības satura modelim ir dažādi līmeņi (pamatskolas, vidusskolas, augstskolas izglītības modelis), tad pasniedzējam, izveidojot  mācību saturu, šo līmeņu iedalījums jāņem vērā, piemēram, ķīmijas skolotājam pasniedzot savu priekšmetu pamatskolas un vidusskolas audzēkņiem, jāievēro izglītības satura modeļa prasības.

Veidojot mācību saturu, pasniedzējam galvenokārt jāorientējas pēc izglītības mācību satura modeļa prasībāsm, lai audzēkņi saņemtu vismaz to minimumu katrā skolā, kuru izglītības saturs nosaka. Pats pasniedzējs katrai veilas apguvei var iedalīt noteiktu stundu skaitu, orientējoties arī pēc audzēkņu vielas apguves ātruma un uztveres.

Mācību saturs var tikt izveidot gan vispārējs, kurš tiek iesniegt mācību iestādes mācību pārzinei, gan arī konkrētas mācību stundas saturs, kuru pasniedzējs sastāda pats priekš sevis, lai stundas gaitā vadītos pēc tā.

Katrs mācību priekšmets ir interesants, bet tā apguve ir atkarīga gan no paša audzēkņa, gan no pasniedzēja. Pasniedzējam ir jāmāk pasniegt savu priekšmetu interesanti – atbilstoši mācību satura izveides pedagoģiskiem priekšnoteikumiem, vienkārši un konkrēti, kā arī mācības ir sadarbība starp audzēkni un pasniedzēja – tādēļ mācību procesā būtu jāpiedalās abām pusēm. Pasniedzējam, kā sava aroda lietpratējam, tas ir jāapzinās, ka, lai audzēkņi pēc iespējas vairāk uztvertu, pasniedzējam ir jābūt radošam, aktīvam un objektīvam, arī sastādot mācību saturu.

Kopsavilkums

Mācību satura izveide ir ļoti nozīmīga mācību procesa pasniegšanā un mācību vielas veiksmīgākai apgūšanai no audzēkņu puses. Tādēļ arī mācību satura izveide ir atbildīgs darbs pasniedzējam, kuram ir jāvadās pēc izglītības ministrijas standartzināšanu un prasmju apkopotā modeļa. Tādēļ, lai mācību satura izveide būtu vieglāka, pasniedzējs tā izveidošanā un sastādīšanā var vadīties no 8 mācību satura izveides pedagoģiskajiem priekšnosacījumiem:

1)  mērķtiecīgums un kompleksums;

2)  organizācijas princips;

3)  zinātniskums un saprotamība;

                  4)  uzskatāmības princips;

5)  reģionālais princips;

                  6)  sistemātiskums un secība;

                  7)  mācību saistība ar dzīvi;

8)      novitātes princips.

Mācību saturā izveidē pasniedzējiem ir zināma demokrātija. Attiecīgai tēmai pasniedzējs var iedalīt stundu skaitu pēc savas iniciatīvas, bet nepārsniedzot priekšmetam atvēlēto stundu skaitu.

Pasniedzēja uzdevums ir pēc iespējas profesionālāk darīt savu darbu, lai gūtu pēc iespējas lielākus augļus, t.i. lai būtu efektīvāka atgriezeniskā saite starp pasniedzēju un audzēkni.

Izmantotā literatūra

L.Žukovs “Ievads pedagoģijā”

A.J.Students “Vispārīgā paidagoģija”

V.Zelmenis “Īss pedagoģijas kurss”