Plato is founder
of objective idealism artist and poet. The philosophical teaching of Plato have
the extensive question circle – question about existence about world and its
beginning about soul and about society division of job and upbringing.
The influence of Plato continue still
our times.
SATURS
1. Ievads
angļu valodā.
2. Dzīves
apraksts.
3.
Ievads.
4.
Platona biogrāfija.
6. Mācība
par idejām.
7.
Kosmoloģijas problēmas, kuras centrā ir arī cilvēks un viņa dvēsele.
9. Mācība
par sabiedrību, valsti. Fizisko un garīgo pilnveidošanos.
Platons ir
objektīvā ideālisma pamatlicējs, mākslinieks un dzejnieks. Platona filozofiskā
mācība aptver plašu jautājumu loku – jautājumus par esamību, par pasauli un tās
izcelšanos, par dvēseli un par izziņu, arī matemātisko izziņu, par sabiedrību,
par darba dalīšanu, par audzināšanu, par mākslu utt.
Platona dialogi ir ļoti saistoši. Tajos
ietveras visas vārda mākslas formas un stili. Tie svārstās starp stāstu, liriku
un drāmu, starp prozu un dzeju. Platons visiem nākamajiem gadsimtiem devis
jaunu mākslas formu – romānu.
Paši grieķi,
atzīmējot Platona veikumu, sauca viņu par “dievišķo”. Platona ietekme turpinās
arī jauno laiku filozofijā. Es apbrīnoju Platona prātu, jo viņa filozofija ir
joprojām aktuāla. Platons bija viens no pirmajiem, kurš centās noskaidrot, kas
ir vērtība, lietu pasaule, subjektīvā pārdzīvojumu pasaule, tās ir šodien tik
modernās, pašas dzīves izaicinātās filozofiskās problēmas. Platona radošā
darbība bija nemitīgi patiesības meklējumi.
“Kļūt par cilvēku
labu patiesi gan grūti –
Tādu, kam teicami
darbojas kājas un rokas un prāts
Un kas vispār bez
trūkumiem būtu.”
Platons ir
rakstnieks, kura domu pasaule ir visvairāk ietekmējusi visu Rietumu kultūru.
Platons bija sevišķi spēcīgs kā pēc savas dabas dotumiem, tā arī pēc sava
izcilā laikmeta sniegtiem ierosinājumiem un pieredzējumiem. Viņa laikmets bija
kritisks un traģisks grieķu dzīves laikmets. Platons ir Sokrata skolnieks.
Platons, tāpat kā Sokrats, filozofiskiem meklējumiem piedēvē dziļi ētisku jēgu.
Filozofēt viņa izpratnē nozīmē tapt labākam un darīt labākus un gudrākus arī
citus.
Vārds “filozofija” ir sengrieķu izcelsmes vārds un
tulkojumā nozīmē gudrības mīlestība. Filozofija sākas ar jautājumiem, nevis ar
atbildēm uz tiem. Gudrs cilvēks ir tas, kurš saka, ka neko nezin.
Filozofija nodarbojas ar esamību, taču ne viss, kas mums
rādās ir esamība. Lielākoties mums rādās šķietamība. Šķietamība ir
starpstāvoklis starp neesamību un pilnvērtīgu esamību. Cilvēki novērtē labus un
ļaunus darbus, taču labā būtību nesaskata. Tapēc bieži sanāk tā, ka vienreiz
par labu tiek uzskatīta viena rīcība, otrreiz cita. Cilvēkiem trūkst stingru un
noteiktu ideju par to, kas ir būtisks un kas nē. Viņi apmaldās šķietamību
pasaulē, uzskatot to par būtisku. Katru dienu mēs skatāmies televizoru, lasām
avīzes un sarunājamies, bet vai viss ir tā, kā tiek stāstīts. Cilvēki domā, ka
viņi ir gudri un prot atšķirt būtību no šķituma. Atzīšanās neziņā ved uz
dziļāku patiesību nekā virspusēji apgalvojumi.
“Šis pārdzīvojums – izbrīns – piederas pirmām kārtām
filozofam. Tas ir vienīgais filozofijas sākums.”
Platons ir pirmais cilvēces vēsturē, kas aizstāvējis un
prasījis sievietes emancipāciju. Man patīk Platona drosme kā viņš izpauž savus
uzskatus. Es Platonu izvēlējos tapēc, ka viņš ir vissaprotākamākais no
filozofiem un tapēc, ka viņa filozofija ir aktuāla vēl mūsdienās. Vienīgi es
nepiekrītu Platona ideālajai valstij. No zemākām valsts kārtām arī var izaugt
gudri valsts valdnieki, ne tikai no augstākām. Un, ka bērnus audzina valsts, ka
tie nepazīst savus vecākus, tas vienkārši šokē.
Platons cēlies no slavenas Atēnu
aristokrātu dzimtas. Dzimis Atēnās 427. gadā pirms mūsu ēras. Aristona un
Periktiones dēls. Viņa īstais vārds ir Aristokls. Platons ir iesauka, kuru viņš
iegūst savu plato plecu un varenā auguma dēļ. Platons ir jaunākais bērns
ģimenē. Viņam vēl ir divi brāļi Ademaits un Glaukons un māsa Patona. Jau agrā
bērnībā zaudē tēvu. Māte otrreiz aprecas ar tēvoci Pirilampu. Mājās valda
augstās grieķu izglītības tradīcijas, tēvu tēvu pārbaudītei tikumi un dziļa
godbijība pret savas dzimtenes dieviem. Kopš bērnu dienām Platons guvis labu
izglītību, kāda vien tais laikos iespējama. Skolotājs Kratils, lielā efesieša
Hērakleita skolnieks ieved jauno Platonu dzīves filosofijā. Viss tek un plūst,
nekas nepaliek tas pats, kas bijis – tā ir pirmā filosofiskā atziņa, kas saista
Platona pārdomas. Platona izglītība ir harmoniska. Līdz ar iedziļināšanos sava
laika literatūrā, mūzikā un filosofijā, tas nododas arī ķermeņa kultūrai un
uzvar pat sacīkstēs. Visa viņa jaunība sakrita ar trīsdesmit gadus ilgo
Peleponnēsas karu starp Atēnām un Spartu. Gan audzināšana ģimenē, gan arī
plašie sakari Atēnu aristokrātu aprindās orientēja viņu uz sabiedriski
politisku darbību. Taču šajā jomā drīz vien krājas rūgta pieredze. Intrigas,
vardarbība, korupcija radīja dziļu nepatiku pret pastāvošajām sabiedriskās
dzīves un valsts organizācijas formām. Platonam ir 20 gadu, kad viņš liktenīgi
sastopas ar savādu cilvēku, kas staigā basām kājām, kailu galvu, trūcīgā ģērbā,
kas vienmēr ir ļaužu drūzmā. Jaunekli valdzina šī silēna iekšiene. Viņš jūt, ka
tur slēpjas tīrs un dziļš patiesības nemierss, augstas tikumiskas vērtības.
Viņš top šī cilvēka draugs un skolnieks. Platons visu savu mūžu bija Atēnu
demokrātijas pretinieks. Viņa filozofisko uzskatu attīstība noveda viņu pie
Sokrata skolas. Neizdzēšamu rūgtumu filosofa dvēselē atstāja viņa skolotāja
Sokrata notiesāšana uz nāvi 399.gadā. Kā lai darbojas tādas valsts labā, kuras
pilsoņi, kā Platons pats saka nokāvuši gudro. Platons pārdzīvo vēl otru
katastrofu, savu dzīves ideālu sabrukumu. Viņš bija gribējis tapt valstsvīrs un
tā vislabāk pakalpot savai tautai un pilsētai. Viņa nāve izraisīja tik lielu
dvēseles satricinājumu, ka Platons no
politiskās dzīves aizgāja. Platons tūliņ pēc Sokrata nāves atstāj Atēnas un
pāriet uz Megarām, apmezdamies pie Eukleida, arī Sokrata skolnieks, kas bija
pazīstams dialektiķis. Pēc viņa domām, lai politika varētu kalpot taisnīgumam
un ikviena cilvēka labumam, vispirms jārod tai neapstrīdams pamatojums. To,
uzskata Platons, varētu sniegt vienīgi īsta filozofija. Kaut arī Platons
atteicās no aktīvas politiskās darbības Atēnās, viņš nebeidza domāt par
taisnīgas valsts iedibināšanas iespējām. Lai smeltos gudrību un dzīves
pieredzi, viņš devās uz Ēģipti un Kirēni. Ap 395. gadu, kad sākās par jaunu
karš starp Spartu un Atēnām, viņš atgriezās Atēnās un nodzīvoja te līdz 388.
gadam. 388. gadā, kad karš bija beidzies, viņš nolemj doties jaunā ceļojumā uz
Dienviditāliju. Galvenais, kas viņu tur pievilka, bija pitagoriešu un mistiskas
sektas mācības. Tirāns Dionīsijs viņu reiz dusmās nodeva Atēnu ienaidniekiem
spartiešiem, kas to Aigīnas salā pārdeva par vergu. Kāds pazīstams viņu tomēr
laimīgā kārtā atkal izpirka, un tikai tā viņš tika mājās.
Ieguvis jau lielu pieredzi kā dzīvē, tā zinātnēs un jau slavas apstarots,
viņš atzina, ka tagad ir pienācis īstais brīdis piepildīt kādu savu jau senu
vēlēšanos. Viņš nolēma dibināt 387. gadā pats savu skolu, ko nosauca par
akadēmiju. Šī akadēmija izaudzināja daudzus ievērojamus vīrus, un tai bija
vislielākā ietekme uz visu Rietumu kultūru. Tas bija pirmais augstskolas
paraugs, ko vēlākās atdarināja. Katrā ziņā laiks no 380. līdz 367. gadam
iezīmēja Platona dzīves kalna galu – dzīves pilnības un sasniegumu ziņā.
367. gadā, vēlme īstenot dzīvē filozofiskās atziņas par ideālās valsts
formām viņu aizveda Sirakūzu valdnieka Dionīsija I galmā. Drīz vien Platons pārliecinājās, ka
situācija tur nav labāka kā Atēnās. Centieni padarīt tirānu Dionīsiju par
izglītotu valdnieku beidzās gandrīz vai traģiski. Apvainots nodevībā, Platons
ar lielām grūtībām atgriezās Atēnās.
Pēdējos 13 gadus viņš pavada diezgan drūmā
noskaņojumā, kaut gan arī skolnieku un laika biedru augsti cienīts un godāts.
Viņš atstāja nepabeigtu savu vislielāko darbu “Likumi”, kuros mēģina atrast
praktisku izlietošanu savām sociālpolitiskām idejām. Viņš rāmi nomira 347.
gadā. Platona filozofiskās pārdomas iemiesojušās visai plašā literārajā
mantojumā. Līdz mūsu dienām nonākuši 42 dialogi un 13 vēstules. Jaunības gados
Platons rakstīja arī dzeju. Dialogos atklājas Platona laikmeta sabiedriskās
dzīves un filozofisko meklējumu plaša ponorāma. Darbojošos personu vidū
sastopami daudzi Platona laika biedri: filosofi, politiskie darbinieki,
tirgotāji un amatnieki. Tomēr galvenais varonis ir Platona skolotājs Sokrats.
Platons vispirms meklēja visiem apgalvojumiem pamatu, drošu un
nesatricināmu pamatu. Labi pazīt sevi, savu dvēseli un zināt, ko īsti grib, un
beidzot, garīgo tieksmju un vērtību pacelšana pāri visam. Jau labu laiku pirms
Platona sengrieķu filosofi ir pamanījuši pretrunu starp mūžam mainīgo lietu un
parādību pasauli un nemainīgu pirmpamatu, esamību, kuru liek domāt prāts.
Domājot par cilvēku tikumisko rīcibu, vērojot skaisto visās tā izpausmes
formās, viņš nonāk pie atziņas, ka ir kāda augstāka vienota sfēra, vispārējais,
kas varētu kalpot par etalonu jebkurā dzīves situācijā.
Pareizais dzīves
veids ir mācāms. Tauta ir mācāma.Patiesību iemācījies ir tas, kas to redzējis,
pats sevī. Cilvēka dvēselē guļ apslēpta patiesība, guļ zināšanas par pareizo un
nepareizo, labo un ļauno. Tā cilvēka dvēselei ir līdzi dota jau no mūžības, no
tiem laikiem, kad dvēsele, brīva no miesas,varēja idejas skatīt visā to
tiešībā. Tikai mirstīgajās miesās nonākusi dvēsele ir aizmirsusi mūžībā
redzēto. Lai atcerētos reiz redzētu patiesību, jāiegremdējas pašam sevī,
jānolaižas savas dvēseles dziļumos.
Platons savā pasaules uzskatā ir duālists. Viņam nav tikai viena, bet divas
pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un pretēji raksturojamas. Viena ir lietu
pasaule. Lietu pasaule ir vienmēr laikā, mūžīgi mainīga, saistīta ar rašanos un
zušanu, ir redzama, dzirdama un taustāma. Tā ir ārpus lietām un ārpus cilvēka,
pilnīgi atšķirtajā ideju pasaulē, kas pastāv pilnīgi ārpus šīs pasaules, kādā
domājamā telpā aiz debesīm. Patiesi esošs ir tikai tas, kas vienmēr ir tas, kas
tas ir, un nekad cits un citāds. Tādas var būt lietu idejas, bet ne pašas
lietas. Lietu būtība nav pašās lietās. Tā ir ārpus lietām un ārpus cilvēka,
pilnīgi atšķirtajā ideju pasaulē, kas pastāv pilnīgi ārpus šīs pasaules, kādā
domājamā telpā aiz debesīm. Otra ir ideju pasaule. Ideju pasauli nosaka lietu
pasauli un tā stāv ārpus laika, nemainīga, identa, nerodas un nezūd, nav
redzama un dzirdama. Ideju pasaule ir jutekliski neuztverama, bet tikai garā
nojēdzama un saprotama. Platona filozofijā ideju pasaule gūst mistisku
raksturu. Ideju pasauli, kas paceļas pāri cilvēciskajai realitātei, kuras
virsotnē atrodas “vienotā” ideja, kam pakļautas visas pārejās. Šī ideja ir visu
pārejo priekšnosacījums un pati nav atkarīga ne no kā cita. Vienotais ir labais
sevī, viss ko tas rada, ir labs. Labā ideja ir ideja par to, kas pats sevī ir
labs, kas neatkarīgi no visa pārējā ir labs pats caur sevi un vienīgi sevis dēļ
ir tāds, tā tad absolūti labs. Šī ideja ir ideju pasaules saule, kas visām
pārējām piedod viņu jēgu, nozīmību, padara tās iespējamas un dzīvas. Tā
apgaismo pārējās idejas un tā padara tās pieejamas arī cilvēka prātam, jo to,
kas tumsā mīt, cilvēks nevar redzēt. Rangu zemāka ir diādes jeb duālisma ideja.
Tā ir absolūta un neierobežota visa daudzveidīgā pirmsākums. Savienojoties
vienotajam un dualitātei, rodas visu ideju kopums. Augstākajām idejām līdzās
atrodas tādas pamatidejas kā esamība, miers, kustība identitāte, atšķirība,
rangu zemāk – vienlīdzība, nevienlīdzība, līdzīgums, nelīdzīgums. Vēl zemāk
novietoti matemātiskie objekti.
Platonam nav šaubu, ka aiz fiziskās redzamās pasaules ir īstenā patiesā
esamība – idejas. Par piemēru ņemsim galdu:
1)
galds ir atsevišķs fizisks priekšmets, lieta;
2)
galds vispār un galds kā tāds. Mēs saprotam kā apzīmēumu
visiem priekšmetiem – jēdziens. Galdu nevar vispārīgi izplatīt, ne jutekliski
priekšstatīt, ne izgatavot. Domāšanas formas ir domāšanas abstrakcijas;
3)
galds pastāv vispār reāli, reālāk kā atsevišķas lietas.
Pastāv kā ideja. Idejas ir vispārīgas. Vispārīgais eksistē pats par sevi ideālā
formā (galdu jutekliski satvert nevar);
4)
ideja kā ideāla substance. Galda ideja pirms, pēc, ārpus
galdiem. Idejas Platonam ir mūžīgas. Ideja ir pati pilnība, nav trūkumu. Idejas
ir aktīvas un radošas, enerģijas pilnas un iedarbojas uz matēriju, tā rodas
lietas. Lietas rodas laikā. Lietas ir nepilnīgas, laicīgas, jo atrodas laikā.
Uztveres pasaulē ir tikai
bāli un nepilnīgi šo mūžīgo ideju atspīdumi. Tūkstošiem lietu cenšas sevī
attēlot vienu un to pašu ideju, bet pilnīgi to nespēj neviena, jo traucē reālās
telpas un inertās matērijas pretestība. Katrai lietu grupai atbilst kāda ideja.
Cilvēkam – cilvēka ideja, galdam – galda ideja utt. Pati ideju pasaule arī
atrodas noteiktā iekārtojumā, kur viena ideja padota otrai.
Pēc Platona domām, zinot ideju pasaules uzbūvi, iespējams izskaidrot
jutekliskās pasaules struktūru un ģenēzi. Tā rodas, savienojoties formālajam un
materiālajam principam. Jutekliskā uztveramā pasaule ir kaut kas vidējs starp
bezķermenisko veidu (ideju) pasauli un neesamību jeb matēriju. Viss, kas
jutekliskās lietās ir no esamības, nāk no veidiem kā lietu cēloņiem un paraugiem.
Bet, tā kā jutekliskās lietas ir pārejošas, tad tas liecina par lietu sakaru ar
neesamību, matēriju. Juteklisko lietu pasaule ir mūžīgas rašanās un iznīkšanas,
kustības un mainīguma pasaule. Visa jutekliskās lietas un visas to īpašības ir
relatīvas, pārejošas, plūstošas, telpas un laika nosacījumu ierobežotas.
Matērija, pēc Platona domām, atrodas bezveidīgas un haotiskas kustības varā.
Veidi (eidosi) projicējas uz matērijas, kas katru veidu pārvērš ļoti daudzās
jutekliskās lietās, kuras cita no citas nošķirtas telpā ieņemamās vietas ziņā.
Ir nepieciešams kāds spēks, kas šo haosu pārvērstu sakārtotībā - Kosmosā. Šo
uzdevumu Platons uztic dievam radītājam – demiurgam. Viņš sakārto, izveido
pasauli, piešķir tai formu un tajā ielika kosmisko prātu. Viss kosmoss pēc
formas ir milzīga rotējoša sfēra, bet pēc aktivitātes ir dzīva būtne. Kosmiskā
dvēsele caurstrāvo visu ķermeni, piešķir visam jēgu, kustību, dzīvību, apziņu.
Redzamā, turklāt skaistā pasaule būtībā kļūst par dieva – demiurga ārējo
izpausmi. Šāds pasaules redzējums paver ceļu reliģiskai pasaules izpratnei, kas
ikvienā lietā un parādībā, kā arī pasaulē kopumā tiecas saskatīt dievu.
Kosmiskā dvēsele kristietībā ir svētais gars. Viņi savos radošajos meklējumos
smeļas iedvesmu pasaules un cilvēka dievišķajā skaistumā. “Viss taču skaists,
kam nav piejaukts kas neglīts.” Cilvēka dvēsele nav atkarīga no ķermeņa un ir
nemirstīga. Jo ilgāk tā uzturas ideju valstībā (iekams tā pārnāk uz Zemi), jo
vairāk zina tas indivīds, kurā ķermenī tā apmetusies. Dvēsele sastāv no trijām
daļām: no saprātīgās daļas, kuru rada tieši pats demiurgs, no kaislību virzītās
un no iekārojošās daļas, kuras rada zemākie dievi. Dvēseles saprātīgās daļas
uzvara pār kaislībām un jutekliskām iekārēm iespējama tikai tad, ja cilvēks kā
nākas audzināts. Platons ir pārliecināti, ka, izzinot pasauli, tuvojas dievam.
Un tomēr šīs neredzamās pasaules esamība ir drošāka un īstāka par redzamo
pasauli, jo šī nekad īsti nemaz nav, bet vienmēr tikai tapšanas procesā.
Konkrētā pasaulē viss plūst un mainās, tanī it nekas nav stabils, viss ir
process, norise, un tajā nekas nav nekustīgs. Tā kā pašā pasaulē viss ir
plūsmā, tad šie stabilitātes faktori stāv pāri pasaulei, ir nemateriāli, ir
saskatāmi tikai prātam. Tas nozīmē, ka ir iespējama zināšana arī par labo un
ļauno, zināšana par to, kas jādara. Platona uztverē reālo lietu un parādību
pasaule ir tikai ēnu un atspulgu valstība, par to liecina citāts: “Īstenā, tas
ir, ideju pasaule paceļas pāri mainīgajai, laika plūdumam pakļautai
cilvēciskajai realitātei”. Pretstatā tai ideju pasaule ir mūžīga un nemainīga.
Pēc Platona domām, patiesība ir dziļi slēpta un jau mīt cilvēkā. Tā tikai
jāprot ieraudzīt. Un ieraudzīt to var, vienīgi skatoties gara acīm. Mūžīgā,
nemainīgā, dievišķā patiesības gaisma cilvēkam paveras tikai tad, ja viņu savā
varā pilnībā ir pārņēmušas visvarenākās jūtas – mīlestība. Filozofija savā
dziļākajā būtībā arī ir mīlestība, taču tāda mīlestība, kas vērsta uz mūžību,
dievu, augstāko gudrību.
Patiesība ir iespējama, un daudzos konkrētos
gadījumos to sasniedz vai vismaz tai tuvojas. Patiesīgi spriedumi iespējami
tikai par tik, par cik ir priekšmeti, uz kuriem spriedumi attiecas, jo viss,
kas tiek izteikts par kaut ko. Bet patiesības izteiksme ir negrozība,
pastāvība, tātad, ja ir patiesības, tad ir arī negrozīgi, pastāvīgi, stabili
priekšmeti, uz kuriem tās attiecas. Konkrētā materiālā pasaulē tādu nav, te
viss ir nestabils, te viss ir plūsma un process. Zinātne te Platonam
pievienosies, pat viscietākie materiālie priekšmeti, ja vēro to atomisko
struktūru, atomi kustās, bet tomēr patur tās pašas ārējās kontūras. Kamēr
atsevišķās lietas mainās un grozās, rodas un iznīkst, to jēdzieni negrozās.
Patiesības priekšmeti ir līdzīgi jēdzieniem, tie nevar pastāvēt tikai domās, jo
tad tiem atkal būs jāmeklē priekšmets, jo doma vienmēr ir par kaut ko. Platons
tos sauc par veidiem vai idejām. Šīs idejas tad arī būs īsta realitāte, tās būs
vienskaitlī, nemainīgas, negrozīgas, pārmaiņa konkrētās lietās tās neietekmēs.
Risinot jautājumu par cilvēka iespējām
tuvoties formu un ideju valstībai. Platons izstrādā savdabīgu izziņas teoriju.
Tā ir mācība par atcerēšanos vai anamnesis. Pēc Platona domām, jebkura izziņa
ir dvēseles atmiņas par idejām, kuras tā vēroja, pirms tika savienota ar
ķermeni. Tikai par tik, par cik tā tur redzējusi idejas, tā arī šiet spēj tās
apjaust. Kas nemaz tās nav redzējis, tas nespēj nemaz jēdzieniski domāt, tas
paliek dzīvnieka lomā. Ir nepieciešama piepūle, sevis sagatavošana, lai gara
acīm skatītu ideju patiesību. Platons konstatē tikumības jēdziena esamību
mūsos, viņš apbrīno matemātisko zināšanu precizitāti un vispārnozīmīgumu. Viņš
vēlas rast atbildi uz jautājumu, no kurienes mūsos radušāš šādas zināšanas. Pēc
Platona domām šīs zināšanas ir pirms pieredzes dotas apziņas formas.
Filozofijas attīstības gaitā ir apstiprinājusi Platona teorijas patiesīgumu.
Reālais izziņas process balstās uz atziņām, paradigmām, postulātiem, pasaules
skatījuma formām, kas katrai cilvēku paaudzei, katrai kultūrai ir dotas it kā
gatavā veidā. Ja nebūtu šādu gatavu apziņas veidojumu, cilvēkiem nebūtu
iespējams orientēties pasaulē, sazināties citam ar citu.
Cilvēks šai pasaulē Platonam ir viesis no kādas augstākas pasaules. Iekalts
miesas važās, tas smagi cieš zem to smaguma un no brūcēm, ko tās viņā rada.
Viņa dvēseles dziļumā vienmēr smeldz neizdzēšamas ilgas pēc tās pilnības, ko
tas kādreiz vērojis viņā saulē. Šī smeldzīgā tieksme pēc pilnības, šis Erots,
tā ir platoniskā mīlestība. Šīs dziļās, nekad neapmierināmās ilgas, kas neļauj
cilvēkam apmierināties ar kādu daļēju sasniegumu un virza to vienmēr augstāk.
Jo augstāks ideāls, jo dziļāks nemiers. Viss, kas ir pasaulē, vienmēr
pārveidojas dažādos pretstatos. Mazais top liels, vājais stiprs, aukstais
karsts. Šī pārveidošanās notiek arī pretējā virzienā. Tāpat tas ir arī ar
dzīvības un nāves procesiem. Ja no nāves nerastos atkal dzīvība, tad ar laiku
zemes virsū viss dzīvais izbeigtos. Iznīkst tikai tas, kas var sadalīties.
Dvēsele ir nedalāma, tapēc tā nevar sairt. Izbeidzas tikai tas, kam ir sākums
laikā. Dvēsele ir mūžīga, jo tā nesaņem savu kustību no ārienes, bet rada to
pati no sevis, tapēc to nevar nekas izbeigt. Dvēsele, dzīvodama nepilnīgu lietu
pasaulē, tomēr zina arī pilnīgās idejas.Šāda zināšana iespējama tikai tad, ja
pielaiž ideju atceri. “Ikviena dvēsele rūpējas par visu, kam nav dvēseles, un
apstaigā visas debesis, parādīdamās ikreiz citā formā. Ja dvēsele ir pilnīga un
spārnota, tā virzās pa augstumiem un pārzina visu pasaules telpu, bet tāda, kas
zaudējusi savus spārnus, lidinās apkārt, līdz uzduras kam cietam, kur apmetas
un iegūst šīszemes ķermeni, kas tās spēka dēļ šķiet pats kustamies, un šāds
kopums – dvēsele un ar to cieši saistītais ķermenis – nosaukts par dzīvu būtni
un dabūjis pievārdu – mirstīga.”
Platons pirmo reizi Rietumu filozofijas vēsturē konsekventi sašķeļ
realitāti šaipasaulē un viņpasaulē. Viņpasaule ir abstraktu formu un ideju
valstība. Ar Platonu būtībā aizsākas virziens, kuru filozofijas vēsturē mēdz
dēvēt par ideālismu. Pirms dzimšanas dvēsele mājo debesīs pie dieviem un ir
pielīdzināma divjūgam, kur vadītājs ir prāts, viens no zirgiem ir jutekliskās
iekāres, bet otrs ir saprātīgā griba. Šī pazinīgā griba tiecas sekot savam
vadītājam un celties uz augšu līdzi dieviem, cauri debesīm, pretīm ideju
pasaulei, bet juteklisko iekāru zirgs mīl vairāk zemi un zemes lietas, tāpēc
tas iet savu ceļu un novelk dvēseli no debesīm uz zemi.
Platons savu centrālo darbu “Valsts” sāka
ar mēģinājumu noskaidrot, kas īsti ir taisnība. Šai mēģinājumā tam vispirms
nākas sadurties ar dažādām nepilnīgas taisnības izpratnēm, dažreiz pat ar
pavisām brutālām, bet tomēr visai zīmīgām, jo tās dažādos formulējumos pastāv
pat vēl līdz mūsu dienām. Pēc Platona pārliecības, valsts nav nekas cits kā
cilvēks palielinātā, paplašinātā veidā. Bet galvenais cilvēkā ir dvēsele.
Dvēsele, pēc viņa domām, līdzinās spārnotam pajūgam, kurā iejūgti divi zirgi un
kuru priekšgalā ir vedējs. “Salīdzināsim dvēseli ar spārnota divjūga un tā
vadītāja savienoto spēku. Dievu zirgi un ratu vadītāji visi gan paši ir
dižciltīgi, gan dižciltīgas izcelsmes. Pārējiem apstākļi ir sarežģīti. Pirmām
kārtām tas ir divjūgs, ko vada mūsu vadītājs, un tad arī no zirgiem viens ir
skaists un dižciltīgs un tādas pašas izcelsmes, otrs – pretējas izcelsmes un
arī pats pretējs. Un tā neizbēgami ratu vadīšana pie mums ir grūta un
nepatīkama.” Vedējs simbolizē prātu, viens no zirgiem ir dižciltīgs, tas sevī
iemieso dvēseles cildenākās īpašības, bet otrs ir bezsugas, tas simbolizē
cilvēka dvēseles zemisko elementu. Zirgi ir dažādi, un tieši tas sagādā
grūtības to vadīšanā. Katra cilvēka dvēselē mājo šie zirgi – prāts, vēlmes un
kaisme, kura nav ne prāts, ne arī vēlme. Atbilstoši dvēseles uzbūvei arī
valsti, pēc Platona domām, veido trīs elementi – trīs šķiras:
1)
valdnieki, valsts vadītāji,
2)
2) valsts sargi, karavīri,
3)
3) zemnieki, amatnieki un tirgotāji.
Pirmā šķira ir cilvēki,
kurus savā varā pārņēmis prāts un mīlestība. Valsts vadītājiem prāta spējas ir
visaugstākās un ir visstiprāki gudrības tikumā. Viņi spēj tuvoties mūžīgi
nemainīgajam “labumam”, vērot to.
Otrā šķira sastāv no cilvēkiem, kuru dvēselēs valda kaisme un nesalaužama
griba. Valsts sargiem ir krietna griba un liela drošsirdība. Viņu uzdevums būt
kareivjiem, sargiem.
Trešo šķiru veido cilvēki, kuros dominē vēlmes. Šiem cilvēkiem nepieciešams
ieaudzināt pieticību un kārtības mīlestību, lai tie kļūtu par cienījamiem
sabiedrības locekļiem. Trešajai šķirai jārūpējas par valsts materiālo
labklājību un tā vislabāk apmierinātu savas jutekliskās tieksmes.
“Tā es tiku novests pie tā, ka sāku slavēt
īsto filozofiju, jo vienīgi no tās viedokļa ir iespējams redzēt taisnību kā
valsts, tā privātajās lietās. Cilvēku ciltis tapēc nemitēsies ciest, kamēr vai
nu īsti un patiesi filozofi saņems valdību savās rokās, vai atkal valstu
valdnieki, kādas dieva žēlastības dēļ, sāks patiesi nodoties filozofijai.”
Valstsvīru
galvenais uzdevums bija atrast pilnīgi taisnīgu un stabilu valsts iekārtu.
Īstais valdnieks dzīvo tikai rūpēdamies par pārvaldāmo, ne par savu labumu.
Taisnīga rīcība būs visur mēra pilna un radīs harmoniju. Tapēc taisnīga
dvēsele, būdama saskanīga, jutīsies labāk un tapēc arī dzīvos labāk un būs
laimīgāka nekā netaisnā. Platons saka: “labiem valsts sargiem jābūt kā suņiem:
asu skatu, ātrām kājām, stipriem muskuļiem, sirdīgiem cīņā. Vai tie tad nebūs
nikni? Nē: labs sardzes suns ir savā ziņā filozofs, viņš ir laipns pret tiem,
kurus tas pazīst, jo pazīt viņam nozīmē mīlēt.” Pēc Platona domām ar grieķu
tradicionālo audzināšanu tas ir ģimnastiku un mūziku valsts sargu dvēseles būs
apveltītas ar drošsirdību un laipnības apvienojumu. Ģimnastika ir īsti militārā
vingrošana. Valsts sargiem māca panest dažādas grūtības un darīs tos stingrus
un cietus nevien miesā, bet arī raksturā. Ar rakstura cietumu vien nepietiek,
tiem dvēselē jāuzņem maigums. Mūzika grieķiem bija plašāks jēdziens nekā mums.
Tas bija viss, kas nāca no mūzām – daiļliteratūra, zinātnes un bērnībā ar
pasakām. Platona valstī valsts sargiem jābūt izaugušiem veselīgā ietekmē un lai
acīs un sirdīs tiem vienmēr būtu dzīva skaistu darbu un skaistu domu atbalss,
un lai viņos būtu jau spēcīgi izveidota tieksme labprātīgi klausīt prāta
balsij. Valsts sargiem jābūt tādiem tikumiem, kā dievbijībai, drošsirdībai,
mēra ieturēšanai, patiesīgumam un savaldībai.
Bet ne mazāk kā mūziskā audzināšana dvēseles
ietekmē arī visa dzīves kārtība un veids. Dzīve jāiekārto tā, lai tajā nekas
neizjauktu to dvēseles līdzsvaru, kas iegūts audzināšanā. Tapēc sargu ēdiens
nedrīkst būt nedz pārāk izsmalcināts, nedz arī pārāk smags un daudzumā
pārmērīgs. Platona labi iekārtotā valstī nedrīkst ilgi slimot. Slimība vai nu
ātri jāpārvar stipriem līdzekļiem, vai atkal, lai tad slimība pārvar slimo, jo
ilga vārguļošana nedara labumu nedz pašam, nedz citiem.
Kandidāti valdīšnai būs tie, kas vienmēr
visos apstākļos būs izrādījušies visnesavtīgākie, vissavaldīgākie,
vissaprātīgākie, visdrošsirdīgākie, raksturā visstiprākie un visvairāk
pievērstie vienīgi kopēju interešu ievērošanai un aizstāvēšanai. Viņus
tīšprātīgi novietos kritiskās situācijās un kārdinājumos, un tikai tos, kas visus
šos kārdinājumus būs pārvarējuši un tad vēl ieguvuši augstāko zinātnisko
izglītību un ilgu gadu pieredzi valsts darbā. Kad tiem jau būs pāri pus mūžam,
izvirzīs augstākos atbildīgos vadītāju posteņos. Vecākos sauc par pilnīgiem
sargiem, jaunākos par viņu palīgiem.
Sargu dzīve jāiekārto tā, lai būtu novērsti
visi kārdinājumi, kas varētu tos pamudināt pārvērsties no suņiem aitu
sargātajiem, par vilkiem, aitu plēsējiem. Tapēc tiem jādzīvo nometnēs. Nometnē
viņiem viss ir kopējs – māja, maltīte pat sievas un bērni. Neviena māte savu
bērnu nedrīkst pazīt, bērns tiks tai atņemts un audzināts īpašā iestādē. Ja
jaunpiedzimušais ir kroplis, īpaša komisija viņu likvidē. Arī garīgi slimie
valstij nav vajadzīgi. Ja visa valsts vadītāju kārta ir kā viena ģimene, tad
Platons domā, ka viņu starpā pastāvēs simpātijas un draudzības attiecības,
kādas labās ģimenēs pastāv starp ģimenes locekļiem. Tiem nedrīkst būt naudas,
zeltu tie pat redzēt nedrīkst, viņiem jāapmierinās ar to zeltu, kas viņu dabā.
Valsts celšanas mērķis ir sagādāt laimīgu dzīvi visai valstij nevis kādai
vienai šķirai, tās valdītājiem. Ja sargi sāktu dzīvot greznu dzīvi, valsts ietu
bojā. Bet valsts nav radīta sargātājiem, bet sargi valstij. Galvenie nelaimes
cēloņi valstīm ir pārmērīga nabadzība, tā pārmērīga bagātība, jo tās ir visu
pilsoņu ķildu un savstarpējas apkarošanās pamatā. Ideālā valstī nedrīkst būt ne
nabadzības, ne bagātības.
Īstam valstsvīram ir jāprot atšķirt labais
no ļaunā, derīgais no nederīgā. Viņam ir jābūt labam dialektiķim. “Kamēr īstie
filozofi netaps valdnieki vai arī valdieki nenodosies nopietni un pamatīgi
filozofijai, kamēr valsts vara un filozofija neapvienosies, tikmēr arī
nebeigsies cilvēces posts un ciešanas.” Bet lai valsts vadītāji un sargi savu
varu un augsto stāvokli neizmantotu personīgās interesēs, tad jāpanāk, lai
viņus vada vienīgi visas valsts labklājības intereses. Tas iespējams tikai tad,
ja cilvēkam nav nekā personīga par ko rūpēties. Tapēc Platons noliedz pirmām
divām sabiedrības šķirām privātīpašumu un privātu ģimenes dzīvi. Valdniekiem,
valsts ierēdņiem un sargiem nav nekā sava, pat ne savu sievu un savu bērnu,
tapēc tiem nav pamata egoistiski izmantot savu varu, jo viņi visi ir viena
liela ģimene. Brīvi no egoistiskām interesēm, tie var nesavtīgi ziedoties valsts
labklājībai, jo tā ir arī viņu pašu vienīgā labklājība. Protams, ne visi
spējīgi šādam dzīves veidam.
Ideālā valstī visu noteic un kārto ne
likumi, bet augstākās cilvēces idejas, kurām seko valdnieku griba un visa
valsts. Trešā šķira – zemkopji un strādnieki, Pltona ideālajā valstī nekādu
līdzdalību neņem valsts pārvaldīšanā un aizsardzībā. Viņu vienīgais uzdevums ir
gādāt par visu materiāli nepieciešamo sev un pārējām šķirām.
Katrai šķirai valstī ir stingri norobežots
uzdevums. Un tikai tad, ja katrs darīs to, kas viņa spējām vispiemērotākais un
ir viņa visaugstākais uzdevums, valstī nodibināsies augstākā taisnība, bez
kuras valsts labklājība un ideāla cilvēku dzīve zemes virsū neiespējama. Savos
uzskatos par sievietēm, Platons bija aizgājis vairāk kā 2000 gadiem priekšā.
Viņa ideālā valstī sievietēm ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā vīriešiem.
Platons atzīst, ka sieviete, lai gan visā visumā pēc savas dabas vājāka par
vīrieti, tomēr var veikt visu to pašu un daudz reiz vēl labāk. Meitenes varēja
iegūt tādu pat izglītību kā zēni. Pieaugušas tās iet karā un piedalās valsts
pārvaldīšanā atkarībā pēc savām individuālajām spējām. Ne dzimums, bet
personība izšķir cilvēka vērtību dzīvē.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
Platons. Menons.
Dzīres. Rīga “Zvaigzne” 1980
FSI. Antīkā pasaule
Latvijā.Rīga. 1998
Platons. Dialogi un
vēstules. Rīga. Zinātne.1999
Maija, Rihards
Kūlis. Filosofija. Rīga. Zvaigzne ABC.1998
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru