Individuālistiskā anarhisma aizsākums

Latvijas Universitāte

Vēstures un filozofijas fakultāte

katedra

Referāts

Filozofijā

Individuālistiskā anarhisma aizsākums.

Maksis Štirners.

Dienas nodaļas

finansu menedžmenta

2. kursa

2F2 grupas

students

Voldis Zlobins

P 97012

Rīga 1999

SATURS

lpp.

1. Vēsturiskais apskats  .         .         .         .         .         .         .         .         .    3

1. 1. Štirnera dzīve         .         .         .         .         .         .         .         .         .    3

1. 2. Jaunas filozofijas aizsākums     .         .         .         .         .         .    5

1. 3. Turpmākā notikumu attīstība   .         .         .         .         .         .    7

2. Štirnera uzskatu raksturojums      .         .         .         .         .         .         .    8

Nobeigums .         .         .         .         .         .         .         .         .         .         .   11

1. VĒSTURISKAIS APSKATS

   1.1. Štirnera dzīve

          Maksis Štirners (īstais vārds Johans Kaspars Šmits) dzima 1806. gadā Baireitā vienkāršā ģimenē. Viņa tēvs Henrijs Šmits – pūtējinstrumentu meistars, māte Sofija Eleonora Reinlena nāca no aptieķera ģimenes. Kaspars bija viņu vienīgais dēls. Gadu pēc Kaspara dzimšanas tēvs nomira no diloņa, un māte otreiz apprecējās ar Ludvigu Ballerštetu, galma aptiekas provizoru. Jaunā ģimene pārbrauca no Baireitas uz Kuļmu pie Vislas. Tur Kaspars ieguva sākumizglītību. Būdams divpadsmit gadu vecs zēns, viņš brauc dzīvot Baireitā pie sava krusttēva. Pēc ģimnāzijas pabeigšanas 1826. gadā, Šmits iestājas Berlīnes universitātē filozofijas fakultātē. Divus gadus viņš klausās G. Rittera, F. Šleiermahera, G. Hēgeļa lekcijas, bet pēc tam ģimenes apstākļu spiests pamet universitāti un atgriežas tajā tikai 1832. gadā. Pēc diviem gadiem viņš saņem izlaiduma apliecību un nokārto eksāmenus par tiesībām pasniegt ģimnāzijā, bet vēl pēc diviem gadiem apprecas. Tomēr viņa laulība izrādījās īsa: dzemdību laikā sieva mirst. Laikā no 1839. – 1844. gadam Kaspars Šmits strādā par pasniedzēju Gropiusa kundzes mācību-audzināšanas iestādē vecāko klašu jaunietēm.

          Otreiz Kaspars Šmits precas 1843. gadā ar Mariju Denharti. Laulātie dzīvoja neievērojamu, pieticīgu dzīvi. Vienīgais greznums, ko Kaspars sev atļāvās, - labas cigāras. Šmitam bija vēl viena vājība: viņš nodarbojās ar literatūru, kas viņu arī noveda “Volnica” pulciņā.

          19. gs. 40. gadu sākumā Berlīnes alus krogos pulcējās ļaužu grupas, kas vēlāk apvienojās dažādos pulciņos. Viens no tādiem pulciņiem izveidojās Gipela alus krogā. Tā dvēsele un organizātori bija brāļi Bruno un Edgars Baueri un viņu draugi (tie tiks pieminēti nākamajā nodaļā). Šim pulciņam nebija ne statūtu, ne kaut kādu noteikumu, ne patstāvīgu dalībnieku, tas vienkārši apvienoja vienādi domājošos, literātus, žurnālistus, dzejniekus, studentus un citus, kas juta līdzi tā dalībniekiem. Vieni zināja cits citu no kopīga darba radikālās avīzēs un žurnālos, citi iepazinās tepat alus krogā, citi atkal nāca šeit iedzert kausu alus un paklausīties, par ko runā un strīdas gudri cilvēki. Vēsturē šis pulciņš iegāja zem nosaukuma “Volnica” pulciņš. Kārlis Markss savos kritiskajos rakstos tā dalībniekus sauca par “brīvajiem”. Brāļi Baueri, E. Meijens, L. Bulss, M. Štirners pazīstami filozofiskās domas vēsturē kā jaunhēgelieši.

          Uz šejieni, Gipela alus krogu, 1841. gadā sāka nākt arī Kaspars Šmits, kuru šeit sauca par “Stirn” (piere – vāc. val.) viņa augstās pieres dēļ. Šī vēl studentu laika iesauka tā iepatikās Kasparam Šmitam, ka dažkārt ar to viņš sāka parakstīt savus rakstus.

          Vienmēr nosvērts, mierīgs un pašpārliecināts, viņš pieticīgi sēdēja pie galda un kūpināja savu cigāru, uzmanīgi klausīdamies runājošos un reti kad iesaistoties sarunā. Strīdos ar oponentiem viņš bija savaldīgs un pieklājīgs, nelietoja asus un apvainojošus izteicienus. Štirneram nebija ienaidnieku, bet viņam arī nebija neviena tuva drauga. Paziņu līmenī viņš bija ar Bruno Baueru, Ludvigu Bulu un Eduardu Meijenu, bet arī ar viņiem nedalījās slēptākajās domās. Tāpēc nav brīnums, ka viņa grāmatas iznākšana uz lieliskā papīra bija pārsteigums.

         

1.2. Jaunas filozofijas aizsākums.

          1844. gada novembrī Vācijā, Leipcigā, pazīstamajā Otto Viganda izdevniecībā iznāca Makša Štirnera (1806 - 1856) grāmata "Vienīgais un viņa īpašums" (originālā - ap 600 lpp.). Tā visiem bija pilnīgs pārsteigums, īsta sensācija. Jau 1844. gada beigās grāmatu izlasīja L. Feierbahs (vācu filozofs materiālists un ateists, sākotnēji Hēgeļa sekotājs), A. Fuge (viens no jaunhēgeliešiem, publicists), B. Bauers (vācu ideālistisks filozofs, viens no ievērojamākajiem jaunhēgeliešiem, kristiānisma un evanģēlijas patiesuma kritiķis; kritiskās kritikas pamatlicējs, radikālis; pēc 1866. gada nacionālliberālis) un visi pastāvīgie jaunhēgeliešu pulciņa dalībnieki (Edgars Bauers, publicists, B. Bauera brālis; rakstnieks Ludvigs Bulss; literāts, zinātņu doktors Eduards Meijens; žurnālists Fridrihs Zass, žurnālists un dzejnieks Hermanis Mirons u.c.). Īpašu popularitāti "Vienīgais un viņa īpašums" ieguva jaunatnes vidū. Atsauksmes par grāmatu bija polāras - no sajūsmas un apbrīnas līdz pilnīgai noliegšanai.  

          Jaunākās filozofijas vēsturē pēc Feierbaha, Štrausa un B. Bauera vārdiem seko  arī Štirners. Tā laika kritiķi par viņu runā kā par galēji kreisā hēgelisma pārstāvi.

          1845. - 1846. K. Markss un F. Engelss raksta lielu, divos sējumos, kopēju darbu "Vācu ideoloģija. Jaunākās vācu filozofijas kritika šās filozofijas pārstāvju Feierbaha, B. Bauera un Štirnera personā un vācu sociālisma kritika tā dažādo praviešu personā". Šajā darbā kā sastāvdaļa ietilpst M. Štirnera kritika - "Svētais Maksis" (oriģinālā - ap 350 lpp.). "Vācu ideoloģiju" Markss un Engelss savas dzīves laikā nopublicēt nevarēja. Pirmoreiz tā pilnībā tika izdota Padomju Savienībā 1932. gadā vācu valodā un 1933. gadā - krievu valodā. Mūsdienās tā ietilpst visos K. Marksa un F. Engelsa kopotajos rakstos.

          Periods 1844. - 1846. gadam Makša Štirnera dzīvē ir pats nozīmīgākais. Viņš raksta atbildes uz L. Feierbaha, M. Hesa (vācu publicists, 40. gadu vidū viens no galvenajiem "patiesā sociālisma" pārstāvjiem), K. Fišera (vācu filozofijas vēsturnieks), Šeligas (sk. piezīmēs (19)) kritiskajiem rakstiem. Bieži publicējās radikālās avīzēs un žurnālos. Šajā laikā Štirners deva atspēkojumu visām pret viņa mācību vērstajām kritikām. Līdz pat viņa dzīves pēdējam gadam "Vienīgais un viņa īpašums" palika tā autora aizgādniecībā.

          Vēlāk, jau pēc Štirnera nāves, 1866.gadā grāmata "Vienīgais un viņa īpašums" tiek izdota otrreiz. Grāmata tiek pasniegta kā atklājums, atkal parādās kritiski raksti  par tās autoru. Par viņu jau runā kā par individuālistiskā anarhisma teorētiķi. Viņa idejas izplatās Francijā, Itālijā, Spānijā, Krievijā.

          Vācu romānists Džons Henrijs Makkajs (skotu izcelsmes) pašā nīčeānisma popularitātes karstumā savāca rakstus par "Vienīgo un viņa īpašumu" un izdeva tos kopā ar pašu grāmatu, lai parādītu, ka Nīčes idejas bija Štirnera izteiktas vēl 1844. gadā.

1.3. Turpmākā notikumu attīstība.

 

          Kad 1866. gadā nāca jauna kritikas plūsma, nebija vairs cilvēka, kas nopietni vēlētos un arī varētu aizstāvēt šo jauno filozofijas virzienu. Vēlāk kritiskas atsauksmes turpināja izteikt E. Bernšteins, vācu sociāldemokrāts, II Internacionāles  līderis (raksts "Anarhisma sociālā doktrīna" žurnālā "Jaunais laiks", 1891, Nr. 14), H. V. Pļehanovs, krievu revolucionārs, domātājs, marksisma teorētiķis, publicists un  sociāldemokrātu kustības dibinātājs Krievijā (brošūra "Anarhisms un sociālisms", veltīta anarhisma kritikai, iznāca Berlīnē 1894. gadā), P. A. Kropotkins, krievu revolucionārs, komunistiskā anarhisma teorētiķis (nodaļā "Anarhija" darbā "Mūsdienu zinātne un anarhija", pirmoreiz publicēts 1912. gadā Anglijā) un citi 19. gs. beigu un 20. gs. pazīstami sociālie darbinieki. Ievērojams daudzums kritiku palika bez atspēkojuma.

          Spēcīgākais trieciens pret Štirnera mācību visā tās pastāvēšanas laikā nāca 1932. - 1933. gados. K. Marksa un F. Engelsa darbā "Vācu ideoloģija" ir ietverta pati apjomīgākā kritika, kāda jebkad vērsta pret "Vienīgo un viņa īpašumu". No marksisma viedokļa šis darbs pilnībā iznīcina Štirnera filozofiju. No anarhisma viedokļa tas tikai pierāda komunistiskās ideoloģijas izpratnes aprobežotību un milzīgo plaisu, kāda pastāv starp Štirnera un Marksa pasaules uzskatiem. Štirnera mācības kritika turpinājās pat septiņdesmitajos gados (E. Froms, vācu-amerikāņu filozofs, sociologs, psihologs; darbs "Cilvēks priekš sevis" 1974. g.), iespējams, ka turpinās vēl joprojām.

2. ŠTIRNERA UZSKATU RAKSTUROJUMS

          Štirnera darbs bija pati drosmīgākā un brīvākā tā revolucionārā laika izpausme. Viņš ir jebkuras valsts un kolektīvisma nāvīgs ienaidnieks, jo jebkura valsts - autokrātiska, aristokrātiska vai demokrātiska - ir despotiska, kas paverdzina indivīdu un atņem viņam tiesības pašnoteikties un būt savdabīgam. Individuālistiskais anarhists Štirners ar savu valsti noliedzošo individuālismu atrodas labākajā mūsdienu sabiedrībā.

Štirners cer uz "egoistu savienību", uz brīvajām asociācijām. Viņš smejas par viņa laika radikālo liberālismu, kas uzskata, ka ir iespējama absolūta brīvība. Cilvēks kā sociāla būtne - bet "sabiedrība ir mūsu dabiskā vide" - redz savu gribu, savu brīvību nepieciešamā veidā ierobežotus. Štirners pats norāda uz to, ka tam dabiski būs sava vieta un viņš to izstādīs kā ideālu, pamatojoties tikai uz personīgām interesēm brīvā savienībā. Bet īpatnība, ar kuru valsts nerēķinās, viņā saglabājas, un tam, tieši tam ir jāveido pamats jebkurā mirklī spējīgam pārraut saites; savienības loceklis pats sev garantē brīvību un īpatnību. Valsts necieš, ka brīva, neatkarīga personība viņai saka: "Paej nost no Saules". Valsts vēlas tikai sevi, savu eksistenci, savus mērķus.

Štirnera individuālisms saceļas pret vides vardarbību, kolektīvo garu, kolektīvo bara psiholoģiju, pret valsts un sabiedrības produktiem. Tajā arī slēpjas viņa savienību teorijas dziļais aizsākums: šis visspēcīgais kolektīvisma gars ir jāsalauž, šī mistiskā vienotība ir jāiznīcina. Brīvajām savienībām ir vai nu pilnībā jāstājas tās veidošanās ceļā, vai arī jādarbojas decentralizējoši, šķiroši.

          Štirners cīnās par cilvēka "es" atbrīvošanu no jebkādas autoritātes, kura uzstājas ar absolūtām un svētām pretenzijām būt obligātai katram. Kopā ar svētumu krīt arī grēks, ar svētuma apzināšanos - grēka apziņa. Praktiskās sekas, protams, ir lielas. Štirners noliedz jebkādu varu - Dieva un cilvēka, valsts, tiesisko, morālo, reliģisko, pat saprāta un patiesības varu. Viņš pret to pielieto pašu ārkārtējāko revolūciju, kāda vien ir iespējama. Viss svētais, tas ir absolūtais, kas ir nostiprinājis savu suverenitāti attiecībā pret "es" kā klints, viņa nav nekas cits kā spoks, kas eksistē tikai tiem, kas tic spokiem.

          Cik dziļi un grandiozi Štirners saprot "es" kā visa tā veidotā radītāju; saistītus, darbojošos, sekojot noteiktām pastāvīgām idejām, dogmām. Brīva personība, kā viņš to saprot, ir ģēnijs, mākslinieciski pretstatīts pasaulei.

Vienīguma pacelšanā, dziļā atšķirībā pēc būtības slēpjas štirneriskā morāles noliegšana. Tas nav nihilisms un visatļautība, bet gan subjektivitāte.

          "Ideālu" prasībās Štirners redz vēsturisku vispasaules cilvēka lāstu, pamatilūziju, kas viņu novērš no pašbaudīšanas un pasaules baudīšanas ceļa, dzīves prieka. Ideālas prasības nepadara cilvēkus labākus un laimīgākus - gluži otrādi padara tos nelaimīgus un ļaunus; cilvēces vēsturē tie prasījuši neskaitāmus upurus. Kā kategoriskais imperatīvs cilvēka sirdī tos noved pie mokošas cilvēka personības dubultošanās, kā valdošs vai varas alkstošs, reliģijas, saprāta morāles likums; tie noved pretrunās ar citiem likumiem - fanātismu, nepacietību, pie inkvizīcijas un giljotīnas.

          Šī egoisma apustuļa briesmīgā iznīcinošā grāmata ir piepildīta ar bezgalīgu mīlestību pret cilvēkiem. Visi viņa revolucionārie pasaules uzskati, viņa pārliecinātā  svētuma noliegšana slēpjas lielajā optimismā; ja nesaprot to, tad nevar saprast viņa uzskatus. Tas, ko Štirners atņem svētajam, tiek atdots cilvēkam. Viņš tic brīvai cilvēku tieksmei uz attīstību bez rigoristiskas, fanatizējošas kategoriskā imperatīva ietekmes. Viņš tic iedzimtajam cilvēka dabas aristokrātismam, viņa dabiskajā saprātīgajā instinktā, cilvēka spējai saglabāt cilvēcību un cilvēciskumu.

Štirneriskajai kritikai ir pasaulvēsturiska nozīme; tā apskata lietas no izmaiņu redzes loka, no teiciena: "Viss notiek". Pastāvošais tai ir vienaldzīgs, tā rēķinās pilnīgi ar citiem faktoriem, kas nav reāli politiski. Štirners ir nevis laicīgais, bet mūžīgais revolucionārs, tādēļ viņš arī nepiedalījās 1848. gada revolūcijā.

          Viņa grāmata nav radīta, lai kļūtu populāra - tā ir pārāk dziļa, pārāk brīva un līdz ar to pārāk ārkārtēja.

          Viņa mācība ir caurcaurēm demokrātiska. "Kļūstiet par egoistiem" - tāds ir Štirnera kategoriskais imperatīvs.

No vācu filozofijas profesora A. Goldšmita

apcerējuma "Maksis Štirners, viņa dzīve un viņa lieta."

(iznāca 1908. gadā, Berlīnē, žurnālā "Sabiedrība" (No 16))

N O B E I G U M S

          Štirnera pasaulskatījums - tas ir lepnas, patstāvīgas personības pasaulskatījums. Viss, kas zināms par Štirneru, parāda viņu kā cilvēku, kuram jebkāda brīvības ierobežošana likās par baismīgu nastu... Vērtīgākā ideja, kuru cilvēks var sev rast, ir, protams, ideja par būtni, kurai ir pietiekams saturs, lai tā būtu viss visā, lai prastu kļūt par pašmērķi un mierīgi sekot tikai šim izvēlētajam mērķim. Tā jau ir veca ideja. Cilvēkiem vienmēr tā piederēja. Bet viņiem nenāca prātā, ka, esot patstāvīgām personībām, viņi paši - būtnes, kas atbilst šai idejai. Viņi uzskatīja sevi par nepilnvērtīgiem, pārāk vājiem, lai būtu par tādām būtnēm.

          Lūk, kāpēc viņi izdomāja sev citas būtnes, vairāk cienīgas būt šīs idejas nesējām. Štirners aicina cilvēkus, katru atsevišķu personu, atskatīties sevī, lai ieraudzītu, ka būtība ir viņos pašos un ka viņi tikai apmāna sevi, domājot, ka tā nav mūsos. "Ja Dievam, ja cilvēcei, kā jūs apgalvojat, ir pietiekošs saturs sevī, lai būtu viss visā, tad arī es jūtu, ka man vēl mazāk trūks satura, ka man nevajadzēs žēloties par "tukšumu". Es - tas ir nekas nevis tukšuma nozīmē: es - ir radošs Nekas, tas, no kura es pats kā radītājs visu radīšu". Štirners grib, lai cilvēki saprastu sekojošo: tas, ko viņi pielūdz, kam pazemojas, ir viņu pašu saturs, viņu patstāvība.

No vācu filozofa - mistiķa, antroposofijas pamatlicēja

R. Štainera raksta "Maksis Štirners"

                                        (izdota 1898. gadā, "Literatūras žurnālā", (No 26))