Internets , tā attīstība un tendences

Agnese Krivade

KSA I

Referāts kursā “Masu komunikācija”

Internets , tā attīstība un tendences.

1. Interneta vēsture

Šī gadsimta 60-tajos gados tika likti pamati pavisam jaunas formas elektroniskajam medijam, kurš radikāli atšķīrās no līdz tam dominējošajiem medijiem- preses, radio un televīzijas. Runa, protams, ir par datoru tīkliem, jeb, precīzāk, par “visu tīklu tīklu”- Internetu.

Viss aizsākās pavisam nejauši. Kāda ASV zinātnieku grupiņa RAND, kuri bija atbildīgi par aukstā kara seku likvidēšanu,  saskārās ar problēmu, kā nodrošināt veiksmīgu informācijas apmaiņu starp ASV autoritātēm pēc kodolkara.  Bija nepieciešams pilnīgi drošs sazināšanās tīkls, kas aptvertu plašu teritoriju un pa kuru būtu iespējams vadīt valsti.  Taču problēma bija tāda, ka jebkāds šāda veida tīkls būtu neaizsargāts pret atombumbu sprādzieniem, tā pārvalde un kontroles panelis būtu pirmais tiešais uzbrukuma mērķis.

1964. gadā RAND nāca atklātībā ar pārsteidzošu risinājumu: jāizveido tīkls, kuram nebūtu vadības paneļa, centrālās autoritātes, un tas tiktu veidots tā, lai varētu funkcionēt, pat daļēji iznīcināts.

Pentagona avangarda pētījumu projemtu aģentūra jeb ARPA 1969, gada rudenī ASV izveidoja šādu tīklu. Tas sastāvēja no 4 “acīm” (nodes) un tika nosaukts par ARPANET. Šīs acis varēja pārraidīt datus viens otram, tikt programmēti no attāluma (long-distance programming) , kā arī neatkarīgi radīt un apstrādāt informāciju..

1973. gadā šis tīkls jau bija izaudzis līdz 37 “acīm”, un tā lietotāji to bija pārvērtuši ātrā, jaudīgā elektroniskās sarakstes nodrošināšanā. To centrālais uzdevums vairs nebija programmēšana no attāluma, kā tas bija iecerēts sākotnēji, bet gan apmainīšanās ar personīgām vēstīm. Pirmie, kas to aktīvi sāka lietot, bija zinātnieki, kuri bija atraduši lielisku iespēju sadarbībai, pieredzes apmaiņai un vienkāršai papļāpāšanai.  Drīz pēc elektroniskā pasta ARPANET radīja tehniku, ar kuras palīdzību varēje nosūtīt vienu identisku ziņojumu plašam lasītāju lokam, mēs šo tehniku pazīstam kā Listserv.

Viena no pirmajām bija zinātniskās fantastikas fanu sarakstes liste. Tam nebija īpašas saistības ar sākotnējo ARPANET mērķi, tādēļ tā administratori centās to ierpbežot, taču tas neizdevās.

ARPANET auga un attīstījās, ko pieļāva tā decentralizētā struktūra, nebija nekādu ierobežojumu jaunu ” acu” izveidei un pievienošanai. Attīstījās jaunas datortehnoloģijas, tās kļuva pieejamākas un lētākas, ātrākas, līdz ar to radās arvien jaunas acis šajā tīklā. 1984. gadā tika sasniegta kritiskā masa[1] un internets kļuva no modernas luksus lietas par ikdienas nepieciešamību.

Parādījās termins “INTERNET”, jo bija vairāki atsevišķi tīkli, kuri bija pievienojušies ARPANET. Šī strauji augošā tīkla acis, lai atvieglotu orientēšanos, tika sagrupēti 6 sektoros:

Gov- valdības institūcijas, mil- militāras, edu- izglītības, com- komerciāli grupējumi, org- bezpeļņas organizācijas un net- savienojumi starp tīkliem un tīkla darbības nodrošinātāji.

1989. gadā ARPANET tika slēgts, jo vair nebija vajadzības pēc tā kā atsevišķas institūcijas. Mūsdienās ir desmitiem tūkstošu tīkla mezglu, tā lietotāju skaits aug neiedomajamos atrumos. Pēc 1989. Gada datiem to jau ir 27-50 milj.  Internetā valdošo sistēmu varētu nosaukt par absolūtu anarhiju- nav cenzūras, valdes, akcionāru, likumu. Internets pieder visiem un nevienam.

2. Internets un masu komunikācija.

Pēdējo sešu gadu laikā internetu ignorēt ir kļuvis pilnīgi neiespējami. Tas ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem komunikācijas kanāliem, taču masu komunikācijas teorētiķi no interneta kā masu medija pētīšanas ir izvairījušie kā vien mācēdami. Internets viņiem gluži vienkārši rada lielas galvassāpes, jo rada lielu neskaidrību visos līdz šim lietotajos masu komunikācijas terminos. Ļoti neskaidrs ir jautājums, vai internets vispār uzskatāms par masu komunikācijas līdzekli. Tas liekas absurdi, ja ņem vērā, ka internetam ir 50 milj. lietotāju. Taču problēma ir lūk, kur: Internets sevī apvieno vairākus komunikācijas veidus, ne tikai masu komunikaciju. Tā dažādos komunikācijas aspektus var grupēt 4 kategorijās:

1)      Nesinhronā starppersonu komunikācija (e-pasts)

2)      Nesinhronā grupu komunikācija (elektroniskie sludinājumu dēļi, diskusiju grupas, ziņu grupas (kā Delfi), sarakstes listes- listservi)

3)      Sinhronā starppersonu/ grupu komunikācija (čati u.c. sarunas tīklā)

4)      Nesinhronā starppersonu/ grupu/ masu komunikācija (atkarīga no indivīda vajadzības pēc info,  ietver visus pārējos I-neta veidojumus- web lapas, http, reklāmas u.c.)

Līdz ar šo daudzšķaitnaino komunikācijas modeli Internets neikļaujas nevienā no masu komunikāciju teorijām, un tas pat apgāž visu masu komunikācijas kā zinātnes teorētisko pamatojumu. Tas liek pārvērtēt visas definīcijas ar kurām līdz šim operēts masu komunikācijā, apstrīdot klasisko komunikācijas modeli  avots→ saņēmējs. Kļūst skaidrs, ka viennozīmīgi vairs nevar definēt ne terminu masa, ne komunikācija, ne auditorija.

 

3. Internets kā masu medijs.

Ja aplūko Internetu kā masu mediju, kļūst skaidrs, ka tas radikāli atšķiras no citiem masu medijiem. Tas iezīmējas ar

1)      Lielāku iekšējo mijiedarbību un atgriezenisko saiti- informācijas saņēmējs ir arī informācijas radītājs

2)      Lielāku sociālās izolētības un atkarības iespēju- tieši internets ir tas, kurš vairāk par citiem masu medijiem sašķoba realitātes izjūtu

3)      Bezgalīgi daudz un bezgalīgi daudzveidīgu informāciju

4)      Tas ir vienlaicīgi vispārējais un specializētais medijs.

5)      Vienlaicīgi lokālais un globālais medijs.

 Nobeigumā varētu teikt, ka internets ir radījis milzīgu apvērsumu daudzās zinātnes nozarēs un metis izaicinājumu tehnoloģijas, elektronikas, komunikācijas, psiholoģijas un daudzu citu nozaru medijiem.

 Izmantotās literatūras saraksts:

1.      Bruce Sterling :A brief history of the Internet THE MAGAZINE OF FANTASY AND SCIENCE FICTION, February 1993.

2.      Adam Gaffin: New communities… Middlesex News, Framingham, Mass.

3.      The Internet as Mass Medium; Merrill Morris, Christine Ogan- Indiana University

---

[1] Kritiskā masa- auditorijas lielums, kas  nepieciešams, lai kādu jaunu struktūru varētu uzskatīt par mediju. Valente (1995) lēš, ka kritiskā masa ir 10-20% no visiem iedzīvotājiem, kurus šis medijs var aizsniegt.