Islāms 2

         

Musulmaņiem Islāms ir dzīve. Tā jādzīvo, pakļaujoties Allāham. Kā dabiska tiek uztverta Allāha vēlēšanās pakļaut sev visu pasauli. Arābu vārda “islām” pamatnozīme ir “sevis nodošana” jeb “padošanās”: Islāms ir pakļaušanās reliģija. Tās sekotāji, “musulmaņi”, ir “tie, kuri nodod sevi dieva (Allāha) gribai”. Islāma reliģijā tiek uzsvērta uzvara, un tādējādi tā ir kareivīgi misionāristiska reliģija. Apzinoties savu diženo pagātni un spēcīgo ietekmi mūsdienās, Islāma piekritēji ir apņēmības pilni iekarot pasauli. Musulmaņi tic, ka viņu ticība atbilsts visām cilvēces garīgajām un reliģiskajām prasībām.

          Islāma rašanās tiek saistīta ar pravieti Muhamedu, kurš dzimis aptuveni 571. gadā Arābijas pilsētā Mekā. Kad Muhamedam bija jau četrdesmit gadi, viņš pieredzēja atklāsmi, kurā tika aicināts atmaskot Mekas pagānismu un daudzveidību, tā vietā sludinot vienīgā īstenā Dieva – Allāha – pastāvēšanu. Pirmajos desmit gados viņam bija tikai daži sekotāji.

          622. gadā pēc netēlās Medīnas pilsoņu lūguma Muhameds dažu sekotāju pavadībā pārcēlās no Mekas uz Medīnu. Šis notikums tiek svinēts kā hidžra jeb “bēgšana”, un ar to sākas musulmaņu gadu skaitīšana. Nākamo gadu laikā Muhameds apvienoja savus sekotājus un Medīnas pilsoņus reliģiski politiskā kopienā un sāka ubrukt tirdzniecības karavānām no Mekas. Šajā laikā Muhameds jau bija izraidījis lielāko daļu ebreju cilšu, kuras cerēja uzveikt, un pakāpeniski iekļāva musulmaņu kopienā Arābijas rietumu un vidienes beduīnu ciltis. 630. gadā viņš vadīja uzbrukumu Mekai un tā padevās. Muhameds nekavējoties ķērās pie elkdievības piekritēju izskaušanas. Viņš pārņēma seno Kaabas svētnīcu un veltīja to Allāham, padarot to par musulmaņu svētceļojuma centru. Tā tas ir saglabājies arī mūsdienās.

          Nākamo divu gadu laikā viņš apvienoja Arābijas ciltis. 632. gadā Muhameds pēkšņi mira, nenosaucot savu pēcteci. Par viņa pēctečiem kļuva virkne halīfu, no kuriem pirmie divi bija “ceļabiedri” Abū Bakars un Omars.

            Drīz pēc Muhameda nāves viņa saņemtās atklāsmes mutiskās un rakstiskās liecības tika savāktas un apkopotas Korānā. Musulmaņi tic, ka Korāna teksts ir nekļūdīgs Dieva vārds, ka tas tika saņemts no debesīm un tajā nekas nav mainīts. Vienkārša teksta atkārtošana neatkarīgi no tā saprašanas vai nesaprašanas nes musulmaņiem svētību (baraka). Nākamais pēc nozīmīguma svarīgākais teksts ir Hadīsi (“tradīcija”), kurā aprakstīta Muhameda un pirmo musulmaņu kopienu dzīve un darbība. Tajā ietilpst Pravieša Sunna (“piemērs”), standarts, kurš jāievēro visiem musulmaņiem. Korāns un Sunna apvienojumā veido Šariatu (“likumu”), kurā noteiktas musulmaņu dzīves normas.

             Korāna galvenā mācība ir par Dievu. Korānā, tāpat kā Bībelē, bez šaubīšanās tiek atzīta Dieva pastāvēšana. Atzīstot, ka pār visu valda Dievs, Korānā tomēr teikts, ka arī cilvēki ir par daudz ko atbildīgi. Korānā ir pieminēta arī eņģeļu pastāvēšana, tie ir Dieva sūtņi; tajā aprakstītas arī citas garīgās būtnes – džinni. Džinni ir radīti no uguns un viņu mērķis ir kalpot Dievam. Dumpīgos džinnus sauc par dēmoniem. Dēmonu vadonis ir Ibiss jeb sātans, un Dievs viņam ir atļāvis kārdināt cilvēkus uz ļauniem darbiem. Reizē ar eņģeļiem Dievs par saviem sūtņiem padara praviešus, sākot ar Ādamu, tad Abraāmu un Jēzu, un beidzot ar Muhamedu, visu praviešu “zieģeli”.

           Nākamā svarīgākā mācība ir par Pastaro tiesu. Beidzamajā dienā visi cilvēki tiks uzcelti no mirušajiem un stāsies Dieva priekšā, lai tiktu tiesāti un dotos uz paradīzi vai elli. Korānā ir aprakstītas arī musulmaņu kopienu dzīvi regulējošas normas. Tās noteic reliģisko un sabiedrisko uzvedību: lūgšanās, žēlastības dāvanu došanā, gavēnī, svētceļojumos, laulības pārkāpšnas gadījumā, šķiršanās, ēšanas un dzeršanas, augļošanas un darba laikā.

                Islāma pastāvēšanas pirmajos divos gadsimtos tā teologi un likumu zinātāji izstrādāja Šariatu jeb likumu. Tas balstās uz četriem pamatiem: pirmkārt, uz Korānu; otrkārt, uz pravieša Sunnu; treškārt, uz analoģijām (atvasonot jaunus likumus no pirmajos divos avotos esošajiem); ceturtkārt, uz zinošo (ulamā) skaidrojumu (idžtihād) vienprātību (idžma) visas kopienas labā. Tika izstrādātas uzvedības normas, kas obligāti jāievēro visiem musulmaņiem. Un “atšķirībā no jebkuras citas mūsdienu pasaules sistēmas Šariats neizlaiž nevienu cilvēka dzīves sīkumu – no noziegumu aizliegšanas līdz zobu bakstāmā lietošanai, no valsts organizācijas līdz ģimenes dzīves intīmākajiem svētumiem. Tā ir “zinātne par visām būtnēm kā cilvēciskajām, tā arī dievišķajām”, un visas darbības iedala obligātajās un pavēlētajās, vērtīgajās jeb ieteicamajās, atļautajās jeb likumiem atbilstošajās, nepatīkamajās jeb nosodāmajās, un aizliegtajās.” Tādēļ bieži Rietumos nav viegli saprast un pieņemt Islamisko un arābu pasauli, un otrādi. Musulmaņi ar visu savu būtību tic Radītājam, kuram attiecībā uz pasauli ir visaptveroši nodomi; cilvēkiem kā viņa pārstāvjiem uz zemes aktīvi jāpiedalās viņa radošjās izpausmēs.

          Man kā eiropietim, kuram līdz pat šim brīdim nebija īsti skaidrs, kas slēpjas zem vārda “Islāms”, iedziļināties šajā reliģijā ir ļoti grūti. Islāmā valda uzskati un tradīcijas, no kurām dažas man nav pilnīgi pieņemamas, piemēram, pārāk stingrie likumi, kuriem ir pārāk liela vieta atvēlēta cilvēku personīgajās dzīvēs. Musulmaņi ir pārāk ierobežojuši sievietes, turklāt vēl tas, ka vīrietis var būt precējies ar vairākām sievām vienlaicīgi. Man ir grūti iedomāties, ka šādi likumi vispār uz pasaules kaut kur pastāv. Lai cik skarbi arī nebūtu šie likumi, man ir prieks, ka musulmaņi nav zaudējuši ticību savam Dievam – Allāham visus garos Islama pastāvēšanas gadus un saglabājuši pārliecību pār sevi. Visvairāk musulmaņos man patīk šī ticība sev, saviem uzskatiem, ne mirkli nešauboties, ka tie varētu būt nepareizi, un tas ir pats galvenais iemesls, kāpēc šī reliģija ir saglabājusies līdz mūsdienām. Ir par maz ar grāmatās lasīto un stundās dzirdēto, lai pilnībā izprastu Islāma reliģiju, to var tikai dzīvojot dzīvi, ko sauc par “Islāmu”.