Itālija starpkaru periodā

Saturs

                Ievads                                                                                                                                    1. Itālijas vispārējs raksturojums                                                     2. Politiskā situācija

Itālijā                                                                        2.1. Diktatūras izveidošanās iemesli

                           2.2. Fašistiskā partija. Līderis – Benito Musolīni

                           2.3. Fašistiskās partijas iesaistīšanās   politikā un diktatūra

                           2.4. Musolīni vienošanās ar katoļu baznīcu

                           2.5. Neapmierinātība ar fašismu

                           2.6. Itālijas ārpolitika

                           2.7. Fašisma pazīmes

                        3. Ekonomiskā un saimnieciskā situācija Itālijā                                     3.1. Itālijas

zaudējumi I Pasaules karā

                           3.2. Ekonomikas krīze. Ar to saistītās grūtības

                           3.3. Itālijas sabiedriskās un ekonomiskās reformas

                        4. Kultūras dzīve fašistiskajā Itālijā                                                        5. Secinājumi                                                                                       6.

Izmantotās literatūras vērtējums                                                     7. Izmantotā literatūra

Itālija – viena no attīstīkajām Eiropas valstīm, gan ekonomiskajā dzīvē, gan

sabiedriskajā. Šoreiz gan mans referāts nebūs par situāciju Itālijā, kāda

pastāv mūsdienās, bet gan par Itāliju starp I un II Pasaules karu. Par tās

politisko situāciju, ekonomiku, saimniecību, kultūru un mākslu. Šeit 

galvenokārt būtu jārunā par totalitārisma režīmu Itālijā, ko arī esmu

mēģinājusi izdarīt. Par Itāliju izvēlējos rakstīt tieši tāpēc, ka zināju

vismazāk salīdzinot ar Vāciju vai Krieviju. Kaut gan materiālu iegūšanas un

vākšanas process bija ilgs, un dažkārt pat nomācošs, centos pārvarēt savas

nepatīkamās emocijas un šo iesākto darbu arī pienācīgi pabeigt.

Ievadā gribētu atgādināt kādas tad īsti ir totalitārisma pazīmes.

Tātad totalitārisma režīmā pilsoniskā sabiedrība ir demontēta: valsts

reglamentē gandrīz visu sabiedrības ekonomisko, politisko un garīgo dzīvi.

Formāli totalitārisms pilsoņus iekļauj politiskā procesā, taču viņiem netiek

dota nekāda vara – tā tiek dalīta pa slēgtiem birokrātijas hierarhijas

kanāliem. Robeža starp politiku un pārējām dzīves sfērām ir izzudusi. Visas

sabiedriskās attiecības ir politizētas. Politiskā vara nepieļauj nekādu

nesankcionētu darbību. Nav ne vairākuma, ne mazākuma: no visiem tiek prasīts

pastāvīgi demonstrēt pilnīgu vienprātību, par jebkuru nevienprātību draud

sods. Režīms  nepārtraukti pieprasa gan individuāli, gan masveidīgi

manifestēt atbalstu un uzticību – ar pasīvu pakļaušanos un lojalitāti

nepietiek. Režīms caurauž ikvienu sabiedrības šūnu, pašu sabiedrību

pārvērzdams par kazarmu un indivīdu padarīdams pret varas struktūrām

bezspēcīgu un tām pakļāvīgu.

Balstoties uz šādu rezīmu, tika veidota starpkaru Itālija. Musolīni

fašistiskais režīms bija kaut kas vairāk par ilūziju, šis laika sprīdis nav

atdalāms no kopējās Itālijas valsts vēstures. Vēl jo vairāk -  tam ir bijusi

ļoti liela nozīme valsts dzīvē gandrīz 20 gadus.

1. Itālijas vispārējs raksturojums.

Kara laikā itāļu tauta bija cietusi lielus zaudējumus, turklāt karš bija

ļoti nepopulārs kā sociālistu, tā proaustriski noskaņoto katoļu vidū.

Nacionālisti bija neapmierināti ar Versaļas līgumā noteiktajām Itālijas

robežām. Notika streiki, masveida atlaišanas no darba un ielu kaujas.

Valdība pacieta šīs nelikumības cerībā, ka vardarbība norimsies. Kā

papildinājums valsts problēmām un rezultāts sagruvušajai ekonomikas sitēmai,

Itālija bija arī imperiālisma upuris.

                Daudzām labējām diktatūrām par piemēru kļuva kādreizējā skolotāja un

sociālistiski noskaņotā žurnālista Benito Musolīni 20. gados Itālijā

izveidotā iekārta. Lai gan Itālija bija karā uzvarējušo valstu sarakstā,

tomēr tā drīz vien iestiga dziļā krīzē.

2. Politiskā situācija Itālijā.

                Jau kopš valsts izveides 1870. g. Itālijā parlamentārā sistēma bija

nestabila. Pēc kara liberālie premjerministri, kas nomainīja cits citu un

vienmēr pārstāvēja nelielu vairākumu, izrādījās nespējīgi atrisināt Itālijas

problēmas.

                2. 1. Diktatūras izveidošanās iemesli.

Diktatūras nodibināšana Itālijā nekad nebūtu bijusi iespējama bez

demoralizācijas un arī pazemojuma pēc I Pasaules kara. Dalot iekarotās

teritorijas, Itālija saņēma daudz mazāk nekā bija gaidījusi un cerējusi

saņemt. Tomēr saņemot lielāko daļu no Austrijas teritorijām, kuras bija

apsolītas slepenos ziņojumos, itāļi apgalvoja, ka ir nepietiekami atalgota

viņu uzupurēšanās un vērtīgā palīdzība Antantei.

                Šie bija tie apstākļi, kas lika Itālijai pārvērsties par cinisku,

korumpētu, svārstīgu un uzbrūkošu valsti.

                1919. gadā itāļu dzejnieks D’Annuncio izveidoja Fjumē (Rijekā) miniatūru

fašistisku valstiņu, iekarodams šo pilsētu ar bijušo karavīru palīdzību. Pēc

kāda laika itāļu armija  viņu  tomēr padzina (3).

                Tomēr visdraudīgākās I Pasaules kara sekas augstākās un vidējās šķiras

domās bija pieaugošā sociālisma popularitāte pasaulē. Itāļu sociālistu

filosofija ietvēra sevī boļševismam radniecīgas metodes un teorijas.

                Ražotāji un zemnieki bija  iebiedēti un tāpēc bija gatavi pieņemt

totalitārismu kā mazāk bīstamu, radikāli savādāku iekārtu, cerot, ka viņu

privātīpašumi būs pasargāti no konfiscēšanas briesmām.

                2. 2. Fašistiskā partija. Līderis – Benito Musolīni.

                Par fašistu partijas līderi Itālijā kļuva Benito Musolīni. Dzimis 1883.

gadā, viņa tēvs bija kalējs, aizrautīgs sociālists (3). Musolīni bija viegli

aizkaitināms un untumains zēns. Viņš apmeklēja vairākas skolas un beidzot

ieguva pamatskolas skolotāja tiesības. Dažus gadus Musolīni strādāja dažādus

gadījuma darbus un beigās kļuva par žurnālistu ar sociālistiskiem uzskatiem.

Būdams veikls un ietekmīgs runātājs, viņš sāka atbalstīt vardarbības

lietošanu un sarāva sakarus ar sociālistiem, kad tie bija pret Itālijas

iestāšanos I Pasaules karā.

                1917. gadā Musolīni tika smagi ievainots un vēlāk atgriezās žurnālista

darbā. Kad karš bija beidzies, viņš neatlaidīgi uzstājās par diktatūras

ieviešanu (3).

                1919. gadā izveidojās fašistu partija, un Musolīni nekavējoties tai

piebiedrojās (3). Sākumā partijai bija maz atbalstītāju, izņemot bijušos

karavīrus un konservatorus. Tās politika bija neskaidra. Tā aizstāvēja varu,

spēku un disciplīnu, bet neviens tā arī no šīs partijas nezināja, ko īsti

nozīmē fašisms – izņemot nežēlību pret kreisajiem spēkiem. 1920. gada beigās

fašistu spēki bija stipri auguši (1). Viņus atbalstīja rūpnieki un zemes

īpašnieki, nacionālisti un bijušie karavīri, vidusšķira un neapmierinātā

jaunatne. Fašisti plaši izmantoja terorismu un saviem pretiniekiem uzbruka

ar nažiem, rungām un šautenēm.

                2. 3. Fašistiskās partijas iesaistīšanās politikā un diktatūra.

1921. gada vēlēšanās fašisti parlamentā ieguva 35 vietas, un strauji pieauga

šīs partijas biedru skaits (1). Citas politiskās partijas bija pārlieku

sašķeltas, lai kopīgi stātos pretī šim fašisma draudam, un īstenībā 1922.

gada

sākumā bija ilgstoša valdības krīze. 1922. gada oktobrī Musolīni sarīkoja

fašistu gājienu uz Romu (3). Četras fašistu kolonnas no dažādām pusēm ienāca

galvaspilsētā un piekāpdamies šī spēka demonstrējuma priekšā, karalis

Viktors Emanuēls III aicināja Musolīni izveidot valdību. Fašisma triumfa

pamatā bija gan demokrātisko partiju līderu nespēja sadarboties un rīkoties

noteikti, gan arī Musolīni kā politiska taktiķa un demagoga talants.

                Pagāja četri gadi, kamēr Musolīni nodibināja savu diktatūru. Pa to laiku

valdībai tika piešķirtas neierobežotas pilnvaras atjaunot kārtību un izdarīt

būtiskas reformas. 1924. gada vēlēšanās, pēc tam kad vēlētāji bija tikuši

nedaudz iebiedēti, 65% balsu tika nodotas par fašistiem (3). Mateoti,

sociālistu līderis un atklāts fašisma kritizētājs, vērsās pret vēlēšanu

norises nepilnībām. Drīz viņš tika noslepkavots, un bija skaidrs, ka tas ir

galējo fašistu darbs. Pēc tam opozīcija atstāja parlamentu, bet tas

neiespaidoja Musolīni rīcību. Tika cenzēta prese un izbeigtas brīvās

vēlēšanas, opozīcijas partijas tika izdzenātas un to līderi nogalināti vai

apcietināti. Tagad parlaments bija kļuvis vairs tikai par gumijas zīmogu

Musolīni pavēļu un rīkojumu apstiprināšanai. Piešķīris sev vadoņa (Il duce)

titulu, viņš 1926. gadā kļuva par diktatoru ar likumdošanas dekrēta

tiesībām, un visa vara tagad bija koncentrēta viņa rokās (3).

                Musolīni bija savāds premjerministrs, dažā ziņā viņa valdīšanas laiks bija

Itālijai labvēlīgs.

                1938. gadā likvidēja parlamentu un tā vietā izveidoja valdošu orgānu, kas

pārstāvēja fašistus un šīs korporācijas (1). Tā bija sarežģīta sistēma,

kuras galvenais uzdevums acīmredzot bija palīdzēt diktatūrai kontrolēt

saimniecisko dzīvi valstī. Patieso varu saglabāja Musolīni un

administrācijas un armijas vadītāji.

        2.4. Musolīni vienošanās ar katoļu baznīcu.

                Viens no galvenajiem Musolīni “darbiem” bija vienošanās ar katoļu baznīcu.

Musolīni saprata, ka nepieciešams iegūt atbalstu no Romas katoļu baznīcas,

kas jau simpatizēja fašismam. Domājot par to, skolās tika ieviesta obligāta

reliģijas mācīšana. 1929. gadā tika noslēgta Laterānas vienošanās (3). Tā

beidzot likvidēja konfliktu starp baznīcu un Itālijas valsti, kurš bija

pastāvējis kopš vienotās valsts izveidošanās 19. gadsimta vidū. Vatikāna

pilsēta tika atzīta par neatkarīgu valsti, un savukārt baznīca atzina

Itālijas Karalisti. Turklāt Romas katoļticībai bija jākļūst par Itālijas

valsts reliģiju. Šī vienošanās bija Musolīni konstruktīvākais un

ilgstošākais sasniegums, un tas piešķīra fašistu partijai zināmu

respektablumu.

                2. 5. Neapmierinātība ar fašismu.

                Tomēr lai arī kādas nebija Musolīni pūles, viņa režīms neieguva nekādu

popularitāti iedzīvotājos, vēl jo vairāk – neapmierinātība ar fašismu līdz

1935. gadam bija sasniegusi tādu kulmināciju, kas deva divus iemeslus

iebrukumam Etiopijā: šī militārā operācija novērsa uzmanību no

saimnieciskajām grūtībām un sagādāja darbu.

                2. 6. Itālijas ārpolitika.

                Musolīni ārpolitika bija stingra un nacionāli ievirzīta, un tās vispārējais

mērķis bija celt Itālijas prestižu Eiropā. Piemēram, 1923. gadā, kad

robežkonfliktā starp Grieķiju un Albāniju tika nogalināti četri itālieši,

Musolīni, kurš uzskatīja sevi par albāņu aizstāvi, pieprasīja no grieķiem

atvainošanos un kompensāciju (3). Saņēmis atteikumu, viņš bombardēja un

ieņēma Grieķijai piederošo Kerkīras (Korfu) salu. Tautu Savienības un

lielvalstu vēstnieku iejaukšanās beidzot panāca noregulējumu: grieķi

samaksāja kompemsāciju, un itālieši atstāja Karkīru. 1924. gadā tika panākta

vienošanās ar jauno Dienvidslāvijas valsti par Rijeku (3). Šī pilsēta kļuva

par Itālijas daļu, bet tai apkārt esošās slāvu zemes tika pievienotas

Dienvidslāvijai.

                Divi iemesli, lai iebruktu Etiopijā, jau tika minēti. Vēl Musolīni gribēja

atriebt sakāvi, ko 1896. gadā pie Aduvas etiopieši bija sagādājuši

itāliešiem, vinš vēlējās arī pabeigt Itālijas Austrumāfrikas impērijas

izveidi, okupējot Etiopiju un tādējādi savienojot Eritreju ar Itālijas

Somāliju. 1934. gada decembrī itāliešu un etiopiešu karaspēka starpā izcēlās

robežsadursme, kurā tika nogalināti ap trīsdesmit itāļu. Itālija pieprasīja

kompensāciju, un Etiopija griezās pēc atbalsta Tautu Savienībā. Kamēr

risinājās sarunas par noregulējumu, itāliešu karaspēka kustība turpinājās,

un 1935. gada oktobrī Musolīni pēkšņi devās atklātā uzbrukumā Etiopijai (3).

                Pēc nedēļas Tautu Savienība pasludināja Itāliju par agresoru un vienojās

par ekonomiskajām sankcijām pret to. Taču Lielbritānija un Francija

negribēja pārāk aizvainot Musolīni, baidīdamās, ka tad Itālija satuvinātos

ar nacistisko Vāciju (1). Tāpēc sankcijās neiekļāva ogles un naftu, un arī

Suecas kanālu Itālijas kuģiem neslēdza. 1935. gadā Lielbritānijas ārlietu

ministrs Hors un Francijas premjers Lavāls piekrita plānam, kas noteica

Itālijai piešķirt divas trešdaļas Etiopijas, Etiopijai pretī saņemot mazu

zemes josliņu, kas dotu pieeju Sarkanajai jūrai (3). Tomēr tas maz ko

mainīja politikā, un naftas eksports uz Itāliju turpinājās.

                1936. gadā Etiopija bija okupēta (3). Šāds iznākums, protams, radīja

saspīlējumu Itālijas attiecībās ar Lielbritāniju un Franciju un tuvināja

Itāliju Vācijai.

                Līdz 1940. gadam Musolīni sekmīgi īstenoja valsts ārpolitiku. Viņš padarīja

Itāliju par lielvalsti ja ne pēc bruņojuma, tad vismaz pēc ārējā veidola.

Tomēr Musolīni bija slieksme nepareizi novērtēt Itālijas un citu valstu

spēkus, un viņa režīma pēdējos gados Itālija aizvien vairāk pakļāvās vāciešu

pazemojošai kundzībai.

                2. 7. Fašisma pazīmes.

                Itāļu fašisms iemiesoja sevī dažādas teorijas, kas bija arī šīs totalitārās

dabas izpaudējas:

 Noteiktība. Valsts bija deklarējusi katru likumu. Visa vara bija

apmēram šādā stilā – “nekas par valsti; nekas ārpus valsts; nekas pret

valsti!” (1).

 Nacionālisms. Nācija bija sabiedrības augstākā forma. Tai bija

“dzīve un dvēsele” atšķirībā no indivīdiem, kuriem netika piedēvātas ne

savas dzīves, ne dvēseles. Internacionālisms bija cilvēces attīstības

graušana. Netika atzīta daudznacionāla sabiedrība un saskaņa savā starpā

(1).

 Militārisms.  Cīņa bija pamatu pamats pilnīgi visam. Nācijas, kuras

nepaplašina savu ietekmes sfēru, galu galā nonīkst un aiziet bojā. Karš bija

goda lieta un padarīja nāciju cildenu (1).

Musolīni arī saskaņā ar šiem principiem veidoja Itālijas kā iekšējās, tā arī

ārpolitikas sistēmu. Viņa valdības darbība ir spilgts piemērs totalitārā

režīma pastāvēšanas vēsturē.

3. Ekonomiskā un saimnieciskā situācija Itālijā.

                Itāliju ir iespējams iedalīt 2 krasi kontrastējošās daļās – samērā turīgā

industriāli attīstītākā ziemeļdaļa un nožēlojami nabadzīgā agrārā

dienviddaļa. Ekonomiskā situācija pēckara gados Itālijā bija nožēlojama,

neapskaužama un kritiska.

                3. 1. Itālijas zaudējumi I Pasaules karā.

                I Pasaules kara laikā galvenais itāļu armijas uzdevums bija turēt okupētus

austriešus D-frontē, kamēr briti, franči un amerikāņi cīnījās ar Vāciju

rietumos. Karā itāļi bija iztērējuši vairāk par 15 biljoniem ASV dolāru,

bija mobilizējuši 5 500 000 vīriešu, no tiem 700 000 gāja bojā. Šie izdevumi

gan nebija lielāki nekā Lielbritānijai vai Francijai, tomēr pretēji šīm abām

iepriekšminētajām Itālija bija nabadzīga valsts.

                3.2. Ekonomikas krīze. Ar to saistītās grūtības.

                Pēckara revolūcionārais noskaņojums ļoti ietekmēja arī ekonomiku. Rezultātā

notika valūtas inflāncija – ar noteikti augstām cenām, daudz spekulācijām.

Attīstītu valstu gadījumā arī algu izmaksas celtos, bet pēckara darbaspēka

tirgus bija pārsātināts ar miljoniem karavīru, kuri tik tikko bija

atgriezušies civilizētā dzīvē.

                Lielākās biznesa institīcijas pēc kara bija sagrautas, lauksaimniecība bija

ekstensīva, bija panīkuši vai pat zaudēti ārējie tirdzniecības sakari un

ārvalstu tirgi.

                Daudzviet, īpaši Z-itālijā strādnieki komunistu vadībā pārņēma savā varā

rūpnīcas un pilsētu pārvaldi (1). Ekonomika bija vārga, milzīgs bija valsts

parāds un rūpnieciskā ražošana -  neattīstīta.

                3. 3. Itālijas sabiedriskās un ekonomiskās reformas.

                Itālijai bija nepieciešamas ilgtermiņa sociālās un ekonomiskās reformas.

1926. gadā tika izdots likums par arodbiedrību un darba devēju organizēšanos

korporācijās (3). Tām bija jānokārto algas un darba apstākļi, bet jebkuri

strīdi bija jārisina tribunāliem. Streiki un masveida atlaišanas no darba

tika aizliegtas. Lai arī fašisma saimnieciskie sasniegumi ir daudz

reklamēti, it īpaši sabiedriskie darbi, kas bija galvenais veids, kā

samazināt bezdarbu, tie nespēja uzlabot dzīves līmeni, arī šie sabiedriskie

darbi 30-to gadu sākumā tikai niecīgā mērā mazināja milzīgo bezdarbnieku

skaitu (3).

                Fašistiskās diktatūras periodā Itālijā izveidojās valstsmonopolistiska

kapitālisma sistēma.  Valsts iegūldīja lielus līdzekļus, atbalstot  Itālijas

lielkapitālu cīņā ar  1929 – 1933 gadam pastāvošo pasaules ekonomikas krīzi

(1).

4. Kultūras dzīve fašistiskajā Itālijā.

                Starpkaru periodā kultūras dzīve bija ļoti pieklususi. Tas izskaidrojams

gan ar slikto dzīves līmeni (nepaēdušu cilvēku māksla neinteresē), gan arī

totalitārā režīma stingro cenzūru.

Laikā starp pirmo un otro Pasaules karu izplatījās fašistiskās varas

atbalstītais neoklasicisms. Musolīni diktatūras laikā itāļu teātra attīstībā

iestājās krīze. Teātru repertuārā galvenokārt bija izklaidējoši darbi.

Protams, būtu muļķīgi apgalvot, ka starpkaru periodā nepastāvēja nekāda

kultūras dzīve, tomēr tā tika cenzēta un stipri atšķīrās no kultūras dzīves

kādā demokrātiskā režīmā.

Arī  Vadoņa cildināšanas kults manuprāt tiek piedēvēts kultūrai. Savdabīgi,

bet tomēr. No vienas puses šim Vadonim taču bija tik patīkami būt tautas

mīlētam kā tas dažkārt notiek ar nacionālajiem dzejniekiem, māksliniekiem

vai citām ar kultūru saistītām personībām, bet no otras puses – lai

pierādītu pasaulei savu varēšanu, lai sev piedēvētu kaut kādu varoņa

statusu, kas tika augsti vērtēts citu politiķu vidū. Varbūt šīs autoritātes

atrādīšana un slavināšana tika novesta līdz smieklīgumam, bet tā tomēr ir

panākusi savu mērķi; arī pēc 80, 100, 200 un vairāk gadiem mēs joprojām

zināsim, kas ir Benito Musolīni, Ādolfs Hitlers vai Leonīds Brežņevs. Un

manuprāt šāda nepazušana vēstures virpulī arī ir māksla.

5. Secinājumi.

Itālijas stāvoklis bija ļoti smags starpkaru periodā. Lai gan tāds

stāvoklis bija pārsvarā visās Eiropas valstīs,  Itālijā šis stāvoklis bija

samērā sliktāks nekā, piemēram, Lielbritānijā. No politiskā viedokļa

domājot, man nav pieņemams Musolīni režīms, jebkādas totalitārā režīma

izpausmes. Bet iedziļinoties šajā problēmā neviļus gribas pievienoties

daudzu vēsturnieku izteiktajam atzinumam par diktatūras pozitīvismu, varbūt

tikai tādēļ, ka loģiski domājot, jebkurš karš tautas apziņā ir radījis ne

mazumu sašutuma,  izmisuma, arī bailes no nākotnes, nespēju rīkoties saskaņā

ar milzīgajām nesaprašanām valstī, un šādos apstākļos, lai tauta nekristu

panikā, tiek pieņemti “stingri mēri”, kas sabiedrībai tā arī neļauj

aizdomāties un izteikties par valsts lietām, turpinot darīt tikai pašam

noteikto darbu valsts labā.

                Šis darbs man bija ļoti interesants, kaut vai tikai tāpēc, ka pusi no tā es

pārtulkoju no angļu valodas jebšu man prātā ienāca tautas sakāmvārds “nūja

ar diviem galiem” – darot savu darbu vēsturē, papildināju arī zināšanas

angļu valodā.

                Negribu ne noliegt, ne arī atbalstīt Itālijas politisko un ekonomisko

nostāju starpkaru periodā, palikšu neitrāla, bet kā vislielāko negatīvisma

iezīmi protams uzskatu šo diktatūru un pilnīgu personības ignorēšanu.

Pieļauju stingru valdību, ar stingriem likumiem, bet nekad laikam

nepiekritīšu nācijas pašapziņas iznīcināšanai, iedēstot tās vietā kaut kādu

surogātisku teoriju par vienprātību, cīņu līdz galam un vēl sazin ko.

6. Izmantotās literatūras vērtējums.

Ar materiālu iegūšanu bija zināmas problēmas. Nekādi neizdevās

neko atrast par kultūru, ja nu vienīgi par materiālu var uzskatīt pāris

rindiņas no enciklopēdijas. Gaužām skumji, ka latviešu valodā ir tik maz

grāmatu par citu valstu vēsturi. Nezinu ko būtu darījusi, ja būtu jāraksta,

piemēram, par Turciju.  Tā kā no krievu valodas neko īsti nesaprotu, kur nu

vēl par kaut kādiem politiskiem un vēsturiskiem terminiem, tad nācās

izvēlēties grāmatu angliski. Grāmata – burvīga; plaša informācija un

interesants, saistošs teksts, kas sagādāja nelielas grūtības tulkojot, tomēr

ceru, ka nekādus vēsturiskos faktus sagrozījusi neesmu.

                Somu autoru grāmatā atradu ļoti paviršu tekstu bez jebkādas iedziļināšanās

Itālijas problēmās. Īss pārskats par Itālijas stāvokli un skaista melnbalta

bilde, kurai klāt bija pierakstīts: “Musolīni bieži sabiedrībā parādījās

zirga mugurā, jo bija maza auguma”.

                Trešajā grāmatā bija labs materiāls par politisko situāciju valstī, kā arī

skaidri aprakstīta valsts ārpolitika.

7. Izmantotā literatūra.

1. Robert E. Leruer, Standish Meacham, Edward McNall Burns. “Western

Civilizations. Their History and Their Culture”. ASV, 1988.

2. Jouni Ekonens, Vilho Kulju, Tertu Matsinena. “Pasaules valstis un tautas

20. gs. vēsture vidusskolai”. R., 1998.

3. R. D. Kornvels. “Pasaules vēsture 20. gs.”. R., 1993.