SALDUS PILSĒTAS ĢIMNĀZIJAS
11.ª KLASES SKOLNIECES
LINDAS LEITĀNES
REFERĀTS KULTŪRAS VĒSTURĒ
JAPĀNAS ARHITEKTŪRA 8.GT.PM.Ē. – 20.
SALDUS 1998.GADS
Saturs
1. Ievads 4
2. Vissenākā perioda arhitektūra 6
3. Arhitektūra 5.gs.p.m.ē. – 4.gs.m.ē. 7
4. Asuka un Naru perioda arhitektūra 6.gs.m.ē. – 8.gs.m.ē. 11
5. Heiana perioda arhitektūra 8.gs.beigas – 11.gs.m.ē. 16
6. Kamakura un Muromati periods
12.gs.beigas -
16.gs.trešā ceturtdaļa 20
7. Akmens dārzi – tempļu galvenās sastāvdaļas 23
8. Kendzo Tange – tradīciju lauzējs 25
9. Izmantotā literatūra 28
Ievads
Japāna – salu zeme Klusā okeāna Rietumu malā. Tās senais
nosaukums Jamato tulkojumā nozīmē kalnainu vietu. Par uzlecošās saules zemi to
nosaukuši ķīnieši, bet joprojām aktīvā un seismiskā darbība un biežie
vulkāniskie izvirdumi devuši tai Ugunsvēmēja kalnu zemes nosaukumu.
Mākslas rašanās Japānas teritorijā – salu zemes Klusā okeāna
salās (lielākās no tām Honsju, Hokaido, Kjusju, Sikoku) ir attiecināma uz
neolīta sākumu (8.tūkstoši gadu p.m.ē.). Īpaši ilgs bija feodālisma periods
(6.gadsimta otrā puse – 19.gadsimta otrajai trešdaļai), kurš savukārt iedalās:
agrā feodālisma periods jeb Asuka – Naras
periods (552.- 794.gads);
Heiana periods (794. – 1185.gads);
Kamakura (1185. – 1333.gads) un Muromati
(1333. – 1573.gads) attīstītais periods;
Momojama periods (1573. – 1614.gads) - robeža
starp attīstīto un vēlo feodālismu;
Edo periods (1614. – 1868.gads) – vēlais
feodālisms.
Agrais feodālisms – laiks, kad nostiprinās valsts vara,
tiek ieviesta budisma mācība un budisma mākslas formu piemērošana vietējie
apstākļiem. Jau kļūst redzamas Japānas nacionālas kultūras iezīmes arhitektūrā,
rakstībā, literatūrā. skulptūrā, lai gan ir vērojama arī Ķīnas, Korejas un
Indijas mākslas ietekme. Attīstītā feodālisma laikā, atsaucoties uz Ķīnas un
Korejas mākslas pieredzi, izveidojas savdabīgās dārza – parka arhitektūras
formas, portreta skulptūra, glezniecība u.c. Vēlā perioda kultūra attīstījās
savdabīgos apstākļos. Tai bija raksturīga augstākās sabiedrības
nostiprināšanās. Par galveno celtni kļuva nevis templis, bet gan feodāļa pils;
beidzot izveidojās parastā iedzīvotāja dzīvojamās mājas tips.
16.gadsimta vidū Japānu atklāja portugāļi, darot to
pazīstamu arī pārējām Eiropas tautām. Saprotot, ka pārlieku liela eiropiešu
uzmanība un ietekme var būt arī neatgriezeniska un nekontrolējama,
17.gadsimtā Tokugavu dinastijas
valdnieki veica pasākumus pilnīgai Japānas izolācijai (izraidīja eiropiešus,
aizliedza ceļot uz ārzemēm), cenšoties saglabāt savas tautas nacionālo
identitāti. Tādēļ arī Japānas kultūra nespēja izrādīt gandrīz nekādu ietekmi uz
seno un viduslaiku kultūras attīstību.
Apbrīnojama laiku laikos ir bijusi japāņu prasme dzīves
burzmā un nepārtrauktā saspiestībā nepazaudēt savu būtību, nepazaudēt saikni ar
dabu. Japānā jau izsenis valda dabas kults. Cilvēks necenšas būt tās valdnieks,
pakļaut to savam prātam un vēlmēm, bet gan dzīvot saskaņā ar tās likumiem.
Japānim daba ir dzīva: dzīvs ir vējš un akmens, priede, ar kuru var sarunāties,
rasas lāse ziedā, no kuras var skaidrību mācīties. Majestātiskumu viņā atrod
vienkāršībā, izsmalcinātību – dabiskumā un nemākslotībā. Laiku laikos daba ir
bijusi gan arhitektu, gan dzejnieku, gan mākslinieku iedvesmas avots.
Japāna ir savdabīgas kultūras zeme, kur sadzīvo paši
modernākie zinātnes un tehnikas sasniegumi ar senām tradīcijām. Kendzo Tange ir
viens no tiem māksliniekiem, kurš spēja savienot šos modernākos sasniegumus ar
senajām tradīcijām.
Laika gaitā izkopjot un izstrādājot savdabīgus mākslas,
literatūras, pasaules uztveres elementus, japāņi ir spējuši pierādīt to, ka
viņu kultūras vērtībām ir pietiekoši daudz potenciāla gan laikā, gan telpā,
pat, ja viņi palika tikai kā nezināmu salu iemītnieki saviem laikabiedriem
citās zemēs.
Vissenākā perioda arhitektūra
Vissenākie arhitektūras pieminekļi, kuri ir atrasti
Japānā, ir attiecināmi uz neolīta periodu 8.gadu tūkstoti – 1.gadu tūkstoša
vidus p.m.ē. Laiks, kad notika intensīva migrācija no Āzijas kontinenta, kā arī
no Dienvidjūras salām. Šī perioda kultūra ir nosaukta vārdā Dzemon.
Arheoloģiskajos izrakumos ir atrastas daudzu apmetņu pēdas (īpaši daudz Honsju
salas centrālajos rajonos – Gifu, Nagano, Sidzuoka, Tojamas prefektūrās), to
iedzīvotāji nodarbojās ar zvejniecību, medniecību, vākšanu.
Spilgtu liecību par
japāņu arhitektūras pirmsākumiem dod Toro Sidzuoko prefektūrā atrastās zemnīcas
un klētis. Zemnīcas bija kvadrātveida, apaļas, ovālas ar nedaudz noapaļotiem
stūriem, diametrā 4,5 – 5,5 metri. Grīda atradās 0,9 – 1,2 metrus zemāk par
zemes līmeni. Zemnīcas vidū atradās pavarda vieta. Četri tēsti stabi bija
ierakti zemē, un kalpoja kā balsti karkasam ar dūmu atveri augšpusē. Jumts bija
klāts ar zāli vai salmiem.
Arhitektūra
5.gs.p.m.ē – 4.gs.m.ē.
Neolīta beigu perioda kultūra ( 5.gs.p.m.ē. – 4.gs.m.ē),
līdz ar šķiru sabiedrības rašanos, ieguva nosaukumu Jajoi, kura tika ieviesta
japāņu salās līdz ar pārceļotājiem no Āzijas kontinenta un iekļāva tajā
elementus no vietējās kultūras Dzemon. Tā bija daudz augstāk attīstīta.
2.gadsimtā m.ē.
sāka rasties cilts apvienības, lielākie no tiem bija izvietoti Honsju salas
centrālajā (Jamato) un dienvidrietumu (Idzumo) daļā, kā arī Kjusju salas
ziemeļos. Vienlaicīgi rodas arī plašā teritorijā izstiepta apmetne ar
hierarhijas sistēmā izvietotām celtnēm. Būda vairs nebija vienīgā dzīves vieta.
Metāla izmantošana
atļāva izveidot arī daudz sarežģītākas celtnes - tādas kā labības noliktavas,
cilšu vadoņu mājas.
Arhitektūras tips – labības noliktava bija taisnstūra
veida, veidota no spēcīgiem baļķiem, kuri stūros pārklājās, bez logiem, un
pacelta uz stabiem. Tā bija monumentāla celtne, kura varēja izturēt mitruma
iedarbību un pazemes grūdienus, tā izcēlās no pārējām celtnēm, apmetnē iegūstot
svētā centra nosaukumu. Taisnstūrveida laukums pie labības glabātuves, pildīja
altāra lomu, kurā cilvēki ražas novākšanas svētku laikā, simboliski ēda kopā ar
neredzamajiem dieviem.
Cilts vadoņu muižas (par kurām priekšstatu dod atveidojumi
uz rituāla spoguļiem un zvaniem, kuri tika veidoti no bronzas) sastāvēja no
koka celtām mājām – personīgā vadoņa māja, dārgumu glabātuve, saimniecības
māja. Pēc tipa līdzīgas labības glabātuvēm, nelielas pēc izmēriem, tās
izskatījās svinīgas un nozīmīgas, pateicoties tam, ka bija paceltas uz stabiem,
masīvajam salmu jumtam un platajai verandai ārpusē.
Vēl lielāka sintēze ar ķīniešu kultūras mākslinieciskajām
tradīcijām un japāņu pasaules uztveri parādījās arhitektūrā. Mūsu ēras pirmajos
gadsimtos izveidojas japāņu kultūras celtnes tips – siontojiešu svētnīca, kurā
koka namu specifiskās īpašības noveda pie mākslinieciskas kompozīcijas
radīšanas. Īpaši spilgti tas ir redzams tempļu kompleksā Isā un Idzumo, kuri ir
attiecināmi uz mūsu ēras sākumu. Viņi sintezēja sevī japāņu arhitektūrai īpaši
racionāli izteiktas iezīmes, kura atbilda mitrajam klimatam un biežajām
zemestrīcēm.
Tempļu forma Isā ir viena no senākajām Japānā. Tie ir
celti līdzīgi senajām kopienas celtnēm - graudu glabātuvēm, kuras bija dzimtas
kopīgās glabātuves un vietas, kur tika izpildīti visi senie rituāli, kas bija
saistīti ar ražas novākšanu.
Tempļu komplekss Isā bija izvietoti skaistā kalnainā vietā
pie Klusā okeāna piekrastes, tas iekļauj sevī divus identiskus svētnīcu
kompleksus, kuri bija viens no otra atdalīti ar apmēram 6km lielu attālumu. Šis
komplekss bija celts 3. –5.gadsimtā m.ē. Naiku ( “Iekšējā svētnīca” 3.gadsimts)
ir veltīta saules dievietei Amaterasu, un Geku ( “Ārējā svētnīca” 5.gadsimta
vidus) ir veltīta graudzāļu dievietei Tojeuke. Saules dieviete Amaterasu tika
uzskatīta par visu Japānas imperatoru vecāmāti: viņas mazdēli bija sūtīti uz
zemi kā pirmie valdnieki. Katra kompleksa plāns, aptuveni atveidojot apmetnes plānojumu, apvieno dabas
stihijas raksturu ar stingras simetrijas principu. Brīvi izstiepjoties garā
teritorijā, neskaitāmas ēkas, kura vienu otru atkārto dažādos variantos,
pakāpeniski ceļas uz paaugstinājumu, uz kura taisnstūrveida laukuma centrā atrodas
celtne – svētnīca ar simetriski aiz tās uzbūvētām divām dārgumu glabātuvēm.
Apjoztas ar četriem baltiem žogiem, kuriem piemīt ne tikai aizsargājoša, bet
arī maģiska īpašība. Žogi atdala telpu no apkārtējā meža. Šī laukuma ansamblis
ir kā idejiski – estētisks centrs tempļu kompleksā. Plašais laukums, kurš
izdalījās no pārējās apkārtnes ar
stingrām, taisnām, precīzām kontūrām, bija īpaša kategorija, kura
simbolizēja tīrību un pasaules uzbūves kārtību. Personīgajā svētnīcā tika dotas
svētas īpašības katrai arhitektūras detaļai. Taisnstūra tilpums no nekrāsota
koka pacelts uz stabiem un tam apkārt bija zema veranda. Divslīpju jumts no
cipreses presētām saknēm rada virs tās masīvu nojumi. Par vienīgo gaismas avotu
kalpo ieeja dienvidu pusē, kurai bija pieliktas kāpnes. Svētnīcas iekšpusē
atradās tikai ar dievībām saistītie priekšmeti: zobens, bronzas spogulis un
naga veida rotājumi (“magatama”). Celtnei harmonisku pabeigtību piedod līniju
skaistums un precizitāte.
Isas tempļa vienreizība slēpjas vienkāršajās konstrukcijās
un dabīgajā materiālā, dažādo faktūru līdzāspastāvēšanā: sienu zeltainais koks,
tumšie stabi. Tajā pat laikā vienstāvu celtnes nenospiež dabu, bet gan drīzāk
noslēpjas mežā.
Taisnstūrveida žogs Isā
nav māksliniecisks atradums; tā ir viena no vissenākajām tradīcijām, kur
izrādās ir viena no visnoturīgākajām japāņu arhitektūrā. Tas attiecas uz
vissenākajām pielūgsmes vietām – “siki”, kuri bija vienkārši taisnstūrveida
laukumi, nokaisīti ar smiltīm un apjozti ar virvēm. “Siki” tā bija vieta, kur
nevarēja atrasties tie, kuri nebija iesvētīti, kura bija domāta dievības
pastaigām un dzīvošanai. Šīs dievības iemīļotākā vieta bija akmeņi un klintis.
Tāpēc arī radās tāds unikāls mākslas veids kā akmens dārzi.
Sākot ar 7.gadsimtu tempļi ik pēc 20 gadiem tika atjaunoti
tajā pašā izskatā. Kopijas bija tik precīzas pateicoties tam, ka blakus atradās
vēl viens komplekss. Tempļi Isā bija aprakstīti jau 7.- 8.gadsimta sākumā.
Neskatoties uz to, ka tūkstošgades laikā tie bija pārbūvēti aptuveni 60 reizes,
to ārējais izskats ir palicis neizmainīts.
Svētnīcu rašanās Isā attiecas uz to laiku, kad japāņu
kopienā vēl bija matriarhāts, kuras atspoguļojums ir redzams mītos par dievībām
– mātēm. Leģendas stāsta par princesei Jamatohime veltīto tempļu celšanu un
vietas izvēli. Jamatohime ir dzirdējusi augstāko spēku balsis, kuras ir
vēstījušas: “Tā kā Isa – zeme, kur nekad nav briesmīgu vētru un kur nekad
neieskan loka stiegra un nedzird bultu svilpienus, es tev lieku palikt šajā
zemē.”
Galvenā celtne Idzumo “Varenā svētnīca”, celta 550.gadā
m.ē., ir pacelta virs zemes ar augstiem stabiem un ar plašu verandu, dažādās ir
tas pats koka celtnes tips.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru