PIRMSĀKUMI 1
IZCELŠANĀS 2
ETIMOLOĢIJA 3
KARNEVĀLS 3
VENĒCIJAS KARNEVĀLS
REPUBLIKAS LAIKOS 3
FRANČU UN AUSTRIEŠU
KARNEVĀLI ( 1797.- 1866.) 6
KARNEVĀLS PIRMAJĀ ITĀĻU
VENĒCIJAS GADĀ (1867.) 6
MASKA 7
MASKAS VENĒCIJĀ 7
DELL’ ARTES KOMĒDIJA 8
TAUTAS SVĒTKI UN TRADĪCIJAS
VENĒCIJAS KARNEVĀLA LAIKĀ 9
HĒRAKLA SPĒLES 9
VĒRŠU CĪŅAS 9
KARNEVĀLA ATDZIMŠANA 10
GASTRONOMISKIE PARADUMI 10
PIRMSĀKUMI
Karnevāla saknes iesniedzas reliģiskajos
pārkāpumos - rituālos, kas atbrīvo no
racionalitātes un kārtības, tātad, kas izpaužas, ļaudami iznākt virspusē
cilvēka vispirmatnējākajiem instinktiem, kas parasti tiek slēpti zem ikdienas
dzīves likumiem.
Tā izcelsme sniedzas aizlaikos un tiek
saistīta ar zemkopju ieražām zemes auglības veicināšanai, kas cieši savijušās
ar attīrīšanās rituāliem un gadalaiku ritumu.
Savā darbā “Karnevāla vēsturiskā
psiholoģija” F.C.Rang min, ka Haldejā “vēsturiskās civilizācijas rītausmā”, ap
3000. gadu pirms Kristus ir pieminēti svētki, kuru laikā kalpone stājas kundzes
vietā, vergs staigā līdzās saimniekam un varenie nolaižas līdz parastiem ļaudīm
(Gudea di Larasch, epigrāfs). Tātad notiek mainīšanās lomām, pasaule apvēršas
otrādi, un tajā vienlīdz valda gan ziedojumi, gan pret kungiem vērsts
izsmiekls, gan rituāli, kas beidzas ar “visu mirušo svētkiem”. Romā, pēc Makrobija
vārdiem, no haldiešu rituāliem izcēlušies Saturnāliji (par godu Saturnam, sējas
dievam), kas ilga no 17. līdz 23. decembrim. Šajos svētkos, kas risinājās
ziemas saulgriežu laikā, vergi baudīja vislielāko brīvību (kungi kalpiem pat
rīkoja dzīres), tika atļauta kauliņu spēle (aizliegta visa pārējā gada laikā)
un tika iecelts Princeps Saturnalicius, tas ir, svētku
karalis. Šīs paražas pamatoja ar to, ka Saturna valdīšanas laiks atbilst zelta
ērai,kuras laikā visi bija laimīgi un līdztiesīgi. Saturnāliji izplatījās visā
romiskajā pasaulē, un impērijas periodā šie svētki bija vispopulārākie un
iecienītākie visdažādāko sociālo slāņu pārstāvjiem. Tieši tāpēc zinātnieku
vairākums no Saturnālijiem cildina kristiešu Karnevālu.
Taču Karnevāls saistīts arī ar Dionīsam,
dabas audzelības iemiesotājam dievam, veltītajiem rituāliem, starp kuru
daudzveidīgajām izpausmēm bija arī komēdijas un traģēdijas: atcerēsimies kaut
vai Eiripīda “Bakhantes”. Dionīsa kults savijies ar Menādu vai Bakhanšu
kultiem, kas izpaudās kā orģiastiski rituāli (tā sauktie Bakhanāliji), kuros
drīkstēja piedalīties tikai sievietes, kuru procesijas naktīs devās mežā ar
lāpām un nūjām. Tamburīnu un flautu pavadībā tās griezās trakās dejās un
apreibinājušās mistiskā ekstāzē plosīja dzīvniekus, piesaukdamas Dionīsu vērša
tēlā,dievu, kuram cilvēki var pateikties par vīnu un kas, tos dzirdīdams,
draugiem iedveš saldu līksmību, bet ienaidniekiem neprātu.
Netiek aizmirsta arī iespējamā saikne ar
mistēriju kultiem, kas saistīti ar dzīves godiem (Antestērijas, kuru augstākā
izpausme bija mirušo klīstošajām dvēselēm veltītie rituāli), ar vīnogu
novākšanas svētkiem, pavasara un citiem saules cikla svētkiem. Delfos Dionīss
tika godāts trīs ziemas mēnešu laikā kā gaismas dieva Apolona pretstats. Romā
šai pašā laikā tika svinēti Januāliji (Janusam veltīti rituāli), kuru
kulminācija bija procesija, kurā tika nesti milzīgi apaļi maizes klaipi, kas
simbolizēja sauli.
No iepriekš teiktā var secināt, ka Karnevāla
pirmsākumi radušies, sajaucoties visdažādakajiem elementiem, kas nākuši no
haldiešu reliģijas, romiešu Saturnālijiem, Dionīsam veltītajiem svētkiem,
Januālijiem un citiem ar gada sākumu saistītajiem rituāliem.
IZCELŠANĀS
Pēc kristietības nostiprināšanās baznīcas
autoritātes aizliedza cirkus un teātra izrādes, kā arī pagānu svētkus, taču
prāvas pret aktieriem, skatītājiem un publiskām izklaidēm liecina, ka šādas
izrādes ir saglabājušās un joprojām bijušas izplatītas. Kartāgas sinode (397.
pēc Kristus) apliecina, ka aktieri, maskas (vēl sauktas par peronae ) un āksti varot ieiet baznīcā,
kaut tik būtu pievērsti ticībai. Neraugoties uz to, nākamās sinodes (419.-421.)
atkal izdod pret izrādēm vērstus aizliegumus, aizliegtas tās gan ir tikai
svēdienās un lielāko kristīgo svētku laikā.
Agrīnajos viduslaikos, starp IV un VII
gadsimtiem, minētajām izrādēm, kas bija izplatītas visā rietumu Romas impērijā,
pievienojās svētki, cēlušies no mītiem, leģendām un ticējumiem, kas saistīti ar
Ziemeļu un Austrumu tautu kultiem, tātad to barbaru tautu, kuru iekarojumi un
migrācija bija izmainījuši pamatiedzīvotāju etnosus.
No otras puses baznīcās aizvien biežāk tiek
spēlēti sakrāli uzvedumi, dramatiski rituāli, kas attaino Kristus un
Jaunavas (Dzimšana, Ciešanas,
Augšāmcelšanās, Marijas dzīve), kā arī svēto dzīves un kuru izpildītāji parasti
bija garīdznieki. Šādas spēles jeb noslēpumi parasti ilga vairākas dienas, un
to norise bija diezgan sarežģīta un sastāvēja no vairākām daļām, to pastāvēšana
tika pamatota ar baznīcas autoritāšu nepieciešamību katehizēt ticīgos un darīt
uzmanīgus pret nelabā kārdinājumiem. Taču drīz vien šie uzvedumi pārņēma
laicīgo izrāžu iezīmes un tajos parādījās reālistiski elementi un velna maskas.
Reihersbergas Georgs (XII.gs.) savā “De
investigatione Antichristi” rakstīja, ka baznīcas pārvērtušās par teātriem, kur
notika mīmu izrādes, kurās aktieri ietērpušies kā sievietes, garīdznieki
pārvērtušies zaldātos un “vīri aizsegušies ar velna viepļiem”.
1202.gadā, vēlēdamies apvaldīt galējības,
pāvests Innocentijs III izdeva dekretāliju, kas, lai gan noslēguma daļā
aizliedza izrādes baznīcās, apliecināja, ka tajās notiek baismīgi, izsmejoši
masku gājieni un svētajās vietās pēc
Ziemassvētkiem trīs dienas tiek svinēti pasaulīgi svētki. Starp pārkāpumiem
viņš minēja, ka diakoni, prezbiteri un subdiakoni ļaužu klātienē klaji rādot
pašu neprāta izraisītās ģeķības un ar saviem žestiem un ārprāta uzbudinājumu
apgānot garīdznieku godu.
Dekretālijā pieminēti Ārprātīgo svētki (Festa dei Folli, Festum Fautorum, Fete des
Fous ), ko baznīcās, abatijās un klosteros svinēja zemākā garīdzniecība. Šie
svētki, neskatoties uz sekojošajiem pāvesta aizliegumiem (Utrehtes sinode 1293,
Bāzeles konsīlijs 1435.), Eiropā saglabājās vairākus gadsimtus: vēl Luija XIV valdīšanas laikā, ir ziņas par to
svinēšanu Francijas dienvidos.
Festum
Fautorum laikā klēriķi un mācītāji, maskās,
pārģērbušies par ielasmeitām, lopiem un ļauniem gariem, dejoja un grieza
rotaļas, aurēja neprātīgas dziesmas, spēlēja uz kauliņiem un mielojās svētās
vietās. No viņu vidus tika ievēlēts Trako Pāvests vai Bīskaps, kas nēsāja mitru
un zizli. Šie nevaldāmie pulki, kuriem pievienojās arī akrobāti un āksti,
parasti velnu lomās, skatītāju smieklu pavadīti naktīs ar lāpām rokās skraidīja
pilsētas ielās, dziedādami zaimojošas parodijas. Šajos svētkos tiek slavināts
neprāts - Qui est fol est sage (gudrs
ir tas, kurš neprātīgs) - un noliegta kārtība. Pat vēl vairāk, tāpat kā Romas
Saturnālijos notiek mainīšanās lomām: triumfē otrādi apvērstā pasaule. Ļoti
labi Ārprātīgo Svētku garu pauž kāda to laikā dziedāta dziesma: Deposuit potentes de sede et exaltavit
humiles (Tas Kungs nometis no troņa varenos un cēlis godā pazemīgos). Pēc
dažu domām, zemākā garīdzniecība savā ziņā atriebās varenajiem (augstākajam
klēram), taču pārkāpumi bija atļauti tikai šajās dienās, pēc tam viss atgriezās
vecajā kārtībā.
ETIMOLOĢIJA
Viduslaikos no pagāniskajām saknēm dzimst
nosaukums Karnevāls, priekpilns laika posma, kas tiek pretstatīts grēku nožēlai
veltītajam Gavēnim (Quaresima). “Tolaik, neapšaubāmi, tāpat kā mūsdienās
neviens nezināja šī vārda sākotnējo nozīmi”, kas radies no tautas valodā
par car[u]nevale
sagrozītā nosaukuma carrus navalis (Niero). Ar to apzīmēja
kuģu formā veidotos procesiju ratus, ko Romā lietoja attīrīšanās un Izīdai un
Dionīsam veltīto svētku rituālos, kas tika svinēti februārī, romiešu kalendāra
pēdējā mēneša laikā, bailēs, ka ar saules (Apolona) rietu un gada biegām varētu
pienākt arī pasaules gals (Pisoni). Taču viduslaiku kristīgā interpretācija
šajā nosaukumā saskatīja norādi uz gaļu, kuras lietošana Gavēņa laikā bija aizliegta.
To pat saistīja ar carnem levare ,
tātad atturēšanās periodā aizvākt gaļu no virtuvēm, interpretācija, kas
lingvistiski būdama nepamatota, tomēr ir pamatota no loģiskā skatu punkta, jo
Karnevālam sekoja Gavēnis.
KARNEVĀLS
Tātad jau gandrīz piectūkstoš gadu tai pašā
periodā, uz vecā un jaunā gada šķirtnes, norisinās karnevāliskie rituāli, kas
radušies sajaucoties, savijoties un savstarpēji pārklājoties pagāniskajai un
kristīgajai pasaulei. Un to dalībnieki neapzināti iesaistās kolektīvās atbrīves
brīdī, kurā valda neprāts, bauda, visatļautība un kārtības graušana.
Karnevāls noslēdzas ar bēru rituālu, tas ir,
ar Karnevāla karaļa bērēm, kurā varam saskatīt Princeps Saturnalicius tēlu. Šajā ceremonijā nestuvēs tiek likta
cilvēkveidīga lelle, tā tiek vadāta maskota gājiena pavadībā un beigu beigās
tiek sadedzināta sārtā, darbība, kurā skaidri redzama saistība ar attīrīšanās
rituāliem. Simbolu valodā to var izlasīt arī kā vecā gada nāvi, kas aiznes sev
līdzi sārtā visas pagātnes bēdas un nelaimes. Ja tas notiek otrdienā, tad
svētki beidzas Pelnu trešdienā, pirmajā Gavēņa dienā, kuras memento pulvis es atspīd haldiešu debesu spīdekļu reliģijas
domas un “Visu mirušo svētki”, pārdomu brīdis par cilvēka dzīves niecīgumu, kas
ievada atgriešanos pierastajā ikdienas kārtībā.
Kaut gan visā pasaulē Karnevāls notiek tajā
paša gada periodā, tas tomēr iesākas dažādās dienās saskaņā ar vietējām
tradīcijām. Dažos novados tas sākas 26. decembrī, Svētā Stefana dienā, kad tiek
atklāta arī ziemas teātru sezona. Cituviet tas notiek 6.janvārī (Triju Ķēniņu
dienā) vai nākamajā dienā. Dažās vietās Karnevāla sākums sakrīt ar Svētā
Antonija Abata, sauktu arī par Svēto Uguns Antoniju, dienu vai pat ar Jaunavas
Šķīstīšanās jeb Sveču dienu 2.februārī.
Parasti Karnevāls noslēdzas otrdienā pirms
Pelnu dienas, bet baznīcās ar ambroziešu ritiem pirmajā Gavēņa svētdienā, tā
izstiepdamies garāks par četrām dienām, kas tiek sauktas par Lielo Karnevālu
(Carnevalone).
Karnevāla visur kopējie elementi ir: velna
maskas lietošana, kas sākumā tika valkāta, lai pielabinātos un to uzvarētu,
tajā iemiesojot elles dēmonus, un vēlākos laikos (kas tomēr ir ievērojami sen)
radusies mežoņa maska; cilvēkveidīgas lelles (Karnevāla karaļa) vai dzīvnieka
(Abruco - teļa vai auna, Venēcijā - vērša) upurēšana, elements, ko varam
uztvert kā uzvaru pār dzīvniecisko un iracionālo vai arī kā zemes auglības
rituālu paliekas; nūjas, varas un auglības simbola, lietošana, kas Ārprātīgo
svētkos parādās kā zizlis, bet ākstu izrādēs, izpušķota un izrotāta ar
zvaniņiem tā ir Arlekīna maskas daļa (
batocio ).
Pagājušos gadsimtos visievērojamākais bija
Venēcijas Karnevāls, taču slaveni Karnevāli notika arī Romā (ar berberu zirgu
skriešanos un ....... sacīkstēm) un Neapolē ( tā kulminācija bija lejputrijas
teātra celšana no maizes mūriem, piepildot to ar visādiem ēdieniem un virs tā
uzstādot Saturna statuju). Nesen radies Viaredžo Karnevāls, kam nav tradīciju.
VENĒCIJAS KARNEVĀLS REPUBLIKAS LAIKOS
Pirmās ziņas par Venēcijas Karnevālu
atrodamas valsts likumos, privātos aktos un svētku hronikās.
Šajos dokumentos tas pieminēts, balstoties
uz kristīgo latīņu nosaukuma carrus
navalis interpretāciju, saskatot tajā - kā jau minējām - atbrīvošanu no
gaļas (kā tas notiek Gavēnī).
Dodžs Vitale Faljers (1094) piemin carnis laxatione ; 1232. un 1249.
privātos aktos vairākkārt minēti carnis
levamine un camprivio (carnis privio)
(Niero). 1296. gadā maskām tiek aizliegts “spēlēt uz olām” (bet maskas ir
cieši saistītas ar Karnevālu), 1296.gadā Senāts pasludina Trekno otrdienu par
svētku dienu.
Venēcijā Karnevāls turpinājās diezgan garu
laika posmu. Tā priekšspēle (kas tika pārtraukta Adventa un Ziemassvētku laikā)
sākās jau oktobra pirmajās dienās, kad atvērās teātri. Bet pats Karnevāls sākās
Svētā Stefana dienā, kad valdība deva atļauju sākt valkāt maskas.
No piecpadsmitā gadsimta vidus līdz
sešpadsmitā beigām galvenā nozīme Karnevāla svētku un teātra izrāžu rīkošanā
piederāja Zeķes Biedrībām (Compagnie
della Calza ), sauktām arī par Societates
Juvenum (klubu paveidam). Katru biedrību veidoja ap divdesmit jaunu
patriciešu, un to nosaukums radies no rūtainajām daudzkrāsainajām zeķēm, ko
biedri svētkos nēsāja kā atšķirības zīmi. Ilgajā to darbošanās laikā
pastāvējušas aptuveni piecdesmit šādu biedrību, kas saucās: Eterni, Immortali, Reali, Ortolani, Cortesi,
Floridi, Accesi... (Mūžīgie, Nemirstīgie, Karaliskie, Dārzinieki, Laipnie,
Plaukstošie, Dedzīgie...)
Karnevāla kulminācija bija Treknās
Ceturdienas svinēšana, un tas beidzās otrdienā Pirms Gavēņa sākuma (Pelnu
trešdienas).
Svētki ritēja nemitīgā valdības uzraudzībā,
jo reizē ar visatļautību, atbrīvi, izklaidēm un savu bagātību izrādīšanu nereti
izpaudās arī vardarbība; kārtības nodrošināšana pat bija uzticēta slepenās
Padomes kapteiņiem, un Maģistratūra pilsoņiem atļāva pēdējās svētku dienās
pašaizsardzības nolūkos nēsāt aukstos ieročus.
Treknā Ceturdiena bija valsts svētki, kuros
tika atzīmēta venēciešu kara uzvara, un šajā Pilsētas slavinājumā savijās un
pārklājās māksla, mīti, vēsture un reliģija. 1162.gadā tieši šajā dienā, valdot
dodžam Vitālei Mišelam II, venēcieši esot iekarojuši Akvilejas pilsētu,
piedevām saņemot gūstā patriarhu Ulriko, divpadsmit kanoniķus un septiņsimt
Karincas un Friuli feodāļus. Tie tikuši ieslodzīti Venēcijā un notiesāti uz
nāvi, un dzīvību tiem glābusi tikai pāvesta Adriana IV iejaukšanās,pēc kuras
tie atbrīvoti pret ikgadējām nodevām un izsmieklu. Svētkos tos simbolizē rūnīts
vērsis (patriarhs), divpadsmit cūkas (kanoniķi) un trīssimt lieli maizes klaipi
(feodāļi). Šīs svinības veidoja kalēju un miesnieku ģilžu pārstāvju gājiens,
cūku medības Svētā Marka laukumā un mise Marka Bazilikā, saukta par Medību vai
Kaujas misi.
Taču starp nodevām vēsturei šeit vairāk nekā
citur atspīdēja senču pagānu rituāli: cūku medībās menādu mežonīgās medības;
vērša upurēšanā (ar sekojošo tā gaļas izdalīšanu) vīrieša auglības kults; un
apaļie maizes klaipi nav nekas cits kā kādreiz Janusam piedāvātie saulei
līdzīgie kukuļi, rituāls kas turklāt ir kopīgs daudzu Eiropas viduslaiku
pilsētu Karnevālu procesijās.
Svētkos bija daudz īpatnēju ceremoniju. Līdz
pat 1520. gadam Pjovego zālē Valdnieka pilī tika ievestas cūkas un vērsis,
kurus pavadīja ar gariem zobeniem bruņotu kalēju gājiens, bet dodžs un viņa
padomnieki ar sprunguļiem (sauktiem par brazzolari
) centās sagraut kokā cietokšņu modeļus. Tad vērsim un cūkām šeit tika
piespriests nāves sods, kas izpildāms Svētā Marka laukumā. Patiesībā, kā
liecina arī četrpadsmitā gadsimta avoti, runa bija par īstām medībām, par
medībām runā arī Džovani Bokačo “Dekamerona” ceturtās dienas otrajā novelē par
izvirtīgo mūku Alberto, kas pārģērbies par Eņģeli Gabrielu, novelē pieminēta
arī mežoņa maska. Svētā Marka laukumā notika arī demonstration jeb momaria ,
kas tika izpildīta uz paaugstinājuma (soler
). Tā bija mīmu un dejotāju izrāde, kurā saskaņā ar sižetu tika dziedāta un
jokots. Uz šī paaugstinājuma notika arī uguņošana.
Vēlāk svētku organizēšana tika uzticēta Razon Vecchie maģistratūras virsniekiem
(1550.gada 9.februārī) un par atbildīgo kļuva Savio Kasjers, kuram bija jāpilda
svētku sagatavošanas impresārija pienākumi.
No tā laika par visu izrāžu vietu kļuva
laukums. Soler vietā blakus Svētā Marka baseinam tika
uzslieta macchina (kas sākotnēji simbolizēja cietoksni), pagaidu
ēka no koka, ģipša un auduma, apgleznota un apzeltīta, no iekšienes apgaismota,
izrotāta ar spoguļiem un krāsainiem stikliem, kurā izvietojās orķestris.
Gadsimtu gaitā tās forma mainījās un tai
tika pievienots paaugstinājums, uz kura Venēcijas antagoniskie grupējumi,
Kastellani un Nikolotti, sacentās zobenu dejā, sauktā par la moresca , un “Hērakla spēku” spēlēs (cilvēku akrobātiskajās
figūrās).
Šajās izrādēs grupējumu attiecības bija
miermīlīgas. No macchina gaišā dienas laikā tika šautas uguņošanas
ugunis, lai ļautu dižciltīgajiem vakarā piedalīties ballē Valdnieka pilī. Tam
sekoja cita pārdroša izrāde “Eņģeļa lidojums”, tā drīzāk bija nevis lidojums,
bet pacelšanās, ko divkāršai auklai ar gredzeniem pietiprināts cilvēks veica no
baseinā nostiprināta plosta līdz pat Svētā Marka zvanu tornim. Atbrīvojies no
auklām, tas nepiestiprināts turpināja izrādi torņa spicē. Tad tādā pašā veidā,
kā bija pacēlies, pa ceļam skandēdams sonetes par godu valdniekam, tas nolaidās
laukumā iepretī ložai, kurā stāvēja dodžs un sinjorija, un pasniedza viņam
ziedu pušķīti, un tad, atkārtodams iepriekšējo ceļu atgriezās uz plosta.
Kad cūku medības vairs netika rīkotas,
Treknās Ceturdienas svinību kulminācija bija galvas nociršana vērsim, ko
izpildīja kāds no kalējiem, abām rokām triekdams garu zobenu; galvai bija tūlīt
jānoripo,bet zobens krītot nedrīkstēja pieskarties zemei. Tagiar la testa al toro (nocirst vērsim galvu) kļuva par parunu,
kas nozīmē ātru, kaut arī sāpīgu sprieduma pieņemšanu.
Vēla, leģendāra versija šādi skaidro piecus
galvenos svētku brīžus: macchina un uguņošana nozīmē karu; “Hērakla spēles”
-venēciešu veiklību Akvilejas mūru ieņemšanā; zobenu deja - kauju; galvas nociršana vērsim - Taisnīgumu; Eņģeļa
lidojums - Mieru.
Bet Karnevāls laukumā iesākās jau Svētā
Stefana dienas vakarā (26. decembrī) ar masku gājienu liston . Tērpušies maskās visu sociālo slāņu venēcieši un foresti (citzemnieki) vispirms pulcējās Svētā Stefana
laukuma bruģētajā malā (pārējā daļa bija nebruģēta līdz pat sešpadsmitā
gadsimta sākumam), vēlāk Svētā Marka laukumā. Kārtīgās rindās tie, no abām
pusēm ziņkārīgo skatītāju pūļu ielenkti, virzījās Vecās Prokuratorijas ( Procuratie vecchie ) virzienā. Laukumā
maskas kļuva par neapstrīdētām valdniecēm. Astoņpadsmitajā gadsimtā
visizplatītākais masku ietērps bija tabarro , bauta un larva (plats apmetnis, īss plecu mētelis
ar kapuci un sejsegs), sociālās atšķirības iznīcinošs tērps, ko valkāja visi.
Laukumā grozījās arī šarlatāni, muzikanti, dejotāji, čūsku dīdītāji,
zoburāvēji, aktieri, balzāmu un burvju ziedīšu tirgoņi.
Liela piekrišana bija izpriecu būdām cassotti
, kas izvietojās Svētā Marka laukumā gar Skjavoni krastmalu. Par pieticīgu
samaksu te varēja apbrīnot retus zvērus: ziloņus, lauvas, lāčus, degunradžus un
leopardus. Šajās brīnumu pilnajās vietās varēja apskatīt arī cilvēku monstrus,
zinātnes brīnumus, vaska skulptūru muzejus. Te bija iekārtojušies arī mazi
teātrīši, kas izrādīja turku dejotājus, dresētus zirgus un virves vingrotājas.
Ar cassotti konkurēja būdas baracche
ar koka lellēm burattini , kas bija izvietojušies visā pilsētā (pat mūķeņu
pieņemamajās telpās) un kuru priekšā drūzmējās raibi, līksmi ļaužu pulki.
Astoņpadsmitajā gadsimtā triumfēja “jaunā pasaule” ( mondo novo )- kosmorāma, kur rādīja “brīnumus daudzus un skatāmo
kristālu spēki par zirgiem tur mušiņas vērta” (K.Goldoni).
Karnevāls nozīmēja ne tikai valdības
svētkus, bet arī izrādes teātros, piļu zālēs un mūķeņu pieņemamajās istabās (
šajā pēdējā vietā apmetās visas maskas). Ja sešpadsmitajā gadsimtā pilsētā bija
kādi desmit teātri, tad septiņpadsmitājā to skaits bija gandrīz divkāršojies.
Ieeja lielākoties bija par maksu, un to publika piederēja visdažādākajiem
sabiedrības slāņiem. Publiskie teātri bija Venēcijas patriciešu ģimeņu
privātīpašums, bet teātri parasti saucās tā svētā vārdā, kura draudzē atradās.
No septiņiem astoņpadsmitā gadsimta teātriem tikai pēdējais La Fenice (Fēniks) nenesa svētā vārdu,
pārējie seši saucās: San Luca, Sant ‘
Angelo, San Samuele, San Benedetto, San Giovanni Grisostomo, San Cassiano ( Sv.Lūka,
Sv.Andželo, Sv.Samuēls,
Sv.Benedikts, Sv.Jānis Zeltamute, Sv. Kasiano). Publika bija ārkārtīgi
nenoturīga un nekontrolējama. Uz operām un komēdijām skatītāji parasti kabatās nesa līdzi svilpes, ar kurām
taisīja troksni, ja izrāde nepatika. Izrāžu laikā apkārt klīda maskas, ceptu ābolu
un bumbieru, acque e buzzolai (ūdeņu
un uzkodu) tirgoņi. Balkonos, kuru lielākā daļa bija privātīpašums, tika
rīkotas dzīres, runāts un trokšņots kā pašu mājās. Publika izvēlējās savus
izredzētos virtuosi , kastrātus,
dziedātājas un balerīnas, kas saņēma galvu reibinošu atalgojumu, turpretī autoru
pūles palika nenovērtētas un niecīgi atlīdzinātas. Sajūsmu par le virtuose
un balerīnām sevišķi patika izrādīt dižciltīgajiem. Benedetto teātrī
kāds N.H.Džerolamo Močenigo par godu Farinellai lika no zāles griestiem kaisīt
viņu cildinošus iespiestus sonetus “kopā
ar fazāniem, irbēm un piedevām 200 dukātu vērtībā “ .
Pēc teātru slēgšanas vakars turpinājās
kafejnīcās un spēļu namos. Kafejnīcas īpaši savairojās septiņpadsmitajā
gadsimtā un sasniedza iespaidīgu skaitu - tuvu diviem simtiem. Svētā Marka laukumā
atradās “La Venezia trionfante” (tagadējā “Florian”), “L’Arabo”, “Il
Tamerlano”, “L’Orfeo”, “La Dama Veneta”, ‘Il re di Francia”, “La regina
d’Inghilterra”, “La speranza”, “Il coragio”. Šajās vietās maskas varēja
apmesties iekšā ērtās istabiņās, kur, malkojot kafiju un šokolādi, starp
sarunām varēja uzspēlēt arī azartspēles, vai arī ārpusē, kur bija jāsamierinās
ar koka beņķiem un krēsliem.
Taču visiecienītākās vietas bija spēļu nami,
sevišķi Ridotto Dandolo . Tika
spēlētas azartspēles: basetta, faraons, tresette. Spēļu nami un privātie kazino
sākotnēji reizē bija arī saimnieka miteklis, bet vēlāk, no sešpadsmitā gadsimta
beigām pārvērtās atsevišķos iestādījumos, kas parasti atradās blakus teātriem.
Slaveni bija spēļu nami, ko pārvaldīja dāmas: Lukrēcija Nani, Katerīna Dolfina
Trona, Marina Kverini Bencona ( blondīne Lamberti “Gondoletā”), Džustiniāna
Vinne Rozemberga, Izabella Teotoki Albrici, Džustīna Renjē Mišela. Pie šīm
izsmalcinātajām sievietēm pulcējās slavenības, galminieki, intelektuāļi un piedzīvojumu
meklētāji, lai spēlētu un risinātu sarunas par teātri, grāmatām un no Francijas
atplūdušajām jaunajām domām.
1782.gadā, kad pilsētā al incognito (tas ir, privātā vizītē) ar Ziemeļu Grāfu vārdu
ieradās Krievijas troņa mantinieki Pāvils Petrovičs un Marija Teodorovna,
Venēcija piedzīvoja astoņpadsmitā gadsimta visspožāko Karnevālu, bet 1797.gadā
Svētā Marka Republika līksmojās savā pēdējā Karnevālā. Likās, neviens nemana
notikušās pārmaiņas. Pilsēta turpināja izklaidēties, nelikdamās ne zinis par satraucošajiem
starptautiskajiem notikumiem, kas ievadīja tūkstošgadīgās Republikas galu.
FRANČU UN AUSTRIEŠU KARNEVĀLI ( 1797.- 1866.)
Pēc franču karaspēka iesoļošanas (1797.gada
12.maijā) Venēcijai nācās svinēt citādus svētkus: Vasarsvētkos Sv.Marka laukumā zem Brīvības koka tika
dejota Karmanjola. Visiem labi zināmo notikumu, kas 17.oktobrī noslēdzās
Kampoformido ar Napoleona un Austrijas miera līgumu, sekas bija Veneto,
Istrijas un Dalmācijas pievienošana Hābsburgu impērijai un Republikas
neatkarības zaudēšana. Reizē ar daudzām svinībām, kas cildināja pilsoņa godu,
tika aizliegti Karnevāla rituāli, kuru kulminācija bija Treknā Ceturdiena, jo
šie svētki atgādināja venēciešu kara uzvaru. Pēc brīvības zaudēšanas mainījās
Venēcijas, kas no Eiropas galvaspilsētas bija kļuvusi par apspiestu pilsētu,
seja un loma, tā vairs nebija iecienītā un neapstrīdamā izpriecu vieta. Tāpēc
Austriešu Venēcijas svētki bija jauno kaklakungu svinības.
1798. gadā Karnevāla līksmības bija diezgan
neparastas. Kastello, kafejnīcas Bocca di
rio priekšā bija izkarināts liels buraudekls, uz kura bija uzzīmēts kuģis
un rakstīts “Venēcijas Tirdzniecības flote savam Pavēlniekam Franciskam II”.
Taču valdošo tābrīža varas nostāju vēl labāk pauda daudzās vietās izkārtais
sauklis, kas cildināja “ar vācu spēku ienākšanu atdzimušo Adriju un gavilējošo
Venēciju”. Pēdējā dodža kuģa (Bucintoro )
admirālis Andrea Kiribiri, bijušais franču piekritējs, tagad austriešu
cienītājs, pēkšņi bija kļuvis par svētku impresāriju jeb conzador . Pēc viņa idejas tika uzcelts milzīgs plosts un
paaugstinājums uguņošanai angļu garā, kas nedrīkstēja atgādināt pagātnes
notikumus. Pilsētai bija sākušies skumji laiki un uz mūžiem bija mainījušies
paši venēcieši.
Arī pēc sekojošās Itālijas Karaļvalsts
nodibināšanas Venēcijas Karnevāls aprobežojās ar deju vakaru (cavalchine ) un masku gājienu rīkošanu.
Maskas vairs neapmetās klosteros, bet parasti devās uz ārzemniekiem
piederošajām pilīm, lai priecinātu viņu svinību viesus.
Sekojošā austriešu valdīšana vēl vairāk
izcēla, cik ļoti neatgriezeniski mainījies venēciešu dzīvesveids. Venēcijas
patricieši lustrissimi vairs nebija valdītāji un labākajā gadījumā
varēja kļūt par tēmu maskai, līdzās tādām kā Napoletani, Bizzarri un Chiozzotti
. 1846.gadā masku gājiens priecīnāja svētkus, ko savā pilī rīkoja Berī
hercogiene. Kaut arī bija iznīkušas svinības laukumā, Karnevāla svinēšana -
bailēs, ka zem maskas varētu slēpties nodevējs - turpinājās ģīmeņu salonos
(Armonia, Orfei, Anfioni, Apollinea bija slavenākie), teātros (visapmeklētākās
balles Fēniksā un bijušajā Ridotto
Dandolo ) un privātās pilīs.
KARNEVĀLS PIRMAJĀ ITĀĻU VENĒCIJAS GADĀ (1867.)
Bija jāpaiet septiņdesmit gadiem pēc
Republikas zaudēšanas, līdz ļaudis atguva Karnevāla bezrūpību. Tas notika
1867.gadā, dažus mēnešus pēc Veneto pievienošanas Itālijas Karalistei
(1866.gada 19.oktobrī). Ļaudis no mājām saplūda Laukumā, kur tos aicināja
desmit dienām (no 24.februāra līdz 5.martam) paredzēto svētku programa. Bija
izveidota rīcības komiteja “Karnevāla Savienība”, ko veidoja “cienījami vīri”.
Programu ievadīja šādi vārdi: “Mēs izejam no pieņēmuma, ka Karnevāls pievilks
citzemniekus, bet šiem ir maisiem naudas” ( Corriere
di Venezia , 1867.gada 10.janvāris). Laiki bija mainījušies un Karnevāls
kļuva par būtisku un vērā ņemamu tūrisma sastāvdaļu. Pilsētas tipiskā maska
Pantalone, bagātās buržuāzijas un tirgoņu simbols, mainīja savu seju, nu tas
vairs neatgādināja pagājušo laiku bagātības, bet gan bija trūcīgais Pantalone,
“Patiesi! Šis trūcīgais Pantalone mums der, tas patiesi ir mūsu pārstāvis,”
rakstīja to dienu hronists, pamatodamies uz ekonomisko krīzi un pilsētas
tālaika neatliekamajām vajadzībām.
Organizatori lielākoties bija scapigliati (nedižciltīgie), taču starp
rīkotājiem bija arī grāfs Korērs un Džakomo Levi. Lai segtu izdevumus, rīcības
komiteja noorganizēja publisku parakstīšanos. Pirmo parakstu atstāja hercogs
Amedeo d’Aosta (karaļa Vittorio Emanueles II dēls), ieguldīdams 500 liras, un
viņam sekoja pilsētas galva, prefekts, tirgoņi, dižciltīgie, parasti pilsoņi un
ārzemnieki. Laukums kā Republikas laikos pārvērtās par deju zāli. Kaut arī
programa Laukumā paredzēja koncertus, juzdams, ka ļaudīm tie netīk, Pantalone
pavēlēja orķestrim spēlēt deju mūziku. Pirmoreiz Laukumā zirgu vilktos, Bucintoro formas ratos (tātad carrus navalis) parādījās Karnevāla
karalis visu Itālijas pilsētu masku pavadībā. Tika izveidots kārtībnieku
dienests “Pantalones pilnvarnieki”, kas starp citu aizliedza ienākt Laukumā bez
maskas.
Piedalījās divi ārkārtēji viesi: hercogs
Amedeo d’Aosta un Džuzepe Garibaldi. Abi apmetās Svētā Marka laukumā pretīm
stāvošos namos, viens pie stiklinieka Dzekina Vecajā Prokuratorijā (Procuratie Vecchie )( uz tās ir piemiņas
plāksne), otrs Jaunajā Prokuratorijā bijušajā Karaļa pilī (Procuratie Nuove, Palazzo Reale ) Treknajā Ceturdienā Džuzepe
Garibaldi stājās un Hercoga pils (Palazzo
Ducale ) balkona un sirsnīgi sveica viņam aplaudējošās maskas, kas tikpat
silti atbildēja uz “vecā godavīra”, kā viņu mīļi dēvēja, sveicieniem. Arī
Amedeo, kas centās iejaukties pūlī, tika atpazīts, un viņu vispirms sveica
Neapoliešu kompānija, atklādama savu piederību Venēcijai: “Note’ ben altezza / che semo
Veneziani / che solo per vaghezza / femo i Napoletani” (dial. Ievēro labi,
ka esam gari kā venēcieši un tikai prieka pēc bijām neapolieši), un pēc tam
ļaužu saucieni: “Viva Vittorio Emanuele,
viva quella stella de so fio “ (Lai
dzīvo Vitorio Emanuele, un tā viņa dēla zvaigzne). Svētki noslēdzās Treknajā
otrdienā ar Karnevāla karaļa sārtu un saucieniem “el va, el va, el va “. Skanot pusnakts zvaniem un krietni sniegot,
maskas atstāja laukumu, nevis pārdomādamas memento
pulvis es , bet gan priecīgi devās uz teātri La Fenice uz cavalchina dejām.
MASKA
Klasiskajā rietumu pasaulē maska ir
skatuvisko izrāžu neatņemama sastāvdaļa. Kā zināms, aktieri spēlēja, aizseguši
sejas ar persona (Horācijs min arī
nosaukumu larva ), kas varēja būt
komiska vai traģiska. No Lielās Grieķijas nāk mimo (mīms). Antīkajā pasaulē bija divi mīmu veidi: albus , kas tērpās baltās drānās, un centunculus , kam bija no
daudzkrāsainiem gabaliņiem šūts tērps. Latīņu pasaulē persona vai larva
nozīmēja teātra maskas, bet Viduslaikos dažādie apzīmējumi lamia vai larva
, maska vai masca
(to apliecina Rotari edikts 643.gadā), stria
vai
striga (venēciešu dialektā arī
strigozo
) tika attiecināti uz ļauniem, atriebīgiem mirušo gariem un nelabo garu
(tātad pašu velnu), taču tās nozīmēja arī sejai piestiprināmu šausminošu
vaibstu attēlu, ko tautā sauca arī par mascara .
Pasaulīgajās izrādēs šīs pēdējās bija
izplatītas jau XIII gadsimta pirmajās desmitgadēs, taču agrajos Viduslaikos
galvenokārt tās parādījās sakrālajās izrādēs klosteros un baznīcu pagalmos, kā
jau bija minēts agrāk, šo uzvedumu mērķis bija ticīgo audzināšana. Šadas maskas
valkāja aktieri, kas tēloja dēmonus, tāpēc tās bija šausminošas un melnā krāsā.
Melnas bija arī velnišķīgas izcelsmes kalpu Zanni maskas (sevišķi Arlekīna un Pulčinellas),
kas vēlāk kļuva par galvenajiem Dell’ Artes komēdijas personāžiem.
MASKAS VENĒCIJĀ
Maskas ir cieši saistītas ar Karnevālu, taču
Venēcijā tās tika valkātas arī daudzos citos gadījumos: Sensas gadatirgū
(Kristus Debesbraukšanas dienā), Dodža un Sv. Marka prokuratoru vēlēšanās,
Patriarham ieejot Kastellas Sv. Pētera baznīcā un citās svinībās.
Pirmās ziņas par Venēcijas maskām atrodamas
Valsts likumos un nemitīgi atkārtojas līdz pat Republikas bojāejai. Pārsvarā
runa ir par aizliegumiem: tā 1399. tiek aizliegts tērptiem in modum inhonestum (nepiedienīgā veidā) vai maskās ieiet baznīcā
vai sieviešu klosteros. Citur aizliegts andar
depenti , ne’ cum barba ne’ cavelli posticci
(staigāt krāsotiem vai ar mākslīgām bārdām un matiem) un pārģērbties
par garīdzniekiem vai svētceļniekiem. Daži lēmumi cenšas iegrožot izdevumus, jo
aizliedz rotāt pārģērbšanās tērpus ar pērlēm un dārgām mežģīnēm.
Ja pašlaik masku lietošana ir iespēja
justies citādiem un atkāpties no ierastās kārtības, tad Venēcijā sabiedrībā,
kur valdīja stingras sociālās barjeras, gadsimtiem ilgi tā bija vienīgā likuma
atļautā iespēja justies vienlīdzīgiem zem maskas aizsega.
Vissenākās maskas varam vērot Pietro un
Frančesko Bertelli gravīrās. Tur blakus dēmoniskajām un mežoņa maskām mēs
redzam arī travestito (pārģērbušos). Šīs pēdējās tiek
pieminētas arī kādā 1459.gada 24. janvāra likumā,(..).
Brīnumdari bija masku meistari mascareri , gleznotāju ģildes daļa, kas
verēja piedāvāt jebkāda paskata viepļus.
Kā jau minējām iepriekš, astoņpadsmitajā
gadsimtā visizplatītākā maska Venēcijā bija
bauta , ko valkāja arī
sievietes. Tā sastāvēja no larva -
sejsega (sākotnēji melna, vēlāk balta, no vaskota auduma, diezgan viegla un
ērta), pašas zīda vai plīvurveidīgas bauta
(tā sedza galvu un plecus), tricorno -
trijradža (melnas cepures ar trijām spicēm), kas pieturēja sejsegu, un melna
zīda vai vilnas oderēta apmetņa tabarro ar
uzšuvēm.
Diezgan izplatīta, taču tikai kā sieviešu
maska, astoņpadsmitajā gadsimtā bija melna samta moreta (?), ko no iekšpuses pieturēja ar zobiem aiz pogas, kas
atradās tieši mutes augstumā.
Tabarro
un bauta bija atšķirības izlīdzinoši Karnevāla
visiecienītākie tērpi, plaši lietoti bija arī zīda domino , taču netrūka arī sevišķu, īpatnēju tērpu, bagāti izrotātu
ar zeltu un sudrabu. Masku veidi bija neskaitāmi (kādā XVIII gs. sarakstā
nosaukti sešdesmit astoņu veidu tērpi), iecienītas maskas bija kurjers, konditors
( scaletter ), vācietis, žīds,
miesnieks ( becher ), beķeris ( forner ), armēnis uc.
DELL’ ARTES KOMĒDIJA
Kā jau iepriekš tika minēts, sākotnēji
izrāžu vietas bija baznīcas, klosteri, ielas, pagalmi un laukumi. Un tieši
laukumos uz paaugstinājumiem, aiz kuriem tika piestiprinātas auduma dekorācijas
ar gleznotiem dārziem un ceļiem, darbojās dell’arte komiķi. Dell’artes izrādes
bija aktieru teātris kā pretstats literātu radītajam teātrim. Tās ritēja
pēc canovaccio
(īsa, shematiska skatuves darbības
apraksta), saukta arī par scenario vai sogetto
(scenāriju vai sižetu), pēc dažādiem, atšķirīgās situācijās pielietojamiem
dialogiem, kā arī monologiem, tirādēm, izteicieniem un īsām improvizācijām, ko
aktieri laikus iemācījās no galvas. Teātra spēlēšana veidojās, kopā saplūstot
no galvas zināmajām daļām ar tām, kas tika improvizētas saskaņā ar canovaccio
, to visu papildinot ar parupjiem jokiem, maskām un akrobātiju.
Katrā
canovaccio bija aptuveni
desmit nemainīgu raksturu personāžu, kuri parasti veidoja pārus. Piemēram,
izrādē darbojās: divi iemīlējušies (Čincio un Fabricio), divas iemīlējušās
(Andželika un Izabella), divi veči (Pantalone un doktors Graciano), divi kalpi
(Brigella un Arlekīns). Bija arī papildus tēli: viena kalponīte (Koralīna vai
Smeraldīna), kapteinis (kapteinis Spaventa) un kareivis (vācietis).
Dell’artes komiķi bija profesionāli aktieri:
arī pats termins “arte” līdz pat XIX gs. nozīmēja profesiju vai amatu. Taču
jāsaka, ka apzīmējums teatro dell’arte ir salīdzinoši vēlas izcelsmes, tā 1764.gadā
Bareti nosauca commedia degli istrioni ( histrio
latīniski nozīmē aktieris), sauktu
arī par commedia improvisa , commedia a braccio vai commedia degli zanni (L. Dzordzi).
Šīs aktieru grupas dēvēja sevi līdzīgi kā
dažas Zeķes Biedrības (Compagnie della
Calza) (kas XVI gadsimta beigās sāka strauji iznīkt) un saucās: Gelosi, Desiosi, Confidenti, Uniti, Accesi,
Fedeli (Greizsirdīgie, Alkstošie, Uzticamie, Vienotie, Dedzīgie un
Uzticīgie). Gandrīz vienmēr šīs grupas veidoja aktieru ģimenes. Labs piemērs ir
slavenā Compagnia dei Gelosi , kuru vadīja
Frančesko un Izabella Adreini. Frančesko izgudroja Capitan Spaventa di Vall’Inferna (Šausmu kapteinis no Elles
ielejas) personāžu, bet savukārt viņa sievai Izabellai Kanali tik labi
piedienēja iemīlējušās loma, ka Isabella kļuva par pastāvīgu nemainīgo
sievietes personāžu.
Savu galīgo struktūru Commedia dell’Arte ieguva
XVI gadsimta otrajā pusē un tās uzplaukuma periods ilga aptuveni divus gadu
simteņus. Īsā laika posmā dell’artes komiķi, kas sākumā bija spēlējuši tikai
laukumos, iekaroja teātrus un pilis. Kad kontrreformācijas uzliktie
ierobežojumi un aizliegumi sāka apgrūtināt spēli, visvairāk sev nepieciešamās
rīcības brīvības aktieri rada Venēcijā, bet drīz vien Commedia dell’Arte izplatījās pa visu Eiropu, kur tā tika saukta
par Commedia all’italiana (itāļu
komēdiju).
Kritums sākās XVII gadsimtā. XVIII gadsimtā
no canovacci un personāžiem jau dvesa nogurums un izdomas
apsīkums. Karlo Goldoni reforma, kas radīja jaunu, apgaismes gadsimtam atbilstošāku
komēdijas tipu, nobīdīja maskas tālākajā plānā.
1642.gadā Venēcijā iespiestajā padujieša
Frančesko Bertelli sējumā “Itāļu
maskotais karnevāls”, daļa gravīru, kas veido grāmatu, ataino Commedia dell’Arte personāžus. Pulcinella, Pascariello, Mattacino, Francatrippe, Burattino, Dottor
Graziano da Francolino, la Zanna (kalpone), il Bullo (kauslis), il
Tedesco (vācietis), la Zingara (čigāniete), i Mezzetti, i Covielli, gli Zanni ,
Cocalino (līksms, iemīlējies mūks) tēli te sajaukušies kopā ar l’uomo selvatico (mežoņa), poeta (dzejnieka), vecchia (vecenes), ferraresi (ferariešu),
coltra (segas), villotti (zemnieku) un diavoli
(velnu) maskām.
TAUTAS SVĒTKI UN TRADĪCIJAS VENĒCIJAS KARNEVĀLA LAIKĀ
HĒRAKLA SPĒLES
Tā kā Lielais kanāls (Canale Grande) dalīja Venēciju divās daļās, Republikā tika iecelti
divi pārvaldnieki: de Citra un de
Ultra (šopus un viņpus kanālam). Dažādie sabiedrības slāņi šo sadalīšanu
uztrvēra naidīgi un pilsētā izveidojās divi grupējumi - Kastellani un
Nikolotti, kas nēsāja atšķirīgu krāsu, sarkanas un melnas, cepures un lentes.
Kastellani mita Levantē - San Marko, Kastello un Dorsoduro sestjēros (sestjērs
- katra no sešām pilsētas daļām, kurās bija sadalīta Venēcija), bet Nikolotti
dzīvoja Ponentē - San Paolo, Santa Kroče un Kannaredžo sestjēros. Vispirms šīs
nesaskaņas izpaudās kolektīvos cīniņos, kas no septembra līdz Ziemassvētkiem
risinājās uz noteiktiem tiltiem, tās tika sauktas battagliole delle canne e dei pugni (spieķu un dūru cīniņi). Šīs
cīņas parasti beidzās ar kārtīgu izkaušanos, kurā netika taupīti sitieni (bieži
bija nāves gadījumi no nūju belzieniem vai noslīkstot), tāpēc XVIII gadsimta
sākumā valdība tās aizliedza. Vēlāk tās aizstāja mazāk vardarbīgas, taču ne
mazāk bīstamas sacensības - Hērakla spēles (cilvēku piramīdas).
Tradicionālais skaidrojums apgalvo, ka tās
cēlušās no Akvilejas iekarošanas (1162.gadā) laikā norisinājušās epizodes,
tātad no tiem pašiem notikumiem, kas ir Treknās Ceturdienas svinēšanas pamatā,
taču šādi akrobātiskie vingrojumi bija diezgan izplatīti visā Vidusjūras areālā
jau no Romas impērijas laikiem.
Hērakla spēles, kas sakarā ar dažādām
svinībām risinājās daudzās pilsētas vietās, reizi gadā, Treknajā Ceturdienā,
notika Sv. Marka laukumā uz macchina uzrīkotā paaugstinājuma. Šai laikā Kastellani
un Nikolotti, lai izrādītu, ka viņu sacensība ir miermīlīga, nēsāja gaiši zilas
beretes un lentes - tātad miera krāsā.
Spēlēm bija trāpīgi tautas doti nosaukumi: la Leonessa, la Carega imperial, il
Castello, La Sultana, il Colosso di Roda, la Luna, la cassa di Maometto (
Lauvmātīte, Cietoksnis, Sultāniene uc.). To nosaukumu pamatā ir ne tikai
piramīdas ārējais izskats, bet arī tajā ietverto akrobātisko pozu apzīmējumi ( banchetti, union zirada ). Ģeometrisko
figūru, kas veidoja piramīdas pamatni sauca par saorna (no jūrniecības nācis termins) un tās virsotni par cimieretto.
VĒRŠU CĪŅAS
Karnevāla laikā Venēcijas un visa Veneto apgabala pilsētu laukumi bieži
pārvērtās par arēnām, kurās risinājās vēršu cīņas (no 26.decembra līdz pēdējai
svētdienai pirms Gavēņa) . Arēnām parasti bija elipses forma un tajās pa diviem
trijiem vārtiem varēja nokļūt pakāpjveida sēdvietās scalinae.
Cīņu rīkošana parasti tika uzticēta
bagātajiem pilsoņiem, tā sauktajiem cortesani
. Vīri, kuri cīnījās ar vēršiem, valkāja īpašus tērpus: īsas, melnas samta
bikses, balti un sarkani puķainu vesti, purpursarkanu apmetni un īpašu cepuri a tre
venti (“pa trim vējiem”), tas ir, ar
trijām spicēm. Reizēm šos svētkus vadīja dižciltīgie, taču tad tiem bija
jāaizsedzas ar maschera alla barona, lai tos nevarētu
pazīt. Tāpēc viņi parasti ietērpās Commedia
dell’Arte maskās ( Pantalone, Dottoraccio, Brighella, Zanni,
Tartaglia ). Buļļu (patiesībā rūnītu vēršu), kas piedalījās cīņā, skaits
svārstījās no trim līdz simtam, tas bija atkarīgs no tā, cik lielu svarīgumu
gribēja piešķirt izrādei.
Cīņu dalībnieki bija ne tikai cortesani un vērši, bet arī suņi, parasti lieli,
speciāli apmācīti sargsuņi, kas koda un plosīja vēršu ausis. Lai stracinātu
vēršus to ragiem tika piestiprinātas un aizdedzinātas uguņošanas lāpas. Reizēm
cīņas beidzās, nocērtot galvu vienam vai vairākiem vēršiem ar abām rokām turamu
zobenu; dzīvnieku gaļa vēlāk tika izdalīta cietumniekiem. Šīs izrādes vairs
nebija cīņa starp cilvēku un zvēru, bet gan neaizsargāta dzīvnieka nežēlīga spīdzināšana.
Visgreznākās cīņas notika Svētā Pāvila un Svētā Marka laukumos XVII-XVIII
gadsimtos.
Slavenākās astoņpadsmitā gadsimta cīņas bija
tās, kuras notika Sv.Marka laukumā tur speciāli šajā nolūkā celtās koka arēnās
par godu Saksonijas Federikam Kristietim (1740.), Vitembergas hercogam Kārlim
(1756.), Ziemeļu grāfiem (Krievijas troņa mantiniekiem Marijai Teodorovnai un
Pāvilam Petrovičam, 1782.)
KARNEVĀLA ATDZIMŠANA
1979.gada sākumā, kad Karnevāls jau bija
kļuvis par folkloristiskiem svētkiem La
Scuola Grande di San Marco (Sv.Marka Lielā skola), pilsētas sabiedriska
organizācija, aicināja venēciešus atgriezties pie pašu pilsētas tradīcijām. Šī
doma iepatikās, un maskās tērpušies ļaudis no visas pilsētas pārpludināja
Laukumu.
Pēc gada no galvaspilsētas ieradās kāds foresto (citzemnieks), kāds no tiem foresto
, kas gadsimtu gaitā iepludinājuši Venēcijā svaigas asinis, ieradās un
atklāja pilsētu kā teātrim radītu vietu, un notika brīnums: “teatrālās vietas”
darbojās cauru diennakti. Mauricio Skaparro, teātra Biennāles direktors, kļuva
par visas pilsētas režisoru. “Karnevāls teātrī”, bet ne tikai, jo “pilsētas
atdzīvināšana ar izrādēm” izveda aktierus “ielās un laukumos, lai uzspridzinātu
pilsētu ar teatralizācijas procesu, kas nespētu rast piemērotāku un garā tuvāku
vietu par Venēciju” (P.Portogēzi).
Mauricio Skaparro atkal piedāvāja pasaulei Venēcijas karnevālu.
1980.gadā “Karnevāla teātrī” simbols bija
“Pasaules teātris”, kura idejas autors bija Aldo Rossi (..). 1982.gadā notika
“Saprāta karnevāls”, nākamajā gadā “Venēcija Neapolei”, karnevāls, ar kuru
noslēdzās izcila teātra Biennāle. No 1983.gada Karnevāla organizēšana pārgāja
pilsētas Komūnas(pašvaldības) rokās, kurai talkā nāca arī citi pilsētas
iestādījumi: Il Gran Teatro La Fenice, La
Biennale, La Scuola Grande di San Marco, A.A.S.T. un dažādas pilsētas
iedzīvotāju biedrības.
Tieši šajos Karnevāla atdzimšanas gados
venēciešu grupas atkal dibināja Compagnie
della Calza (Zeķes biedrības), uz kuru pleciem gūlās diezgan grūtais
pienākums no jauna atdzīvināt senās teātra formas. Sevišķi nopelni pilsētas
svētku rīkošanā pienākas Seno biedrībai un Jauno Laipno biedrībai ( La Compagnia degli Antichi, Compagnia dei
Nuovi Cortesi ), kuru vadītāji priori bija Paolo Dzankope un Karlo Ansaldi.
No šīs desmitgades izrādēm Sv.Marka laukumā
ar patiku jāpiemin: “Kolumbīnes lidojums” (La
Scuola Grande di San Marco ), “Tauromahija” un “Eņģeļa lidojums” (Els Comediants no Barselonas), “Lielā nāves deja”,
“Kurtizānes”, “Marko Polo atgriešanās” (Compagnia
della Calza degli Antichi ), “Vērša galvas nociršana”, “Uguns mašīna”,
“Zobenu deja Moreska Kurcolas salā”, “Lepanta masku gājiens”, “Vilafrankas
kataloniešu Hērakla spēles” (Compagnia
della Calza dei Nuovi Cortesi ). Neaizmirstama kā Karnevāla izrāde ir
palikusi arī Cavalchina (deju vakars) teātrī Gran Teatro La Fenice Džuliano Montaldo režijā pēc Strausa
“Sikspārņa” izrādes.
GASTRONOMISKIE PARADUMI
Pagājušajos gadsimtos galdi vai lūza no
ēdienu pārbagātības, lai izpriecātos pirms sekojošā Gavēņa atturības laika. Kā
jau iepriekš minējām - Neapolē tika celts Lejputrijas teātris no maizes mūriem
un pārpilns visādu Dieva dotu labumu. Romanjā kā rituālu ēdienu katlā lika
visvecāko vistukūtī atrodamo vistu, lai pasargātu no nāves pārējās, cituviet
tika gatavoti sevišķi ēdieni: Abruco - ravioli
(pelmeņu veids), Veronā - gnocchi (ķilķeni).
Venēcijā tika ēsti - un šī tradīcija
joprojām ir dzīva- sevišķi saldumi: zaletti,
bianchetti, pevarini, buzzolai, marzapani, caramel . Taču sevišķi
iecienītas Karnevāla laikā bija fritole un galani . Jāsaka, ka līdz pat XX gadsimta
sākumam šos saldumus pārdeva “no rokas” ( kā saka Dzompini), tas ir, tos
tirgoja apkārtklejojošie tirgotāji, tos gatavodami improvizētās virtuvītēs tur
pat uz ielas, kur tie vēl karsti tika notiesāti:
Su le sagre e spesso anca in altri lioghi,
Fritolazze mi vendo col zebibo,
Che ve imprometto le ghe impata ai cuoghi.
(G.Dzompini)
(dzeja dialektā)
XV gadsimtā Karnevāla laikā vīrieši apmētāja
pie logiem stāvošās dāmas ar rožu smaržūdeni piepildītām olām; “Ak, šo veco laiku
kavalieru tikumi!”; tāpat bija paradums savstarpēji apmētāties ar vieglām
krāsaina krīta bumbiņām, ko vēlāk aizstāja ar
confetti . Taču arī šie vecie
labie zelta laiki ir pagājuši un saldos, gardos konfeti aizstājis apaļos
gabaliņos sagriezts krāsains papīrs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru