ĪSS PSIHOLOĢIJAS VĒSTURES UN TĀS IETEKMĪGĀKO CILVĒKU RAKSTUROJUMS.

RĪGAS PEDAGOĢIJAS IZGLĪTĪBAS UN VADĪBAS AUGSTSKOLA

PATSTĀVĪGAIS DARBS PSIHOLOĢIJAS VĒSTURĒ

Anita Olmane

1.     Kurss

Mārketinga psiholoģijas

 Fakultāte

RĪGA, 2000

 

ĪSS PSIHOLOĢIJAS VĒSTURES UN TĀS IETEKMĪGĀKO CILVĒKU RAKSTUROJUMS.

Vārds “psiholoģija” apvieno sevī 2 grieķu vārdus:

                                          Psyche – dvēsele;

                                          Logos – mācība, zinātne.

            Tātad, vārda “psiholoģija” tulkojums no grieķu valodas latviešu valodā būtu “zinātne par dvēseli”.

            Cik ilgi pastāv cilvēce, tik ilgi cilvēku interesi saistījuši dvēseles, t.i., psihes noslēpumi, rosinājuši iztēli, radījuši māņticīgus priekšstatus, neatklājamus noslēpumus. Jo, kur zinātne nevar atbildēt tieši, pārliecinoši, tur tiek saskatīti brīnumi, pārdabisku spēku darbība. Un kā gan nē, jo psiholoģijas kā zinātnes vēsture ir īsa, bet priekšvēsture – gara.

                        I.      Par savu rašanos psiholoģijai jāpateicas grieķu mitoloģijai. Vārds “Psihe” – skaistas meitenes vārds, kura iemīlējusi Afrodītes dēlu Erotu. Tā stāsta mīts. Paveicot visus Afrodītes uzliktos uzdevumus ar dievu palīdzību, saņemot Zeva svētību, Psihe kļūst pati dieviete, tātad nemirstīga. Tā Psihe kļuva par cilvēka dvēseles simbolu, nemirstīgu. Šis ir pirmais psiholoģisko zināšanu posms, nezinātnisks, jo savas iekšējās pasaules norises cilvēki piedēvēja dieviem, izskaidroja un pamatoja ar mītiem.

                     II.      Otro psiholoģijas zināšanu attīstības posmu sauc par filozofisko, jo tad psiholoģijas zinātni attīsta senie grieķu un romiešu filozofi un domātāji.

Antīkās zinātnes pirmie pārstāvji bija sengrieķu zinātnieki no Milētas: Faless, Anaksimandrs, Anaksimens (“Psiholoģijas vēsture” 16lpp.)

Faless par visa esošā reālo pamatu pasludināja ūdeni kā šķidrumu vispār, visa esošā sākumu un beigas, ka cilvēka iekšējo pasauli nosaka matērija.

Anaksimandrs atzina, ka “apeirons” ir pirmviela bez sākuma un gala.

Anaksimens atzīst pasaules vienotību, visa pamatā – gaiss. Pat dievi no tā radušies.

Heraklēta mācība izsakāma ar diviem vārdiem: “Viss mainās”. Viss ir radies no uguns. Dvēsele, t.i., psihe ir ugunīgs sākums cilvēka organismā. Tā iztvaiko no mitruma. Jo sausāka ir cilvēka dvēsele, jo tā ir gudrāka un labāka. Filozofs raksta: “mūsu miesas un dvēseles plūst kā strauti”. Heraklēts atzīst, ka “visiem cilvēkiem piemīt spēja izzināt pašiem sevi un domāt”. Bet “kam ir barbariska dvēsele, sajūtu orgāni ir slikti liecinieki”. Visi filozofi psihisko, dvēselisko uzskata par cilvēkam piemītošu, ar cilvēku saistītu. To izpētīt palīdz domāšana.

Pitagors par galveno pasaulē atzīst nevis ūdeni, uguni un “apeironu”, bet skaitli “1” dažādos variantos. Viņš atzīst, ka dievi radījuši pasauli, cilvēku un tā dvēseli pēc likumiem, ko nosaka skaitļu attiecības. Līdz ar to iznāk, ka dvēsele pārceļo no miesas uz miesu.

Sokrāts atzīst, ka cilvēks “zina tikai to, ka nezina neko”. Visu zina tikia dievs, tāpēc aicina cilvēkus: “Iepazīsti pats sevi!”. Filozofu uzdevums ir atmodināt snaudošās dvēseles un mudināt tās darboties.

Platons savos darbos runā par miesas un dvēseles atšķirību ideju. Idejas – dievu domas. Dvēsele nemirstīga. Idejas pastāv pirmās.

Demokrēts uzskata, ka pasaule sastāv no atomiem un tukšuma. Atomi – sīkākas, tālāk nedalāmas daļiņas. Dvēsele veidota no lodveidīgiem uguns atomiem. Pēc miesas nāves sairst arī dvēsele, tātad tā nav nemirstīga.

Aristotelis savos traktātos atzīst, ka dvēsele ir tikai dzīvām būtnēm: “Ja acs būtu dzīva būtne, tad tās dvēsele būtu redze”. Tā teikts par dvēseles darbības uzdevumu. Pavisam dvēselei piemīt 4 funkcijas jeb uzdevumi: barojošā, jutekliskā, virzošā, saprātīgā. Bērna dvēselei neesot saprātīgās f-jas. Dvēseles galvenais orgāns esot sirds, dvēsele iedzīvinot miesu. Pēc miesas nāves dvēseles saprāta daļa neiznīkstot, bet meklējot jaunu mājvietu.

Romiešu ārsts un filozofs Galēns daudzu operāciju rezultātā atzīst, ka psihiskais jāsaista ar fizioloģisko, ka dvēsele mirst reizē ar miesu, ka dvēsele vienlaicīgi atrodas cilvēka smadzenēs, sirdī un aknās.

 Tik dažādi, pat naivi ir antīko filozofu uzskati par psihi. Tos, pamatojot ar zinātnes atklājumiem, tālāk attīstīja viduslaiku un nākamo gadsimtu filozofi un psihologi. Viduslaiki ir pilnīga bezierunu pakļaušanās baznīcas dogmām, baznīcas sodu likumība un zinātnes sastingums. Šajā posmā jāatzīmē mūka Akvīnas Toma paveiktais psiholoģijas kā zinātnes attīstībā. Viņš izstrādā teoriju par “dzinēju” kā attīstības veicinātāju. Visumam dzinējs ir Dievs, bet cilvēkam – dvēsele. Cilvēks ir dvēseles un ķermeņa apvienojums, kas nav nemainīgs. Nemainīgs ir tikai Dievs. Cilvēka ķermenis nav dvēseles važas, jo Dievs dodams cilvēkam dvēseli, pielāgo to ķermenim. Cilvēka dvēsele ir vispilnīgākā forma, spēj eksistēt bez matērijas, tomēr zemāka par tīriem gariem (eņģeļiem). Iznāk, ka cilvēks savā rīcībā un eksistencē atrodas starp dzīvniekiem un eņģeļiem.

Angļu dabas zinātnieks Bēkons ir pirmais, kurš cenšas izskaidrot psihiskā parādības, balstoties uz fizikas, matemātikas un dabas zinātnēm.

R.Dekarts atzīst, ka dvēsele ir no ķermeņa atdalāma, to iepazīst ar domāšanas palīdzību. Viņš raksta: “Nav auglīgākas nodarbošanās kā iepazīt pašam sevi.” Cilvēka ķermeni viņš iedomājas kā mašīnu, kā dzinējs ir sirds. Ķermeņu kustību nodrošina “dzīvnieku garu” (asins) pa muskuļiem un nervu sistēmu. Viņš zinātnē refleksu jēdzienu, kā arī cenšas perādīt, ka dažādas kaislības ir cilvēka aktivitāti rosinoši spēki. Kaislības, razdamās psihe, cilvēka dvēselē, liek cilvēkam darboties, novērst diskomfortu, jo “Kaislības pēc savas dabas visas ir labas, mums tikai jāizvairās no to nepareizas lietošanas”. Filozofi atzīst, ka “domāšana ir vienīgais dvēseles atribūts. Domāju, tātad esmu.” Mācība par apziņu, tās būtību un uzdevumiem ir Dekarta ieguldījums psiholoģijas zinātnes attīstībā.

Viduslaiku filozofu un zinātnieku galvenais devums psiholoģijas attīstībā ir doma, ka psihe jāpēta ar tiem pašiem likumiem kā materiālā pasaule, gan psihes, gan dabas likumībām ir noteikti cēloņi.

Līdzīgus secinājumus izsaka arī renesanses laikmeta filozofi. Tā vācietis Leibnics uzskata, ka reāla pasaule veidota no psihiski darbīgām substancēm, kas darbojas harmoniski. Substances un harmoniju rada un nodrošina Dievs. Psihe sadalās apziņā un neapzinātajā: “Pārliecība par to, ka dvēselē ir tikai tādas uztveres, kuras tā apzinās, ir lielākais maldu avots.” Tai pašā laikā viņš noliedz Dieva piedalīšanos katrā atsevišķā psihiskā aktā, tas iejaucas tikai dvēseles un ķermeņa harmonijas procesā. Iznāk, ka Leibnics atzina psihiskā atkarību no fizioloģiskiem procesiem organismā.

Renesanses filozofi un zinātnieki sāka apšaubīt Dieva ietekmi un radītāja lomu psihiskajos procesos, izteica nepieciešamību saistīti pētīt dvēseles un miesas, dvēseles un apkārtējās pasaules saistību. Psihes pētīšanā atzina apziņu un neapzināto.

Psiholoģija varēja attīstīties tikai saistībā ar citu zinātņu palīdzību, sevišķi dabas zinātņu, fizikas. Svarīga nozīme enerģijas nezūdamības likuma atklāšanai un formulēšanai materiālajā pasaulē, arī dzīvās matērijas izpratnes analīzē. Nozīmīgi arī Darvina pētījumi par dzīvā organisma un dabas mijiedarbību, par vides iespēju mainīt organisma funkcionēšanu. Tieši Darvina atklājumi lika psiholoģijā mainīt uzskatu par cilvēku kā mašīnu. Svarīga arī fizioloģisko sekmīgā attīstība eksperimentu rezultātā par cilvēka muguras un galvas smadzeņu saistību, to darbību, maņu orgāniem. Šos uzdevumus sekmīgi veica E.Pfligers, G.Liekoks un B.Kārpenters, apstiprinot domu par sakarībām starp psihiskām funkcijām un muguras smadzenēm. Viņi apliecināja ideju par neapzinātas psihiskās darbības regulēšanu ar muguras smadzenēm.

Kārpenters pierādīja, ka neapzināto rada galvas smadzenes, ka jebkuru kustību nosaka kairinājums, kas iedarbojas uz maņu orgāniem.

Ārsts Halla mēģinājumos secināja, ka galvas smadzeņu garoza ir cilvēka darbību nodrošinošs materiāls, ka cilvēka psihiskās spējas nosaka atsevišķu galvas smadzeņu garozas iecirkņu attīstības pakāpe, ka galvaskausa uzbūves īpatnības saistītas ar cilvēka nosliecēm, jūtām, spējām, raksturu. Tātad Halla veica psihes un smadzeņu kopsakaru izpēti.

Fiziologs Vēbers izstrādāja toriju par cilvēka maņu orgānu darbību kairinājuma laikā un atzina cilvēka sajūtu iedzimtību, nenoliedza faktu, ka par sajūtu cēloni kļūst ārvides objekts, ka pētījumos var pielietot matemātiskus aparātus.

Fiziologs Heimholes pētīja sajūtas un atzina, ka sajūtas lielā mērā atkarīgas no vingrināšanās un pieredzes. Viņa pētījumi ir pamats, lai varētu turpināt pētījumus par cilvēka psihisko organizāciju.

Vācu fiziologs Fehners ir psihofizikas pamatlicējs ar eksperimentiem par cilvēka maņu orgāna sliekšņa jūtīguma noteikšanu. Tieši Fehneram pateicoties, psiholoģija sāka pielietot precīzas matemātiskas metodes psihisko procesu aprakstīšanai.

No latviešu psihologiem kā ievērojamāko varu minēt A.Vorobjova grāmatu “Psiholoģijas pamati” un “Psiholoģijas vēsture” autoru. Atzinīgi jāvērtē testi un kopsavilkuma tabulas, arī secinājumi abās grāmatās. Tās ir labs mācību līdzeklis studentiem, valoda lietišķa, nepārblīvēta svešvārdiem.

R.Mūka grāmata “Latvju velis Junga un arhetipiskās psiholoģijas skatījumā” ir tieši pretēja A.Vorobjova grāmatām – pat ar svešvārdu vārdnīcu blakus grūti saprast izlasīto.

Patika profesores Dz.Meikšānes “Psiholoģija mums pašiem” par personības tapšanu, teorija, pieredze, prakse izklāstīta.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1.    V.Vorobjovs “Psiholoģijas vēsture”

2.    Dz.Meikšāne “Psiholoģija mums pašiem”