Patoģenētiskā (arī psihoģenētiskā) psihoterapija ir vienīgā dinamiski orientētā pieeja Krievijā. Tās autors ir V.N.Masiščevs. Pats izvedotājs to attiecināja pie racionālās psihoterapijas pamatojot to sekojoši. Psihoterapijā termins “racionālā psihoterapija” eksistē 2 variantos, ar kuru palīdzību pacientam veido pareizu priekšstatu par viņa slimību:
q Izskaidrošana, loģiska pierādīšana, ka pacienta priekšstati un reakcijas ir nepareizas.
q Slimnieka pārliecināšana UN pareizu uzskatu formēšana.
Patoģenētiskās terapijas pamatuzdevums ir izskaidrot pacientam saistību starp viņa dzīves vēsturi, tās gaitā izvedotajām attiecībām no tām sekojošajām neadekvātajām reakcijām uz konkrēto situāciju un slimības izpausmēm – visas tās sakarības, kuras pacients līdz tam neapzinājās.
Pēdējos gados nozīmīgi ir augusi teorētiķu un praktiķu interese par sintēzi psihoterapijas jomā, dažādu tās koncepciju un metožu integrāciju. Psihoterapijas efektivitātes paaugstināšana, tās ekonomiskums, psihoterapeita uzvedības elastība atsevišķu pacientu vejadzību apmierināšanā nereti tiek risināta eklektiski savienojot psihoterapeitiskās metodes. Un lai arī eklektiskā pieeja ir 1 no integratīvās psihoterapijas elementiem, pēdējā piedāvā konceptuālu esošo psihoterapijas toerētisko sistēmu sintēzi.
Lai arī integratīvā psihoterapija sāka attīstīties tikai pēdējā desmitgadē, jau iepriekšējā periodā tika novēroti daži mēģinājumi uzstādīt jautājumu par integrāciju psihoterapijā. Arvien vairāk tiek izprasta kognitīvo, emocionālo, bihēviorālo un personības funkcionēšanas mehānismu mijiedarbības nozīme dažādu integratīvās psihoterapijas teorētisko un praktisko jautājumu risināšanā. Vienotas psihoterapeitiskās pieejas iekšienē būtiski ir katrā ārstēšanas etapā izmantot noteiktus ietekmēšanas paņēmienus atkarībā no katra etapa konkrētajiem mērķiem. Šādi paņēmieni, detalizēti izstrādāti psihoterapijas pamatvirzienos var veiksmīgi papildināt viens otru. Piemēram, vienā ārstēšanas etapā noderīga ir psihodinamiskā pieeja, kas paplašina pacienta izziņas sfēru, citā etapā – bihēviorālā pieeja, kura palīdz izstrādāt jaunu, konstruktīvāku un nobriedušāku uzvedību.
Eksistē vismaz 2 integratīvās psihoterapijas rašānās iemesli :
q Dažādu psihoterapeitisko paņēmienu integrācijas ideja ir personīgi orientēto psihoterapijas sitēmu pamatā, tādēļ, ka jebkura psihoterapija, kura orientēta uz personības izmaiņām akcentējot vienu no personības funkcionēšanas plaknēm (kogn., emoc., bihēvior.) nevar pilnībā ignorēt pārējās. Kognitīvās un bihēviorālās terapijas integrācija ir svarīga vēsma ceļā uz integratīvā psihoterapijas modeļa radīšanu.
q Plašā grupu psihoterapijas ieviešanās praksē. Grupu terapija rada unikālu terapeitisko situāciju, kas saistīta ar pacientu iesaistīšanos reālā mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem, kuras laikā rodas priekšnoteikumi intensīvai psiholoģiskai ietekmei uz visām personības funkcionēšanas plaknēm. Grupu psihoterapija neizbēgami noved pie tādu paņēmienu izmantošanas, kuri paredzēti kognitīvo, emocionālo un bihēviorālo personības aspektu ietekmēšanai. Tie ir izstrādāti dažādu terapeitisko pieeju ietvaros, jo grupu nodarbību laikā pacienti kaut ko apspriež (kogn. aspekts), pārdzīvo (emocionālais aspekts) un noteiktā veidā attiecās viens pret otru (bihēv. aspekts) .
Kas attiecās uz patoģenētisko psihoterapiju, tā ir sistēma, kas atvērta dažādu psihoterapijas pieeju integrācijai. Patoģenētiskās psihoterapijas psiholoģikās ietekmēšnas objekts ir starppersonālo attiecību traucējumi. Par cik attiecības pēc V.N.Mjasiščeva, tiek raksturotas kā 3- daļīga struktūra, kuras satāvā ietilpst kognitīvie, bihēviorālie un emocionālie aspekti, psiholoģiskās ietekmēšanas spektrs integratīvās pieejas gadījumā būtiski paplašinās. Korekcijas uzdevumu atrosināšanai katrā no 3 aspektiem var tikt izmantoti psiholoģiskās ietekmēšanas paņēmieni no dažādiem psihoterapeitiskajiem virzieniem un pieejām. Pietam dažādas psihotehnikas pilda taktiskos uzdevumus, veicinot patoģenētiskās psihoterapijas stratēģiskā mērķa sasniegšanu, traucētās cilvēka attiecību sistēmas atjaunošanu.
Patoģenētiskā psihoterapija atspoguļo vispārējās attīstības tendences mācībā par personību un psihoterapiju, līdz ar to tai ir zināma līdzība ar virkni vadošo psihoterapeitisko virzienu, tajā skaitā psihodinamisko un kognitīvi bihēviorālo. Atsevišķu teorētisko jautājumu un praktisko jautājumu sintēze ir viens no iespējamajiem integratīvā modeļa izstrādes ceļiem un paplašina iespēju sniegt efektīvu psihoterapeitisko palīdzību plašākam slimnieku lokam.
Visharmoniskāk patoģenētiskā psihoterapijā var tikt integrēti fenomenoloģiskās psihoterapijas, bihēviorālās un kognitīvi bihēviorālās terapijas principi un metodes, kā arī Rodžersa uz klientu centrētā psihoterapija, geštaltterapija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru