Otto Veiningera (1880. – 1903.) - “dzimumu pievilkšanās likumi”.

Visām seksuāli orientētām būtnēm ir raksturīga savstarpēja pretējo dzimumu pievilkšanās. Bet tā kā O. Veiningers uzskata, ka vīrieši un sievietes ir tikai tipi, kas tīrā veidā nekur nepastāv, tad autors apgalvo, ka nedrīkst apmierināties ar vārdiem, ka dzimumu pievilkšanās cenšās savest jebkuru maskulinitāti ar jebkuru feminitāti.

Katram cilvēkam ir noteikta, tikai viņam raksturīga gaume attiecībā uz pretējo dzimumu. Autors salīdzināja sieviešu, kuras bija mīlējis viens vīrietis fotoattēlus un gandrīz vienmēr tika atrastas līdzības starp šīm sievietēm -  augums, figūra, seja, pie sīkākas salīdzināšanas  līdzības bijā pat pirkstu galos. Autors atzīmē, ka katra sieviete, kas spēcīgi pievelk vīrieti, vīrietī uzreiz apzināti vai neapzināti izsauc atmiņas par tām sievietēm, kas agrāk analoģiski ietekmējušas viņu.

 Gandrīz mums katram ir kādi pazīstami cilvēki, kuru gaume mūsos izsauc izbrīnu. Jau Darvins skaidro, ka pat augiem un dzīvniekiem ir sava gaume attiecībā pret otru dzimumu. Autors atzīmē, ka dzimumu pievilkšanās likums ir gandrīz bez izņēmumiem. Ir gadījumi, kad šis likums arī nedarbojas, bet tad gandrīz vienmēr  var norādīt uz momentiem, kas vai nu aiztur nepastarpinātas gaumes  izpaušanos vai izsauc tieksmi tajos gadījumos, kad nepastarpinātas iespaids nerodas. Tādos gadījumos  par viņiem mēdz teikt, ka viņi viens otram nepiestāv, izsakot miglainu skaidrojumu, ka katrā cilvēkā ir zināmas īpašības , pateicoties kurām cilvēki nav pret viņu pilnīgi vienaldzīgi.

 Ne katrs vīrietis var aizstāt jebkuru citu vīrieti un ne katra sieviete var aizstāt jebkuru citu  sievieti, tā lai nebūtu sajūtams nekāds satraukums.

Ir zināms, ka daži pretējā dzimuma pārstāvji var izsaukt atgrūšanu, atstumšanu, citi atstāj vienaldzīgu, trešie – pievelk un visbeidzot, lai arī ne vienmēr parādās indivīds, savienošanās vēlme ar kuru ir tik liela, ka it kā izzūd visa pārējā pasaule. Autors uzdod jautājumu kādām īpašībām jāpiemīt šim cilvēkam. Uz šo jautājumu O.Veiningers arī mēģina rast jautājumu savos likumos.

          Katram vīrieša tipam atbilst (korelē) noteikts sievietes tips, kas izsauc zināmu pozitīvu darbību.  Un tas pats attiecas arī uz sievietām. Autors apgalvo, ka šeit ir skaidri redzams, ka jābūt kaut kādam likumam. Autors kā pamatu ņem teicienu “pretpoli pievelkas”, lai arī kopumā tas ir pārāk vispārīgs.

Autora izstrādātais likums skan šādi :

dzimumsavienošanās vienmēr ir  tendence savienoties veselai maskulinitātei un veselai feminitātei, bet sadalot abus indivīdus, katrā nebūs pilna maskulinitāte vai feminitāte.

Tas nozīmē,  ja Mx  ir viss vīrišķīgais un Fx viss sievišķigais kādā indivīdā –vīrietī – X un  My viss vīrišķīgais un Fy viss sievišķīgais indivīdā – sievietē – Y, tad pilnīgas mijiedarbības gadījumā spēkā ir šāda likusakarība :

                             Mx + My = C₁ (constans) = M = ideāls vīrietis

                             Fx + Fy = C₂ = F = ideāla sieviete

Katram vīrietim ir tik F,  cik viņam pietrūkst M. Pilnīgi M vīrietim ideāli ir vajadzīgs pilnīgi F sieviete un otrādi. Ja indivīdam ir noteikta lielākā daļa M un mažākā daļa F , tad viņam piemērotajam indivīdam jāpievieno viņā trūkstošā M daļa, līdz ar to aizpildās  arī viņa F daļa.

Indivīdam A = ¾ M & ¼ F  labākais papildinājums būs indivīds   B = ¼ M & ¾ F

To pašu būtību varētu formulēt arī šādi : 

Mx – My = const,   t.i. konstantu nemainīgu lielumu sastāda nevis summa, bet M satura atšķirība. Tādā gadījumā pats maskulīnākais vīrietis no sava papildinājuma, kas ir pa vidu starp M & F tikpat tālu, cik pats feminiskākais vīrietis  - no sava papildinājuma, kas ir galēji femīns. Izejot no loģikas tas būu iespējams, bet praktiski nesakrīt.

Augstākminētā likumsakarība ir šīs teorijas pamats. Bet fakts, ka vīrietis un sieviete kā dzimumu tipi pievelk viens otru ir tikai daļa no šīs teorijas. Šis likums ir veidots uz loģikas pamatiem.

Estētiskais moments, jeb skaistums šajā gadījumā tiek nolikts malā. Bieži notiek tā, ka viens cilvēks ir sajūsmā par kādu pretējā dzimuma pārstāvi, bet cits pajautā – kas viņā  vispār ir skaists. Tā var notikt, jo šis cilvēks nesastāda pilnu viņa dzimuma papildinājumu. Iemīlējies nereti par skaistu, jauku novērtē ne tikai to, kas no  vispārpieņemtā estētiskā viedokļa varētu atstāt vienaldzīgu, bet pat to, kas ir neglīts, ar estētiskumu skaistumu šeit saprastot nevis absolūto skaistumu, bet to, kas  cilvēkiem liekas estētisks pilnīgi neatkarīgi no dzimumu apercepcijām. Izņēmumi, autors atzīmē, tikai apstiprina citus likumus, kurus viņš nenoliedz.

Autors veica pētījumu, kurā vīriešiem rādīja sieviešu, kas bija nevainojamas no estētiskā viedokļa, bet ar atšķirīgu feminitātes daudzumu fotogrāfiju kolekciju. Vīriešiem bija jāizvēlās viņuprāt skaistākā. Autors vienmēr esot uzminējis, kuras sievietes fotogrāfiju izvēlēsies konkrētais vīrietis. Tāpat autors vairākiem cilvēkiem aprakstījis pretējā dzimuma ideālu. Nereti tas cilvēkiem bijis kā atklājums un pirmo reizi viņu uzmanība apzināti tika vērsta uz savu ideālu. Lai to noteiktu ir jāzin arī citi dzimumu pievilkšanās likumi.

          Jaunībā, līdz apmēram 20 gadiem vīrieti pievelk vecākas sievietes, ne jaunākas par 35g., bet līdz ar briedumu viņu mīlestība tiek virzīta uz arvien jaunākām sievietēm. Tāpat jaunām metenēm bieži patīk vecāki vīrieši un vecākām sievietēm laulība nereti izjūk jaunekļu dēļ.

                Pirmā formula bija tikai “ekonomisks” ideāls variants. Nākošā formula izteiks dzimumu pievilkšanās spēku katrā atsevišķā gadījumā.      Ja  X = a M  &  a₁F        un       Y = bF &  b₁M,  turklāt

                                      a

                                       b

                            0                     1

                                       a₁

                                       b

Ja tas nosaka divu indivīdu attiecības, tad pievilkšanās spēks starp viņiem izsakās   formulas veidā

                                A = k / (a-b) * f (t) , kur   f (t) ir kaut kāda laika funkcija, kuras laikā indivīdi iedarbojas viens uz otru; reakcijas laiks;  k – proporcionalitātes faktors, kurš aptver dzimumu piemērotību (dažādi faktori – veselības stāvoklis, klase, suga, rase, kultūra utt.) k samazinās, ja palielinās atstatums starp šiem faktoriem.

          Ja  a=b,  A pārvēršas par bezgalību, tas ir galēja gadījums, kad dzimumpievilkšanās ir kā stihisks spēks. Ja a-b sasniedz max, šajā gadījumā tiek izteiktas vai nu visas simpātijas vai antipātijas. Tā kā  k aug proporcionāli piemērotu attiecību spēkam, tad 1 sugas ietvaros A ir lielāks kā starp dažādām sugām. Tas, ka f(t) saglabā savu nozīmi, redzams piemērā, kad kopā dzīvo dažādu sugu mājdzīvnieki : vispirms starp viņiem parasti ir naids, abpusējas bailes (zīme pie A ir mīnus), un pēc tam nereti var izveidoties draudzīgas attiecības. Kaut kāda pievilkšanās starp 2 indivīdiem var  notikt, ja viņi ir ilgstoši atradušies kopā vai piemēram, ilgstoši ieslēgti vienā telpā, pat ja iepriekš starp viņiem nekas nav bijis. Tas ir līdzīgi ķīmiskai reakcijai, kas notiek tik ilgi, ka rezultāts ir redzams tikai pēc ilgāka laika (rūsēšana) Ja k=0, tad arī A=0 , kas nozīmē, ka starp 2 indivīdiem ar dažādu izcelsmi nevar būt novērojams dzimumpievilkšanās spēks. Ja  a-b ir negatīvs, notiek dzimumu atgrūšanās.

          Laulības šķiršanu Veiningers salīdzina ar ķīmiskām reakcijām.

                   Fe SO₄ + 2KOH    K₂SO₄ + Fe(OH)₂

 Ja attiecības ir starp 2 indivīdiem, kas viens otram ir maz piemērtoti, tad pēc šīs formulas parādoties trešajam, kas papildina vienu vai otru pirmā pāra indivīdu, rodas centieni pārraut pirmās attiecības. Bet cilvēkam dzrbojas arī tādi motīvi, kas veiksmīgi var cīnīties ar laulības pārkāpšanu un pārvarēt šo tieksmi. Tāpat kā ķīmijā stiprākas skābes savienojas ar stiprāku bāzi, tā arī maskulināks organisms savienosies ar femīnāku organismu. Autors atzīmē, ka jāņem vērā tas, ka cilvēks nav homogēna substance, dalāma cik vēlas vienādās daļās. Fakts, ka viss dzīvais dzīvo kā indivīds ir vienlīdzīgs ar noteiktas struktūras esamību.

Izlasot šo teoriju, var  rasties jautājums par to, kā izmērīt , kā noteikt to, kādas iezīmes ir pieskaitāmas pie maskulinitātes un kādas pie feminitātes, bet autors stāsta, ka parasti šī formula nostrādā neapzināti. Manuprāt  tomēr būtu interesanti, ja šo formulu varētu reāli empīriski pārbaudīt, iespējams šādi pētījumi jau ir veikti, bet es diemžēl tos neuzgāju.