Itālija

I

tālija daudziem ir sapņu zeme. Madonnas, bazilikas, freskas … Makaroni, amareto, kapučino … Šķiet, ka par šo zemi viss jau zināms, ja arī paši neesam tur bijuši. Tāpat arī itālieši – vai nu mazums tie filmās redzēti.

Itālijas Republika ir valsts Eiropas dienvidos, Apenīnu pussalā, kas robežojas ar Franciju, Šveici, Austriju un Slovēniju. Austrumos to apskauj Adrijas un Jonijas jūras, rietumos – Tirēnu un Ligūras jūras. Itālijas pieder Sicīlija, Sardīnija, Toskānas arhipelāgs, Lipāru, Egadu, Poncas salas un daudz sīku salu. Tās platība ir 301 tūkstošs km² un sadalīta 20 reģionos. Valsts galva ir prezidents, ko uz 7 gadiem ievēlē parlaments.

Itālijā ir apmēram 57 miljoni iedzīvotāju, un tā ir viena no Eiropas visblīvāk apdzīvotajām valstīm. Blakus romāņu izcelsmes itāliešiem Ziemeļitālijā dzīvo ap 280 000 vāciski runājošu dienvidtiroliešu, tad vēl slovēņi un franči, bet dienvidos ir daudz albāņu un grieķu. Sardīnijas salā 12 000 iedzīvotāju vēl runā katalāņu valodā. Valsts valoda – itāliešu. 99% iedzīvotāju ir Romas katoļi.

Dzimtene itāliešiem ir ļoti svarīgs jēdziens. Viņiem sava mazā dzimtā zemīte ir svēta. Itālieši skaidri zina, no kurienes viņi cēlušies, un savu izcelsmi visu mūžu lepni nes līdzi kā karogu. Cilvēks, kas dzimis Kalabrijas pilsētiņā, vienmēr domās par sevi kā par kalabrieti, lai arī gandrīz visu mūžu būtu nodzīvojis citur. Visu mūžu viņam saglabāsies garīgā saite ar dzimto Kalabriju. Šīs jūtas saistītas ar itāliešu valodas vārdu un jēdzienu campanilismo, burtiskā nozīmē – uzticība savas dzimtās baznīcas zvanu tornim. Šis domāšanas veids – “ mans ciematiņš, mani ļaudis ir vislabākie pasaulē “ – nav svešs arī citām tautām, bet itāliešiem tas ir īpaši attīstīs.

Itālijas teritorija ir 7 reizes lielāka nekā Dānijas un 3 reizes lielāka nekā Austrijas teritorija, bet gandrīz 2 reizes ietilptu Francijā.

 Itālijas teritorija apdzīvota kopš paleolīta. Bronzas laikmetā pastāvēja terramaru kultūra un Apenīnu kultūra. Senākās ciltis bija ligūri, etruski un sikani.

4/5 teritorijas aizņem alpīna krokojuma kalni. Itālijas ziemeļu daļā Dienvidalpi (uz robežas ar Franciju un Šveici – augstākā virsotne Monblāns 4 807m). Uz dienvidiem no Alpiem atrodas Padānas līdzenums. Apenīnu pussalu ziemeļu – dienvidu virzienā šķērso vidēji augstu kalnu sistēma – Apenīni. Itālijas vidusdaļā un dienvidos bieži ir stipras zemestrīces un vulkāni: Etna, Amjata. Vezuvs un citi.

Itālija ir kontrastu zeme, gan katoļu baznīcas, gan mafijas mājvieta. Tā ir Eiropas kultūras dzimtene, tomēr tai visgrūtāk nākas izpildīt Eiropas Savienības direktīvas. Tajā ir rūpniecības uzņēmumi ar iekārtām, kas uzskatāmas par tehnoloģijas brīnumu, un bezcerīgi novecojošas kanalizācijas sistēmas. Te sastopama gan sūra nabadzība, gan galvu reibinoša bagātība.

Vienota nacionāla Itālijas valsts radās 1870. gadā. 19. gs. beigās Itālijā beidzās rūpniecisks apvērsums. Taču ekonomiski valsts attīstījās nevienmērīgi – atpalika Dienviditālija

Itālija ir ekonomiski augsti attīstīta industriāli agrāra valsts. Ekonomiski stipri atkarīga no ārzemju kapitāla. Nacionālā lielrūpniecība sāka attīstīties 19. gs. pēdējā trešdaļā. 20. gs. 50. gados Itālija no agrāri industriālas valsts kļuva par industriāli agrāru valsti. Strauji attīstījās metalurģija un Itālija no tērauda importētājas kļuva par šās produkcijas eksportētāju. Pēc sasniegtā uzplaukuma 80. g. sākumā sākās ekonomiskā lejupslīde un asa ekonomiskā krīze, inflācija; saasinājās disproporcija starp Itālijas ziemeļu un dienvidu rajoniem.

Rūpniecība stipri atkarīga tomēr no ievestām izejvielām. Un būdama NATO locekle kopš 1949. gada Itālija orientējas uz sadarbību ar ASV un citām šā bloka valstīm. Galvenās importa preces ir: dzelzs, mangāna un vara rūda, metāllūžņi, nafta un tās produkti, kokvilna, vilna, dabīgais kaučuks, kokmateriāli, ieguves rūpniecības un metalurģijas iekārtas. Taču uz citām valstīm Itālija eksportē sekojošas preces: automobīļi, motocikli, skaitļošanas mašīnas, plastmasas, mākslīgās šķiedras, audumi, dzīvsudrabs, marmors, sērs, augļi, dārzeņi, milti, makaroni, olīveļļa. Galvenā nozīme ārējā tirdzniecībā ir kompānijai ENI un tās filiālēm.

Itālijā nav daudz derīgo izrakteņu. Niecīgi ir akmeņogļu resursi Sardīnijā un brūnogļu resursi Lukānijā. Sicīlijā un Po upes līdzenumā iegūst naftu un dabasgāzi. Jāmin sēra atradnes Sicīlijā, boksītu un svina krājumi Elbas un Sardīnijas salās, kā arī marmora atradnes pie Karrāras (Carrara).

Nozīmīgākie rūpnieciskie rajoni atrodas Po upes līdzenumā. Tie ir Milāna (Milano) (tekstilrūpniecība), Turīna (Torino) (FIAT autobūves uzņēmumi), Dženova (Genova) un Savona (metālrūpniecība un kuģubūve). Dienvidu daļā rūpniecība pārsvarā koncentrējas ap Neapoli (Napoli) (kuģubūve un naftas pārstrāde). Pārtikas rūpniecībā īpaši nozīmīga ir mīklas izstrādājumu ražošana (makaroni un spageti).

Pēdējos gados vērojamā straujā rūpnieciskā attīstība centrālajā daļā ne vienmēr nāk pa labu Itālijas skaistajām ainavām.

Itālijas biznesa privāto sektoru pārvalda dažas ģimenes: Agnelli – automobīļu ražošana, Pirelli - riepas, De Benedetti – datorus, Berlusconi – televīziju, Benetton – apģērbu rūpniecību. Kaut arī tie ir milzīgi biznesa konglomerāti ar dažnedažādu interešu izvietojumu, to pārvalde patiešām atgādina ģimenes uzņēmuma pārvaldi: radinieki nekad neizlaiž no rokām varu un lemšanas tiesības. Nevienā citā Rietumeiropas valstī vara nav tik ļoti koncentrēta vienās rokās.

Tomēr par saviem panākumiem ekonomikas jomā Itālijas valsts var pateikties arī Ziemeļitālijas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, to spējai pielāgoties mainīgajām tirgus prasībām, to strādnieku čaklumam un augstajai kvalifikācijai. Arī tie pa lielākai daļai ir ģimenes uzņēmumi.

Vairāk nekā puse iedzīvotāju nodarbināti lauksaimniecībā, īpaši Dienviditālijā, jo ziemeļu daļā pārsvarā attīstīta rūpniecība. Vienu piekto daļu no Itālijas teritorijas sedz meži. Ieskaitot mežus, var teikt, ka 90% ir lauksaimniecībā izmantojamā platība. Tomēr lauksaimniecības daļa nacionālajā kopproduktā ir neliela. Raksturīga zema lopkopības produktivitāte, lauksaimnieciskās zemes sadrumstalotība. Lauksaimniecības mehanizācijas ziņā Itālija atpaliek no citām ekonomiski attīstītajām R-Eiropas valstīm. Tīri lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir 70% teritorijas; no tās ap 40% aramzeme, pļavas un ganības 19%, dārzi un vīnogulāji 11%. Galvenā lauksaimniecības nozare – augļkopība (58%). Citrusu audzēšanā (apelsīni, mandarīni, citroni) Itālija ir 2 vietā Eiropā un 4 vietā pasaulē aiz ASV, Brazīlijas un Spānijas. Tradicionālās nozares ir vīnkopība un augļkopība. Itālieši pārsvarā audzē kviešus, kukurūzu, rīsus, vīnogas un olīvas, kā arī citus augļus un dārzeņus.

Par spīti Itālijas sarežģītajam reljefam un milzīgajam iedzīvotāju blīvumam lielpilsētās, sabiedriskais transports strādā precīzi un ātri un ir viens no efektīvākajiem Eiropā. Itālijas dzelzceļi un autoceļi , kas, šķērsojot kalnu grēdas un upju ielejas, sasaista kopā visu valsti, ir uzskatāmi par iespaidīgu inženierzinātnes sasniegumu. Ar autotransportu pārvadā ¾ iekšējo pārvadājumu kravu un 2/3 pasažieru. Autoceļu garums ir 292 tūkstoši km, autostrādes – 3,9 tūkstoši km ; no tām lielākā s ir Milāna – Roma – Neapole (:Saules autostrāde“ 755 km), Turīna – Venēcija (392 km).

Itālijas teritoriju šķērso 5 starptautiskas autostrādes. Dzelzceļu garums ir 19,5 tūkstošs km, no tiem elektrificēti 9,8 tūkstošs km (3. vietā pasaulē – aiz Šveices un Zviedrijas). Ar R-Eiropas valstīm Itāliju savieno vairākas starptautiskas dzelzceļa līnijas. 9/10 ārējo pārvadājumu veic ar jūras transportu. Itālijā ir lielākā starptautiskā lidosta Romā (Fjumičīno).

Pēc 2 pasaules kara par nozīmīgu ekonomikas nozari kļuvis tūrisms. Galvenais Vidusjūras tūrisma rajons ir Triestas līča piekraste; pārējie citi – Roma, Milāna, Venēcija, Florena, Neapole, Dženova un Palermo.

 Itālijā pārsvarā ir subtropu klimats. Vasara karsta un sausa. Blīvs upju tīkls ziemeļu daļā, kur tek Itālijas lielākā upe PO (kuģojama ) ar pietekām Adu, Oljo, Tanāro un Tičīnu. Daudz ezeru, galvenokārt Rietumu alpu priekškalnēs un tektoniskās ieplakās, kā arī Itālijas vidusdaļā. Liela daļa kuģojamu, krastos daudz kūrortu. Meži un krūmāji aizņem apmēram 1/5 Itālijas platības.

Itālijā ir lieli hidroresursi, kā arī minerālūdeņu un karstie avoti, galvenokārt Romas apkaimē un Venēcijas Alpos.

Fauna saglabājusies galvenokārt kalnu rajonos. Sastopamas kalnu kazas, akmens un meža caunas, meža kaķi, zaķi, vāveres; brūnie lāči tikai Abruci nacionālajā parkā; ap 400 putnu sugu; jūrās daudz zivju (tunzivis, makreles, sardīnes un plekstes). Itālijā ir 5 nacionālie parki (kopplatībā ap 200 tūkstošs ha) un daudz rezervātu. Itālijas nacionālie parki ir – Stelvio, Granparadīzo, Abruci nacionālais parks, Kalabrijas nacionālais parks un Čirčeo. Rezervāti – Karso Triestīno, Orfento ieleja, Somadida, lielā ieleja, Tirone – Alto Vezuvio un Tovanellas ieleja.

Roma, saukta “mūžīgā pilsēta”, ir Itālijas Republikas galvaspilsēta. Tajā dzīvo 3 miljoni iedzīvotāju, tā ir valsts lielākā pilsēta. Cauri Romai plūst Itālijas trešā lielākā upe – Tibra. Roma ir katoļu pasaules centrs ar Vatikānu - Romas pāvesta rezidenci. Šī 1929. Gadā dibinātā neatkarīgā valsts, ir mazākā pasaulē, tās teritorija aptver 440 000 m². Kopš 1870. Gada Romu atzina par jaundibinātās itāliešu valsts galvaspilsētu. Romā ir neskaitāmi daudz ievērības cienīgu vietu, kas liecina par tās attīstību no senatnes, agrās kristietības pirmsākumiem līdz pat mūsdienām.

Romā iesaka apskatīt Venēcijas laukumu, Venēcijas pili, Romas Forumu, kur atrodas Diaskūru templis (5. gs. pr. Kr.) ar korintiešu kolonnām, Antonija un Faustinas tempļi (141. g. pēc Kr.), Vēstas templis, Saturna templis (498. g. pr. Kr.) , Jūlijas bazilika (1. gs. pr. Kr.), Tita arka (80. g. pēc Kr.), Kolizeju. Iemīļota satikšanās vieta jauniešiem ir Spānijas laukums. Netālu atrodas Panteons – vislabāk saglabājies antīkās Romas būvdarbs. Ievērības cienīgas vietas ir Navona laukums, Eņģeļu pils, Sv. Pētera katedrāle, Termu muzejs ar bagātīgu antīko mākslas darbu kolekciju, kā arī neskaitāmas slavenas baznīcas, tempļi un Vatikāna muzejs.

Itālijā atrodas neapšaubāmi viena no skaistākajām pasaules pilsētām – Florence. Tajā dzīvo 453 tūkstoši iedzīvotāju. Tajā saglabājušies daudzi vēstures, mākslas un arhitektūras pieminekļi no renesanses un viduslaikiem. Pilsētai cauri tek Arno upe, bet to no visām pusēm ieskauj tipiski Toskānas paugurainā ainava. Tur dzīvoja un strādāja tādi pasaulslaveni mākslinieki kā Dante, Bokāčo (Bocaccio), Makjavelli (Macchiavelli), Džoto (Giotto), Donatello, Botičelli, Leonardo da Vinči, Mikelandželo un citi.

Lagūnu pilsēta – Venēcija, atrodas uz 118 salām, kuras savieno vairāk nekā 400 tiltu, un tajā dzīvo 80 tūkstoši iedzīvotāju. Cauri visai pilsētai, sākot no Centrālās stacijas līdz pat Sv. Marka laukumam divus lokus met Lielais kanāls (Canal Grande). Gondolas – šīs slaidās lagūnas iemītnieku tradicionāli lietotās laivas vēsture ir tūkstošs gadus ilga, faktiski pirmo reizi dokumentos minēta 1094. gadā. Venēcijas gondolu meistari to būvēšanas tradīcijas nodeva no paaudzes paaudzē.

Otrā lielākā pilsēta Itālijā ir Milāna ar 1 635 000 iedzīvotājiem. Tā reizē ir arī Lombardijas galvaspilsēta, nozīmīgs rūpniecības, tirdzniecības un banku centrs. Pateicoties izdevīgajam ģeogrāfijas stāvoklim Po upes līdzenumā Alpu pakājē, pilsēta jau kopš seniem laikiem izcēlusies ar savu labklājību. Daudzajos muzejos glabājas vērtīgi mākslas priekšmeti, vai ik uz soļa var vērot izcilus arhitektūras pieminekļus. Pasaule Milānu pazīst arī pēc “La Scala“ operteātra un Moncas autodroma.

Pēc Romas un Milānas Neapole ir Itālijas trešā lielākā pilsēta, ar 1,2 miljons iedzīvotāju, un Dienviditālijas saimnieciskās un garīgās dzīves centrs. Iespējams, ka pirmās apmetnes šajā vietā parādījās 7. Vai 8. Gadsimtā pirms Kristus, un tie varēja būt griķu kolonisti, kas tur apmetās uz dzīvi. Gadsimtu gaitā pilsētā mainījās gan iedzīvotāji, gan kultūra un valdīšanas formas. Itālijā nav otras tādas pilsētas, kur blakus pastāv gan skaistais, gan neglītais. Neapole atrodas pie Neapoles līča un piedāvā apskatei ievērojamus arhitektūras un mākslas dārgumus. Nacionālais arheoloģijas muzejs ir viens no bagātākajiem pasaulē.

Itāliju mēdz uzskatīt par mūzikas zemi; no šejienes nākuši slaveni komponisti, diriģenti un dziedoņi. Noteikti jāmin komponisti Palestrīna (16. gs.), Skarlati (Scarlatti), Bokerīni (Boccherini) un Vivaldi (18. gs.), ne mazāk slavenie operu komponisti Rosīni (Rossini), Bellīni (Bellini), Doniceti (Donizetti), Verdi (visi – 19. gs.), Pučīni (Puccini) un Maskanji (Mascagni) (20. gs.). Milānas “Teatro alla Scala“ ir viens no vadošajiem pasaules operteātriem.

Agrīnā folklora Itālijā nav saglabājusies. Itālijas viduslaiku literatūra radās pēc Romas impērijas krišanas un 6. - 12. gs. attīstījās latīņu valodā (reliģiskas himnas, leģendas, hronikas). 13. gs. vidū paralēli latīņu un franču autoru darbu tulkojumiem visā Itālijā sākās nacionālās literatūras attīstība.

Dižākie vārdi, kas grezno Itālijas iespaidīgo literāro mantojumu, ir Dante Aligjēri, Petrarka, Bokačo un Ariosto; no mūsdienu rakstniekiem slavenākie ir Primo Levi, Itālo Kalvīno, Alberto Morāvia, Umberto Eko un Dārio Fo. Viņu darbus uzskata par “nopietno literatūru“, tos mācās skolā un piemin dažādos svinīgos gadījumos.

Senākie mākslas pieminekļi Itālijas teritorijā ir no vēlā paleolīta. Bronzas laikmetā izplatījās ornamentēta keramika un bronzas sīkplastika, kurā jūtama Egejas kultūras ietekme.

Teātra pirmsākumi saistīti ar zemkopju rituāliem un spēlēm. Itālijas baleta mākslas veidošanās priekšnosacījumi bija attīstītā tautas deju kultūra, viduslaiku pantomīmas tradīcijas. 14. Gadsimtā dejas bija tautas svētku un baznīcu rituālu sastāvdaļa. Galmos dejoja balles dejas, galmu deju meistari jau 15. – 16. gs. sarakstīja pirmās deju mācību grāmatas, kā arī teorētiskus darbus.

No itāliešu valodas nāk vairums pazīstamo mūzikas terminu – sonata, aria, primadonna, concerto, adago, legato, piccicato, forte, piano, soprano, maestro, virtuoso un castrato, kā arī, protams, tie daudzie vārdi, kurus izrunājot mutē saskrien siekalas : pizza, pasta, mozzarella, espresso, capuccino, amaretto …

Svētku un svinamās dienās Itālijā ir: 1. un 6. janvāris, 25. aprīlis (Atbrīvošanas diena), 1. maijs, 15. augusts (Marijas Debesbraukšanas diena), 1. novembris (Visu Svēto diena), 8. decembris (Sv. Jaunavas Marijas ieņemšanas diena), 25. un 26. decembris un Lieldienu pirmdiena. Pirmā jūlija un novembra svētdiena arī ir brīvdienas. Atsevišķos reģionos papildus ir savas brīvās svētku dienas.

Izmantotā literatūra :

Martins Sollijs - Kas ir itālieši, J. Rozes apgāds 1998.g.

Latvijas padomju enciklopēdija – Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1983. g.

Enciklopēdija Planēta – Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. g.

Dažādi preses izdevumi - laikraksti un žurnāli