Itālijas Vēsture

Apenīnu pussalas iedzīvotāji senatnē

          Itālijas teritorija dalās divos reģionos: ziemeļu - kontinentālajā un dienvidu - pussalas reģionos. Ziemeļu reģionā pārsvarā ir līdzenumi, ko ziemeļos un ziemeļaustrumos norobežo Alpu, bet dienvidos Apenīnu kalni. Ziemeļu un centrālā daļa ir auglīgākie Itālijas rajoni.     

200 000 gadu pirms Romas dibināšanas Apenīnu pussalā dzīvoja alu cilvēki, kas nodarbojās ar medībām un vākšanu.

Aptuveni 2000 gadu p.m.ē. iedzīvotāju skaits palielinājās ar Indoeiropiešu migrācijas sākumu. Pirmatnējās ciltis nokļuva Itālijā no centrālās Eiropas un Āzijas. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka šīs ciltis dzīvoja apaļās būdās, kas veidoja mazus ciematus. Iedzīvotāji sāka nodarboties ar zemkopību un lopkopību.

Kopš 3. g.t. p.m.ē. Itālijā pazina vara ieročus un darbarīkus, ko lietoja reizē ar akmens priekšmetiem. Mirušos kremēja, bet pelnus ievietoja augstās, no māla un bronzas izgatavotās urnās. Šo kultūru sauc par Villanovas kultūru. Tā veidojās ap šodienas Boloņu, Toskānas un Lacio reģionos. Amatniecība bija primitīva, neveidojās arī pilsētas.

2. g.t. p.m.ē. sāka izmantot bronzu, bet ar 2. g.t. p.m.ē. beigām Itālijā sākās dzelzs laikmets.

Grieķi un etruski

          Grieķi. Jauns attīstības posms Itālijas vēsturē sākās 8. gs. p.m.ē., kad Itālijā pa jūru ieradās grieķi un etruski, kuri apmetās Sicīlijā un Apenīnu pussalas rietumu piekrastē- netālu no tagadējās Neapoles. Tie bija tirgotāji, auglīgas zemes meklētāji, kā arī politiskie bēgļi. Grieķi Itālijā veidoja neatkarīgas pilsētas, pie kam katra no tām bija saistīta ar to pilsētu Grieķijā, no kuras bija ieradušies pārceļotāji. Viena no lielākajām šādām kolonijām veidojās Neapoles līča krastos. Izceļotāji no Atēnām dibināja  Regijas pilsētu Itālijas dienvidos, izceļotāji no Korintas nodibināja Sirakūzas Sicīlijā utt., kas vēlāk kļuva par pašu ietekmīgāko grieķu koloniju.

          Kolonisti apstrādāja zemi ap pilsētām un tirgojās ar kontinentālo Grieķiju. Viņi ne tikai kļuva turīgi, bet arī nozīmīgi ietekmēja lauksaimniecības attīstību Apenīnu pussalā. Šie ļaudis pirmie sāka darīt vīnu, kultivēt olīvas, kas pirms tam bija sastopamas tikai savvaļā.

         

Grieķu ieguldījums mākslas attīstībā. 5. gs. p.m.ē. grieķu kolonijas karoja savā starpā, taču izšķirošo uzvaru neviena no kolonijām nespēja gūt. Vislielāko ieguldījumu grieķi deva šī perioda kultūras un mākslas attīstībā. Vietējie iedzīvotāji labprāt pirka greznās grieķu preces. Visai ātri grieķu bronzas un keramikas trauki izplatījās visā Itālijā. Grieķu skulptūra un arhitektūra kļuva par modeļiem no kā mācījās itālieši. Grieķu ietekme aizvien palielinājās. Itālijas iedzīvotāji aizguva karošanas paņēmienus, ap apdzīvotām vietām sāka būvēt akmens nocietinājumus. Neskatoties uz lielo grieķu ietekmi Itālijas saimnieciskajā un kultūras sfērās, nozīmīgas politiskas varas grieķiem Itālijā nebija.

         

Etruski. Aptuveni 800 gadus p.m.ē. Itālijas rietumu piekrastē apmetās etruski, par kuru izcelsmi šodien nav viennozīmīga viedokļa. Sengrieķu vēsturnieks Herodots rakstīja, ka etruski ieradušies no Mazāzijas, taču tiek uzskatīts, ka etruski varētu būt feniķieši. Par etruskiem zināms visai maz, jo nav izdevies atšifrēt etrusku valodu, taču nav apšaubāms, ka etruskiem bija augsti attīstīta civilizācija. Īpaši etruski ietekmēja Itālijas arhitektūru - kapeņu, sabiedrisko ēku, nocietinājumu u.tml. celtniecību. Etruski ieviesa zemes drenāžu, veidoja pilsētās kanalizācijas un ūdensapgādes sistēmas, cēla tiltus, ieviesa pilsētu ielu segumu. Etruski bija prasmīgi amatnieki. Politiski etruski izveidoja federāciju, kuras vienojošais aspekts bija reliģija.  Federācija sastāvēja no 12 neatkarīgām pilsētvalstīm. Galvenais ienākumu gūšanas veids bija amatniecība un tirdzniecība. 300 gadus etruski valdīja arī Romā ( 8.- 5. gs. p.m.ē.). Nepārtrauktos karos ar grieķiem Itālijas D, ar galliem ziemeļos un dažādām Itālijas ciltīm, etrusku vara tika novājināta.

 

Romuls un Rems

1.      attēls. Etrusku veidotā statuja – Kapitolijas vilcene, kura baro Romulu un Remu

Saskaņā ar latīņu leģendām, Romu dibināja dievu un varoņu pēcteči. 8. Gs. P.m.ē. latīņu princesei, leģendārās Trojas pēctecei, dievietes Vestas priesterienei Rejai Silvijai piedzima dvīņi Romuls un Remu, kuru tēvs bija dievs Marss, kurš bija pie tās ieradies čūskas izskatā. Vestas priesterienes nedrīkstēja stāties laulībā un dzemdēt bērnus. Priesteriene tika ieslodzīta, bet dvīņi ievietoti grozā un iemesti Tibrā. Pēc ūdens līmeņa krišanās, zēni atradušies krastā, un tos no nāves izglābusi vilcene. Vēlāk tos audzinājis gans Faustuls.

Kad zēni bija kļuvuši  par latīņu valdniekiem, tie Palatīna kalnā pie Tibras, vietā, kur kādreiz tika atrasti, nodibināja pilsētu Romu. Kādā strīdā Romuls nogalināja Remu un kļuva par pirmo latīņu vienpersonisko valdnieku. Romā sākotnēji dzīvojuši tikai vīrieši, taču blakus esošās ciltis negribēja tiem dot savas meitas par sievām. Romieši izdomāja viltību. Viņi uzaicināja sabīņus uz svinībām, ar piebildi, lai ņem līdzi savas ģimenes. Romieši nolaupīja sabīņu meitenes. Notika karš starp romiešiem un sabīņiem, taču abas puses samierināja pašas nolaupītās meitenes.

Romulam tiek piedēvēta ðsabiedriskās sistēmas izveidošana;

  ðsenāta dibināšana;

  ðgalveno likumu ieviešana;

  ðkaujas spējīgas armijas izveidošana.

Romas valsts izveidošanās un attīstība

          Sākotnēji Roma bija neliels latīņu cilts politiskais centrs Itālijā. No 6. – 4.gs p.m.ē. Roma pamazām pārvērtās par vergturu valsti. Milzīgu spēku sasprindzinājumu romiešiem prasīja nepārtrauktas cīņas ar etruskiem dienvidos un itāliku ciltīm ziemeļos. To varēja izdarīt tikai ar visstingrāko politiski militāro organizāciju.

          Tā laika sabiedrības pamats:

                             ð stingra disciplīna karaspēkā,                                                                  ð stingri likumi valstī,

ð stingra tēva vara saimē.

         

Nepārtrauktos karos Roma guva uzvaras:

Laiks	Teritorijas izmaiņas
3.gs.p.m.ē. vidū	Visa Itālija atradās romiešu varā. Pamazām Roma kļuva par lielvalsti, savai varai pakļaujot kaimiņus.
264. – 146.gadam p.m.ē.	romieši sagrāva Kartāgu;
148.gadā p.m.ē.	pakļāva Maķedoniju;
146.gadā p.m.ē.	pakļāva Grieķiju;
133.gadā p.m.ē.	pakļāva Pergamu;
63.gadā p.m.ē.	pakļāva Sīriju;
50.gadā p.m.ē.	pakļāva Galliju;
30.gadā p.m.ē.	pakļāva Ēģipti.

Roma bija izveidojusies par pasaules impēriju. 2.gs.m.ē. Roma aizņēma aptuveni 3 miljonus km² lielu platību ar 50 milj.iedzīvotāju.

Ķēniņu laikmets Romā

          Sākotnēji politiskā iekārta bija visai vienkārša. Tautu pārvaldīja ievēlēts valdnieks (“rex”), kurš vienlaikus bija arī karavadonis un augstākais priesteris, likumdevējs un tiesnesis. Senātam bija padomdevēja loma. Vārds “senāts” cēlies no vārda “senex”, kas nozīmē vecs vīrs. Domājams, ka sākotnēji senāts bija vecāko padome. Senātā ietilpa 100 cilvēki. Senatorus dēvēja par tēviem – “patres”, bet viņu pēctečus par patriciešiem. Sabiedrības pamats bija brīvo zemkopju saimes, augstākā vara piederēja Tautas sapulcei. Ķēniņu periods ilga no 8. – 6.gs.beigām  p.m.ē.

Republikas periods

2. attēls. Romas Kolizejs (reksnstrukcija).

         

Tiek uzskatīts, ka 509.g. p.m.ē. monarhiju nomainīja republika. Romieši padzina pēdējo etrusku valdnieku (šajā laikā arī beidza pastāvēt etruski kā tauta, tie izzuda, sajaucās ar romiešiem) Turkvīniju Lepno. Turpmāk augstākā vara Romā piederēja Tautas sapulcei, kura ievēlēja konsulus, senatorus un citas amatpersonas. Konsuli bija divi (katru lēmumu viņi izdiskutēja, apsverot viens no vienas, otrs no otras puses). Jebkurš no viņiem varēja atcelt otra lēmumus, kontrolēt citu amatpersonu darbību. Ārkārtējos gadījumos senāts varēja iecelt diktatoru (ne ilgāk kā uz pus gadu) ar neierobežotām pilnvarām. Parasti tas bija kāds no konsuliem. Diktatorus iecēla gadījumos, kad bija nepieciešams steidzīgi un vienpersoniski pieņemt lēmumus. Vara Romā piederēja patriciešiem, šo varu pastiprināja bagātība. Vienkāršie Romas iedzīvotāji jeb plebeji nepārtraukti cīnījās par savu tiesību palielināšanu.

494.gadā p.m.ē. plebeji atteicās iet karā, patricieši piekāpās un tika izveidots tautas tribūnu amats. Plebeji ievēlēja 2 – 4 tautas tribūnus, kas varēja apturēt amatpersonu rīkojumus un aizstāvēt vienkāršo romiešu tiesības. Veidojās nepieciešamība radīt vienotu likumu sistēmu.   

5.gs. p.m.ē. vidū no senatoru vidus izveidoja 10 vīru (“decemvir”) komisiju, kuri izstrādāja 12 tabulu likumus, kas kļuva par Romas tiesību pamatiem, kuri šodien pazīstami kā “romiešu tiesības”. Šajās tiesībās:

ð  tika fiksēta verdzība;

ð pasludināja visu Romas pilsoņu vienlīdzību likuma        priekšā;

ð noliedz privilēģijas;

ð aizliedz tempļiem nodot zemi, kā rezultātā neveidojas                             priesteru kārta;

ð noteica strīdu izskatīšanas kārtību;

ð noteica sodus par noziegumiem;

ð noteica Romas pilsoņu tiesības un pienākumus. (Vergi bija beztiesiski, pielīdzināti priekšmetiem.)

         

4. gs.p.m.ē. vidū par konsuliem varēja kļūt arī plebeji, romiešus aizliedz padarīt par vergiem, jo lielo zemes platību iekarošanas rezultātā vergu bija ļoti daudz. Veidojās arī ierēdņu aparāts. 89.g. p.m.ē. visa Itālija uz dienvidiem no Po upes ieguva pilsonību.

          Romā pilsoņi un valsts nebija identi. Republikas ideja tika nostādīta augstāk par pilsoņu kopumu.    

Visu 5.gs. p.m.ē. romieši karoja. Sākotnēji Roma ietilpa 30 latīņu pilsētu savienībā. Sīvos karos ar etruskiem, citām latīņu pilsētām un citām Itālijas ciltīm, arī galliem, Roma nostiprinājās. Romas ietekme Vidusjūras reģionā būtiski palielinājās pēc uzvaras trīs karos ar Kartāgu (Pūniešu kari). Pēc šiem kariem tika izveidotas provinces ārpus Apenīnu pussalas.

2. – 1.gs.p.m.ē. Romā izveidojās klasiska verdzības iekārta. Tas nozīmēja, ka Romā pastāvēja divas galvenās pamatšķiras – brīvie romieši un vergi. Vergu īpatsvars bija visai liels. Par vergiem galvenokārt padarīja karagūstekņus. Attīstījās specifiska tirdzniecības nozare – tirdzniecība ar vergiem. Vergu tirgi bija katrā pilsētā. Romā notika vairākas vergu sacelšanās, taču tās tika apspiestas.

2. gs.p.m.ē. vidū, lai palielinātu armijas kaujasspējas, jo Romas armijas karavīri bija tikai brīvie romieši. Tibērijs Grakhs ierosināja izdarīt zemes reformu ar mērķi ierobežot lielos zemes īpašumu apjomus un nodrošināt katru brīvo pilsoņu ģimeni ar nelielu zemes īpašumu, tika ierosināts sadalīt daļu valsts zemju. Tam pretojās lielie zemes īpašnieki un Tibērijs Grakhs tika nogalināts. Viņa darbu pēc vienpadsmit gadiem turpināja viņa brālis Gajs Grakhs, kurš bija izcils politiķis un veica virkni reformu, taču zemes reformu viņam veikt neizdevās.

          107. g. p.m.ē. Gajs Marija veica armijas reformu. Līdz tai Romas armija bija komplektēta no visiem sabiedrības slāņiem un pilsoņi armijā tika iesaukti uz karošanas laiku. Gajs Marija izveidoja profesionālu armiju, kam bija vāja saistība ar Romas sabiedrību. Tā rezultātā armija pakļāvās karavadonim un romiešu sabiedrībā pieauga tā loma. Tas no vienas puses palielināja armijas kaujasspējas, taču vienlaicīgi bija viens no Romas Republikas krišanas cēloņiem.

1.gs.p.m.ē. notika t.s. sabiedroto karš. Itāļu ciltis izveidoja pret Romu vērstu federāciju, kuru nosauca par Itāliju. Federācijā politiskā sistēma bija tāda pati kā Romā. Tika izveidota romiešu tipa 100 000 vīru liela armija. Karš ilga 3 gadus. Uzvarēja Roma. Karavadoņu loma aizvien pieauga.

                  

Impērijas laikmets

3. attēls. Imperatora – filozofa Marka Aurēlija statuja

          Gajs Jūlijs Cēzars – talantīgs politiķis un karavadonis -  kļuva par pirmo imperatoru. Viņa vienvaldību sagatavota Sullas diktatūra kā arī triumvirātu (trīs vīru) varas periods. Pēc Gallijas iekarošanas (saņēma vienu miljonu gūstekņu) Cēzars ar armiju iegāja Romā un padzina savus pretiniekus – republikas idejas aizstāvjus. 49. G. p.m.ē. Cēzaram piešķīra diktatora pilnvaras un tribūna varu uz mūžu. Viņa vārdam pievienoja vārdu “imperators” (valdnieks, virspavēlnieks). Pamazām Gajs Jūlijs Cēzars ieguva vienpersonisku varu visās dzīves sfērās.

Gajs Oktāvijs (Oktaviāns) Turīns – Cēzara adoptētais dēls – arī ieguva pilnīgu vienpersonisku varu. Vēlāk viņš pazīstams kā imperators Cēzars Augusts. Imperators noteica nodokļus, pieteica karus, slēdza mieru, pārvaldīja provinces, izrīkojās ar valsts kasi, veda sarunas ar svešzemju valdniekiem un pamazām savu lomu zaudēja tautas sapulce.

3. – 4.gs. - impērijas vēlākajā periodā radās patvaldnieki, kas bija brīvi no jebkurām tiesiskām normām. Šādu neierobežotu varu dēvēja par dominātu (“dominatus”- kundzība, vienvaldība). Imperators bija kļuvis par valsts, tās juridiskā un militārā aparāta simbolu.

4. attēls. Imperatora Augusta statuja

Impērijas periods ievērojams ar morālu un kultūras pagrimumu. Plauka lišķība, liekulība un intrigas. Pamazām zuda romiešu tautas kolektīvie mērķi, pieauga katra sabiedrības locekļa politiskā un saimnieciskā atkarība. Pat paši bagātākie un ievērojamākie bija atkarīgi no imperatora. Pamazām zuda arī personisko dzīvi simbolizējoši mērķi. Izplatījās mesiānisma, starp kurām izcēlās un nostiprinājās kristietība.

         

Imperators Konstantīns 324. gadā nodibināja jaunu galvaspilsētu Konstantinopoli. 

Imperators Teodosijs 395. gadā pirms nāves sadalīja impēriju saviem dēliem, izveidojot Austrumromu ar centru Konstantinopolē un Rietumromu ar centru Romā. No šī brīža Romas impērija pārstāja eksistēt kā vienota valsts.

410. gadā Vestgotu karavadonis Alaribs iekaroja Romu.

455. gadā vandāļi no Āfrikas no jauna iekaroja Romu un to izlaupīja.

476. gadā beidz pastāvēt pati Rietumromas impērija.

         

Itālija līdz XI gs. Beigām

Galvenie apgabali un nozīmīgākās valstis Itālijā. Feodālā sadrumstalotība.

Iālijas pamatapgabali.

Daudzus gadsimtus Itālija nebija vienota ne sociāli ekonomiskā, ne arī politiskā ziņā. Viduslaikos tā nebija vienota valsts: tur vēsturiski izveidojās trīs pamatapgabali – Ziemeļitālija, Vidusitālija un Dienviditālija, kas savukārt sadalījās atsevišķās feodālās valstīs. Katrs no trim galvenajiem apgabaliem saglabāja savas atšķirīgas iezīmes visus viduslaikus. Šīs atšķirības izrietēja no ekonomisko, politisko un ģeogrāfisko apstākļu īpatnībām atsevišķās Apenīnu pusalas daļās.

Nozīmīgākās valstis.

Lielāko Ziemeļitālijas daļu aizņēma Lombardija – Po upes auglīgā ieleja, kura 6. – 8.gs. atradās langobardu varā, bet vēlāk tā ietilpa Karolingu impērijā.

Ievērojamu Ziemeļitālijas daļu aizņēma Pāvesta valsts ar centru Romā un langobardu valdījumu paliekas – Beneventas un Spoleto hercogistes, kas bija vasaļa atkarībā te no pāvesta, te no Karolingiem. Uz Ziemeļiem no Romas pāvesta valdījumiem atradās Toskaņas hercogiste.

Ziemeļitālijā un Vidusitālijā pēc 843. gada Verdenas līguma vairs nebija Karolingas impērijas sastāvdaļas, un, sākot ar 9.gs. vidu, to augstākais sizerēns kļuva Itālijas karalis, kurš šo titulu ieguva pēc viņa kronēšanas Pāvijā ar langobardu karaļu dzelzs kroni. Tomēr īstenībā tas bija tikai tituls. Faktiski tiklab Ziemeļitālijā, kā arī Vidusitālijā vara piederēja atsevišķiem feodāļiem.

Dienviditālija un Sicīlijas sala līdz 11.gs. beigām arī bija sadrumstalotas atsevišķos feodālos valdījumos un bieži pārgāja no viena svešzemnieku iebrucēja varas cita varā. Ilgu laiku, sākot ar 6.gs., ievērojama Dienviditālijas daļa piederēja Bizantijas impērijai. Apūlija, Kalabrija, Neapole un Sicīlija bija Bizantijas provinces. 9.gadsimtā te ielauzās jauni iekarotāji – arābi. Viņi ieņēma visu Sicīliju un izveidoja tur emirātu ar centru Palermo; arābi un laiku ieņēma arī Apūliju.

Nepārtrauktie feodāļu savstarpējie kari un niknā cīņa starp bizantiešu un arābu iekarotājiem sekmēja normāņu iebrukumu Dienviditālijā. Normāņi iekaroja visu Dienviditāliju un Sicīliju un nodibināja tur 12.gs. sākumā Sicīlijas karalisti, kurā ietilpa visi Dienviditālijas novadi.-

Feodālo attiecību attīstība Ziemeļitālija un Vidusitālijā

Daudzveidīgo Itālijas politisko karti vēl vairāk sarežģīja feodālo attiecību attīstība. Ziemeļitālijā un Vidusitālijā langobardu laikā 6.–8.gs. norisinājās feodālo attiecību veidošanās process. Šis process te bija ļoti savdabīgs. Langobardi, lielām masām iebrukuši Itālijā, sagrāba zemes, nogalināja un padzina romiešu vergturus. Viņi apmetās okupētajās zemēs atsevišķi no vietējiem iedzīvotājiem pa ģints kopienām un asinsradinieku grupām “fārām”. No pakļautajiem romiešu iedzīvotājiem, galvenokārt no koloniem un citiem zemkopjiem, viņi ņēma nodevas natūrā- trešdaļu ražas.

Sakarā ar pastāvīgajiem kariem un langobardu aristokrātijas iegūtajām zemēm, kā arī romiešu privātīpašuma ietekmē noslāņojās brīvie kopienas locekļi un saira langobardu faras. Galvenais šis procesa rezultāts bija zemes privātīpašuma izveidošanās: jau 7.gs. beigās aramzemes gabali langobardiem sāka pārvērsties par alodiem, kas sekmēja zemes pāreju no rokas rokā un lielā zemes valdījuma rašanos. Tas bija vispirms karaļa karadraudzes locekļu- gezindu, kā arī karavadoņu- hercogu, grāfu un pašu karaļu lielais zemes valdījums. Svarīga nozīme bija arī baznīcu un klosteru zemes valdījumu pieaugumam. 9.gs. no lielajiem zemes valdītājiem, laicīgajiem un garīgajiem, savos pamatos izveidojās feodāļu šķira.

Līdz ar lielā zemes valdījuma augšanu izputēja brīvie ciema iedzīvotāji, kas bija spiesti meklēt aizstāvību pie zemes magnātiem; viņi pakāpeniski zaudēja savas zemes gabala īpašuma tiesības, pārvēršoties par atkarīgiem zemkopjiem. Jau langobardu kundzības sākuma periodā romiešu vergu un kolonu pamatmasa sāka saplūst ar langobardu vergiem un pusbrīvajiem ļaudīm. Vēlāk visi atkarīgie iedzīvotāji- vergi, koloni, pusbrīvie ļaudis- saplūda ar izputējušiem brīvajiem ļaudīm un pakāpeniski pārvērtās feodāli atkarīgā zemnieku šķirā.

Tomēr viss šis feodalizācijas process langobardiem norisēja gausi, tāpēc ka viņu apmetnes Itālijā bija izolētas, te ilgi saglabājās kopienas organizācija, ģints iekārtas attiecības u.c. Franku iekarojumi Itālijā 8.gs. beigās paātrināja feodālo attiecību attīstību. 9.-11. gadsimtā pastiprinājās brīvās zemniecības izputēšanas process un viņu pārvēršanās atkarīgos zemniekos- zemes turētājos. Parasti tāda zemnieka zemes turējums juridiski bija zemes noma pēc līguma, parasti uz 29 gadiem. Šo nomu sauca par libellu, un faktiski tā bija viena no feodālā zemes turējuma formām: zemnieks- libellārijs atdeva trešo vai ceturto daļu no ražas feodālim un pildīja viņa labā klaušas.

9. un 10. gadsimtā liela libellāriju un prekāristu daļa nokļuva arī personiskā atkarībā no feodāļiem- pārvērtās par dzimtļaudīm. Zemnieki pretojās pakļaušanai dzimtbūšanā, mēģināja tiesāties ar zemes valdītājiem, bieži vien aizstāvēja savu brīvību ar ieročiem rokās vai bēga uz citurieni, tomēr nespēja pretoties zemes īpašnieku varai.

Liels īpatsvars dzimtļaužu maksātās feodālās rentes sastāvā bija klaušām. Dzimtļaudis strādāja klaušu darbos no 2 nedēļām līdz 12 nedēļām gadā, daudzās klosteru saimniecībās sējas un ražas novākšanas laikā par 3- 5 dienas nedēļā. Daudzās vietās zemnieki maksāja arī naturālo gruntsnomu. Bez tam viņi strādāja būvdarbos un ceļu darbos, maksāja tiesas un tirgus nodevas un viņiem bija jāievēro kunga banalitāšu tiesības, no kurām izrietēja papildu nodevas. Līdzās klaušām ievērojamu vietu ieņēma produktu rente. Sākot ar 8. gadsimtu, zemniekus sāka aplikt arī ar naudas maksājumiem. Tādējādi Itālijā samērā agri attīstījās naudas rente.

Līdzās dzimtļaudīm saglabājās personiski brīvo zemes turētāju slānis. Šie brīvie zemes turētāji bija zemes atkarībā no feodāļa un pildīja viņa labā noteiktas klaušas, un maksāja nodevas. Bija arī vēl daudz brīvu zemnieku, zemes gabalu īpašnieku, tomēr feodalizācijas procesā zemnieku kopienas tika pakļautas senjoram- feodālim. Ļoti liela nozīma Itālijā bija baznīcas zemes valdījumam; 8. un 9. gadsimtā te izveidojās lielas klosteru saimniecības, kurās strādāja daudz atkarīgo zemnieku un dzimtļaužu.

Feodalizācijas gausie tempi Dienviditālijā un Sicīlijā

Dienviditālija sociāli ekonomiskās attīstības ziņā stipri atšķīrās no Ziemeļitālijas un Vidusitālijas. Itālijas dienvidus un Sicīliju maz bija skāruši ostgotu un langobardu iekarojumi, tie ilgu laiku atradās Bizantijas kundzībā. Bizantija centās tur saglābt verdzības iekārtu. Šos apgabalus bieži postīja svešzemju iebrucēji, tāpēc tie bija stipri atpalikuši. 9.- 11. gadsimtā tie atradās relatīvi agrā feodālisma pakāpē. Šeit vēl pilnīgi nebija izveidojusies feodālā muiža, galvenais darbaspēks bija nevis dzimtļaudis, bet koloni, vergi un sīkie brīvie nomnieki. Vienota feodāli atkarīgo zemnieku un dzimtļaužu šķira vēl nebija izveidojusies.

Amatniecības un tirdzniecības attīstība un agra pilsētu rašanās Ziemeļitālijā un Vidusitālijā.

Sakarā ar feodālo attiecību agro izveidošanos un libellāro zemnieku zemes turējuma formu izplatīšanos ievērojami cēlās ražošanu spēku attīstības līmenis lauksaimniecībā, samērā agri izveidojās preču- naudas attiecību elementi un amatniecība atdalījās no lauksaimniecības kā Ziemeļitālijā, tā arī Vidusitālijā. Tas savukārt radīja jaunus viduslaiku ekonomiskos centrus- pilsētas. Pilsētas radās Itālijā 9.-11. gadsimtā, agrāk nekā citās Eiropas zemēs. Daudzu itāliešu pilsētu senie mūri un ēkas, kas bija saglabājušies lielākoties vēl no romiešu laikiem, bija it kā skelets, kas apauga ar miesu, pateicoties amatniecības un tirdzniecības attīstībai.

Lukā jau 9. un 10. gadsimtā amatnieki ražoja smalku vadmalu un kala monētas. Pāvijā 10. gadsimtā pastāvēja tirgotāju un amatnieku korporācijas. Amatniecības attīstība izraisīja tirdzniecības organizāciju paplašināšanos.

Lombardijas pilsētas atradās izdevīgās vietās- pie tirdzniecības ceļiem Po upes baseinā, kas sekmēja to uzplaukumu. Milāna kļuva par lielu amatniecības centru, kurš kopš seniem laikiem pazīstams ar ieroču izgatavošanu un aušanu. Verona bija amatniecības un tirdzniecības centrs. Caur vienu no svarīgākajiem tirdzniecības centriem- Pāviju gāja ceļi no Alpu pārjejām un Apenīnu kalniem. Tie šeit krustojās ar ūdens ceļiem.

9.- 11. gadsimtā Itālijā sevišķi spēcīgi auga tās pilsētas, kuras nodarbojās ar tranzīttirdzniecību starp rietumu un austrumu zemēm. Itālijas pilsētu bagātības vilināja svešzemju fodāļu atkarīgos skatus.

Itālijas politiskā sadrumstalotība

Kā jau minēts, politiskā ziņā Itālija nebija vienota. Itālijas karaļu vara Ziemeļitālijā un Vidusitālijā bija nomināla, bet Dienviditāliju tā neaptvēra. Līdzās daudzajām feodāļu valstiņām- hercogistēm, grāfistēm, markgrāfistēm un bīskapijām- Itālijas pilnīgas feodālās sadrumstalotības ainu 10. un 11. gadsimtā papildināja daudzas pilsētas- valstis. Sakarā ar agro Itālijas pilsētu attīstību tās agri atbrīvojās no feodālo senjoru varas. Līdz 10. un 11. gadsimtam politiskā vara Ziemeļitālijas un Vidusitālijas pilsētas atradās feodāļu- hercogu, grāfu, bīskapu- rokās. Sākot ar 10. gadsimtu, pēc pilsētu cīņas ar senjoriem dažās pilsētās radās pilsētu kopienas ar savu pašpārvaldi.

Izmantojot Itālijas politisko sadrumstalotību un Itālijas feodāļu savstarpējās saasināšanos, Vācijas karalis Otons I 962. gadā devās karagājienā uz Romu, ieņēma to, kronējās par ķeizaru un pasludināja jaunas “Romas impērijas” rašanos, kurā ietilpa Vācija un ievērojama Itālijas daļa. Šis pilnīgi mākslīgais un neveiklais politiskais veidojums, kuram nebija ne kopīgas ekonomiskās bāzes, ne etniskas vienības, bija neskaitāmu nelaimju un posta cēlonis Itālijai tās vēstures daudzos gadsimtos. Vācijas karaļi un ķeizari, uzskatoto sevi par Itālijas zemju saimniekiem, pastāvīgi organizēja vācu feodāļu karagājienus, lai izlaupītu Itāliju un pakļautu to savai varai.

9. gadsimtā pāvesta vara bija galīgi pagrimusi. Dažādās feodālās kliķes Romā pastāvīgi cīnijās, lai nosēdinātu pāvesta tronī tām izdevīgas personas. Pēc Otona I karagājiena uz Romu pāvesti tika pakļauti vācu ķeizaru kontrolei, kuri cēla pāvesta tronī savus ielikteņus. Romas baznīcas galva- pāvests- tādējādi bija atkarīgs no Vācijas valdniekiem. Tāds stāvoklis turpinājās līdz 11. gadsimtam. Līdz šim pāvesti atbalstīja neauglīgo ideju par spēcīgās Romas impērijas radīšanu ar Vācijas karaļiem priekšgalā, un līdz ar to pāvestiem bija reakcionāra, nodevīga loma attiecībā pret itāliešu tautu. Pati pāvesta laicīgās pastāvīgās valsts eksistence Itālijas centrā bija viens no lielākajiem šķēršļiem Itālijas apvinošanā.

Nepārtrauktā itāliešu feodāļu savstarpējā cīņa, kurā iejaucās gan pāvesti, gan Vācijas karaļi un Provansas valdnieki, veicināja arvien jaunu iekarotāju iebrukumu Itālija. Iebrucēji laupīja un novājināja Itāliju, un pastiprināja haosu tās politiskajā dzīvē.

Tādējādi Itālijas politiskās sadrumstalotības un vājuma cēloņi bija tās atsevišķo ģeogrāfisko apgabalu atšķirības sociāli ekonomiskajā attīstībā, atšķirības to feodalizācijas pakāpē un tempos, nepārtrauktie feodāļu savstarpējie kari, kas traucēja izveidot vienotu valsti. Dažādu iekarotāju nemitīgie iebrukumi, kas izpostīja un novājināja zemi, nostiprināja feodālās daudzveidības tradīcijas. Arī tas, ka Itālijā agri sākās tirdzniecības sacensības starp pilsētām, kuru intereses sadūrās ārējos tirgos, noteica zemes ekonomisko savrupību un politisko sadrumstalotību. Pāvestu reakcionārā politika, kas kavēja Itālijas valstu apvienošanos, bija viens no svarīgākajiem cēloņiem, kādēļ Itālijā daudzus gadsimtus saglabājās politiskā sadrumstalotība.

Kaut arī Itālijas sociāli ekonomiskā un poltiskā attīstība norisēja sarežģītos apstākļos, 9.-11. gadsimtā notika itāliešu tautības veidošanās process. Itāliešu tautība dzima smagā un ilgstošā cīņā pret svešzemju iebrucējiem, un to neiznīcināja daudzie iekarojumi. Gluži otrādi, iekarotāji asimilējās ar vietējiem iedzīvotājiem, apguva itāliešu tautas valodu, kuras pamatā bija latīņu valoda, un viņu augsto, gadsimtos izveidojušos kultūru.

ITĀLIJA XII – XV GADSIMTS

Mēs redzējām, ka Itālijas pilsētas jau 11.gs. mēģina atsvabināties no grāfu un bīskapu virskundzības un sāk ņemt vietējās valdības lietas savā pārzināšanā, celdamas par saviem pārvaldniekiem grāfu un bīskapu vietā pašu pilsoņu vēlētos konsulus. Krusta kara laikā Itālijas pilsētas strauji uzplaukst un vairojas viņu politiskais svars.

Sākumā Itālijas pilsētu pašvaldība atrodas patriciešu rokās; tad pamazām iedrošinās prasīt sev līdzrunāšanas tiesības arī amatnieki, pieprasot savu likumīgo daļu. Gandrīz visur viņiem to izdodas sasniegt, kaut gan tikai pēc lielām cīņām; viņus uzņem vai nu tieši veco priviliģēto pilsoņu skaitā, vai arī atļauj tiem organizēties atsevišķās vienībās, ar pašu vēlētiem ierēdņiem priekšgalā. Ap 1200. gadu konsulu institūts pamazām sāk izzust un pilsētas nodod izpildvaru vienas personas rokās. Podestu parasti neizvēlas no pašu vidus un pa lielākai daļai ceļ tikai uz vienu gadu.

Izveidojoties uz tik šauras teritorijas lielam valšķu skaitam, viņu starpā dabīgi sākas cīņas jo vairāk tāpēc, ka Itālijā nav stiprākas varas kas spētu noturēt šo valšķu attiecības zināmas likumības robežās un garantētu vājākām viņu tiesības. Sīkās kaimiņu nesaskaņas, komerciālā konkurence un ekspansijas tieksmes, viss tas padara Itāliju par arēnu, kur visi cīnās pret visiem. Sākumā šais cīņās spēlē zināmu lomu arī pāvestu un ķeizaru sacensība, kuras iespaids redzams arī vēl tad, kad Itālija jau faktiski izslīdējusi no Vācijas iespaidu sfairas robežām. Cīnītāji ir kļuvuši citādi, bet viņi joprojām nēsā vecās maskas.

Pilsētu kommūnu robežās norisinās cīņas nevien starp aristokrātiju un zemākajiem slāņiem, bet arī starp atsevišķām patriciešu ģintīm, no kurām viena un otra, varas kāres skubinātas, nostājas demokrātijas aizstāvju lomā. Visās šajās iekšējās cīņās parasti tiek ievērots sekojošs princips: ja zināmā pilsētā kāda partija vai kliķe ir dabūjusi virsroku, viņa steidzas iecelt visos amatos savus uzticības vīrus un raida pretinieku vadoņus trimdā; trimdnieki parasti mēdz doties un kādu no kaimiņu pilsētām, kur vara patlaban pieder viņu domu biedriem; tādā dārtā kaimiņu pilsētu attiecības top vēl ļaunākas.

Zem šo cīņu un juku iespaida atkal pārveidojas pilsētu pašvaldību iekārta. Nevarēdamas tikt galā ar partiju ķildām, pilsētas mēģina  izpalīdzēties, padodamās zināmas iespaidīgas vai visu cienītas personas pārvaldībā un piešķirdamas šai personai varu (Signoria) pār pašu pilsētu un viņai pakļautajiem novadiem. Bieži gadās, ka par pilsētu valdniekiem kļūst iespaidīgi augstmaņi vai kara vadoņi. Sinjoriju attīstības sākums meklējams jau Hohenštaufenu laikos, bet gandrīz visur virsroku gūst tikai 14. gadsimtā. Citās vietās viņš attīstās no podesta institūta. Visu iecienītam podestam pilsēta pagarina tā dienesta laiku vai pat atstāj viņu  visu mūžu šai amatā. Sinjorijas balsts ir kara algotņi, kas tagad no padotības pilsētas kommūnai pāriet viņas dienestā.

ITĀLIJA XVI UN XVII GADSIMTĀ

Itālija 16. gs. beigās un visu 17. gs.  spēlē pasīvu lomu Eiropas politikā. Neapolitānijā, Sicīlijā un Lombardijā saimnieko spāņi, kuru priekšā ir spiesti locīties arī sīko valšķu valdnieki. Venēcijas varenība jau sen ir izbālējusi, turki ir palikuši par Vidusjūras austrumu baseina valdniekiem un 17. gadsimtā atņem veneciešiem viņu pēdējos piederumus tuvējos austrumos, to skaitā arī lielo Krētas salu, kas krīt pēc vairāku gadu ilgas un varonīgās pretošanās. Eiropas tirdzniecības smaguma centrs jau 16. gadsimta sākumā ir aizvirzījies no Adrijas jūras zemēm, kas atrodas Lamanša un Ziemeļjūras krastos, un no Venecijas agrākās slavas un bagātības palikušas tikai atmiņas.

Dženovas republika, kuras baņķieri pa daļai vēl uzglabājuši savus kapitālus, tos ieguldīdami Spānijas kolonijās un aizņēmumos, sabrūk materiālā ziņā līdz ar Spānijas varenības rietu un bankrotu, un pakļūst zem Francijas iespaida. No visām Ziemeļitālijas valstīm dzīvot spējīgākā izrādās Savoija, kuras hercogi, laipodami starp Franciju un Spāniju, gūst labumus no vienas un otras, un Spānijas mantojuma kara beigās dabūn jaunas zemes un piedevām vēl ķēniņa titulu. Baznīcas valsts sākumā atrodas zem spāņu, vēlāk pa daļai zem franču iespaida; tā paša Spācijas mantojuma kara rezultāts ir Spānijas hegemonijas aizvietošana ar neoficiālo Austrijas aizbildniecību.

Garīgās kultūras laukā Itālijai vēl ilgi izdodas noturēt lepnās pozīcijās, kuras tā ieguvusi renesanses laikmetā. Mecenātu Mediči dzimta joprojām valda Florencē un Florences akadēmija un abas Toskānas universitātes Pizā un Sienā joprojām pieder pie slavenākajām Eirpas augstskolām. Mediči bibliotēka un gleznu galerija ir bagātākās kristīgajā pasaulē. Sevišķi liels zinātnieku un mūzu draugs ir lielhercogs Ferdinands II, kas paša rokām kopa slimo Galileju, lielāko no visu laiku zinātniekiem, kādu devusi Itālija. Pie Florences galma dzīvo arī lielais fiziķis Borelli, kas pēta dzīvnieku muskuļu kustību mehāniku. Galileja māceklis Domeniko Kasini ir reizē filozofs, dzejnieks un astronoms, kas pētīja komētu ceļus, aprēķināja laiku, kādā Jupiters, Marss un Venēra apgriežas ap viņu asīm un izpētī Jupitera mēnešus. Šo itāli kopā ar Ņūtonu var uzskatīt par 17. gs. lielākajiem astronomiem. Izcila persona bija arī Viviāni, arī Galileja māceklis, Toskānas hercoga labākais fortifikātors un civilinžinieris, kas atstājis vairākus darbus par augstāko matemātiku un tās sasniegumu pielietošanu būvtehnikā. Lielhercoga Ferninanda II ārsts Frančesko Redi ir reizē mediķis un zoologs, kas ieteic amata brāļiem uzskatīt dabu par teicamāko skolotāju, nevis senlaiku autorus.

Viss, ko Itālija radījusi 16. un 17. gadsimtā glezniecībā un plastiskajās mākslās, ir tikai lielā renesanses laikmeta bālā atmiņa. No gleznotājiem jāmin Karavadžio, Neapoles tipiskākais pārstāvis. Gvido Reni ir mākslinieks ar  teicamu tehniku, bet Salvātors Roza ir reizē dzejnieks un gleznotājs, kas atstājis skaistas dabas ainavas.

ITĀLIJA XX GADSIMTĀ

1943. gadā Itālija bija gan sakauta, gan pazemota. Divos nākamajos gados daudzās vietās notika niknas kaujas, kas milzīgos apmēros nopostīja materiālās vērtības. Pēc Otrā pasaules kara beigām Itālijas saimniecība bija gandrīz pilnīgi sagrauta, un šāds stāvoklis acīmredzot varēja stiprināt jau tā lielo komunistisko partiju. Tomēr divdesmit gadu laikā pēc 1945. gada valstī bija stabila saimnieciska izaugsme un šā perioda pirmajā pusē – politiska stabilitāte. Pirmajā pēckara laikā Itālija saņēma vērtīgu atbalstu no Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas administrācijas un no Māršala palīdzības plāna. Piecdesmitajos gados Itālija iestājās Eiropas ogļu un tērauda apvienībā un Eiropas ekonomiskajā asociācijā, un Itālijas rūpniecība daudz ieguva no paplašinātā tirgus. Liela daļa rūpniecisko un citu iekārtu bija jaunas un modernas, darbaspēks bija lēts, rūpnieki bija droši, paļāvīgi un dedzīgi tiecās paplašināt ražošanu, kamēr valdība prasmīgi vadīja valsts saimniecisko dzīvi. Tā tika sasniegts ievērojams rūpnieciskais kāpums 50. gados un gandrīz vai rūpnieciska revolūcija 60. gados. Ražīgums bija augsts, īpaši valsts ziemeļos. Tomēr desmitgade no 1968. gada līdz 1978. gadam vairs nebija tik iepriecinoša. 1968. un 1969. gadā notika plaši streiki ar prasību palielināt algas. Tie paaugstināja rūpnieciskās izmaksas un sašaurināja ražošanu. Septiņdesmito gadu inflācija, ko daļeji izraisīja 1974. gada enerģētikas krīze, samazināja iekšējo pieprasījumu. Rezultātā saimniecībā radās sarežģījumi un strauji pieauga bezdarbs.Īpaši cieta sīkie un vidējie uzņēmumi.

1945. gadā de Gasperi izveidoja kristīgo demokrātu partiju, kura tūdaļ kļuva par lielāko grupējumu parlamentā. No 1948. līdz 1953. gadam tai bija absolūts vairākums, un tas deva politisko stabilitāti. Līdz savai nāvei de Gasperi pars bija kristīgo demokrātu vadītājs un noteicošais politiķis Itālijā.

Tomēr pēc 1953. gada kļuva vājāka parlamentārā demokrātija. Bija četri galvenie politiskie grupējumi: komunisti, sociālisti, kristīgie demokrāti un labējās partijas. Mija vairākas sociālistu un labējās partijas, un komunistiem un kristīgajiem demokrātiem nekad nebija absolūts vairākums. Itālijā valdīja kristīgie demokrāti- vai nu nedrošā koalīcija ar citām kreiso vai labējo grupām, vai arī dažkārt vieni paši un tālab pakļauti iespējai krist, ja citas partijas apvienojās, lai kopīgi balsotu. Kad kāda valdība  krita, parasti vairākas nedēļas notika politiska tirgošanās, iekams varēja izveidot nākamo. Tā, piemēram, 1974. gadā 50 dienas pagāja bez valdības. 1970. gadā, kad bija kritusi divu gadu laikā ceturtā administrācija kopš vispārējām vēlēšanām, premjerministrs izteicās, ka, viņaprāt, valsts tuvojas nevaldāmībai. Bija netikai daudz partiju, bet arī katrā no tām bija atšķirīgi uzskati. Komunistu partija, kas kļuva vislielākā no komunistu partijām Rietumu pasaulē, stabili auga. Līdz nesenai pagātnei tomēr bija pieņemts, ka komunistiem nevar uzticēt valsts pārvaldīšanu, un tādēļ liela Itālijas tauts daļa tika atturēta no piedalīšanās valsts pārvaldīšanā.

Daudzējādā ziņā Itālijas politika atgādināja Ceturtās republikas politiku Francijā. Noskaņojumā jautās skepticisms un bezmērķīgums, un vispārīga vēlme pēc stingrākas valdības.

ITĀLIJAS  VĒSTURISKS PĀRSKATS NO VIDUSLAIKIEM LĪDZ  JAUNĀKIEM LAIKIEM.

GADS	NOTIKUMS
476.gads	Romas impērijas bojāeja
493.gads	Ostgotu valsts izveidošanās
800.gads	Tiek kronēts Kārlis Lielais
843.gads	Tiek noslēgts Verdenas līgums
1155.-1183.gads	Itālijas pilsētas karo ar Frīdrihu I Barbarosu
13.gadsimts	Itālijas pilsētu saimnieciskais uzplaukums krusta karu laikā
1915.gads	Itālijas iesaistīšanās I pasaules karā
1922.-1943.gads	B.Musolini valdīšanas laiks Itālijā
1940.gads	Vācija, Itālija, Japāna paraksta trejsavienīgas paktu par pasaules sadali.