Tautasdziesma - latviešu tautas pamatu pamats, pateicoties
kurai, mūsu tauta gadu simteņiem saglabājusi savu latviskumu. Tā vienmēr bija
līdzās gan priekos, gan bēdās. Tautasdziesma pastāsta par visu latviešu mūžu no
šūpuļa līdz kapam. Ja es būtu tautasdziesma, es skanētu un skandinātu visur un
vienmēr, lai neviens no maniem tautiešiem neaizmirst, ka viņš ir latvietis. Es
nezinu, vai spētu izpildīt tautasdziesmas svarīgāko lomu, bet gribētu
pamēģināt. Es gribētu citām tautām pavēstīt par latviešu paražām, svētkiem, par
latviešu dievībām. Katra cilvēka dzīve sākas ar dzimšanu. Latviešiem visas
dzīvās un nedzīvās dabas radītājs ir Dievs:
“Ne zināt nezināju,
Kur pādīte gadījās;
No Dieviņa nolaidās
Sudrabiņa ķēdītē.”
Otro vietu bērna dzimšanā ieņem Māra. Tā ir cilvēka auguma
devēja, uzturētāja, gādniece un vēlāk, mūža galā, arī auguma ņēmēja.
Trešā latviešu dieviete ir Laima. Tā ir cilvēka mūža
licēja.Laima ir klāt visos cilvēka izšķirīgākajos dzīves brīžos:
“Bēgu dienu, bēgu nakti,
Laimas likta neaizbēgu,
Kādu mūžu Laima lika,
Tāds bij man dzīvojot.”
Latviešu puiši un meitas dzima pirtīs:
“Kur tie dzima stalti vīri,
Kur bērie kumeliņi?
Pirtī dzima stalti vīri,
Stallī bēri kumeliņi.”
Pēc katra bērna piedzimšanas vecāki tam meklē kūmas.Tie ir
cilvēki, kas pie Dieva krusta zvērē rūpēties par bērnu un sameklēt tam
piemērotu vārdu:
“Lasītus ļautiņus kūmās ņēmu,
Kas var uguni saujā nest.”
“Gana man mīļa māte, vēl jo mīļa krusta māte:
Tā pie krusta paturēja, tā vadīja tautiņās.”
Tautasdziesma vēstī, ka otrie latviešu godi ir vedības.
Cilvēkam, sasniedzot pilnbrieduma gadus, sākas otrās puses
meklēšana. Tas ir skaists, pārdzīvojumu pilns laiks, kad jaunās dvēseles meklē
viena otru. Man - kā tautasdziesmai, vislabāk patīk vēstīt tieši par šiem godiem.
Tie ir prieka un jautrības svētki, kad veidojas jaunas ģimenes, kad var redzēt
laimīgas sejas. Precībās ir trīs galvenie momenti. Pirmais no tiem ir līgavas
lūkošana; tā pārsvarā notika pavasarī vai rudenī, kad meitas centās rotāties,
parādīt savu čaklumu:
“Trīs gadiņi es audzēju
Savu bēru kumeliņu,
Ceturtā gadiņā,
Jāju meitas apraudzīt.
Otrs galvenais posms precībām bija derības, kad puisis
jāja pie meitu mātes un lūdza, jau iepriekš nolūkotu, meitu sev par sievu. Ja
māte bija ar mieru, tad tika nolikta kāzu diena.
Kāzas - trešais un pats galvenais posms visās precībās.
Meita atvadās no savas dzimtas:
‘’Celies, mana māsiņa,
Auni baltas kājas;
Pilna sēta svešu ļaužu,
Vedīs tevi projām(i).”
Kāzu svinības parasti notika puiša mājās, kurās meitas arī
palika līdz kapa malai. Kaut gan tagad ar nožēlu ir jānoskatās, kā izjūk jaunās
ģimenes, kā bērni paliek bez tēva tikai mātes vieglprātības dēļ . Agrāk
latviešiem nebija šāda netikuma:
“Nāc, māmiņa, atcel vārtus,
Nu pārjāja tavs dēliņis.
Nāc pretī, apskaties,
Kāda būs jaunuvīte.”
Svētība ir ugunskurs, kurš deg sētā, jaunajiem iebraucot -
mājas pavarda simbols. Ap šo ugunskuru veic maģisku rituālu, it kā iznīcinot
skauģus un nelabvēļus. Un tad no šī ugunskura aizdedz dzimtas sveci. Latviešiem
uguns ir bijis kaut kas svēts, dievišķs, raksturīgs visiem latviešu godiem:
“Ziedo, mārša, ko ziedoji,
Ziedo labi ugunskuru.
Tur tu kursi uguntiņu,
Visu mūžu dzīvodama.”
Nu, protams, nevienas kāzas nevar iztikt bez dziesmas un
dejas. Ne velti latviešiem pastāv dziesmu un deju svētki. Dziesma ir pavadījusi
latvieti visu mūžu gan darbos, gan svētkos jau gadu simteņiem. Dziesma ir tā,
kura palīdzēja latvietim izdzīvot:
Dejat, brāļi, zābakiem,
Lai rīb tautu istabiņa!
Sit, māsiņa, plaukstiņāmi,
Lai skan tavi gredzentiņ’.”
Kad labi padejots, tad notiek līgavas mičošana. Manos
krājumos teikts, ka tas notiek pusnaktī, kad meitai noņem vainadziņu un uzliek
aubi, tādā veidā norādot, ka meita ir kļuvusi par saimnieci, pavarda sargātāju:
“Ne mūžami balta puķe
Zied ezera vidiņā;
Ne mūžami māsiņai
Valkāt zīļu vainadziņu.”
Pēc mičošanas jaunos veda guldīt:
“Ej gulēti, tautu meita,
Ved gulēti mūs bāliņu.
Ja nav sagšas, paladziņa,
Sedz ar krekla piešuvīti.”
Lūk, tā veidojās latviešu jaunās ģimenes, uz kurām visos
laikos turējās mūsu tauta. Bet ir palikuši vēl trešie lielie godi - Bedības jeb
Dievaines. Šie ir skumji un ļoti sāpīgi godi, bet tā dabā ir iekārtots. No
zemes mēs nākam, zemē arī atgiežamies. Latvieši nāvi uzskatīja par Dieva
likumu. Latvieši ticēja, ka pastāv divas dzīves ar vienu dvēseli, šai saulē un
viņā saulē:
“Divējāda saule tek
Ir kalnā, tek lejā;
Divējāds mans mūžiņš
Ar to vienu dvēselīti.”
Cilvēka miršanas brīdis ir Dieva ziņā:
“Dod, Dieviņi, tā nomirt,
Kā nomira tēvs, māmiņa:
Tēvs nomira, rijā kuldams,
Māte - maizi mīcīdama.”
Piederīgie mirušā ķermeni apkopj un sagatavo dzīvei Viņā
saulē:
“Saģērb mani, māmuliņa,
Diženā rotiņā!
Nu es iešu tai ciemā,
Kuru mūžam neatstāšu.”
Visi tuvinieki nāca pavadīt mirušo uz Viņu sauli:
“Visi gailīši, dziediet,
Dienasvidu saņemdami;
Visi radiņi, nāciet
Mirušo pavadīt!”
Latvieši savus tuviniekus izvadīja priekšpusdienā dzimtas
kapu kalniņā, kad Veļu vārti vaļā:
“Rokat mani priekpusdienas,
Pēc pusdienas nerokat:
Pēc pusdienas veļu bērni
Veļu vārtus aizvēruši.”
Liela nozīme izvadīšanā bija zirgiem. Tos pušķoja un
greznoja.Visvairāk bija iecienīti sirmie un bērie zirgi:
“Baltu zirgu nejūdziet,
Man vezdami smiltainē,
Tāli spīd balti zirgi,
Gauži raud māmuliņa.”
Parasti brāļi ir dobes racēji un zaļās velēnas cēlēji:
“Ko tie mani brāļi dara?
Zaļu mauru jumtu juma.”
Kapos mirušo sagaida Veļu māte. Un, lai cik tas liktos
nepierasti, dziesma ieskanas arī šajos drūmajos, pārdzīvojuma pilnajos godos,
kad tuvinieki visas savas sāpes izsaka dziesmā:
“Dziedat skaisti, vedējiņi,
No kapsētas pāriedami,
Ne vairs mani vedīsiet,
Ne par mani dziedāsiet.”
Nevieni latviešu godi nevar iztikt bez mielasta. Pie bēru
galda latvieši daudzina mirušo:
“Visu nakti tā māmiņa
Ap lodziņu klausījās,
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai māmiņu daudzināj.”
Pašā bedību noskaņā notika mirušā mantas dalīšana pēc viņa
norādījumiem. Jo latvieši ticēja, ka neizpildot aizgājēja vēlēšanos, dalītājiem
var notikt kāda nelaime:
“Tu, māmiņa, nomirdama,
Ko atstāji dēliņiem?
Es, bērniņi jums atstāju
Visu savu bagātīb.”
Ar mantas dalīšanu bēdības jeb dievaines beidzas. Tie ir
skumji godi, bet tāds ir liktenis.
Un tā es, iejuzdamās tautasdziesmas lomā, centos kaut
mazliet pastāstīt par latviešu godiem.Bet tie nebūt nav visi latviešu svētki un
paražas, kas atspoguļoti tautasdziesmā, tā ir simtā daļa no visa tā kopuma, ko
savācis mūsu Dainu Tēvs - K.Barons. Tautasdziesmā ir iekļauts viss cilvēka mūža
ritums. Tajā var redzēt mūsu senču dzīvi, un mēs nedrīkstam aizmirst, ka
tautasdziesmas ir latviešu tautas galvenā bagātība, kuras nav nevienai citai
tautai!
Sargāsim tautasdziesmas!
Tā kā bērnu šūpulī
sargāsim tautasdziesmas.
Tā kā sirmu māmuliņu
sargāsim tautasdziesmas.
Tā kā baltu kāzu nakti
sargāsim tautasdziesmas.
Tā kā baltu kāzu nakti,
pilnu baltas nākamības.
Tās pats Dievs mums iedziedāja
baltu tautu šūpulī.
Iespiedīsim pasaulsgaismā,
Savu gaismu nezaudējot.
(J.Peters)
(1993./94.m.g,
Ilona
Dabiņa,
Zemgales
vidusskola)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru