Ja es būtu tautasdziesma.

Tautasdziesma - latviešu tautas pamatu pamats, pateicoties kurai, mūsu tauta gadu simteņiem saglabājusi savu latviskumu. Tā vienmēr bija līdzās gan priekos, gan bēdās. Tautasdziesma pastāsta par visu latviešu mūžu no šūpuļa līdz kapam. Ja es būtu tautasdziesma, es skanētu un skandinātu visur un vienmēr, lai neviens no maniem tautiešiem neaizmirst, ka viņš ir latvietis. Es nezinu, vai spētu izpildīt tautasdziesmas svarīgāko lomu, bet gribētu pamēģināt. Es gribētu citām tautām pavēstīt par latviešu paražām, svētkiem, par latviešu dievībām. Katra cilvēka dzīve sākas ar dzimšanu. Latviešiem visas dzīvās un nedzīvās dabas radītājs ir Dievs:

“Ne zināt nezināju,

Kur pādīte gadījās;

No Dieviņa nolaidās

Sudrabiņa ķēdītē.”

Otro vietu bērna dzimšanā ieņem Māra. Tā ir cilvēka auguma devēja, uzturētāja, gādniece un vēlāk, mūža galā, arī auguma ņēmēja.

Trešā latviešu dieviete ir Laima. Tā ir cilvēka mūža licēja.Laima ir klāt visos cilvēka izšķirīgākajos dzīves brīžos:

“Bēgu dienu, bēgu nakti,

Laimas likta neaizbēgu,

Kādu mūžu Laima lika,

Tāds bij man dzīvojot.”

Latviešu puiši un meitas dzima pirtīs:

“Kur tie dzima stalti vīri,

Kur bērie kumeliņi?

Pirtī dzima stalti vīri,

Stallī bēri kumeliņi.”

Pēc katra bērna piedzimšanas vecāki tam meklē kūmas.Tie ir cilvēki, kas pie Dieva krusta zvērē rūpēties par bērnu un sameklēt tam piemērotu vārdu:

“Lasītus ļautiņus kūmās ņēmu,

Kas var uguni saujā nest.”

“Gana man mīļa māte, vēl jo mīļa krusta māte:

Tā pie krusta paturēja, tā vadīja tautiņās.”

Tautasdziesma vēstī, ka otrie latviešu godi ir vedības.

Cilvēkam, sasniedzot pilnbrieduma gadus, sākas otrās puses meklēšana. Tas ir skaists, pārdzīvojumu pilns laiks, kad jaunās dvēseles meklē viena otru. Man - kā tautasdziesmai, vislabāk patīk vēstīt tieši par šiem godiem. Tie ir prieka un jautrības svētki, kad veidojas jaunas ģimenes, kad var redzēt laimīgas sejas. Precībās ir trīs galvenie momenti. Pirmais no tiem ir līgavas lūkošana; tā pārsvarā notika pavasarī vai rudenī, kad meitas centās rotāties, parādīt savu čaklumu:

“Trīs gadiņi es audzēju

Savu bēru kumeliņu,

Ceturtā gadiņā,

Jāju meitas apraudzīt.

Otrs galvenais posms precībām bija derības, kad puisis jāja pie meitu mātes un lūdza, jau iepriekš nolūkotu, meitu sev par sievu. Ja māte bija ar mieru, tad tika nolikta kāzu diena.

Kāzas - trešais un pats galvenais posms visās precībās.

Meita atvadās no savas dzimtas:

‘’Celies, mana māsiņa,

Auni baltas kājas;

Pilna sēta svešu ļaužu,

Vedīs tevi projām(i).”

Kāzu svinības parasti notika puiša mājās, kurās meitas arī palika līdz kapa malai. Kaut gan tagad ar nožēlu ir jānoskatās, kā izjūk jaunās ģimenes, kā bērni paliek bez tēva tikai mātes vieglprātības dēļ . Agrāk latviešiem nebija šāda netikuma:

“Nāc, māmiņa, atcel vārtus,

Nu pārjāja tavs dēliņis.

Nāc pretī, apskaties,

Kāda būs jaunuvīte.”

Svētība ir ugunskurs, kurš deg sētā, jaunajiem iebraucot - mājas pavarda simbols. Ap šo ugunskuru veic maģisku rituālu, it kā iznīcinot skauģus un nelabvēļus. Un tad no šī ugunskura aizdedz dzimtas sveci. Latviešiem uguns ir bijis kaut kas svēts, dievišķs, raksturīgs visiem latviešu godiem:

“Ziedo, mārša, ko ziedoji,

Ziedo labi ugunskuru.

Tur tu kursi uguntiņu,

Visu mūžu dzīvodama.”

Nu, protams, nevienas kāzas nevar iztikt bez dziesmas un dejas. Ne velti latviešiem pastāv dziesmu un deju svētki. Dziesma ir pavadījusi latvieti visu mūžu gan darbos, gan svētkos jau gadu simteņiem. Dziesma ir tā, kura palīdzēja latvietim izdzīvot:

Dejat, brāļi, zābakiem,

Lai rīb tautu istabiņa!

Sit, māsiņa, plaukstiņāmi,

Lai skan tavi gredzentiņ’.”

Kad labi padejots, tad notiek līgavas mičošana. Manos krājumos teikts, ka tas notiek pusnaktī, kad meitai noņem vainadziņu un uzliek aubi, tādā veidā norādot, ka meita ir kļuvusi par saimnieci, pavarda sargātāju:

“Ne mūžami balta puķe

Zied ezera vidiņā;

Ne mūžami māsiņai

Valkāt zīļu vainadziņu.”

Pēc mičošanas jaunos veda guldīt:

“Ej gulēti, tautu meita,

Ved gulēti mūs bāliņu.

Ja nav sagšas, paladziņa,

Sedz ar krekla piešuvīti.”

Lūk, tā veidojās latviešu jaunās ģimenes, uz kurām visos laikos turējās mūsu tauta. Bet ir palikuši vēl trešie lielie godi - Bedības jeb Dievaines. Šie ir skumji un ļoti sāpīgi godi, bet tā dabā ir iekārtots. No zemes mēs nākam, zemē arī atgiežamies. Latvieši nāvi uzskatīja par Dieva likumu. Latvieši ticēja, ka pastāv divas dzīves ar vienu dvēseli, šai saulē un viņā saulē:

“Divējāda saule tek

Ir kalnā, tek lejā;

Divējāds mans mūžiņš

Ar to vienu dvēselīti.”

Cilvēka miršanas brīdis ir Dieva ziņā:

“Dod, Dieviņi, tā nomirt,

Kā nomira tēvs, māmiņa:

Tēvs nomira, rijā kuldams,

Māte - maizi mīcīdama.”

Piederīgie mirušā ķermeni apkopj un sagatavo dzīvei Viņā saulē:

“Saģērb mani, māmuliņa,

Diženā rotiņā!

Nu es iešu tai ciemā,

Kuru mūžam neatstāšu.”

Visi tuvinieki nāca pavadīt mirušo uz Viņu sauli:

“Visi gailīši, dziediet,

Dienasvidu saņemdami;

Visi radiņi, nāciet

Mirušo pavadīt!”

Latvieši savus tuviniekus izvadīja priekšpusdienā dzimtas kapu kalniņā, kad Veļu  vārti vaļā:

“Rokat mani priekšpusdienas,

Pēc pusdienas nerokat:

Pēc pusdienas veļu bērni

Veļu vārtus aizvēruši.”

Liela nozīme izvadīšanā bija zirgiem. Tos pušķoja un greznoja.Visvairāk bija iecienīti sirmie un bērie zirgi:

“Baltu zirgu nejūdziet,

Man vezdami smiltainē,

Tāli spīd balti zirgi,

Gauži raud māmuliņa.”

Parasti brāļi ir dobes racēji un zaļās velēnas cēlēji:

“Ko tie mani brāļi dara?

Zaļu mauru jumtu juma.”

Kapos mirušo sagaida Veļu māte. Un, lai cik tas liktos nepierasti, dziesma ieskanas arī šajos drūmajos, pārdzīvojuma pilnajos godos, kad tuvinieki visas savas sāpes izsaka dziesmā:

“Dziedat skaisti, vedējiņi,

No kapsētas pāriedami,

Ne vairs mani vedīsiet,

Ne par mani dziedāsiet.”

Nevieni latviešu godi nevar iztikt bez mielasta. Pie bēru galda latvieši daudzina mirušo:

“Visu nakti tā māmiņa

Ap lodziņu klausījās,

Vai tie ēda, vai tie dzēra,

Vai māmiņu daudzināj.”

Pašā bedību noskaņā notika mirušā mantas dalīšana pēc viņa norādījumiem. Jo latvieši ticēja, ka neizpildot aizgājēja vēlēšanos, dalītājiem var notikt kāda nelaime:

“Tu, māmiņa, nomirdama,

Ko atstāji dēliņiem?

Es, bērniņi jums atstāju

Visu savu bagātīb.”

Ar mantas dalīšanu bēdības jeb dievaines beidzas. Tie ir skumji godi, bet tāds ir liktenis.

Un tā es, iejuzdamās tautasdziesmas lomā, centos kaut mazliet pastāstīt par latviešu godiem.Bet tie nebūt nav visi latviešu svētki un paražas, kas atspoguļoti tautasdziesmā, tā ir simtā daļa no visa tā kopuma, ko savācis mūsu Dainu Tēvs - K.Barons. Tautasdziesmā ir iekļauts viss cilvēka mūža ritums. Tajā var redzēt mūsu senču dzīvi, un mēs nedrīkstam aizmirst, ka tautasdziesmas ir latviešu tautas galvenā bagātība, kuras nav nevienai citai tautai!

Sargāsim tautasdziesmas!

Tā kā bērnu šūpulī

sargāsim tautasdziesmas.

Tā kā sirmu māmuliņu

sargāsim tautasdziesmas.

Tā kā baltu kāzu nakti

sargāsim tautasdziesmas.

Tā kā baltu kāzu nakti,

pilnu baltas nākamības.

Tās pats Dievs mums iedziedāja

baltu tautu šūpulī.

Iespiedīsim pasaulsgaismā,

Savu gaismu nezaudējot.

(J.Peters)

(1993./94.m.g,

Ilona Dabiņa,

Zemgales vidusskola)