Jaunākā skolas vecumposma (7-11gadi) īpatnības

        Cilvēka attīstībā jāievēro zināmas likumsakarības. Skolēnu vecuma īpatnības izpaužas fiziskā un psihiskā attīstības līmenī. Ņemot vērā to ka, bērna attīstība notiek mijiedarbībā ar apkārtējo vidi, vecuposmu robežas nevar stingri noteikt. Pedagoģijā pieņemtā vecumposmu periodizācija noteikta saskaņā ar bērna attīstības īpatnībām:

1. Posms - no dzimšanas līdz 3 gadu vecumam - mazbērna vecums, laika posms kad bērns strauji attīstās, iemācās staigāt un posma beigu periodā sāk attīstīties bērna valoda;

2. Posms - no 3 līdz 7 gadiem - pirmsskolas vecums, šai laikā turpina attīstīties valoda rotaļās bērns atdarina pieaugušos;

3. Posms - no 7 līdz 11 gadiem - jaunākais skolas vecums, - bērns sāk iet skolā, turpina atdarināt pieaugušos un ir ļoti aktīvs;

4. Posms - no 11 līdz 15 gadiem - vidējais skolas vecums (pusaudžu vecums), dzimumbrieduma sākums, nevienmērīgi attīstās ķermenis, tādēļ bieži vērojams nogurums un nervozitāte, spilgti izpaužas tieksme būt patstāvīgam;

5. Posms - no 15 līdz 18 gadiem - vecākais skolas vecums vai agra jaunība - turpinās organisma vispārēja nobriešana un personības pilnveidošanās.

        Tomēr šis vecumposmu iedalījums ir tikai teorētisks, cilvēks savā attīstībā var savus vienaudžus apsteigt, kā arī atpalikt no tiem.

       

        Tuvāk apskatīšu jaunākā skolas vecuma posma īpatnības.

        Bērni sāk iet skolā - šis notikums ir liels, svarīgs un arī grūts, kā bērniem, tā arī viņu vecākiem. Skola ienes bērna dzīvē lielas pārmaiņas, pirmkārt  jaunu noteiktu dienas režīmu, kas stingri jāievēro. Stundās jāsēž mierīgi, tas sagādā īpašas grūtības tiem bērniem kuri pirms skolas nav gājuši bērnu dārzā un arī nav pieraduši ne pie kāda noteikta režīma. Vienveidīgas nodarbības un kustību ierobežojumi nomāc bērnu, un sasprindzina nervu sistēmu. Tāpēc mierīgā sēdēšana stundās jāmaina ar aktīvām nodarbībām starpbrīžos un arī stundu laikā.

        Šai vecumā labi attīstās bērna motorika tādēļ īpaši jāpievērš uzmanība fiziski aktīvām nodarbībām, tās šai laikā īpaši labvēlīgas. Arī fiziskās attīstības straujums nosaka īpašu pieeju bērna fizisko aktivitāšu un režīma organizēšanai.

         Ar iestāšanos skolā bērns nonāk vienaudžu grupā un sāk pamazām atraisīties no ģimenes, jo arvien vairāk iesaistās attiecībās ar citiem cilvēkiem (skolotājiem, vienaudžiem).

        Augot un attīstoties bērns uzņem un pārveido apkārtējās pasaules jomas. Viņš tiecas atdarināt pieaugušos tāpēc šis brīdis ir pateicīgs lai iesaistītu bērnu dažādos sabiedriski lietderīgos pasākumos.

        Psihologs E.H.Ēriksons identificē šo vecumposmu ar darba prieku. Ja bērnam šai laikā netiek dota iespēja identificēties caur darbu viņam var sākt veidoties mazvērtības sajūta, kas nākošajā vecuma posmā izpaudīsies kā neuzticēšanās saviem panākumiem - sastingums.

        Skolā par darbu uzskatāmas mācības. Lai tās būtu sekmīgas liela uzmanība jāpievērš bērna ierosas un aiztures līdzsvarošanai.

        Pēc R.Šteinera izveidotās Valdorfskolas sistēmas teorijas  šis vecumposms iekīaujas otrajā septiņgadē ko raksturo - tēva audzināšana. Šteiners uzskata, ka šajā vecumā audzināšanas pamatā ir atdarināšana  un autoritāte. Bērns šai laikā sāk saskatīt personību savā audzinātājā un viņa morālās un intelektuālās spējas veidojas saskaņā ar audzinātāja rīcību. Atdarināšana var radīt sekas audzināšanā, bet paraugam tomēr jābūt autoritātei. Šai fāzē bērna patstāvīgai domāšanai un spriedumiem nav nekādas nozīmes. Šteiners uzskata, ka nodara bērnam lielu īaunumu tas kurš pāragri prasa no viņa patstāvīgus spriedumus par lietām, parādībām, un notikumiem, jo šai vecumā vēl tikai notiek pāreja no sajūtām uz jūtām. Bērna raksturs, tikums, paradumi un sirdsapziņa jāaudzina ar attēliem un piemēriem, tādā veidā tiek attīstīta fantāzija.

        Savukārt Marija Montesori šai vecumposmā uzsver bērna pāreju uz abstraktu domāšanas veidu. Audzināšanā ievērojami trīs pamatprincipi: individualitāte, brīvība un ārējo jūtu veidošana.

        Montesori, tāpat atzīst mācības rotaļājoties vienīgi rotaļāšanos nosauc par ‘’bērna darbiem’’.

        Bērna koncentrēšanas spējas iedalītas trīs fāzēs:

1) ievingrināšanās fāze - bērns mēģina, ir nemierīgs, vērojamas noguruma pazīmes, šai fāzē ir nepieciešama audzinātāja palīdzība;

2) lielo darbu fāze - audzinātājam jāatturas no jebkādas iejaukšanās bērna darbos, bērns ir pašdisciplinēts un koncentrējies;

3) kontemplatīvā fāze - miera stāvoklis kurā bērns izdara atklājumu, salīdzina un vispārina iztēlē. Šī ir darba apzināšanās tēma - skolotājs ir partneris, visu laiku pa rokai līdz brīdim kad bērns lūdz palīdzēt.

        Audzinātājs pēc Montesori teorijas ir tikai bērna spontāno darbu vadītājs, vides iekārtotājs.

       

        Briedums, augšana un attīstība ir noteicošie faktori bērna vecumā, kuru veicināšana ir arī skolas un skolotāja uzdevums. Audzināšanā jāņem vērā bērna konkrētā dzīve un augšana konkrētā, ikdienišķā dzīves telpā un mijiedarbība kas pastāv starp cilvēku, kas sevi attīsta un vidi kas mainās.

Bibliogrāfiskais saraksts

1. BEĻICKIS I. Izglītības alternatīvās teorijas. RaKa. 1997.

2. GUDJONS H., Pedagoģijas pamatatziņas. Zvaigzne ABC. R.1998.

3. LASMANE S., MILTS A., RUBENIS A. Ētika. Zvaigzne. R. 1992.

4. ZELMENIS V., Īss pedagoģijas kurss. Zvaigzne. R. 1991.

5. ŽUKOVS L., Ievads pedagoģijā. RaKa. R.1997.