Jauniešu pašizjūta skolā un vardarbība

                                                          

                                                             Silvija Gūtmane

                                                                       Zinātniskā vadītāja –

                                                                   Dr. psych.- Irina Lika                                                          

   Izglītības sistēmas reformu laikā ir būtiski atrast vietu skolēnu personības  attīstībai. Viens no ~sodienas audzināšanas darba pamatmērķiem, kas fiksēts “Koncepcijā audzināšanas darbībai pamatizglītības un vidējās izglītības iestādēs”, ir audzināt humānu, socializēties spējīgu personību.[ 8; 1]

Mūsdienās aktualizējušās tādas problēmas, kā nežēlīga izturēšanās pret bērnu, pamazām atklātībā nākusī bērnu seksuālā izmantošana, bērnu un jauniešu pašnāvību skaita pieaugums, pieaugošais psihosomatisko saslimšanu skaits jauniešu vidū, narkomānija, alkoholisms, mediju ietekme uz bērniem un jauniešiem, jaunas reliģiskas kustības.

Problēmas, kas satrauc visas pasaules pedagogus, psihologus un sociālos darbiniekus ir vardarbības izraisītās sekas, kas ietekmē visu turpmāko cilvēka dzīvi. Ir aktualizējies jautājums, kā pasargāt bērnu no vardarbības, lai pēc iespējas mazāk būtu jānodarbojas ar vardarbības seku korekciju.

E.Eriksons 5.psihosociālās attīstības stadiju raksturo kā identitātes meklēšanas stadiju. Tas ir laiks, kad jaunietis cīnās starp pozitīvo un negatīvo sava “Es” identitāti, apkopojot visu savas dzīves pieredzi (dzīves lomas), pārdomā un ieskicē nākotnes perspektīvas. [12;42] Šo laiku dēvē arī par emocionālo apjukumu, kad jaunietī notiek bieža pašizjūtu maiņa, taču pats jaunietis to izskaidrot neprot.

Jaunietis grib būt pieaudzis, grib, lai pret viņu izturētos kā pret pieaugušo, grib iegūt tās privilēģijas un tiesības, kas ir pieaugušajam; tā ir apzināta vēlēšanās, tāpēc jaunieši bieži nonāk konfliktā gan ar vecākiem, gan skolotājiem. Vienlaikus saglabājas neapzināta vēlēšanās nešķirties no savas bērnības, saglabāt bērna bezrūpību un bezatbildību. [4;119 ]

Viens no sarežģītākajiem posmiem jaunieša dzīvē ir vidusskolas laiks. Turpinās identitātes meklēšanas, sevis izzināšanas periods, taču, salīdzinot ar pamatskolu, ir sācies jauns dzīves posms ar jaunām, paaugstinātām prasībām un attieksmēm. Svarīgāka jaunietim kļūst spēja socializēties, jeb iekļauties noteiktā sabiedrībā. Šim vecumam raksturīgs arī “paaudžu konflikts”, kad notiek atsvešināšanās no ģimenes, vecāku pārāk kritiska vērtēšana. Ir nepieciešama “savējo” – līdzīgi domājošo grupa.Tāpēc šajā vecumā par svarīgāko sociālo grupu kļūst :

·   Vienaudži;

·   klases kolektīvs;

·   skolas biedri.

Tikai pēc tam seko tādas katram cilvēkam svarīgas sociālās grupas kā:

·   ģimene;

·  apkārtējā sabiedrība (pieaugušie). [3;21]

Ir vairāki uzskati par pašizjūtu. D.Tenne pašizjūtu definē kā “savdabīgu integrālu piedzīvojumu, kura objekts ir pats subjekts, pats cilvēks, viņa “Es” tēls, pašvērtējums”. [9; 24] I.Plotnieks uzsver pašizjūtas ciešo saistību ar personības veidošanos. [3.]  A.Šteinberga ir izveidojusi pašizjūtas struktūras modeli, kurā norāda, ka pašizjūta ir fizisko sajūtu un psihisko izjūtu mijiedarbība. Pašizjūtas elementi ir pašpārdzīvojums un pašsajūta. [6.] P.Bekers piedāvā pašizjūtas struktūrmodeli, kurā runā par diviem pašizjūtas veidiem – aktuālo pašizjūtu, kurai raksturīgas pašreizējās, momentānās izjūtas, un ilgstošo pašizjūtu kā relatīvi stabilām vērtībām [7; 10 ] Jebkurš pārdzīvojums pozitīvi vai negatīvi ietekmē dzīves izjūtu. Negatīvie pārdzīvojumi zināmā mērā kavē intelektuālo attīstību un socializāciju.[1.shēma]

 

Jaunieša pašizjūtu ietekmē daudzi faktori. A.Kempbels, apkopojot ASV Sociālo Pētījumu institūtu rezultātus, konstatē, ka pašizjūta ir atkarīga no trīs vajadzību apmierināšanas:

·   vajadzība, lai jaunietim kaut kas piederētu;

·   vajadzība pēc saskarsmes;

·   vajadzība būt. [ 7;12]

Šīs vajadzības sevī ietver nosacījumus, kas spēj ietekmēt pusaudža pašizjūtu:

·   ārējais izskats;

·   finansiālās iespējas;

·   ģērbšanās iespējas;

·   izklaides iespējas;

·   veselības stāvoklis;

·   citu vērtējums;

·   pašvērtējums;

·   attiecības ar vienaudžiem;

·   attiecības ģimenē  u.c. faktori.

Ļoti svarīgas jaunietim ir izjūtas vienaudžu grupā, jo tās provocē atbilstošu rīcību. Jebkurā grupā pastāv “grupas dinamika” – hierarhiska “vietu dalīšana”, kas ir atkarīga no minētajiem faktoriem.

Tikpat svarīga ir jaunieša pašizjūta skolā, kur tiek pavadīta dienas lielākā daļa. P.Dako raksta: “ Arī tur mūsu civilizācija pirmajā vietā bieži vien izvirza skaļu pārākumu, pārspēku, nenovērtē biedriskumu, uzsver sociālu un materiālu pārākumu. Rezultāts ir redzams. Klani veidojas jau pašā sākumā. Vājie tiek atstumti. Mazie nabagi – nicināti. Mazie bagātnieki – apbrīnoti.” [1;145 ]

Aptaujājot 157 S vidusskolas vecuma jauniešus, secinājām, ka tikai 9% aptaujāto uz skolu nāk ar prieku, 7 % uz skolu neietu, ja būtu tāda iespēja. Pārējie atbildēja, ka skolu apmeklē tāpēc, ka apzinās izglītības nepieciešamību.

Vidusskolēnu paškoncepcijas dinamiku mācību gada laikā 1995.gadā pirmo reizi Latvijā ir pētījusi L.Rutka. Viņa ir izdalījusi būtiskākos personības attīstību bremzējošos faktorus un analizējusi to cēloņus. L.Rutka norāda, ka sasniegumus socializācijas procesā ietekmē 2 būtiski faktori:

·   indivīda uzskats par savām spējām;

·   sevis pozitīva novērtējuma mehānisms.  [5; 28 ]

Abus šos faktorus, kas būtiski ietekmē vidusskolas vecuma jauniešu socializāciju, pastarpināti caur pašizjūtu apdraud ikviens vardarbības akts, kas ir veikts pret jaunieti jebkurā viņa dzīves posmā. [ 1.shēma]

Vardarbība ir jebkura veida pieaugušā vai vienaudža nekontrolēta, nepilnīga darbība pret bērnu, pusaudzi, jaunieti, kuras rezultātā tiek gūta psiholoģiska, fiziska vai seksuāla trauma, kas negatīvi ietekmē veselību, attīstību, labklājību. Tradicionāli tiek izdalīti 4 vardarbības veidi:

·   fiziskā vardarbība – personas apzināta ievainošana sitot, purinot, kniebjot, dedzinot, griežot, metot priekšmetus u.tml.

·   emocionālā, garīgā vardarbība – pašcieņas aizskaršana – publiska aizvainošana; konfidenciālas informācijas publiskošana; draudi, kas izsauc bailes, trauksmi;atraidīšana un pazemošana vārdos un darbos; izolācija; nepiemērota un neadekvāta socializācija; ignorēšana jeb emocionāla nepieejamība.

·   seksuālā vardarbība – izmantošana tiešos seksuālos kontaktos vai iesaistīšana tādās nodarbēs, lai pieaugušais gūtu seksuālu stimulāciju vai apmierinājumu; izmantošana pornogrāfijā vai iesaistīšana prostitūcijā.

·   atstāšana novārtā – netiek nodrošināta attīstībai atbilstoša aprūpe.[10 ]

    Kā īpašu vardarbības veidu, kas Latvijā aktualizējies pēdējo desmit gadu laikā, izdalām

·   videovardarbību – videospēļu un videofilmu ar vardarbības un pornogrāfijas elementiem nekontrolētu ietekmi uz jauniešiem.

Aptaujas dati S vidusskolā liecina, ka 77,7 % jauniešu ir cietuši no vardarbības. Analizējot vardarbības veidus pret aptaujātajiem jauniešiem, secinām, ka:

·          49,7 % ( 78 ) – pērti ģimenē;

·          49,7 % ( 78 ) – morāli pazemojuši vienaudži;

·          31,1 % ( 38 ) – morāli pazemojuši skolotāji;

·          22,3 % ( 35 ) – nekad nav cietuši no vardarbības;

·          19,7 % ( 24 ) – situši vienaudži;

·           4,9  % (  6 ) – situši skolotāji

·           1,3 %  (  2 ) – ir seksuāli izmantoti.

Turklāt 57 % jauniešu, kuri ir cietuši no vardarbības, anketās atzīmē

2 – 5 vardarbības veidus. 

Pie vardarbības izraisītajiem redzamajiem socializācijas šķēršļiem varam minēt:

·   agresiju pret pieaugušajiem;

·   noslēgtību, kas mijas ar pašizolāciju;

·   mazvērtības izjūtu;

·  dažus somatiska rakstura traucējumus (miega traucējumi, kā rezultātā jaunietis stundās ir miegains, vēdera sāpes u.c.);

·   koncentrēšanās grūtības;

·   pēkšņa sekmju līmeņa pazemināšanās u.c.

Mūsu valstī ir pietiekams daudzums institūciju, kas, savā darbā ievērojot ANO Bērnu tiesību konvenciju, Latvijas Valsts Bērnu tiesību aizsardzības likumu, var palīdzēt kritiskā situācijā. [ 2.shēma]

	2.shēma. Institūcijas, kuras jaunietim var palīdzēt vardarbības gadījumā.

 

Praktiskajā darbībā skolotāji visbiežāk sastopas ar vardarbības sekām. Vardarbības gadījumā skolotāja kompetencē ir:

·   veikt regulārus pedagoģiskos novērojumus;

·   informēt attiecīgas institūcijas par iespējamu vai konstatētu vardarbības gadījumu;

·   pedagoģiski korekta attieksme pret vardarbībā cietušo.

Svarīgi skolotājam ir nepazaudēt skolēna uzticēšanos. Kā liecina aptaujas dati, nopietnu problēmu gadījumā jaunietis labprātāk tās uztic: 

·          60,5 % ( 95 ) – labam draugam vai draudzenei;

·          41,4 % ( 65 ) – mātei;

·           9,6 % ( 15 ) – tēvam.

Pie klases audzinātāja palīdzību meklē tikai 1,9 % ( 3 ), pie citiem skolotājiem palīdzību nemeklē neviens jaunietis. 26,1 % ( 41 ) aptaujāto jauniešu par savām problēmām nestāsta nevienam.

Zviedru pedagoģe K.Valleskoge aicina skolotājus būt īpaši uzmanīgiem un korektiem, ja sarunā ar jaunieti tiek skarta vardarbības problēma. Šādā sarunā vajadzētu atcerēties:

·   jūs esat pieaugušais, viņš – jaunietis;

·   jābūt mierīgam, tad jaunietis no skolotāja nebaidīsies;

·   lielākā laika daļa ir jārunā audzēknim;

·   jābūt absolūti godīgam jautājumos un atbildēs;

·   jāizvairās no moralizēšanas un pamācībām;

·   neuzdot jautājumu “kāpēc?” [11;59 ]

Viens no izglītības sistēmas reformu mērķiem ir panākt, lai visiem skolotājiem būtu pedagoģiskā izglītība, jo pedagoģijas un psiholoģijas zināšanas ir tās, kas veido pedagoģiskās saskarsmes prasmi. Skolotājs nevar aizstāt ģimeni, psihologu vai psihoterapeitu, taču var būt jaunietim morāls atbalsts. B.Garjāne pedagoģiskajā saskarsmē skolotājiem iesaka ievērot šādus nosacījumus:

·   palīdzēt audzēknim, nevis viņu nomākt;

·   saprast, nevis viņu sodīt;

·   pieņemt, atbalstīt jaunieša viedokli, nevis to noliegt;

·   cienīt cilvēcisko vienreizību un vērtību;

·   būt pacietīgam un iejūtīgam u.tt. [2;5 ]

Tas, ko un kā dara skolotājs, tieši ietekmē ne tikai mācību rezultātus, bet arī personības veidošanos. Cenšoties uzlabot skolēnu pašizjūtu skolā, skolotājiem ir iespēja pozitīvi ietekmēt jaunieša socializāciju, savukārt tā var kļūt par nopietnu pamatu veiksmīgai jaunieša dzīvei.

Izmantotā literatūra

1.    Dako P. Psiholoģijas brīnumainās uzvaras. - R.: Zvaigzne ABC, 1999. - 559 lpp.

2.    Garjāne B. Brīvas personības veidošanās vidusskolā. – R.: LU, 1998. – 59 lpp.

3.    Plotnieks I. Personība un pedagoģiskā saskarsme. – R.: LU, 1993. – 34 lpp.

4.    Reņģe V. Psiholoģija.Personības psiholoģijas teorijas. – R.: Zvaigzne ABC,

                  1999. –172 lpp.

5.    Rutka L. Skolēna paškoncepcijas dinamika mācību gada laikā.// Promocijas darba    kopsavilkums. – R.: LU, 1995. – 37 lpp.

6.    Šteinberga A. Vidusskolēnu pašizjūta un darbības produktivitāte. Personības veidošanās pedagoģiskās un sociālās problēmas// Doktorantes pedagoģiskie lasījumi. – R.: LU Pedagoģijas un psiholoģijas katedra, 1994. – 58 lpp/

7.    Šteinberga A. Tunne I. Jauniešu pašizjūta un vērtības. – R.: RaKa,

                     1999. – 131 lpp.

8.    Vispārējas izglītības iestāžu un profesionālās izglītības iestāžu audzināšanas darbības koncepcija.

9.    Tenne D. Pieķeršanās fenomena ietekme bērna pašizjūtas veidošanā. – Liepāja:   LPA, 1998. – 50 lpp.

10. NVO “Centrs Pret Vardarbību Bērna un Ģimenes Atbalstam” semināra materiāli.

11. Валлеског К. Прямая реакция на тяжёлый случай хулиганство // Права человека и культура мира: проблемы обучения и воспитания. По материалам 2 Европейского Конгресса по воспитанию в духе мира « Обучение правам человека. От идеи к реальности.». – М.: АИРО – 1999. – 248 с.

12. Эриксон Э. Идентичность : юность и кризис. – М.: Прогресс, 1996. – 344 с.