1
Jaunās pils vēsture
aizsākās 1737. gadā, kad pēc Ketleru dinastijas pēdējā hercoga Ferdinanda nāves
par jauno Kurzemes - Zemgales valdnieku ievēlēja Ernestu Johanu Bīronu
(1690-1772) - Krievijas Ķeizarienes Annas Ivanovnas favorītu.
Kad Ernesta Johana Bīrona vara bija nostiprināta Kurzemē, viņa
godkārīgie plāni auga augumā un, lai pasvītrotu savu varenību viņš nolēma būvēt
pili - varenības simbolu. Viņš pameta jau iesākto Rundāles pili un ķērās klāt
vēl daudz lielākas un varenākas pils
būvniecības hercogistes metropolē Jelgavā. Vieta tai tika atbrīvota
uzspridzinot seno ordeņa pili, kas bij iepriekšējās hercogu dinastijas Ketleru
miteklis. Senā Jelgavas pils bija celta jau 1265. gadā, un pēc kāda 1738. gadā
zīmēta plāna tā bijusi 30 m plata un 35 - 36 m gara ar torni katrā pils stūrī.
Pēc tradicionālā viduslaiku piļu konventa telpas no visām pusēm apjoza 15 X 20
m liels iekšējais pagalms, kurā no priekšpils varēja iekļūt pa 2m platiem un 8m
augstiem vārtiem. 1345 gadā pilij uzbruka leišu karaspēks un, iemeto caur logu
uguni pils pagrabā, pili nodedzināja kopā ar 7 ordeņbrāļiem un 600 zemgaļiem.
Pēc hronista bartolomeja Honekes izglābās tikai 2 ordeļbrāļi, 1 priesteris un
16 zemgaļi. pēc 1451. gada vizitāacijas ziņām pilī bija 10 lielgabali, 5 svina
ložu šautuves; zirgs un bruņas bija tikai komturam.
Jaunās pils pirmo pamatakmeni lika 1738. gada 4. jūnijā. Jelgava tagad
ieinteresēja Bīronu vairāk nekā Rundāle, uz šejieni pārveda vairākus jau
Rundālei sagatavotus apdares matereālus.
Īpaši atbildīgo darbu projektēt viņa varas simbolu Bīrons uz ticēja
Krievijas galma arhitektam Frančesko Bartolomeo Rastelli. Pils celtniecībā
piedalījās meistari, amatnieki, strādnieki no Krievijas un Rīgas, kā arī
karavīri no Pēterburgas garnizoniem. Tā kā pils tapšanā bija iesaistīts ļoti
daudz darbinieku, tad celtniecība ritēja raiti un no 1739. - 1740 gadam daļu
pils jau sedza jumts. Griestu platformu apgleznošanu veica Kurzemes galma
mākslinieks Dītrihs Denfers - Jansens un viņa palīgs Kristens. daļu pils
parādes zāļu krāšņu podiņus gatavoja Vircavā austriešu meistara Filipa Tornera
pārraudzībā. 1740. gadā uz Jelgavas pili pārceļoja Rundālei pēc F. B. Rastrelli
skicēm Peterburgā gatavotais altārs.
Parketu, kāpņu margu balustrus un citus koka apdares matereālus gatavoja
vietējie vācu, kā arī Maskavas un Pētreburgas meistari. Apzeltīšanas darbus
veica Jelgavas juvilieris Frīdrihs Borns.
Tad būvniecības darbi tika pārtraukti, jo Krievijā notika galma
apvērsums.1740. gada 20. novembrī Pēterburgā Bīronu arestēja un izsūtija trimdā.
Viss, kas bija paredzēts pils būvniecībai tika aizvests uz Pēterburgu, lai
Rastelli varētu turpināt būvēt pilis Krievijā.
Pēc hercoga restitūcijas 1762. gadā varēja uzsākt pils atjaunošanu un
būvdarbu pabeigšanu. 1764. gada pavasarī finansiālās grūtības un darba spēka
trūkums bija par pamatu tam, ka tikai 1772. gada 8. decembrī hercogs Ernsts
Johans varēja pārcelties dzīvot savā jaunajā rezidencē, bet pils iekšējā apdare
turpinājās vēl ilgi pēc tam.
2
Uz pils pabeigšanu atkal ieradās Rastrelli un tēlnieks no Berlīnes
Johans Mihaels Grafs, griestu greznojumus darināja itāļu mākslinieks Antonio
d`Andželi un Kurzemes galma gleznotājs Frīdrihs Hartmanis Barizjens.
Dekoratīvos kokgriezumus darinājis galma tēlnieks Johans Geprgs Bāders un
Jozefs Slavičeks. Jaunajā ēkā hercogs ar ģimeni apmetās 1772. gadā, bet apadres
darbi turpinājās vēl ilgi.
Pils pirmo stāvu aizņēma saimniecības telpas - noliktavas, virtuves, kā
arī kalpotāju istabas, kanceleja, arhīvs un renterija. Dodoties augšup pa
centrālajām kāpnēm centrālajā korpusā un ziejot cauri anfilādē kārtotajām
telpām, bija iespējams satikt pašu pils īpašnieku un hercogistes valdnieku.
Vairāk nekā citos savos darbos F.B.Rastrelli jelgavas pilī akcentējis parādes
kāpņu lomu. Kāpnes atradās korpusa centrā un līdz ar to samazināja anfilādes
garumu. Diemžēl līdz mūsdienām tās nav saglabājušas savu krāšņumu un
apjomīgumu. Korpusa otro stāvu aizņēma reprezentācijas telpas, kuru abos galos
bija izveidota dzīvojamo telpu grupa. Dievnidu spārna vidusdaļā atradās lielā
svētku zāle. Pils telpu virknējumu mēdza sākt ar baltos toņos ieturētām telpām,
t.i. " baltajām zālēm", bet Troņa zāles sienas sedza sarkans damasts.
Daudzās telpās atradās kamīni. Īpaši interesants tas bija Sudraba zāle, ko
vēlāk pārdēvēja par Zilo zāli. Tāpat kā citi, arī šis ar sudrabainiem rotājumiem dekorētais kamīns
līdz mūsdienām nav saglabājies. Par Zelta zāli sauca hercoga privāto kabinetu.
Nosaukums radies no sienu, griestu, kamīnu, spoguļu un supraportu zeltītajiem
ietvariem.
Hercoga E.J.Bīrona dēls pēteris pēc tēva nāves jelgavas pilī uzturējās
diezgan reti. 1788. gadā puse pils izdega, bet vēlāk to atjaunoja. 1795. gadā
jaunais hercogs pārcēlās uz saviem īpašumiem Silēzijā, paņemot līdzi vērtīgākās
iekārtas no Jelgavas pils.
1795. gadā Kurzemes - Zemgales herccogiste beidza pastāvēt. Tā tika
pievienota Krievijas impērijai kā Kurzemes guberņa. Pilī iekārtoja gubernatora
rezidenci un izvietoja guberņas administratīvās iestādes. 1798. gada martā pēc
Krievijas cara lūguma Jelgavas pilī apmetās Francijas karalis Ludviķis XVIII ar
galmu, bet mainoties politiskajai situācijai 1800. gada beigās franču emigranti
bija spiesti Krieviju atstāt. Otro reizi Francijas karalis inkognito kā Lilles
grāfs uzturējās pilī no 1804. gada beigām līdz 1807. gada rudenim. Interesants
ir fakts, ka 1818. gadā pils pagalmā ķeizars Aleksandrs I pasludināja Kurzemes guberņas zemnieku brīvlaišanu.
Savas pastāvēšanas vēsturē pils vairākkārt degusi. 1788. gadā nodega
Ziemeļu korpuss un puse no centrālā korpusa. 1805. gadā un 1816. gadā Ziemeļu
korpuss izdega atkārtoti.1919. gadā pili pilnīgi nodedzināja Bermonta - Avalova
vadītās armijas karavīri. Vislielākie postījumi ēkai nodarīti Otrā pasaules
kara laikā, kad 1944. gada jūlija beigās pili sagrāva. Tā rezultātā šodien
redzams tikai pils ārējais apveids, pēc 1963. gada rekonstrukcijas. Pils tik
par reizes ir arī atjaunota, bet ar laiku ir pilnīgi mainījusi savu iepriekšējo
paskatu gan iekšēji, gan ārēji.
No iepriekšējām telpām pilī saglabājušās tikai velvētie gaiteņi,
vestibils un Kurzemes hercogu kapenes. kapenes atrodas pils dienvidaustrumu
stūra cokolstāvā. Tās iekārtotas 1743. gadā un laika gaitā ir paplašinātas, arī
1934. gadā, kad tika veikts kapitālais remonts.
Kapenes ir daudzas reizes
3
postītas. Pavisam kapenēs apbedīti 24
Ketleru un 6 Bīronu dinastijas pārstāvji. Apbedījumi 21 metāla sarkofāgā un 9
koka zārkos attiecas uz laika posmu no 1569. gada līdz 1791. gadam. 1973. gadā
Jelgavas pils muzejs uzsāka kapeņu inventarizāciju un restaurāciju, bet kopš
1992. gada vasaras tās atvērtas apmeklētājiem.
Pēc Pirmā Pasaules kara tā nonāca Latvijas Valsts īpašumā. 1937. gadā
ēkā izvietoja Latvijas lauksaimniecības kameru un aizbūvēja Rietumu puses
atvērumu ar jaunizveidojamās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (šobrīd LLU)
laboratorijas korpusu. Šobrīd pilī izvietota LLU administrācija un divas no
septiņām Latvijas Lauksaimniecības universitātes fakultātēm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru