Jelgavas pils

Jevgēnija Kuzņecova 8.klase

Rīgas 99.vidusskola

2001.gada martā

Par Rastrelli.

 Rastrelli Bartolomeo Frančesko (1700 – 1771) – itāļu izcelsmes krievu arhitekts. Ievērojams 18.gadsimta baroka arhitektūras meistars. 1716.gadā ieradās Pēterburgā kopā ar tēvu – tēlnieku un arhitektu. Bartolomeo Karlo Rastrelli.

 B. F. Rastrelli mācījās pie sava tēva ar kuru kopā projektēja agrīnās celtnes. 1738. – 1763.gadam ir Krievijas galma virsarhitekts. Darbojies arī Kurzemē (1735. – 1740; 1764. – 1769., ar pārtraukumiem).

 Rastrelli celtnēm raksturīga spēcīga masu un apjomu dinamika, bagātīgs fasāžu un interjeru dekors. Pirmais Rastrelli labākais patstāvīgais darbs – D. Kantemira pils (Pēterburgā, 1721 – 1727, vēlāk pārbūvēta). Rastrelli agrīnā darbības posma paraugi ir Rundāles pils (celtniecība sākta 1736.gadā) un Jelgavas pils (celtniecība sākta 1736.gadā). Nozīmīgākās celtnes ir Smoļnija klosteris (celtniecība sākta 1748.gadā), M. Voroncova pils (1749 – 1757 gads), S. Strogonova pils (1752 – 1754 gads), Ziemas pils (1754 – 1762 gads; visas Ļeningradā), Lielā pils Petrodvorcā (1747 – 1752 gads, pārbūve), Lielā Katrīnas pils Puškinā (1752 – 1757 gads, pārbūve), Andreja baznīca Krievijā (projekts 1747.gadā, celtniecība no 1748. – 1753.gadam).

Daudzas Rastrelli celtnes nav saglabājušās (Annekhovas pils Maskavas Kremlī, trešā Ziemas pils un trešā Vasaras dārza pils Ļeningradā u.c.)

Jelgavas pils atrašanās vieta.

 Pils atrodas ļoti izdevīgā vietā – pilsētas ziemeļaustrumu malā, 40 km uz Dienvidiem no Rīgas, autoceļa Rīga- Jelgava labajā pusē uz šauras pussalas starp Lielupi un tās atteku Driknsu. Slavenā Krievijas galma arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700 – 1771 gads) celtā pils ir viena no nedaudzajām Kurzemes - Zemgales hercogistes (1562 – 1772 gads) galvaspilsētas ēkām, kas saglabājusies no 1944. gadā sagrautās pilsētas. Pili sāka celt Livonijas ordeņa pils (1265.gads) vietā, ko hercogs Ernsts Johans Bīrons 1737.gadā lika uzspridzināt.

Pils vēsture.

 Pils vēsture aizsākas 1737.gadā, kad pēc Katleru dinastijas pēdējā hercoga nāves, par jauno hercogistes valdnieku ievēlēja E. J. Bīronu – Krievijas ķeizarienes Annas Joanovnas favorītu (šo stāvokli viņš saglabāja līdz Annas nāvei, nepārtraukti virzīdamies augšup pa karjeras kāpnēm). Lai izceltu hercogu dinastiju maiņu Kurzemē, Ernsts Johans nolēma jauno rezidences pili būvēt iepriekšējās hercogu rezidences – 14.gadsimtā celtās Livonijas ordeņa pils vietā. Veco pili tā paša gada rudenī uzspridzināja un nojauca, lai atbrīvotu vietu jaunajai ēkai.

 1738.gada aprīlī Rastrelli ieradās Jelgavā un sastādīja pirmo jaunās būves dokumentu – pils centrālajam korpusam nepieciešamo būvmateriālu sarakstu. Tajā uzskaitīti 4000 baļķi pamatu nostiprināšanai, 300 kubikasis akmeņu pamatu izbūvei, 3 miljoni ķieģeļu u.c.

 1738.gada 14.jūnijā tika likts jaunās pils pamatakmens un uzsākti būvdarbi. Pirmajā celtniecības posmā (1738 – 1741 gads) ielika pils pamatus, baroka stilā izbūvēja korpusus un sagatavoja materiālus telpu apdarei. Strādnieki un amatnieku Jelgavā sāka ierasties no Rundāles, kur būvdarbi jau tuvojās beigām. Tie bija mērnieki, ķieģeļnieki un namdari, kuriem vēlāk pievienojās jumiķi, galdnieki un podnieki. Būvdarbos piedalījās arī krievu dzimtļaudis, obroka zemnieku brigādes, kas bija atlaistas peļņā. Galvenokārt namdari, ķieģeļnieki un transporta strādnieki. Tika izmantoti arī kareivji no Rīgas un Pēterburgas, vidēji līdz 300 cilvēkiem ik dienas. Lielākā to daļa tika nodarbināta pie mūrēšanas, bet pārējie veidoja apsardzi, kas arī izrādījās nepieciešama. Strādāja no tumsas līdz tumsai ar divu stundu pārtraukumu, bez svētdienām. Alga bija tik zema, ka strādnieki dažkārt vairāk apēda, nekā nopelnīja.

 1740.gada rudenī visi trīs pils korpusi bija uzmūrēti un centrālajā no tiem uzsākti iekštelpu apdares darbi. Pārtraukums būvdarbos iestājās pēc hercoga Ernsta Johana aresta un izsūtīšanas trimdā. No Jelgavas uz Pēterburgu aizveda hercogam konfiscētos būvmateriālus, apdares materiālus, krāsnis, logus un daudzus citus priekšmetus, kurus Rastrelli izmantoja Pēterburgā, piļu celtniecībā.

 Otrajā celtniecības posmā (no 1763.gada) pēc B. F. Rastrelli ieceres būvdarbus vadīja dāņu arhitekts S. Jensens, kas celtnes stilu tuvināja klasicismam. B. F. Rastrelli interjeros par galveno apdares elementu izmantoja kokā grieztus paneļus ar zeltītiem ornamentiem, kam parasti viņš pats deva detalizētus zīmējumus (guļamistabu apdare, virsdurvju gleznojumu ierāmējumos). Pārējās telpās apdarei ņemts stuka veidojums. Šo darbu izpildīja no Berlīnes aicinātais tēlnieks J. M. Grafs. 1768. – 1771.gadam pilī strādājis itāliešu gleznotājs A. d’Andželi (gleznojis plafonus), strādājis arī Kurzemes galma gleznotājs F. H. Barizjens. Dekoratīvos kokgriezumus darinājis galma tēlnieks J. G. Bāders. Pils fasāžu dekors ir plastisks un dinamisks. Parādes kāpņu telpa atrodas austrumu korpusa centrā.

 Pēc hercoga restitūcijas atsākās pils atjaunošana un būvdarbu pabeigšana. Par Kurzemes galma arhitektu uzaicināja B. F. Rastrelli.

 Finansiālo grūtību un darbaspēka trūkuma dēļ tikai 1772.gada 8.decembrī hercogs varēja pārcelties uz dzīvi savā jaunajā rezidencē, bet pils iekšējā apdare turpinājās vēl pēc tam.

 Jaunie hercoga rezidences korpusi bija kaut kas jauns vietējā arhitektūrā, kura joprojām saistījās ar gotikas tradīcijām. Jelgavas pils jaunākās ēkas bija ieturētas Ziemeļeiropas manierisma stilā.

 Kad Kurzemes un Zemgales hercogisti pievienoja Krievijas impērijai kā Kurzemes guberņu, pilī iekārtoja gubernatora rezidenci. Tur mitis arī Francijas karalis Ludvigs XVIII ar emigrējušo ministru kabinetu, bet mainoties politiskajai situācijai 1800. gada beigās franču emigranti bija spiesti Krieviju atstāt. Otro reizi Francijas karalis inkognito kā Lilles grāfs uzturējās pilī no 1804. gada beigām līdz 1807. gada rudenim.

 Pēc tam pilī atkal iekārtojās Kurzemes gubernators, un tā bija guberņas administrācijas centrs.

 Pēc Pirmā pasaules kara pils nonāca Latvijas valsts īpašumā. 1937.gadā ēkā izvietoja Jelgavas Lauksaimniecības kameru un aizbūvēja rietumu puses atvērumu ar jaunizveidoto Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas laboratorijas korpusu.

 Savas pastāvēšanas laikā pils vairākkārt ir degusi. 1788., 1805. un vēlreiz 1816.gadā izdega viss ziemeļu spārns, ēku daudzkārt pārveidoja, pielāgojot dažādām vajadzībām – gan guberņas valdes iestādēm, gan kazarmām, gan arī Francijas karaļa Luija XVIII galma miteklim (1798. – 1800.gadam un 1804. – 1807.gadam). 1860.gadā daļu telpu apdarināja no jauna un restaurēja Rīgas arhitekta akadēmiķa H. Šēla vadībā. 1919.gadā pili pilnīgi izlaupīja un nodedzināja bermontieši. 1927. – 1939.gadam tā tika atjaunota pēc arhitekta E. Laubes projekta (1937 – 1939 gads). Tika piebūvēts pilnīgi jauns rietumu korpuss profesionāli meistarīgā arhitektoniskajā izpildījumā, kas atradās starp pils ziemeļu un dienvidu spārnu galiem. Tā fasāžu plaknēs dominēja lieli iestiklojumi ar smalki ritmizētu dalījumu, bet atsevišķās detaļas centrālajā rizalītā koķetēja ar Rastrelli mākslas formām. Vislielākie postījumi ēkai nodarīti Otrā pasaules kara laikā. Vācu karaspēkam atkāpjoties, 1944.gada jūlija beigās pili vēlreiz nodedzināja, ka palika pāri tikai sienas. 1955. – 1961.gadam to atjaunoja pēdējo reizi, bet pašreizējo apveidu celtne ieguvusi 1963.gadā. To atjaunoja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas vajadzībām. Rietumu korpusa vietā uzcēla jaunu samērā primitīvu četrstāvu būvbloku, kas jūtami atpaliek no tās celtnes, kuru 30.gadu beigās radīja E. Laube.

 Jelgavas pils iecere realizēta pēc B. F. Rastrelli projekta otrā varianta. Lai gan netika uzstādīti skulpturāli akcenti un ģerboņi, kā arī visas dzegas, ornamentālās detaļas. Šie čuguna lējumi pieder pie pašiem pirmajiem un nozīmīgākajiem metāla dekoriem Eiropas arhitektūrā.

 Pie pils ansambļa kompozīcijas piederēja arī hercoga staļļu ēka, ko Rastrelli vietas trūkuma dēļ izprojektēja pilsētā, Driskas upes otrajā krastā. Ar pili to saistīja tikai galvenā simetrijas ass. Stallis tika veidots, pēc Rastrelli pēdējā, vienkāršotā staļļu projekta – brīva apbūve taisnstūra laukumā. Galveno korpusu uzcēla tikai 1771. – 1773.gadā pēc arhitekta S. Jansena meta, kurš saglabāja Rastrelli ieceri.

 Pils dienvidaustrumu stūra cokolstāvā iekārtoja atsevišķas telpas hercogu kapeņu vajadzībām (1569 – 1791 gads). 1820.gadā uz tām no baznīcas pagraba velves pārvietoja mirušo valdnieku sarkofāgus, kur tie atrodas vēl joprojām. Pavisam kapenēs apbedīti 24 Katleru un 6 Bīronu dinastiju pārstāvji. Apbedījumi 21 metāla sarkofāgā un 9 koka zārkos attiecas uz laika posmu no 1569. - 1791.gadam. 1973. gadā Rundāles pils muzejs uzsāka kapeņu inventarizāciju un restaurāciju, bet kopš 1992. gada vasaras tās atvērtas apmeklētājiem.

 Jelgavas pils iekļauta Latvijas aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Tā bija pirmais jaunās arhitektūras paraugs Latvijā. Līdzīgi Kurzemē vēlāk tika pārbūvētas arī Bauskas, Dobeles un Skrundas pilis. Diemžēl nekas no tām nav saglabājies. Kopā ar Rundāli tās ir vienīgās arhitekta Rastrelli celtnes, kas saglabājušās no viņā agrīnā darbības posma. Jelgavas pils ir ne tikai lielākā baroka pils Baltijā, bet arī viens no izcilākajiem arhitektūras pieminekļiem mākslas un kultūras vēsturē. Tagad te izvietojusies Latvijas Lauksaimniecības universitātes administrācija un divas no septiņām Latvijas Lauksaimniecības universitātes fakultātēm ar savām plašajām laboratorijām.

Izmantotā literatūra.

1.Imants Lancmanis

“Jelgavas pils”

R. “Zinātne”, 1986.g.

2.”Kultūras vēsture”

(vārdos, jēdzienos un nosaukumos)

R. “Raka”, 2000.g.

3. Enciklopēdija “Latvija un Latvieši”

(Māksla un arhitektūra biogrāfijās)

R. “Latvijas enciklopēdija”, 1996.g.

4. J. Krastiņš, I. Straupmanis, J. Dripe

“Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām”

Izdevniecība “Baltika”

5. Enciklopēdija “Latvijas padomju enciklopēdija” 8.sējums

R. “Galvenā Enciklopēdiju redakcija”, 1986.g.

6. Enciklopēdija “Latvijas pilsētas”

(Latvijas pašvaldību savienība; Latvijas pilsētu savienība)

R. “Preses nams”

7. “Latviski par Latviju”

R. “Zvaigzne ABC”, 1997.g.