Jugendstils

20. gadsimta sākumā noteikti un aptveroši sevi pieteica jūgendstils. Kopumā tā bija reakcija pret vēsturisko stilu arhitektūru. Arhitektoniskā dekora kā stilu veidojošā faktora un galvenā celtnes idejiski jēdzieniskā simbolisma (semantikas) paudēja vietā jūgendstils lika kvalitatīvi jauna tipa saikni starp utilitāri lietišķo un mākslinieciski izteiksmīgo. Jūgendstila celtnes veidoja, arhitektoniski māksliniecisko tēlu atvasinot no materiāli tehniskās substances

                Jūgendstils, rūpējoties par skaistumu visā apkārtējā vidē, to centās panākt nevis ulitārajam, lietišķajam pievienojot izgreznojumus, bet gan mākslinieciski izteiksmīgi, veidojot pašu ikdienišķo lietu. Arhitekts A. Vanags to izskaidroja šādi: "Iedvest arhitektūrai jaunu dzīvību, atkratīties no nodilušām melu formām, vest ārienes izrotājumu organiskā sakarā ar izrotājamo priekšmetu, lūk, šie ir kara saucieni, kuri atskan visās malās.''

                Jūgendstila mākslinieciskās metodes būtību savā rakstā "Mākslas amatniecība'' 1904. gadā trāpīgi noformulēja J. Asars: "Par pamatu modernai dekoratīvajai mākslai ir jābūt modernai būvniecībai. Būve nav jākonstruē no ārienes uz iekšieni, kā agrāk darīja, kad rūpējās tikai par impozantu fasādi, lai iekštelpu kārtība iznāktu kāda iznākdama, bet ir jākonstruē no iekšienes uz ārieni, jāierīko iekštelpas pilnīgi lietderīgas un daiļas un to kārtībai tad jāpiemēro nama ārējais veids. Iekštelpām un nevis fasādēm ir jābūt par izejas punktu .''

                Kā jau teikts, neviena stila formas, arī jūgendstila, nav atvasināmas no izmantoto būvmateriālu tādām vai citādām īpašībām. Taču jūgendstila būtība vispār nesakņojas iepriekš pieņemtā ārējā formā. Mākslas darba tapšanā jauni būvmateriāli un būvkonstrukcijas ieguva arvien lielāku nozīmi, tie pavēra jaunas iespējas telpas organizēšanā. Arī šis aspekts atspoguļojās tā laika latviešu kultūras teorētiskajā domā: "Nevis vēsturiskos aizspriedumos iestigusī arhitektūra, bet jau tehnikas brīnumu darbi ir uzspieduši tagadnei savu stila zīmogu, caur kuru tā tik lielā mērā atšķiras no agrākajiem izdzisušajiem stila laikmetiem. Arī arhitektoniskās mākslas nozares saņem no šī jaunā avota gan tiešā, gan netiešā kārtā savu formālo izteiksmes veidu. Tiešā kārtā caur mašinēlo izgatavošanas kārtību un caur jaunajiem būvmateriāliem, kā stiklu, dzelzi dzelzsbetonu. Netiešā kārtā caur savu idejisko noteiktību attiecoties uz padziļināto, caur daiļoto lietišķību, saskaņojumu ar mērķi, konstrukcijas principa uzsvēršanu, kuram mēs tagad galvenā kārtā piegriežam savu estētisko vērību.''

                Jūgendstila izvirzīto uzdevumu - lietderīgo pārveidot skaistajā - varēja atrisināt ar ļoti dažādiem, pat būtiski atšķirīgiem paņēmieniem, tāpēc jūgendstilam arī nav izteiktas formu viengabalainības. Paralēli attīstijās cits no cita diezgan atšķirīgi jūgendstila mākslinieciski stilistiskie novirzieni. Tiesa, arhitektūrā no lietišķi dekoratīvajām mākslām ienāca vesela virkne vesela virkne ornamentāli dekoratīvo motīvu. Visai iecienītas kļuva vertikāli stieptas proporcijas, liekti vijīgas vai viļņveidīgas līnijas vai arī precīzi ģeometrizētas formas, kas veidotas kā plaknē, tā arī reljefā, stilizēti augu motīvi, dinamiska ekspresivitāte, asimetrija, akcentēta "mākslinieciska plankuma'' un kontrasta princips. Taču tam visam ir pakārtota nozīme. Jūgendstilā ornaments nav stilu veidojošais faktors.

                Tomēr arhitektūras darinājumu un telpu vispār cilvēks uztver vizuāli, tieši caur ārējo formu, tāpēc ārkārtīgi viegli varēja krist kārdinājumā un ar ārējā arhitektoniskā ietērpa maiņu vien censties pārkāpt slieksni, kas šķir jūgendstilu no eklektisma. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jūgendstils mantoja no eklektisma zināmu dekoratīvismu, tieksmi pēc telpiskās piesātinātības, ko diktēja stilu evolūcijas vēsturiskais pēctecīgums. Ornaments joprojām zināmā mērā bija sinonīms skaistuma jēdzienam.

                Radās celtnes, kuru fasādēs eklektismam raksturīgajā vienmērīgi ritmizētajā kompozīcijā bija sakārtotas ornamentāli dekoratīvas formas un elementi, kas nāca modē līdz ar jūgendstilu, vai arī tipiskas eklektisma celtnes, kuru arhitektoniskajā apdarē vienkārši "ieausti'' atsevišķi jūgendstila ornamentu motīvi.

                Raksturīgi šāda "eklektiskā jūgendstila'' piemēri ir īres nami Rīgā, Vīlandes ielā 11 (1899 - 1900, arh. R. Cirkvics), Tērbatas ielā 86 (1900, arh. H. Šēls un F. Šefels), Baznīcas ielā 4a (1901, arh. K. Pekšēns), Elizabetes ielā 33 (1901, inž. M. Eizenšteins), Vīlandes ielā 2 (1903, arh. R. Cirkvics), Blaumaņa ielā 28 (1903, arh. K. Felsko), K. Barona ielā 13/ 15 jeb Dzirnavu ielā 95 (1904, arh. J. Alksnis), Ventspilī, Pils ielā 40 (1905, arh. R. Frišs), Liepājā, M. Būkas ielā 46 (1902), Dzintaru ielā 18 (1903), Tirgoņu ielā 5 (1905, arh. L. Melvils). Ja Rīgā šajā manierē veidotas vienīgi dzīvojamās ēkas, tad Liepājā arī tirdzniecības nami (tirgus, kā arī tagadējais veikals "Sprīdītis'' Graudu ielā 46) un pat skola (1. vidusskola Ausekļa ielā 9, 1912).

                Visu šo ēku fasādes bagātīgi rotā "moderns'' jūgendstila dekors, skumji nostalģiskas izteiksmes maskas, kurām mati nereti pāraug koku lapotnē, fantastisku zvēru figūras un tamlīdzīgi dekoratīvi motīvi. Gandrīz visur sastopams raksturīgs ornaments ir trīs vai piecas parasti iekārtas līnijas, no kurām vidējā ir vai nu garākā vai arī īsāka par malējām. Šajās līnijās, kas veidotas kā reljefas lizēnas vai arī vadziņas, bieži vien iekārti aplīši.

                Jūgendstila evolūcija dekoratīvi eklektiskā manierē tomēr nevarēja būt produktīva, tā veda acīmredzamā strupceļā. Ne velti jau laikabiedri tai veltīja pamatīgu, pat iznīcinošu kritiku. Tomēr nevar noliegt, ka šodien šīs celtnes šķiet ne tikai impozantas, bet izraisa arī pozitīvu emocionālo iespaidu, ko rada gan augstais detaļu kultūras līmenis un to izpildījuma kvalitāte, gan profesionālisms kompozīcijas dekoratīvajā izveidojumā. To it īpaši var teikt par efektīgo ēku Liepājā, Kūrmājas prospektā 2/4/6 (1908 - 1911), kā arī vairākiem pazīstamā Rīgas arhitekta akadēmiķa H. Šēla un viņa līdzstrādnieka F. Šefela darbiem - ēkām smilšu ielā 8, Ģertrūdes ielā 10/12 (abas 1902) u. c.

                Dekoratīvo formu spēles efektīguma, daudzveidīguma un kompozīcijas virtuozas piesātinātības ziņā neviena celtne tomēr nevar līdzināties civilinženiera M. Eizenšteina darbiem Rīgā - dzīvojamām ēkām Alberta ielā 2 un 2a (1906), 4 un 6 (1904), 8 (1903) 13 (1904), Strēlnieku ielā 4a (1905) un Elizabetes ielā 10a un 10b (1903). To fasādes burtiski pieblīvētas ar visdažādākajiem jūgendstila dekoratīvajiem elementiem, var tikai apbrīnot autora neizsmeļamo fantāziju. Tiesa, M. Eizenšteins daudz ko ir tieši nozīmējis no publicētiem ēku fasāžu paraugiem, kuri nāk no Vācijas. Viņa radītais ansamblis (visas ēkas koncentrētas pavisam nelielā teritorijā, bet Alberta ielā piecas no tām stāv cita citai līdzās) ir patiesi unikāls, taču to nevar nosaukt par raksturīgu ne Rīgas, ne Latvijas arhitektūrai.

                .

                Jūgendstila būtiskākās strukturālās likumsakarības, kuru pamatā ir ēku iekšējās telpiskās uzbūves un tās mākslinieciskā koptēla saistības apzināšana, pamatīgi iesakņojās Latvijas arhitektūrā jau ar pirmajiem stila attīstības soļiem. Dzīvojamo ēku fasādēs izzuda vienmērīga ritmika, logailas kārtoja atbilstoši iekštelpu izkārtojumam tā, lai istabās būtu ērti izvietot mēbeles, logi nebūtu kaktos. Jāpiebilst, ka lauku muižu arhitektūrā šis paņēmiens attīstījās jau eklektisma periodāK. Pēkšēns un E. Laube), Smilšu ielā 2 un Kaļķu ielā 11 (abas 1902, arh. K. Pēkšēns), Kalēju ielā 23 (1903, arh. P. Mandelštams). Visām tām fasādes gan ir vēl bagātīgi ornamentētas un rotātas skulpturāliem elementiem, kas ir vispār raksturīgi agrajam jūgendstilam, taču ornaments te nav primārais, tas nenosaka, bet vienīgi papildina kompozīcijas koptēlu. Ornaments izmantots apmēram tāpat kā rotaslietas, kas pieskaņotas apģērbam.

                Zināmā mērā līdzīgi šīm Rīgas celtnēm, visumā racionālistiski, bet bagāti rotāti ornamentāliem izgreznojumiem jūgendstila darinājumi, kas burtiski apbur ar savu krāšņo formu spēli, citās Latvijas pilsētās parādījās ar zināmu nobīdi laikā. Tādas ir ēkas Liepājā, graudu ielā 44 (1909) un 27 (bijušā viesnīca "Astorija'' un kinoteātris, 1912 - 1913), Republikas ielā 17 (1912, arh. V. Krūmiņš) un Dzintaru ielā 14 un 16 (abas savdabīgi koka arhitektūras pieminekļi), kā arī Daugavpilī, Saules ielā 41, kuras fasāde veidota, izmantojot Leipcigas arhitekta F. Roha izstrādātu fasādes zīmējumu.

                .

                Jūgendstila, tāpat eklektisma laika apbūvē, ir nemazums piemēru, kur arhitekti savās būvēs apzināti centušies izvērtēt vides kontekstu, radīt ansambli. Tā, piemēram, arhitekts V. Bokslafts, 1903, ceļot Lielās ģildes kantoru un dzīvojamo ēku Rīgā, Amatu ielā 4 fasādēs, kas pavērstas pret neogotiskajiem abu ģilžu namiem, ar gotiska rakstura ciļņiem izrotāja logailu apmales, kā arī stūra erkeri, kuru vainago smails tornītis, piešķirot arī šai ēkai kopumā gotisku noskaņu, bet fasādi, kas iziet uz zirgu ielu, veidoja historizētam (orderu eklektismam) tuvās formās, jo šajā ielā turpat līdzās atrodas 18. gs. beigu (virģeru klasicisma) pieminekļi. Izveidojās viena no emocionāli iedarbīgākajām vietām visā Vecrīgas apbūvē V. Brokslafa radīto ēku var uzskatīt arī par eklektisma darinājumu, taču tāds ir tikai pirmais virspusējais iespaids. Ēkas apjomu plastika, silueta dinamisms, logailu kārtojums un atsevišķas apdares detaļas, it īpaši interjera, pilnīgi iekļaujas jūgendstila mākslinieciskajā sistēmā. Iekšējā uzbūve eksterjerā atspoguļojās tieši, telpiski strukturālās kategorijās, nevis asociatīvās formās veidotā apdarē.

                Savukārt arhitekts A. Šmēlings, projektējot īres namu Rīgā, Brīvības ielā 68, sākumā to iecerēja līdzīgu Maskavā vai Pēterburgā izplatītajam t.s. jaunkrievu stila celtnēm. Tomēr galu galā viņš izvēlējās pavisam citu stilistiku, proporcijas, siluetu un apjomu kompozīciju, kas tieši sasaucas ar "Bingnerhofu'' - īres namu, kas atrodas uz pretējā Brīvības un Ģertrūdes ielu stūra - lai radītu, kā viņš pats izteicās, ansambļa noskaņu pilsēttelpā. Zīmīgi, ka A. Šmēlinga celtnei (to uzbūvēja 1903. gadā) visas apdares detaļas ir principiāli atšķirīgas no "Bingnerhofa''.

                "Bingnerhofu'' uzcēla 1900. gadā arhitekta V. Neimaņa vadībā, izmantojot Berlīnes arhitekta A. Grīzekes fasādes skices. Ēkas nosaukums radās par godu vienam no Rīgas namu būves akciju sabiedrības dibinātājiem Ā. fon Bingneram, kurš bija arī šīs būves iniciators. Sabiedrība izvirzīja uzdevumu radīt lētākus dzīvokļus, uzlabojot to plānojuma tipu un labiekārtojumu. "Bingnerhofa'' arhitektūra jūtami atšķiras no Rīgā līdz tam celtajām dzīvojamēkām ar sarežģītāku, iekštelpu funkcijai labāk atbilstošu logailu kārtojumu, fasādēs izceļas erkeri un rizalīti, kurus vainago augsti zelmiņi. Zelmiņu apdarē izmantoti romantiski stilizēti vācu renesanses motīvi. Ļoti ir ornamentāli ciļņi, kas aizpilda ailstarpes starp stāvu pārsegumu līmeņos - motīvs, kas būtiski iespaidoja jūgendstila dekoratīvo paņēmienu tālāko attīstību Rīgas un visas Latvijas arhitektūrāJāpiebilst, ka augstiem trīsstūrveida zelmiņiem Rīgā bija spēcīgs vēsturisks konteksts - tādu bija vēl pietiekami daudz Vecrīgas viduslaiku apbūvē, un daļa no tiem bija apdarināti renesanses vai barokālās formās, bet "Bingnerhofa'' zelmiņu asociācijas ar Melngalvju namu ir acīmredzamas. Kopumā lietas būtībai atbilstošāks šīs ēkas vērtējums radās nedaudz vēlāk. 1905.gadā publicists un kritiķis Ā. Berkholcs rakstīja: "Lai rastos "stila" darinājums, nebūt nav jābūt izmantotam renesanses, rokoko utt. mantojumam. Stilu veido vienkāršība, mērķtiecīgums un, kas ir gandrīz vai vissvarīgāk, pareiza materiālu izmantošana.''

"Bingnerhofa" arhitektūra atstāja jūtamas pēdas jūgendstila attīstībā ne tikai Rīgā, bet arī visā Latvijā. Nostabilizējās jūgendstila mākslinieciski formāls novirziens, ko nosacīti var dēvēt par "romantisko jūgendstilu".

Šai ievirzei visumā atbilstoša nozīmīga celtne gan radās jau vēl pirms "Bingnerhofa". Tā ir Cesvaines pils, kuru uzcēla 1896. gadā pēc Berlīnes arhitektu H. Grīzebaha un A. Dinklāges projekta. Varenā laukakmeņu mūrī veidotā būve "ieaugusi" Vidzemes vidienes paugurainajā ainavā, tā parādās gluži kā mirāža, atklājot skatienam aizvien jaunus un jaunus arhitektonisko formu spēles efektus. Ēkas gleznainā būvmasu kompozīcija no trim pusēm aptver pusatvērtu pagalmu, un te vienlaikus sakopotas gan romānikas, gan gotikas, gan renesanses, gan baroka formas, taču atšķirīgi no eklektismā ierastām. Ārkārtīgi sarežģītais apjomu kārtojums visumā jau atbilst jūgendstila paņēmieniem, turklāt lielākā daļa vēsturisko formu traktētas vispārīgi stilizētā, romantizētā garā.

"Romantiskais jūgendstils" ap 20. gs. pirmās desmitgades vidu kļuva visai raksturīgs pilsētu īres namu arhitektūrā. Šajā ievirzē veidotas, piemēram, ēkas Rīgā, K. Valdemāra ielā 23 (1901, arh. A. Gīzeke, H. Šēls, F. Šefels), Brīvības ielā 12 (1903, arh. K. Pēkšēns, E. Laube), K. Pēkšēna celtie nami Rīgā, Elizabetes ielā 13 un Avotu ielā 1 (1904), Noliktavas ielā 5 (1905) u. c.; Liepājā, Peldu ielā 38 (1902, arh. M. Berči), Kuldīgā, Liepājas ielā 9, Ventspilī, Pils ielā 30 (1901) u. c. celtnes.

Romantiskā ievirzē jūgendstils izplatījās arī individuālo dzīvojamo ēju arhitektūrā. Tā pirmsākumi meklējami jau 19. gs. septiņdesmitajos gados angļu mākslinieka V. Morisa un arhitektu F. Veba un N. Šova daiļradē. Latvijā tipiskas šāda stila villas ir Liepājā, Liepu ielā 27 (1913, Drēzdenes arhitekta G. Jenikes projekts) un Kūrmājas prospektā 16 (1900, arh. P. M. Berči), Cēsīs, Palasta ielā 11 (1911, arh. V. Reslers un H. Johansons) Visās šajās ēkās no vēstures nākušie zelmiņu motīvi, kā arī parasti diezgan bagātā jūgendstila ornamentālā apdare organiski saaug ar sava laika prasību diktētu celtnes māksliniecisko tēlu. Zelmiņi bija arī viens no efektīgākajiem līdzekļiem ēkas plastiskās izteiksmes bagātināšanai. Tas bija īpaši nozīmīgi slēgtajā perimetrālajā apbūvē, kur celtne pilsēttelpā lielākoties uztverama tikai ar vienu fasādi.

.

Zināmā mērā stateniskums ir tīri formāls kompozīcijas paņēmiens. Tas sasaucas ar iemīļotajām un izplatītajām jūgendstila formu proporcijām gandrīz vai visos mākslu vizuālo veidos. Bez tam vertikālas būvformas asociējas arī ar gotiku, bet jūgendstils viduslaiku arhitektūra (tieši gotikā) saskatīja lietišķuma, formu loģikas un racionālisma iemiesojumu. Tik tiešām, gotikā viens no galvenajiem mākslinieciskās izteiksmes nesējiem ir noteiktā būvmateriālā realizēta telpiskā konstrukcija. Arī jūgendstila celtnēs stateniskumam bija savs racionāls kodols: forma sasaucas ar funkcijas diktētajām celtņu telpiskās struktūras īpatnībām. Sevišķi tas attiecas uz daudzstāvu dzīvojamajām ēkām, kurās citas virs cita atrodas stāvi ar identisku plānojumu. "stateniskajā jūgendstilā" racionālistiskās tendences ieguva viskonsekventāko izpausmi. Šis novirziens ir arī viens no visizplatītākajiem daudzu Latvijas pilsētu (izņemot Latgales) arhitektūrā. It īpaši Rīgā.

Viena no pirmajām ēkām, kuras fasādē uzsvērts kompozīcijas vertikālisms, ir īres nams Rīgā, Lāčplēša ielā 18 (1906, arh. J. Alksnis). Tā fasādē, it īpaši zelmiņos, vēl saglabājies ļoti grezns, ekspresīvs ornamentālais rotājums, kas uztverams jau pa gabalu. Bagātīgi ornamentēta ir arī uzsvērti stateniskās formās komponētā ēkas Baznīcas ielā 3 (1907, arh. F. Šefels) fasāde, taču te jau ornaments uztverams tikai tuvplānā, vērīgāk ielūkojoties. A. Leitnera velosipēdu fabrikas Brīvības ielā 139 (1907, arh. V. Bokslafs) fasādē ornaments parādās tikai delikāta pērēju virknes motīva veidā vadziņās, kas paceļas no otrā stāva līdz pat dzegai.

Ornaments fasādēs var arī nebūt nemaz, kā, piemēram, īres namiem Rīgā, Ģertrūdes ielā 54 (1909) un Antonijas ielā 13 (1910, abiem arh. A. Vite), Vidus ielā 11 (1909, arh. K. Pēkšēns), Miera ielā 3 (1912, arh. A. Šmēlings ar līdzstrādniekiem).

Šajā stilistikā iekļaujas arī skola Zeļļu ielā 4 (1910, arh. R. Šmēlings) un trīs ēkas, ko Rīgā uzcēla pēc pasaulslavenu arhitektu projektiem. Tie ir divi ražošanas

apvienības VEF korpusi, kas celti pēc P. Bērensa projektiem - pagalma ar torni (1913, F. Zeiberliha būvvadībā) un Brīvības un Bērzaunes ielu stūrī (1914, F. Šefela būvvadībā; jumta stāvs nav realizēts), kā arī bijušā Pētera baznīcas pastorāta ēka Vaļņu ielā 20 (nojaukta pēc 2. Pasaules kara, celta 1910. gadā B. Bīlenšteina vadībā pēc H. Van de Veldes projekta).

Visu šo ēku ārējā veidolā skaidri jaušama iekštelpu telpiskā struktūra. Bankām sabiedriskās telpas parasti atradās divos apakšējos stāvos, bet augšstāvos - dzīvokļi, kantoru namiem vienu vai divus apakšējos stāvus aizņēma veikali. Tas arī atspoguļojas fasāžu perforācijā ar lieliem iestiklojumiem apakšējā un "parastiem" logiem augšējā daļā. Arhitektoniski ļoti izteiksmīgajā ēkā Grēcinieku ielā 8 (1911, arh. P. Mandelštams) trīs apakšējos stāvos atradās tirdzniecības telpas, divos augšējos - dzīvokļi. Šī valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa izskats gan tika izkropļots 1985. gadā, kad daļēji aizmūrēja lielās, filigrāni izstiklotās vitrīnas un iebūvēja logus ar rupjiem, ļoti bieziem impostiem.

Tipiski "stateniskā jūgendstila" pieminekļi ir pretalkohola biedrības "Ziemeļblāzma" nams Vecmīlgrāvī (1910, celts pēc sabiedriskā darbinieka un filantropa A. Dombrovska idejas un par viņa līdzekļiem), ēkas Cēsīs, Rīgas ielā 20 (1913), Jelgavā, Akadēmijas iela 28, Ventspilī, Kārļa ielā, Kuģinieku ielā 2 un Pils ielā 54 (1911, inž. R. Frišs), Kuģinieku ielā 7 (1911, mūrniekmeistars E. Vitomskis), Kuldīgas ielā 15 (1910, mūrniekmeistars E. Bauls) un 17 (1911, E. Vitomskis). Visai savdabīga ir divu pēdējo ēku būvvēsture. Ēku Kuldīgas ielā 15 vainago vizuāli efektīgs, ar reljefām, plastiski liektām jūgendstila līniju joslām rotāts zelminis, taču projektā precīzi tāds bija paredzēts kaimiņu namam Kuldīgas ielā 17. Celtniecības laikā abas ēkas it kā apmainījās iecerētajiem zelmiņiem. Acīmredzot šī "kaimiņu būšana'' varēja notikt arī tāpēc, ka abi projektu autori un vienlaicīgi arī būvuzņēmēji bez tam bija arī kolēģi pilsētas būvvaldē.

                Ārpus Rīgas visvairāk "stateniskā jūgendstila'' celtņu ir Liepājā: īres nami Kuršu ielā 17 (1908, arh. M. Berči) un 21 (1910, arh. M. Berči; šīs ēkas kāpņu telpā ir unikāli, oriģinālā saglabājušies jūgendstila figurālie gleznojumi), Graudu ielā 34 (ap 1910), Pasta ielā 1 (1912), Graudu ielā 45 (1913, inž. Č. Karrs; šai ēkai, kuras divos apakšējos stāvos bija veikali, izkropļota fasāde, aizmūrējot vitrīnas) un 36/38 (1913, arh. M. Berči), Komunālā ielā 18 (1913), Kuršu ielā 32 (1914), Klaipēdas ielā 6 (1914) u. c., kā arī teātris Teātra ielā 4, kuru uzcēla 1909. Gadā pēc Drēzdenes arhitektu V. Losova un M. H. Kīnes projekta E. Strandmaņa vadībā.

               

NOBEIGUMS

Jau 19. gs beigās Latvijas arhitektūrā parādījās jauni eklektismu noliedzoši konstruktīvā un dekoratīvā risinājuma principi, kuri sekmēja jūgendstila attīstību, piemēram, dzīvojamā ēka Rīgā, Audēju ielā 7/9 (1899. g., arh. A. A. Ašenkampfs). Celtņu arhitektoniskais veidols tika pakārtots plānojuma struktūrai, izlietoti citi materiāli - metāls, dzelzsbetons, keramika. Jūgendstils 20. gs. sākumā un līdz pat 1914. Gadam plaši izplatījās Rīgas īres namu arhitektūrā. Jūgendstila attīstībā vērojami vairāki virzieni. To vidū izceļas divi. Pirmā pamatā ir Rietumeiropas jūgendstils, piemēram, Alberta ielas apbūve Rīgā (1903. - 1908. g., inž. M. O. Eizenšteins). Šim virzienam raksturīga cieša saikne ar eklektismu, bagātīgs fasāžu dekors. Otrs virziens pamatojas uz nacionālā romantisma monumentālās arhitektūras formu un latviešu etnogrāfisko motīvu saliedējumu, piemēram, latviešu arhitektu K. Pēkšēna, A. Vanaga un E. Laubes daiļrades posmi. "Nacionālā romantisma'' ēkām īpaši uzsvērts jumta siluets, fasāde bagātināta ar erkeriem, mezonīniem, apdarē plaši izmantoti dabiskie materiāli un dažādas to kombinācijas.

                Jau ap 1910. gadu jūgendstila arhitektūrā sāka dominēt racionālā ievirze, kas balstījās tikai uz arhitektoniskiem izteiksmes līdzekļiem. Kompozīcija kļuva stingra, ģeometriski precīza, dominējoša ir pati būvmasa, apjomu plastika, fasāžu virsmu fakturējums un tonālais risinājums. Paralēli izplatījās arī vertikālisma tendences. Ēkas ieguva slaidus augstus erkerus, rizalītus, stāvus zelmiņus, stūru torņus. Lizēnas un pilastri apvienoja vairākus stāvus. Racionālās ievirzes redzamākie pārstāvji bija arhitekti V. Bokslafs, R. Šmēlings. Ap 1910. gadu paralēli jūgendstilam sāka attīstīties jauns virziens - neoklasicisms, kura iedīgļi bija vērojami jau pašā gadsimta sākumā. Neoklasicisma garā Rīgā celts Rīgas Latviešu biedrības nams (1909. g., arh. E. Laube, E. Pole), Rīgas amatnieku krājaizdevu banka K. Barona ielā 14 (1910. g., arh. E. Pole) un citas ēkas.

                Latvijas laukos jūgendstila arhitektūrā plašāk izplatīts bija racionālais virziens, piemēram, kungu mājas Bātā (1907. - 1908. g.), arh. V. Reslers un G. Berči), Lakšos (1900. Gadi, arh. V. Bokslafs) un citur. Racionālā jūgendstila ietekme jūtama arī to ēku arhitektūrā, kuras tika celtas vēl retrospektīvisma garā. To būvapjoms ir asimetrisks un dekora formas sakņojas vienā no vēsturiskajiem stiliem, piemēram, muižas pils Veckārķos (1912. g.). Šī īpatnība vērojama arī Rīgā vairāku sabiedrisko ēku celtniecībā gadsimta pirmajā desmitgadē, piemēram, Biržas komercskola (1902. - 1905. g., arh. V. Bokslafs), Mākslas muzejs (1903. - 1905. g., arh. V. Neimanis).

                Jūgendstila periods, it sevišķi Rīgas arhitektūrā, bija ļoti nozīmīgs latviešu mākslas dzīvē. Šajā laikā pilnveidojās vietējā, nacionālā arhitektūra un māksla, tās tradīcijas, kuras tālāk tika izkoptas 20. - 30. gados.

Izmantotā literatūra:

1. Dzimtenes Vēstnesis. 1910. gada 11. jūnijā.

2. J. Krastiņš. Latvijas republikas būvmāksla. 1992.

3. Skaidrīte Cielava. Arhitektūras stili Latvijā. 1998.

4. Latvijas Arhitektūra 93` izdevniecība Baltika. 1993.

5. Laube E. Par būvniecības stilu // Zalktis. 1908. Nr. 4.

6. Asars J. Mākslas amatniecība // Kopotie raksti.1. Sējums

7. J. Krastiņš, J. Strautmanis, J. Dripe. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. 1998.