Kārļa Zāles pieminekļi

 

Mežciema pamatskolas

6.a klases skolnieces

Dārtas Gāteres

Zinātniskais darbs

“Kārļa Zāles pieminekļi”

2000.gada 20.martā.

Darba vadītājs: Ligita Straube.

 

Kārlis Zāle.................................................................................... 4

Brāļu kapi.................................................................................... 8

Brīvības  piemineklis.................................................................. 9

Izmantotās literatūras saraksts............................................... 11

 

Kārlis Zāle.

…jaunietis no Liepājas

Cepuri šai vietā noņem.

Kādu brīdi ­ stāvi kluss.

Klausies sirdī. Klausies Dievā.

Vēro ­ dzīvos akmeņus. Akmens

runu runā.

Akmens ­ Dievu lūdz…

(L.Breikšs)

                     Viņa tēvs būvstrādnieks Fricis Zālīte bijis vidēja auguma, reti spēcīgs, ar dzelzs veselību. Darbu darījis ar lielu pienākuma apziņu, atdodams tam visu sirdi. Bet pēc brīža varējis visu pamest, dzīrot ar draugiem, neraizējoties par rītdienu. Ābols tālu no ābes nekrīt. Tāds bija arī Friča dēls Kārlis. Latvijas lepnums. No mātes rucavietes Ilzes jaunais mākslinieks mantojis rosīgu, bagātu fantāziju, spēju tēlaini tvert dzīvē novēroto.

Daudzās līdzšinējās publikācijās tiek minēts, ka Kārlis dzimis Kuldīgas apriņķī, Kursīšu pagastā (tagad Saldus rajonā) mūsu tautai svētā datumā ­ 18.novembrī. Starp citu, tā savos iesniegumos apliecina pats tēlnieks. Taču sen ir pierādīts, ka tās ir kļūdainas ziņas. Patiesībā Fricis Zālīte bija uz laiku sadabūjis labu darbu Mažeiķos. Tur arī 28.oktobrī bezgala laimīgais tēvs sagaidīja dēlu. Mažeiķos valdošā bija katoļu konfesija, bet Zāles dzimtā visi luterāņi. Tāpēc nebūtu jābrīnās, ka pašlepnais būvstrādnieks veda savu mantinieku uz Kurzemi un kristīja dēlu Griezes baznīcā. Par to liecina mācītāja Titelbaha ieraksts draudzes grāmatā. Mažeiķiem, jādomā, Kārļa Zāles dzīvē bijis gadījuma raksturs, tāpēc arī varbūt jaunais talants vēlāk rakstīja iesniegumos Kursīšus, no kurienes nācis viņa mīļotais tētis. Varbūt?

Pilnīgas konsekvences trūkst par tēlnieka uzvārda rakstību. Dzīves sākumā jaunais liepājnieks ir Zālīte, tad lieto abus uzvārdus Zālīte-Zāle. Skulptors Kārlis Jansons atceras, ka Kārlim Zālīte nav paticis ­ tāds "maziņš" neesot atbildis viņa ambīcijām. Brīvās Latvijas laikā Kārlis ir tikai Zāle, bet pie tēva uzvārda atgriezies īsi pirms nāves, jau vācu okupācijas laikā. Jo, iebridis dziļi, dziļi dzīves rudenī, cilvēks no jauna iemīl bērnību. Kļūst pieticīgs.

Pagājušā gadsimta beigās Liepāja pārdzīvoja saimniecisko bumu. Cars Nikolajs II cēla kara ostu. Kanāls, kas dalīja Liepāju, bija pilns ar tirdzniecības kuģiem. Ostas rajonā pāriet Lielo ielu grūti ­ visur ormaņi ar precēm. Liepājas ielās varēja redzēt visādus ļaudis: gan krievu zābakos, vīzēs, gan ķīniešu zīda svārkos un melnām, spīdīgām garām bizēm, gan turkus ar sarkanām micēm galvā (turkiem piederējusi smalkmaizīšu ceptuve Graudu ielā), gan nēģerus un portugāļus. Tad tapa arī izcilā arhitekta Paula Berči celtnes, un būvstrādniekam Fricim Zālītem darbs gāja no rokas. Dzīve cerību pilna, pat tik mierīgā ieliņā kā Klusā, kur mitinājās Zālīšu ģimene.

No 1896. līdz 1900. gadam Kārlītis mācījās J.Zelmaņa zēnu elementārskolā, Kungu ielā 25. Puišelim ar mācībām neveicās ­ tas process likās vienmuļš, garlaicīgs, apnicīgs. Būdams spēcīgs draiskulis, Kārlītis šad tad iekaustīja savus klases biedrus. Mātei Ilzei par šausmām viendien jauno talantu Zelmaņa kungs padzina, izslēdza no skolas.

Zēnam labāk patika tēva amats. Viņš stundām ilgi vēroja, kā tēva veiklajās rokās māls un ģipsis pārvērtās arhitektūras detaļās. Jau divpadsmit gadu vecumā Kārlītis šķūnītī no māla veidoja eņģelīšus un rozītes. Kaimiņu puisis, vecāks zēns, tos pārdevis Pētertirgū. Tiesa, naudu paturot sev. Jaunais talants nav apvainojies, bet priecājies par to, ka viņa darinājumus ņem pretī.

Pirmā Kārļa Zālītes darbavieta bija pie būvuzņēmēja Gustava Rīges, toreiz Nikolaja, tagad Republikas ielā 11. Mūsu gadsimta sākumā tur esot bijis ap 120 strādnieku. Mācekļa alga Kārlim likusies trūcīga, tāpēc kopā ar draugu Žani Munski piepelnījušies, strādājot ostā par "nešukiem", sapelnīto naudu galvenokārt noēdot kūkās un konfektēs.

Gadiem ejot, Kārli jau varēja satikt ostmalas krodziņos, izmēģinot rokas kautiņos. Pilsētas parkā darbojās ceļojošais cirks, kur profesionāls cīkstonis Ābergs Lūrihs jeb "Melnā maska" aicināja gribētājus no publikas izmēģināt spēkus. Jaunais liepājnieks nekautrējās, bet mājās atgriezās ar "samīcītiem" sāniem.

Liepājas Vēstures un mākslas muzejā glabājas Kārļa Zāles jaunības dienu fotoattēls, uzņemts 1909.gadā. Pēc R.Priedes atmiņām, jaunais liepājnieks bijis stalts puisis, platiem pleciem. Vienmēr jautri smaidījis, cerot to pašu saņemt pretī.

Vēl šodien Kūrmājas prospektā mēs redzam jaunā tēlnieka veikumu ­ Vēstures un mākslas muzeja dekoratīvo betona žogu. Toreiz celta tikusi neogotiska stila savrupmāja, kurai nepieciešama attiecīgi skaista sēta. Strādājuši abi ­ tēvs un dēls. Par to, ka darbs paveikts godam, katrs var pārliecināties arī vēl šodien ­ tēlnieka 110.jubilejas reizē. Laika zobs maz ko sabojājis.

Paretam Kārlis tolaik ir sastopams arī pilsētas teātrī. Pēc izrādēm teātra bufetē izraisījās dzīvas pārrunas. Jaunais talants klusēja, tēloja pieklājīgu, solīdu skatītāju. Taču tas viss esot izskatījies pārspīlēti, smieklīgi, draugi ar zobagalīgām piezīmēm neesot kautrējušies.

Lasīt Zāle toreiz nemīlēja. Iemānīt viņam grāmatu esot bijis pagrūti. Cita lieta ­ dzīva dzīve, raits tīkams darbs. Toties teātrī tika iepazīta aktrise Anna Marija Briede. Atnāca lielā mīlestība. Patiesā, vienīgā, uz visu mūžu. 1912.gada 4.septembrī Liepājas Svētās Annas baznīcā, turpat, kur kādreiz Fricis un Ilze, notika laulības. Baznīcas rakstos Kārlis Zāle dēvēts par mākslinieku tēlnieku, jo nobeigumam jau tuvojušās mācības Kazaņas mākslas skolā.

Izšķirties par mācībām Krievijā palīdzēja Rūdolfs Priede. Vēlākais gleznotājs, scenogrāfs, grafiķis, Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas skolotājs, kurš pats gadu bija mācījies Penzā. Tas bija drūmais 1909.gads. Visa cieņa aptiekaram Ā.Kēnigam par materiālo palīdzību. Acīmredzot novērtējis jaunā liepājnieka talantīgumu.

Kopā ar Kārli Zāli Kazaņā mācījās vēl viens liepājnieks ­ Ernests Štālbergs. Abi, cienot viens otru, arī kopīgi radīja trīsdesmitos gados skaistāko pieminekli Ziemeļeiropā. Trīs zvaigznes debesīs. Tēvzemei un Brīvībai.

Ikvienu izklāstu ir svarīgi ne tikai laikus sākt, bet arī pabeigt. Proti, tad, kad par Kārļa Zāles dzīvi Liepājā divdesmit gadu garumā ­ īsumā pastāstīts ir viss. Tikai gribu piemetināt, ka zobārste V.Liepiņa, kura pašreiz dzīvo Klusā ielā 4, vairākkārt lūgusi sakārtot šo mazo, jauko Liepājas ieliņu. Protams, piedaloties arī ar saviem līdzekļiem. Pilsētas domē dzirdīgas ausis neesot rastas. Bet varbūt tā ir pat labāk? Saglabājusies tā pati aura, kas toreiz ­ gadsimta sākumā.

Sākoties Atmodai, Liepājā tapa arī projekts piemineklim ­ Kārļa Zāles galva. Nolūkoja pat vietu ­ skvēriņā, blakus tehnikumam, K.Valdemāra ielā. Bet tad, kad lielās cerības nomainīja skumjais optimisms ar vilšanās piegaršu, kļuva skaidrs ­ senās slavenības vairs nav modē. Šādām lietām trūkst "piķa". Viss iztērēts priekšvēlēšanu balagānā.

Mūža beigās, lielos darbus pabeidzis, K.Zāle no bohēmieša kļuva par puritāni. Tuberkuloze... Baigā gadā, tavi brīnumi, Sibīrija izpalika. Tad atnāca Ādolfs. Tad arī Nāves enģelis ­ Inču kalna "Atvasītēs". Noglāstīja galvu, samtaini čukstot: "...aizmirsti pagātni, tiecies uz priekšu. Tu pārāk ilgi dzīvo ārpus Dzimtenes, laiks doties mājup..."

Brāļu kapi

Brāļu kapi ir izcils tēlniecības, arhitektūras un dārzu mākslas sintēzes paraugs, vienlaikus arī Modernās kustības ideju izpausme. Karavīru kapsēta sākta veidot I pasaules kara laikā pēc dārzu arhitekta Andreja Zeidaka plāna. 1923.gada konkursā par labāko atzina tēlnieka Kārļa Zāles projektu.

Kā arhitektu darbā Brāļu kapu komiteja aicināja profesoru Pēteri Federu, kuram pieder ansambļa telpiskās organizācijas ideja. Celtniecībā līdzdarbojās arī arhitekts Aleksandrs Birzenieks. Brāļu kapi sastāv no trim daļām: ievada ar vārtiem un liepu aleju, paaugstinātas terases ar mūžīgo uguni un kapulauka ar Mātes - Latvijas tēlu noslēgumā.

Ansambli vieno visās tā daļās - skulptūrās, atbalsta sienās, iesegumos pielietotais vietējais materiāls - Allažu šūnakmens.

       Rīgas Brāļu kapu ansamblis ir kļuvis par prototipu vairākiem līdzīgiem ansambļiem Eiropā, piemēram, pēc II pasaules kara būvētajiem Piskarjovas kapsētai Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) un Padomju karavīru kapiem Berlīnē, Treptovā.

brīvības  piemineklis

“Tur pateikts viss. Tur ir Latvija, tur ir četri valsts pamati. Strādnieks. Zemnieks. Karavīrs. Zinātnieks. Tur ir Lāčplēsis. Un Vaidelotis. Nu itin viss. Tā mītiskā un reālā pasaule kopā.”
        (Jānis Siliņš)

       Par neapstrīdamu Latvijas neatkarības simbolu kļuvis Brīvības piemineklis galvaspilsētā Rīgā. Tas būvēts no 1931. līdz 1935.gadam par tautas saziedotajiem līdzekļiem. Pieminekli veidojis latviešu tēlnieks Kārlis Zāle. Monumenta pamatā esošās skulpturālās grupas ilustrē atsevišķus nozīmīgus brīžus Latvijas vēsturē, bet pieminekļa smaile noslēdzas ar "Brīvības tēlu” – sievieti , kas simbolizē Latvijas suverenitātes ideju. Pie Brīvības pieminekļa pakājes nekad netrūkst ziedu, kas te tiek nolikti dziļā cieņā pret tiem, kas veidojuši valsti un neatkarības cīņu laikā upurējuši savu dzīvību nacionālas valsts un tautas labklājības labad.

       Pieminekļa iekšpusē ir dubulta dzelzsbetona konstrukcija. Problēmas ir ar  ārējo daļu, uz kuras balstās smagas akmens skulptūras. Betons korodē, armatūra korodē un konstrukcija kopumā zaudē savu stiprību. Šim procesam nekontrolēti turpinoties, konstrukcija kādā brīdī var sagrūt. Tāpat metāla enkuri, kuri stiprina gan apšuvuma akmens plāksnes, gan skulptūru blokus, korozijas rezultātā ir pārvērtušies par tieviem “matiņiem”. Tie vairs netur gandrīz neko. Šķiet, ka skulptūras šobrīd turas tikai ar savu svaru. Viskritiskākā stāvoklī ir divas no trim kolonām, kas balsta Lāčplēša tēlu. Tajās ir parādījušās nopietnas plaisas. Steidzami būs jāveic esošo balstu restaurācija vai to aizstāšana ar jauniem balstiem.

Starp betona konstrukciju un ārējām akmens plāksnēm būtu jābūt javai, bet, pēc CAPCIS pētījumiem, tā ir izskalota. Jau 1937.gadā bija vērojami šādi javu izskalojumi, un toreiz caur betonā izurbtiem caurumiem pildīja iekšā jaunu javu. No ārpuses skatoties, šķiet, ka piemineklis ir monolīts akmens veidojums. Grūti iedomāties, ka tajā ir telpas ar sarežģītas konfigurācijas dzelzsbetona konstrukcijām, kuru atsevišķās daļās uzkrājas no ārpuses iekļuvušais ūdens, veidojot gadalaikos ļoti mainīgu, nelabvēlīgu mikroklimatu. Viens no betona koroziju veicinošiem faktoriem ir ūdens, kas iekļūst iekšpusē caur akmens saduršuvēm, caurumiem betona konstrukcijā un cauri pašam betonam. Karstā laikā uzkrājušais ūdens rada kondensātu, bet ziemā tas pamatu šahtās sasalst, arī sienas apledo. Šie procesi visu laiku grauj pieminekli no iekšpuses. Uzsākot iekšējo konstrukciju restaurāciju kā seku likvidēšanu, paralēli jānovēro koroziju izraisošie cēloņi - jārestaurē ārējā akmens apšuvuma šuves, lai ūdens nevarētu turpmāk iekļūt pieminekļa iekšpusē.

Terase nav tieši konstruktīvi saistīta ar obeliska konstruktīvo karkasu. Tās ir divas neatkarīgas konstrukcijas. Restaurējot terasi, tiks veikts arī tās lietus ūdens kanalizācijas sistēmas remonts. Pašlaik, nesavācot lietus ūdeni terases augšējā iesegumā, tas nokļūst pamatu konstrukcijās. Terase ir arī nosēdusies, jo piemineklis būvēts pa daļai uz aizbērta viduslaiku nocietinājuma grāvja, pa daļai uz ravelīna. Celmiņa birojs ir veicis grunts izpēti un konstatējis, ka terases tālākā sēšanās vairs nenotiek. Terases deformācijās visvairāk redzamās pie galvenajām uzejas kāpnēm. Terase ir jāpaceļ∫uz augšu, bet, lai to izdarītu, ir jāizjauc viss terases akmens apšuvums un tās jāpārliek uz atbilstošām projekta atzīmēm. Pēc apšuvuma noņemšanas tiks pilnīgi apsekotas terases iekšējās dzelzsbetona un āra konstrukcijas un izstrādāts to restaurācijas - remonta projekts. Vissarežģītākais darbs būs akmens apšuvuma atjaunošana, tāpēc viss tiek ārkārtīgi rūpīgi plānots. Akmeņi ir arī jānotīra un to saduršuves pēc montāžas jāizšuvo.

Arī neizbūvētais laukums ir pārvērsts par strīdus jautājumu, kaut gan manā izpratnē tas nav pamatoti. Tā ir mūsu sabiedrības attieksme pret pieminekli, pret tēlnieku Zāli, pret arhitektu Štālbergu, viņu projektu un Brīvības pieminekļa komitejas darbu.

 

Izmantotās literatūras saraksts

       1.internets

       2. " Latvijas vēsture, kultūra, daba. Rīga, Lated "

       3. © J.Krastiņš, J.Lejnieks, Z.Redberga © Mantojums - RĪGA, 1998

       4. I.Burāne. R., 1989