TIESĪBU TEORIJAS UN POLITOLOĢIJAS KATEDRA
REFERĀTS
JURIDISKĀ ATBILDĪBA, VAINA
UN SODS
Rīga 1999
SATURS
Ievads.................................................................................
3.
1.Juridiskās atbildības, vainas un soda jēdziens................ 5.
2. Juridiskās atbildības veidi..............................................14.
3. Vaina - juridiskās atbildības nepieciešams nosacījums16.
4. Sods - juridiskās atbildības neatņemams elements.......21.
5. Vaina un sods - divi cieši saistīti jēdzieni.......................24.
Nobeigums.......................................................................26.
IEVADS
Kamēr vien cilvēks ir
dzīvojis organizētā sabiedrībā, tajā ir pastāvējušas zināmas normas katra
indivīda rīcībai un uzvedībai, kā arī atbildības kritēriji par šo normu
pārkāpšanu. Pilnveidojoties sabiedrībai, kļūstot sarežģītākām sabiedriskajām
attiecībām, izveidojās tiesību un pienākumu sistēma, kurai attīstoties un
pilnveidojoties radās vajadzība pēc zinātnes, kura varētu pētīt, sistematizēt
un attīstīt tālāk minētos procesus. Šāda zinātne ir Vispārējā tiesību teorija.
Viens no jautājumiem ko pētī šī zinātne ir juridiskā atbildība, jo, ja pastāv
tiesību un pienākumu sistēma, pastāv arī atbildība par šīs sistēmas pārkāpumu.
Attīstītās valstīs, kur nodibinājusies stabila tiesiskā kārtība, juridiskās
atbildības institūtam varbūt nebūtu jāpievērš tik liela uzmanība kā Latvijas
Republikā. Taču LR, atjaunojot neatkarību, praktiski no jauna radot lielāko
daļu likumu, daļu no tiem burtiski kopējot no attīstītajām valstīm, kuriem
patiesībā mūsu sabiedrība vēl nav gatava, kā arī nepārtraukti mainoties šiem
likumiem un normatīvajiem aktiem, pastāvot visaptverošai korupcijai, ir radies,
varētu teikt, tiesisks haoss, kurā juridiskā atbildība kļuvusi traktējama katrā
atsevišķā gadījumā savādāk, atkarībā no tiesībpiemērojošo institūciju goda
prāta un atšķirīgajām iespējām. Par iepriekš minētā patiesumu var
pārliecināties vērojot notikumus Latvijas Republikā, kur ar brīvības atņemšanu
tiek notiesāts bada mākts zaglis, kurš veikalā nozadzis pārtiku, tajā pat
laikā, kad visā Latvijā pazīstami organizētās noziedzības līderi atrodas
brīvībā, tāpat kā lielākā daļa no tiem, kas savā laikā no valsts izkrāpuši
miljonus, izmantojot, iespējams, speciāli radītas nepilnības likumos,
legalizējuši salaupīto un tagad sabiedrībā ieņem cienījamu biznesmeņu un
politiķu statusu.
Visu augšminēto ņemot
vērā, juridiskās atbildības tēma autoram likās pietiekami interesanta un
aktuāla, lai tajā iedziļinātos sīkāk un mēģinātu par to uzrakstītu referātu.
JURIDISKĀS ATBILDĪBAS, VAINAS UN SODA JĒDZIENS
Juridiskā atbildība,
būdama viena no tiesību sistēmas sastāvdaļām, pilda tajā svarīgas funkcijas.
Ar juridisko atbildību
saprot “valsts piespiešanas piemērošanu tiesībpārkāpējiem par izdarīto
tiesībpārkāpumu, kam ir personisks, mantisks vai organizatorisks raksturs un
kas paredzēts tiesību normās.”[1]
No šīs definīcijas izriet,
ka juridiskā atbildība vienmēr ir saistīta ar valsts piespiešanu, kā arī
neizdevīgu seku iestāšanos tiesībpārkāpējam personiska, mantiska vai
organizatoriska rakstura veidā. Valsts piespiešana izpaužas tādējādi, ka valsts
nosaka atbildības mērus tiesību normās, kuru realizāciju visos gadījumos
nodrošina ar valsts piespiešanu. Atbildību piemēro uz to speciāli pilnvarotas
valsts institūcijas vai amatpersonas.
Valsts piespiedu raksturs
izpaužas arī tādējādi, ka tiesībpārkāpuma gadījumā, neatkarīgi no personas
vēlmes un gribas, iestājas juridiskā atbildība.
No definīcijas izriet arī,
ka juridiskā atbildība var iestāties pie noteiktiem nosacījumiem, tas ir:
- juridiskā atbildība iestājas tikai par izdarītu tiesībpārkāpumu,
prettiesisku darbību, uzvedību, bet nekad par personas domām;
- persona var tikt sodīta tikai tajā gadījumā, ja ir notikusi prettiesiska darbība
vai bezdarbība, ja personas domas ieguvušas ārēju izpausmi;
- par tiesībpārkāpumu jābūt paredzētai juridiskai atbildībai.
Ja nav paredzēta par tiesībpārkāpumu juridiska atbildība, nevar runāt par
personas, pārkāpēja vainu.
Tāpat juridisko atbildību
raksturo nelabvēlīgu seku radīšana tiesībpārkāpējam. Šo noteikto labumu
atņemšana ir kā dabiska valsts reakcija uz kaitējumu, ko tiesībpārkāpējs
nodarījis tai, sabiedrībai vai atsevišķai personai. Negatīvās sekas var būt:
1) personiska rakstura ( piem. brīvības atņemšana )
2) mantiska rakstura ( naudas sods )
3) organizatoriska ( aizliegums ieņemt noteiktu amatu )
Juridiskā atbildība iestājas tikai par izdarītu tiesībpārkāpumu. Taču pirms
tiesībpārkāpēju saukt pie atbildības, nepieciešams noskaidrot vai nav apstākļi,
kas izslēdz juridiskās atbildības iestāšanos, jo likumdevējs ir paredzējis
vairākus gadījumus, kad tiesībpārkāpēju nesauc pie atbildības par nodarīto -
nepieskaitāmība, nepieciešamā aizstāvēšanās, galējā nepieciešamība, aizturēšana
nodarot personai kaitējumu, attaisnojams profesionālais risks un noziedzīgas
pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšana.
Joprojām ir strīdīgs
jautājums, no kura brīža var runāt par juridisko atbildību. Pastāv uzskats, ka
juridiskā atbildība iestājas no tiesībpārkāpuma izdarīšanas brīža, taču tas
neatrod pamatu likumdošanā. Paiet zināms laiks līdz tiesībpārkāpumu, saskaņā ar
normatīvajiem aktiem, oficiāli konstatē
uz to pilnvarota valsts institūcija. Nevar par tiesībpārkāpumu iestāties
juridiska atbildība no izdarīšanas brīža, jo: pirmkārt - jākonstatē pats fakts,
vai tas ir tiesībpārkāpums; otrkārt - jākonstatē tiesībpārkāpējs un tā vainas
pakāpe; treškārt - valsts pilnvarotai institūcijai jāpiemēro par pārkāpumu
atbilstošs sods. Tikai izejot visas šīs trīs stadijas, es domāju, var būt runa
par juridiskās atbildības iestāšanās brīdi.
Iepriekš
minētais rod apstiprinājumu arī LR likumos:”... nevienu nedrīkst atzīt par
vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nevienam nedrīkst uzlikt
kriminālsodu citādi kā ar tiesas spriedumu un saskaņā ar likumu.”[2]
Juridiskā atbildība kā jebkurš cits tiesību institūts
balstās uz noteiktiem principiem. Pie galvenajiem principiem pieskaitāmi:
1) Likumības
princips. Šis princips realizējas stingrā likuma ievērošanā jebkurā sfērā.
To vai citu juridiskās atbildības veidu, sodu drīkst piemērot tikai ar likumu
uz to īpaši pilnvarotas institūcijas tikai tad, ja personas vaina ir pietiekoši
pamatota, kā arī tiesībpārkāpuma fakts ir konstatēts kā objektīva īstenība.
2) Taisnīguma
princips. Juridiskās atbildības apjomam jābūt samērīgam pret izdarīto
tiesībpārkāpumu, tā smagumu. Par vienu tiesībpārkāpumu var piemērot tikai vienu
sodu, kas nepazemo personas cieņu.
3) Savlaicīguma
princips. Juridiskā atbildība savu audzinošo funkciju izpilda tikai tad, ja
tā iestājas savlaicīgi pēc izdarītā tiesībpārkāpuma. Tāpēc likumā ir noteikti
konkrēti termiņi pēc kuru iztecēšanas iestājas juridiskās atbildības noilgums.
4) Soda neizbēgamības princips.
Šis princips ir viens no galvenajiem juridiskās atbildības efektivitātes
kritērijiem. Soda audzinošā nozīme nav tik lielā mērā atkarīga no soda smaguma,
cik no soda neizbēgamības. Ideālā variantā neviens tiesībpārkāpums nedrīkstētu
palikt neatklāts un vainīgās personas nesodītas, taču reālā dzīve rāda ka tā
diemžēl nav.
5) Humānisma princips. Šis princips
spilgti izpaužas likumdošanā, kura nosaka juridisko atbildību, kā arī
institūciju darbībā, kas piemēro juridisko atbildību-netiek pieļauti cilvēka
cieņu pazemojoši sodi, kā arī tādi, kuri sagādā fiziskas ciešanas. Attiecīgām
personu kategorijām ( piem. grūtniecēm ) netiek piemēroti paši bargākie sodi.
Iztirzājot juridiskās
atbildības jēdzienu, nevar nepieskarties jautājumam par juridiskās atbildības
mērķiem.
Mērķis liecina par
juridiskās atbildības nepieciešamību un nozīmi tiesību sistēmā. Juridiskai
atbildībai, neatkarīgi no tiesību sistēmas ir divi mērķi:
1) lai neviens tiesībpārkāpums nepaliktu nesodīts;
2) personas audzināšana tiesību respektēšanas garā.
Juridiskās atbildības
galvenā funkcija ir soda funkcija. Sods - tas ir atmaksas akts attiecībā pret
tiesībpārkāpēju; līdzeklis, kas brīdina par atbildību, izdarot tiesībpārkāpumu.
Tiesībpārkāpuma subjektīvās puses saturu atklāj personas
psihiskā attieksme pret izdarīto tiesībpārkāpumu. Tā ir personas iekšējā
attieksme pret viņas izdarīto prettiesisko
darbību vai bezdarbību un to izraisītajām sekām.
Subjektīvo pusi veido
pazīmes, kas raksturo tiesībpārkāpumu no personas iekšējā stāvokļa, izdarot šo
darbību. Viena no šādām pazīmēm ir vaina.
“Vaina ir personas
psihiskā attieksme nodoma vai neuzmanības formā pret viņas izdarīto
prettiesisko darbību vai bezdarbību un to izraisītajām sekām.”[3]
Tātad, izšķir divas vainas
pamatformas - nodomu un neuzmanību. Tiesībpārkāpums ir izdarīts ar nodomu, ja
persona, kas to izdarījusi, ir apzinājusies savas darbības vai bezdarbības
prettiesisko raksturu, paredzējusi šīs uzvedības bīstamās sekas un vēlējusies
vai apzināti pieļāvusi šo seku iestāšanos.
Savukārt neuzmanība nozīmē
to, ka tiesībpārkāpējs paredzējis savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku
iestāšanās iespēju, bet vieglprātīgi paļāvies, ka tās varēs novērst, vai arī
nav paredzējis šādu seku iestāšanās iespēju, kaut gan tam vajadzēja un tas
varēja tās paredzēt.
Iepriekš minētais attiecas
galvenokārt uz vainas izpratni krimināltiesību jomā, bet tā ir tikai viena
vainas izpratne. Kopš romiešu laikiem bez tās vēl izdala arī civiltiesisko.
“ Romāņu ģermāņu tiesību
valstīs civiltiesībās ir pieņemts izdalīt sekojošus vainas veidus:
1.Nodoms(dolus malus) - parādnieks saprot savas uzvedības sekas un apzināti
virza savu uzvedību uz to sasniegšanu. Ļoti bieži atbildību par nodomu nevar
izslēgt ar pušu vienošanos līgumā(piem.,Krievijā). Nodoma esamību konstatējot,
reizēm tiek pieļauta netiešo zaudējumu piedziņa(piem.,ASV, Francija).
2. Nevērība(rupja vaina)-(culpa lata)- parādnieka rīcībā nav saskatāma
parastā cilvēkam raksturīgā piesardzība, tālredzība. Parasti atbildību par
rupju vainu nevar novērst pušu vienošanās(līguma) kārtībā.
3. Neuzmanība(viegla vaina)-(culpa levis)- parādnieka rīcībā nav saskatāmas
uzmanība, gādība, kas ir raksturīgi “labam, gādīgam saimniekam”,”krietnam
komersantam”. Atbildību par vieglu vainu var izslēgt līgumā.
4. Visvieglākā vaina-(culpa levis -
sima)-lai tā rastos, pietiek ar parādnieka mazāko neuzmanību, nepiesardzību.
Atbildību par visvieglāko vainu var izslēgt līgumā. Bet arī bez tā šis vainas
veids rodas reti.
5. Abstraktā vaina - parādnieka uzvedība salīdzinājumā ar”saprātīga,
tālredzīga cilvēka”,”laba, gādīga saimnieka”uzvedības
abstrakto paraugu. Rodas atmaksas un galvenokārt tirdzniecības darījumos.
6. Konkrētā vaina - parādnieka uzvedību salīdzina ar viņa paša attieksmi
pret savu mantu un interesēm. Piemēro civilos bezatlīdzības darījumos.
Tirdzniecības līgumos konkrētai vainai piešķir rupjas vainas nozīmi.
7. Līgumiskā vaina - parādnieka uzvedība, pārkāpjot līgumu. Attiecībā uz to
darbojas parādnieka vainas prezumcija. Vainas pakāpe var iespaidot atbildības
mēru.
8. Delikta vaina - sekmē tiesībpārkāpuma nelabvēlīgo materiālo seku
novēršanu: persona atlīdzina nodarīto kaitējumu natūrā. Līdz ar to pēc iespējas
tiek atjaunots cietušā iepriekšējais stāvoklis vai atlīdzināti zaudējumi.
Attiecībā uz to darbojas kaitējuma (zaudējuma) nodarītāja vainīguma prezumcija.
Vainas pakāpe neiespaido atbildības mēru.”4
Latvijas likumdošanā soda jēdziens ir
definēts:”...parasti panta sankcijā, valsts noteikts ietekmēšanas un piespiedu
līdzeklis, ko piemēro personām, kas izdarījušas noziedzīgu nodarījumu vai citu
sodāmu tiesībpārkāpumu.”5 No tā
izriet, ka sods ir kā valstiska rakstura ietekmēšanas līdzeklis. Sods izpaužas
kā vainīgās personas prettiesiskās rīcības nosodījumā.
Latvijas likumdošanā sods
nav paredzēts tikai kā līdzeklis vainīgās personas nosodīšanai, bet arī, lai
atturētu sodīto personu, kā arī citas personas no turpmākas tiesībpārkāpumu
izdarīšanas.
Šī doma tieši nostiprināta
ir Krimināllikuma 35. pantā “Sods un tā mērķis”, kur teikts:”... soda mērķis ir
vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai
notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu
nodarījumu izdarīšanas”6
Sods var izpausties
vainīgās personas rīcības nosodījumā, tiesībspēju ierobežojumā, tiesību
atņemšanā vai ierobežojumā.
Izsķir trīs sodu veidus:
kriminālsodu, administratīvo sodu un disciplinārsodu.
Kriminālsodus nosaka
Krimināllikuma normas. Kriminālsodus piemēro tikai ar tiesas spriedumu.
Administratīvos sodus paredz savukārt administratīvo tiesību normas.
Administratīvie sodi salīdzinot ar kriminālsodiem ir mazāk bargi. Atšķirībā no
kriminālsodiem, kurus piemēro tikai tiesa, administratīvos sodus var piemērot
arī uz to speciāli pilnvarotas valsts institūcijas vai amatpersonas.
Disciplinārsodus nosaka Darba kodeksa un Karavīru militārās disciplīnas
reglamenta normas. Disciplinārsodu piemēro darba devējs vai pilnvarota
amatpersona.
Civiltiesiskajā
likumdošanā nevar runāt par sodu tā tradicionālajā izpratnē. Šeit sods vairāk
saistīts ar nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, ko var panākt gan tiesas ceļā,
gan brīvprātīgi abām pusēm vienojoties.
Cīņai ar tiesībpārkāpumiem
sods ir nevis galvenais “ierocis”, bet gan tikai palīglīdzeklis. Sods nevar
novērst tiesībpārkāpumu, tāpēc tas ir palīglīdzeklis cīņai ar šiem
tiesībpārkāpumiem.
Jā, var
uzskatīt, ka sods kaut kādā mērā var novērst tiesībpērkāpumu, bet pēc maniem
uzskatiem, tam ir minimāla ietekme. Sods iedarbojas nevis uz ārējiem,
objektīvajiem apstākļiem, kas rada tiesībpārkāpumu, bet gan uz cilvēka psihi,
dodot stimulu vēlamai uzvedībai un līdz ar to arī sabiedrībai vēlamās sekas.
JURIDISKĀS ATBILDĪBAS VEIDI.
Atkarībā no tā, kādā
nozarē ietilpst tiesību norma, kas nosaka juridisko atbildību, izšķir civilo,
kriminālo, administratīvo un disciplināro atbildību.
Civiltiesiskā atbildība ir
viens no atbildības veidiem, ko nosaka civiltiesību normas. Civiltiesiskajai
atbildībai ir kompensācijas raksturs, tās mērķis parasti ir mantisko zaudējumu
atjaunošana un līdz ar to, tās apmēriem jāatbilst nodarīto zaudējumu vai
kaitējuma apmēriem.
Izšķir līgumisku un ārpus
līguma, daļēju, solidāru, jaukta tipa un atbildību regresa kārtībā.
Vissmagākā tiesību
pārkāpuma - noziedzīga nodarījuma izdarīšanas tiesiskās sekas ir kriminālā
atbildība. Kriminālatbildība ir viens no juridiskās atbildības veidiem, kas
izpaužas valsts piespiešanas piemērošanā pret vainīgo soda veidā. Noziedzīga
nodarījuma izdarīšana rada tiesiskas attiecības starp valsts īpaši pilnvarotām
tiesību aizsardzības institūcijām, kuru pienākums ir likumā noteiktā kārtībā
konstatēt noziedzīgo nodarījumu, izmeklēt to un piemērot kriminālatbildību
vainīgajai personai, un atbilstoši likuma prasībām konstatētu noziedzīgā
nodarījuma realizētāju, kuram ir kriminālatbildības pienākums. Vairumā valstu,
tai skaitā arī Latvijas Republikā, ņemot vērā šo tiesību pārkāpumu sevišķo
bīstamību, pastāvošā likumdošana paredz kriminālatbildību ne tikai par jau
realizētu tiesībpārkāpumu, bet arī par noziedzīga nodarījuma mēģinājumu (
Krimināllikuma 15.p.), slēpšanu ( Krimināllikuma 313.p.), neziņošanu (
Krimināllikuma 315.p.) un citos gadījumos.
Administratīvās atbildības
pamats ir administratīvais pārkāpums.
“Par administratīvo
pārkāpumu atzīstama prettiesiska, vainojama ( ar nodomu vai aiz neuzmanības
izdarīta ) darbība vai bezdarbība, kura apdraud valsts un sabiedrisko kārtību,
īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par
kuru likumā ir paredzēta administratīvā atbildība...”7
Atšķirībā no noziedzīga
nodarījuma, administratīvajam pārkāpumam ir mazāka sabiedriskā bīstamība.
Administratīvais sods,
tāpat kā citi sodu veidi, ir juridiskās atbildības līdzeklis un tiek piemērots,
lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likuma
ievērošanā, vispārpieņemtu noteikumu cienīšanā, lai novērstu jaunu pārkāpumu
izdarīšanu.
Disciplīnas ( darba,
militārās u.c. ) pārkāpumu rezultātā iestājas disciplinārā atbildība. Tiek
izdalīti trīs disciplinārās atbildības veidi:
1) atbildība, kas saistīta ar iekšējās kārtības noteikumiem;
2) atbildība, kas saistīta ar pakļautību;
3) atbildība, kas saistīta ar disciplināriem reglamentiem dažādās sfērās (
piem., aizsardzības sfērā ).
Disciplinārajai atbildībai
raksturīgs tas, ka persona, kura izdarījusi pārkāpumu, atrodas pakļautības
attiecībās pret personu, iestādi, kas piemēro disciplināro atbildību.
VAINA - JURIDISKĀS ATBILDĪBAS NEPIECIEŠAMS NOSACĪJUMS.
Jautājumam par vainu kā
tiesībpārkāpuma sastāva elementu, kā arī juridiskās atbildības nosacījumu ir
principiāli teorētiska un praktiska nozīme.
Daudz pilnīgāk un
izsmeļošāk vainas jēdziens atspoguļots ir kriminālajā likumdošanā. Vainas
noteikšanai krimināltiesībās ir sevišķi liela nozīme, jo tā ir likta
kriminālatbildības pamatā -” Pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai
tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar
nodomu ( tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi likumā paredzētu nodarījumu, kam
ir visas noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes.”8
Tātad no definīcijas
izriet, ka vainu raksturo divas formas - nodoms un neuzmanība. Taču arī katra
no šim formām var izpausties divos veidos - kā tiešs, tā netiešs nodoms un
neuzmanība - kā pašpaļāvība, tā nevērība.
Nodomu tiešā vai netiešā
iedala atkarībā no tā kā izpaudusies personas psihiskā attieksme, gribas
moments pret nodarījumu. Tiesībpārkāpums tiek atzīts par izdarītu ar tiešu
nodomu, ja persona, kas to izdarījusi ir apzinājusies savas rīcības
prettiesisko raksturu, paredzējusi tās kaitīgās sekas un vēlējusies to
iestāšanos.
Personas vēlēšanās, kā arī seku apzināšanās
norāda uz to, ka persona gribējusi tās sasniegt, tieši gājusi uz seku
sasniegšanu. Šāda personas psihiska darbība veido tieša nodoma gribas momentu.
Netiešs nodoms izpaužas
tādējādi, ka persona, kas izdarījusi tiesībpārkāpumu, apzinājusies savas
rīcības kaitīgo raksturu, paredzējusi šīs sekas un apzināti pieļāvusi šo seku
iestāšanos. Raksturojot netiešo nodomu, jānorāda uz līdzību ar tiešo nodomu -
sakrīt abos gadījumos savas rīcības apzināšanās, taču atšķiras gribas momenti.
Respektīvi, tiešam nodomam raksturīga vēlēšanās, lai iestātos kaitīgās sekas,
turpretī netiešam nodomam - šādu seku apzināta pieļaušana. Atšķirībā no tieša
nodoma, netiešu nodomu raksturo personas pasīva gribas izpausme pret sekām.
Neuzmanīga pašpaļāviba
izpaužas tādējādi, ka persona, kas izdarījusi tiesībpārkāpumu ir paredzējusi
savas darbības kaitīgo seku iestāšanos, bet vieglprātīgi paļāvusies, ka varēs
šīs sekas novērst.
Savukārt, nevērība
izpaužas tādējādi, ka tiesībpārkāpējs nav paredzējis kaitīgo seku iestāšanās
iespēju, kaut gan vajadzēja un viņš varēja tās paredzēt.
Atšķirībā no nodoma un
pašpaļāvības, nevērība nav saistīta ar darbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju
paredzēšanu. Tomēr arī šajā gadījumā personas psihiskā attieksme pret
kaitīgajām sekām, kas iestājušās viņa darbības rezultātā, pastāv. Persona,
kurai ir reāla iespēja paredzēt savas darbības kaitīgo seku iestāšanos, savus
garīgos spēkus nenodarbina tā’da pakāpē, lai virzītu savu gribu uz kaitīgo seku
nepieļaušanu, tātad neizmanto iespējas, kādas pastāv, lai kaitīgās sekas
neiestātos.
Citās tiesību nozarēs
vaina kā juridiskās atbildības nepieciešams nosacījums arī radis savu
pielietojumu( piem. civiltiesībās). Šajā aspektā atsevišķās normas, kuras
galvenokārt regulē īpašuma tiesības, satur noteikumus, kuri paredz kaitējuma
nodarītāja pienākumu atlīdzināt šo radīto kaitējumu neatkarīgi no viņa vainas.
Tiesību zinātnē pastāv ne
mazums autoru, kas uzskata, ka pastāv arī atbildība bez vainas. Tam par pamatu
tiek izvirzīrta likuma terminoloģija, kas nosauc par atbildību pienākumu
atlīdzināt nejauši nodarītu kaitējumu.
Jautājums par
tiesībpārkāpēja vainu ir saistīts ar tās gribu, jo visi pārkāpumi ( ar dažiem
izņēmumiem ) tiek izdarīti ar personas brīvu gribu.
Tiesības regulē gribas
izpausmi, uzvedību. Tāpēc par tiesībpārkāpumu var tikt atzīts tikai tāds
pārkāpums, kurā ir personas apzināta brīvas gribas izpausme. Tātad atbildība
iestājas ne tikai kā darbības rezultāts, bet gan kā vainīgas darbības
rezultāts. Tur kur nav vainas, nevar būt arī juridiskā atbildība.
Izskatot iepriekš minēto, var secināt, ka atbildība
bez vainas nav pietiekoši pamatota. Vēl vairāk, es uzskatu, juridiskā atbildība
bez vainas nepastāv vispār. Ne velti krimināltiesības neatzīst
kriminālatbildību bez vainas. Nedrīkst aizmirst, ka juridiskā atbildība var
iestāties tikai tad, ja persona ir vainīga tiesībpārkāpumā, tas ir, konstatēta personas
vaina.
SODS - JURIDISKĀS ATBILDĪBAS NEATŅEMAMS ELEMENTS
Juridiskā atbildība ir
cieši saistīta ar sodu, jo tā īstenojas radot nelabvēlīgas sekas
tiesībpārkāpējam.
Sods ne tikai tiek
piemērots, lai sodītu tiesībpārkāpēju, bet
arī paredz vainīgās personas labošanu un audzināšanu, kā arī darbojas kā
brīdinājums vainīgajai personai tā arī citiem.
Sods savā būtībā, no
vienas puses, ietver sevī noteiktu labumu ierobežošanu vai atņemšanu vainīgajai
personai, no otras puses - tas audzina cienīt likumus, kā pašu sodīto, tā arī
citas personas, pildot preventīvo funkciju un atturot tās no tiesībpārkāpumiem.
Juridiskās atbildības
neatņemams elements ir sankcija (sods). Ar tās palīdzību tiek realizēta valsts
negatīvā nostāja attiecībā uz prettiesiskām darbībām.
Sankcija sevī ietver
valsts piespiedu līdzekļus - sodus, kuri tiek piemēroti tiesību pārkāpējiem,
pie tam sankcija ir valsts oficiāli deklarēts brīdinājums tiem, kas nevēlas
pildīt tiesību normu prasības. Pēc manām domām, daļu potenciālo tiesībpārkāpēju
no tiesībpārkāpuma izdarīšanas attur tieši bailes no nelabvēlīgām juridiskām
sekām, soda. Un, kamēr sabiedriskā apziņa neizaugs līdz tādam līmenim, lai
katrs indivīds spētu sabalansēt savas personiskās intereses ar visas
sabiedrības, līdz tam laikam valsts un sabiedrības interesēs ir, lai sods
pildītu savas funkcijas.
Gan Krimināllikumā, gan
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir noteikti atbildību pastiprinoši un
mīkstinoši apstākļi, pamatojoties uz ko tiek noteikta katra tiesībpārkāpēja
vaina un soda lielums. Tāpat pastiprinošie un mīkstinošie apstākļi ir noteikti
Karavīru Militārās disciplīnas reglamentā, pamatojoties pēc kura tiek uzlikts
disciplinārsods militārpersonām.
No tā visa izriet, ka
juridiskai atbildībai, sodam ir tāda iezīme kā individualizācija.
Soda individualizācija visspilgtāk
izpaužas krimināltiesībās.
”...Nosakot sodu, tiesa ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un
radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos
apstākļus.”10
Visus šos iepriekš minētos
kritērijus, tā vai citādi, piemēro pie
atbildības mēra noteikšanas visās tiesību nozarēs un tāpēc jēdziens
“individualizācija” attiecināms arī uz visām tām. Tādā veidā atbildības
individualizācija atļauj tiesībpiemērojošām institūcijām piemērot tādus sodus,
kas visvairāk atbilst tiesībpārkāpuma raksturam, subjekta īpatnībām un citiem
konkrētās lietas apstākļiem.
Bez soda
individualizācijas pastāv arī soda neizbēgamība. Kā juridiskā atbildība tā arī
sods ir neizbēgams. Ja persona ir izdarījusi tiesībpārkāpumu, tad neatkarīgi no
tā vai persona to vēlas vai nē, iestājas atbildība un vainīgais saņem sodu.
Šeit vienīgi jāpiemin tas apstāklis, kad persona tiek saukta pie atbildības
jākonstatē šīs personas vaina konkrētajā tiesībpārkāpumā.
Sods ir neizbēgams vienīgi
tajā gadījumā, ja persona ir saukta pie atbildības un, likumā noteiktajā
procesuālajā kārtībā, ir pierādīta šīs personas vaina. Tad tiesībpārkāpējam var
piespriest sodu.
VAINA UN SODS - DIVI CIEŠI SAISTĪTI JĒDZIENI
Kā jau iepriekš minēts,
vaina izpaužas divās formās - nodomā un neuzmanībā, un tas ietekmē soda
piemērošanu vainīgajai personai. Piemērojot sodu ir svarīgi noskaidrot vai
persona, kura izdarījusi tiesībpārkāpumu rīkojusies ar nodomu vai aiz
neuzmanības. Ņemot vērā personas psihisko attieksmi pret tiesībpārkāpumu, vaina
nodoma formā paredz smagāku sodu, jo tas saistīts ar to, ka tiesībpārkāpējs ir
apzināti vēlējies sekas, kas iestāsies no tiesībpārkāpuma. Turpretī, ja persona
tiesībpārkāpumu izdarījusi aiz neuzmanības, nav šīs personas vēlmes izdarīt
prettiesisku darbību, ir citāda tiesībpārkāpēja attieksme pret sekām, un tāpēc
arī nosakot sodu, tas nav nepieciešams tik bargs kā par prettiesiskām darbībām,
ja tās izdarītas ar nodomu.
Taču svarīgākais
apstāklis, lai vispār piemērotu sodu, ir tas, ka, jānoskaidro vai persona
vispār ir vainīga, tas ir vai personas darbībā vai bezdarbībā ir vaina nodoma
vai neuzmanības formā. Šis apstāklis ir saistīts ne tikai ar vainu, bet vispār
ar personas atbildību, jo, ja prettiesiskās darbībās vai jebkurās citās
darbībās nav personas vainas, šo personu nevar saukt pie atbildības un līdz ar
to arī sodīt.
Personas vaina konkrētā
tiesībpārkāpumā ir jāpierāda. Pie tam personai nav jāpierāda savs nevainīgums,
bet kompetentām valsts institūcijām jāpierāda personas vaina.
Personai neiestājas
atbildība arī un līdz ar to šo personu nevar sodīt par citas personas izdarīto
tiesībpārkāpumu. Sods vienmēr ir atkarīgs no pašas personas vainas. Personai
nevar piemērot lielāku sodu par to, kas paredzēts likumā, un arī par to, cik
liela ir personas vaina konkrētā tiesībpārkāpuma izdarīšanā.
Vaina un sods ir cieši saistīti saucot pie
kriminālatbildības vai administratīvās atbildības, jo kā paredzēts likumā, lai
personu sodītu obligāti jānoskaidro personas vaina.
NOBEIGUMS
Pēdējā laika fakti liek
domāt par to, ka liela daļa likumu tiek pieņemti Latvijas Republikā vadoties
no atsevišķu, ar iespēju ietekmēt
likumdevēju vai darboties tajā, indivīdu vai to grupējumu šauri personīgajām
interesēm. Teikto var attiecināt uz Pensiju likumu, kas neilgu laiku
pastāvējušajā variantā ļāva atsevišķām personām izkārtot pensijas, kuru apmērs
krietni pārsniedz vidējo darba algu valstī. Var minēt arī vairākus piemērus,
kad tautas labklājības, nacionālās identitātes saglabāšanas vārdā, tiek radīti
īslaicīgi likumi, kuri atsevišķiem indivīdiem un to grupējumiem ļāva realizēt
savas materiālās intereses. Tādā gadījumā šis uzskaitījums būtu diezgan garš.
Ņemot vērā iepriekš
minēto, referāta autoram ir pamats uzskatīt, ka līdz tādai valstij, kuru varētu
saukt par tiesisku un kurā konsekventi tiktu ievērota likumība un taisnīgums
Latvijas Republikā, diemžēl vēl jānoiet zināms attīstības posms.
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS
1. Krimināllikums. Rīga 1998.
2. Autoru kolektīvs. Juridisko terminu vārdnīca. Rīga 1998.
3. V.Jakubaņecs. Juridiski terminoloģiskā, skaidrojošā vārdnīca juristiem
iesācējiem. Rīga 1998.
4. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss. Rīga 1994.
5. Latvijas Civillikums. Rīga 1995.
6. U.Krastiņš. Mācība par nozieguma sastāvu. Rīga 1994.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru