pirmdiena, 2012. gada 19. marts

Tiesību un morāles normu savstarpējā mijiedarbība.




Latvijas Universitāte
Juridiskā fakultāte
Tiesību teorijas un politikas zinātnes katedra







Kursa darbs.



Tiesību un morāles normu savstarpējā
mijiedarbība.


Neklātienes nodaļas
1.kursa studentes
Sintijas Siliņas
studenta apliecība
JurP 980623



Zinātniskais vadītājs:
Dr.iur.
Doc. I.Krastiņš 



Rīga
1999






Saturs.

1. Ievads.                                                                                                     3
2. Tiesības.                                                                                                  5
2.1. Tiesību ideja.                                                                                       6
2.2. Tiesību principi.                                                                           8
2.3. Tiesības un pienākumi.                                                              10
3. Morāle.                                                                                                  11
3.1. Morāles jēdziena robežas.                                                         12
3.2. Morāliskā brīvība un labā griba.                                                14
3.3. Kategoriskais imperatīvs.                                                          17
4. Tiesību un morāles mijiedarbība.                                                         19
4.1. Tiesību un morāles normu rašanās.                                           21
4.2. Moralitāte un legalitāte.                                                             23
4.3. Tiesības kā morālais minimums.                                               24
4.4. Tiesību un morāles normu kopsakarības un atšķirības.             25
5. Kopsavilkums.                                                                                      27
6. Izmantotā literatūra.                                                                              28








1.   Ievads.
Tiesības un morāle ir tādas svarīgas sociālās parādības, bez kurām nav iedomājama ne sabiedrības, ne valsts pastāvēšana. Tādēļ izvēlējos šo tematu, lai tuvāk izpētītu tiesību un morāles normu kopsakarību, lai izzinātu, kā šīs sakarības īstenojas dzīvē, kā tās ietekmē sabiedriskās norises.
Latvijai, kā neatkarīgai un demokrātiskai valstij arvien vairāk iekļaujoties starptautiskās dzīves norisēs, kad sabiedrībā arvien vairāk pieaug interese par tiesiskumu, ētiskumu un moralitāti, demokrātiju, svarīgi ir izzināt šo sociālo parādību rašanos, to pastāvēšanu un kopsakarības.
Pievēršoties šā darba tēmai un sākot iepazīties ar ieteikto literatūru, rodas virkne neskaidru jautājumu uz kuriem vēlos rast atbildi.
Jānoskaidro cik svarīgi, studējot tiesības, ir izzināt morāles un tiesību normu mijiedarbību. Noteikti būtu jānoskaidro ar ko tad morāles norma atšķiras no tiesību normas un cik tuvas tās ir. Jāizzin arī - kā un kur abas šīs normas rodas. Varbūt šīs tik ļoti svarīgās sociālās parādības ir savstarpēji pretrunīgas? Kāpēc šādas normas ir radušās un tiek radītas un grozītas, un atceltas nemitīgi?
Cilvēces politiskai attīstībai strauji virzoties uz priekšu, būtisks ir jautājums par morāli, par tās attīstību un atbilstību laikam. Sabiedrībā vērojams juridiskās kultūras līmeņa nemitīgs pieaugums.
Līdz pat mūsdienām nav viennozīmīga un kopīga uzskata tiesību un morāles kopsakara jautājumā. Tāpat nevar nepamanīt, ka ļoti daudzi tiesību teorētiķi ir analizējuši vācu filozofa I.Kanta tiesību filozofiju, bieži nonākot pie pilnīgi pretējiem secinājumiem. Arī šis tēmas tik ļoti svarīgajā jautājumā par to, kā Kants sapratis tiesību un ētikas savstarpējās


attiecības un morāli šai kopsakarā, ir izveidojušies ļoti dažādi uzskati. Daļa zinātnieku atzīst, ka Kants tuvinājis tiesības ētikai, neatrodot šo abu normu starpā nekādas atšķirības (H.Kohens, K.Lisers, u.c.), bet daļa turpretīm apgalvo, ka Kants ir stingri nošķīris tiesības no morāles, nesaskatīdams abos nekā kopīga, jo tiesību normas realizācijas piespiedu līdzekļi nekādi neatbilst ētikas normām (F.Sartio, R.Vuazs u.c.).
Mācība par tiesību un morāles nošķiršanu tiek saistīta ar K.Tomāzija un J.Fihtes darbiem, kā arī t.s. tiesībpozitīvisma pārstāvjiem (H.Kelzens). Turpretīm Dabisko tiesību teorijas piekritēji un attīstītāji vadās no atziņas par tiesību un morāles identitāti.
Pamatā balstoties uz Kanta tiesību filozofijas analīzi Latvijas filozofu - P.Dāles un L.Šulca – darbos  ir risināti šajā darbā aktuālie jautājumi, par tiesību un morāles normu kopsakarībām.












2. Tiesības.
Tiesības ir sabiedrības pastāvēšanas pamats un garants tās drošai eksistencei. Tiesību mērķis ir rūpēties par pilsoņu ārējo drošību. Bez tiesību palīdzības nav iedomājama sabiedrības attīstība, kultūras izaugsme.
Atsevišķi tiesību filozofi tiesību būtību redz tikai krimināltiesiska rakstura normās (Tomāzijs, Šopenhauers). Šopenhauers cilvēka īsto dabu saskata bezrobežu egoismā, kurš pastāvīgi agresīvi vēršas pret pārējiem indivīdiem, līdz ar to uzskatot, ka tiesību īstā būtība ir krimināltiesiskās normās. Šopenhauers uzskata, ka tiesību pārkāpums ir primārs, bet visas tiesības tikai sekundāras, kuru uzdevums ir reaģēt uz normu pārkāpumiem[1].
Lai dziļāk apskatītu tiesību filozofijas jautājumus un tiesību un morāles normu kopsakarības, vispirms jānoskaidro šā jēdziena nozīme. Precīzs un īss tiesību jēdziena formulējums nav iespējams. Tiesību filozofi vēl aizvien nav atraduši tiesību definīciju, jo katra filozofa tiesību izpratne atšķiras. Tiesību izpratnē atklājušies dažādi uzskati par tiesībām: tiesības kā politiska taisnība (Aristotelis), tiesības kā taisnība un patiesība (V.Igo), tiesības kā tautas gribas izpausme (Ruso), tiesības kā brīvības mērogs (I.Kants), tiesības kā valdošās šķiras griba (Markss) u.c. Kants ir izstrādājis arī šādu tiesību definīciju- tiesības ir visu to noteikumu kopums, kas viena cilvēka patvaļu saskaņo ar otra patvaļu uz vispārīgā brīvības likuma pamata.[2]
Savukārt tiesību filozofs Šopenhauers uzskata, ka tiesības esot negatīva rakstura tāpēc, ka viņas izceļas  kā reakcija pret cilvēku dabas nepilnīgumu respektīvi egoismu. Tātad egoisms ir tiesību izcelšanās iemesls. Viņš uzskata, ka tiesības ir defektīvās cilvēka dabas sekas un pilnīgām būtnēm viņas nav vajadzīgas.[3]
Risinot tēmu par sociālo normu mijiedarbību, jānoskaidro kas ir tiesību norma. Tiesību norma ir tiesību pamatšūna, kas kopumā veido tiesību sistēmu. Vārds “norma” nozīmē vispārēju noteikumu, kas regulē cilvēku uzvedību un rīcību sabiedrībā. Tiesību norma ir kompetentu valsts iestāžu noteikti vai sankcionēti vispārīga rakstura noteikumi, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības un to izpildi garantē valsts.[4]

2.1. Tiesību ideja.
Lai rast atbildi uz jautājumu, kāds ir sakars starp tiesību ideju un ētiku ka morāles ideju kopumu, jānoskaidro kā filozofi saprot tiesību ideju. Daudz piekritēju ir uzskatam, ka šo ideju Kants ir sapratis kā brīvību un tiesību mērķi kā aizvien plašāku brīvības realizāciju valstī. Taču vairākums tomēr piekrīt otrajam uzskatam, ka Kants ir atzinis taisnību kā patieso tiesību idejas saturu[5]. Brīvību Kants ir atzinis kā vienīgo iedzimto dabisko tiesību un vienu no taisnības būtiskajiem elementiem. Taisnību kā augstāko kritēriju Kants attiecina uz visām tiesībām.
Kanta izpratnē taisnība ir ētikas prasība un uzskatāma par svarīgu morāles kategoriju. Šī izpratne ir aktuāla arī šobrīd un ir diskusiju objekts mūsdienu tiesību teorijā.
Taisnība kā ētikas kategorija ir jāuztver kā augstākais kritērijs tiesību sfērā. Tā vēsturiski sakņojas tālā senatnē, un “plašākās tautas masās, tautas psiholoģijā, taisnību parasti uzskata kā vadītāju ceļa zvaigzni”[6].
Tiesību ideju Kants ir sniedzis apriorā (t.i. no pieredzes neatkarīgā) veidā. Pēc Kanta domām tikai šādi var atrast īsto kritēriju, kas atšķir tiesības no citām normām. Līdzās normatīvajai tiesību zinātnes nozīmei, Kants šai zinātnei izvirzījis uzdevumu- nodibināt no pieredzes neatkarīgus pamatprincipus (tiesību tīrās formas) kā dažādu pozitīvo tiesību pamatu.
Kants tiesības ir pakārtojis ētikai, tāpat arī morāli. No tā izriet, ka tiesības nevar ietvert sevī ētikai neatbilstošas pazīmes. Šeit ir redzama šīs teorijas neatbilstība realitātei. Ielūkojoties šodienas tiesību normās nākas secināt, ka nevienmēr tiesību normas atbilst ētikas prasībām. Arī Kants savā filozofijā dažviet ir nonācis pretrunā ar šo paša izvirzīto pakārtojumu. Dabiskās tiesības Kants atvasinājis no taisnības un tuvinājis tās ētikai, uzskatīdams, ka tādējādi tiesības veidotas atbilstoši ētikas principiem.
Dabiskās tiesības uzskatāmas par reālo tiesību ideālu, kaut gan galu galā tomēr izšķirošās nav pozitīvās tiesības, bet pozitīvās tiesības, kuru nozīmi izsaka reālā likumdevēja griba.
L.Šulcs uzskata, ka Kanta izpratnē dabiskās tiesības nesakrīt ar ētiku, bet, ka dabiskās tiesības parasti ieņem vidusstāvokli ētikas un pozitīvo tiesību starpā. Bet tomēr tām ir sakars ar ētiku attiecībā uz savu normu saturu, un, no otras puse, tās ir potenciālas dabiskās tiesības, un tikai izņēmumkārtā tās var sakrist ar pozitīvajām tiesībām un tikai šajos gadījumos pozitīvajām tiesībām ir tiešs sakars ar ētiku[7].
Tomēr praksē mēs redzam ka daudzos gadījumos pozitīvās tiesības var būt pilnīgi atrautas kā no taisnības idejas, tā arī no morāles un no dabiskajām tiesībām.
Savukārt dabisko tiesību doktrīna, kuras piekritēji uzsver, ka dabiskās tiesības iederas morāles sfērā un nespēj saskatīt dabisko tiesību divējādo dabu (vienlaicīgu atrašanos tiesību un morāles sfērā), nespēj arī pareizi noteikt dabisko un pozitīvo tiesību attiecības un uzskata pozitīvās tiesības par likumdevēju radītu patvaļīgu (arī pretrunīgu) normu sistēmu. 
H.Kelzens- viens no konsekventākajiem pozitīvistiem uzsver, ka dabiskās tiesības jāuzlūko kā morāles normas, kā tīri metajuridisku parādību, kas vairs neiederas tiesību novadā un nevar būt nozmīgas juristam[8].

2.2. Tiesību principi.
Lai izprastu tiesību un morāles normu mijiedarbību, nevar neapskatīt tiesību principus, jo tie ir tiesību normā izteiktās vadošās idejas, kas raksturo tiesību būtību un specifiskās īpatnības (taisnības, kārtības, likumības, brīvības, uzticības, humānisma demokrātisma, atbildības, u.c. principi), kas atsevišķos gadījumos var saskanēt arī ar morāles principiem.
Tiesību principi iedalīti vispārējos, nozaru un starpnozaru principos. Bez tam tiesību principus var iedalīt trīs grupās, no kurām katra atspoguļo kādu atsevišķu tiesību pusi. Pirmā principu grupa raksturo vispārējo attieksmi pret tiesībām un likumu: likums izsaka sabiedrības gribu; likums jāievēro visiem; brīvība nodrošināma tikai ievērojot likumus; tas, kurš ievēro savas tiesības, neaizskar neviena cita intereses; nav pieļaujama tiesību ļaunprātīga izmantošana; likumam nav atpakaļēja spēka.
Otrā principu grupa raksturo attieksmi pret cilvēku kā pret augstāko vērtību sabiedrībā, ko tiesības aizsargā: katram cilvēkam ir tiesības uz personisko neaizskaramību; nevainīguma prezumpcija; atbildība par vainu.
Trešā principu grupa attiecas uz taisnības noteikšanu atrisinot juridiskus strīdus: neviens nevar būt par tiesnesi savā lietā; neviens nevar atrunāties ar likuma nezināšanu; katra tiesas procesa tiesnesim jānolasa spriedums (tiesnesis nevar apturēt lietas izskatīšanu, aizbildinoties ar likumu nepilnību, neskaidrību vai pretrunību); nav likuma, nav soda; jāuzklausa arī otra puse; jebkura šaubīšanās ir par labu apsūdzētam; domas nav sodāmas[9].
No tā redzams, kā tiesības regulē sabiedriskās norises, kā tās aizsargā katru atsevišķu indivīdu, kā tiek nodrošināta likumība, godīgums, drošība un citas sabiedriskās parādības. Piemēram, apskatot tādu principu, kā, tas, kurš izmanto savas tiesības, neaizskar neviena cita intereses, redzams, ka šī tiesību ideja regulē indivīdu savstarpējās attiecības. Likums noregulē cilvēka tiesības tiktāl, cik tās nevar aizskart cita tiesības un intereses. Piemēram, ja likums piešķir man tiesības privatizēt savu īrēto dzīvokli, tad es tās izmantojot neaizskaru citu interese, jo likums skaidri un precīzi nosaka, ka neviens cits nevar vēlēties privatizēt manis īrēto dzīvokli bez manas piekrišanas.
Aplūkojot tādu tiesību principu, kā, neviens nevar atrunāties ar likuma nezināšanu, jāatzīmē, ka ļoti svarīgi ir tas, ka likums nostāda visus vienādā stāvoklī attiecībā pret likumu un neviens netiks attaisnots, vai mīkstināta viņa vaina tikai tādēļ, ka viņš teiks, ka nav zinājis par šādu likuma normu. Tas ļauj arī izvairīties no ļaunprātīgas tiesību izmantošanas un ļauj justies cilvēkam drošam, par godīgumu un taisnīgumu no citu personu puses.
No apskatītiem tiesību principiem var secināt, ka tiesību pamatidejas ir ļoti svarīgas sabiedrisko attiecību regulēšanā, taisnīguma, godīguma un drošības nodrošināšanā. Svarīgi ir arī tas, lai katrs sabiedrības loceklis tos apzinātos, ievērotu un sajustu tos savā sabiedriskajā saskarsmē.

2.3. Tiesības un pienākumi.
Tiesību normai atšķirībā no citām sociālajām normām ir divpusējs raksturs, t.i. tiesību norma vienai sabiedrisko attiecību pusei piešķir subjektīvās tiesības, bet otrai – juridiskos pienākumus. Ja tas tā nebūtu, tad katrs varētu rīkoties kā viņam patīk, tādējādi aizskarot cita cilvēka intereses un brīvību. Ja katram cilvēkam būtu dota neierobežota darbības brīvība, tad galu galā rastos nebrīvība un tātad arī nelikumība.
Katra cilvēka darbības brīvībai tiek uzliktas zināmas robežas, kurās viņš var brīvi rīkoties, un šo darbības apjomu Kants sauc par tiesībām. Bet cilvēka pienākums ir nepārkāpt savas tiesības un neiznīcināt otra cilvēka tiesības, viņa brīvību[10]. No tā varam secināt, ka bez pienākuma nav iespējamas tiesības.
Visu tiesisko pienākumu kopību Kants izteic sekojošos trijos priekšrakstos: “Sargi savu personīgo cieņu, nepārkāp otra tiesības, un, cik vari, centies pēc taisnības, kas katram nodrošina to, kas viņam pienākas[11].




3. Morāle.
Pats jēdziens morāle ir nedaudz plašāks kā ētika un aptver visu cilvēka dzīvi un darbību, ciktāl tā vērtējama no tikumības viedokļa. Morāle ir sociāls institūts, kura funkcijas ir cilvēka izturēšanās, regulēšana itin visās sabiedriskās dzīves jomās. Morāle pauž priekšstatus kā cilvēkam jādzīvo, jāuzvedas un jārīkojas dažādās situācijās. Morāles principu un normu ievērošanu nodrošina cilvēka iekšējā pārliecība un sabiedriska doma. Morāles filozofijas centrālie jautājumi ir: labā un ļaunā problēma; jautājums par tikumisko normu avotu un gribas brīvības problēma[12].
Tātad morāle regulē indivīda rīcību sabiedrībā, bet tomēr tai nav obligāts raksturs, kaut arī morāles jēdziena skaidrojums dots imperatīva formā t.i. ar vārdiem jādzīvo, jārīkojas, jāuzvedas, jā-…. Skatoties no reālās dzīves pozīcijām, redzams, ka par morāles normu neievērošanu valsts nevienu nesoda. Par šādu pārkāpumu var saņemt tikai sabiedrisku nosodījumu, taču tas var būt pat vēl bargāks, nekā atsevišķas valsts sankcijas par likuma normu neievērošanu. Salīdzinot, par satiksmes noteikumu pārkāpumu samaksātu sodu Ls 10,- ar sodu par nemorālisku uzvedību, kad persona tiek atstumta no kolektīva, katrs pēc savas iekšējās izjūtas vairāk vai mazāk par bargāku sodu tomēr atzīs izstumšanu no kolektīva. Cilvēks ir sabiedrības šūniņa un tas nevar dzīvot viens, tādēļ arī jāievēro morāles normas, lai dzīvotu saskaņā ar sabiedrību.
Ņemot arī tādu vienkāršu piemēru, kā draugu attiecības. Divi draugi sarunā satikties un kopā apmeklēt kādu izklaides pasākumu, bet viens no draugiem neierodas. No morāles viedokļa tas būs morāles normu pārkāpums, par ko neatnākušais draugs saņems otra drauga lielāku vai mazāku nosodījumu, taču tas var nebūt par iemeslu draudzības pārtraukšanai. Taču ja šis pats draugs vēlreiz līdzīgi pārkāps kādu savstarpēju norunu, tad tas var būt par pamatu draudzības pārtraukšanai, kas ir samērā bargs sods un liks šai personai pārdomāt savu rīcību no morāles viedokļa. Sods var kļūt vēl spēcīgāks, ja apmānītais draugs par notikušo dara zināmu plašākam cilvēku lokam, un rezultātā ar šādu cilvēku vairs neviens negribēs saistīties. Vēlreiz pārliecināmies par sabiedriskā nosodījuma spēku.
Atkarībā no katra iekšējās pārliecības viņš arī izjūt šādu sabiedriskā vērtējuma stiprumu – kāds to neievēros un mierīgi turpinās savu ierasto dzīvesveidu, bet kādam atstumtība no sabiedrības var būt ārkārtēji sāpīgs sods. Bet zināms, ka ar cilvēku, kurš neievēro morāles normas, negrib neviens  saistīties, šāda cilvēka uzvedība, atrauta no vispārējā sabiedrības priekšstata par moralitāti un ētiskumu, var būt neprognozējama.

3.1. Morāles jēdziena robežas.
Vārdam “morāle” grūti atrast stingri noteiktas robežas. Praktiskajā lietojumā to bieži lieto, kā vārda “ētika” sinonīmu un līdzīgi ir arī ētikas un morāles filozofijas skaidrojumi. Ētika bieži tiek identificēta ar tikumību, savukārt tikums ir tuvs tam, ko saprotam ar dabiskajām tiesībām, kas vēsturiski tiek aplūkota kā tiesību pirmforma.
Bieži ar morāli tiek saprasta atsevišķa indivīda vai atsevišķas sociālās grupas uzvedība, radot pamatojumu atsevišķo locekļu vai grupas darbības motīviem un mērķiem.
Kants par morālisku darbību atzīst tikai tādu darbību, kuras īstais ierosinātājs ir bijusi cieņa pret savu pienākumu, bet ne cilvēka dabīgās tieksmes un jūtas, vai arī bailes no soda[13].
Daudz ir dažādu grāmatu, kas dod mums priekšstatu un priekšrakstus par labu uzvedību, par ētiku. Mēs katrs varam izvēlēties vai dzīvot un uzvesties saskaņā ar tām, vai atbilstoši savai, varbūt citādākai, pārliecībai un priekšstatiem par labu uzvedību, kulturālību un atbilstoši tam varam gaidīt arī sabiedrības novērtējumu. Piemēram esot viesībās kāda persona, atšķirībā no citiem, ēdot nelieto nazi un dakšiņu, bet ēd tikai ar dakšiņu, ar šādu savu uzvedību šī persona pārkāpj tikai ētikas normu un neaizskar neviena intereses. Klātesošie viesi var vienīgi novērtēt šāda cilvēka kulturālības līmeni un nevar izslēgt arī kādu aizrādījumu, bet nekādas valsts sankcijas šādā gadījumā nepiemēros.
Bet morāle ir tā īpašā sociālā norma, kas dod savus priekšrakstus pavēļu formā un tiem jābūt izpildītiem, lai nesaņemtu nosodījumu. Ja morāle saka – nezagt, nenonāvēt, tad saprotams, kādas sekas iestāsies par šo morāles normu neievērošanu. No teiktā izriet, ka morāles norma var saskanēt ar likuma normām.
Pēc filozofa I.Kanta uzskatiem, ētika ir tā, kas meklē atbildi uz jautājumu: kādai jābūt cilvēka darbībai, lai mēs to uzskatītu par tikumīgu, un katras ētikas centrālā problēma ir – kas ir šis tikumiski labais? Kas ir tikumiska dzīve un kā tā iespējama, jeb kas ir augstākais tikumiskas dzīves princips un kā tas ir iespējams? Par šādu augstāko tikumisko principu Kants ir atzinis labo gribu: “Nav iedomājams nekas ne vispār pasaulē, ne arī ārpus tās, ko varētu bez ierobežojuma atzīt par labu, kā vienīgi labā griba[14].


3.2. Morāliskā brīvība un labā griba.
Kas ir brīvība? Vai pilnīga brīvības pastāvēšana ir iespējama? Tie ir sarežģīti jautājumi, uz kuriem rast precīzu atbildi nav varējis arī I.Kants, sakot, ka brīvība nav pierādāma, bet viņai var tikai ticēt.
Viens no Kanta ētikas pamatjautājumiem ir – kā iespējama tikumība? Kā iespējams, ka cilvēka griba sevī uzņem morālisko likumu un tam seko? Kā iespējams būt tikumīgi labam? Un Kanta paša atbilde uz šo ir, ka cilvēks var būt tikumīgs tikai tādēļ, ka viņš ir brīvs[15].
Kā izprast –ko nozīmē būt brīvam? Varbūt tas ir stāvoklis, kad nav nekādu pienākumu, atbildības, kad valda pilnīga patvaļa? Arī tā var šo vārdu “brīvība” iztulkot. Katra cilvēka izpratne par brīvību var būt dažāda. Tomēr, paraugoties, kā tas notiek reālajā dzīvē, manāms, ka pilnīga brīvība tomēr nav iespējama, jo vienmēr pastāv kādi ārējie apstākļi, kas to ietekmēs neatkarīgi no cilvēka gribas. Un grūti būs apgalvot, ka kāda konkrētā darbība noritējusi bez jebkādas ietekmes, vai apstākļu sakritības.
Kants savā teorijā atklājis, ka brīvība raksturojas divējādi. No vienas puses tā ir neatkarība no dabas likumības. No otras puses- labprātīga padošanās morāles likumībai[16]. Ārējo parādību pasaulē viss ir iekalts cēlonības važās. Katrai parādībai ir savs cēlonis un cilvēks tiem ir pakļauts, tātad nebrīvs.
Tomēr Kanta ētika prasa, lai mēs kļūtu iekšēji brīvi, neieslīgstot ārējo nosacījumu važās: “Kas padara sevi par vergu, tas nedrīkst žēloties, ka viņu min kājām”[17]. Kas vergo savām tieksmēm un vēlmēm, nav brīvs. “Dvēseles trīs labumi ir vesels saprāts, priecīga sirds un brīva, pār sevi valdoša griba”[18].
Teorētiski nav iespējams pierādīt brīvības esamību, bet, kā apgalvo Kants, brīvība ir morāliskās apziņas priekšnosacījums. Cilvēks kā saprātīga būtne pats nosaka savu darbību, tātad arī savu likumību, un tā arī ir viņa brīvība, izvēloties savas rīcības moralitāti un likumību. Uzņemot savā gribā morālisko likumu un darbojoties saskaņā ar to, cilvēks kļūst tikumīgs un iemanto apkārtējo cieņu. Tādai vajadzētu būt katra cilvēka rīcībai un uzvedībai, bet, diemžēl, dzīvē tas tā nav. Ik uz soļa redzam cilvēkus, kas zaudējuši savu pašcieņu, savu pašapziņu, savu vērtību un arī no sabiedriskā vērtējuma šādiem cilvēkiem nav vērtības. Arī Kants atzīst: “Vienīgi morāliskam cilvēkam kā absolūtai vērtībai ir cieņa, visam citam ir tikai cena”[19].
Tāpat kā morāliskās brīvības, tāpat arī labās gribas pareizs izlietojums ir tikumīgas dzīves pamatnosacījums. Bet kas ir tas mērs vai etalons, pēc kura noteikt cilvēka darbības tikumību? Kants uz šo jautājumu sniedz klasisku atbildi- “Nav domājams nekas ne vispār pasaulē, ne arī ārpus tās, ko varētu bez ierobežojuma atzīt par labu, kā vienīgi labā griba [20].
No tā izriet, ka labā griba nekad nevar būt par kādu ļaunumu, jo tā vadās no labiem mērķiem. Katra saprātīga būtne atšķirs labo no ļaunā. Tātad katra darbība, kas veikta vadoties no labās gribas, būs morāliski laba. Tomēr šeit gan gribās atzīmēt, kā tautā bieži lietotais izteiciens: “gribējās kā labāk, bet sanāca kā parasti”, nedaudz sašķoba izteikto apgalvojumu, ka viss, kas veikts vadoties no labās gribas, atzīstama par morāliski labu. Tas izsaka arī atkarību no ārējo apstākļu neizbēgamības, neskatoties uz labo gribu,  
Cilvēks no dabas ir apveltīts ar dažādiem gara labumiem – prātu, rakstura stingrību un labām īpašībām, un ne vienmēr šie labumi sniedz tikai labo. Ja šīs dabas dāvanas tiek izmantotas sliktu mērķu īstenošanai, mēs vairs nevaram tās atzīt par labām. Tāpat ir arī ar ārējiem labumiem – varu, bagātību, veselību, bez labās gribas, tātad neievērojot tikumību, šīs vērtības var kļūt postošas un nest lielu ļaunumu. Tā kā cilvēks pēc savas dabas ir netikumīgs, tad likumsakarīgi ir tas, ka šīs garīgās un materiālās vērtības tiek izlietotas netikumīgiem mērķiem. Lai atturētu cilvēku no šādas rīcības, lai turētu cilvēku tuvāk labai gribai, tātad tikumībai, nepieciešami likumi. Morāle viena šeit ir bezspēcīga.
Lai novērtētu kādas darbības moralitāti, ir jāizzin kādu iekšējo motīvu vadīts cilvēks to darījis. Nevar nosaukt par morālisku tādu rīcību, kad cilvēks zinot, ka saņems atalgojumu, dodas kādam palīdzēt (ja tas nav viņa pienākums), kas ārēji izskatās ļoti tikumiski –sniegt kādam palīdzību. Tāpat arī darbību, ko persona izdara tikai tāpēc, ka nevēlas saņemt kaut vai morālisku nosodījumu, nevar nosaukt par morālisku darbību. Minētās darbības nav veiktas cilvēka labās gribas vadītas.
Kants savā filozofijā par morālisku darbību atzīst tikai tādu darbību, kuras īstenais ierosinātājs bijusi cieņa pret savu pienākumu, bet  ne cilvēka dabīgās tieksmes, vai bailes no soda. Par labās gribas augstāko mērķi uzskata pienākumu. Savukārt par pienākumu Kants uzskata prasījumu izpildīt morālisko likumu un augstāko morālisko likumu nosauc par kategorisko imperatīvu[21]. 




3.3. Kategoriskais imperatīvs.
Morāles likumi mums tiek diktēti pavēļu (imperatīvu) formā - nozodz, nekrāp, nenogalini. Kāpēc tie nevarētu būt izteikti piemēram vēlējuma (vai kādā citā) formā  – varētu nezagt, varētu nekrāpt, u.t.t. Tas ir neiespējami tikai tāpēc, ka cilvēks pēc savas dabas ir netikumīgs un pilnīgi noteikti, pastāvot šādai vēlējuma formai, rīkotos netikumīgi. Tātad tikai cilvēka netikumīgās dabas dēļ morāle ir kategoriska.
Cilvēks dzīvē sastopas ar dažādām pavēlēm, kuru pamatā ir kāds noteikums. Taču morāles likumu pamatā nav nekādu noteikumu, kas norādītu, pie kādiem nosacījumiem cilvēks nedrīkst tās neievērot. Tātad tās ir obligātas.
Kants šīs beznosacījumu pavēles nosaucis par kategorisko imperatīvu un šo augstāko pavēli noformulē šādi: “Darbojies tā, ka tavas gribas maksima (t.i. subjektīvais princips) varētu kļūt par vispārēju likumu”[22]. Iztulkojot Kanta formulējumu, var teikt, ka cilvēkam jārīkojas tā, kā visi var darīt, un ja tas tā notiek, tādu rīcību var uzskatīt par morālisku. Piemēram rīcība, ka persona atstāj savu darba vietu stundu pirms darba laika beigām, nekādi nevar kalpot par piemēru citiem, jo kas gan notiks, ja visi aizies stundu agrāk. Šajā piemērā skaidri redzama Kanta morāles likuma formulējuma pareizība. Taču neizzinot personas rīcības motīvus, kategorisku apgalvojumu nevar teikt. Ja šīs personas rīcības motīvs ir nevēlēšanā ilgāk vairs strādāt, tad rīcība viennozīmīgi vērtējama kā nemorāliska, bet ja aiziešanas motīvs ir, lai apkoptu savu slimo māti, šajā gadījumā aiziešana no darba pirms laika var vērtēt attaisnojoši, kā morāliski labu.
Ikvienam cilvēkam ir jāievēro šie kategoriskie likumi, tie ir vispārēji un nepieciešami. Katrai saprātīgai būtnei jādarbojas pēc šiem likumiem un pašai jāizprot to piemērošana, jo tiem ir formāls raksturs – netiek norādīts ko lai cilvēks dara, bet gan kā lai dara.
Ja morāles likumos tiktu ieviests kāds saturs, tie tiktu sašaurināti (līdzīgi kā tiesību normās). To nevar darīt arī tādēļ, ka katram cilvēkam, katrai sabiedrībai un katram laikmetam ir savas morāles prasības un mērķi. Nevar salīdzināt pirmatnējas sabiedrības morāles likumus ar mūsdienu sabiedrības likumiem. Tāpat nevar salīdzināt mazattīstītas valsts un augsti attīstītas valsts morāles normas. Visos gadījumos morāles saturs ir pilnīgi atšķirīgs atkarībā no laika un telpas. Taču viens ir kopējs –kategoriskā forma, kas ir absolūti saistoša.
Bet kas tad ir tas, kas liek cilvēkam šo kategorisko imperatīvu ievērot? Arī Kants uz šo jautājumu nerod atbildi. Viņš saka: kategoriskais imperatīvs ir nozīmīgs pats caur sevi un tātad absolūti nepieciešams. Tas ir jāpieņem tieši tāds, kāds viņš ir. Viņš pamato gan visas citas tikumiskās pavēles, bet pats vairs nav pamatojams.[23]













4. Tiesību un morāles normu mijiedarbība.
Dabisko tiesību doktrīnas piekritēji uzskata, ka dabiskās tiesības iederas morāles sfērā un nespēj saskatīt dabisko tiesību divējādo dabu t.i. vienlaicīgu atrašanos gan tiesību, gan morāles sfērā.
Dabiskās tiesības jau izsenis tiek pretnostatītas pozitīvajām tiesībām kā pilnīgas un ideālas normas, un kā normas, kas izriet no pašas dabas un tāpēc tās ir negrozāmas, atšķirībā no valsts izdotiem priekšrakstiem. Dabisko tiesību māte ir pati cilvēku daba.[24]
Kants ir nošķīris morālfilozofiju kā zinātnisko teoriju no morāles praktiskās izpausmes veida, t.i. ārējās darbības. Morāliskā uzvedība aptver iekšējo izturēšanās noteiksmi, uzvedības pamatus vai, citādi sakot, tīrās morāles priekšmets ir iekšējā izturēšanās, t.i. subjektīvie darbības pamatnoteikumi.
Savukārt tiesības ir ārējās darbības sasaiste ar likumu, jeb, citādi sakot, tiesību priekšmets ir ārējā darbība.
Ārējās rīcības saskaņa ar likumu ir legalitāte, nesaskaņa –  nelegalitāte (nelikumība). Arī likumdošana tiesībās ir ārēja, jo tā pieprasa ārējo darbību realizēt likumīgā veidā vai arī aizliedz kā nelikumīgu.
Piemēram līgumam, lai tas būtu likumīgs, ir jāatbilst ārējiem, ar likumu skaidri noteiktiem kritērijiem: tam jābūt rakstiskā formā, jābūt noteiktā kārtībā apstiprinātam u.tml. Tādējādi redzams, ka tiesības šeit uzstāda ļoti šauras morāles likumu prasības attiecībā uz ārējo rīcību.
Līguma saistību izpildē morālisks cilvēks ievēro līgumu atbilstoši likumam un morāles normu prasībām. Atļaujoties neizpildīt kaut vienu no līguma noteikumiem, cilvēks ir pārkāpis tiesību normu un var iestāties tiesiskas sekas. Bet otrs līgumpartneris, raugoties no morāles pozīcijām, var attaisnot šādu rīcību un neprasīt tiesiski atbildēt par šādu rīcību.
Līguma laušanas gadījumā no tiesiskā viedokļa ir vienalga, kāpēc līgumpartneris lauž noslēgto līgumu – vai zaudējumu pēc, vai pašlabuma dēļ, vai baidoties no kādām tiesiskām sekām u.t.t., tiktāl, cik tas attiecas uz ārējo darbību. Bet no morāles viedokļa – izpētot līgumpartnera iekšējās rīcības motīvus – nav vienalga, rīcības vērtējums var būt dažāds. 
Pārkāpjot jebkādu tiesību normu (apskatītajā piemērā – līguma nosacījumu), cilvēks jau ir rīkojies nemorāliski, jo morāles imperatīvs ir noteicis –nepārkāp! Ja morāles imperatīvs saka –nepārkāp, tad pārkāpjot tiesību normu, ir pārkāpta arī morāles norma. Bet šādam ārējam pārkāpumam var paralēli būt vairāki iekšējo normu pārkāpumi. Tātad morāles normas darbība ir plašāka nekā tas ir tiesību normai.
Raugoties uz visu tiesību sistēmu kopumā, redzam, ka tā nav pilnīga. Kas tad aizpildīs šīs nepilnības vai tukšumus? Valsts nepārtraukti strādā pie likumdošanas pilnveidošanas un trūkumu novēršanas, taču pilnība nekad nav iespējama. Kā no prakses redzams, šos tukšumus bieži aizpilda morāles norma.
Tiesību sistēma nekad nav arī galīga. Sabiedrības un visas cilvēces attīstības procesā allaž rodas kādas jaunas parādības un jauni procesi, tāpat tie arī izzūd. Līdz ar to rodas nepieciešamība pēc jaunām normām un atbrīvoties no novecojušām.
Tiesību un morāles attiecības nav iespējams viennozīmīgi materiāli nofiksēt. Zināms, ka tiesību sistēma ir elastīga, ka tās normas mainās līdz ar laiku un vietu, tāpat arī morāles normas ir pakļautas mainībai laikā un telpā. Kas kādreiz piederējis maksimumam, tas tagad var pāriet minimuma kompetencē, t.i. morāles norma var pāraugt tiesību normā. Vai šis process iespējams arī atgriezeniski? Teorētiski jā, bet praktiski noteikti daudz retāk, kad tiesību norma kļūst par morāles normu.
Tiesību pastāvēšanas mērķis ir sabiedrības eksistences nodrošināšana un attīstības veicināšana, bet spēj to nodrošināt tikai ārēji, savukārt morāle to papildina, liekot šos pašus mērķus īstenot ietiecoties katra procesa iekšienē. Tātad notiek šo normu līdzdarbošanās cīnoties par drošību, taisnību, kulturālību, attīstību.


4.1. Tiesību un morāles normu rašanās.
Kur un kā tad rodas šīs abas sociālās normas? Varbūt šo normu rašanās procesā abām ir kas kopējs?
Vēsturiski ir zināms fakts, ka sabiedrības sākotnējā attīstības pakāpē mēs satopamies ar t.s. sociālo normu sinkrētismu. Ieražas, tiesības, ētika, reliģija bija saplūdušas nedalītā vienībā – paražās. Vēlāk no šī normu kopuma izdalās tiesības, palikdamas par visiem obligātiem postulātiem, kurus reizēm pavada arī fiziski spaidi. Turpretim pārējo normu – ētikas, reliģijas, paražu respektēšana tiek atstāta indivīdu brīvam ieskatam.[25]
Tātad tiesības savā pirmatnējā formā ir iekļāvušas sevī arī ētikas un citus elementus, tādējādi tuvinoties vairāk ētikas normai. Tiesībām atbrīvojoties no šīm normām, tās vairāk attālinās no morāles.
Sabiedrības attīstības procesā no pirmatnējās kopības formas uz sabiedrību bija nepieciešams atrast normu, kas nodrošinātu sabiedrības pastāvēšanu. Par tādu atrada tiesības ar minimālām, bet visiem obligātām prasībām.
H.Grocijs norādījis, ka dabisko tiesību māte ir pati cilvēku daba. Kas tad liek rasties pozitīvajām tiesībām? Vai tā nav tā pati cilvēka netikumiskā daba, kas grib melot, zagt, nonāvēt? Tādēļ nepieciešamas tiesību normas, kas prasa cilvēku atturēties no netikumiskas rīcības un to izpildi ar sankcijas palīdzību garantē valsts. Dažādās sabiedrībās tiesību normas ir dažādas, tas vedina uz domām, ka atšķirīga ir arī cilvēka daba. No tā izriet, ka, sabiedrībās, kur tiesību normas ir īpaši bargas, cilvēka daba ir mazāk tikumiska.
 Pati cilvēku daba arī rada morāles normas. Un tā arī ir cilvēka netikumiskā daba, kas liek radīt kādus uzvedības priekšrakstus. Ja cilvēks no dabas būtu tikumisks, rīkotos tikai labi un godīgi, vai tad vispār būtu nepieciešami kādi uzvedības priekšraksti (morāles normas), kas tagad mums nosaka kā jāuzvedas? Tāpat arī nebūtu nepieciešamas likumu normas, kas ar iespējamo sankciju draudiem attur no zagšanas, nonāvēšanas un citām netikumiskām darbībām, ja cilvēks jau no dabas būtu tikumisks.
Morāles normu rašanās daļēji ir arī meklējama kategoriskā imperatīvā, kurš saka darīt tā, kā visi varētu darīt. Tā arī sabiedrības attīstības procesā rodas arvien jaunas normas. Kā jau augstāk tika noskaidrots, sabiedrības attīstības process pieprasa nemitīgu jaunu normu rašanos.
Visās dzīves sfērās procesi ir mainīgi līdz ar attīstības gaitu un nedz tiesības, nedz arī morāle nav izņēmums.
Liela loma tiesību radīšanā ir varai. Jebkurā sabiedrības formā un iekārtā valdošā vara tiesības radījusi atbilstoši savām interesēm. Tādēļ arī nedemokrātiskās sabiedrības pastāvēšanas formās tiesībās vērojams lielāks neētisku normu piesātinājums. Demokrātija savukārt ierobežo šādu normu pastāvēšanu, kaut arī neizslēdz. 





4.2. Moralitāte un legalitāte.
Katra norma, vai morāles, vai tiesību, izsaka kaut kādu nepieciešamību, kas katrā konkrētā gadījumā var būt dažāda. Tādēļ saprotams, kāpēc likumu veidi ir dažādi. Cilvēka prāts ir divējādas dabas- praktisks un teorētisks.
Kants atzīmē, ka cilvēka teorētiskais prāts raksta priekšā likumus dabas izpratnei, bet praktiskais prāts - cilvēka darbībai. Dabas likumu pamatā ir mehāniskā nepieciešamība, bet praktiskā prāta nepieciešamība ir jābūtības nepieciešamība.[26]
Cilvēks kā dabas būtne nevar pastāvēt no dabas atrauts un no dabas likumiem neatkarīgs. Tātad dabas likumiem cilvēks seko neatkarīgi no savas gribas, lai gan ir arī izņēmumi, kad cilvēks tomēr mēģina iejaukties dabas likumos un mēģina tos pārtaisīt vadoties no sava praktiskā prāta. Zināms arī tas, ka nevienmēr šāda iejaukšanās ir devusi pozitīvu rezultātu. Tātad dabas likums var būt cilvēka prātam neaizsniedzams.
Praktiskā prāta nepieciešamība ir jābūtības nepieciešamība, kas pamatojas uz brīvību, atzinis Kants. Tāpēc cilvēka augstākais pienākums- ar savu gribu realizēt brīvības likumus, kurus cilvēka darbībai dažādu priekšrakstu veidā dod viņa praktiskais prāts, un Kants šādus likumus nosauc par morāliskiem likumiem. Kants dod arī skaidru formulējumu moralitātei un legalitātei. Legalitāte ir kādas darbības ārēja saskaņa ar praktiskā prāta likumiem, bet moralitāte – iekšēja saskaņa.[27]
No tā izriet, ka morāliskā likumdošana var prasīt tikai ārēju saskaņu ar praktisko prātu, tātad legālu darbību, vai tikai iekšēju saskaņu- morālu darbību. Legalitātei nav svarīgi darbības principi un motīvi, kuru dēļ likums izpildīts. Savukārt moralitātei jāievēro arī darbības iekšējais noskaņojums. Legalitāte uzstāda cilvēka darbībai tiesiskas saistības un tiesiskus pienākumus. Savukārt moralitāte uzstāda tikumiskas saistības un pienākumus.  
Ja tiesības prasa tikai darbības saskaņu ar likumu, bet mēs zinām, ka likumi var būt arī neētiski, no tā tad redzams, ka tiesības akceptē neētisku rīcību. No teiktā var veidot apgalvojumu, ka cilvēks, kas perfekti ievēro tiesību normas var būt nemorāliska persona. 


4.3. Tiesības kā morāles minimums.
Sociālās eksistences ētiskā minimuma teorijas pārstāvji par šīs teorijas galveno tēzi izvirzījuši to, ka tiesības ir vienīgi ētikas daļa. Tie noliedz neētisku tiesību pastāvēšanu, ignorējot, neredzot tās. Tomēr neētisko tiesību normu pastāvēšana, kā pagātnē, tā tagadnē ir tik zīmīga un svarīga parādība, ka to nevar tik vienkārši ignorēt, kā to dara sociālās eksistences minimuma ētiskā minimuma teorijas pārstāvji (Jellineks, Solovjovs).[28] Pēc šāda apgalvojuma redzams, ka tas pilnīgi sagāž minēto teorētiķu apgalvojumu, ka tiesības ir vienīgi morāles daļa.
Teorētiķi ir atklājuši divus neētisko elementu izcelšanās veidus. Pirmais ir immanetais, kad neētiskais elements izceļas pašu tiesību iekšējā struktūrā. Otrs ir transcendentais, kad neētiskais elements rodas no ārējās varas, kas rada tiesību normas t.i. no likumdevēja.[29]
Pretēji jau minētās teorija pārstāvju apgalvojumam L.Šulcs iebilst, ka pastāv arī ētiski neitrālas normas, kuras savā saturā nav nedz neētiskas, nedz arī ētiskas. Tādas ir tehniska rakstura normas, piemēram satiksmes noteikumi.
Tomēr apskatāmās teorijas pārstāvji ir nonākuši pie atziņas, ka tiesības satur sevī tikai minimāla rakstura prasības, t.i. tādas, bez kurām konkrētā sabiedrība nevar pastāvēt un nevar attīstīties. Ētikas normas pārsniedz minimuma robežas un tās, pretēji tiesību normām, var uzstādīt cilvēka gribai daudz augstākas, maksimālas prasības.[30]
Sabiedrībā labi redzams, ka morāle ir maksimāli prasīga sociālā norma, kura katram garīgās attīstības slānim nav pieejama, vai pieejama daļēji. Pietiek pavērot dažādus atsevišķus sabiedrības locekļus, to uzvešanos, lai neapstrīdami šī tēze apstiprinātos. Bet tiesības ir tas minimums, ko, ja arī kāds nespēj ievērot visas morāles prasības, tomēr lielākā sabiedrības daļa cenšas ievērot. Jo visiem zināms ir, ka valsts ar sankciju palīdzību piespiež tās ievērot. Tātad vispārējo vērtību skalā morāle stāv augstāk kā tiesības.

4.4. Tiesību un morāles normu kopsakarības un atšķirības.
Morāle no tiesībām atšķiras ar to, ka tikumisko prasību pildīšanu kontrolē visi un indivīda morālā autoritāte nav saistīta ne ar kādām oficiālām pilnvarām, un ar to, ka morālo prasību izpildīšana tiek sankcionēta tikai ar garīgās iedarbības formām – rīcības sabiedrisku vērtējumu, nosodījumu u.c.[31]
Tiesību normām atšķirībā no citām sociālajām normām ir šādas specifiskas īpatnības: 1) tās ir nesaraujami saistītas ar valsti; 2) tās precīzi formulē tiesību subjektu tiesības un pienākumus; 3) tiesībām un pienākumiem, ko nosaka tiesību normas, ir vispārējs un obligāts raksturs; 4) tiesību normu izpildi garantē valsts; 5) tiesību normas nepastāv izolēti, tās veido vienotu sistēmu; 6)katrai tiesību normai ir divpusējs raksturs, jo tā sabiedriskās attiecības vienai pusei piešķir subjektīvās tiesības, bet otrai- juridiskos pienākumus; 7) tiesību normu var piemērot vairākkārtēji.[32]
Dažas no šīm tiesību normu īpatnībām piemīt arī morāles normām, piemēram tāpat kā tiesību normu, tā arī morāles normu var pielietot vairākkārtēji, arī morāles norma nepastāv izolēti, bet gan veido vienotu sistēmu.
Tiesībām vienmēr jātiek izpildītām no cilvēku brīvas gribas. Saprotams, ka tikai ar aizliegumiem vien valsts nevar pastāvēt.
Šajā sakarā Kants ir atzinis, ka bez brīvības nenotiek neviena uzņēmējdarbība, kura varētu nest bagātību[33].
Taisnība ir kategorija, bez kuras klātbūtnes nepastāv neviena no apskatāmajām sociālajām normām. Viedokļu dažādībā nevar nepiekrist tam, ka tiesību idejas pašā pamatā ir jābūt taisnībai. Taisnība, kā ētikas kategorija, jāuztver arī kā augstākais kritērijs tiesību sfērā.
Taisnība ir visu normu pamats un mērķis un uz to balstoties un pēc tās tiecoties tiesību un morāles normas izaug no tautas. No prakses redzams, ka normas, kas radītas it kā tiecoties pēc vispārējas taisnības, tomēr var aizskart kāda intereses.
Tiesību normai atšķirībā no morāles normas ir spaidu raksturs. Tiesību normās ir tāda sastāvdaļa kā sankcija, kas paredz šīs normas neizpildītājiem vai pārkāpējiem negatīvas sekas. Tā ir piespiedu lietošanas iespēja no valsts puses. Un tikai cilvēka netikumiskās dabas dēļ ir šāda piespiedu lietošana nepieciešama.
Kā trūkumu tiesībām var atzīmēt to, ka tiesības kā ārējs un vispārējs regulators attiecināms uz visiem vienādi t.i. neņem vērā tiesību subjekta individuālās īpatnības. Šī tendence arī ir par iemeslu neētisku normu esamībai. Tiesības dažkārt neņem vērā darbības motīvu, bet gan tīri ārēji novērtē atbilstību likuma normai. Turpretim morāle iedziļinās rīcības iekšējos motīvos, kas ir liels pluss.

5. Kopsavilkums.

1.            Tiesību un morāles normu savstarpējā mijiedarbība, to pretstats un kopsakarības ir viens no pamatjautājumiem visā tiesību filozofijā.
2.            Jautājums par to, kāda ir dabisko tiesību un pozitīvo tiesību savstarpējā attiecība, un vai var piešķirt dabiskajām tiesībām tiesību raksturu, jeb tās ir tikai sociāla morāle, arī šodien vēl ir tiesību filozofu diskusiju objekts. Kants identificējis dabiskās tiesības ar morāli.
3.            Tiesību norma ir tikai cilvēka ārējās darbības regulators, bet morāles norma - iekšējās darbības, līdz ar to saskatāms, ka tiesību normas “darba lauks” ir šaurāks nekā tas ir morāles normai.
4.            Cilvēka iekšējā pasaule ir ļoti plaša, daudzveidīga un neprognozējama, tāpēc katrā konkrētajā gadījumā, lai dotu kādas rīcības vērtējumu, ir maksimāli jāizpēta arī iekšējie rīcības motīvi. Šajā sakarā varētu izvirzīt visai sabiedrībai noderīgu principu – nekad nedod kāda rīcības vērtējumu, iepriekš savu iespēju robežās neizzinot rīcības motīvus.
5.            Cilvēku sociālo kopdzīvi nevar dibināt tikai uz tiesībām, bez morāles normas līdzdarbošanās.
6.            Gan morāles, gan daļēji arī tiesību normu pastāvēšanas nepieciešamību radījusi cilvēka netikumiskā daba.
7.            Ja morāles normas neietu ciešā kopsolī ar tiesību normām, nebūtu iespējams rīcības godīgs un pilnīgs novērtējums. Tātad morāles un tiesību normu starpā pastāv cieša līdzdarbošanās, kas ir atbalstāma un veicināma šīs sadarbības pilnīgāka attīstība. 




6. Izmantotā literatūra.
1.     P.Dāles red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930.
2.     I.Krastiņš. Tiesību teorijas pamatjēdzieni. [b.i.], 1998.
3.     L.Šulcs. Tiesības kā ētikas minimums. R., Pīpiņa un Upmaņa grāmatu un nošu spiestuve, 1936.
4.     Juridisko terminu vārdnīca. R., Nordik, 1998.
5.     I.Krastiņš. Tiesību doktrīnas. [b.i.], 1997.
6.     L.Šulcs. Dabisko tiesību jēdziens. Jurists, 1937, № ½.
7.     L.Šulcs. Tiesību idejas un dabisko tiesību problēma Kanta tiesību teorijā. R.,1939.





[1] L.Šulcs. Tiesības kā ētikas minimums. R., Pīpiņa un Upmaņa grāmatu un nošu spiestuve, 1936
[2] I.Krastiņš. Tiesību teorijas pamatjēdzieni. [b.i.], 1998.

[3] L.Šulcs. Tiesības kā ētikas minimums. R., Pīpiņa un Upmaņa grāmatu un nošu spiestuve, 1936
[4] I.Krastiņš. Tiesību teorijas pamatjēdzieni. [b.i.], 1998.
[5] L.Šulcs. Tiesību idejas un dabisko tiesību problēma Kanta tiesību teorijā. R.,1939

[6] L.Šulcs. Tiesību idejas un dabisko tiesību problēma Kanta tiesību teorijā. R.,1939
[7] L.Šulcs. Tiesību idejas un dabisko tiesību problēma Kanta tiesību teorijā. R.,1939

[8] L.Šulcs. Dabisko tiesību jēdziens. Jurists, 1937, № 1/2
[9] I.Krastiņš. Tiesību teorijas pamatjēdzieni. [b.i.],1998
[10] P.Dāles red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930
[11] turpat
[12] I.Krastiņš. Tiesību teorijas pamatjēdzieni. [b.i.],1998.
[13] P.Dāles red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930

[14] P.Dāles red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930
[15] turpat
[16] turpat
[17] turpat
[18] P.Dāles red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930

[19] turpat

[20] turpat
[21] P.Dāles red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930


[22] P.Dāles red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930


[23] P.Dāles red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930


[24] I.Krastiņš. Tiesību doktrīnas. [b.i.], 1997
[25] L.Šulcs. Tiesības kā ētikas minimums. R., Pīpiņa un Upmaņa grāmatu un nošu spiestuve, 1936
[26] P.Dāles red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930

[27] P.Dāles red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930

[28] L.Šulcs. Tiesības kā ētikas minimums. R., Pīpiņa un Upmaņa grāmatu un nošu spiestuve, 1936
[29] L.Šulcs. Tiesības kā ētikas minimums. R., Pīpiņa un Upmaņa grāmatu un nošu spiestuve, 1936
[30] turpat
[31] Morāle.// Juridisko terminu vārdnīca. R., Nordik, 1998
[32] I.Krastiņš. Tiesību teorijas pamatjēdzieni. [b.i.], 1998.
[33] P.Dāles red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru