Latvijas Universitāte
Juridiskā fakultāte
Tiesību teorijas un
politikas zinātnes katedra
Kursa darbs.
Tiesību un morāles normu savstarpējā
mijiedarbība.
Neklātienes nodaļas
1.kursa studentes
Sintijas
Siliņas
studenta apliecība
JurP 980623
Zinātniskais vadītājs:
Dr.iur.
Doc. I.Krastiņš
Rīga
1999
Saturs.
1. Ievads.
3
2. Tiesības.
5
2.1. Tiesību ideja.
6
2.2. Tiesību principi.
8
2.3. Tiesības un pienākumi.
10
3. Morāle.
11
3.1. Morāles jēdziena robežas. 12
3.2. Morāliskā brīvība un labā
griba.
14
3.3. Kategoriskais imperatīvs.
17
4. Tiesību un morāles mijiedarbība.
19
4.1. Tiesību un morāles normu
rašanās. 21
4.2. Moralitāte un legalitāte.
23
4.3. Tiesības kā morālais minimums.
24
4.4. Tiesību un morāles normu
kopsakarības un atšķirības.
25
5. Kopsavilkums.
27
6. Izmantotā literatūra.
28
1.
Ievads.
Tiesības un morāle ir tādas svarīgas
sociālās parādības, bez kurām nav iedomājama ne sabiedrības, ne valsts
pastāvēšana. Tādēļ izvēlējos šo tematu, lai tuvāk izpētītu tiesību un morāles
normu kopsakarību, lai izzinātu, kā šīs sakarības īstenojas dzīvē, kā tās
ietekmē sabiedriskās norises.
Latvijai, kā neatkarīgai un
demokrātiskai valstij arvien vairāk iekļaujoties starptautiskās dzīves norisēs,
kad sabiedrībā arvien vairāk pieaug interese par tiesiskumu, ētiskumu un
moralitāti, demokrātiju, svarīgi ir izzināt šo sociālo parādību rašanos, to
pastāvēšanu un kopsakarības.
Pievēršoties šā darba tēmai un sākot
iepazīties ar ieteikto literatūru, rodas virkne neskaidru jautājumu uz kuriem
vēlos rast atbildi.
Jānoskaidro cik svarīgi, studējot
tiesības, ir izzināt morāles un tiesību normu mijiedarbību. Noteikti būtu
jānoskaidro ar ko tad morāles norma atšķiras no tiesību normas un cik tuvas tās
ir. Jāizzin arī - kā un kur abas šīs normas rodas. Varbūt šīs tik ļoti svarīgās
sociālās parādības ir savstarpēji pretrunīgas? Kāpēc šādas normas ir radušās un
tiek radītas un grozītas, un atceltas nemitīgi?
Cilvēces politiskai attīstībai strauji
virzoties uz priekšu, būtisks ir jautājums par morāli, par tās attīstību un
atbilstību laikam. Sabiedrībā vērojams juridiskās kultūras līmeņa nemitīgs
pieaugums.
Līdz pat mūsdienām nav viennozīmīga un
kopīga uzskata tiesību un morāles kopsakara jautājumā. Tāpat nevar nepamanīt, ka
ļoti daudzi tiesību teorētiķi ir analizējuši vācu filozofa I.Kanta tiesību
filozofiju, bieži nonākot pie pilnīgi pretējiem secinājumiem. Arī šis tēmas tik
ļoti svarīgajā jautājumā par to, kā Kants sapratis tiesību un ētikas
savstarpējās
attiecības un morāli
šai kopsakarā, ir izveidojušies ļoti dažādi uzskati. Daļa zinātnieku atzīst, ka
Kants tuvinājis tiesības ētikai, neatrodot šo abu normu starpā nekādas
atšķirības (H.Kohens, K.Lisers, u.c.), bet daļa turpretīm apgalvo, ka Kants ir
stingri nošķīris tiesības no morāles, nesaskatīdams abos nekā kopīga, jo
tiesību normas realizācijas piespiedu līdzekļi nekādi neatbilst ētikas normām
(F.Sartio, R.Vuazs u.c.).
Mācība par tiesību un morāles
nošķiršanu tiek saistīta ar K.Tomāzija un J.Fihtes darbiem, kā arī t.s.
tiesībpozitīvisma pārstāvjiem (H.Kelzens). Turpretīm Dabisko tiesību teorijas
piekritēji un attīstītāji vadās no atziņas par tiesību un morāles identitāti.
Pamatā balstoties uz Kanta tiesību
filozofijas analīzi Latvijas filozofu - P.Dāles un L.Šulca – darbos ir risināti šajā darbā aktuālie jautājumi,
par tiesību un morāles normu kopsakarībām.
2. Tiesības.
Tiesības ir sabiedrības pastāvēšanas
pamats un garants tās drošai eksistencei. Tiesību mērķis ir rūpēties par
pilsoņu ārējo drošību. Bez tiesību palīdzības nav iedomājama sabiedrības
attīstība, kultūras izaugsme.
Atsevišķi tiesību filozofi tiesību
būtību redz tikai krimināltiesiska rakstura normās (Tomāzijs, Šopenhauers).
Šopenhauers cilvēka īsto dabu saskata bezrobežu egoismā, kurš pastāvīgi
agresīvi vēršas pret pārējiem indivīdiem, līdz ar to uzskatot, ka tiesību īstā
būtība ir krimināltiesiskās normās. Šopenhauers uzskata, ka tiesību pārkāpums
ir primārs, bet visas tiesības tikai sekundāras, kuru uzdevums ir reaģēt uz
normu pārkāpumiem[1].
Lai dziļāk apskatītu tiesību
filozofijas jautājumus un tiesību un morāles normu kopsakarības, vispirms
jānoskaidro šā jēdziena nozīme. Precīzs un īss tiesību jēdziena formulējums nav
iespējams. Tiesību filozofi vēl aizvien nav atraduši tiesību definīciju, jo
katra filozofa tiesību izpratne atšķiras. Tiesību izpratnē atklājušies dažādi
uzskati par tiesībām: tiesības kā politiska taisnība (Aristotelis), tiesības kā
taisnība un patiesība (V.Igo), tiesības kā tautas gribas izpausme (Ruso),
tiesības kā brīvības mērogs (I.Kants), tiesības kā valdošās šķiras griba
(Markss) u.c. Kants ir izstrādājis arī šādu tiesību definīciju- tiesības ir
visu to noteikumu kopums, kas viena cilvēka patvaļu saskaņo ar otra patvaļu uz
vispārīgā brīvības likuma pamata.[2]
Savukārt tiesību filozofs Šopenhauers
uzskata, ka tiesības esot negatīva rakstura tāpēc, ka viņas izceļas kā reakcija pret cilvēku dabas nepilnīgumu
respektīvi egoismu. Tātad egoisms ir tiesību izcelšanās iemesls. Viņš uzskata,
ka tiesības ir defektīvās cilvēka dabas sekas un pilnīgām būtnēm viņas nav
vajadzīgas.[3]
Risinot tēmu par sociālo normu
mijiedarbību, jānoskaidro kas ir tiesību norma. Tiesību norma ir tiesību
pamatšūna, kas kopumā veido tiesību sistēmu. Vārds “norma” nozīmē vispārēju
noteikumu, kas regulē cilvēku uzvedību un rīcību sabiedrībā. Tiesību norma ir
kompetentu valsts iestāžu noteikti vai sankcionēti vispārīga rakstura
noteikumi, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības un to
izpildi garantē valsts.[4]
2.1. Tiesību ideja.
Lai rast atbildi uz jautājumu, kāds ir
sakars starp tiesību ideju un ētiku ka morāles ideju kopumu, jānoskaidro kā
filozofi saprot tiesību ideju. Daudz piekritēju ir uzskatam, ka šo ideju Kants
ir sapratis kā brīvību un tiesību mērķi kā aizvien plašāku brīvības realizāciju
valstī. Taču vairākums tomēr piekrīt otrajam uzskatam, ka Kants ir atzinis
taisnību kā patieso tiesību idejas saturu[5].
Brīvību Kants ir atzinis kā vienīgo iedzimto dabisko tiesību un vienu no
taisnības būtiskajiem elementiem. Taisnību kā augstāko kritēriju Kants
attiecina uz visām tiesībām.
Kanta izpratnē taisnība ir ētikas
prasība un uzskatāma par svarīgu morāles kategoriju. Šī izpratne ir aktuāla arī
šobrīd un ir diskusiju objekts mūsdienu tiesību teorijā.
Taisnība kā ētikas kategorija ir
jāuztver kā augstākais kritērijs tiesību sfērā. Tā vēsturiski sakņojas tālā
senatnē, un “plašākās tautas masās, tautas psiholoģijā, taisnību parasti
uzskata kā vadītāju ceļa zvaigzni”[6].
Tiesību ideju Kants ir sniedzis
apriorā (t.i. no pieredzes neatkarīgā) veidā. Pēc Kanta domām tikai šādi var
atrast īsto kritēriju, kas atšķir tiesības no citām normām. Līdzās normatīvajai
tiesību zinātnes nozīmei, Kants šai zinātnei izvirzījis uzdevumu- nodibināt no
pieredzes neatkarīgus pamatprincipus (tiesību tīrās formas) kā dažādu pozitīvo
tiesību pamatu.
Kants tiesības ir pakārtojis ētikai,
tāpat arī morāli. No tā izriet, ka tiesības nevar ietvert sevī ētikai
neatbilstošas pazīmes. Šeit ir redzama šīs teorijas neatbilstība realitātei.
Ielūkojoties šodienas tiesību normās nākas secināt, ka nevienmēr tiesību normas
atbilst ētikas prasībām. Arī Kants savā filozofijā dažviet ir nonācis pretrunā
ar šo paša izvirzīto pakārtojumu. Dabiskās tiesības Kants atvasinājis no
taisnības un tuvinājis tās ētikai, uzskatīdams, ka tādējādi tiesības veidotas
atbilstoši ētikas principiem.
Dabiskās tiesības uzskatāmas par reālo
tiesību ideālu, kaut gan galu galā tomēr izšķirošās nav pozitīvās tiesības, bet
pozitīvās tiesības, kuru nozīmi izsaka reālā likumdevēja griba.
L.Šulcs uzskata, ka Kanta izpratnē
dabiskās tiesības nesakrīt ar ētiku, bet, ka dabiskās tiesības parasti ieņem
vidusstāvokli ētikas un pozitīvo tiesību starpā. Bet tomēr tām ir sakars ar
ētiku attiecībā uz savu normu saturu, un, no otras puse, tās ir potenciālas
dabiskās tiesības, un tikai izņēmumkārtā tās var sakrist ar pozitīvajām
tiesībām un tikai šajos gadījumos pozitīvajām tiesībām ir tiešs sakars ar ētiku[7].
Tomēr praksē mēs redzam ka daudzos
gadījumos pozitīvās tiesības var būt pilnīgi atrautas kā no taisnības idejas,
tā arī no morāles un no dabiskajām tiesībām.
Savukārt dabisko tiesību doktrīna,
kuras piekritēji uzsver, ka dabiskās tiesības iederas morāles sfērā un nespēj
saskatīt dabisko tiesību divējādo dabu (vienlaicīgu atrašanos tiesību un
morāles sfērā), nespēj arī pareizi noteikt dabisko un pozitīvo tiesību
attiecības un uzskata pozitīvās tiesības par likumdevēju radītu patvaļīgu (arī
pretrunīgu) normu sistēmu.
H.Kelzens- viens no konsekventākajiem
pozitīvistiem uzsver, ka dabiskās tiesības jāuzlūko kā morāles normas, kā tīri
metajuridisku parādību, kas vairs neiederas tiesību novadā un nevar būt
nozmīgas juristam[8].
2.2. Tiesību principi.
Lai izprastu tiesību un morāles normu
mijiedarbību, nevar neapskatīt tiesību principus, jo tie ir tiesību normā
izteiktās vadošās idejas, kas raksturo tiesību būtību un specifiskās īpatnības
(taisnības, kārtības, likumības, brīvības, uzticības, humānisma demokrātisma,
atbildības, u.c. principi), kas atsevišķos gadījumos var saskanēt arī ar
morāles principiem.
Tiesību principi iedalīti vispārējos,
nozaru un starpnozaru principos. Bez tam tiesību principus var iedalīt trīs
grupās, no kurām katra atspoguļo kādu atsevišķu tiesību pusi. Pirmā principu
grupa raksturo vispārējo attieksmi pret tiesībām un likumu: likums izsaka
sabiedrības gribu; likums jāievēro visiem; brīvība nodrošināma tikai ievērojot
likumus; tas, kurš ievēro savas tiesības, neaizskar neviena cita intereses; nav
pieļaujama tiesību ļaunprātīga izmantošana; likumam nav atpakaļēja spēka.
Otrā principu grupa raksturo attieksmi
pret cilvēku kā pret augstāko vērtību sabiedrībā, ko tiesības aizsargā: katram
cilvēkam ir tiesības uz personisko neaizskaramību; nevainīguma prezumpcija;
atbildība par vainu.
Trešā principu grupa attiecas uz
taisnības noteikšanu atrisinot juridiskus strīdus: neviens nevar būt par
tiesnesi savā lietā; neviens nevar atrunāties ar likuma nezināšanu; katra
tiesas procesa tiesnesim jānolasa spriedums (tiesnesis nevar apturēt lietas
izskatīšanu, aizbildinoties ar likumu nepilnību, neskaidrību vai pretrunību);
nav likuma, nav soda; jāuzklausa arī otra puse; jebkura šaubīšanās ir par labu
apsūdzētam; domas nav sodāmas[9].
No tā redzams, kā tiesības regulē
sabiedriskās norises, kā tās aizsargā katru atsevišķu indivīdu, kā tiek
nodrošināta likumība, godīgums, drošība un citas sabiedriskās parādības.
Piemēram, apskatot tādu principu, kā, tas, kurš izmanto savas tiesības,
neaizskar neviena cita intereses, redzams, ka šī tiesību ideja regulē indivīdu
savstarpējās attiecības. Likums noregulē cilvēka tiesības tiktāl, cik tās nevar
aizskart cita tiesības un intereses. Piemēram, ja likums piešķir man tiesības
privatizēt savu īrēto dzīvokli, tad es tās izmantojot neaizskaru citu interese,
jo likums skaidri un precīzi nosaka, ka neviens cits nevar vēlēties privatizēt
manis īrēto dzīvokli bez manas piekrišanas.
Aplūkojot tādu tiesību principu, kā,
neviens nevar atrunāties ar likuma nezināšanu, jāatzīmē, ka ļoti svarīgi ir
tas, ka likums nostāda visus vienādā stāvoklī attiecībā pret likumu un neviens
netiks attaisnots, vai mīkstināta viņa vaina tikai tādēļ, ka viņš teiks, ka nav
zinājis par šādu likuma normu. Tas ļauj arī izvairīties no ļaunprātīgas tiesību
izmantošanas un ļauj justies cilvēkam drošam, par godīgumu un taisnīgumu no
citu personu puses.
No apskatītiem tiesību principiem var secināt,
ka tiesību pamatidejas ir ļoti svarīgas sabiedrisko attiecību regulēšanā,
taisnīguma, godīguma un drošības nodrošināšanā. Svarīgi ir arī tas, lai katrs
sabiedrības loceklis tos apzinātos, ievērotu un sajustu tos savā sabiedriskajā
saskarsmē.
2.3. Tiesības un pienākumi.
Tiesību normai atšķirībā no citām
sociālajām normām ir divpusējs raksturs, t.i. tiesību norma vienai sabiedrisko
attiecību pusei piešķir subjektīvās tiesības, bet otrai – juridiskos
pienākumus. Ja tas tā nebūtu, tad katrs varētu rīkoties kā viņam patīk,
tādējādi aizskarot cita cilvēka intereses un brīvību. Ja katram cilvēkam būtu
dota neierobežota darbības brīvība, tad galu galā rastos nebrīvība un tātad arī
nelikumība.
Katra cilvēka darbības brīvībai tiek
uzliktas zināmas robežas, kurās viņš var brīvi rīkoties, un šo darbības apjomu
Kants sauc par tiesībām. Bet cilvēka pienākums ir nepārkāpt savas tiesības un
neiznīcināt otra cilvēka tiesības, viņa brīvību[10].
No tā varam secināt, ka bez pienākuma nav iespējamas tiesības.
Visu tiesisko pienākumu kopību Kants
izteic sekojošos trijos priekšrakstos: “Sargi savu personīgo cieņu, nepārkāp
otra tiesības, un, cik vari, centies pēc taisnības, kas katram nodrošina to,
kas viņam pienākas[11].
3. Morāle.
Pats jēdziens morāle ir nedaudz
plašāks kā ētika un aptver visu cilvēka dzīvi un darbību, ciktāl tā vērtējama
no tikumības viedokļa. Morāle ir sociāls institūts, kura funkcijas ir cilvēka
izturēšanās, regulēšana itin visās sabiedriskās dzīves jomās. Morāle pauž
priekšstatus kā cilvēkam jādzīvo, jāuzvedas un jārīkojas dažādās situācijās.
Morāles principu un normu ievērošanu nodrošina cilvēka iekšējā pārliecība un
sabiedriska doma. Morāles filozofijas centrālie jautājumi ir: labā un ļaunā
problēma; jautājums par tikumisko normu avotu un gribas brīvības problēma[12].
Tātad morāle regulē indivīda rīcību
sabiedrībā, bet tomēr tai nav obligāts raksturs, kaut arī morāles jēdziena
skaidrojums dots imperatīva formā t.i. ar vārdiem jādzīvo, jārīkojas,
jāuzvedas, jā-…. Skatoties no reālās dzīves pozīcijām, redzams, ka par morāles
normu neievērošanu valsts nevienu nesoda. Par šādu pārkāpumu var saņemt tikai
sabiedrisku nosodījumu, taču tas var būt pat vēl bargāks, nekā atsevišķas
valsts sankcijas par likuma normu neievērošanu. Salīdzinot, par satiksmes
noteikumu pārkāpumu samaksātu sodu Ls 10,- ar sodu par nemorālisku uzvedību,
kad persona tiek atstumta no kolektīva, katrs pēc savas iekšējās izjūtas vairāk
vai mazāk par bargāku sodu tomēr atzīs izstumšanu no kolektīva. Cilvēks ir
sabiedrības šūniņa un tas nevar dzīvot viens, tādēļ arī jāievēro morāles
normas, lai dzīvotu saskaņā ar sabiedrību.
Ņemot arī tādu vienkāršu piemēru, kā
draugu attiecības. Divi draugi sarunā satikties un kopā apmeklēt kādu izklaides
pasākumu, bet viens no draugiem neierodas. No morāles viedokļa tas būs morāles
normu pārkāpums, par ko neatnākušais draugs saņems otra drauga lielāku vai
mazāku nosodījumu, taču tas var nebūt par iemeslu draudzības pārtraukšanai.
Taču ja šis pats draugs vēlreiz līdzīgi pārkāps kādu savstarpēju norunu, tad
tas var būt par pamatu draudzības pārtraukšanai, kas ir samērā bargs sods un
liks šai personai pārdomāt savu rīcību no morāles viedokļa. Sods var kļūt vēl
spēcīgāks, ja apmānītais draugs par notikušo dara zināmu plašākam cilvēku
lokam, un rezultātā ar šādu cilvēku vairs neviens negribēs saistīties. Vēlreiz
pārliecināmies par sabiedriskā nosodījuma spēku.
Atkarībā no katra iekšējās pārliecības
viņš arī izjūt šādu sabiedriskā vērtējuma stiprumu – kāds to neievēros un
mierīgi turpinās savu ierasto dzīvesveidu, bet kādam atstumtība no sabiedrības
var būt ārkārtēji sāpīgs sods. Bet zināms, ka ar cilvēku, kurš neievēro morāles
normas, negrib neviens saistīties, šāda
cilvēka uzvedība, atrauta no vispārējā sabiedrības priekšstata par moralitāti
un ētiskumu, var būt neprognozējama.
3.1. Morāles jēdziena robežas.
Vārdam “morāle” grūti atrast stingri
noteiktas robežas. Praktiskajā lietojumā to bieži lieto, kā vārda “ētika”
sinonīmu un līdzīgi ir arī ētikas un morāles filozofijas skaidrojumi. Ētika
bieži tiek identificēta ar tikumību, savukārt tikums ir tuvs tam, ko saprotam
ar dabiskajām tiesībām, kas vēsturiski tiek aplūkota kā tiesību pirmforma.
Bieži ar morāli tiek saprasta
atsevišķa indivīda vai atsevišķas sociālās grupas uzvedība, radot pamatojumu
atsevišķo locekļu vai grupas darbības motīviem un mērķiem.
Kants par morālisku darbību atzīst
tikai tādu darbību, kuras īstais ierosinātājs ir bijusi cieņa pret savu
pienākumu, bet ne cilvēka dabīgās tieksmes un jūtas, vai arī bailes no soda[13].
Daudz ir dažādu grāmatu, kas dod mums
priekšstatu un priekšrakstus par labu uzvedību, par ētiku. Mēs katrs varam
izvēlēties vai dzīvot un uzvesties saskaņā ar tām, vai atbilstoši savai, varbūt
citādākai, pārliecībai un priekšstatiem par labu uzvedību, kulturālību un
atbilstoši tam varam gaidīt arī sabiedrības novērtējumu. Piemēram esot viesībās
kāda persona, atšķirībā no citiem, ēdot nelieto nazi un dakšiņu, bet ēd tikai
ar dakšiņu, ar šādu savu uzvedību šī persona pārkāpj tikai ētikas normu un
neaizskar neviena intereses. Klātesošie viesi var vienīgi novērtēt šāda cilvēka
kulturālības līmeni un nevar izslēgt arī kādu aizrādījumu, bet nekādas valsts
sankcijas šādā gadījumā nepiemēros.
Bet morāle ir tā īpašā sociālā norma,
kas dod savus priekšrakstus pavēļu formā un tiem jābūt izpildītiem, lai
nesaņemtu nosodījumu. Ja morāle saka – nezagt, nenonāvēt, tad saprotams, kādas
sekas iestāsies par šo morāles normu neievērošanu. No teiktā izriet, ka morāles
norma var saskanēt ar likuma normām.
Pēc filozofa I.Kanta uzskatiem, ētika
ir tā, kas meklē atbildi uz jautājumu: kādai jābūt cilvēka darbībai, lai mēs to
uzskatītu par tikumīgu, un katras ētikas centrālā problēma ir – kas ir šis
tikumiski labais? Kas ir tikumiska dzīve un kā tā iespējama, jeb kas ir
augstākais tikumiskas dzīves princips un kā tas ir iespējams? Par šādu augstāko
tikumisko principu Kants ir atzinis labo gribu: “Nav iedomājams nekas ne vispār
pasaulē, ne arī ārpus tās, ko varētu bez ierobežojuma atzīt par labu, kā
vienīgi labā griba”[14].
3.2. Morāliskā brīvība un labā
griba.
Kas ir brīvība? Vai pilnīga brīvības
pastāvēšana ir iespējama? Tie ir sarežģīti jautājumi, uz kuriem rast precīzu
atbildi nav varējis arī I.Kants, sakot, ka brīvība nav pierādāma, bet viņai var
tikai ticēt.
Viens no Kanta ētikas pamatjautājumiem
ir – kā iespējama tikumība? Kā iespējams, ka cilvēka griba sevī uzņem morālisko
likumu un tam seko? Kā iespējams būt tikumīgi labam? Un Kanta paša atbilde uz
šo ir, ka cilvēks var būt tikumīgs tikai tādēļ, ka viņš ir brīvs[15].
Kā izprast –ko nozīmē būt brīvam?
Varbūt tas ir stāvoklis, kad nav nekādu pienākumu, atbildības, kad valda
pilnīga patvaļa? Arī tā var šo vārdu “brīvība” iztulkot. Katra cilvēka izpratne
par brīvību var būt dažāda. Tomēr, paraugoties, kā tas notiek reālajā dzīvē,
manāms, ka pilnīga brīvība tomēr nav iespējama, jo vienmēr pastāv kādi ārējie
apstākļi, kas to ietekmēs neatkarīgi no cilvēka gribas. Un grūti būs apgalvot,
ka kāda konkrētā darbība noritējusi bez jebkādas ietekmes, vai apstākļu
sakritības.
Kants savā teorijā atklājis, ka
brīvība raksturojas divējādi. No vienas puses tā ir neatkarība no dabas
likumības. No otras puses- labprātīga padošanās morāles likumībai[16].
Ārējo parādību pasaulē viss ir iekalts cēlonības važās. Katrai parādībai ir
savs cēlonis un cilvēks tiem ir pakļauts, tātad nebrīvs.
Tomēr Kanta ētika prasa, lai mēs kļūtu
iekšēji brīvi, neieslīgstot ārējo nosacījumu važās: “Kas padara sevi par vergu,
tas nedrīkst žēloties, ka viņu min kājām”[17].
Kas vergo savām tieksmēm un vēlmēm, nav brīvs. “Dvēseles trīs labumi ir vesels
saprāts, priecīga sirds un brīva, pār sevi valdoša griba”[18].
Teorētiski nav iespējams pierādīt
brīvības esamību, bet, kā apgalvo Kants, brīvība ir morāliskās apziņas
priekšnosacījums. Cilvēks kā saprātīga būtne pats nosaka savu darbību, tātad
arī savu likumību, un tā arī ir viņa brīvība, izvēloties savas rīcības
moralitāti un likumību. Uzņemot savā gribā morālisko likumu un darbojoties
saskaņā ar to, cilvēks kļūst tikumīgs un iemanto apkārtējo cieņu. Tādai
vajadzētu būt katra cilvēka rīcībai un uzvedībai, bet, diemžēl, dzīvē tas tā
nav. Ik uz soļa redzam cilvēkus, kas zaudējuši savu pašcieņu, savu pašapziņu,
savu vērtību un arī no sabiedriskā vērtējuma šādiem cilvēkiem nav vērtības. Arī
Kants atzīst: “Vienīgi morāliskam cilvēkam kā absolūtai vērtībai ir cieņa,
visam citam ir tikai cena”[19].
Tāpat kā morāliskās brīvības, tāpat
arī labās gribas pareizs izlietojums ir tikumīgas dzīves pamatnosacījums. Bet
kas ir tas mērs vai etalons, pēc kura noteikt cilvēka darbības tikumību? Kants
uz šo jautājumu sniedz klasisku atbildi- “Nav domājams nekas ne vispār pasaulē,
ne arī ārpus tās, ko varētu bez ierobežojuma atzīt par labu, kā vienīgi labā griba “[20].
No tā izriet, ka labā griba nekad
nevar būt par kādu ļaunumu, jo tā vadās no labiem mērķiem. Katra saprātīga
būtne atšķirs labo no ļaunā. Tātad katra darbība, kas veikta vadoties no labās
gribas, būs morāliski laba. Tomēr šeit gan gribās atzīmēt, kā tautā bieži
lietotais izteiciens: “gribējās kā labāk, bet sanāca kā parasti”, nedaudz
sašķoba izteikto apgalvojumu, ka viss, kas veikts vadoties no labās gribas,
atzīstama par morāliski labu. Tas izsaka arī atkarību no ārējo apstākļu
neizbēgamības, neskatoties uz labo gribu,
Cilvēks no dabas ir apveltīts ar
dažādiem gara labumiem – prātu, rakstura stingrību un labām īpašībām, un ne
vienmēr šie labumi sniedz tikai labo. Ja šīs dabas dāvanas tiek izmantotas
sliktu mērķu īstenošanai, mēs vairs nevaram tās atzīt par labām. Tāpat ir arī
ar ārējiem labumiem – varu, bagātību, veselību, bez labās gribas, tātad
neievērojot tikumību, šīs vērtības var kļūt postošas un nest lielu ļaunumu. Tā
kā cilvēks pēc savas dabas ir netikumīgs, tad likumsakarīgi ir tas, ka šīs
garīgās un materiālās vērtības tiek izlietotas netikumīgiem mērķiem. Lai
atturētu cilvēku no šādas rīcības, lai turētu cilvēku tuvāk labai gribai, tātad
tikumībai, nepieciešami likumi. Morāle viena šeit ir bezspēcīga.
Lai novērtētu kādas darbības
moralitāti, ir jāizzin kādu iekšējo motīvu vadīts cilvēks to darījis. Nevar
nosaukt par morālisku tādu rīcību, kad cilvēks zinot, ka saņems atalgojumu, dodas
kādam palīdzēt (ja tas nav viņa pienākums), kas ārēji izskatās ļoti tikumiski
–sniegt kādam palīdzību. Tāpat arī darbību, ko persona izdara tikai tāpēc, ka
nevēlas saņemt kaut vai morālisku nosodījumu, nevar nosaukt par morālisku
darbību. Minētās darbības nav veiktas cilvēka labās gribas vadītas.
Kants savā filozofijā par morālisku
darbību atzīst tikai tādu darbību, kuras īstenais ierosinātājs bijusi cieņa
pret savu pienākumu, bet ne cilvēka
dabīgās tieksmes, vai bailes no soda. Par labās gribas augstāko mērķi uzskata
pienākumu. Savukārt par pienākumu Kants uzskata prasījumu izpildīt morālisko
likumu un augstāko morālisko likumu nosauc par kategorisko imperatīvu[21].
3.3. Kategoriskais imperatīvs.
Morāles likumi mums tiek diktēti
pavēļu (imperatīvu) formā - nozodz, nekrāp, nenogalini. Kāpēc tie nevarētu būt
izteikti piemēram vēlējuma (vai kādā citā) formā – varētu nezagt, varētu nekrāpt, u.t.t. Tas
ir neiespējami tikai tāpēc, ka cilvēks pēc savas dabas ir netikumīgs un pilnīgi
noteikti, pastāvot šādai vēlējuma formai, rīkotos netikumīgi. Tātad tikai
cilvēka netikumīgās dabas dēļ morāle ir kategoriska.
Cilvēks dzīvē sastopas ar dažādām
pavēlēm, kuru pamatā ir kāds noteikums. Taču morāles likumu pamatā nav nekādu
noteikumu, kas norādītu, pie kādiem nosacījumiem cilvēks nedrīkst tās
neievērot. Tātad tās ir obligātas.
Kants šīs beznosacījumu pavēles
nosaucis par kategorisko imperatīvu un šo augstāko pavēli noformulē šādi:
“Darbojies tā, ka tavas gribas maksima (t.i. subjektīvais princips) varētu kļūt
par vispārēju likumu”[22].
Iztulkojot Kanta formulējumu, var teikt, ka cilvēkam jārīkojas tā, kā visi var
darīt, un ja tas tā notiek, tādu rīcību var uzskatīt par morālisku. Piemēram
rīcība, ka persona atstāj savu darba vietu stundu pirms darba laika beigām,
nekādi nevar kalpot par piemēru citiem, jo kas gan notiks, ja visi aizies
stundu agrāk. Šajā piemērā skaidri redzama Kanta morāles likuma formulējuma
pareizība. Taču neizzinot personas rīcības motīvus, kategorisku apgalvojumu
nevar teikt. Ja šīs personas rīcības motīvs ir nevēlēšanā ilgāk vairs strādāt,
tad rīcība viennozīmīgi vērtējama kā nemorāliska, bet ja aiziešanas motīvs ir,
lai apkoptu savu slimo māti, šajā gadījumā aiziešana no darba pirms laika var
vērtēt attaisnojoši, kā morāliski labu.
Ikvienam cilvēkam ir jāievēro šie
kategoriskie likumi, tie ir vispārēji un nepieciešami. Katrai saprātīgai būtnei
jādarbojas pēc šiem likumiem un pašai jāizprot to piemērošana, jo tiem ir
formāls raksturs – netiek norādīts ko lai cilvēks dara, bet gan kā lai dara.
Ja morāles likumos tiktu ieviests kāds
saturs, tie tiktu sašaurināti (līdzīgi kā tiesību normās). To nevar darīt arī
tādēļ, ka katram cilvēkam, katrai sabiedrībai un katram laikmetam ir savas
morāles prasības un mērķi. Nevar salīdzināt pirmatnējas sabiedrības morāles
likumus ar mūsdienu sabiedrības likumiem. Tāpat nevar salīdzināt mazattīstītas
valsts un augsti attīstītas valsts morāles normas. Visos gadījumos morāles
saturs ir pilnīgi atšķirīgs atkarībā no laika un telpas. Taču viens ir kopējs
–kategoriskā forma, kas ir absolūti saistoša.
Bet kas tad ir tas, kas liek cilvēkam
šo kategorisko imperatīvu ievērot? Arī Kants uz šo jautājumu nerod atbildi.
Viņš saka: kategoriskais imperatīvs ir nozīmīgs pats caur sevi un tātad
absolūti nepieciešams. Tas ir jāpieņem tieši tāds, kāds viņš ir. Viņš pamato
gan visas citas tikumiskās pavēles, bet pats vairs nav pamatojams.[23]
4. Tiesību un morāles normu
mijiedarbība.
Dabisko tiesību doktrīnas piekritēji
uzskata, ka dabiskās tiesības iederas morāles sfērā un nespēj saskatīt dabisko
tiesību divējādo dabu t.i. vienlaicīgu atrašanos gan tiesību, gan morāles
sfērā.
Dabiskās tiesības jau izsenis tiek
pretnostatītas pozitīvajām tiesībām kā pilnīgas un ideālas normas, un kā
normas, kas izriet no pašas dabas un tāpēc tās ir negrozāmas, atšķirībā no
valsts izdotiem priekšrakstiem. Dabisko tiesību māte ir pati cilvēku daba.[24]
Kants ir nošķīris morālfilozofiju kā
zinātnisko teoriju no morāles praktiskās izpausmes veida, t.i. ārējās darbības.
Morāliskā uzvedība aptver iekšējo izturēšanās noteiksmi, uzvedības pamatus vai,
citādi sakot, tīrās morāles priekšmets
ir iekšējā izturēšanās, t.i. subjektīvie darbības pamatnoteikumi.
Savukārt tiesības ir ārējās darbības
sasaiste ar likumu, jeb, citādi sakot, tiesību
priekšmets ir ārējā darbība.
Ārējās rīcības saskaņa ar likumu ir
legalitāte, nesaskaņa – nelegalitāte
(nelikumība). Arī likumdošana tiesībās ir ārēja, jo tā pieprasa ārējo darbību
realizēt likumīgā veidā vai arī aizliedz kā nelikumīgu.
Piemēram līgumam, lai tas būtu likumīgs,
ir jāatbilst ārējiem, ar likumu skaidri noteiktiem kritērijiem: tam jābūt
rakstiskā formā, jābūt noteiktā kārtībā apstiprinātam u.tml. Tādējādi redzams,
ka tiesības šeit uzstāda ļoti šauras morāles likumu prasības attiecībā uz ārējo
rīcību.
Līguma saistību izpildē morālisks
cilvēks ievēro līgumu atbilstoši likumam un morāles normu prasībām. Atļaujoties
neizpildīt kaut vienu no līguma noteikumiem, cilvēks ir pārkāpis tiesību normu
un var iestāties tiesiskas sekas. Bet otrs līgumpartneris, raugoties no morāles
pozīcijām, var attaisnot šādu rīcību un neprasīt tiesiski atbildēt par šādu
rīcību.
Līguma laušanas gadījumā no tiesiskā
viedokļa ir vienalga, kāpēc līgumpartneris lauž noslēgto līgumu – vai zaudējumu
pēc, vai pašlabuma dēļ, vai baidoties no kādām tiesiskām sekām u.t.t., tiktāl,
cik tas attiecas uz ārējo darbību. Bet no morāles viedokļa – izpētot
līgumpartnera iekšējās rīcības motīvus – nav vienalga, rīcības vērtējums var
būt dažāds.
Pārkāpjot jebkādu tiesību normu
(apskatītajā piemērā – līguma nosacījumu), cilvēks jau ir rīkojies nemorāliski,
jo morāles imperatīvs ir noteicis –nepārkāp! Ja morāles imperatīvs saka
–nepārkāp, tad pārkāpjot tiesību normu, ir pārkāpta arī morāles norma. Bet
šādam ārējam pārkāpumam var paralēli būt vairāki iekšējo normu pārkāpumi. Tātad
morāles normas darbība ir plašāka nekā tas ir tiesību normai.
Raugoties uz visu tiesību sistēmu
kopumā, redzam, ka tā nav pilnīga. Kas tad aizpildīs šīs nepilnības vai
tukšumus? Valsts nepārtraukti strādā pie likumdošanas pilnveidošanas un trūkumu
novēršanas, taču pilnība nekad nav iespējama. Kā no prakses redzams, šos
tukšumus bieži aizpilda morāles norma.
Tiesību sistēma nekad nav arī galīga.
Sabiedrības un visas cilvēces attīstības procesā allaž rodas kādas jaunas
parādības un jauni procesi, tāpat tie arī izzūd. Līdz ar to rodas
nepieciešamība pēc jaunām normām un atbrīvoties no novecojušām.
Tiesību un morāles attiecības nav
iespējams viennozīmīgi materiāli nofiksēt. Zināms, ka tiesību sistēma ir
elastīga, ka tās normas mainās līdz ar laiku un vietu, tāpat arī morāles normas
ir pakļautas mainībai laikā un telpā. Kas kādreiz piederējis maksimumam, tas
tagad var pāriet minimuma kompetencē, t.i. morāles norma var pāraugt tiesību
normā. Vai šis process iespējams arī atgriezeniski? Teorētiski jā, bet
praktiski noteikti daudz retāk, kad tiesību norma kļūst par morāles normu.
Tiesību pastāvēšanas mērķis ir
sabiedrības eksistences nodrošināšana un attīstības veicināšana, bet spēj to
nodrošināt tikai ārēji, savukārt morāle to papildina, liekot šos pašus mērķus
īstenot ietiecoties katra procesa iekšienē. Tātad notiek šo normu
līdzdarbošanās cīnoties par drošību, taisnību, kulturālību, attīstību.
4.1. Tiesību un morāles normu
rašanās.
Kur un kā tad rodas šīs abas sociālās
normas? Varbūt šo normu rašanās procesā abām ir kas kopējs?
Vēsturiski ir zināms fakts, ka
sabiedrības sākotnējā attīstības pakāpē mēs satopamies ar t.s. sociālo normu
sinkrētismu. Ieražas, tiesības, ētika, reliģija bija saplūdušas nedalītā
vienībā – paražās. Vēlāk no šī normu kopuma izdalās tiesības, palikdamas par
visiem obligātiem postulātiem, kurus reizēm pavada arī fiziski spaidi.
Turpretim pārējo normu – ētikas, reliģijas, paražu respektēšana tiek atstāta
indivīdu brīvam ieskatam.[25]
Tātad tiesības savā pirmatnējā formā
ir iekļāvušas sevī arī ētikas un citus elementus, tādējādi tuvinoties vairāk
ētikas normai. Tiesībām atbrīvojoties no šīm normām, tās vairāk attālinās no
morāles.
Sabiedrības attīstības procesā no
pirmatnējās kopības formas uz sabiedrību bija nepieciešams atrast normu, kas
nodrošinātu sabiedrības pastāvēšanu. Par tādu atrada tiesības ar minimālām, bet
visiem obligātām prasībām.
H.Grocijs norādījis, ka dabisko
tiesību māte ir pati cilvēku daba. Kas tad liek rasties pozitīvajām tiesībām?
Vai tā nav tā pati cilvēka netikumiskā daba, kas grib melot, zagt, nonāvēt?
Tādēļ nepieciešamas tiesību normas, kas prasa cilvēku atturēties no
netikumiskas rīcības un to izpildi ar sankcijas palīdzību garantē valsts.
Dažādās sabiedrībās tiesību normas ir dažādas, tas vedina uz domām, ka
atšķirīga ir arī cilvēka daba. No tā izriet, ka, sabiedrībās, kur tiesību
normas ir īpaši bargas, cilvēka daba ir mazāk tikumiska.
Pati cilvēku daba arī rada morāles normas. Un
tā arī ir cilvēka netikumiskā daba, kas liek radīt kādus uzvedības priekšrakstus.
Ja cilvēks no dabas būtu tikumisks, rīkotos tikai labi un godīgi, vai tad
vispār būtu nepieciešami kādi uzvedības priekšraksti (morāles normas), kas
tagad mums nosaka kā jāuzvedas? Tāpat arī nebūtu nepieciešamas likumu normas,
kas ar iespējamo sankciju draudiem attur no zagšanas, nonāvēšanas un citām
netikumiskām darbībām, ja cilvēks jau no dabas būtu tikumisks.
Morāles normu rašanās daļēji ir arī
meklējama kategoriskā imperatīvā, kurš saka darīt tā, kā visi varētu darīt. Tā
arī sabiedrības attīstības procesā rodas arvien jaunas normas. Kā jau augstāk
tika noskaidrots, sabiedrības attīstības process pieprasa nemitīgu jaunu normu
rašanos.
Visās dzīves sfērās procesi ir mainīgi
līdz ar attīstības gaitu un nedz tiesības, nedz arī morāle nav izņēmums.
Liela loma tiesību radīšanā ir varai.
Jebkurā sabiedrības formā un iekārtā valdošā vara tiesības radījusi atbilstoši
savām interesēm. Tādēļ arī nedemokrātiskās sabiedrības pastāvēšanas formās
tiesībās vērojams lielāks neētisku normu piesātinājums. Demokrātija savukārt
ierobežo šādu normu pastāvēšanu, kaut arī neizslēdz.
4.2. Moralitāte un legalitāte.
Katra norma, vai morāles, vai tiesību,
izsaka kaut kādu nepieciešamību, kas katrā konkrētā gadījumā var būt dažāda.
Tādēļ saprotams, kāpēc likumu veidi ir dažādi. Cilvēka prāts ir divējādas
dabas- praktisks un teorētisks.
Kants atzīmē, ka cilvēka teorētiskais
prāts raksta priekšā likumus dabas izpratnei, bet praktiskais prāts - cilvēka
darbībai. Dabas likumu pamatā ir mehāniskā nepieciešamība, bet praktiskā prāta
nepieciešamība ir jābūtības nepieciešamība.[26]
Cilvēks kā dabas būtne nevar pastāvēt
no dabas atrauts un no dabas likumiem neatkarīgs. Tātad dabas likumiem cilvēks
seko neatkarīgi no savas gribas, lai gan ir arī izņēmumi, kad cilvēks tomēr
mēģina iejaukties dabas likumos un mēģina tos pārtaisīt vadoties no sava
praktiskā prāta. Zināms arī tas, ka nevienmēr šāda iejaukšanās ir devusi
pozitīvu rezultātu. Tātad dabas likums var būt cilvēka prātam neaizsniedzams.
Praktiskā prāta nepieciešamība ir
jābūtības nepieciešamība, kas pamatojas uz brīvību, atzinis Kants. Tāpēc
cilvēka augstākais pienākums- ar savu gribu realizēt brīvības likumus, kurus
cilvēka darbībai dažādu priekšrakstu veidā dod viņa praktiskais prāts, un Kants
šādus likumus nosauc par morāliskiem
likumiem. Kants dod arī skaidru formulējumu moralitātei un legalitātei. Legalitāte ir kādas darbības ārēja
saskaņa ar praktiskā prāta likumiem, bet moralitāte
– iekšēja saskaņa.[27]
No tā izriet, ka morāliskā likumdošana
var prasīt tikai ārēju saskaņu ar praktisko prātu, tātad legālu darbību, vai
tikai iekšēju saskaņu- morālu darbību. Legalitātei nav svarīgi darbības
principi un motīvi, kuru dēļ likums izpildīts. Savukārt moralitātei jāievēro
arī darbības iekšējais noskaņojums. Legalitāte uzstāda cilvēka darbībai
tiesiskas saistības un tiesiskus pienākumus. Savukārt moralitāte uzstāda
tikumiskas saistības un pienākumus.
Ja tiesības prasa tikai darbības
saskaņu ar likumu, bet mēs zinām, ka likumi var būt arī neētiski, no tā tad
redzams, ka tiesības akceptē neētisku rīcību. No teiktā var veidot apgalvojumu,
ka cilvēks, kas perfekti ievēro tiesību normas var būt nemorāliska
persona.
4.3. Tiesības kā morāles minimums.
Sociālās eksistences ētiskā minimuma
teorijas pārstāvji par šīs teorijas galveno tēzi izvirzījuši to, ka tiesības ir
vienīgi ētikas daļa. Tie noliedz neētisku tiesību pastāvēšanu, ignorējot,
neredzot tās. Tomēr neētisko tiesību normu pastāvēšana, kā pagātnē, tā tagadnē
ir tik zīmīga un svarīga parādība, ka to nevar tik vienkārši ignorēt, kā to
dara sociālās eksistences minimuma ētiskā minimuma teorijas pārstāvji
(Jellineks, Solovjovs).[28]
Pēc šāda apgalvojuma redzams, ka tas pilnīgi sagāž minēto teorētiķu
apgalvojumu, ka tiesības ir vienīgi morāles daļa.
Teorētiķi ir atklājuši divus neētisko elementu
izcelšanās veidus. Pirmais ir immanetais, kad neētiskais elements izceļas pašu
tiesību iekšējā struktūrā. Otrs ir transcendentais, kad neētiskais elements
rodas no ārējās varas, kas rada tiesību normas t.i. no likumdevēja.[29]
Pretēji jau minētās teorija pārstāvju
apgalvojumam L.Šulcs iebilst, ka pastāv arī ētiski neitrālas normas, kuras savā
saturā nav nedz neētiskas, nedz arī ētiskas. Tādas ir tehniska rakstura normas,
piemēram satiksmes noteikumi.
Tomēr apskatāmās teorijas pārstāvji ir
nonākuši pie atziņas, ka tiesības satur sevī tikai minimāla rakstura prasības,
t.i. tādas, bez kurām konkrētā sabiedrība nevar pastāvēt un nevar attīstīties.
Ētikas normas pārsniedz minimuma robežas un tās, pretēji tiesību normām, var
uzstādīt cilvēka gribai daudz augstākas, maksimālas prasības.[30]
Sabiedrībā labi redzams, ka morāle ir
maksimāli prasīga sociālā norma, kura katram garīgās attīstības slānim nav
pieejama, vai pieejama daļēji. Pietiek pavērot dažādus atsevišķus sabiedrības
locekļus, to uzvešanos, lai neapstrīdami šī tēze apstiprinātos. Bet tiesības ir
tas minimums, ko, ja arī kāds nespēj ievērot visas morāles prasības, tomēr
lielākā sabiedrības daļa cenšas ievērot. Jo visiem zināms ir, ka valsts ar
sankciju palīdzību piespiež tās ievērot. Tātad vispārējo vērtību skalā morāle
stāv augstāk kā tiesības.
4.4. Tiesību un morāles normu
kopsakarības un atšķirības.
Morāle no tiesībām atšķiras ar to, ka
tikumisko prasību pildīšanu kontrolē visi un indivīda morālā autoritāte nav
saistīta ne ar kādām oficiālām pilnvarām, un ar to, ka morālo prasību
izpildīšana tiek sankcionēta tikai ar garīgās iedarbības formām – rīcības
sabiedrisku vērtējumu, nosodījumu u.c.[31]
Tiesību normām atšķirībā no citām
sociālajām normām ir šādas specifiskas īpatnības: 1) tās ir nesaraujami saistītas
ar valsti; 2) tās precīzi formulē tiesību subjektu tiesības un pienākumus; 3)
tiesībām un pienākumiem, ko nosaka tiesību normas, ir vispārējs un obligāts
raksturs; 4) tiesību normu izpildi garantē valsts; 5) tiesību normas nepastāv
izolēti, tās veido vienotu sistēmu; 6)katrai tiesību normai ir divpusējs
raksturs, jo tā sabiedriskās attiecības vienai pusei piešķir subjektīvās
tiesības, bet otrai- juridiskos pienākumus; 7) tiesību normu var piemērot
vairākkārtēji.[32]
Dažas no šīm tiesību normu īpatnībām
piemīt arī morāles normām, piemēram tāpat kā tiesību normu, tā arī morāles
normu var pielietot vairākkārtēji, arī morāles norma nepastāv izolēti, bet gan
veido vienotu sistēmu.
Tiesībām vienmēr jātiek izpildītām no
cilvēku brīvas gribas. Saprotams, ka tikai ar aizliegumiem vien valsts nevar
pastāvēt.
Šajā sakarā Kants ir atzinis, ka bez
brīvības nenotiek neviena uzņēmējdarbība, kura varētu nest bagātību[33].
Taisnība ir kategorija, bez kuras
klātbūtnes nepastāv neviena no apskatāmajām sociālajām normām. Viedokļu
dažādībā nevar nepiekrist tam, ka tiesību idejas pašā pamatā ir jābūt
taisnībai. Taisnība, kā ētikas kategorija, jāuztver arī kā augstākais kritērijs
tiesību sfērā.
Taisnība ir visu normu pamats un
mērķis un uz to balstoties un pēc tās tiecoties tiesību un morāles normas izaug
no tautas. No prakses redzams, ka normas, kas radītas it kā tiecoties pēc
vispārējas taisnības, tomēr var aizskart kāda intereses.
Tiesību normai atšķirībā no morāles
normas ir spaidu raksturs. Tiesību normās ir tāda sastāvdaļa kā sankcija, kas
paredz šīs normas neizpildītājiem vai pārkāpējiem negatīvas sekas. Tā ir
piespiedu lietošanas iespēja no valsts puses. Un tikai cilvēka netikumiskās
dabas dēļ ir šāda piespiedu lietošana nepieciešama.
Kā trūkumu tiesībām var atzīmēt to, ka
tiesības kā ārējs un vispārējs regulators attiecināms uz visiem vienādi t.i.
neņem vērā tiesību subjekta individuālās īpatnības. Šī tendence arī ir par
iemeslu neētisku normu esamībai. Tiesības dažkārt neņem vērā darbības motīvu,
bet gan tīri ārēji novērtē atbilstību likuma normai. Turpretim morāle
iedziļinās rīcības iekšējos motīvos, kas ir liels pluss.
5. Kopsavilkums.
1.
Tiesību un morāles normu
savstarpējā mijiedarbība, to pretstats un kopsakarības ir viens no
pamatjautājumiem visā tiesību filozofijā.
2.
Jautājums par to, kāda ir dabisko
tiesību un pozitīvo tiesību savstarpējā attiecība, un vai var piešķirt
dabiskajām tiesībām tiesību raksturu, jeb tās ir tikai sociāla morāle, arī
šodien vēl ir tiesību filozofu diskusiju objekts. Kants identificējis dabiskās
tiesības ar morāli.
3.
Tiesību norma ir tikai cilvēka
ārējās darbības regulators, bet morāles norma - iekšējās darbības, līdz ar to
saskatāms, ka tiesību normas “darba lauks” ir šaurāks nekā tas ir morāles
normai.
4.
Cilvēka iekšējā pasaule ir ļoti
plaša, daudzveidīga un neprognozējama, tāpēc katrā konkrētajā gadījumā, lai
dotu kādas rīcības vērtējumu, ir maksimāli jāizpēta arī iekšējie rīcības
motīvi. Šajā sakarā varētu izvirzīt visai sabiedrībai noderīgu principu – nekad
nedod kāda rīcības vērtējumu, iepriekš savu iespēju robežās neizzinot rīcības
motīvus.
5.
Cilvēku sociālo kopdzīvi nevar
dibināt tikai uz tiesībām, bez morāles normas līdzdarbošanās.
6.
Gan morāles, gan daļēji arī
tiesību normu pastāvēšanas nepieciešamību radījusi cilvēka netikumiskā daba.
7.
Ja morāles normas neietu ciešā
kopsolī ar tiesību normām, nebūtu iespējams rīcības godīgs un pilnīgs
novērtējums. Tātad morāles un tiesību
normu starpā pastāv cieša līdzdarbošanās, kas ir atbalstāma un veicināma
šīs sadarbības pilnīgāka attīstība.
6. Izmantotā
literatūra.
1.
P.Dāles red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu
tirgotavas apgādībā, 1930.
2.
I.Krastiņš. Tiesību teorijas pamatjēdzieni. [b.i.],
1998.
3.
L.Šulcs. Tiesības kā ētikas minimums. R., Pīpiņa un
Upmaņa grāmatu un nošu spiestuve, 1936.
4.
Juridisko terminu vārdnīca. R., Nordik, 1998.
5.
I.Krastiņš. Tiesību doktrīnas. [b.i.], 1997.
6.
L.Šulcs. Dabisko tiesību jēdziens. Jurists, 1937, № ½.
7.
L.Šulcs. Tiesību idejas un dabisko tiesību problēma
Kanta tiesību teorijā. R.,1939.
[1] L.Šulcs.
Tiesības kā ētikas minimums. R., Pīpiņa un Upmaņa grāmatu un nošu spiestuve,
1936
[2]
I.Krastiņš. Tiesību teorijas pamatjēdzieni. [b.i.], 1998.
[3] L.Šulcs.
Tiesības kā ētikas minimums. R., Pīpiņa un Upmaņa grāmatu un nošu spiestuve,
1936
[4]
I.Krastiņš. Tiesību teorijas pamatjēdzieni. [b.i.], 1998.
[5] L.Šulcs.
Tiesību idejas un dabisko tiesību problēma Kanta tiesību teorijā. R.,1939
[6]
L.Šulcs. Tiesību idejas un dabisko tiesību problēma Kanta tiesību teorijā.
R.,1939
[7] L.Šulcs.
Tiesību idejas un dabisko tiesību problēma Kanta tiesību teorijā. R.,1939
[8]
L.Šulcs. Dabisko tiesību jēdziens. Jurists, 1937, № 1/2
[9]
I.Krastiņš. Tiesību teorijas pamatjēdzieni. [b.i.],1998
[10] P.Dāles
red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930
[11] turpat
[12]
I.Krastiņš. Tiesību teorijas pamatjēdzieni. [b.i.],1998.
[13] P.Dāles
red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930
[14]
P.Dāles red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930
[15] turpat
[16] turpat
[17] turpat
[18] P.Dāles
red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930
[19] turpat
[20] turpat
[24]
I.Krastiņš. Tiesību doktrīnas. [b.i.], 1997
[25]
L.Šulcs. Tiesības kā ētikas minimums. R., Pīpiņa un Upmaņa grāmatu un nošu
spiestuve, 1936
[26] P.Dāles
red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930
[27] P.Dāles
red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930
[28]
L.Šulcs. Tiesības kā ētikas minimums. R., Pīpiņa un Upmaņa grāmatu un nošu
spiestuve, 1936
[29]
L.Šulcs. Tiesības kā ētikas minimums. R., Pīpiņa un Upmaņa grāmatu un nošu
spiestuve, 1936
[30] turpat
[31]
Morāle.// Juridisko terminu vārdnīca. R., Nordik, 1998
[32]
I.Krastiņš. Tiesību teorijas pamatjēdzieni. [b.i.], 1998.
[33] P.Dāles
red. Imanuēls Kants. R., A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru