Saturs
1.
Ievads……………………………………………………………………3. lpp
2. Tiesību socioloģijas būtība………………………………………………5. lpp
3. Tiesas ekonomiskās un politiskās
problēmas……………………………7. lpp
4. Sabiedrības attieksme pret tiesu varu 2000.
gadā……………………...10. lpp
5. Sabiedrības un juristu tiesiskuma izpratne……………………………..12. lpp
6. Kāpēc sabiedrība neuzticas tiesu varai?………………………………..15. lpp
7. Dažas tēzes par Latvijas tiesību sistēmas
problēmām………………….18.
lpp
8.
Nobeigums……………………………………………………………..21.
lpp
9.
Izmantotā literatūra un ziņu avoti………………………………………22. lpp
Ievads
Padomju sistēma piecdesmit gadu laikā Latvijā
mazinājusi tiesību lomu sabiedrībā, tādēļ patlaban Latvijā cilvēku attiecībās
daudz lielāka loma sabiedriskiem, nevis tiesiskiem savstarpējo konfliktu
risinājumiem. Kaut arī likumdošana strauji mainījusies, juristu izpratne par
tiesībām, to saturu, jēgu un pielietošanu, kā arī sabiedrības tiesiskā kultūra
vēl ir tālu no Eiropas standartiem. Šajā referātā tiks mēģināts parādīt
Latvijas tiesas kvalitātes iespējas no ekonomiskā un politiskā viedokļa, tiks
apskatītas tiesu problēmas, meklēti neefektivitātes un nepopularitātes cēloņi,
tiks ierosināti iespējamie risinājumi. Referāts īsumā ataino dažu sabiedrībā
pazīstamu cilvēku viedokļus un attieksmi pret tiesu varu.
Šobrīd Latvijas valstī esam nonākuši zināmā
morālās un garīgās krīzes situācijā. Valstī vērojama ārkārtīgi liela politiskās
virsotnes atsvešinātība no tautas. Sabiedrība ne pārāk uzticas politiķiem –
partijām, Saeimai un valdībai. Tautā nav ticības, ka dzīve varētu mainīties uz
labo pusi.
Sabiedrībā pieaug vienaldzība pret apkārt
notiekošo, jo tās rīcībā nav līdzekļu, kā ietekmēt valsts varu. Jā, Latvijā
darbojas klasiskā parlamentārās demokrātijas shēma – neatkarīgs likumdevējs,
izpildvara, tiesu vara, kā arī ceturtā vara – masu saziņas līdzekļi, kurai ir
būtiska loma sabiedriskās dzīves veidošanā. Tomēr tajā pašā laikā mēs skaidri
apzināmies korporatīvās saites starp dažādiem varas slāņiem. Neredzamās saites
starp likumdevēju varu, izpildvaru, tiesu varu un arī ceturto varu kaitē
pilsoniskās sabiedrības attīstībai. Tādēļ Latvijā grūti runāt par tādu
parlamenta, valdības un tiesu varas neatkarību, kāds tas ir attīstītajās senās
demokrātijas valstīs.
Latvijā ļoti nepieciešams radīt institūciju,
kurā ar savām pārdomām un sūdzībām par varas institūciju darbību varētu
vērsties jebkurš iedzīvotājs. Vairumā gadījumu ļaudis ir neapmierināti ar
ierēdņu darbību. Cilvēki ir neapmierināti ar tiesu varu, kas vēl arvien netiek
vaļā no padomju tiesiskās sistēmas tradīciju mantojuma. Zinām, ka cilvēki
izmeklēšanas izolatorā nereti pavada ilgāku laiku, nekā viņiem pienāktos sods
par savu nodarījumu. Šajās un citās jomās cilvēks ir bezspēcīgs savu problēmu
risināšanā. Ko šodienas apstākļos dara izmisumā nonākušais? Vai viņam iet uz
tiesu? Nē, tiesa ir pārāk dārga un ilgstoša. Cilvēks, grūtību spiests, raksta
presei, radio un televīzijai. Viņš vēršas pie žurnālistiem, lai tie viņam
palīdzētu, sūta vēstules Saeimas deputātiem ar cerību, ka likumdevējs, augstākā
vara varēs, piemēram, piezvanīt kādam Ministru kabineta vai tiesu institūcijas
darbiniekam un dot komandu.
Diemžēl vai par laimi, šādi problēmu
risinājumi demokrātiskā republikā ir neiespējami. Deputāti nekādā gadījumā
nedrīkst brutāli iejaukties citas varas darbā. Visbeidzot – pēdējā laikā cilvēki
arvien vairāk lūdz palīdzību Valsts prezidentei. Prezidentes kanceleja saņem
daudz sūdzību vēstuļu. Tas rāda,
ka Latvijā ir vajadzīga neatkarīga cilvēka, jebkura pilsoņa, nodokļu
maksātāja aizsardzības institūcija
Tiesību socioloģijas būtība
Tiesību socioloģija veidojas no domas, ka
tiesības īstenojas sociālā kontekstā un tikai. Vārdam ‘’īstenojas’’ tiek
piešķirta liela nozīme, tāpēc, ka amerikāņu sociologu skatījumā tiesības tiek
izskatītas ne tikai kā statisku normu sakopojums, bet arī kā process. Tiesības
tiek īstenotas tiesās, administratīvās iestādēs, juridiskos kantoros, uzņēmēju
iestādēs, tiesību izpildvaras iestādēs u.t.t. Tās tiek īstenotas izmantošanas
gaitā, izskaidrojot un veidojot sociālās normas ar juridiski noteiktu ietekmes
spēku, t.i., sociālas normas, kuras tiek īstenotas ar politiski organizētas
sabiedrības tiesiskām sankcijām.
‘’Amerikāņu sociologu pamatideja ir tāda, ka
sociologs galvenokārt nodarbojas ar kārtības izskaidrošanu un sabiedriskās
dzīves saikni un, virzoties pretim šim mērķim, tiek uzsvērta sociālo normu –
izveidojušos sociālu noteikumu nozīme, kuras tiek nevilšus izmantotas cilvēka
darbības koordinācijā. Šīs normas nevar pastāvēt pašas par sevi. Cilvēki
izmanto šīs normas, interpretē un lieto tās. Tikai izprotot šo procesu, mēs
spēsim saprast, kā funkcionē tiesību normas sociālajā organizācijā un kādā
veidā sociālā organizācija formulē un veido tiesisko procesu.’’ – uzskata Leons
Meihjū.
Tiesību socioloģija sevī ietver vairākas
plašas nozares un trīs kardinālas problēmas izraisa ietekmi uz katras šīs
nozares progresu. Lai būtu ērtāk plašās sfēras tiesību socioloģijā tiek
sadalītas četrās pamatkategorijās:
1.
Juridisku iestāžu funkcionēšanas
izpēte.
2.
Tieslietu kārtības izpēte
privātsektoros.
3.
Tieslietu ietekme uz uzvedību.
4.
Tieslietu kā normatīvas sistēmas
izpēte.
Labākie rezultāti tika sasniegti juridisku
iestāžu funkcionēšanas
izskaidrošanā.Sociologi atkal un atkal demonstrē sociālo ietekmi uz
tiesām, juristiem, advokātu kolēģijām, zvērinātajiem un citām juridiskajām
iestādēm.
Liela ietekme amerikāņu
sociologu skatījumā ir sociālajai stratifikācijai. Ar daudziem pētījumiem tiek
apstiprināta šāds vispārējs stāvoklis: katrā tieslietu sistēmas un lielas
sabiedrības savienošanās punktā tieslietu procesi ataino arī lielas sabiedrības
struktūru. Šīs sabiedrības struktūra tiek veidota ar sadali sociālos stratos ar
dažādu prestiža līmeni. Katrā savienošanās punktā tiesiskais process liecina
par statifikācijas ietekmi. Pētījumi parāda, ka kaut arī zvērināto tiesa tiek
uzskatīta kā demokrātiska institūcija, caur zvērināto tiesu stratifikācijas
sistēma iespaido tiesas procesu. Cilvēkiem, kuri pieder pie vidējās klases ir
daudz vairāk iespēju tikt iekļautiem zvērināto sarakstā. Tika pierādīts, ka
stratifikācija ietekmē tiesisko procesu arī citos punktos, kuros tiesu sistēma
saduras ar lielu sabiedrību. Sociālā stratifikācija ietekmē tiesas procesu
prasības, kuras tiek virzītas caur tiesu. Tieši tāpēc stratifikācija, formējot sākotnējos
materiālus, ar kuriem tā ir saistīta, veido arī visu tiesisko sistēmu.
Socioloģiskā problēma ir
tāda, lai izskaidrotu sociālus apstākļus, kuri ir atbildīgās autonomijas
pamatā, kā arī apstākļi, kuros tiek pieļauti tiesu sistēmas neatkarības pārkāpumi.
Līdzīgu iemeslu dēļ
liela ietekme tiek piešķirta tiesiskuma ietekmes uz uzvedību izpētei, kā arī
tiesību izmantošanas izpētei. Tiesiskuma ietekme nenorobežojas ar likumu
ieviešanu dzīvē oficiālu orgānu ietekmē.
Sociologi cer, ka agri
vai vēlu socioloģiskā tiesību izpēte sniegs svarīgu ieguldījumu, apgaismojot
institūciju struktūru. Galvenais tiesību socioloģijas uzdevums – izskaidrot,
kādā veidā juridiski orgāni izmanto tiesības uzvedības formēšanai un
regulēšanai.
Tiesas ekonomiskās un politiskās problēmas
Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropā,
kurā nav nokomplektēts tiesnešu korpuss. Tiesnešu psiholoģiskā un fiziskā
noslogotība ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc tiesu prāvas
iedzīvotājiem liekas lēnas, neefektīvas un nekvalitatīvas. Lai gan Tieslietu
ministrija (TM) uzskata, ka
nepieciešams palielināt tiesnešu atbildību un padarīt tiesu darbu
publiskāku, tiesneši uzskata, ka tādējādi tiks samazināta jau tā ne visai
respektētā tiesu varas neatkarība.
Neuzticība tiesai:
Sabiedriskās domas izpētes centra Sociāli
korelatīvo datu sistēmas 1997. gada oktobra pētījums liecina, ka tikai 32,5%
aptaujāto uzticas tiesai.[1] Tāpat visai izplatīts ir
viedoklis, ka no tiesas iespējams atpirkties. Kā Dienai pastāstīja kāds tiesu
sistēmā strādājošais, kurš savu vārdu minēt nevēlējās, samaksājot kādu naudas
summu, iespējams paātrināt lietas izskatīšanu vai arī iegūt sev labvēlīgu
tiesas spriedumu. Pēc viņa vārdiem, ja tiesā strādājošais ir godīgs, tad uz
viņu pārējie skatās kā uz dīvaini. Šāds viedoklis par tiesu ir izplatīts lauku
rajonos.
Visai skaidrs iedzīvotāju neapmierinātības
pierādījums ir arī TM iesniegto sūdzību skaits. 1995.gadā TM iesniegtas 1085
sūdzības par tiesu darbu, 1996.gadā — 1627, bet 1997. gadā līdz 30.oktobrim —
1188 sūdzības.[2]
Visbiežāk sūdzības bijušas par tiesas sēdes datuma nepaziņošanu, ilgstošu un
neargumentētu lietas neizskatīšanu, tiesas nolēmuma neizsūtīšanu pusēm un
procesuāliem pārkāpumiem tiesā.
Lai mazinātu sūdzības un tiesnešus materiāli
ieinteresētu kvalitatīvā tiesas spriešanā, patlaban tiek strādāts pie tiesnešu
prēmēšanas sistēma izveides. Salīdzinot budžetus, kādi tiek piešķirti TM
pakļautībā esošām iestādēm un citām valsts iestādēm, bijušais tieslietu
ministrs, Satversmes tiesas tiesnesis Romāns Apsītis norādīja, ka ar šādiem
budžeta līdzekļiem runāt par neatkarīgu tiesu varu ir neiespējami. Latvijā
tiesu varas intereses ir pakārtotas izpildu un likumdevējvaras interesēm —
tiesneši un tiesu darbinieki atrodas lūdzēja lomā, uzskata R.Apsītis. Viņš
uzsvēra, ka sabiedrības attieksmi pret tiesu varu veido politiķi, piešķirot
naudas līdzekļus tiesu vajadzībām. «Ja jau parlamenta deputāti uzskata
tiesnešus par kukuļņēmējiem un bandītiem, tad nevajag cerēt, ka sabiedrība
domās citādi. Šāda attieksme liecina par tiesiskās kultūras trūkumu
sabiedrībā,» domā R.Apsītis.
Latvijā trūkst tiesnešu:
Kā liecina TM statistika, Latvijā līdz 1997.
gada 30.oktobrim bija apstiprināti 379 tiesneši. Budžetā paredzētas 443
tiesnešu darba vietas. Viskritiskākā situācija izveidojusies apgabaltiesās.
Tomēr, neskatoties uz tiesnešu trūkumu, nedrīkstētu šajā amatā apstiprināt
visus strādātgribētājus, uzskata Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns.
Patlaban tiesneša eksāmens ir pārāk formāls — to ir viegli nokārtot, un ne
visi, kas tiek apstiprināti, būtu tiesneša amata cienīgi. Arī tad, ja pilnībā
tiktu nokomplektēts
tiesnešu korpuss, tas salīdzinoši būtu viens no mazākajiem Eiropā —
viens tiesnesis uz aptuveni 7 tūkstošiem iedzīvotāju. ES valstīs viens
tiesnesis «apkalpo» 5—6 tūkstošus iedzīvotāju, bet Vācijā — 4 tūkstošus
iedzīvotāju.
Tiesnešu izglītība:
Daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki pauž viedokli,
ka ar materiālajiem
stimuliem vien ir par maz, jo jebkuram tiesnesim, lai pilnvērtīgi
pildītu savus pienākumus, regulāri jāceļ kvalifikācija. 1995.gada aprīlī tika
radīts Latvijas tiesnešu apmācības centrs (LTAC), kam jārūpējas par turpinošo
izglītību — mācībām tiesību zinātnē, profesionālajām apmācībām, datorapmācību
un
valodas kursiem. Līdz 1997. gada oktobrim LTAC mācības apmeklējuši visi
tiesneši, kā arī daudzi tiesu tehniskie darbinieki. Kā noderīgāko G.Ozoliņa
novērtēja LTAC piedāvāto iespēju diskutēt ar kolēģiem par specifisku lietu
izskatīšanu, jo daudzas lietas tiek spriestas pēc analoģijas principa.
Lielāko finansiālo ieguldījumu LTAC sniedz
Sorosa fonds Latvijā, Apvienoto Nāciju Attīstības programa, Amerikas Juristu
asociācija, ASV—Baltijas fonda Demokrātijas tīkla programma, ASV Demokrātijas
komisija. No Latvijas puses centru atbalsta TM.
Kā padarīt tiesu efektīvu?
Pēc Dz.Rasnača domām, uzlabot tiesnešu
darbības kvalitāti iespējams, publicējot tiesas spriedumus. Līdz ar to tiesneši
būs spiesti vairāk piedomāt pie lēmuma rezultatīvās daļas. Publicējot tiesas
nolēmumus, TM plānojusi izveidot triju pakāpju lietu publicitātes sistēmu.
Pirmajā līmenī tiktu apkopoti augstākās tiesas nolēmumi. Šis apkopojums būtu
pieejams pašiem tiesnešiem pieredzes
papildināšanai. Otrais līmenis — kad izskatītu lietu materiāli būtu
pieejami zinātniekiem, studentiem un citiem speciālistiem. Trešais līmenis — ar
tiesu lēmumiem varētu iepazīties arī plašāka sabiedrības daļa. V.Šubrovskis
uzskata, ka, publiski apspriežot tiesas lēmumu, ir jāievēro tiesu varas
neatkarības princips — sabiedrībai vajadzētu atcerēties, ka jebkuru tiesas
nolēmumu var atcelt vai pārcelt tikai likumā paredzētajā kārtībā un tādas ir
milzum daudz. Taču, tā kā daudzi šīs iespējas nezina,vienkāršāk ir izdarīt
spiedienu uz tiesnešiem vai tiesu, uzskata V.Šubrovskis. «Lai uzlabotu tiesnešu
darba kvalitāti, katram tiesnesim nepieciešamas dators, kā arī lai tiktu
atjaunots tiesneša palīga amats. Šo cilvēku palīdzība ir nepieciešama, jo
tiesnešu trūkuma dēļ esam pārāk noslogoti,» pauž G.Ozoliņa.
Lai celtu tiesas un tiesnešu prestižu,
jānodrošina pilsoņu tiesības uz taisnīgu un kompetentu tiesu, uzskata
R.Apsītis. «To nevar panākt, ja tiesas zāle atrodas vienā namā ar veikalu, ja
lieciniekiem ir jāgaida šaurās un piesmēķētās telpās, ja netiek ievērota tiesas
darbā tik ļoti nepieciešamā disciplīna un kārtība,»[3] klāstīja R.Apsītis. Viņš
uzsvēra, ka nodrošināt pilsoņiem šo taisnīgo un kompetento tiesu piemērotās
telpās ir valsts uzdevums, tāpēc politiķiem būtu jāuzņemas daļa atbildības, ka
tiesu varas prestižs sabiedrības acīs ir tik zems.
Sabiedrības attieksme pret tiesu varu 2000.
gadā
Nesen kādā radiointervijā premjers Bērziņš
izteicās – viņš vienmēr un visur esot bijis par to, ka pie mums ir dalītas
varas – proti, ir likumdevēja vara, kurā katram, kas tur piedalās, ir jāatbild
par to, ko dara, ir izpildvara, kur katrs ar visu atbildību atbildot likuma
priekšā, un tiesu vara, kur ietilpst tiesa un prokuratūra. Premjers mūs visus
aicināja ļaut katrai šai varai darīt savu darbu.
Taču izskatās, ka Latvijas iedzīvotāji šo varu darīto neatzīst par
īpaši labu esam. Vai gan citādi decembrī, pēc SKDS aptaujas datiem, tiesu
reitings ar –52,9 punktiem visu respondentu vērtējumā pirmo reizi (!) būtu
noslīdējis priekšpēdējā vietā. Nepopulārāka Latvijas iedzīvotāju vērtējumā
vairs ir tikai Privatizācijas aģentūra, un tas jau ir ļoti nopietns trauksmes
signāls, ar ko mūsu valsts varenajiem ir jārēķinās.1
Šis trieciens tiesu varas prestižam nav
negaidīts – vēl vasarā Valsts cilvēktiesību birojs vērsa sabiedrības uzmanību
uz faktu, ka mūsu valstī tiesu varas prestižs ir pietiekami zems, lai valsts
varas institūcijas nopietni aizdomātos par šīs problēmas risināšanu. Un šīs
institūcijas aizdomājās arī – pēc tieslietu ministres ziņojuma valdība lēma
2002. gada valsts budžeta izstrādāšanā tieslietu sistēmas sakārtošanu minēt kā
prioritāti. Vai tiesu sistēmas sakārtošanai vajadzīgie līdzekļi tiks arī
piešķirti, rādīs laiks, taču aiznākamā gada budžeta dalītājiem derētu
ieklausīties Ingrīdas Labuckas teiktajā, ka no tiesu varas stabilitātes un
funkcionēšanas kvalitātes lielā mērā ir atkarīgs arī valsts prestižs un tās
novērtējums.
Diemžēl tieši tiesu sistēmas funkcionēšanas
kvalitāte galvenokārt bijusi par iemeslu iedzīvotāju negatīvajai attieksmei
pret tiesu varu. Kā labs piemērs te kalpo lēmums par sprieduma publiskošanu
Eisaka lietā, kad sabiedrībai skaidri lika saprast – politiķiem attiecībā pret
tiesu tiek dāvātas īpašas priekšrocības. Jājautā, kā gan tas sasaucas ar likumu
Par tiesu varu. Ja reiz paši tiesneši tā īsti nespēj noticēt likumā sacītajam, ka tiesneši ir neatkarīgi
un padoti vienīgi likumam, uz ko gan lai cer tas vienkāršais mirstīgais, kam to
vai citu iemeslu dēļ nākas stāties Latvijas tiesas priekšā? To, ka mūsu tiesu
vara arvien biežāk iejaucas politikā un kļūst par savdabīgu ieroci politiķu
savstarpējo ķīviņu risināšanā, jau redzējām bēdīgi slavenā pedofilijas skandāla
laikā. Arī Tiesnešu
biedrības kopsapulcē, vērtējot tiesu zemā prestiža iemeslus, atzīts, ka
viens no cēloņiem ir politiķu cenšanās izdarīt spiedienu uz tiesu varu un pie
varas esošo vēlme nerespektēt tiesu neatkarību. Diemžēl izskatās, ka mūsmāju
Temīda šim spiedienam nereti arī mīļuprāt pakļaujas.
Katram ir tiesības uz taisnīgu un laicīgu
tiesu, un Latvija, ratificējot starptautiskos cilvēktiesību dokumentus, ir
apņēmusies ievērot tajos noteiktās prasības. Kad tās beidzot tiks strikti
ievērotas, celsies arī tiesu varas prestižs.
Sabiedrības un juristu tiesiskuma izpratne.
Tiesības atpalikušas no sabiedrības:
«Sabiedrības attieksmi pret tiesībām ietekmē
vēsturiskās tradīcijas un politiskā iekārta,»1
uzskata Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Egils Levits. Austrumeiropas
postsociālistisko valstu, arī Latvijas, tiesiskā kultūra ir līdzīga, un tā
būtiski atšķiras no tiesiskās kultūras Rietumeiropā, jo tiesību loma cilvēku
attiecībās ir mazāka nekā rietumu sabiedrībā. Daudz lielāka nozīme šeit ir
sabiedriskiem, nevis tiesiskiem savstarpējo konfliktu risinājumiem. E.Levits
uzskata, ka tiesību lomas mazināšanos noteikuši politiskie faktori un
vēsturiskās tradīcijas, kas Latvijā valdījušas padomju laikā. Līdz 1940.gadam
Latvija tiesību aspektā bijusi integrāla rietumu tiesību sastāvdaļa, un jebkurš
Latvijas jurists Eiropas izpratnē bijis tāds pats Eiropas jurists kā viņa spāņu
vai beļģu kolēģis. Taču kopš 1940.gada šīs tradīcijas zaudētas.
Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Jānis
Muižnieks piekrīt, ka tagad valstī un sabiedrībā attieksme pret tiesībām ir
nihilistiska. Juristus nosacīti varot iedalīt trīs grupās — pirmie, kas tiesu
spriež, neņemot vērā emocijas vai
personīgo attieksmi, bet vadoties vienīgi pēc likuma; otrie, kas likumu pakārto
subjektīvajam skatpunktam un vadās pēc abstraktām valsts vajadzībām. «Tas
attiecas uz gadījumiem, kad sabiedrības lielākā daļa uzskata, ka tiesājamais ir
noziedznieks, un tiesnesis pieņem šo viedokli. Bet trešie ir tie, kas nezina,
ko dara, un maldās trīs priedēs,» skaidro J.Muižnieks.
Ierēdņu izpratne maz mainījusies:
Eiropas Komisija ziņojumā par Latvijas
gatavību sākt sarunas ar ES par iestāšanos šajā organizācijā uzsvērusi, ka
Latvija savu tiesisko attīstību sākusi no zema līmeņa, piederot sociālistisko
tiesību lokam, taču kopš neatkarības atjaunošanas konstatējams progress.
E.Levits uzskata, ka tiesību sistēmas
attīstība pēdējos gados visātrāk notikusi likumdošanas līmenī.
«Neraugoties uz Saeimai un valdībai veltīto kritiku, likumos un Ministru
kabineta noteikumos, neņemot vērā to bieži vien nepietiekamo juridisko
kvalitāti, saturiski jau dominē rietumnieciska pieeja, kas atbilst Latvijas
demokrātiskajai politiskajai iekārtai un tirgus ekonomikai,» — tā E.Levits.
Tomēr tiesās tiesību izpratne maz mainījusies.
«Gadās, ka likumu maina tādēļ, lai tas nebūtu
pretrunā ar realitāti. Bet vajag nevis likumu piemērot notiekošajam, bet
procesus — likumam,» uzskata Latvijas Universitātes doktorante tiesību zinātnēs
Jautrīte Briede. Viņa domā, ka tiesnesim un ierēdnim likums nav tikai
jāizpilda, bet jāanalizē, cik loģiskas ir likuma prasības.
J.Muižnieks atzina, ka juristi nespēj saskatīt
likumu savstarpējo saistību un kontekstu ar vispārējo situāciju. «Ja cilvēks
māk lasīt, tas nenozīmē, ka viņš ir jurists. Ja viņš beidzis «juristus», tas
nenozīmē, ka viņš spēj izdarīt loģiskus secinājumus. Jurisprudencē galvenais ir
argumentētība un pamatotība,»
domā J.Muižnieks. Patlaban Latvijā indivīda tiesības un brīvības
netiekot uzskatītas par galveno, tādēļ izveidojusies situācija, ka «lūdzam,
nevis pieprasām to, kas mums likumīgi pienākas. Iespējams, tādēļ ir uzskats, ka
likums pat traucē», saka J.Muižnieks.
Iedzīvotāji neuzticas valsts institūcijām:
«Sociālistisko tiesību pielietošanas metodes
ir primitīvas, jo totalitārajā sistēmā cilvēka rīcības iespējas bija mazākas
nekā šodien. Lai vadītu plurālistisku sabiedrību, nepieciešamas kompleksākas
tiesības. Latvijas sabiedrība ir attīstījusies ātrāk nekā tiesības, ar ko
sabiedrību regulēt, tādēļ Latvijas pilsonis gaida, lai valsts viņam piedāvā
plurālistiskai sabiedrībai atbilstošu tiesiskuma un taisnīguma līmeni, lai
cilvēkam valsts rīcība pret viņu būtu paredzama un to varētu atzīt par
taisnīgu. Valsts to nodrošināt nevar, tādēļ uzticība valsts institūcijām ir
ļoti zema,» uzskata E.Levits. Viņš domā, ka šāda situācija pārejas sabiedrībā
ir normāla, jo «sabiedrisko iekārtu var nomainīt ātri, bet tiesības ir apzinīgi
radītas, tās nevar mainīt īsā laikposmā. «Briseles vērtējumā Autrumeiropas
kandidātvalstis, izņemot Slovākiju, atbilst demokrātijas priekšnoteikumiem, lai
kļūtu par ES dalībvalstīm. Taču tiesību jomā neviena no tām nav sasniegusi līmeni,
ko no ES viedokļa varētu uzskatīt par apmierinošu,» —tā E.Levits.
Jāmainās jurista tiesiskuma
izpratnei:
«Lai
pareizi un taisnīgi spētu pielietot demokrātiskai iekārtai un tirgus ekonomikai
atbilstošās tiesību normas, tiesību pielietotājiem (ierēdņiem, juristiem)
jāapgūst rietumu tiesību loka tiesību izpratne un pielietošanas metodoloģija,
kas ir kompleksāka, nekā iedomājas mūsu ierēdņi,» saka E.Levits. Viņš uzskata,
ka tiesību attīstības problēma jārisina politiskā līmenī — jāpalielina
kompetence cilvēkiem, kas strādā valsts administrācijā un tiesu sistēmā. Daļa
juristu sāk izprast šo problēmu, jo «rodas salīdzinājuma iespējas ar citām
valstīm. Taču viņi nav universāli, jo piemēroti noteiktai tiesību sistēmai,
tādēļ sociālistiskas valsts jurists nevar strādāt demokrātiskā valstī. Ja
mainās sistēma, jāmainās jurista tiesiskajai izpratnei. Tādēļ nozīmīgi, cik
daudz ierēdņu, kas pārmantoti no padomju sistēmas, apguvuši jauno lomu».
E.Levits domā, ka valsts nepietiekami palīdz jauno zināšanu apguvē — «vajadzīgi
mācību līdzekļi, kursi, nevis līdzšinējās pieredzes atgremošana vai
sagrābstīšana no ārpuses. Ir cilvēki, kas to mēģina apgūt pašmācības ceļā, bet,
ja šo procesu grib paātrināt, nepieciešama valsts politika».
Maza valsts nedrīkst aprobežoties tikai ar
savu juridisko bāzi. «Latvijas laikā tiesu prakse bija pieslēgusies Eiropas
juridiski argumentatīvajai bāzei, un Augstākās tiesas senāts, izspriežot lietu,
pētīja ne tikai savus, bet arī citu valstu spriedumus un zinātnisko literatūru.
Latvijas tiesu prestižs svārstās atkarībā no sabiedrības emocijām par konkrētu
izspriežamo lietu. Tas izskaidrojams ar sabiedrības neinformētību un zemo
tiesisko izglītotību. Lai to novērstu, nepieciešams sabiedrību regulāri
informēt par darbu tiesās un sniegt konsultācijas par tiesu nostādnēm.
E.Levits domā, ka Latvijas «pieslēgšanās»
Eiropas juridiski argumentatīvajai bāzei veicinātu postsociālistisko valstu
tiesību izpratnes un darba metožu tuvināšanos ES juridiskajai domai.
Kāpēc sabiedrība neuzticas tiesu varai?
Šajā nodaļā tiks apskatīti vairāku sabiedrībā
pazīstamu cilvēku viedokļi par sabiedrības neuzticību tiesu varai Latvijā.
Aivars Niedra, Latvijas Zvērinātu advokātu
padomes priekšsēdētājs:
«Ir vainojama gan pati tiesu vara, gan visas
pārējās, ceturto varu ieskaitot. Sabiedrību te nevar vainot. Presē tiesu vara
tiek kritizēta vairāk, nekā atspoguļotas pozitīvās tendences tās darbā.
Protams, ar tiesas spriedumiem nekad visi nebūs apmierināti, un šai
neapmierinātībai ir iemesli, taču nevajadzētu uzskatīt, ka tiesas a priori
pieņem tikai netaisnus spriedumus. Tiesas pagaidām vēl nav pārveidojušas savu
darbību atbilstoši neatkarīgās Latvijas prasībām. Deviņdesmito gadu vidū
Latvijā notika tiesu reforma – pāreja uz trīspakāpju sistēmu –, bet būtībā
tiesas vēl nav apguvušas darbu šajā sistēmā. Tas ir ļoti grūts darbs, kas
saistīts ar speciālistu apmācību. Nav noslēpums, ka tiesu materiālais
nodrošinājums ir nepietiekams. Šī attieksme nāk no padomju iekārtas. Tajā laikā
tiesām bija vissliktākās telpas. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Tiesu pils
bija reprezentablākā Rīgā. Tas parāda toreizējo likumdevēju un izpildvaras
attieksmi pret tiesu varu. Tagad valsts par tiesām nerūpējas. 1940. gadā Tiesu
pili tiesām atņēma, vēl šodien tā nav atdota, un par tās īstajām funkcijām ir
aizmirsts. Sakarā ar tiesu reformu bija nepieciešama speciālistu apmācība
darbam jaunajā sistēmā, taču kvalifikācijas celšana nenotiek. Tagad ir atļauts
kritizēt arī tiesas, prokuratūru, bet šīs iestādes nav pieradušas pie kritizēšanas.
Tagad tiesu varas kritizēšana ir kļuvusi par modes lietu, bet, pārmetot kaut ko
tiesu varai, vajadzētu atcerēties – arī pārējām varām ir jāuzņemas atbildība
par negācijām.»
Aivars Borovkovs, Latvijas Juristu biedrības
priekšsēdētājs:
«Manuprāt, neuzticība tiesu varai sabiedrībā
tiek speciāli veidota. To dara arī Latvijas masu saziņas līdzekļi – atsevišķi
preses izdevumi izmēģina savu ietekmi uz sabiedriskās domas veidošanu. Šīs
tendences ir ļoti nepatīkamas. Liela daļa vainas ir jāuzņemas parlamentam – viena
no smagākajām problēmām ir tā, ka daļa Saeimas deputātu uzskata, ka spēj
nodarboties ar jebko, tostarp uzņemties tiesas funkcijas. Saeimas balsojums par
Jāni Ādamsonu apliecināja parlamenta uzskatu, ka iespējams politisks balsojums
par kādas personas juridisko nodarījumu. Sabiedrība pagaidām nesaprot, ka šāda
nostāja var skart jebkuru Latvijas iedzīvotāju. Tikai tad, kad nelikumības skar
pašu cilvēku, viņš
saprot tiesiskuma patieso nozīmi, bet pārsvarā gadījumu par cilvēku
spriež nevis pēc viņa darbiem, bet pēc «kaklasaitēm».
Vienīgā izeja no pašreizējās situācijas ir
mēģināt masu saziņas līdzekļos rakstīt, skaidrot un popularizēttiesiskuma
idejas. Pretējā gadījumā mēs nonāksim līdz tam, ka parlamentā izveidosies
alternatīva izmeklēšanas iestāde. Daži deputāti jau cenšas to panākt, ieviešot
tā dēvēto neatkarīgā prokurora institūciju pie parlamentārās izmeklēšanas
komisijām. Es to vērtēju kā mēģinājumu izveidot «kabatas» prokuratūru.
Iespējams, ka nebūt ne viss ir kārtībā ar prokuratūras un justīcijas iestāžu
darbu, taču nav pieļaujama amatieriskas, politiskas izmeklēšanas iestādes
izveidošana.»
Olafs Brūvers,
Valsts cilvēktiesību biroja direktors:
«Es negribētu piekrist uzskatam, ka visas
tiesas ir negodīgas un korumpētas. Var būt daži negodīgi tiesneši, bet ne visa
tiesu vara, lai gan atsevišķi tiesu spriedumi ir apšaubāmi. Gadās, ka cilvēks
rajona tiesas spriedumu pārsūdz apgabaltiesā, kur saņem tādu pašu spriedumu kā
pirmajā instancē. Pēc tam lieta nokļūst Augstākajā tiesā vai pat Augstākās
tiesas Senātā, kas konstatē, ka lieta ir izskatīta nepareizi. Cilvēki, kas šādu
situāciju ir piedzīvojuši, izplata skaļas runas par tiesu varas neuzticamību.
Bieži sastopami arī pavirši tiesas spriedumi.
Mums birojā pašlaik ir viena lieta, kurā kāda sieviete tiek apsūdzēta pieraksta
viltošanā. Prokurors atzina, ka šī lieta ierosināta nepamatoti, jo tajā nav
nozieguma sastāva, taču tiesas spriedumā ir atsauce, ka prokurors atzinis, ka
lietā ir nozieguma sastāvs. Šādas kļūdas, protams, nevairo tiesu prestižu.
Tiesas ir ļoti noslogotas, tādēļ tiesnešiem nav laika iepazīties ar visām
lietām.
Manuprāt, reizēm tiesneši rīkojas likumīgi,
bet necilvēcīgi – seko likuma burtam, piemēram, lietās par izlikšanu no
dzīvokļa. Arī lietās par īpašumtiesību atgūšanu reizēm rodas aizdomas par
korupciju.Tāpat nevar izslēgt spiedienu uz tiesu. Nezinu, kas Latvijā varētu
tiesnesi aizstāvēt draudu gadījumā.
Dzīvojot Vācijā un ASV, man nav gadījies
sastapties ar tik lielu sabiedrības neuzticēšanos tiesai. Arī tīri subjektīvi
spriežot, es ārzemēs daudz vairāk paļāvos uz tiesām, uz policiju. Latvijā mēs
vēl esam diezgan tālu no tiesiskuma. Tomēr Latvijas tiesas kļūst aizvien
kompetentākas, un spriedumos biežāk tiek ņemti vērā starptautiskie likumi.»
Dzintars Rasnačs,
«Tēvzemei un Brīvībai»/ LNNK Saeimas frakcijas deputāts, Saeimas Juridiskās
komisijas priekšsēdētāja vietnieks:
«Lielākajā daļā gadījumu sabiedrības
neuzticēšanos justīcijas iestādēm varētu izskaidrot ar to, ka sabiedrības
viedoklis par vienu vai otru noziedzīgo nodarījumu ir diametrāli pretējs tiesas
viedoklim. Problēmas neizbēgami rada arī pārējo varu attieksme pret tiesu varu.
Nevienu gadu tiesību sistēmas sakārtošana nav bijusi budžeta prioritāte, lai
gan visi tieslietu ministri, kas līdz šim ir bijuši, ir par to cīnījušies. Diemžēl
viņu cīņu var salīdzināt ar saucēja balsi tuksnesī. Tieslietām ir jābūt budžeta
prioritāšu saraksta augšdaļā, turklāt nevis formāli, bet pēc būtības. Ja valsts
nodemonstrēs, ka tieslietas ir prioritāte, uzlabosies gan pirmās, gan otrās,
gan ceturtās varas attiecības ar tiesu varu. Tikai tā var pozitīvi ietekmēt
sabiedrības viedokli par tiesām, policiju un prokuratūru. Atskan runas
par zvērināto tiesas ieviešanu, taču tā nav izeja. Ir zināmi daudzi
skandalozi gadījumi Amerikas Savienotajās Valstīs, kur darbojas zvērināto
tiesas. No vienas puses, zvērinātie pārstāv sabiedrību, bet viņu viedoklis
vairāk balstās uz emocijām par noziedzīgo nodarījumu, kamēr juridisko darbu
paveic profesionāļi. Es tomēr atbalstu Amerikas praksi, kas tiesnešiem nedod
pārāk plašu izvēli soda piemērošanā. Likumdevēji ir noteikuši vadlīnijas, pēc
kurām tiesnešiem ir jāvadās, piemērojot sodu, un viņi nevar piespriest mīkstāku
sodu, kā noteikuši likumdevēji.»1
Dažas tēzes par Latvijas tiesību sistēmas problēmām
1. Latvija 1990.gada 4.maijā formāli
atjaunoja savu valstisko neatkarību, «startēja» kā pie sociālistisko (padomju)
tiesību loka piederoša tiesību sistēma. Šī tiesību sistēma nav savietojama ar
demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem.
2.
Pēdējā gadu desmitā Latvijas tiesību sistēma lēnām ir «dreifējusi» prom no
sākotnējā sociālistiskā (padomju) tiesību loka Rietumu (kontinentālās Eiropas)
tiesību loka virzienā. Šī virzība ir bijusi daļēji apzināta, daļēji neapzināta.
Šodien Latvijas tiesību sistēmas kopums ir jau krietni attālinājies no «padomju
krasta», taču līdz «rietumu krastam» ir vēl daudz tālāk.
3. Šis
«dreifēšanas ātrums» dažādos līmeņos ir bijis dažāds:
3.1. Vistālāk attīstījusies mūsu
likumdošana. Šodien, pēc astoņu gadu intensīva AP un it īpaši Saeimas
likumdošanas darba, padomju tiesību principu ietekme mūsu likumu tekstos nav
vairs pārmērīgi jūtama;
3.2. turpretim ļoti vāji ir
attīstījusies tiesību pielietošanas
metodoloģija. Padomju tiesību pielietošanas metodoloģija būtiski
atšķiras no Rietumu metodoloģijas. Līdz ar to padomju tiesību pielietotājs
(ierēdnis, tiesnesis) vienu un to pašu normas tekstu (un tās juridisko
kontekstu) bieži izprot pavisam citādāk nekā Rietumu tiesību pielietotājs.
Rodas paradoksāla situācija: moderns likums, padomiski piemērots, bieži noved
pie absurda rezultāta;
3.3 Tiesību kultūra ir daļēji
mainījusies. Pozitīvi atzīmējams, ka
tiesību nozīme kā sabiedrisko attiecību regulēšanas instrumentam ir
krietni lielāka nekā agrāk. Svarīgi negatīvi faktori tiesību kultūrā ir
koruptīvā vide un ētiskais relatīvisms.
4. Visos tiesību sistēmas līmeņos šodien
vienlaikus pastāv gan pārmantotie padomju tiesību elementi, gan pārņemtie
Rietumu tiesību elementi. Šādi elementi ir normu teksti, to jēgas izpratne, to
sistemātiskā sasaiste, juridiskā argumentācija, juridiskā darba metodes u.c.
Šie elementi būtiski atšķiras no padomju un Rietumu tiesību lokos.
5. Atzīmējams, ka pie Rietumu tiesību
elementiem pieder arī mūsu nacionālais tiesiskais mantojums, kā Satversme un
Civillikums, jo Latvijas tiesību sistēma pirms padomju okupācijas bija
integrāla Rietumu (kontinentālās Eiropas) tiesību loka sastāvdaļa.
6.
Atšķirīgo padomju un Rietumu tiesību elementu vienlaicīga pastāvēšana vienā
tiesību sistēmā padara šo sistēmu iekšēji pretrunīgu. Turklāt šo elementu
attiecību proporcijas dažādos tiesību sistēmas līmeņos ir dažādas — padomju
tiesību elementi dominē tiesību pielietošanas līmenī, tad seko
tiesību kulturālais līmenis,
kamēr likumdošanas līmenī, iespējams, jau varētu konstatēt zināmu Rietumu
tiesību elementu pārsvaru. Šī problēma nav tikai Latvijas, bet lielākā vai
mazākā mērā visu Austrumeiropas postkomunistisko valstu tiesību sistēmu
problēma.
7. Šodien iespējams konstatēt, ka Latvijā —
gan ar lielākām vai mazākām deformācijām — tomēr pastāv plurālistiska sabiedrība, demokrātiska
politiska iekārta un tirgus ekonomika. Turpretim tiesiskā iekārta — it īpaši tiesību piemērošanas
līmenī — savā attīstībā ir palikusi iepakaļ. Cilvēki prasa no
valsts mūsu pašreizējai sabiedriskās, politiskās un ekonomiskās
iekārtas attīstības stadijai atbilstošu tiesisko iekārtu. To pašlaik valsts
nevar piedāvāt. Tas ir galvenais neapmierinātības iemesls ar pašreizējo tiesību
sistēmu. Citiem vārdiem: pieprasījums pēc kvalitatīvām, t.i., efektīvām un
taisnīgām
tiesībām ir audzis daudz straujāk nekā cilvēkiem piedāvāto tiesību
kvalitāte.
8.
Šajā kontekstā — kā ātrāk pārvarēt pašreizējo tiesību sistēmas vājumu,
mērķtiecīgi veidojot Latvijas tiesību sistēmu kā pie Rietumu (kontinentālās
Eiropas) tiesību loka piederošu un demokrātiskas un tiesiskas valsts
pamatprincipiem atbilstošu sistēmu —, atmetot tradicionālos aizspriedumus un
mēģinot paplašināt līdzšinējo atziņu lauka robežas, varētu, cita starpā,
izvērtēt arī šādus apsvērumus (9.—15.):
9. Pašreizējo tiesību sistēmas vājumu var
pārvarēt, vienīgi mērķtiecīgi un apzinīgi paātrinot «nokļūšanu» Rietumu tiesību
lokā. Šodien gan juristu aprindās, gan visā sabiedrībā, jau pastāv aptuvena nojausma
par to, kā Latvijā vajadzētu funkcionēt tiesiskai valstij. Šī apjausma,
intensificējot diskusiju kā visā sabiedrībā, tā ierēdņu un juristu vidū, būtu
pamazām konkretizējama. Sevišķi nepieciešamas ir izvērstas diskusijas par
konkrētiem tiesību politikas jautājumiem, kas pie mums līdz šim tikpat kā
nenotiek.
10.
Visgrūtāk ir panākt to, lai katrs ierēdnis un tiesnesis, pieņemot konkrēto
lēmumu, saprastu, kādu rīcību no viņa prasa vispārēji formulētie tiesiskas
valsts principi — kuriem abstraktā līmenī visi piekrīt. Vai vispār un cik
kvalitatīvi šis tiesību pielietotāja (ierēdņa, tiesneša) intelektuālais darbs —
abstrakta principa pārvarēšana konkrētā rīcībā — tiek veikts, vispirms ir
juridiskās prasmes jautājums. Rietumu tiesību lokā šīs īpašās prasmes apgūšana
ir centrāla ierēdņu un juristu izglītības sastāvdaļa. Taču arī pie mums šo
prasmi var apgūt, ja attiecīgais indivīds to vēlas un valsts to mērķtiecīgi
veicinātu.
11. Tiesību likumsakarības nav tik
viennozīmīgas kā fizikas likumsakarības. Daudzos gadījumos juridiski korekti ir
vairāki risinājumi. Tādā gadījumā svarīga ir tiesību pielietotāja «demokrātiskā
kvalifikācija» — viņam jāizšķiras par labu tam risinājumam, kas visvairāk
stiprina demokrātisko un
tiesisko iekārtu, kas vispirms nozīmē — izšķiršanās par labu indivīdam
(cilvēktiesībām). Tādēļ ierēdņu un tiesnešu demokrātiskas un tiesiskas valsts
izpratnei būtu jāpievērš lielāka uzmanība. Politiski ētiskais relatīvisms nav
savienojams ar kalpošanu demokrātiskai valstij.
12. Būtu jāidentificē padomju tiesībām
raksturīgie elementi, kas nav savietojami ar Satversmē noteikto demokrātisko un
tiesisko valsts iekārtu un kuri vēl lielā vairumā pastāv mūsu tiesību sistēmā.
Šodien tos būs pagrūti atrast tiesību normu tekstos, taču tie vēl ir ļoti
spēcīgi aiz likuma stāvošajos politiskajos un juridiskajos konceptos, likuma
jēgas izpratnē, juridiskajā argumentācijā, vārdu sakot — juridiskajā domāšanā.
Tādēļ padomju tiesības nedrīkst vis «nolikt malā», bet gan no demokrātiskām
pozīcijām rūpīgi jāpēta un jānalizē to būtība, lai spētu indetificēt, izolēt un
tad izskaust pārmantotos reakcionāros elementus no mūsu tiesību sistēmas.
13. Būtu jāapzinās Rietumu tiesībām
raksturīgie elementi, kas ir jau ieviesti un vēl jāievieš, lai mūsu tiesību
sistēma veidotos atbilstoši Satversmes noteiktajai un tiesiskajai valsts
iekārtai. Tādēļ Rietumu tiesības ir rūpīgi jāpēta un jāanalizē, lai izprastu to
būtību (kas pie mums gandrīz netiek darīts!), lai
atklātu aiz tiesību normu
tekstiem stāvošus principus un izvērtētu, vai tie ir «stingrie» principi, kas
nav grozāmi, vai tie ir «variatīvie» principi, kurus katra valsts veido
atbilstoši saviem apstākļiem. No sagrābstīto «zināšanu» līmeņa un no konteksta
izrautu dažādu valstu tiesību tekstu mehāniskas pārrakstīšanas mums jāpaceļas
Rietumu tiesību analītiskas sapratnes līmenī, lai efektīvi spētu pārņemt šo
tiesību progresīvos principus un ieviest tos mūsu tiesībās — gan likumdošanā,
gan tiesību izpratnē, gan tiesību kultūrā.
14. Saasināti formulējot: mūsu tiesību
sistēma tās pašreizējā attīstības stadijā ir jāvērtē, identificējot un skaidri
atdalot progresīvo juridisko domu no reakcionārās juridiskās domas. Tādā veidā
būtu jāvērtē likumdošana, pārvaldes un tiesu prakse. Šādā gaismā mēs labāk
spēsim atklāt un likvidēt problēmas, kas kavē mūsu tiesību sistēmas sakārtošanu
nevis kaut kā, bet gan tieši atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts
principiem un Eiropas Savienības modelim.
15. Veidojot jaunu tiesību sistēmu,
jāapzinās, ka katrai valstij, neatkarīgi no tā, vai tā ir liela vai maza, ir
nepieciešams aptuveni līdzīgs tiesību apjoms. Taču mazas valsts juridiskā
kapacitāte (likumdošanā iesaistīto speciālistu skaits, tiesību zinātnē un tiesu
praksē uzkrātās juridiskās atziņas) ir ierobežota. Tādēļ, lai cilvēkam
piedāvātu tādu pašu tiesisko kvalitāti, mazai valstij ir intelektuāli
jāpieslēdzas kādas lielas tiesību sistēmas juridisko atziņu krājumam. Vēl jo
vairāk tas nepieciešams, veidojot jaunu tiesību sistēmu. Tādēļ, piemēram,
Igaunija apzinīgi cenšas pieslēgties tieši Ziemeļvalstu un Vācijas,
Čehijas—Vācijas tiesību sistēmai. Tikai apzinīgi un sistemātiski izmantojot
lielajās, demokrātiskajās tiesību sistēmās uzkrāto juridisko atziņu krājumu,
mazu valstu tiesību sistēmās gan likumdošanā, gan pārvaldes darbā, gan
tiesvedībā iespējams panākt to pašu juridisko dziļumu un līdz ar tādu pašu
taisnīguma līmeni kā lielās tiesību sistēmās. Varbūt arī Latvijai būtu pienācis
laiks, apzinīgi izvēlēties
savu «sistēmas orientieri»,
mērķtiecīgi un radoši (ne burtiski!) izmantojot tur uzkrātās atziņas, apgūstot
tās ierēdņa jurista izglītības procesā un pielietojot tās likumdošanā,
pārvaldes darbā un tiesu praksē?
Nobeigums
Izvērtējot sabiedrības attieksmi pret tiesu varu, redzam, ka ir daudz dažādu
iemeslu, kas ietekmē tās neatkarību. Sociologu galvenais uzdevums ir izvērtēt
radušos situāciju no socioloģiskā viedokļa. Piemēram amerikāņu sociologi ir
izstrādājuši smalkas matemātiskas metodes tiesisku lēmumu pieņemšanas
likumsakarībai. Šajos pētījumos tika atklāts un pierādīts, ka mainīgā
sabiedrības attieksme tiesnešu pasludinātie spriedumi nevar tikt izskaidroti ar
tiesisku normu un koncepciju palīdzību.
Nepieciešams atzīt, ka sabiedrības attieksme pret tiesisku
procesu neaprobežojas ar sociālu spiedienu, kurš tiek attiecināts uz personām,
kuras pieņem tiesiskus lēmumus. Sociologus interesē profesionālas ietekmes
spējas uz tieslietu sistēmu kā tādu.
Konkrēti runājot par Latvijas tieslietu sistēmu, es gribētu
tikai piebilst, ka tā līdzīgi citām valsts instancēm atrodas tā saucamajā
‘’pārejas periodā’’ uz kaut ko labāku, kaut ko sakārtotāku, un neviens nespēj
atbildēt, kad notiks šīs pārejas noslēgums. Par tuvāko nozīmīgāko mērķi tiek
saukta iestāšanās Eiropas Savienībā, kam it kā vajadzētu atrisināt visas
eksistējošās problēmas, taču vai tam ir lemts piepildīties? Jā, iestāšanās ES palīdzēs stabilizēt valsts struktūru, taču par
pašmērķi, lai tas notiktu, tiek uzstādītas prasības no Eiropas puses, bez kuru
izpildes, iestāšanās nav iespējama tīri fiziski. Eiropas Savienības
dalībvalstīm nav nekādas vēlēšanās uzņemt
nesakārtotu valsti savā starpā.
Tas arī ir galvenais vadmotīvs, kāpēc pēdējā laikā vismaz teorētiski notiek valsts
struktūras pārveidošanās.
Izmantotā literatūra un ziņu
avoti
1. Raksts ‘’Tiesa Latvijā – neefektīva un nepopulāra?’’
Autors: Inta Lase, Diena
Publicēšanas datums: pirmdiena, 1997. gada 17. novembris. Rubrika:
Nacionālās ziņas(3. lpp.)
2. Raksts ‘’Trauksmes signāls tiesu varai.’’
‘’Neatkarīgā Rīta Avīze”
Publicēšanas datums: ceturtdiena 2000. gada
28. decembris. Rubrika: Redakcijas sleja (2. lpp)
3. Raksts ‘’Kas notraipa tiesnešu mantiju?’’
‘’Jaunā avīze’’
Publicēšanas datums: otrdiena, 2000.
gada 19. septembris. Rubrika: Sabiedrība (4. lpp.)
4.Raksts ‘’Jāmainās sabiedrības un juristu tiesiskuma izpratnei’’
Autors: Dita Arāja
Publicēšanas datums: pirmdiena, 1997. gada 3. novembris. Rubrika:
Nacionālās ziņas(3. lpp.)
5. Raksts ‘’Dažas tēzes par Latvijas tiesību sistēmas problēmām’’
Autors: Egils Levits, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis.
Publicēšanas datums: piektdiena, 1998 gada 20. februāris
6. ‘’Amerikāņu socioloģija’’
Autors: Leons Meihjū
7. ‘’Tiesību socioloģija’’
Autors: Vladimirs Meņšikovs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru