Tiesību normu iztulkošana

From:    Dāvis Baltiņš

Date:    Monday, June 04, 2001, 12:22:39 AM

Jēkabpils Valsts ģimnāzijas

                                                                                           skolnieka

Dāvja Baltiņa

referāts

Ievads.

Tiesību normu iztulkošana jeb interpretācija pašlaik Latvijā vēl nav nostabilizējusies.Var vērot gadījumus,piemēram,pēdējos gados skandalozākās lietas,par kurām daudz tiek runāts un atspoguļots gan presē,gan televīzijā,un šajās lietās atklājas atšķirīga vai pat pilnīgi pretēja likumu iztulkošana.

Iztulkošanu dažkārt uztver kā procesu,kurā pilnīga rīcības brīvība ir dota normas piemērotājam,kurš vadās no savas dzīves un profesionālās juridiskās pieredzes,no savas tiesiskās apziņas.No tā varētu secināt,ka iztulkošanas un juridiskā risinājuma rezultāti nav prognozējami,jo individuālā pieeja iztulkošanas paņēmieniem ir daudzveidīga,kā arī nav pilnīgi vienādu dzīves gadījumu,ņemot vērā visas nianses un apstākļus.Tāpēc diezgan populārs ir izteiciens:”Cik juristu,tik viedokļu”.Bet tā gluži nav.Pastāv dažādi iztulkošanas veidi ,metodes un pieejas.Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem es mēģināšu rast referāta turpmākajās nodaļās.

2

Iztulkošanas jēdziens,mērķis un nepieciešamība.

Prof.Dr.iur.V.Sinaiskis ir rakstījis:”Likumu iztulkošana vispār un civilo atsevišķi patiesībā nav nekas cits kā šo likumu pielietošana pienācīgā viņu izpratnē.Tātad skaidrs,ka arī pati likuma iztulkošanas problēma izvēršas jautājumā par likumu izpratni,t.i.,par viņu pienācīgu izpratni”.

Tiesību normu iztulkošana jeb interpretācija ir likumos un citos normatīvajos aktos izteiktās tautas valstiskās gribas noskaidrošana un izskaidrošana ,lai tiesību normas saturu pareizi un vienveidīgi saprastu un piemērotu konkrētā dzīves gadījumā.Tiesību normu iztulkošana ir priekšnosacījums to pareizai realizācijai.

Iztulkošanas subjekti ir valsts iestādes,sabiedriskās organizācijas,amatpersonas un atsevišķi pilsoņi.Iztulkošanas objekts ir normatīvs akts kopumā,tā daļa vai atsevišķs pants.Ar iztulkošanu netiek papildinātas vai groītas spēkā esošās tiesību normas ,tā tikai precizē un noskaidro to,kas izteikts tiesību normā.

Izskaidrošanas mērķis ir nodrošināt iztulkojamās normas pareizu un vienveidīgu realizēšanu ,novērst kļūdas un nepilnības tā piemērošanā nākotnē.Iztulkošanas izskaidrošanas rezultāts jāietver kompetentas valsts iestādes aktā.*

Tātad,tiesību normu teksta un tā satura izzināšanu ,reprodukciju un izvērtēšanu veic ar darbību kopumu,ko apzīmē kā”iztulkošana” vai “interpretācija” – no latīņu valodas “interpretation” – skaidrošana,jēgas atklāšana.

Jebkurš likums vai tiesību norma ir normas izdevēja mērķtiecīgas darbības rezultāts,jaunrades akts.Normas izveidotājam vārdi un teksts ir tikai līdzeklis ,lai pateiktu domu,kurā ir ietverts konkrēts saturs.Jēdziena satura izpratne nav viennozīmīga.Likuma teksts ir tā satura ārēji redzamais ietvars.No tā,cik adekvāti likumdevējam izdodas ietvert vārdos gan savu gribu,mērķi,visu,ko var nosaukt par “ratio legis”,likuma pielietotājam iespējams reproducēt normu teksta saturu,lai atbilstoši tā mērķim realizētu to dzīvē.** “Ratio legis” ir likuma mērķa,jēgas,sociālā pamatojuma apzīmējums,kurš radies senajā Romā un tiek izmantots arī mūsdienās.Padomju tiesību sistēmā šis apzīmējums netika lietots,bet pirmskara Latvijā,kā arī pašlaik Rietumu tiesību lokā to lieto.Tas ir sarežģīts process ,kurā tiek izmantotas dažādas iztulkošanas metodes,piemēram,gramatiskā,sistemātiskā,vēsturiskā,teleoloģiskā.

_______________________________________________________* I.Krastiņš,Tiesību teorijas pamatjēdzieni,1998,- 25.lpp.

** E.Meļķisis,Tiesību normu iztulkošana,R.,1999,- 7.lpp.

3

Ministru Kabineta 1995.g.13.jūnija noteikumos nr.154 “Administratīvo aktu procesa noteikumi”šīs metodes tiek ieteiktas piemērošanai.

Viens no ievērojamākajiem jaunāko laiku teorētiķiem K.Saviņji uzskatīja,ka interpretācija ir zinātniska nodarbošanās,kā arī māksla,ar kuras palīdzību likuma jēga un saturs tiek padarīti saprotami un atzīti savā būtībā.Tas tiek apstiprināts arī Francijas juridiskajā doktrīnā,kurā interpretācijas process tiek nosaukts par interpretācijas tehniku,kuru iedala divos veidos – eksegēzes jeb izskaidrojuma tehnika un zinātniskā tehnika.Eksegēzes tehniku lieto jomā ,kas attiecas uz konkrētas normas ietvariem,pēta to,ko likuma autors bija gribējis teikt;zinātniskā tehnika pēta ,ko autors būtu gribējis teikt jaunajā lietu kārtībā tad,ja sociālā realitāte vairs neatbilst tai,kāda tā bijusi likuma pieņemšanas laikā.

Bieži var dzirdēt uzskatu,ka tad,kad tiesību normas saturs ir skaidrs, tad nav vajadzīga normas interpretācija.Bet tas viss ir ļoti nenoteiktā formā,jo,kas vienam var būt skaidrs,ņemot vērā viņa juridisko kvalifikāciju un pieredzi,tas otram var būt neskaidrs.Un,jo plašākas zināšanas un dažādāka pieeja konkrētam gadījumam,jo vairāk var rasties neskaidrību.Tāpat arī,vairākkārt pielietojot vienu un to pašu izpratni vai risinājumu,var rasties pārliecība,ka tikai tāds risinājums ir īstais.Bet,pieņemot jaunu normu un tās rezultātā mainoties iepriekš piemērotās normas saturam,tas,kas bija skaidrs iepriekš,turpmāk tāds var nebūt.

Ņemot vērā individuāli motivētu iztulkošanas darbību un paņēmienu daudzveidību,var rasties uzskats,ka iztulkošanas rezultāti var būt dažādi un nav prognozējami.To apstiprina arī raksts avīzē “Diena”:”Katru individuālu lietu izskata konkrētā tiesa.Tiek ņemta vērā katra tiesājamā personība.Vienu lietu izskata,piemēram,Valmierā,bet citu – Rīgā.Valmierā ir viens tiesas sastāvs,Rīgā cits,katram tiesas sastāvam ir sava pieeja vieniem un tiem pašiem apstākļiem.Un visas lietas netiek izskatītas pēc viena šablona.Ja tas būtu tik vienkārši,varētu likt lietā , piemēram,kompjūteru,kurā ievadītu zināmas pazīmes,un pēc tam saņemtu atbildi – ir vai nav vainīgs.Tiesa ņem vērā visas nianses un blakusapstākļus,un tikai tad pieņem lēmumu.(“Diena”,1997.g.14.nov.) Līdz ar to var vērot atšķirīgu vai pat pretēju likuma iztulkošanu pēdējos gados lielākajās lietās.Piemēram,Saeimas izveidotā parlamentārās izmeklēšanas komisija “3 miljonu lietā”ziņojumā Saeimai norādīja uz trūkumiem normu iztulkošanā,kas saistīts ar šo lietu,apgalvojot,ka krimināllietas tālāka attīstība ir apdraudēta,ja netiks revidēta pastāvošo likumu interpretācija.

Mūsdienās,strauji attīstoties dažādiem sabiedrības procesiem,ir tā, ka konkrēts gadījums likumdošanā nav paredzēts.Tāpēc bieži var dzirdēt uzskatu,ka Latvijā likumdošana,tiesu sistēma nav sakārtota,tāpēc nevar atrisināt kādu konkrētu gadījumu.Bet A.Levits norāda:””Likumu nesakārtotība”ir tikai mīts,kas kalpo par attaisnojumu ierēdņa vai jurista

4

bezdarbībai vai nesaprātīgam juridiskam risinājumam”.*Jo ,meklējot risinājumu,ir jāņem vērā ne tikai viens atsevišķs likuma pants,bet gan jāskatās uz tiesību normu sistēmu kopumā,un juristam,balstoties nevis uz vienu atsevišķu normu,bet gan uz pastāvošo tiesību sistēmu kopumā,ir jāatrod vispārējs šādu gadījumu saprātīga risinājuma modelis.Vācu zinātnieks H.Koings izvirza vairākas pozīcijas ,kuras būtu jāņem vērā,interpretējot tiesību tekstus.Pirmkārt,tā ir objektivitāte.Iztulkotājam jādarbojas objektīvi,bez aizspriedumiem,nemainot tekstus,bet gan attīstot domu ,kas ir teksta saturā.Koings rakstīja:”Teksta sagrozīšana un iztulkošana pēc pušu subjektīviem mērķiem ir uzskatāma par jurista profesionālās ētikas nopietnu pārkāpumu”.Otrkārt – vienotības pozīcija. Tekstu jāuztver kā vienotu veselumu.Atsevišķi teikumi jāapskata kā daļu no kopsakara,tekstam jābūt bez pretrunām.Treškārt – salīdzinošā pozīcija. Tā var aptvert kā vēsturisko ,tā patreizējo aspektu.Salīdzinot ar citiem līdzīgiem tā paša laika tiesību avotiem,parādīt gan teksta raksturīgākās īpatnības,gan veicināt vienotu izpratni.

Tiesību tekstu iztulkošanas nepieciešamību biežāk sastopamos cēloņus norādījis vācu zinātnieks Roberts Aleksis.Tie ir:

    1.. tiesību teksta valodas un jēdzienu nenoteiktība;

    2.. konfliktu(kolīziju)iespējamība starp normām;

    3.. gadījumi,kuri nav pietiekoši noregulēti tiesību normās;

    4.. reālās sociālās dzīves izmaiņas ,kuru rezultātā radās normu mērķu neatbilstība dzīves prasībām.

Bez tam Latvijā ir izveidojušās arī šādas divas iemeslu grupas:

    a.. Latvijas patreizējā tiesību sistēma sastāv no tiesību aktiem un normām,kas pieņemti trīs atšķirīgos periodos – pirmskara Latvijā(īpaši 1937.gada Civillikums),padomju okupācijas periodā un laikā pēc neatkarības atjaunošanas.Šajās tiesību normās var vērot valodas un jēdzienu īpatnības.

    b.. Latvijā arvien vairāk tiek ieviesti ANO un Eiropas Savienības normatīvie tiesību dokumenti,kuri ir veidoti uz citas teorētiskas bāzes.

Iztulkošanas nepieciešamības būtība ir tā,ka tiesību normas ir abstraktas,bet tās jāpiemēro konkrētiem gadījumiem.

Pašlaik Latvijā juristiem jāievieš tiesību zinātnē un normu piemērošanas praksē interpretācijas un juridiskās argumentācijas teorijas atziņas tādā apjomā un kvalitātē,kas atbilst citu demokrātisko valstu standartiem.

* E.Levits,Starp tiesību normu un tiesisko realitāti,Diena,10.10.96. –2 lpp.

5

Kvalitatīva iztulkošana palīdzēs novērst normatīvajos aktos esošās pretrunas,saskaņos tiesību normas ar sabiedrībā notiekošajām pārmaiņām.E.Meļķisis raksta:”Iztulkošanu var uzskatīt par specifisku metožu un paņēmienu kopumu,kura pielietošana tiesību normu piemērošanas procesā nepieciešama,lai iespējami objektīvi atklātu tās saturu,izprastu jēgu un sociālo mērķi un nolūku,tādējādi sekmējot normas piemērošanu atbilstoši tiesību sistēmas un taisnības principiem un sociālajai realitātei.Juridiskās iztulkošanas mērķis ir izprast doto tiesību normu kā tiesiskās kārtības prasību,cilvēku kopdzīves taisnīgās un lietderīgās kārtības nosacījumu”.*

Pirmskara Latvijā iztulkošanu regulējošās normas bija ietvertas Civillikumā un procesuālajos likumos.Liela nozīme bija arī tiesību doktrīnas principiem.Pēc neatkarības atgūšanas 1992.g.atjaunotais LR 1937.g.Civillikums atjaunoja arī normas par likuma interpretāciju.

Lasot Civillikumu,var vērot,ka,piemēram,privāttiesību jomā saistību tiesībās dalībnieku gribas izteikuma noskaidrošana ir viens no svarīgākajiem iztulkošanas uzdevumiem.Tas atspoguļojas Civillikuma ceturtajā daļā –Saistību tiesības,septītā apakšnodaļa ,tiesiska darījuma iztulkošana(no 1504.p.-1510.pantam).Piemēram,daži panti:

1504.Darījumu iztulkojot,jāskatās tikai uz darījumā lietoto vārdu nozīmi,un,ja tie nav divējādi saprotami,tad tie ir cieši jāievēro,ja vien nepierāda,ka tie nesaskan ar dalībnieku gribu.

1505.Ja rodas šaubas par vārdu nozīmi,jāievēro to jēgums un darījuma dalībnieku skaidri izsacītais vai kā citādi izrādītais nodoms.

1506.Pavisam tumši un nesaprotami,kā arī tieši sevī pretrunīgi gribas izteikumi nemaz nav iztulkojami,bet ir atzīstami par neesošiem.

Publisko tiesību jomā par tiesību interpretāciju rakstīts Ministru Kabineta 1995.g.13.jūn.noteikumos nr.154”Administratīvo aktu procesa noteikumi”,kas regulē publisko tiesību normu iztulkošanu,uzskaita svarīgākās iztulkošanas metodes,nosaka Satversmes tiesas iztulkojumu tiesisko stāvokli.

“Latvijas Vēstnesī” Nr.45 ,1999.g.23.decembra rakstā “Par Satversmi kā domāšanas līmeni”(pārpubl.no mēnešraksta”Likums un Tiesības”Nr.3)V.Birkavs analizē jautājumu par Satversmes atbilstību mūsdienu prasībām.Pēdējā laikā šāds jautājums kļūst arvien aktuālāks tāpēc,ka Latvija virzās uz iestāšanos Eiropas Savienībā,un tas nozīmē,ka vajadzēs pilnveidot vai grozīt vairākus Satversmes pantus.Bet,kā norāda V.Birkavs,politiķi,juristi vēl nav gatavi nopietnai konstitucionālai diskusijai.Lai veiktu grozījumus Satversmē,vajadzīgs jauns domāšanas līmenis un tiesību izpratne.Var izšķirt trīs ar Satversmes interpretāciju saistītas problēmas:

1)t.s.neatkarīgo iestāžu statuss;

_______________________________________________________* E.Meļķisis,Tiesību normu iztulkošana,R.,LU,1999, -13.lpp.

6

Iztulkošanas veidi un metodes.

Tātad,likumdošanā ir noteikts,ka iztulkošanas metodes ir jāpielieto privāto tiesību jomā -Civillikuma 4.pantā,publisko tiesību jomā – Ministru Kabineta 1995.g.13.jūn.noteikumos nr.154”Administratīvo aktu procesa noteikumi”.

Tiesību normas teksts ir pamats konkrēta jautājuma risināšanai,kurš praksē ir jāiztulko.Bet tas ir jāiztulko metodoloģiski pareizi,jo patvaļīga iztulkošana ir prettiesiska.Iztulkošana ir metodoloģiski pareiza tad,ja balstās uz vienu vai vairākām iztulkošanas metodēm – gramatisko,sistēmisko,vēsturisko,teleoloģisko.

Var vērot,ka iestādēs pārsvarā tiek izmantota viena – gramatiskā – iztulkošanas metode,bet pārējās netiek izmantotas.Protams,lai izmantotu šīs metodes,ir vajadzīgas lielākas zināšanas juridiskajā nozarē.

Gramatiskā(filoloģiskā)metode.

Ar šo metodi noskaidro tiesību normas vārdisko jēgu no valodas viedokļa.Saistību ar valodas lietošanu var uzskatīt par primāro,jo katrs likumdevējs izmanto visiem saprotamu vārdu jēgu.Tiek izmantota gan ikdienā lietota valoda,gan arī juridiski termini,kas ļauj izteikties precīzāk un konkrētāk.Bet valoda ir elastīga,vārdiem var būt vairākas nozīmes.Normas izveidotājs tekstā lieto gan darbības vārdus,gan lietvārdus,vietniekvārdus utml.Tie veido valodas 1)leksisko elementu.Vārdi atrodas saistībā viens ar otru,veido teikumus,palīgteikumus,un tas ir 2)sintaktiskais elements.Vārdi izsakanoteiktu jēgu,teikumi veido noteiktu domu,un tiek veidots 3)loģiskais elements.Bet vienu un to pašu domu var izteikt ar dažādiem vārdiem un dažādu teikuma uzbūvi,un tas veido 4)stilistisko elementu.

Lai precīzāk izteiktu kādu darbību vai parādību,lai izvairītos no lieku teikumu rakstīšanas un skaidrošanas,no daudzu pazīmju uzskaitīšanas,kas raksturo šo parādību vai darbību,likumdevējs bieži vien ievieš speciālu terminu tā apzīmēšanai.Piemēram,jau senajā Romā bija pazīstams un arī mūsdienās tiek izmantots tāds jēdziens kā servitūts – tāda tiesība uz svešu lietu,ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu.Tiek izdalīti arī jēdzienu satura noteiktības veidi:

    1.. viennozīmīgi jēdzieni(tie ir ar noteiktu nozīmi,piem. “Latvija”),

    2.. jēdzieni ar skaidru kodolu un nepietiekami norobežotām “apmalēm”(piem.”transporta līdzeklis”,dažos gadījumos var rasties neskaidrības),

    3.. jēdzieni ar vairākām norobežotām nozīmēm(piem. “pilsonis”),

    4.. jēdzieni ar nenoteiktu satura nozīmi(pauž attieksmi,vērtējumu utml.piem.”morāls kaitējums” u.c.)*

_______________________________________________________* E.Meļķisis,Tiesību normu iztulkošana,R.,LU,1999, -23.lpp.

Par piemēru varētu ņemt 51 starptautisko tiesību dokumentu cilvēktiesību jautājumos,kuriem Latvija pievienojās 1990.g.4.maijā. E.Levits savā rakstā “Cilvēktiesību normu juridiskais rangs Latvijas tiesību sistēmā “ norāda – lai noskaidrotu jautājumu par to dokumentu juridisko rangu,kuriem Latvija pievienojās ar 1990.g.4.maija Pievienošanās deklarāciju,vispirms jānoskaidro,kāda ir šīs deklarācijas juridiskā jēga.Izmantojot gramatisko interpretāciju,var redzēt,ka daklarācijas tekstā nav tieši norādīts par to starptautisko tiesību aktu cilvēktiesību jautājumos darbību un juridisko rangu Latvijas tiesību sistēmā,kuriem Latvija ar šo deklarāciju pievienojās.Deklarācija tātad varētu nozīmēt tikai saistību uzņemšanos uz ārpusi,starptautiskajā līmenī, bez tiešām no tā izrietošām sekām Latvijas tiesību sistēmai un līdz ar to administratīvajai un tiesu praksei.

Bet deklarācijas tekstu varētu tulkot arī tādā veidā,ka,tā kā preambulā norādīts,ka pievienošanās šiem dokumentiem notiek, “rūpējoties par LR likumdošanas aktu atbilstību starptautisko tiesību normām cilvēktiesību jautājumos “,tāpēc var secināt,ka juridisku pretrunu gadījumā starp Latvijas likumdošanu un starptautiskajām normām Latvijas likumdošana būtu pielāgojama starptautisko tiesību normām un nevis otrādi.Deklarācijā ietvertajām starptautisko tiesību normām ir jābūt prioritārām pār Latvijas likumdošanas normām.*

*Juristu Žurnāls 5/Cilvēktiesību Žurnāls 6,R.,-1997.-46.lpp.

Sistēmiskā metode.

Vispirms konkrētāk par jēdzienu”sistēmiskā”.Kā redzams E.Meļķisa grāmatā’Tiesību normu iztulkošana” 27.lpp.,viņš skaidro,ka “saistemātisks” nozīmē – tāds,kas ir izveidots pēc noteiktiem principiem;tāds,kas veido sistēmu; bet “sistēmisks” – saistīts ar sistēmu,tai raksturīgs;tāds,kura pamatā ir sistēma.Tāpēc par precīzāku viņš uzskata vārdu”sistēmisks” un to savā rakstā pielieto.Bet daži autori izmanto vārdu “sistemātisks”.

Ar sistemātisko metodi noskaidro tiesību normas jēgu no tiesību normu savstarpējā sakara viedokļa.Tiesības nav atsevišķu normu statisks kopums.Tiesību sistēma ir sarežģīta tiesību normu,principu savstarpēji vienota un saturiski saskaņota sistēma.Katra atsevišķa norma tiek piemērota atbilstoši visai tiesību sistēmai,iekļaujas tās kopējā funkcionēšanā.Sistemātiskā metode ir tiesību normas tekstuālā satura( ko noskaidro ar gramatisko metodi)tālāka izpēte un analīze no normu savstarpējā sakara viedokļa,lai noteiktu normas juridisko saturu.

E.Levits savā intervijā minēja piemēru,kurš labi atspoguļo to,ka,risinot konkrētu gadījumu,jāņem vērā ne tikai atsevišķs likuma pants,bet gan tiesību norma kopumā.*Saeimā sakarā ar Valsts prezidenta vēlēšanām izraisījās debates,vai par prezidenta kandidātu var būt persona, kura ir tiesāta un izcieš sodu.Lielākā daļa atzina,ka var,jo Satversmes 37.pantā ir teikts:”Par Valsts prezidentu nevar ievēlēt personu,kura nav pilnus 40 gadus veca”.Tika pat ieteikts pieņemt speciālu likumu,kur īpaši ierakstītu citus ierobežojumus.Tikai deputāts Apsītis tika pareizi norādījis,ka šis 37.pants jāsaprot kā papildinājums Satversmes 9.pantam, kurš nosaka,ka”Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni,kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par 21.gadu”.Tas nozīmē,ka Valsts prezidenta kandidātam jābūt 1) Latvijas pilsonim,2)pilntiesīgam(bet persona,kas nav rīcībspējīga un izcieš sodu,nav pilntiesīga),3)vismaz 40 gadus vecam.

Tātad nebija metodoloģiski pareizi interpretēta Satversme.E.Levits norāda,ka tas liecina nevis par to,ka nav sakārtota likumdošana (t.i.,Satversmē būtu aizmirsts norādīt,ka par Valsts prezidenta kandidātu var būt tikai pilntiesīgs pilsonis),bet gan par to,ka vēl arvien jūtama padomju sistēmas pārmantotā juridiskā izpratne.

E.Levits norāda,ka,pastāvot pretrunām tiesību normu tekstos,tās ir atrisināmas,jo pastāv tiesību normu hierarhija:hierarhijā augstākstāvoša norma ir spēcīgāka par zemāko normu.Ja vārdiskās pretrunas ir divās vienāda ranga normās,piemēram,divos Saeimas pieņemtos likumos,tad darbojas principi – jaunāka norma ir spēcīgāka par vecāko normu;

    a.. speciālā norma ir spēcīgāka par vispārējo normu;

    b.. demokrātiskas sabiedrības funkcionēšanai svarīgākā norma ir spēcīgāka par mazāksvarīgu normu.

_______________________________________________________* E.Levits,Starp tiesību normu un tiesisko realitāti,Diena,10.10.96., -2.lpp.

Šie principi ir atrodami likumdošanas aktos : gan 1994.g.18.jūn. likumā par Likumu un citu aktu spēkā esamību,gan 1995.g.13.jūn. MK noteikumos par Administratīvo aktu procesu.

Turpinot analizēt iepriekšējā iztulkošanas metodē izmantoto piemēru,var teikt,ka sistēmiskā interpretācija apstiprina vēsturiskās interpretācijas ceļā gūto rezultātu(šajā darbā vēsturiskās interpretācijas metode aplūkota kā nākošā).1990.g.4.maija Pievienošanās deklarācija jāaplūko kopsakarībā ar 1990.g.4.maijā pieņemto deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.Šīs deklarācijas 8.punktā noteikts,ka “Augstākā padome nolemj “garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem,kas pastāvīgi dzīvo Latvijas Republikas teritorijā,sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības,kā arī politiskās brīvības,kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām”.

No sistēmiskā iztulkošanas viedokļa var atzīt,ka Pievienošanās deklarācijā dokumentos ietvertajām cilvēktiesībām saistībā ar Neatkarības atjaunošanas deklarācijas 8.punktu Latvijas tiesību normu hierarhijā piešķirts spēks,kas augstāks par likuma spēku,un ka uz tām var tieši atsaukties Latvijas iestādēs un tiesās.*

*Juristu Žurnāls 5/Cilvēktiesību Žurnāls 6,R.,-1997.,48.lpp.

Vēsturiskā metode.

Ar šo metodi noskaidro tiesību normas jēgu,ņemot vērā apstākļus, kas bijuši tiesību normas rašanās pamatā.

Katram juridiskam jēdzienam ir savi pirmsākumi,sava vēsture.Katra tiesību norma ir pieņemta konkrētos vēsturiskos apstākļos.Šīs metodes uzdevumi ir līdzīgi kā abām iepriekšminētajām metodēm,bet pārnesti uz laiku,kad iztulkojamā norma tika izstrādāta un pieņemta.Tāpēc no tā laika apstākļu viedokļa ir jāpēta normas teksta vārdu un satura nozīme,lai saprastu ,ko likuma izstrādātājs ar to gribējis sasniegt.

Veicot vēsturisko interpretāciju iepriekšaplūkotajai 1990.g.4.maija Pievienošanās deklarācijai ,tad pēc teksta uz šo jautājumu viennozīmīgi atbildēt nevar,tāpēc ir jānoskaidro deklarācijas pieņemšanas vēsturiskie apstākļi.No vienas puses,Augstākā padome vēlējās panākt 51 starptautisko tiesību dokumenta cilvēktiesību jautājumos pārreģistrāciju, jo Padomju Savienība tiem bija pievienojusies un tāpēc tie bija spēkā arī Latvijas teritorijā jau pirms 1990.g.4.maija .Tātad varētu uzskatīt,ka Latvija pēc neatkarības atjaunošanas vēlējās tiem atkal tikai pievienoties, bet nevis vienlaikus izdarīt izmaiņas pastāvošajā tiesu praksē.Bet tieši otrādi – Augstākā padome gribēja jau uzreiz mainīt pastāvošo cilvēktiesību situāciju valstī,jo tai bija raksturīgi daudzi cilvēktiesību pārkāpumi.Tātad Augstākā padome gribēja ne tikai atjaunot savu līdzdalību šajos dokumentos pēc Padomju Savienības sabrukšanas,bet arī gribēja mainīt faktisko situāciju šajā jomā valstī.Tajā laikā,1990.g.4.maijā, Latvijā vēl darbojās padomju tiesību sistēma.Tāpēc, lai tiktu mainīta situācija :

1)šiem dokumentiem Latvijas tiesību normu hierarhijā jāpiešķir augstāks juridisks spēks par likumu;

2)tiesām tās jāinterpretē un jāpielieto nevis saskaņā ar padomju jurisprudences metodoloģiju,bet gan pēc Rietumu tiesību metodoloģijas.Tādā veidā varētu tikt izbeigti cilvēktiesību pārkāpumi valstī.*

Teleoloģiskā metode.

Ar šo metodi noskaidro tiesību normas jēgu,pēta likumdevēja mērķi un nolūku,kas izteikti tiesību normā.Šī ir sarežģīta metode,jo tai pēc būtības jāveic zinātniskā prognozēšana.Administratīvā akta procesa noteikumos “teleoloģiskās metodes uzdevums definēts kā tiesību normas jēgas noskaidrošana,lai ar attiecīgo tiesību normu sasniegtu lietderīgu un taisnīgu mērķi”.

Iztulkojot jāņem vērā gan tiesību sistēmas mērķi un nolūki,nacionālo un starptautisko tiesību principi,gan arī likuma jēga tulkojama kontekstā ar mainīgo reālo dzīvi un sabiedrības attīstības loģiku.

Bez šīm metodēm ir arī dažādi iztulkošanas veidi,piemēram, doktrinālā iztulkošana – neoficiālās iztulkošanas veids,ko veic tiesību zinātnieki;kazuālā,normatīvā u.c. iztulkošana.

Runājot vēl par iepriekšminēto teleoloģisko metodi,tad izmantojot šo metodi,jāaplūko Pievienošanās deklarācijas jēga un mērķis .Tā kā Latvijai ir mērķis iestāties Eiropas Savienībā,tad jāsasniedz tie standarti,kas ir noteikti starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos,kuriem Latvija ir pie vienojusies 1990.g.4.maijā.Mēs vēlamies dzīvot demokrātiskā valstī,tāpēc,kā norādīja E.Levits,Pievienošanās deklarācija ir jāsaprot kā viens no Latvijas politiskās un tiesiskās iekārtas pamatdokumentiem.**

**Juristu Žurnāls 5/Cilvēktiesību Žurnāls 6,R.,-1997.,-48.lpp.

*Juristu Žurnāls 5/Cilvēktiesību Žurnāls 6 ,R.,-1997.,-46.lpp.

Nobeigums.

Kā var secināt,tiesību pielietošanā ļoti svarīga ir metodoloģijas nozīme.Kā raksta E.Levits,tā mūsu valstī ir daudz zemākā līmenī nekā pati tiesību normu sistēma.Tāpēc,pielietojot padomju tiesību metodoloģiju,bieži vien tas noved pie absurdiem rezultātiem.

Jo prognozējamāka kļūs valsts tiesiskā realitāte,jo vairāk palielināsies tiesiskā drošība,kas nepieciešama gan cilvēka personīgās rīcības plānošanai,gan valsts attīstībai.

Izmantotās literatūras saraksts.

  a.. I.Krastiņš,Tiesību teorijas pamatjēdzieni,1998.

  b.. E.Meļķisis,Tiesību normu iztulkošana,R.,LU,1999.

  c.. Tiesību spogulis I,zinātnisko rakstu krājums,R.,Biznesa augstskola Turība,1999.

  d.. E.Levits,Starp tiesību normu un tiesisko realitāti,Diena, 10.10.96., -2lpp.

  e.. “Latvijas Vēstnesis” Nr.45, - 3.lpp.

  f.. Juristu Žurnāls 5/Cilvēktiesību Žurnāls 6,R.,-1997.,- 46. – 48.lpp.

  g.. “Cilvēktiesību Žurnāls 4 “,R.,-1997.

  h.. “Cilvēktiesību īstenošana Latvijā:tiesa un administratīvais process”,R.,1998.

  i.. “Latvijas Vēstnesis”Nr.142/144,20.04.2000.,-13.lpp.

2)Satversme un cilvēktiesības;

3)Satversme un Satversmes tiesa.

Domājot par Satversmi un iespējamiem grozījumiem tajā,viens no jautājumiem ir tāds – vai ir pareizi,ka pārvaldes institūcijas neatrodas valdības pakļautībā vai pārraudzībā.Piemēram,klasiskajā Satversmes shēmā īsti neiederas Latvijas Banka,arī Valsts cilvēktiesību birojs ar saviem speciālajiem tiesiskajiem statusiem.Rodas jautājums,vai jāgroza Satversme,papildinot nodaļu par Valsts kontroli,kas ir vienīgā Satversmei atbilstošā ārpusvaldības institūcija,vai arī iekļaut jaunu pantu par Latvijas Banku vai turpināt veidot tādas institūcijas,kas neatbilst Satversmes 1. Un 58.panta burtam un garam,tādējādi pārkāpjor vai pārāk plaši interpretējot Satversmi?*

1998.g.15.oktobrī Satversme tika papildināta ar jaunu nodaļu (8.nodaļa) par cilvēka pamattiesībām,un tas bija būtisks Latvijas tiesību sistēmas attīstības pagrieziena punkts.Bet tas neizraisīja rezonansi ne sabiedrībā,ne arī juristu vidū.Tātad,varbūt tikai kāda neliela daļa cilvēku domāja,ka šim Satversmes papildinājumam varētu būt praktiska nozīme.Var secināt,ka,kaut arī progresīvu normu pieņemšana ir svarīga,tomēr ar to vēl ir par maz,lai mainītu domāšanu un panāktu pārmaiņas arī tiesību piemērošanas praksē.Kā uzsvēra V.Birkavs,tad “šobrīd Eiropas Savienībai pietuvinātu tiesisku vidi Latvijā veidot traucē tieši domāšanas stereotipi,tostarp arī normatīvā domāšana.Tiesības vai vispārobligāti uzvedības noteikumi tiek atvasināti vienīgi no likuma burta,un gadījumā,ja šis likuma burts nav uzrakstīts vai uzrakstīts neprecīzi,rodas apjukums.Tāpēc svarīgi ir mainīt domāšanu un pieeju tiesībām.Parasti mūsu rīcība vai darbība tiek atvasināta no tā,kas ir uzrakstīts,bet laiks sākt domāt par to,kādu principu aizsardzībai ir pieņemts konkrētais likums.Tiesiskas vides nodrošināšana valstī nozīmē ne tikai pieņemt normatīvos aktus,bet nepieciešama arī izpratne par cilvēktiesību,vispārīgo tiesību principu un arī Satversmes kā pamatvērtību nozīmi tiesiskas valsts veidošanā.Tādēļ likums un citi normatīvie akti tad,ja to mērķis ir interpretēt un konkretizēt cilvēktiesību normas,nevar būt saistoši Satversmei un starptautiskajos līgumos noteikto cilvēktiesību interpretācijai,nevar kļūt par priekšnoteikumu to piemērošanai.Cilvēktiesību normas interpretējamas autonomi un atbilstoši Eiropas Savienības tiesās atzītām interpretācijas metotēm neatkarīgi no likumiem un citiem hierarhijā zemākiem normatīvajiem aktiem.”

Attiecībā uz Satversmes tiesu,tad sabiedrības liela daļa uzskata,ka Satversmes tiesas kompetence ir jāpaplašina.Šīs tiesas darbība ir guvusi lielākoties pozitīvu novērtējumu.Bet Satversmes tiesas likumā nepieciešams izdarīt dažus grozījumus,lai novērstu nepilnības,kā arī pieņemt Satversmes tiesas procesa likumu.Satversmes tiesas tiesneši sagatavoja likumprojektus.Nepieciešams paplašināt Satversmes tiesas kompetenci: - paredzot Satversmes un likumu oficiālu iztulkošanu kā atsevišķu Satversmes tiesas lietvedību,jo tas veicinātu tiesību normas

vienveidīgu izpratni un vienveidīgu tiesu praksi;

    a.. paredzot,ka Satversmes tiesa izskata lietas un normatīvo aktu atbilstību pēc tiesu pieprasījumiem;

    b.. paredzot indivīda tiesības iesniegt pieteikumu(sūdzību)Satversmes tiesā,jo pašreizējā kārtība,ka vispirms jāgriežas Valsts cilvēktiesību birojā un tikai tad Satversmes tiesā,nav pietiekami efektīva(Satversmes tiessā izskatīts tikai viens pieteikums,kas saņemts no šī biroja).**

Satversmes tiesa norāda,ka “Saeima tiesīga dot saistošus uzdevumus Ministru kabinetam,taču tie nedrīkst būt pretrunā ar likumu).Taču tas netieši norāda,ka attiecībā uz Saeimas saistošajiem norādījumiem Ministru kabinetam ir piemērojams princips “viss ir atļauts,kas nav aizliegts”.Tādējādi Saeima var dot saistošus norādījumus visos gadījumos,ja vien likumā nav tieša aizlieguma.Kā tiek norādīts”Latvijas Vēstnesī” Nr.45 rakstā “Par varas dalīšanas principu”,tad “kontekstā ar pārējo Satversmes tiesas doto skaidrojumu labāk iederētos vārdkopa “Saeima ir tiesīga dot saistošus uzdevumus Ministru kabinetam,taču tiem jābūt pamatotiem ar likumu”.Šāds formulējums ietvertu principu,ka “viss,kas nav atļauts,ir aizliegts”,un atbilstu publisko tiesību pamatprincipiem un varas dalīšanas teorijas konceptam”.

Svarīgs ir Saeimas lēmumu juridiskais statuss,jo no tā ir atkarīgas sekas,kādas šie lēmumi rada.Vispārīgi lēmumi ir tā forma,kādā tiek risināti daudzi Saeimas iekšējie,arī ārējie jautājumi.Procesuālā kārtība,kādā to pieņem ,ir visos gadījumos vienāda,bet saturs var būtiski atšķirties.Vienīgais normatīvais akts,kur ir minēta tāda Saeimas darbība kā lēmumu pieņemšana,ir Saeimas Kārtības rullis.Bet šis likums nekonkretizē,kāda veida saturs var tikt iekļauts Saeimas lēmumos.

“Satversmes tiesas spriedumā,runājot par lēmumu saturu,tiek norādīts,ka”Saeima ir tiesīga dot saistošus uzdevumus MK”.Tai pašā laikā tiek atzīts,ka “patstāvīgā priekšlikuma veidā Saeima var pieņemt dažāda veida aktus,arī tādus,kas tikai formulē Saeimas kā kolektīvas

*“Latvijas Vēstnesis” Nr.45,1999.g.23.dec. – 3.lpp.

**”Latvijas Vēstnesis”Nr.45,1999.g.23.dec. – 3.lpp.

institūcijas attieksmi vai viedokli kādā jautājumā”.Tātad,no sprieduma izriet: kaut arī procesuālā kārtība nemainās,Saeimas lēmumiem dažreiz var būt tikai politiska paziņojuma raksturs,bet dažreiz arī saistošs raksturs.Šāds secinājums par Saeimas lēmumu dažādo raksturu ir pamatots un apstiprina,ka lēmumu saturs nosaka to juridisko statusu”.*

“Latvijas Vēstneša” 1999.g.30.novembra numurā ir lasāms Valsts cilvēktiesību biroja atzinums par to,vai likums “Par valsts valodu” atbilst starptautiskajām cilvēktiesību normām.Tā kā LR Satversmei un starptautiskajiem līgumiem Latvijā ir augstāks juridisks spēks nekā likumam,tad arī šī likuma ‘Par valsts valodu”normas ir jāskata šo tiesību aktu kontekstā.

Valsts valodas jautājums ir svarīgs katrā valstī.Latvijā šī jautājuma noregulēšanā ir izveidojusies īpaša situācija,tāpēc tā prasa precīzu regulējumu un vienveidīgu interpretāciju.Eiropas tiesas skaidrojumā ir teikts – lai likumā noteiktais ierobežojums būtu atbilstīgs starptautisko cilvēktiesību normām vai konkrētai konvencijai,tam ir jābūt labi un vienveidīgi izprotamam,tā formulējums nedrīkst būt pārāk plašs un izplūdis.Taču,kā norādīts Valsts cilvēktiesību biroja sagatavotajā atzinumā,pašreiz pieņemtais likums satur daudz vispārīgu un plaši interpretējamu jēdzienu un normu,kas likuma tekstā netiek konkrēti definēti un izskaidroti,un tas nākotnē varētu radīt neskaidrības likuma piemērošanā.Piemēram,likuma”Par valsts valodu” 2.panta 2.daļa,6.panta 2.daļa un 8.panta 2.daļa – šajās tiesību normās vienīgais kritērijs valodas lietošanas ierobežojumam ir “ja darbība skar likumīgās sabiedrības intereses “,kas ir plaši saprotams jēdziens;kā arī proporcionalitātes (samērīguma) princips,kas paredz,ka sabiedrības iegūtajam labumam jābūt lielākam nekā indivīda tiesību ierobežojumam,netiek nodrošināts. Vairākus būtiskus jautājumus likums ļauj noregulēt Ministru kabinetam (10.panta 3.daļa ,11.panta 3.daļa ),ko nevar uzskatīt par likumā noteiktu. Līdz ar to rodas pretruna ar starptautisko tiesību standartiem.

*”Latvijas Vēstnesis” Nr.45,1999.g.23.dec, - 3.lpp.

Satura rādītājs.

Ievads - 2.lpp.

Iztulkošanas jēdziens,mērķis un nepieciešamība - 3.lpp – 16.lpp.

Iztulkošanas metodes un veidi - 16.lpp - 24.lpp.

Nobeigums - 25.lpp.

Izmantotās literatūras saraksts - 26.lpp.

1

Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes

Valsts tiesību zinātņu katedra

Kursa darbs

Vispārīgajā tiesību teorijā

TIESĪBU NORMU IZTULKOŠANA

Neklātienes nodaļas

1.kursa

J – 3 grupas studente

INĀRA SUTRE

JurP 990185

Kursa vadītājs

Dr.habil.jur.doc.ILGVARS KRASTIŅŠ

Rīga,2000

E.Levits savā publikācijā “Satversmes interpretācija tiesību sistēmas transformācijas apstākļos “ atkārtoti norāda,ka Satversmei Latvijas nacionālo tiesību normu hierarhijā ir augstākais juridiskais spēks. Pārējām tiesību normām ir jāatbilst Satversmei Bet,lai varēru rast atbildi uz jautājumu,vai kāds likums vai cita tiesību norma atbilst Satversmei,ir jānoskaidro tās saturs.Tāpēc Satversme,tāpat kā jebkura cita tiesību norma,ir jāinterpretē,lai varētu noskaidrot,kādas robežas tā nosaka pārējām tiesību normām.

Interpretācijas metodoloģija dažādu tiesību loku sistēmās ir dažāda. Latvijā ir izveidojusies jaukta

tiesību sistēma,kas apvieno rietumu (kontinentālās Eiropas) un sociālistiskā tiesību loka elementus.Pie rietumu tiesību loka elementiem Latvijas pašreizējā tiesību sistēmā pieder vispirms Satversme ,kura izstrādāta un darbojusies periodā,kad Latvijas nacionālā tiesību sistēma nepārprotami bija kontinentālās Eiropas tiesību loka sastāvdaļa.

Satversmes juridisko jēgu nevar izprast tikai ar primitīvās,agrāk pielietotās padomju juridiskās interpretācijas metodoloģijas palīdzību. Piemēram,Valsts prezidenta padomniece V.Uškāne laikrakstā “Diena” 01.03.1997.raksta:”Vai varam pieļaut tādu Satversmes izpratni - ja nav “burta”,kas melns uz balta nosaka nepārprotamu kārtību,kas neprasa domāšanu,bet tikai viennozīmīgu izpildi,tad rīkojamies brīvi,interpretējot Satversmes nostādnes,kā nu kurā brīdī mums labpatīk.Ir jāsaprot,ka nepietiek ar elementāru prasmi lasīt,lai izprastu Satversmi un arī citus likumus Ikviens normatīvs akts jāvērtē kontekstā,cenšoties izprast tā nostādnes,mērķus.”*

Ja Satversmi pielieto un interpretē ar padomju metodoloģijas palīdzību,tad tas noved pie Satversmes juridiskās un morālās degradācijas.**

Tāpēc Satversmes ideju un principu izpratni ir jāmeklē augstāk attīstītajā kontinentālās Eiropas tiesību loka juridiskajā teorijā un praksē. Plašākā skatījumā tas attiecas uz visu Latvijas nacionālo tiesību sistēmu.Ar 1995.g.12.jūnija Asociatīvo līgumu starp Latviju un Eiropas Savienību Latvija saistoši ir pieteikusi savu līdzdalību Eiropas Savienībā. Svarīgs uzdevums,kas Latvijai jāveic,lai šo mērķi sasniegtu,ir savas tiesību sistēmas harmonizācija ar Eiropas Savienības tiesībām.Ar to jāsaprot ne tikai normu tekstu saskaņošana,bet arī tiesību pielietošanas metodoloģijas pielīdzināšana.

*V.Uškāne”Diena”,01.03.1997.,-2 lpp.

**E.Levits,”Cilvēktiesību Žurnāls 4”,1997.,-62.lpp.

Lai tiktu paātrināts tiesību sistēmas transformācijas process,Latvija arī oficiāli ir pārgājusi uz rietumu tiesību loka normu interpretācijas metodēm.Attiecībā uz publiskajām tiesībām šo metožu pielietošanu tiesām par pienākumu uzliek Civillikuma 4.pants ,bet iestādēm – papildus arī Ministru kabineta 1995.gada 13.jūnija noteikumu Nr.154 “Administratīvo aktu procesa noteikumi” 21. – 26.punkts,kurā attiecīgā metodoloģija ir izskaidrota plašāk.Ja iestāde attiecībā pret indivīdu ir pielietojusi kādu tiesību normu un to nav korekti interpretējusi saskaņā ar šo metodoloģiju,tad attiecīgais administratīvais akts ir prettiesisks ar visām no tā izrietošajām sekām.Tomēr iestāžu un tiesu praksē šī jaunā,kompleksā metodoloģija vēl tiek reti pielietota,jo tā ir daudz sarežģītāka kā pierastā gramatiskā metode un prasa attiecīgi dziļu juridisku izglītību.*

Visas interpretācijas metodes ,bet it sevišķi teleoloģiskā metode pieļauj iespēju,ka uz vienu jautājumu var būt ne tikai viena,bet arī vairākas atšķirīgas atbildes,taču tās ir juridiski korektas (pieļaujamas) tikai tad,ja tās atrodas šīs metodes noteikto robežu ietvaros,kas izriet no tiesību principu sistēmas.Var secināt,ka pašreizējos Latvijas tiesību sistēmas transformācijas apstākļos Satversme ir jāinterpretē dinamiski tajos gadījumos,kuros ar šīs pieejas palīdzību iespējams paātrināt virzību uz kontinentālās Eiropas tiesību loku.**

Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Satversmes 1.pants nosaka:”Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”.Valsts iestāžu un tiesu praksē šai centrālajai konstitucionālajai normai iepriekšējos gados tomēr bija ne īpaši liela nozīme.Satversmes 1.pants atkal ir spēkā no 1990.gada 4.maija.

“Demokrātijas “jēdziens Satversmes 1.pantā ir t.s.funkcionālais juridiskais jēdziens.Tā saturs atklājams tikai izzinot,izprotot un normatīvi nosakot funkciju,ko šāds jēdziens apzīmē.Galvenie principu atzari,kas ir attīstīti no juridiskā jēdziena”demokrātija”,attiecas uz sabiedrības līdzdalību publisko lēmumu pieņemšanā(it sevišķi vēlēšanām),publiskās varas dalīšanu un savstarpēju uzraudzību,publiskās varas pakļautību tiesībām,cilvēka cieņu un vienlīdzību,specifiskiem tiesiskās valsts principiem(it sevišķi samērīguma principu un uzticības principu).***

Daļa no šiem principiem ir konkretizēta pašā Satversmē vai likumos un citās tiesību normās.

*E.Levits,”Cilvēktiesību Žurnāls 4 “,1997.,-63.lpp.

**E.Levits,”Cilvēktiesību Žurnāls 4 “,1997.,-64.lpp.

*** Turpat,-64.lpp.

Varas dalīšanas pamatprincips un no tā tālāk atvasinātie principi ir tuvāk konkretizēti pašā Satversmē,kā arī Saeimas vēlēšanu likumā,Saeimas Kārtības rullī,Ministru kabineta iekārtas likumā,likumā “Par tiesu varu”,Satversmes tiesas likumā.

Laikrakstā “Vakara Ziņas” bija rakstīts par gadījumu,ka finansu iestāde,veikdama pārbaudi kādā uzņēmumā un konstatēdama nesakritību starp kases stāvokli un attaisnojošiem dokumentiem par 41 .santīmu, konfiscēja uzņēmumam preces 1500 latu apmērā,atsaucoties uz to,ka likums to pieļauj-tas ir Satversmes 1.panta pārkāpums,jo ir pretrunā ar samērīguma principu,kas ir no galvenajiem demokrātijas principiem,kam ir konstitucionāls spēks.*

Liela uzmanība tiek pievērsta arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas rangam Latvijas tiesību sistēmā.Eiropas Cilvēktiesību konvencija – tāpat kā citas cilvēktiesību normas – atspoguļo pamatvērtības,uz kurām balstās sabiedrība.Šī konvencija ir nozīmīga kā citu Latvijas tiesību normu interpretācijas vadlīnija.

Pretēji sociālistiskajā tiesību izpratnē sakņotajam priekšstatam, saskaņā ar kuru tiesību pielietotājs tikai “piemēro,nevis interpretē “ tiesību normu,faktiski tiesību pielietotājs to piemērojot,gandrīz vienmēr to interpretē.Viņš izmanto tiesību teksta “jēdziena nosaukumu”,lai ar zināmas metodoloģijas palīdzību atrastu un iezīmētu “jēdziena saturu”,ko attiecīgais vārds apzīmē.Interpretācija nav nepieciešama tikai pie viennozīmīgiem jēdzieniem kā skaitļiem,mērvienībām,nosaukumiem, datumiem utml.,kur nosaukums sakrīt ar saturu.Visos citos gadījumos jēdziena saturs ir atrodams metodoloģiski korektas interpretācijas ceļā.

Jāapzinās,ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija ar 1997.gada 13.jūniju ir kļuvusi par Latvijas nacionālo tiesību sastāvdaļu ne tikvien kā tiesību teksts,bet tā ir ienākusi Latvijas tiesību sistēmā arī ar savu juridiski teorētisko bāzi,ar tiesu spriedumiem un juridiskās literatūras atziņām.Šī konvencija ar saviem tiesas spriedumos un juridiskajā literatūrā attīstītajiem principiem tādēļ ir ļoti nozīmīga un piemērojama cilvēktiesību interpretācijā,kas ietvertas Satversmē.Piemēram,Satversmes 82.pants – vienlīdzība likuma priekšā – ir interpretējams Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14.panta gaismā(diskriminācijas aizliegums).**

Eiropas Cilvēktiesību konvencija var tikt piemērota arī citu Latvijas likumdošanas aktu vai likumdošanas sistēmas interpretācijā.Piemēram, 1992.gada 15.decembra likuma”Par sabiedriskajām organizācijām”

*’Vakara Ziņas”,11.02.1997.,-6.lpp.

**”Cilvēktiesību īstenošana Latvijā:tiesa un administratīvais process”,R.,1998, -64.lpp.

noteikumi par sabiedrisko organizāciju reģistrāciju(likuma 10.-15. pants)Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11.panta gaismā ir interpretējami tā,ka nepastāv sabiedrisko organizāciju pienākums reģistrēties,jo biedrošanās brīvība nedrīkst būt atkarīga no reģistrācijas vai citāda veida atļaujām(šāds pienākums likumā nav noteikts,taču dažreiz sastopams viedoklis,it kā likums noteiktu,ka visām sabiedriskām organizācijām, biedrībām būtu jāreģistrējas.Šis priekšstats ir padomju domāšanas palieka,kur cilvēku brīva biedrošanās tika uzskatīta par valstij potenciāli bīstamu).Tātad arī nereģistrētas biedrības ir legālas un bauda tiesisko aizsardzību.Reģistrācija var būt pieļaujama tikai juridiskas personas statusa iegūšanai,ja biedrība pati to vēlas.Tas pats attiecas arī par reliģisko organizāciju reģistrāciju(8.-13.pants).Arī šī likuma noteikumi nedrīkst tikt izprasti tā,ka pastāvētu reliģisko organizāciju pienākums reģistrēties.Reliģijas brīvības izmantošana Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9.panta izpratnē nav atkarīga no reģistrācijas vai citāda veida valsts atļaujas.Šai konvencijas izpratnei jāpiemēro arī Reliģisko organizāciju likuma izpratne.*

“Latvijas Vēstneša” 2000.gada 20.aprīļa Nr.142/144 publicēts Mag.iur.A.Judina raksts par kriminālatbildības noilgumu.

Krimināllikuma 6.nodaļā tiek uzskaitīti apstākļi,kas atbrīvo personu no kriminālatbildības un soda.Citu apstākļu vidū KL 56.pants paredz kriminālatbildības noilgumu.Kriminālatbildības noilguma institūts zināmā mērā neatbilst kriminālsoda neatvairāmības principam,kas nosaka:katram noziedzīgam nodarījumam jāseko negatīvai reakcijai no valsts puses – sodam par izdarīto.Taču kriminālatbildības noilguma institūts nepārprotami norāda uz krimināltiesību humānismu,kas atzīstams par vienu no krimināltiesību principiem.

Krimināllikuma 315.pantā ir paredzēta atbildība par neziņošanu par noziegumu.Pēc šī panta var saukt pie kriminālatbildības personu,kurai bija droši zināms par gatavotu vai izdarītu smagu vai sevišķi smagu noziegumu.Šis noziegums ir ilgstošs un izdarāms visu to laiku,kamēr persona izvairās no pienākuma informēt kompetentās institūcijas par viņai zināmo izdarīto vai gatavoto noziegumu.Tādējādi atbilstoši Krimināllikumam šī persona nevar būt atbrīvota no kriminālatbildības iestājušamies noilguma dēļ,jo līdz ziņojuma iesniegšanas dienai šis noziegums ir izdarāms,nevis izdarīts un noilguma tecējums nav sākts.**

*E.Levits,”Cilvēktiesību īstenošana Latvijā:tiesa un administratīvais process” ,

-64.-65.lpp.

**”Latvijas Vēstnesis” Nr.142/144,20.04.2000.,-13.lpp.

Normas par noilgumu mehāniskā attiecināšana uz Krimināllikuma 315.pantu nav īsti vietā.Rezultātā var veidoties paradoksāla situācija. Persona ,kas izdarījusi smagu vai sevišķi smagu noziedzīgu nodarījumu pēc noteiktā laika kopš nozieguma izdarīšanas,tiks atbrīvota no atbildības par izdarīto kriminālatbildības noilguma dēļ,bet saglabāsies tiesiskais pamats,lai sauktu pie kriminālatbildības personu,kas neziņoja par izdarīto noziegumu.Izveidojas situācija,ka persona,kura nodarījusi kādam cilvēkam smagu miesas bojājumu,pēc desmit gadiem no nozieguma izdarīšanas brīža atbrīvojama no kriminālatbildības,bet neziņotāju par izdarīto var saukt pie kriminālatbildības.*

Pretrunīgi ir arī 5.panta noteikumi,kuriem atbilstoši gadījumā,kad veicot pirmstiesas izmeklēšanu,nav noskaidrota persona,kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu,krimināllieta tiek izbeigta uz Kriminālprocesa kodeksa 5.panta 3.punktā paredzētā pamata,tātad,noilguma dēļ.Personu atbrīvošana no kriminālatbildības noilguma dēļ ir loģiska,zinot,ka KL 56.pantā noteiktā laika periodā persona nav izdarījusi jaunus noziedzīgus nodarījumus.Bet ,gadījumā,ja nav zināma persona,kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu,nav pamata arī uzskatīt,ka izmeklēšanas laikā nenoskaidrots likumpārkāpējs dzīvojis ,ievērojot Krimināllikuma prasības.Tāpēc atsaukums uz noilgumu ,izbeidzot krimināllietas ,kurās nav noskaidrotas noziedzīgu nodarījumu izdarītāju personības,ir pretrunā ar noilguma dabu.**

*”Latvijas Vēstnesis”Nr.142/144,20.04.2000.,-13.lpp.

**Turpat,-13.lpp.

=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=