Tiesību pārkāpums

SATURS

Ievads ........................................................................................... 2.

1. Tiesību pārkāpuma jēdziens un pazīmes  ................................. 4. 

2. Tiesību pārkāpumu klasifikācija  ............................................. 8.

3. Tiesību pārkāpuma sastāva elementu kopums – pārkāpuma kvalifikācijas un juridiskās atbildības nepieciešams priekšnoteikums ........................................................................  10.

4. Juridiskās atbildības vainas un soda jēdziens  ........................ 17.

5. Juridiskās atbildības veidi  ....................................................  22.
6. Sods – juridiskās atbildības neatņemams elements  .............  24.

7. Vaina un sods – divi cieši saistīti jēdzieni  ...........................  26.

Nobeigums  ...............................................................................  27.

Izmantotās literatūras saraksts  ..................................................  29.

IEVADS

Kamēr vien ir pastāvējusi cilvēku organizēta sabiedrība, tajā ir pastāvējušas zināmas normas katra indivīda rīcībai un uzvedībai, kā arī atbildības kritēriji par šo normu neievērošanu. Attīstoties sabiedrībai un kļūstot sarežģītākām sabiedriskajām attiecībām, izveidojās tiesību un pienākumu sistēma, kurai attīstoties un pilnveidojoties radās nepieciešamība pēc zinātnes, kura pētī sistematizē un attīsta tālāk minētos procesus. Šāda zinātne ir Vispārējā tiesību teorija. Viens no jautājumiem ko pētī šī zinātne ir tiesību pārkāpumi un juridiskā atbildība, jo, ja pastāv tiesību un pienākumu normu sistēma, pastāv arī atbildība par šīs sistēmas neievērošanu.

Tiesību pārkāpums pēc savas būtības ir tāda rīcība, kas pēc sava rakstura un orientācijas ir pretēja tiesiski pamatotai rīcībai un uzvedībai. Tiesiski pamatota uzvedība ir saistīta ar tiesību normām un tajās ietverto normu prasību ievērošanu. Izdarot tiesību pārkāpumu, cilvēks bieži vien neievēro citu līdzcilvēku un visas sabiedrības tiesības kopumā. Tiesību pārkāpums izraisa juridisku atbildību.

Tiesību pārkāpums un to izraisošās juridiskās sekas ir specifiska sabiedriska parādība, ar kuru ir jārēķinās sabiedrības dzīvē tās locekļiem, kā arī neapšaubāmi – tiesību sargājošo institūciju darbiniekiem savā ikdienas darbā. Un šeit tad arī parādās tiesību pārkāpuma un juridiskās atbildības pareizas izpratnes un sodu piemērošanas problemātika.

Tiesību pārkāpuma sastāva problēmas ir cieši saistītas ar tiesību pārkāpumu atsevišķu veidu norobežošanu, īpatnībām un atšķirībām šo pārkāpumu sastāvu elementos. Kursa darba ietvaros tiks apskatītas arī tiesību pārkāpuma sastāva problēmas, kā problēmas izvirzot tiesību pārkāpuma sastāva un tā elementu izpratnes jautājumus.

Atjaunojot Latvijas Republikas neatkarību tika praktiski no jauna radīti lielākā daļa likumu un daļu no tiem burtiski kopēti no attīstītajām valstīm. Diemžēl jāatzīst tas, ka mūsu sabiedrība nav gatava pieņemt attīstīto valstu tiesību sistēmas pamatprincipus. Pastāvot visaptverošai korupcijai, kā arī likumiem un citiem normatīvajiem aktiem nepārtraukti mainoties ir radies tiesisks haoss, kurā juridiskā atbildība katrā atsevišķā gadījumā tiek traktēta savādāk, atkarībā no tiesībpiemērojošo institūciju godaprāta.

Ņemot vērā augšminēto, tiesību pārkāpumu un juridiskās atbildības tēma autoram likās pietiekami saistoša un aktuāla.

 

 

 

 

I

TIESĪBU PĀRKĀPUMA JĒDZIENS UN PAZĪMES.

Valsts tiesību teorijas galvenais uzdevums, pētot sabiedrības tiesību pārkāpumus, ir atklāt šīs parādības sociālo būtību. Savukārt, lai šai sociālās būtības analīzei, nepieciešams vispirms noskaidrot, kas ir tiesību pārkāpums. Jāraksturo visas tās kopējās pazīmes, kas raksturīgas visiem tiesību pārkāpumu veidiem, un kuras nošķir tās no citām sabiedriskajām parādībām.

Tiesību pārkāpums, kā rāda pats termins, ir tiesību pārkāpums, akts, kas vērsts pret tiesībām, to normām, likumu. Izdarīt tiesību pārkāpumu nozīmē “pārkāpt” (autoram šķiet vairāk atbilstošs termins ir - “neievērot”) tiesības.

Tiesību pārkāpums ir jebkurš noziegums, administratīvais, civiltiesiskais, disciplinārais pārkāpums, ko izdarījusi rīcībspējīga un pieskaitāma persona apzināti vai aiz neuzmanības veicot darbību vai bezdarbību par kuru ir paredzēta atbildība.

Katrs atsevišķs tiesību pārkāpums, kā reālās īstenības parādība ir konkrēts, t.i. to izdara konkrēta persona;

·        konkrētā vietā un laikā;

·        tas ir pretrunā ar tiesību normām;

·        tas raksturojas ar konkrēti noteiktām pazīmēm.

Galvenokārt visus tiesību pārkāpumus vieno to iekšējās sociālās būtības kopība, t.i.:

·        tās visas ir darbības, kas nav pieņemamas visai sabiedrībai kopumā;

·        tās ir vienas no viskaitīgākajām pret sabiedrību vērstajām darbībām;

·        to juridiskā antisabiedriskā izpausme ir prettiesiskums.

 Bez tam, visiem tiesību pārkāpumiem ir noteiktas kopīgas ārējās (aprakstošās) pazīmes, kas raksturo tos, kā īpašu sabiedrisku parādību kopumā – kā tiesību pārkāpumu.

Tiesību pārkāpumu izdara personas un nevis dabas spēki, priekšmeti vai dzīvnieki. Tiesību pārkāpums cieši saistīts ar tiesībām, kuras regulē tikai tiesiskās attiecības, t.i. personu (atsevišķu indivīdu vai juridisku personu) attiecības.

Mūsdienu sabiedrībā mēs atzīstam, ka tikai persona var izdarīt tiesību pārkāpumu un tikai persona var tikt saukta pie juridiskās atbildības. Ar jēdzienu “persona” mēs saprotam:

1)    fizisku personu,

2)    juridisku personu.

Visi tiesību pārkāpumi ir personu darbība vai bezdarbība (ārējās uzvedības izpausmes veids), bet ne viņu domas. Šī tiesību pārkāpuma raksturīga iezīme ir arī cieši saistīta ar tiesību – kā sabiedrisko regulatora  - dabu. Tiesības regulē sabiedrisko attiecību iedarbību uz sabiedrības locekļu apziņu un gribu. Bet, ne apziņa, ne griba, ievērojot juridiskās atbildības demokrātiskos principus, nevar tikt atzītas par prettiesiskām. Ievērojot šo nosacījumu nevar tikt atzīti par prettiesiskiem jebkādu personības stāvokli vai īpašības, ja tie neizpaužas noteiktā ārējās uzvedības formā.

Visi tiesību pārkāpumi ir prettiesiskas, fizisku vai juridisku personu darbības. Prettiesiskums ir tā būtiskākā pazīme, kura atšķir tiesisku rīcību no tiesību pārkāpuma. Tas, ka tiesību pārkāpumi ir prettiesiskas darbības, ir neapšaubāms fakts. Bet, vai tiesību pārkāpumi un prettiesiskas darbības ir sinonīmi jēdzieni, vai arī tiesību pārkāpumi sastāda tikai kādu noteiktu daļu no prettiesiskajām darbībām.

Persona attiecībā pret tiesībām izturas divējādi: vai nu kā pienākuma subjekts, vai arī kā saistību subjekts.

Kā vienā tā otrā gadījumā iespējama atkāpšanās no juridisko normu noteikumiem, un attiecīgi iespējama prettiesiska darbība. Saistību subjekta prettiesiska darbība var izpausties, kā viņam uzticēto pienākumu nepildīšana.

Pienākumu nepildīšana nozīmē:

·        nav izdarīta darbība, ko prasa likums, t.i. darbība, kuru paredz juridiskā norma (ja ir pienākums to darīt);

·        ja tiek izdarīta darbība, kuru aizliedz juridiskā norma (ja ir pienākums to nedarīt).

Kas attiecas uz pilnvaroto subjektu, tad prettiesiskas būs visas tās darbības, kuras vērstas uz juridisko attiecību pasīvo pusi, kuras pārkāpj ar juridiskām normām piešķirto pilnvaru robežas. Izdarot šāda veida darbību, pilnvarotais subjekts neizpilda savu vispārējo pienākumu – izpildīt likuma prasības; neievēro likumu un līdz ar to nonāk pretrunā ar tām. Tādējādi, mēs redzam, ka jebkura prettiesiska rīcība (neatkarīgi no tā, vai to izdarījusi pasīvā vai aktīvā juridisko attiecību puse) raksturojas ar pienākumu nepildīšanu.

Ņemot vērā juridiskās puses divpusējo raksturu, jebkura prettiesiska darbība uzskatāma ne tikai par pienākumu nepildīšanu, bet arī par kādas citas personas subjektīvo tiesību neievērošanu. Pienākumu subjekta prettiesiska darbība pārkāpj juridisko attiecību aktīvās puses subjektīvās tiesības tā, ka tā neļauj apmierināt tiesiskās saistības. Pilnvarota subjekta prettiesiska darbība pārkāpj juridisko attiecību pasīvās puses subjektīvās tiesības; izpaužas tiesisku saistību veidā, lai no tās neprasītu vairāk, kā noteikts juridiskajā normā.

Persona, kura izdara prettiesisku darbību, iziet ārpus likumpaklausības robežām. Viņas psihiskajā uzvedībā – likumpakļautības motīvs vispār nepastāv, vai arī darbojas citu motīvu ietekmē un tie dominē pār likumpaklausību. Tā kā tiesību darbība tomēr balstās uz labprātīgu pakļaušanos, tad personas, kura izdarījusi prettiesisku darbību, morālajam stāvoklim ir svarīga nozīme.

Balstoties uz iepriekš teikto, katrā prettiesiskajā rīcībā jāizšķir divi elementi:

1.                      objektīvais – ārējais pienākumu neizpildīšanas un svešu tiesību pārkāpšanas akts;

2.                      subjektīvais – personas, kura uzdrošinājusies prettiesisku darbību, iekšējais morālais stāvoklis.

Kā redzam prettiesiska rīcība ietver sevī visas tiesību pārkāpuma raksturojošās pazīmes un elementus. Abos gadījumos personu darbības ir netiesiskas, tās neatbilst tiesībām, ir pretrunā ar tām.

Tiesību pārkāpums ir sabiedrisko attiecību dalībnieku vainojama prettiesiska darbība.

Iepriekš minētās tiesību pārkāpuma ārējās pazīmes ir aprakstošas. Iekšējo, sociālo tiesību pārkāpumu dabu sabiedrībā tās neatspoguļo. Aprakstošo pazīmju vērtība slapjās citā apstāklī. Norobežojot tiesību pārkāpumus no dabas spēku un dzīvnieku darbībām, no nepilngadīgo un nepieskaitāmo personu darbībām, no personu vispārējā stāvokļa un personiskajām īpašībām, kuras neatspoguļojas konkrētās ārējās uzvedības aktā, no dažāda nejuridiska rakstura sociālo normu pārkāpumiem, no tehniskām darbībām, kas ir tikai objektīvi prettiesiskas – šīs pazīmes precīzi norobežo tiesību pārkāpumu, kā pastāvīgas izpētes priekšmetu vispārējās tiesību teorijas ietvaros.

Šo pazīmju kopums veido tiesību pārkāpumu aprakstošo jēdzienu. Tā nosaka dažādu tiesību pārkāpumu veidu kopējās pazīmes.

 

 

 

 

 

 

II

TIESĪBU PĀRKĀPUMU KLASIFIKĀCIJA

Pastāv tiesību pārkāpumu iedalījums:

1)    Noziegumi,

2)    Administratīvie pārkāpumi,

3)    Civiltiesiskie pārkāpumi,

4)    Disciplinārie pārkāpumi.

Tāds pārkāpumu iedalījums ir pieņemams, kad par tiesību pārkāpumu runā, kā par vienu no juridisko faktu veidiem. Taču, pēc sabiedriskās bīstamības pakāpes  tiesību pārkāpumus var iedalīt vienkāršāk:

1)    noziegumi,

2)    pārkāpumi.

Noziegums ir kvalitatīvi īpašs tiesību pārkāpuma veids; kas arī dod pamatu iedalīt tiesību pārkāpumus pēc to galvenajām materiālajām īpatnībām un to sociālā nozīmīguma – kā noziegumus un citus tiesību pārkāpumus.

Savukārt, pārkāpumi tiek kvalificēti ne vairs pēc to sociālā nozīmīguma bet uz savstarpēji noteiktu specifisku iezīmju atšķirībām un materiāla rakstura pazīmēm (administratīvie, disciplinārie u.c. tiesību pārkāpumi)¹.

Tiesību pārkāpumu iedalījums pēc to sabiedriskā nozīmīguma, kā noziegums un pārkāpums – vienlaicīgi iedala tos arī pēc to rakstura un prettiesiskuma.

___________________________________________________________

¹B.Ht,fyt  J hfpuhfybxtybb dbljd ghfdfyfheitybq b /hblbxtcrjq cfyrwbtq gj   cjdtncrjve cjwbfktcnbxtcrjve ghfde  Extyst pfgbcrb Nfhnecrjuj  UE dsg.61. Nhels /hblbxtcrjuj afrekntnf  Nfhne  1959.u. cnh.169.

Noziegumi – tie ir tiesību pārkāpumi, kuri aizliegti krimināltiesībās ar kriminālsoda (piedraudējuma) palīdzību.

Pārkāpumi – tie ir tiesību pārkāpumi, kurus aizliedz visas citas tiesību nozares. Tālākais pārkāpumu iedalījums pa atsevišķiem tā veidiem notiek nevis pēc sabiedriskā kaitējuma, bet atkarībā no citām materiāla rakstura īpatnībām, kuras nosaka apdraudamā objekta īpatnības.

III

TIESĪBU PĀRKĀPUMA SASTĀVA ELEMENTU KOPUMS – PĀRKĀPUMA KVALIFIKĀCIJAS UN JURIDISKĀS ATBILDĪBAS NEPIECIEŠAMS PRIEKŠNOTEIKUMS

Tiesību pārkāpuma jēdziena saturs un vienlaikus tā nozīme izpaužas tajā apstāklī, ka juridiskās atbildības pamats ir personas izdarīts sabiedriski bīstams nodarījums, kas likumā paredzēts kā sodāma darbība.

Tiesību pārkāpuma sastāva jēdzienam ir jāietver sevī viss pazīmju kopums, kas ir kopīgs visiem tiesību pārkāpumiem un vienlaikus ļauj noskaidrot katra atsevišķa pārkāpuma sastāvu. Tiesību pārkāpuma sastāvs ir attiecīgos likumos un normatīvajos aktos u.c. paredzēto visu objektīvo un subjektīvo pazīmju kopums, kas raksturo sabiedriski bīstamo nodarījumu, kā tiesību pārkāpumu.

Objektīvo pazīmju kopums ietver sevī – ar likumu aizsargātās valsts, sabiedrības, atsevišķu personu un personu grupu intereses, kuras tiesību pārkāpuma rezultātā tiek apdraudētas. Šo pazīmju kopums ir tiesību pārkāpuma objekts.

Pie tiesību pārkāpuma objektīvām pazīmēm ir pieskaitāmas tās, kuras raksturo rīcības ārējās izpausmes procesu un tās kuras ar bīstamo darbību vai bezdarbību nodarīts ar likumu aizsargātajām interesēm. Šie apstākļi veido tiesību pārkāpuma objektīvo pusi.

Tiesību pārkāpuma subjektīvās pazīmes raksturo personu, kas izdarījusi pārkāpumu. Šī persona ir tiesību pārkāpuma subjekts, to raksturojošās pazīmes ir:

1)    rīcībspēja,

2)    pieskaitāmība,

3)    noteiktu vecumu sasniegusi persona.

Subjektīvajām pazīmēm pieskaita arī pazīmes, kas raksturo personas psihisko attieksmi pret viņas izdarīto sabiedriski bīstamo pārkāpumu un pret pārkāpuma sekām. Šāda rakstura pazīmes ir tiesību pārkāpuma sastāva subjektīvā puse.

Subjektīvajām pazīmēm pieskaita arī pazīmes, kas raksturo personas psihisko attieksmi pret viņas izdarīto sabiedriski kaitīgo pārkāpumu un pret šī pārkāpuma sekām. Šāda rakstura pazīmes ir tiesību pārkāpuma sastāva subjektīvā puse.

Katra no šeit uzskaitītajām objektīvajām un subjektīvajām pazīmēm pati par sevi ir tikai daļa no to kopuma – tiesību pārkāpuma sastāva. Tikai šo pazīmju kopums veido juridiskās atbildības pamatu, un veido personas izdarītajās darbībās (bezdarbībā) – tiesību pārkāpuma sastāvu. Pie tam jāņem vērā, ka personas izdarītajās darbībās (bezdarbībā) nepieciešams konstatēt visas tiesību pārkāpuma sastāva pazīmes, kas nozīmē, ka trūkstot kaut viena no pazīmēm, kuras ietilpst tiesību pārkāpuma sastāva pazīmju kopumā, nav pamats atzīt tiesību pārkāpuma sastāva esamību personas darbībā vai bezdarbībā.

Tiesību pārkāpuma sastāva jēdziens ir izveidots apkopojot tiesību pārkāpuma konkrēto sastāvu pazīmes. Konkrēts tiesību pārkāpuma sastāvs ir juridisks jēdziens par noteikta veida tiesību pārkāpumu, turpretī tiesību pārkāpuma vispārīgas jēdziens aptver visu konkrēto tiesību pārkāpumu sastāvu struktūru un pazīmes.

Tiesību pārkāpuma sastāva vispārīgais jēdziens balstās uz tiesību pārkāpuma jēdzienu un norāda uz kopīgām pazīmēm un likumsakarībām, kas izmantotas konstruējot konkrētu tiesību pārkāpumu sastāvus.

Tā kā tiesību pārkāpuma sastāva vispārīgais jēdziens ir zinātniska abstrakcija, tas nevar būt par personas juridiskās atbildības pamatu. Tomēr arī tiesību pārkāpuma vispārējā jēdziena formulēšana ir nepieciešama, jo tas dod iespēju zinātniski analizēt konkrētu tiesību pārkāpumu veidu sastāvu pazīmes, to konstruēšanas pazīmes, klasificēt tiesību pārkāpumu sastāvu un to pazīmes.

Tiesību pārkāpuma objekts.

Par tiesību pārkāpuma objektu uzskatāmas sabiedriskās attiecības, kuras aizsargā un regulē tiesības. Tiesību pārkāpumi ar savu prettiesisko darbību vēršas pret tiesisko kārtību, ar ko nodara tai tādu vai citādu kaitējumu. Cik daudzveidīgas ir sabiedriskās attiecības, to dalībnieku subjektīvās attiecības un intereses – tikpat daudzveidīgi var būt arī tiesību pārkāpumu objekti.

Kā tiesību normas tiesību pārkāpumi neievēro:

·        sabiedrības un personas intereses,

·        sabiedriski tiesisko kārtību,

·        subjektīvās tiesības.

Tiesību pārkāpuma objektīvā puse ietver sevī sekojošus to raksturojošus elementus:

·        prettiesiska darbība vai bezdarbība,

·        sabiedrībai nodarītais ļaunums,

·        cēloņsakarības attiecības starp darbību un bezdarbību un kaitīgajām sekām.

Tiesību pārkāpuma objektīvās puses obligāts elements ir prettiesiska darbība vai bezdarbība. Darbības jēdziens – objektīvs ārējās uzvedības akts, kas pauž subjekta attieksmi pret reālo īstenību, citiem subjektiem, valsti, sabiedrību.

Tiesiska rakstura uzvedību (gan tiesisku, gan prettiesisku) kontrolē personas apziņa vai griba².

No tā izriet, ka juridiskā nozīmē par darbību, tātad arī par tiesību pārkāpumu, nevar atzīt tādu rīcību, kuru izdarījusi nepieskaitāma persona, vai persona, kura nav rīcībspējīga, kā arī citi gadījumi, kad persona rīkojusies nevis saskaņā ar savu gribu, bet gan neapzināti.

Tiesību pārkāpums pārkāpj tiesību radītās un aizsargājamās intereses un līdz ar to nodara kaitējumu sabiedrības un personu interesēm, tiesiskajai kārtībai.

Kaitējums izpaužas tiesību pārkāpumu negatīvajās sekās – tiesiskās kārtības neievērošana, sabiedrisko attiecību dezorganizācija un vienlaicīgi (kaut gan nevienmēr) kāda labuma, vērtību, subjektīvo tiesību mazināšanās vai lietošanas tiesību ierobežošana, citu subjektu rīcības brīvības ierobežošana, kas ir pretrunā likumam. Šo apstākļu kopums veido kaitējuma sociālo būtību.

Kaitējums ir katra tiesību pārkāpuma neatņemama pazīme. Kaitējumam var būt materiāls vai morāls raksturs; tas var būt kā izsakāms tā arī neizsakāms materiālā nozīmē; tas var būt atjaunojams vai neatjaunojams; nozīmīgs un mazāk nozīmīgs; nodarīts atsevišķām personām, personu organizācijām vai sabiedrībai kopumā. Kaitējuma raksturojums atkarīgs no pārkāpto interešu, subjektu tiesību, tiesību pārkāpuma objekta veida.

Cēloņstarpība starp pārkāpēja darbību (bezdarbību) un kaitīgajām sekām arī ir viens no objektīvās puses obligātajiem elementiem.

Prettiesiska darbība vai bezdarbība nevar būt par tiesību pārkāpuma objektīvās puses elementu, ja tā nenodara kaitējumu tiesiskajai kārtībai. Bet, tā kā šāds kaitējums nodarīts paša pārkāpēja uzvedības rezultātā, tad jāpastāv neapstiprinātai, tiešai cēloņsakarībai starp pārkāpēja uzvedību un sekām, kuras iestājušās. Pretējā gadījumā konkrēto personu nevar apvainot dotajā kaitējumā.

Kaitējums var būt arī kopīgas darbības rezultāts.

²D.Y.Relhzdwtd Ghfdfdjt gjdtltybt - yjhvf b gfnfkjubz. Vjcrdf. Yferf. 1982.u. cnh.38.

 Šajos gadījumos cēloņsakarības starp darbību (bezdarbību) un iestājušajām sekām izpēte ir svarīga ne tikai no iespējamās konkrēto personu juridiskās atbildības jautājuma risināšanai, bet arī, lai taisnīgi atrisinātu lietas par tiesību pārkāpumiem. Tas ir attiecināms kā uz līdzdalības lietām, tā arī attiecībā uz pārkāpēja darbību rezultātā nodarīto kaitējumu cietušajam.

Tātad pastāv visu veidu pārkāpumu objektīvās puses elementi, kuriem ir universāla nozīme. Par tādiem uzskatāmi:

·        personu ārējās uzvedības akti,

·        sabiedriski kaitīgās sekas,

·        cēloņsakarība starp tiem.

Lai raksturotu tiesību pārkāpumu jāņem vērā visi nosauktie aspekti. Par personas aktivitātes raksturojošiem apstākļiem nevar uzskatīt tikai cēloņsakarību starp viņas darbību un nelabvēlīgajām sekām un pašu kaitējumu, kas nodarīts. Nevar aizvietot personas darbību ar tās raksturu (prettiesiskumu). Ja mēs atsauksimies uz pārkāpuma sekām, lai noskaidrotu to, ka tiesību pārkāpums ir personas darbība, kas ir visai svarīga tiesību pārkāpuma sastāvdaļa. Bez personas ārējās uzvedības akta mēs nevaram runāt par tiesību pārkāpumu, kā subjekta darbību. Tātad, tiesību pārkāpums, kā noteiktas sabiedrībai kaitīgas darbības raksturojums nav iedomājams bez visiem iepriekš minētajiem elementiem.

Tiesību pārkāpuma subjekts.

Par tiesību pārkāpumu var uzskatīt tikai rīcībspējīgas personas uzvedības aktu. Rīcībspēja nozīmē tiesisku iespēju cilvēkam pastāvīgi īstenot savus juridiskos pienākumus un periodisku atbildību par tiem. Tiesībā ar rīcībspēju apvelta personas, kuras apzināti var izvēlēties noteiktu uzvedības virzienu un paredzēt savu darbību sabiedriskās, kā arī individuālās sekas.

Mazgadīgas vai garīgi slimas personas nespēj apzināt savu rīcību -  tāpēc viņas nav rīcībspējīgas un nevar kļūt par tiesību subjektiem.

Par tiesību subjektu var arī būt noteiktā kārtībā reģistrēta sabiedriska organizācija (juridiska persona).

Tātad, lai likumdevējs atzītu pārkāpēja prettiesiskās darbības, tas izvirza tiesību pārkāpuma subjektam virkni prasību un vispirms jau noteikta vecuma sasniegšanu, ar kura iestāšanos persona kļūst rīcībspējīga.

Pastāv dažāda subjekta izpratne krimināltiesībās un civiltiesībās (arī citos nodarījuma veidos). Ja krimināltiesībās nozieguma subjekts un atbildības objekts sakrīt (tas ir atbildībai pakļauta fiziska persona, kura izdarījusi noziegumu), tad piemēram, civiltiesībās mantiskajai (īpašuma) atbildībai var tikt pakļauta ne tikai fiziska persona, kura izdarījusi civiltiesisko deliktu. Tikpat sarežģīts ir jautājums par kolektīva atzīšanu par tiesību pārkāpuma subjektu. Krimināltiesībās šis jautājums ir atrisināts viennozīmīgi – par subjektu uzskatāma tikai fiziska persona. Gadījumā, pat, ja noziegumu izdarījusi personu grupa, katrs tās dalībnieks atbild tikai par to, ko izdarījis pats un nav saistīts ar solidāro atbildību. Bet, citu nozaru tiesībās šis jautājums netiek risināts viennozīmīgi, bet jebkurā gadījumā kolektīvu subjektu darbības noteiktos apstākļos var tikt atzītas par prettiesiskām un līdz ar to izraisīt kādus tiesību ierobežojumus. 

Tiesību pārkāpuma subjektīvo pusi veido tie indivīda apziņas elementi, kuri raksturo tiesību pārkāpuma izdarīšanas sociāli – psiholoģisko mehānismu. Subjektīvās puses svarīgs raksturojošs elements ir vainas esamība. Vainas pakāpe atkarīga no tā vai subjekts ir paredzējis savas rīcības kaitīgās sekas (nodoms), vai nav tās paredzējis (neuzmanība).

Nodoms nozīmē, ka indivīds ir paredzējis un apzināti vēlējies sabiedriski bīstamo seku iestāšanos, vai apzināti pieļāvis to iestāšanos.

Neuzmanība izpaužas tādējādi, ka indivīds paredzējis sabiedriski bīstamo seku iestāšanos, bet vieglprātīgi paļāvies uz to, ka varēs tās novērst, vai arī nav paredzējis tādu seku varbūtību, bet pēc lietas apstākļiem vajadzēja un varēja tās paredzēt. Tādējādi – vaina izpaužas kā indivīda iekšējs psiholoģisks stāvoklis, kurš raksturo viņa gribas virzību.

Ar apzinātu, atbildīgu cilvēka attieksmi pret savu rīcību un apkārtējo īstenību saistīta arī tāda tiesību pārkāpuma pazīme, kā darbības vainojamība. Sabiedriski bīstamā un prettiesiskā darbība pati par sevi vēl neizsaka, ka personai būtu jāpārmet tās noraidošā attieksme pret sabiedrības un citu personu interesēm, kuras aizsargā tiesības. Prettiesiska uzvedība, kad persona rīkojas situācijā, kurā nav citu uzvedības variantu, nav uzskatāma par tiesību pārkāpumu. Prettiesiska darbība kļūst par tiesību pārkāpumu, ja tā ir vainojama. Vaina pauž indivīda iekšējo noraidošo attieksmi pret sabiedrības vai citu personu interesēm, kura izpaužas izdarītajā prettiesiskajā darbībā. Tādējādi par tiesību pārkāpumu uzskatām rīcībspējīgu personu vainojama prettiesiska darbība, kura izsauc juridisko atbildību. 

IV

JURIDISKĀS ATBILDĪBAS, VAINAS UN SODA JĒDZIENS

Juridiskā atbildība, būdama viena no tiesību sistēmas sastāvdaļām, pilda tajā svarīgas funkcijas.

Ar juridisko atbildību saprot “valsts piespiešanas piemērošanu tiesībpārkāpējiem par izdarīto tiesībpārkāpumu, kam ir personisks, mantisks vai organizatorisks raksturs un kas paredzēts tiesību normās”³.

No šīs definīcijas izriet, ka juridiskā atbildība vienmēr ir saistīta ar valsts piespiešanu, kā arī neizdevīgu seku iestāšanos tiesībpārkāpējam personiska, mantiska vai organizatoriska rakstura veidā. Valsts piespiešana izpaužas tādējādi, ka valsts nosaka atbildības mēru tiesību normās, kuru realizāciju visos gadījumos nodrošina ar valsts piespiešanu. Atbildību piemēro uz to speciāli pilnvarotas valsts institūcijas vai amatpersonas.

Valsts piespiedu raksturs izpaužas tādējādi, ka tiesībpārkāpuma gadījumā, neatkarīgi no personas vēlmēm un gribas, iestājas juridiskā atbildība.

No definīcijas izriet arī tas, ka juridiskā atbildība var iestāties pie noteiktiem nosacījumiem, proti:

·        Juridiskā atbildība iestājas tikai par izdarītu tiesībpārkāpumu, prettiesisku darbību, uzvedību, bet nekad par personas domām;

·        Persona var tikt sodīta tikai tajā gadījumā, ja ir notikusi prettiesiska darbība vai bezdarbība, ja personas domas ieguvušas ārēju izpausmi;

·        Par tiesībpārkāpumu jābūt paredzētai atbildībai.

³Autoru kolektīvs. ”Juridisko terminu vārdnīca” Rīga 1998.

Ja par tiesību pārkāpumu nav paredzēta juridiskā atbildība nevar runāt par pārkāpēja vainu.

Tāpat juridisko atbildību raksturo nelabvēlīgu seku radīšana tiesībpārkāpējām. Šo noteikto labumu atņemšana ir kā dabiska valsts reakcija uz kaitējumu, ko tiesībpārkāpējs nodarījis sabiedrībai vai atsevišķai personai. Negatīvas sekas var būt:

1)    personiska rakstura,

2)    mantiska rakstura,

3)    organizatoriska.

Juridiskā atbildība iestājas tikai par izdarītu tiesībpārkāpumu. Taču, pirms tiesībpārkāpēju saukt pie atbildības nepieciešams noskaidrot vai nav apstākļi, kas izslēdz juridiskās atbildības iestāšanos, jo likumdevējs ir paredzējis vairākus gadījumus, kad tiesībpārkāpēju nesauc pie juridiskās atbildības. Piemēram:

-         nepieskaitāmība,

-         nepieciešamā aizstāvēšanās,

-         galējā nepieciešamība,

-         aizturēšana nodarot kaitējumu personai vai tās mantai,

-         attaisnojams profesionālais risks,

-         noziedzīgas pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšana.

Joprojām strīdīgs jautājums – no kura brīža iestājās juridiskā atbildība. Pastāv uzskats, ka juridiskā atbildība iestājas no tiesībpārkāpuma izdarīšanas brīža, taču tas neatrod pamatu likumdošanā. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem, tiesībpārkāpumu oficiāli jākonstatē uz to pilnvarotai valsts institūcijai. Atbildība par tiesībpārkāpumu nevar iestāties no izdarīšanas brīža, jo:

-         jākonstatē tiesībpārkāpuma fakts,

-         jākonstatē vai izdarītā darbībā ir tiesībpārkāpums,

-         jākonstatē tiesībpārkāpējs,

-         jānosaka tiesībpārkāpēja vainas pakāpe,

-         valsts pilnvarotai institūcijai par pārkāpumu jāpiemēro atbilstošs sods.

Tikai izejot visas šīs stadijas, es domāju, var būt runa par juridiskās atbildības iestāšanās brīdi.

Iepriekš minētais rod apstiprinājumu arī Latvijas Republikas likumdošanā – “....nevienu nedrīkst atzīt ar vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nevienam nedrīkst uzlikt kriminālsodu citādi kā ar tiesas spriedumu un saskaņā ar likumu”.⁴ 

Juridiskā atbildība , kā jebkurš cits tiesību institūts balstās uz noteiktiem principiem. Pie galvenajiem principiem pieskaitāmi:

1) Likumības princips. Šis princips realizējās stingrā likuma ievērošanā jebkurā sfērā. To vai citu juridiskās atbildības veidu, sodu drīkst piemērot tikai ar likumu uz to pilnvarotas institūcijas tikai tad, ja personas vaina ir pietiekoši pamatota, kā arī tiesībpārkāpuma fakts ir konstatēts, kā objektīva īstenība.

2) Taisnīguma princips. Juridiskās atbildības apjomam jābūt samērīgam pret izdarīto tiesībpārkāpumu un tā smagumu. Par vienu tiesībpārkāpumu var piemērot tikai vienu sodu.

3) Savlaicīguma princips. Juridiskā atbildība savu audzinošo funkciju izpilda tikai tad, ja tā iestājas savlaicīgi pēc tiesībpārkāpuma izdarīšanas. Tāpēc likumā ir noteikti konkrēti termiņi pēc kuru izbeigšanās iestājas juridiskās atbildības noilgums. Ir atsevišķi tiesībpārkāpuma veidi, kuriem nav noilguma termiņa – kara noziegumi, genocīds pret cilvēci. Tie ir tādi noziegumi, kuriem ir tik liela rezonanse, par kuriem sabiedrība nepieļauj domu, ka šāda veida noziegumi var palikt nesodīti.

4)  Soda neizbēgamības princips. Šis princips ir viens no galvenajiem juridiskās atbildības efektivitātes kritērijiem. Soda audzinošā nozīme nav tik lielā mērā atkarīga no soda smaguma, cik no soda neizbēgamības. Ideālā variantā neviens tiesībpārkāpums nedrīkstētu palikt neatklāts un vainīgā persona     

⁴ Krimināllikums. 1.pants. Rīga, 1998.g.

nesodīta, taču reālā dzīve rāda, ka tā diemžēl nav.

4)Humānisma princips. Šis princips spilgti izpaužas likumdošanā, kura nosaka juridisko atbildību, kā arī institūciju darbībā, kas piemēro juridisko atbildību – netiek pieļauti cilvēka cieņu pazemojoši sodi, kā arī tādi sodi, kuri sagādā fiziskas ciešanas. Attiecīgām personu kategorijām (piem. grūtniecēm) netiek piemēroti paši bargākie sodi.

Iztirzājot juridiskās atbildības jēdzienu, nevar nepieskarties jautājumam par juridiskās atbildības mērķim.

Mērķis liecina par juridiskās atbildības nepieciešamību un nozīmi tiesību sistēmā. Juridiskai atbildībai, neatkarīgi no tiesību sistēmas, ir divi mērķi:

1)    lai neviens tiesībpārkāpums nepaliktu nesodīts,

2)    personas audzināšana tiesību respektēšanas garā.

Juridiskās atbildības galvenā funkcija ir soda funkcija. Sods – tas ir atmaksas akts attiecībā pret tiesībpārkāpēju; līdzeklis, kas brīdina par atbildību, izdarot tiesībpārkāpumu.

Latvijas likumdošanā soda jēdziens ir definēts: “....parasti panta sankcijā, valsts noteikts ietekmēšanas un piespiedu līdzeklis, ko piemēro personām, kas izdarījušas noziedzīgu nodarījumu vai citu sodāmu tiesībpārkāpumu”⁵. No tā izriet, ka sods ir kā valstiska rakstura ietekmēšanas līdzeklis. Sods izpaužas, kā vainīgās personas prettiesiskās rīcības nosodījumā.

Latvijas likumdošanā sods nav paredzēts tikai kā līdzeklis vainīgās personas sodīšanai, bet arī kā iebiedēšanas līdzeklis, jeb atturošais moments, lai persona, kas grasās izdarīt tiesībpārkāpumu zinātu, ka tiks sodīta.

Šī doma tieši nostiprināta Krimināllikuma 35. pantā “Sods un tā mērķis”, kur teikts “....soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas”.⁶

⁵Autoru kolektīvs. Juridisko terminu vārdnīca. Rīga 1998.

⁶Krimināllikums. Rīga 1998.

Sods var izpausties vainīgās personas rīcības nosodījumā, tiesībspēju ierobežojumā, tiesību atņemšanā vai ierobežojumā.

Izšķir trīs soda veidus:

-         kriminālsodu,

-         administratīvo sodu,

-         disciplinārsodu.

Kriminālsodus nosaka Krimināllikuma normas. Kriminālsodus piemēro tikai ar tiesas spriedumu.

Administratīvos sodus paredz administratīvo tiesību normas. Administratīvie sodi, salīdzinājumā ar kriminālsodiem, ir mazāk bargi. Atšķirībā no kriminālsodiem, kur sodu piemēro tikai tiesa, administratīvos sodus var piemērot arī uz to pilnvarota valsts institūcija vai amatpersona.

Disciplinārsodus nosaka Darba likumu kodekss un Karavīru militārās disciplīnas reglamenta normas. Disciplinārsodus piemēro darba devējs vai pilnvarota amatpersona.

Civiltiesiskajā likumdošanā nevar runāt par sodu tā tradicionālajā izpratnē. Šeit sods vairāk saistās ar nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu vai likumīgo tiesību atjaunošanu, ko var panākt gan tiesas ceļā, gan abpusējas vienošanās ceļā.

 

V

JURIDISKĀS ATBILDĪBAS VEIDI

Atkarībā no tā, kādā nozarē ietilpst tiesību norma, kas nosaka juridisko atbildību, izšķir civilo, kriminālo, administratīvo un disciplinārsodu.

Civiltiesiskā atbildība ir viens no atbildības veidiem, ko nosaka civiltiesību normas. Civiltiesiskajai atbildībai ir kompensācijas raksturs, tās mērķis parasti ir mantisko zaudējumu atlīdzināšana vai aizskarto tiesību atjaunošana. Līdz ar to, tās apmēriem jāatbilst nodarīto zaudējumu vai kaitējuma apmēriem. Izšķir līgumisku un ārpuslīgumisku, daļēju, solidāru, jaukta tipa un atbildību regresa kārtībā.

Vissmagākā tiesību pārkāpuma – noziedzīga nodarījumaizdarīšanas tiesiskās sekas ir kriminālatbildība. Kriminālatbildība ir viens no juridiskās atbildības veidiem, kas izpaužas valsts piespiešanas piemērošanā pret vainīgo soda veidā. Noziedzīga nodarījuma izdarīšana rada tiesiskas attiecības starp valsts īpaši pilnvarotām tiesību aizsardzības institūcijām, kuru pienākums ir likumā noteiktā kārtībā konstatēt noziedzīgo nodarījumu, izmeklēt to un piemērot kriminālatbildību vainīgajai personai, un atbilstoši likuma prasībām konstatētu noziedzīgā nodarījuma izdarītāju. Vairumā valstu, tai skaitā arī Latvijas Republikā, ņemot vērā šo tiesību pārkāpumu sevišķo bīstamību, pastāvošā likumdošana paredz kriminālatbildību ne tikai par realizētu tiesībpārkāpumu, bet arī par noziedzīga nodarījuma mēģinājumu (Krimināllikuma 315.p.), slēpšanu (Krimināllikuma 313.p.), neziņošanu (Krimināllikuma 315.p.) un citos gadījumos.

Administratīvās atbildības pamats ir administratīvais pārkāpums.

                                                                                              

“Par administratīvo pārkāpumu ir uzskatāma prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta) darbība vai bezdarbība, kura apdraud valsts un sabiedrisko kārību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par kuru likumā ir paredzēta administratīvā atbildība...”⁷

Atšķirībā no noziedzīgā nodarījuma, administratīvajam pārkāpumam ir mazāka sabiedriskā bīstamība.

Administratīvais sods, tāpat, ka citi soda veidi, ir juridiskās atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likuma ievērošanā, vispārpieņemtu noteikumu cienīšanā un lai novērstu jaunu pārkāpumu izdarīšanu.

Disciplīnas (darba, militārās u.c.) pārkāpumu rezultātā iestājas disciplinārā atbildība. Tiek izdalīti trīs disciplinārās atbildības veidi:

1) atbildība, kas saistīta ar iekšējās kārtības noteikumu neievērošanu;

2) atbildība, kas saistīta ar pakļautību;

3) atbildība, kas saistīta ar disciplināriem reglamentiem dažādās sfērās (piem., aizsardzības sfērā).

Disciplinārajai atbildībai raksturīgs tas, ka persona, kura izdarījusi pārkāpumu, atrodas pakļautības attiecībās pret personu, kas piemēro disciplinārsodu.

⁷Latvijas APK 9.pants. Rīga 1994.  

VI

SODS – JURIDISKĀS ATBILDĪBAS NEATŅEMAMS ELEMENTS

Juridiskā atbildība ir cieši saistīta ar sodu, jo tā īstenojas radot nelabvēlīgas sekas tiesībpārkāpējām.

Sods ne tikai tiek piemērots, lai sodītu tiesībpārkāpēju, bet paredz vainīgās personas labošanu un audzināšanu, kā arī darbojas kā brīdinājums vainīgajai personai un citiem.

Sods savā būtībā, no vienas puses, ietver sevī noteiktu labumu ierobežošanu vai atņemšanu vainīgajai personai, no otras puses – tas audzina cienīt likumus, kā pašu sodīto, tā arī citas personas, pildot preventīvo funkciju un atturot tās no tiesībpārkāpumiem.

Juridiskā atbildības neatņemams elements ir sankcija (sods). Ar tās palīdzību tiek realizēta valsts negatīvā nostāja attiecībā pret tiesībpārkāpumiem.

Sankcija sevī ietver valsts piespiedu līdzekļus – sodus, kuri tiek piemēroti tiesību pārkāpējiem, pie tam sankcija ir valsts deklarēts brīdinājums tiem, kas nevēlas pildīt tiesību normu prasības. Pēc manām domām, daļa potenciālo tiesībpārkāpēju no tiesībpārkāpuma attur tieši bailes no nelabvēlīgo seku iestāšanās iespējas tiesībpārkāpējam. Un, kamēr sabiedriskā apziņa neizaugs līdz tādam līmenim, lai katrs indivīds spētu sabalansēt savas personiskās intereses ar visas sabiedrības, līdz tam laikam valsts un sabiedrības interesēs ir, lai sods pildītu savas funkcijas.

Gan Krimināllikumā gan Latvijas Administratīvajā kodeksā ir noteikti atbildību pastiprinoši un mīkstinoši apstākļi, pamatojoties uz ko tiek noteikta

katra tiesībpārkāpēja vaina un soda lielus. Tāpat vainu pastiprinošie un mīkstinošie apstākļi ir noteikti Karavīru Militārās disciplīnas reglamentā, pamatojoties pēc kura tiek uzlikts disciplinārsods militārpersonām.

No tā visa izriet, ka juridiskajai atbildībai, sodam ir tāda iezīme kā individualizācija.

Soda individualizācija visspilgtāk izpaužas krimināltiesībās. “...Nosakot sodu, tiesa ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību mīkstinošus un pastiprinošos apstākļus.”⁸ Tādā veidā atbildības individualizācija atļauj tiesībpiemērojošām institūcijām piemērot tādus sodus, kas visvairāk atbilst tiesībpārkāpuma raksturam, subjekta īpatnībām un citiem konkrētās lietas apstākļiem.

Bez soda individualizācijas pastāv arī soda neizbēgamība. Kā juridiskā atbildība tā sods ir neizbēgams. Ja persona izdarījusi tiesībpārkāpumu, tad neatkarīgi no tā vai persona to vēlas vai nē, iestājas atbildība un vainīgais saņem sodu. Šeit vienīgi jāpiemin tas apstāklis, kad persona tiek saukta pie atbildības jākonstatē šīs personas vaina inkriminētajā tiesībpārkāpumā. Sods ir neizbēgams vienīgi tajā gadījumā, ja persona ir saukta pie atbildības un, likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā, ir pierādīta šīs personas vaina. Tikai tad tiesībpārkāpējām var piespriest sodu.

⁸Krimināllikums 46.pants. Rīga 1998.g..

II

VAINA UN SODS – DIVI CIEŠI SAISTĪTI JĒDZIENI

Kā jau iepriekš minēts, vaina izpaužas divās formās – nodomā un neuzmanībā, un tas ietekmē soda piemērošanu vainīgajai personai. Piemērojot sodu ir svarīgi noskaidrot vai persona, kura izdarījusi tiesībpārkāpumu rīkojusies ar nodomu vai aiz neuzmanības. Ņemot vērā personas psihisko attieksmi pret tiesībpārkāpumu, vaina nodoma formā paredz smagāku sodu, jo tas saistīts ar to, ka tiesībpārkāpējs ir apzināti vēlējies negatīvo seku iestāšanos. Turpretī, ja persona ir izdarījusi tiesībpārkāpumu aiz neuzmanības – šīs personas vēlmēs nav bijis izdarīt tiesībpārkāpumu, ir citāda tiesībpārkāpēja attieksme pret sekām, un tāpēc arī nosakot sodu, tas nav nepieciešams tik bargs, kā pret prettiesiskām darbībām, ja tās izdarītas ar nodomu.

Taču, svarīgākais apstāklis, lai vispār piemērotu sodu, ir tas, ka jānoskaidro vai persona vispār ir vainīga, tas ir vai personas darbībā vai bezdarbībā ir vaina nodoma vai neuzmanības formā. Šis apstāklis ir saistīts ne tikai ar vainu, bet vispār ar personas atbildību, jo, ja prettiesiskās darbībās nav personas vainas, šo personu nevar saukt pie atbildības un līdz ar to sodīt.

Personas vaina konkrētajā tiesībpārkāpumā ir jāpierāda. Pie tam, personai nav jāpierāda savs nevainīgums (nevainības prezumpcija) , bet kompetentām valsts institūcijām ir jāpierāda personas vaina . Personai neiestājas atbildība un līdz ar to personu nevar sodīt par citas personas izdarīto tiesībpārkāpumu. Sods vienmēr ir atkarīgs no pašas personas vainas. Personai nevar piemērot lielāku sodu par to, kas paredzēts likumā, un arī par to, cik liela ir personas vaina konkrētā tiesībpārkāpuma izdarīšanā.

Vaina un sods ir cieši saistīti saucot pie kriminālatbildības vai administratīvās atbildības, jo, kā paredzēts likumā, lai personu sodītu obligāti jānoskaidro personas vaina.

NOBEIGUMS

Kursa darbā izskatīto tiesību pārkāpuma sastāva konstatācijas, kvalificēšanas vainas noteikšanas un soda piemērošanas problēma ir svarīga ikviena jurista vai jebkura tiesībsargājošo institūciju darbinieku darbībā, kuriem nākas saskarties ar tiesību pārkāpumu un risināt ar to saistītos jautājumus (piemēram – par juridiskās atbildības piemērošanu).

Tieši kvalificēšanas gaitā nākas saskarties ar tiesību pārkāpumu, tā sastāva izpratnes problēmām – vispirms jau atšķirot tiesību pārkāpumus no citām prettiesiskām darbībām, kuru saturu veido dažādas sociālās novirzes no tiesību mērķiem, principiem un priekšrakstiem. Šādas prettiesiskas darbības neveido tiesību pārkāpumu un pie tām pieskaitāmas darbības ar tiesību pārkāpuma “nošķelto” sastāvu (darbības, kuras nav vainojamas; objektīvi prettiesiska, mazgadīgu un garīgi slimu personu uzvedība u.t.t.). Tas attiecas arī uz nenozīmīgām novirzēm no juridiskā režīma prasībām, kuras veidojās kādā no sabiedriskās dzīves sfērām (piemēram – parāda nesavlaicīga atmaksāšana, nenozīmīgi pārkāpumi administratīvi tiesiskajā vai darba likumdošanas darbības sfērā u.c.), kā arī uz citādu uzvedību, kura ir pretrunā tiesībām vai audzinoša rakstura pasākumiem.

Tiesību sistēmai jāietver sevī tādus mehānismus, ar kuru palīdzību tās vai citas darbības atzīšana par prettiesisku nenonāktu tikai likumdevēja vai tiesību piemērojoša s institūcijas varā  - lai tas nebūtu tikai un vienīgi atsevišķu personu viedoklis. Šeit vairāk jāvadās pēc sabiedrisko attiecību dalībnieku uzskatiem, pēc tā kādas darbības, kāds personu uzvedības veidssabiedrības vairākumam ir nepieņemams un izskaužams. Sabiedrības “doma” laika gaitā

mainās, tas ir saistīts gan ar izmaiņām valsts iekārtā, gan ar sabiedrības attīstību, gan ar politisko un ekonomisko stāvokli valstī. Līdz ar to prettiesisko darbību spektrs nepaliek nemainīgs, tas ir dinamisks. Un to likumdevējam (kā arī atsevišķām institūcijām) savā darbībā jāņem vērā.

Pēdējā laika fakti liek domāt par to, ka liela daļa likumu Latvijas Republikā vadoties no atsevišķu, ar iespēju ietekmēt likumdevēju vai darboties tajā, indivīdu vai to grupējumu šauri personīgajām interesēm. Teikto var attiecināt uz Pensiju likumu, kurš neilgu liku pastāvošajā variantā ļāva atsevišķām personām izkārtot pensijas, kuru apmērs krietni pārsniedz vidējo algu valstī. Var minēt arī vairākus piemērus, kad tautas labklājības un nacionālās identitātes saglabāšanas vārdā, tiek radīti īslaicīgi likumi, kuri atsevišķiem indivīdiem un to grupējumiem ļāva realizēt savas materiālās intereses.

Ņemot vērā iepriekš minēto, kursa darba autoram ir pamats uzskatīt, ka līdz tādai valstij, kuru varētu saukt par tiesisku un kurā konsekventi tiktu ievērota likumība un taisnīgums Latvijas Republikā, diemžēl vēl jānoiet zināms attīstības posms.   

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

1. Autoru kolektīvs. ”Juridisko terminu vārdnīca”. Rīga, 1998.g..

2. Krimināllikums. Rīga, 1998.g..

3. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss. Rīga,1998.g..

4. D.Y.Relhzdwtd Ghfdfdjt gjdtltybt - yjhvf b gfnfkjubz. Vjcrdf. Yferf. 1982.u. cnh.38.

5. B.Ht,fyt  J hfpuhfybxtybb dbljd ghfdfyfheitybq b /hblbxtcrjq cfyrwbtq gj   cjdtncrjve cjwbfktcnbxtcrjve ghfde  Extyst pfgbcrb Nfhnecrjuj  UE dsg.61. Nhels /hblbxtcrjuj afrekntnf  Nfhne  1959.u..