Tiesību normas jēdziens.

         

Sabiedrības tapšanas procesā, tas nozīmē mūsdienās, sociālo normu sistēma pastāvīgi komplicējās, pakāpeniski iedaloties dažādās grupās, tādās kā morāles normas, paražu normas, tradīciju un rituālu normas, sabiedrisko organizāciju normas, ekonomiskās, estētiskās, politiskās normas un, beidzot, tiesību normas, kuras ir šā darba pētīšanas priekšmets. Jebkuras tiesību sistēmas centrālo kodolu veido tiesību normu kopums, kas nosaka saskanīgu tiesisku kārtību valstī. Tātad tiesību sistēmas pamatelementi ir tiesību normas[1]. Nevar iedomāties sabiedrību bez cilvēku uzvedības noregulēšanas ar noteikta parauga jeb modeļa palīdzību. No tiem arī veidojas normas, uz kurām turpmāk orientējas sabiedrība. Lai izprastu tiesību sistēmas uzbūvi un funkcionēšanu, vispirms nepieciešams sīkāk aplūkot tiesību normas, no kurām veidota tiesību sistēma un redzēt to savstarpējo sakarību[2]. Šā darba gala mērķis – noskaidrot tiesību normu jēdzienu un papētīt iespējamās teorijas par šo jautājumu.

Tiesību normas – viena no jaunākajām struktūrām sociālo normu sistēmā, kura kļuva par iespējamu tikai ar valsts institūta attīstīšanu. No formālā viedokļa tiesības ir, izejošo no valsts, respektīvi no tiesību normām, normu noregulēta sistēma. Tādēļ mēs varam secināt, ka tiesību normas ir primāra vienība tiesībās. Taču no tā neizriet, ka jēdzieni “tiesības” un “tiesību normas” ir vienlīdzīgi. Tie atrodas korelācijā, kā veselais un daļa. Bet tajā pašā laikā, tiesību normas – relatīvi patstāvīga parādība, ar specifiskām īpašībām, kas konkretizē mūsu priekšstatu par tiesībām, par tas jēdzienu, saturu un būtību, par ietekmes mehānismu uz sabiedriskajām attiecībām. Tā kā tiesību normas ir viens no sociālo normu veidiem, uz to attiecas arī kopīgās iezīmes, raksturīgas tām normām. Sociālas normas – kopīgi cilvēku uzvedības noteikumi sabiedrībā, kuri ir nosacīti ar sociāli-ekonomisko uzbūvi un ir apzināti-gribas darbības rezultāts.[3] Respektīvi, tiesību normas ar citām sociālām normām tuvina tas, ka tās noteic iespējamas, atļautas, obligātas, aizliegtas personas, gan arī kolektīvu veidojumu (no valsts līdz pat dažādām sociālām grupām) uzvedības robežas. Tiesību normas, kā arī citas sociālas normas ir mērogs, personas brīvības mērs, šo brīvību norobežojums starp personām, uzvedības variantu izvēles iespēju daudzums. Sociālas normas nodrošina sabiedrisko dzīvi no haosa un pašplūsmas, un ievirza to pareizās sliedēs. Ņemot vērā iepriekšminēto rodas jautājums, ja visas iepriekšējās iezīmes raksturīgas visām sociālām normām, kā tad noteikt, kuras sociālas normas ir tiesību normas.

Tiesību normas atšķiras no paražām, tikumiskām, korporatīvām un citām sociālām normām ar specifiskām pazīmēm un raksturīgām iezīmēm.[4]

Pirmkārt, tiesību norma ir novirzīšanās no individuālizācijas pazīmēm un norāda tikai uz tām raksturīgām iezīmēm, kuras ir būtiskas, respektīvi, tiesību normas izskata uzvedību kā sabiedrisko attiecību veidu. Tā piemēram, pirkuma līgumā nav būtisks tas, cik reizes pircējs apvaicājās par kādas lietas cenu un cik laika viņš tam veltījis. Tiesību normu piemērošanai ir būtisks jautājums, no kura brīža var pirkuma līgumu uzskatīt par noslēgtu un no kura brīža īpašuma tiesības uz šo lietu pāriet no pārdevēja pie pircēja. No tā mēs varam secināt, ka tiesību normu saturā ir tikai būtiskās uzvedības pazīmes, raksturīgas katram no nenoteikta konkrēto uzvedību skaitļa, kurus valsts gatavojas tiesiski noregulēt.

Otrkārt, tiesību norma ir pavēles priekšraksts, neatkarīgi no tā, kāds ir tās raksturs: aizliegums, atļauja u.t.t. Tas priekšraksts vienmēr atrodas valsts aizsardzības robežās; un, tā kā tas ir ar valsti noteikts, tad arī pārkāpšanas gadījumos ir paredzēti piespiešanas līdzekļi. Citiem vārdiem, tiesību normas atšķiras no citām sociālām normām ar to, ka tās ir oficiāli pieņemtās un aizsargātās ar valsti (spaidu elements tiesībās).

Treškārt, tiesību norma – vispārsaistošs uzvedības noteikums, kas ir domāts nevis atsevišķiem indivīdiem, bet sabiedrībai kopumā. Te mēs sastopamies ar vienlīdzības likuma priekšā principu. Tiesību norma parasti nenorāda priekšraksta personificētos izpildītājus. Citiem vārdiem sakot, tā ir rēķināta uz nenoteikto personu loku. Tā tas notiek tāpēc, ka tiesību norma kā abstrakts uzvedības modelis ir reķināta uz atkārtotu darbību, nevis uz vienreizēju gadījumu. Un kā secinājums tiesību norma ir attiecināta uz visiem “potenciāliem” sabiedrības locekļiem.

Bet ja mēs te sākam runāt par tiesību normu abstraktumu, ir jāatzīmē, ka tiesību normu abstraktums pavisam nenozīmē to satura nenoteiktību. Gluži otrādi, tiesību norma tāda arī ir, tāpēc, ka satur diezgan konkrēto uzvedības noteikumu. Piemēram, LR Civillikuma 2022. pantā noteikts, ka: “abām pusēm savstarpēji cieši jāievēro savi pienākumi; sevišķi pārdevējam līdz pārdotas lietas nodošanai tā jāglabā ar lielāko rūpību un jāatbild šajā ziņā arī par katras neuzmanības sekām. Bet, ja pircējs vilcinās pirkto lietu saņemt, tad pārdevējs atbild tikai par ļaunprātību un rupju neuzmanību”.[5] Te mums ir spilgts tiesību normas piemērs, kā diezgan konkrēti noformulēta noteikuma. Tad mēs varam secināt, ka tiesību normu abstraktums nozīmē to, ka tiesību norma nav domāta atsevišķiem indivīdiem vai gadījumiem, bet ir kopīgs un vispārsaistošs uzvedības noteikums, kas var būt diezgan konkrēti noformulēts. Savukārt, formulējuma konkrētums, manuprāt, ir domāts tam, lai būtu mazāk iespējas nepareizi izprast kādu normu.

Līdz ar to ir ļoti būtisks jautājums par normu formulējuma konkrētumu. Īpaši tiesību normu formulējumam jābūt tādam, lai to varētu pēc iespējas pareizāk izprast. Nedrīkst pieļaut nedz to lai tiesību normas formulējums būtu pārāk vispārīgs, nedz to lai tas būtu parāk konkrēts, jo tas secinās normu nepareizo izpratni. Tā piemēram, Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesībās, XIII gs. bija teikts: “Ja kādu ievaino ar spieķi vai koku un ādā paliek zilums, tad sods 3 mārkas.”[6] Rodas jautājums, ja kādu ievaino nevis ar spieķi vai koku, bet, piemēram, ar cirvi un ādā paliek tikai zilums, vai tad atbildība vispār neiestājas. Kā secinājumu es varētu pateikt, ka ļoti svarīgi tiesību normu formulējumā atrast to vidusceļu. Pretējā gadījumā normas būs nepareizi izprastas.

Tiesību norma ir tiesību realitāte arī tajos gadījumos, ja viņa līdz tam nav bijusi pielietota faktisko attiecību noregulēšanā. Tā,  par piemēru mums varētu kalpot padomju republikas konstitucionālās tiesības par brīvo atdalīšanos no PSRS sastāva.

Tādā kārtā, tiesību norma – kopīgs noteikums, kas ietver sevī visu sabiedrības un valsts sociālās pieredzes bagātību.

          Pastāv viedoklis, ka tiesību norma ir vispārsaistošs formāli noteikts uzvedības noteikums, kas ir noteikts un nodrošināts ar valsts un sabiedrību, nostiprināts un publicēts oficiālos aktos, ir vērsts uz sabiedrisko attiecību noregulēšanu ar tiesību un pienākumu noteikšanas palīdzību.[7] Ir jāatzīmē, ka šāds viedoklis par tiesību normas jēdzienu pastāv pozitīvistu vidū. Būtiskā šā viedokļa īpatnība ir tāda: pozitivisti uzskata, kā tiesību normai obligāti ir jābūt dokumentāli noformētai, pretejā gadījumā tā nav izskatāma kā tiesību norma. Šai diferencei nevar piešķirt tik absolūtu nozīmi, jo pētot tiesību normas mēs obligāti saskarsimies ar dabiskām tiesībām. Bet kā zinams, dabiskās tiesības nekādā veidā nav dokumentāli noformētas. Pozitīvisti uzskata, ka dabiskās tiesības esot morāles normas un ar tiesību normām tām nav nekā kopīga. Profesors H. Kelzens (Kelsen) uzskata, ka dabiskās tiesības jāuzlūko kā morāles normas, kā tīri metajuridisku  parādību, kas vairs neiederas tiesību novadā un tādā kārtā vairs nevar būt nozīmīgas juristam.[8] Bet to, ka dabiskās tiesības pastāv un ka tām ir svarīga nozīme tiesību laukā, mums rāda konkrēti, reāli fakti.[9] Īpaši spilgti tas izpaužas likumdošanā un tiesību piemērošanā. Ir ļoti maz tādu gadījumu, kad tiesnesim priekšā ir likums, kura saturs ir skaidrs un nepārprotams. Tiesnesis izvairās no subjektīvisma, no savas personīgas tiesiskās pārliecības, bet meklē pēc objektīvajām dabiskām tiesībām.[10] Kā arī likumdevējs izdodot jaunu normu griežas pie dabisko tiesību principiem, it īpaši pie taisnības principa. Ir vesela rinda tiesību normu, kuras tieši atsaucas uz šīm dabiskām tiesībām, runājot par taisnības respektēšanu, labiem tikumiem u.t.t. Pēc savas iekšējās struktūras dabiskās tiesības ir īstas tiesību normas un šai ziņā viņām nav nekā kopēja ar morāli.[11]

Ņemot verā visu iepriekšteikto jāsecina: dabiskās tiesības, pēc savas būtības, ir īstas tiesību normas, bet nekad nebija dokumentāli noformētas. Savukārt no tā izriet, ka normu var uzskatīt par tiesību, ja pat arī tā nav nostiprināta kādā avotā. Tātad, manuprāt, pozitīvistu viedoklim par to, ka tiesību normai obligāti jābūt dokumentāli noformētai, nav īpaša pamatojuma.

Vēl viena diezgan būtiska tiesību normas pazīme ir viņas sistematizācija. Tiesību norma ir daļa no viena vesela – no tiesību sistēmas. Un tikai sistēmas robežās tiesību norma var funkcionēt un risināt uzdevumus. Ārpus sistēmas tiesību norma var būt izskatīta ne vairāk, kā teorētiskājā līmenī. Taču savas īstās tiesību īpašības viņa iegūst vienotībā ar citām normām un tiesību parādībām.

Tiesību normas jēdziena pētīšanas gaitā, daudzos pozitīvas tiesības piekritēju avotos, bija sastopama vēl viena interesanta tiesību normas pazīme: “Tiesību norma atšķiras no citām sociālām normām ar tikai viņai piemītošo formālo-noteiktību.”[12] Šajā jautājumā mani visvairāk ieinteresējā pats jēdziens “formālā noteiktība”.

Tiesību normas formālo noteiktību var izskatīt divdomīgi:

1.      No vienas puses, tiesību normas formāla noteiktība nozīmē to, ka tiesību norma ir izdota vai sankcionēta ar valsti un izpaužas tā vai citā noteiktā vai atzītā formā. Piemēram, līguma ar normatīvo saturu, likuma vai normatīva akta formā, gan arī tiesību paražas formā u.t.t. Respektīvi, tiesību normas saturs izklāstās un eksistē tikai formāli nostiprinātā veidā. Bet par to mēs jau runājām iepriekš.

2.   No otras puses,  formāla noteiktība nozīmē to, ka tiesību normās uzvedības noteikums ir izklāstīts galvenās, būtiskās pazīmēs. Atšķiras ar precīzu izklāstījumu un detalizāciju. Manuprāt, te vārdam “formāla” var atrast sinonīmus “lakoniska”,  “precīza” un “konkrēta”. (par to jau runājām nodaļā par tiesību normu formulējuma konkrētumu)

Tādā kārtā, nobeigumā izdarīsim kopsavilkumus par tiesību normas jēdzienu:

a)   Tiesību norma var būt noteikta, kā  no valsts nākošs un ar to arī aizsargāts vispārsaistošs uzvedības noteikums, kas darbojas ar indivīdu juridisko tiesību un juridisko pienākumu noteikšanas palīdzību.

b)   Tiesību norma ir kopīgs uzvedības noteikums, t.i. cilvēku, viņu kolektīvu uzvedības paraugs, modelis, etalons.

c)   Tiesību norma – abstrakta, vispārinoša rakstura noteikums, primārs tiesību, kā sistēmas, elements.

d)   Tiesību norma – valstiski-valdonīgs priekšraksts.

e)   Tiesību norma ir plaša, daudzplānu parādība, bet līdz ar to konkrēta pēc sava satura.

 

---

[1] I. Krastiņš Tiesību izprātne, funkcijas un normas, 2000., lpp. 31

[2] Turpat.

[3] Алексеев С.С. Государство и право: начальный курс. - М., 1996.

[4] Теория государства и права. Курс лекций /под ред. Н. И. Матузова и А. В. Малько. – Москва: Юристъ, 1997.

[5] LR Civillikums, Saistību tiesības, 2022.p.

[6] E.Meļķiša redakcija, Latvjias tiesību avoti. I sēj., Rīga, 1998. g. lpp. 26

[7] Теория государства и права: Учебник для вузов /под. ред. В.М.Корельского и В.Д.Перевалова. 2-ое изд., Москва, 2000.

[8] H. Kelsen “Die Idee des Naturrechts”, Zeitshrift f. öffentl. Recht. Bd. VII, 1928,; lp 221; “Naturrecht und positives Recht” Internationale Zeitschrift f. “Theorie des Rechts:, Bd. II, 1927./28., lp, 72. Citēts pēc: L.Šulcs. Dabisko tiesību jēdziens. // Jurists, 1937. – Nr. 1/2.

[9] L.Šulcs. Dabisko tiesību jēdziens. // Jurists, 1937. – Nr. 1/2.

[10] Turpat.

[11] Turpat.

[12] Алексеев С.С. Теория права, Москва, 1994.