Tiesību normu efektivitāte




·         Ievads
·         Kas ir tiesību normu efektivitāte
·         Uz ko tiecas tiesību normu efektivitāte?
·         Tiesību normu efektivitātes novērtēšanas kritēriji
·         Tiesību normu efektivitātes sasniegšanas nosacījumi
·         Nobeigums

Tiesiskās regulēšanas efektivitātes problēma jau daudzus gadus tiek diskutēta speciālājā literatūrā, kura veltīta tiesību un tiesību socioloģijas jautājumiem. Un tas ir likumsakarīgi, jo tiesību institūta, tiesību nozares un visas tiesību sistēmas eksistences pamatotību var izskaidrot tikai ar ar spēju noteiktā veidā regulēt ekonomiskās, sociālās un politiskās attiecības virzienā, kurš visvairāk atbilst valsts interesēm. Tiesību normu sociālo vērtību nosaka tas, ka valsts, izmantojot to normatīvo raksturu, formālo noteiktību un piespiedu priekšrakstus, var aizsargāt noteiktas intereses pret apdraudējumiem, veidot sabiedrības tiesisko apziņu, tādējādi attaisnojot un nostiprinot tiesisko kārtību.
Likumdošanas uzdevumu īstenošanas pakāpe tad arī liecinātu par tās efektivitāti.

Kā jau tika norādīts, jēdziena “efektivitāte” izpratne speciālajā literatūrā nav viennozīmīga, tāpēc nepieciešams pakavēties pie atsevišķiem viedokļiem, nosacīti tos sagrupējot atbilstoši definīcijās iekļautajām efektivitātes pazīmēm.
Tā normatīvās tiesību skolas pamatlicējs austriešu tiesību teorētiķis H. Kelzens uzskata, ka pašas par sevi tiesības nav jāsaista ar reālo sabiedrības dzīvi, tādējādi noliedzot jebkādu tiesību normu empīrisko analīzi. Pēc viņa ieskatiem tiesību normai kā tādai ir pienākumu uzliekošs raksturs neatkarīgi no tās realizācijas rezultātiem. Tā kā, saskaņā ar H. Kelzena teoriju, visa tiesību normu sistēma tiek veidota pēc hierarhijas principa, tad tieši “pamatnorma” nosaka visu pārējo, no tās pakāpeniski izrietošo normu juridisko spēku un efektivitāti.
Cita viedokļa pārstāvji tiesību normu efektivitāti saistīja ar to iedarbību un indivīda uzvedību, uzskatot par nepieciešamu rūpīgi izvērtēt cilvēku uzvedību līdz tiesību normas pieņemšanai un pēc tās īstenošanas praksē. Piemēram, E. Hiršs uzskatīja, ka efektivitātes kvantitatīvo rādītāju var izteikt ar koeficientu, kurš ilustrē attiecības starp saskaņā ar likumu un pretrunā ar likumu esošo uzvedības aktu skaitu, mērot un vērtējot efktivitāti atkarībā no tā, cik veiksmīgi tiesību norma pilda savu galveno – gaidītās (pareizās) uzvedības orientiera funkcijas.
Jāmin arī to autoru viedoklis, kuri savos pētījumos norāda uz nesaraujamu saikni starp eektivitātes jēdzienu un tiesisko priekšrakstu mērķu sasniegšanu vai šo mērķu sasniegšanas pakāpi un pēc kuru domām efektivitāte izskaidrojama kā iedarbīgums, rezultativitāte, t.i., izmantojamā līdzekļa spēja sekmēt vēlamā mērķa sasniegšanu.
Šķiet, ka par pieņemamāko atzīstama jēdziena “efektivitāte” saistība ar tiesisko normu iedarbīgumu, rezultativitāti, faktisko realizējamību, tādējādi iekļaujot tajā ne tikai jau sasniegto rezultātu pēc attiecīgo tiesību normu pieņemšanas un īstenošanas dzīvē, bet arī visu procesu, kas sekmē rezultāta sasniegšanu.
Te ir runa par nepieciešamību un iespēju analizēt un prognozēt to tiesisko normu efektivitāti, kuras vēl nav pieņemtas, bet jāpieņem, kā arī tādu tiesisko priekšrakstu, kuri nav pieņemti un netiks pieņemti. Šādas kategorijas ““efektivitātes”” izpratne,  ietverta vienā kompleksā kā tiesisko normu sociālās nosacītības jautājums, tā arī to relizēšanas jautājums, sekmējot visracionālāko tiesisko līdzekļu un to realizēšanas formu izmantošanas iespējas.
Tātad, tiesisko normu sistēmas efektivitāti varētu definēt kā tiesisko normu mērķu faktisko realizējamību, ko raksturo no visoptimālāko tiesisko līdzekļu un maksimāli sasniedzamo rezultātu viedokļa un ko pārbauda ar šīs sistēmas subjektu darbību.
Liekas, ka tieši šāda efektivitātes izpratne ļauj akcentēt divus momentus, kuriem ir būtiska nozīme tiesisko normu efektivitātes pētīšanas procesā: pirmkārt, tā ir norāde uz tiesību jaunrades, tiesisko priekšrakstu realizācijas un tiesisko parādību sociālāš nosacītības zinātniskās prognozēšanas ciešo savstarpējo sakarību un, otrkārt, atzinums, ka tiesisko normu efektivitāti var noteikt, tikai vispusīgi analizējot tiesību sistēmas mērķu faktiskās realizējamības un tāš ptverošo tiesisko attiecību regulēšanas mehānisma specifikas kvantitatīvos un kvalitatīvos rādītājus.
Tiesību izpēte un faktiskā izmantošana nav iespējama bez to mērķu analīzes, kuri likti tiesisko normu radīšanas un realizācijas pamatā. Mērķis – tā ir ieprogrammēta iespēja, bet, tā kā iespēju pārvēršana īstenībā ir ar dažādas pamatotības un attšitības pakāpi, tiesību normu mērķi tiek izvietoti noteiktā secībā un paķļautībā. Neapskatot jautājumu par tiesisko normu mērķu klasifikāciju pilnībā, var apskatīt tikai tuvākos, perspektīvākos un gala mērķus. Ar tuvāko mērķi jāsaprot iespējas, kuru realizācijai jau ir nepieciešamie noteikumi un līdzekļi. Perspektīvo mērķu pilnīgai īstenošanai nepieciešamo noteikumu vēl nav, bet tie jau veidojas. Savukārt gala mērķis pauž vēl attālāku normu darbības plānoto rezultātu.
Jau iepriekš tika ieskicēta doma, ka mērķiem jāatspoguļo likumdevēja plānotais tiešais iedarbības rezultāts uz to regulējamo ārējo vidi. Krimināltiesību darbības sfērā vispirms tā ir noziedzība, kā specifiska sistēma, kuru veido izdarīto noziegumu kopums, kurai piemīt noteikts kvalitatīvs un strukturāls raksturs un sociāli noteiktas likumsakarības. Vēršoties ar krimināltiesiskās iedarbības līdzekļiem pret noziegumu izdarījušām personām, krimināltiesības pilda savu negatīvo funkciju – atbrīvot sabiedrības dzīvi no tai svešām attiecībām, kuras rada noziedzīgu nodarījumu pastrādāšanas fakti. Īstenojot šo mērķi, tiesību normas pilda arī sargāšanas funkcijas, kuras uzdevums ir sargāt no apdraudējumiem tās vai citas intereses.
Tiesību normu efektivitāti nosaka tas, kādā mērā šīs normas atbilst dzīves objektīvajām prasībām, sabiedrības attīstības interesēm. Un, tā kā efektivitātes izvērtēšana ir darbības rezultāta novērtēšana, tad šāda rezultāta iegūšanai ir pētāmās likumsakarības to cilvēku darbībā, kuri, pirmkārt, pieņem likumus, otrkārt, piemēro likumus un, treškārt, uz kuru uzvedību attiecas, iedarbojas tiesiskas normas. Taču, lai šī darbība būtu sekmīga un rezultatīva, ir nepieciešami zināmi nosacījumi.
Tiesisko normu darbības efektivitāte ir atkarīga no noteiktiem objektīviem un subjektīviem apstākļiem, kuri attiecināmi gan uz pašām tiesībām, gan uz to realizācijas sfēru, jo katra norma rodas un darbojas sabiedrisko attiecību kopumā, pastāvošās sabiedriskās esamības un sabiedriskās apziņās ietvaros. Tiesisko normu un dažādas sabiedrības dzīves pušu savstarpējo attiecību raksturs tad arī konkretizē tos nosacījumus, kuri gala rezultātā nodrošina šo normu darbības efektivitāti.
Ņemot vērā tiesību darbības mehānisma pamatelementus, visus tiesisko normu darbības efektivitātes nosacījumus varētu iedalīt trīs grupās:
ü  Nosacījumi, kuri attiecināmi uz pašām normām un kuru kopumu varētu apzīmēt kā likumdošanas pilnību. Ar to galvenokārt jāsaprot pieņemamo tiesisko normu atbilstība tiem sociāli ekonomiskajiem, kultūrpsiholoģiskajiem un organizatoriskajiem apstākļiem, kādos tā darbosies. Šo nosacījumu ievērošanai jānodrošina tādu tiesisko normu izstrādāšana un pieņemšana, kuras būtu zinātniski pamatotas, saistītas ar likumdošanas attīstības mērķiem atbilstoši sabiedrības objektīvajai nepieciešamībai.     
Tātad, lai likumdošanu varētu uzskatīt par pilnīgu, vispirms nepieciešams, lai tiesiskajos priekšrakstos pareizi būtu atspoguļotas noteiktas sabiedrības attīstības pakāpes sociāli ekonomisko un politisko likumsakarību prasības, kas nosaka ne tikai tiesiskās regulēšanas efektivitāti, bet arī tās sociālo vērtību. Tikai, ievērojot šo nosacījumu tiesiskās normas, var precīzi noteikt sabiedrības attīstības mērķus atbilstoši objektīvajai īstenībai un izvēlēties pareizos līdzekļus to sasniegšanai. Tiesību normas – principi ieņem vadošo lomu likumdošanā un citas tiesību normas nedrīkst būt ar tām pretrunā. It īpaši būtiski tas ir patlaban Latvijā, kad noris likumdošanas sakārtošanas process un tiek izstrādāta jauna likumdošana.
ü  Nākamā efektivitātes nosacījumu grupa attiecināma uz tiesību piemērošanu, tās pilnību. Tiesību piemērošanas mehānisms faktiski ir līdzeklis tiesisko normu mērķu sasniegšanai, tāpēc pilnīgi skaidrs, ka pilnīgākais likums būs neefektīvs, ja tā piemērošanas prakse neatbildīs tā izvirzītajām prasībām.
ü  Tātad nosacījumi, kuri attiecas uz tiesiskās apziņas līmeni un personu, kura ievēro vai pārkāpj tiesiskās normas prasības, uzvedības īpatnībām. Teorijā tiek norādīts uz trim tiesiskās apziņas funkcijām – izzinošo, vērtējošo un regulējošo, kas savukārt norāda uz tai piemītošajiem intelektuālo, emocionālo un gribas momentiem – likumu zināšana, attieksme pret tiem un tiesiskās uzvedības iemaņas.
Lai pilnīgi izmantotu normā iekļautās iespējas, maksimāli jāsakrīt visiem iepriekš apskatītajiem nosacījumiem – normas pilnībai, tas praktiskās piemērošanas optimalitātei un visu personu, uz kurām attiecas tiesiskie priekšraksti, augstam tiesiskās apziņas līmenim.
Kā jau norādīts iepriekš, tiesību normu efektivitātes novērtēšanas kritēriji saistāmi ar to mērķiem, jo katra pārvaldes akta būtība ir tajā noteikto mērķu sasniegšana, bet informācija par mērķu sasniegšanas pakāpi ir viens no galvenajiem pārvaldes elementiem, bez kura nevar spriest par tāš efektivitāti. Katra pārvaldes akta efektivitātes noteikšanas būtība izpaužas ar tā palīdzību faktiski sasniegtā un plānotā rezultāta salīdzināšanā. Tas pilnībā attiecas uz tiesiskās regulēšanas efektivitātes noteikšanu.
Tā kā tiesību normu mērķi tiek iedalīti saskaņā ar to reālās īstenošanas iespējām, efektivitātes kritērijus un rādītājus nosaka atsevišķi katram mērķa līmenim. Kā papildus kritēriji, kuri raksturo  tiešo mērķu – uzdevumu sasniegšanas pakāpi, varētu būt krimināltiesisko normu izmaiņu raksturs un stabilitāte; tiesas kļūdu raksturs, apjoms un dinamika noziedzīgo nodarījumu kvalifikācijas un sodu noteikšanas procesā; krimināltiesisko, citu tiesisko un sabiedrisko pasākumu cīņā pret noziedzību salīdzinošā rezultativitātē.
Perspektīvā mērķa – uzdevuma sasniegšanas efektivitāte nosakāma, vērtējot KK iekļauto normu rezultativitāti, kā arī to normu rezultativitāti, kuras speciāli vērstas uz noziegumu cēloņu un veicinošo apstākļu novēršanu. Gala mērķa sasniegšanas kritērijs – noziedzības līmeņa sasniegšanas pakāpe.

Šī referāta ietvaros nebūt nav skarti visi ar tiesisko normu efektivitātes pētīšanu saistītie jautājumi. Nenoliedzamā problēmas aktualitāte norāda uz tālāko teorētisko problēmu analīzes nepieciešamību un iegūto rezultātu izmantošanu tiesību jaunrades un tiesību normu piemērošanas procesā.

Izmantotā literatūra:

ü  Tiesību doktrīnas. I. Krastiņš, R. 1996
ü  Buržuaznaja sociologija prava. S.V. Bobotovs, M. 1978
ü  Sovremennaja sociologija prava. V.N. Kudrjavcevs, M. 1995
ü  Konkretno – sociologičeskije issļedovaņija v prave. V.V. Lapajeva, M. 1987
ü  Očerk sociologiji prava. A. Podgurecki, M. 1974
ü  Latviešu konversācijas vārdnīca. R. 1929-1931
ü  Effektivnostj pravovih norm. M. 1980



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru